Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi - - Страница 8

Pirmajās minūtēs acis neko nevarēja redzēt – pārāk ilgi atrados pilnīgā tumsā.

Pamazām mana redze atgriezās, bet es sapratu, ka arī apkārt ir ļoti tumšs.

Kamera, pareizāk sakot, būris, kurā viņi mani iegrūda, bija ļoti maza – trīs soļus gara un divus soļus plata. Grīda, griesti un trīs sienas bija no akmens, vienu sienu nomainīja restes, aiz tās bija koridors. Gaisma tik tikko iekļuva šajā būrī – pienākot tuvu režģim un paskatās leņķī pa labi, var redzēt lāpu, kas ievietota statīvā pie sienas.

Pie vienas sienas gulēja šaurs audekla matracis, un grīda bija nokaisīta ar salmiem. Pretī matracim bija kaut kāds konteiners, Kungs, tas bija, lai atvieglotu sevi, es sapratu.

Pēc apmēram stundas man palika vēsi, sienas bija ļoti aukstas un vietām mitras. Un arī man bija mežonīgi bail, ka, ja es apgūlos uz šī matrača, no spraugām izlīdīs peles vai žurkas – manas dzīves galvenās bailes.

Gāju gar sienu ilgi – trīs soļi, divi soļi, trīs soļi, divi soļi, trīs, divi… Beigās man apreiba galva, apsēdos uz paklājiņa, cieši ietinos šallē – ko svētība, ka tas netika norauts, kamēr viņi mani vilka es esmu šajā cietumā! Miegs mani uzvarēja. Šajā situācijā miegs ir labākais, kas ar tevi var notikt!

Mani pamodināja stieņu stutēšana un klakšķēšana – atvērās mazs logs, un manī tika iegrūsta ūdens krūze un bļoda ar kaut kādu sautējumu. Droši vien karote netika nodrošināta, un arī nebija mazgāšanās. Un es šausmās saraujos, iedomājoties, ka sēdēšu pāri spainim, un tajā laikā kāds paies garām manam būrim!

Viena degoša lāpas vietā jau bija redzamas divas; acīmredzot tika uzskatīts, ka tas ir normāls dienas apgaismojums.

Es apsēdos uz sava nožēlojamā matrača – izskatījās, ka tas bija piebāzts ar salmiem – un centos sakopot domas. Kas notiks tālāk, kādas apsūdzības viņi man izvirzīs, kā es aizstāvēšos? Diez vai man būs advokāts…Vai kāds man palīdzēs?

Tikmēr vakardienas rūķis piegāja pie restēm, aiz viņa stāvēja divi sargi. Šodien viņa kapuce gulēja pār pleciem, un es redzēju, ka viņa plānie, peles krāsas mati bija savilkti zirgastē. Viņš izstiepa savas tievās lūpas šķebinošā smaidā un teica savā raustīgajā balsī:

– Sekojiet man. Viņa Svētība tiek gaidīta.

Es klusībā piecēlos, nogludināju matus, ietinos šallē un devos pēc rūķa. Apsargi gāja man abās pusēs.

Klīdām pa drūmiem gaiteņiem, redzēju, ka šos gaiteņus krustoja citas, tikpat draudīgas ejas un dažas telpas. Mūsu soļi skaļi atbalsojās no sienām.

Beidzot mūsu priekšā atvērās augstas durvis un es iegāju lielā zālē.

Šīs telpas stūros bija lieli metāla statīvi lāpām, un tās pašas lāpas dega pie sienām.

Uz zemas kāpnes atradās milzīgs galds, pie kura sēdēja pieci cilvēki, pārklāti ar tumšu drānu. Centrā acīmredzot bija tieši šis svētums – viņš bija aptaukojies, viņam galvā bija kaut kāda gara koši cepure, iespējams, tas liecināja par viņa rangu, halāts bija tādā pašā koši sarkanā krāsā, ar melniem nesaprotamiem simboliem, masīvs amulets. bieza ķēde, izstiepa kaklu, viņš bija smags pat pēc izskata.

Abās Svētības pusēs sēdēja divi zemāka ranga cilvēki – viņu halāti bija pieticīgāki, un viņu amuleti nebija tik bagāti un lieli.

Bet visvairāk mani pārsteidza altāris, kas atradās šī galda kreisajā pusē.

Tas bija ļoti liels un nelīdzinājās tiem altāriem, kādus biju redzējis ne realitātē, ne televīzijā.

Tas bija liels zarains koks, tumši brūns, gandrīz melns. Acīmredzot koks bija no kaut kāda cieta koka, koks izskatījās pēc veca, plešas ozola, bet es neesmu botānikas eksperts, jo īpaši tāpēc, ka uz zariem nebija lapotnes.

Zari bija sarežģīti savīti, daži sniedzās gandrīz līdz grīdai.

Paskatoties tuvāk, ieraudzīju, ka ap koka stumbru bija apvijusies milzīga čūska, tās masīvā galva balstījusies uz grubuļaina zara, acis bija līdz pusei aizvērtas, bet bija sajūta, ka šī būtne tevi uzmanīgi vēro.

Pamanīju, ka zari it kā kustās… Dievs, gar stumbru un zariem lēnām rāpoja īstas čūskas! Tie bija gandrīz tādā pašā krāsā kā pats koks, bet tie kustējās! Kas tas ir? Un lielākā čūska? Ceru, ka to izgatavojuši amatnieki, nevis dzīvs briesmonis.

Man palika slikti. Es baidījos, ka es nokritīšu un visas šīs čūskas, cilvēki melnā un varbūt ir vēl briesmīgāki personāži man uzbruks…

Rūķis piegāja pie galda, paklanījās, nolika Viņa Svētības priekšā kaut kādu ar melnu diegu pārsietu tīstokli un pagāja malā.

Viņš atlocīja papīru, klusējot to izlasīja, tad pasniedza tīstokli pārējiem, kuri tikpat klusi pa kārtai lasīja tur rakstīto.

Tad viņi visi pieci skatījās uz mani.

Klusums bija nomācošs, absolūts klusums, jūs pat nevarēja dzirdēt savu elpošanu…

Svētība no kaut kur kabatā vai piedurknē izmakšķerēja melnu āmuru, atsitās pret galdu un, tik resnam vīrietim, negaidot, tievā balsī sacīja:

– Agnes Caroline Letimore Mertier, jūs tiekat apsūdzēts buršanā un pareģošanā. Ja izmeklēšanā tiks konstatēts, ka tā ir patiesība, jums tiks sodīts saskaņā ar likumu. Izmeklēšanu veiks mūsu svētā asambleja, pati mūsu Svētība un mūsu sapulces augstākie pārstāvji. Izmeklēšanas laikā es atļauju izmantot visas metodes, lai identificētu burvestību un zīlēšanu!