Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi - - Страница 6

Tad bija pusdienas, mēs visi centāmies Kamilu pabarot garšīgāk, dodot viņam labākos gabaliņus. Es redzēju, ka visi mājas iedzīvotāji mīl šo labsirdīgo puisi, un es biju ļoti gandarīts.

Vereti jautāja, vai mēs rīkosim vakariņas par godu jaunā meistara ierašanās brīdim?

Kamils uzmeta seju, un es teicu, ka ne ātrāk kā rīt, nē, labāk visu noorganizēt divās dienās.

Man ir tiesības būt kopā ar savu dēlu bez svešām acīm. Viņš apmierināts pamāja ar galvu un Vereti aizgāja, sakot, ka visu nokārtos.

Pēc pusdienām Kamils aizskrēja uz staļļiem, «nu, mums jāpaskatās uz suņiem.»

Pasmaidīju, ļāvu puikam izklaidēties.

Vēlā vakarā mēs kopā vakariņojām. Kamils stāstīja par «iestādi», kurā viņš mācījās, par saviem draugiem un skolotājiem. Es klausījos un jutos tik mierīga un komfortabla, pirmo reizi šajās dienās.

Tad mēs iekārtojāmies mazajā viesistabā. Uz galda bija vīna karafe, bet uz šķīvja – augļi.

Kamils skatījās uz mani caur vīna glāzi, viņa acis smējās:

– Mammu, vai varu lūgt tev kādu pakalpojumu?

– Jūs varat, bet vispirms vienosimies uzrunāt mani kā «tu». Es neesmu jūsu mentors, bet jūsu māte, un man šķiet, ka es vēl neesmu tik vecs. Labi?

Viņš pasmaidīja un pamāja:

– Tagad ir mana kārta. Vienkārši apsoli man, ka nesmiesies un saki, ka man ir plebeji ieradumi.

Viņš nobolīja acis un iesmējās.

– Nu, runājiet!

Es arī neviļus iesmējos.

– Vai es varu nedzert vīnu, bet atnest alu? Es zinu, ka alus nav paredzēts aristokrātiem un tam visam, bet man tas patīk. Un, starp citu, es redzēju, ka arī jūs dažreiz ielējat sev glāzi.

Es pārsteigta atvēru muti un iesmējos:

– Atnes savu alu un paņem man glāzi. Tu jau esi pilngadīgs un pats vari izlemt, ko dzersi un ko ēdīsi pusdienās.

Un viņa čukstus piebilda:

– Vai ir kāds gaišs?

Viņš pamāja ar galvu un ieskrēja mājas dziļumā.

Un es domāju. Galu galā man arī patīk dažreiz izdzert glāzi aukstu, vieglu putu. Un arī Agnese klusībā mīlēja šo dzērienu. Nu, Agnese, tu man noteikti patīc!

Kamils atnesa kannu gaišā alus un divas krūzes. Alus izrādījās garšīgs.

Sēdējām un pļāpājām par kaut kādiem niekiem, puisis klātienē pastāstīja par savām paukošanas nodarbībām un pat parādīja pāris paņēmienus un izklupienus, zobena vietā izmantojot nūju, ar kuru kalpones no rīta šķir aizkarus.

Kad viņš apsēdās krēslā, es paskatījos viņam acīs un teicu:

– Kamīl, man tev jāatzīstas…

Viņš mazliet nobijies paskatījās uz mani:

– Mammu… Tu esi slima?

– Nē, neuztraucies, lūdzu. Fiziski esmu diezgan vesels. Bet jūs dzirdējāt par manu neseno kritienu… Un tagad man ir atmiņas traucējumi… Es vispār neatceros dažus mirkļus. Es pat neatpazīstu dažus cilvēkus…

Neviļus es raudāju. Viņš joprojām bailīgi skatījās uz mani:

– Mammu, es… Vai tu mani atpazīsti?

Man bija tik žēl šo zēnu, jo izrādās, ka viņam nav neviena, izņemot mani… Es paskatījos viņam acīs, saspiedu plaukstu – viņa pirksti bija kā ledus:

– Es tevi atceros un vienmēr atcerēšos. Un es vienmēr tevi atpazīstu, es vienmēr tevi redzu, pat tumsā…

Es pasmaidīju:

«Bet es daudz ko neatceros vispār vai atceros lēkmes un sākumu… Es nevienam par to neteicu, baidīdamies, ka viņi pasmiesies vai čukstēs man aiz muguras… Vai arī paņems situācijas priekšrocības. Bet vai tu man palīdzēsi? Vai tu vari man pateikt? Vai pastāstīsi man kaut ko, ko es neatceros?

Viņš norija siekalas un dedzīgi pamāja:

– Protams, mammu, neuztraucies, tu visu atcerēsies! Es būšu tuvu. Un… Vai atceries augustu?

Es atspiedos krēslā un pilnīgi sirsnīgi atbildēju:

– Nē, es nemaz neatceros… Kas ar viņu notiek?

Man šķita, ka Kamils atviegloti nopūtās:

– Redzi, mammu…

Viņam nebija laika neko pateikt. Spēcīgi klauvēja pie ārdurvīm, aiz loga parādījās gaismas un skaļa balss kliedza:

– Viņa Svētības un svētās draudzes vārdā, atveriet!