Читать книгу Ideāls vīrs - Lūsija Vaithausa - Страница 2

Hanna pamodās, gaismai spraucoties gar aizkariem. Gultas otra puse bija tukša, bet viņai bieži bija gadījies rītus pavadīt vienatnē, kad Marks ceļoja, tāpēc pagāja mirklis, pirms viņa aptvēra, ka šodien tā nevajadzētu būt. Atspiedusies uz elkoņa, viņa pasniedzās pēc BlackBerry. Taču nekādu jaunu ziņu nebija.

Uz brīdi viņa atkal atlaidās guļus, mazliet padomāja, tad atmeta segu un cēlās kājās. Paņēmusi Marka iemīļoto pelēko kašmira džemperi, kas bija pārmests pār krēsla atzveltni, viņa uzvilka to virs savas pidžamas. Apakšējā stāvā uz paklāja pie durvīm gulēja pasts: tikai elektrības rēķins, bankas izraksts Markam un kārtējā Savills reklāmas lapa, lai papētītu, vai viņi nav iecerējusi pārdot māju. Hanna nolika rēķinu un izrakstu hallē uz galda kopā ar vakardienas pastu un devās uz virtuvi.

Gaidīdama, kad kannā uzvārīsies ūdens, drošības pēc viņa apskatīja klēpjdatorā elektronisko saraksti, taču bija tikai surogātpasta vēstules. Arī no Penrose Price nebija nekā, kaut arī intervija notika jau pirms nedēļas. Šo darbu viņa patiešām gribēja, vakardienas AVT bija zemāks līmenis. Ja viņai atbildēs elektroniski, tad ne jau sestdienā, un noteikti sniegs izsmeļošu skaidrojumu atbilstoši kompānijai. Noraidījuma saņemšana, lai kāds arī būtu formulējums, bija tikai laika jautājums; ja ziņas būtu iepriecinošas, viņa tās būtu jau saņēmusi.

Hanna iedzēra kafiju, apsverot, kā rīkoties. Iespējams, ka Marks lidojis ar nakts reisu un tikai tagad ierodas Hītrovā. Viņa paņēma telefonu un piespieda taustiņu, lai atkārtotu zvanu. Jau atkal ausīs atskanēja balss pasts. Šoreiz Hanna neatstāja ziņu – viņa to bija ierunājusi vakar vakarā, arī uzrakstījusi vēstuli, turklāt Markam pašam jāsaprot, ka viņa uztraucas. Hannu pārņēma īgnums par Marka neiejūtīgo attieksmi – vai tad grūti piezvanīt un pateikt pāris vārdu –, bet tūlīt viņa atkal satraucās. Kaut kas bija atgadījies. Tāda uzvedība Markam nebija raksturīga – viņš nekad nenozuda, ja bija teicis, ka būs mājās, vai arī brīdināja par aizkavēšanos.

Pulkstenis rādīja bez piecām minūtēm deviņi, un, kaut arī tas bija nedaudz par agru sestdienai, Nīša, kurai bija trīs gadus vecs bērniņš, droši vien jau sen bija augšā. Hanna pārskatīja telefonu sarakstu, līdz atrada Nīšas mobilā numuru. Marka asistente bija skaista sieviete, daļēji francūziete, daļēji indiete, augusi Dienvidāfrikā, bet mācījusies Londonā ekonomikas koledžā, kur iepazinusies ar Stīvenu un apprecējusies. Viņai bija divdesmit septiņi gadi, un pēdējā laikā Marks ļāva Nīšai uzsākt nelielus personiskos projektus, jo baidījās, ka viņa varētu aiziet citur, ja viņu drīz vien nepaaugstinās amatā. Nīšas dēliņš Pjērs nāca pasaulē gadus desmit agrāk, nekā Nīša bija plānojusi, tā viņa pastāstīja Hannai DataPro vasaras kokteiļvakarā. Marks bija sacījis, ka Nīša ir ļoti mērķtiecīga, un, ja projektu vadītājas amatā viņai veiksies tikpat labi kā asistentes darbā, pēc gadiem pieciem viņa noteikti izvirzīsies komandas līderu grupā.

Atskanēja telefona signāli. Pēc sestā septītā zvana noklikšķēja automātiskais atbildētājs, un Nīšas balss lūdza atstāt ziņu.

Hanna noklepojās, viņai pēkšņi bija izkaltis kakls.

– Sveika, Nīša, – viņa teica. – Te Hanna Reilija. Atvainojiet, ka traucēju brīvdienā, bet, lūdzu, kad būsiet noklausījusies, piezvaniet man.

Apēdusi dažas grauzdētas maizītes un izlasījusi internetā jaunākās ziņas, Hanna uzkāpa augšstāvā, lai pārģērbtos skrējienam. Viņai ne sevišķi patika skriet – Hanna, atzīsties, tev riebjas skriešana, viņa sev teica, – bet pēdējos trīs četros mēnešos viņa šo fizisko aktivitāti bija padarījusi par sava iekšējā līdzsvara veicināšanas procedūru. Viņa saasināti uztvēra, cik viegli nonākt izmisumā par situāciju, kurā atrodas, ja nepiepildīs savu ikdienu ar disciplīnu un fiziskiem vingrinājumiem. Kad viņa uzticēja savas pārdomas Markam – viņš jautāja, vai Hanna esot nelaimīga abu kopdzīvē, untad viņa tā paskatījās uz savu vīru, it kā viņš būtu sajucis – viņa taču bija runājusi par darbu vai, pareizāk sakot, tā trūkumu.

Nu jau viņi bija precējušies gandrīz astoņus mēnešus, taču pēc kāzām Hanna vēl trīs mēnešus palika Ņujorkā. Marks bija palielinājis darba apjomu DataPro Amerikas birojā un gatavojās pilnībā pievērsties pienākumiem Ņujorkā, bet Londonu apmeklēt tikai reizumis. Vadību Londonā pārņemtu jaunais partneris Deivids. Apmēram pēc mēneša runas par tādu nodomu pieklusa, un kādā piektdienas vakarā Marks pārnāca mājās, izskatīdamies vainīgs. Viņš pagatavoja Hannai viņas iecienīto martini – ar vodku un dzērvenēm – un atklāja, ka konsultanti, kas bija noalgoti uzņēmuma racionalizācijai, stingri ieteikuši slēgt Amerikas biroju.

– Vai tiešām? – Hanna jautāja un viņas sirds sažņaudzās skumjās nojautās.

– Tāds bija galvenais ieteikums. Īstenībā vienīgais, lai samazinātu ekspluatācijas izdevumus. Man arī tas ir ļoti nepatīkami – Ņujorkas birojs vienmēr bija mans mērķis, kā tu pati zini, – bet, ja apsver, mēs varam vadīt biznesu Amerikā no Londonas. Šeit nav nepieciešama mūsu fiziskā klātbūtne. Hanna, man žēl, ka tā noticis.

Viņa alga bija aptuveni piecus tūkstošus lielāka nekā Hannai, un viņa bija tikai darbiniece, nevis īpašniece – kā Marks. Turklāt abiem vajadzēja vīzas – viņi bija briti, tātad Londona viņiem nozīmēja vienkāršāko risinājumu. Hannas dzīvoklis Vestvilidžā gan bija izīrēts, bet Markam piederēja māja. Marks to vēl nebija paguvis pateikt, kad Hanna jau saprata, ka viņiem jāatgriežas Londonā, jo abi taču dzīvo kopā. Pēc neauglīgiem pūliņiem pārliecināt savu priekšnieku Leonu atvērt biroju Londonā Hanna iesniedza atlūgumu un pirms pieciem mēnešiem, izvākusies no dzīvokļa un pārvedusi mantas atpakaļ, beidza savas septiņu gadu darba un dzīves gaitas Ņujorkā. Nebūdama vēl pazīstama ar Marku, viņa bija domājusi, ka iekārtojusies Ņujorkā uz mūžu.

Hannai par lielu izbrīnu atgriešanās Londonā sagādāja viņai patiesu prieku. Un ne jau tikai tālab, ka tādējādi varēja būt kopā ar Marku. Arī pirms abu iepazīšanās viņa bieži brauca apciemot brāli un vecākus dzimtenē, tāpat arī uzturēja sakarus ar draugiem, bet pagāja gadi divi trīs, un viņa sāka justies Londonā kā tūriste, kas saredz visu jauko – restorānus, galerijas, jaunos bārus, kurp viņu aizveda draugi – taču zaudējusi reālu saistību ar šo vietu, ikdienas saikni.

Nu jau šī sajūta bija gandrīz izgaisusi, un Hanna labprāt atguva daļu no britu tradīcijām, kuru viņai iepriekš pietrūka. Pagājušajā nedēļā viņa un Marks aizstaigāja līdz Bišopsparkam pavērot salūtu uguņošanas vakarā. Lai cik iespaidīgi bija ceturtā jūlija salūti pie Macy’s, tie viņu emocionāli neskāra tik ļoti kā atmiņām bagātie pasākumi bērnībā kopā ar Tomu un vecākiem, kad nedēļām iepriekš tika sakrauta kaudze no satrunējušiem žoga dēļiem, nokaltušiem zariem, augiem, sažuvušas zāles, un tad aizdedzināts piecpadsmit, divdesmit pēdu augsts ugunskurs. Protams, Bišopsparkā nebija tāda ugunskura – kaut vai pilsētas kārtības noteikumu ievērošanas dēļ –, bet mitrā novembra zāle te smaržoja tāpat kā Vusteršīrā, un Hannai patika parka malā vērot, kā Temza tumsā rāmi slīd viņiem garām un ūdens virsma atviz zilā, zaļā un sarkanā krāsā no eksplozijas pie debesīm.

Atgriezusies hallē, viņa apsēdās kāpņu apakšā, lai apautu sporta kurpes, tad izgāja no mājas, atslēgu noglabājot jakas kabatā. Zemais dzīvžogs aiz sētas mūra bija slapjš no iepriekšējās nakts lietus, un tā lāses nevainojami noaustā zirnekļu tīmeklī uz vārtu staba izskatījās kā savērtas stikla pērlītes. Uzmanīgi, lai nesaraustītu tīklu, Hanna atvēra vārtus.

Viņa gāja gariem soļiem, lai izstaipītu kājas. Viņa jau bija iepazinusi dažus kaimiņus, vismaz ārēji, tāpēc pamāja vīrietim no divdesmit trešās mājas, kurš nāca pa Kverendonstrītu pretī ar Telegraph un delikatešu veikalā iegādātu kruasānu turzu padusē. Viņa zobgalīgā grimase un sirmie mati, kas sniedzās līdz trīsceturtdaļgarā dzeltenbrūnās krāsas mēteļa samta apkaklei, Hannai atgādināja Billiju Niju. Viņš izskatījās pēc tipiska šejienes iedzīvotāja: vai nu pēc turīgas ģimenes locekļa, kas ved katru rītu bērnus kārtīgos formas tērpos ar salmu cepurēm galvā uz tuvējo privāto sākumskolu, vai labi kopta, laika saudzēta vīra, kam bērni jau savā dzīvē. Puisim, kam tikai ap divdesmit gadu, šī bija neparasta apkaime, kur iegādāties īpašumu – bija arī smalkāki rajoni par Fulemu, un kaut arī tas bija ļoti dārgs, tomēr nebūt ne lepnākais.

Marks būtu varējis izvēlēties plašu, pārbūvētu dzīvokli Doklendā vai Īstendā, visu stiklos un hromā ar platiem ādas dīvāniem, taču viņš bija nopircis tradicionālu Viktorijas laika ģimenes māju. Hannai viņš līdz ar to bija vēl mīļāks.

Viņa šķērsoja Ņūkingsroudu un uzsāka lēnu skrējienu pa ietvi. Koki, kas no ielas aizsedza kāzu tortēm līdzīgās pavaldonības laika arhitektūras stila mājas, bija lietus pielijuši, sakritušās lapas uz zemes veidoja viendabīgu masu.

Hanna bija paredzējusi, ka nebūs viegli atrast citu darbu, it īpaši tādu, kāds viņai bija Ņujorkā, bet realitāte izrādījās vēl skarbāka. Viņa bija domājusi, ka Amerikā iegūtā pieredze un reputācija par abos Atlantijas okeāna krastos īstenotām kampaņām palīdzēs atrast jaunu vietu trīs četru mēnešu laikā pat pašreizējos ekonomiskajos apstākļos.

– Vienmēr tiek noalgoti labākie kandidāti, – Marks bija apgalvojis, kad viņi to pirmo reizi apsprieda. – Varbūt paies laiks, līdz tu atradīsi to, ko pati gribi, taču tev nav jāuztraucas, ka paliksi bez darba. Tevi ķertin izķers – par tevi cīnīsies.

Tomēr neviens par viņu necīnījās. Pagāja pieci mēneši, un, kaut arī viņu izsauca uz trim galīgā lēmuma pieņemšanas intervijām, tomēr nekas pēc tam netika piedāvāts. Sākumā, pašapziņas pilna, Hanna pieteicās uz amatiem, kas bija līdzvērtīgi tam, kāds viņai bija pie Leona, bet, kad trīs mēneši un tad četri paskrēja tukšā, viņa pazemināja prasības. Viņa sev iestāstīja, ka tas ir loģiski – Lielbritānijā valda ekonomikas lejupslīde, darbavietu ir maz, iespējams, ka viņa bijusi augstprātīga, iztēlojoties, ka nekavējoties iegūs līdzīgu posteni; galu galā bija pagājuši gadi, veidojot karjeru, taču, nedabūjusi arī tos ne tik labos darbus, viņa sāka domāt, ka vaina ir jāmeklē sevī.

– Nē, – Marks bija to noliedzis pagājušajā svētdienā, kad viņi pastaigājās Ričmondas parkā.

Viņš bija pasniedzies pēc Hannas rokas, palicis to sev zem elkoņa un pievilcis pie sava tumšzilā vilnas pusmēteļa. Viņa piekļāvās Markam ciešāk klāt, noskatoties, kā abu elpas mākonīši saplūst kopā. Kaut arī bija tikai novembra sākums, naktī pamatīgi piesala, un zeme ledaini kraukstēja zem viņu soļiem. Marka ausu ļipiņas, rēgodamās laukā zem viņa vilnas cepures, bija sārtas.

– Tā ir tikai recesija, – viņš sacīja. – Tu zini, ka esi prasmīga, tātad tev atradīsies īstais darbs. Tāpat ir ar visu – gaidi un gaidi un, kad nolem, ka ilgāk vairs nespēj, ka atliek sabrukt vai nolēkt no Bīčīhedas kraujas iekšā jūrā, beidzot gaidītais notiek.

– Ko tu zini par Bīčīhedu, mister magnāt, kopš divdesmit piecu gadu vecuma? – Hanna noprasīja, piebikstot ar elkoni viņam pie sāna, bet viņa piekrita Markam par gaidīšanu. Viņai bija veicies pēc universitātes – kaut arī Marks vienmēr teica, ka veiksmei ar to neesot nekāda sakara, – viņa dabūja darbu J.Walter Thompson reklāmas aģentūrā un vēlāk mazākā aģentūrā, no kuras aizgāja gandrīz pēc gada, lai nenobeigtos aiz garlaicības. Tolaik Hannai šķita, ja viņai uzdos izveidot vēl vienu suņu barības reklāmas kampaņu, viņa sajuks prātā. Darbs kopā ar Leonu, paldies Dievam, viņu no tā atbrīvoja, bet tagad viņa atradās tajā pašā situācijā. Īstenībā vēl ļaunākā: agrāk viņai vismaz bija darbs, pat ja tas nozīmēja tirgot zirgu gaļu. Šobrīd nedēļas ritēja, apzinoties, ka attālums starp viņu un algotu darbu palielinās, taču viņas pēdējo kampaņu nozīme samazinās. Viņas vērtība darba tirgū kritās.

Tuvojoties Īlbrukparkam, Hanna paātrināja soli un sāka elpot straujāk. Viņa apskrēja ap dubulto barjeru, kas aizkavēja riteņbraucējiem izmantot parku, un metās pāri zālienam. Zeme bija piemirkusi, pa to bija grūti skriet, bet Hanna pieveica taisnstūra divas malas un apstājās pie maza spēļlaukuma tālākajā stūrī. Viņai veicās arvien labāk, tomēr viņa nekad nekļūs par īstu skrējēju, vienu no tiem, kuri, gandrīz neaizelšoties, traucas garām ar divreiz lielāku ātrumu nekā viņai. Hanna bija labā fiziskā formā, taču uzskatīja, ka viņai nav atbilstošas ķermeņa uzbūves, ka ar sportiskā tipa augumu viņai būtu vieglāk. Marks ieteica viņai iestāties sporta klubā, bet, būdama bez darba, viņa nevēlējās maksāt astoņdesmit mārciņas mēnesī par abonementu. Marks par to smējās, atgādinot, ka viņi ir precējušies un tas, kas pieder viņam, esot arī Hannas, taču viņa tomēr to nespēja.

Viņa atvēra kabatas rāvējslēdzēju un izņēma telefonu, lai pārbaudītu, vai nav dzirdējusi zvanu. Nekā. Tad viņa ieskatījās pulkstenī: desmit un divdesmit minūtes. Ņemot vērā piecu stundu laika starpību, turklāt bija sestdiena, vajadzēja gaidīt vairākas stundas, līdz drīkstēs piezvanīt draugiem Ņujorkā, lai pajautātu, vai viņi kaut ko nezina par Marku. Viņai bija jāpaciešas vismaz līdz pusdiviem. Ielikusi telefonu atpakaļ kabatā, Hanna izstiepa rokas aiz galvas un sajuta, cik savilkti ir kakla un plecu muskuļi. Nedaudz tālāk drukns melns labradors apmierināts šmakstinājās, purnu iebāzis pamestā čipsu pakā, līdz suņu saimniece pārtrauca sarunu un asi aizsauca viņu prom.

Sajuzdama aukstumu, Hanna sāka atkal kustēties. Visu nedēļu fiziskā nodarbe palīdzēja viņai justies tā, it kā viņai būtu mērķis, vismaz kaut kas, ko darīt. Stundām ilgi viņa lasīja lietišķo presi, pārlūkoja citu izveidotās reklāmas kampaņas tiešsaistē, rakstīja elektroniskās vēstules paziņām, pētot, vai nav parādījušās brīvas vietas… tomēr tagad, ja viņa ļautos meklēšanai ilgāk par pāris minūtēm, diena atkal aizritētu garās, neizteiksmīgās stundās, kuru slīdējumu nekas nespētu apturēt. Viņa nedrīkstēja to pieļaut. Nedēļas nogalēs viņa sevi disciplinēja, nenodarbojās ar meklēšanu, lai saglabātu citu, atšķirīgu ritmu no darba dienām, un pat tad, ja tas bija mākslīgi radīts, šodien vajadzēja novirzīt uzmanību no pieaugošā satraukuma, ka noticis kaut kas nelāgs.

Pēc diviem grūti pārvaramiem apļiem Hanna devās mājup un, vēlreiz pārbaudījusi telefonu un klēpjdatoru, uzkāpa augšstāvā nomazgāties. Marks bija pārbūvējis vannas istabu reizē ar virtuvi, un kaut arī telpa izskatījās neliela, tā neapšaubāmi bija pati greznākā, kādu Hannai gadījies redzēt privātmājās. Viss aprīkojums – duša, vanna, divas vienādas izlietnes – bija spoži balts, kontrastējot ar pelēkajām grīdas porcelāna flīzēm un tumšo gandrīz melno koka apdari. Hanna neatcerējās koka nosaukumu. Vai palisandrs? Viņa nebija par to pārliecināta. Kopā ar trim brīnišķīgām, garām orhidejām un dvieļiem, pēc izskata vienmēr jauniem un svaigiem, it kā tikko izņemtiem no žāvētāja, tā atgādinātu viesnīcas vannas istabu, bet, lai izvairītos no tāda iespaida, Marks bija saglabājis ēkas sākotnējos elementus – logu un durvju pārsedzes un Viktorijas laika logu rūtis ar rakstu – līdz ar to telpa izskatījās moderna un izsmalcināta.

Hanna patlaban ar dvieli susināja matus, kad iezvanījās telefons, kas stāvēja uz lādes aiz durvīm. Noliekusies, lai to paceltu, viņa paskatījās pulkstenī pie gultas. Tas rādīja vienpadsmit, tā ka vēl šķita par agru, lai zvanītu Marks, ja viņš joprojām atradās Ņujorkā. Hanna nodomāja, ka atsaukusies Nīša.

– Hanna?

Tas bija Marks. Hannu pārņēma milzīgs atvieglojums.

– Tu esi dzīvs, – vārdi izlauzās kopā ar atvieglojuma nopūtu. – Paldies Dievam! Es jau sāku minēt, vai esi atstājis novēlējumu, kā rīkot tev bēres. – Viņa aiznesa telefonu pie gultas un apsēdās. – Kas noticis?

– Piedod, ka nepiezvanīju tev vakar. Ak kungs, kā man neveicās – tiešām, Hanna, tas bija īsts farss. Pirmkārt, tas puisis bija iekļuvis sastrēgumā un nokavēja četrdesmit piecas minūtes, man bija skaidrs, ka es nepaspēšu tikt uz lidmašīnu, bet mēs šo tikšanos bijām gatavojuši jau pusgadu, tāpēc es nolēmu palikt, lai pārrunātu nepieciešamo, un lidot vēlāk ar nākamo reisu. Galu galā mēs nosēdējām gandrīz līdz pusdesmitiem, un es izsaucu taksometru uz lidostu, taču drausmīgās satiksmes dēļ nokļuvu tur tik vēlu, ka visi reisi bija izpirkti, pilnīgs ārprāts. Es tur nonīku pusi nakts, gaidot, ka atbrīvosies kāda vieta, līdz, atmetis cerību, braucu atpakaļ uz pilsētu.

– Kāpēc tu man nepiezvanīji?

– Es gribēju to izdarīt taksometrā, bet piezvanīja Deivids. Nācās spriest veselu mūžību, lai atrisinātu zināmus sarežģījumus, un es nospriedu, ka labāk piezvanīšu tev, kad man būs skaidrs, precīzi cikos lidoju. Vēlāk Kenedija lidostā, kad gribēju zvanīt, atklāju, ka telefons palicis taksometrā. Protams, mašīnas numuru es neievēroju, tāpēc man nebija nekādas iespējas dabūt atpakaļ telefonu – ar visiem kontaktiem, fotogrāfijām, visu.

– Cūcība! – Hanna notrausa ar dvieļa stūri ūdens straumīti, kas ritēja lejup pa kaklu. Viņu pārņēma aizkaitinājums. Viņa bija braukusi lietū un vējā uz Hītrovu, nonīkusi tur divas stundas, bet naktī viņu mocīja bailes par visādām gaisa katastrofām. – Kāpēc tu nepiezvanīji man no automāta? – viņa noprasīja, tik tikko valdot dusmas.

– Man kauns tev atzīties. – Marka balsī skanēja biklums, ko nenoslēpa pat trīs tūkstoši jūdžu attālums. – Es nezinu no galvas tavu telefona numuru. Bez sava mobilā esmu kā bez rokām.

Hanna mirkli padomāja. Nez vai viņa pati no galvas atcerējās Marka numuru, zināja tikai pēdējos skaitļus – seši, septiņi, pieci. Ieprogrammējusi numuru savā BlackBerry, viņa vairs necentās to iegaumēt.

– Tu varēji uzrakstīt elektronisko vēstuli.

– Es jau grasījos to darīt, bet, atgriezies viesnīcā, secināju, ka WiFi atslēgts. Nu, vai tas nav īsts farss? Tad – man atkal kauns atzīties – uz brīdi apsēdos un turpat krēslā aizmigu. Kad pamodos, bija gandrīz pusnakts, pēc tava laika, un es nodomāju, ka tu jau guli. – Viņš nopūtās. – WiFi šorīt atkal darbojās, un tā es noskaidroju tavu numuru. Atcerējos, ka tu pirms pāris nedēļām to uzrakstīji vēstulē Pipai sakarā ar pusdienām. Ak kungs, esmu kā salauzts. Kakls sastaipīts – stundas trīs nogulēju ar galvu uz vienu pusi, šķiet, ne reizi pat nepakustējos.

Hanna juta, ka aizkaitinājums izgaist. Pēdējā laikā Marks daudz strādāja – pat pēc viņa mērogiem. Ekonomikas lejupslīdes iespaidā DataPro uzņēmums darbojās vienmērīgi, bet ne plaukstoši, un Marks gādāja, lai katrs klients saņemtu labāko iespējamo apkalpošanu, tāpat arī nozares vadošo programmatūras dizainu, kas viņa kompāniju izveidoja par to, kāda tā bija pašlaik. Turklāt uzņēmumu piedāvāja pārpirkt. Pirms mēneša pie Marka un Deivida bija vērsusies amerikāņu kompānija, viena no lielākajām konkurentēm, un, kaut arī Hanna domāja, ka Marks noraidīs ideju par DataPro pārdošanu, viņš par to ieinteresējās un pēc tam ar to aizrāvās.

– Manuprāt, tā ir varena iespēja, – pāris dienu pēc piedāvājuma saņemšanas Marks brokastojot bija ierunājies. Pacēlis nazi gaisā, viņš pārtrauca ziest sviestu uz maizes. – Es vadu DataPro kopš divdesmit trīs gadu vecuma, un mani saista izredzes sākt kaut ko citu. Īstenībā tāda iespēja mani sajūsmina. Saņemot naudu, es varētu ieguldīt līdzekļus pilnīgi citā pasākumā. Tu jau zini, tagad man ir četrdesmit, esmu precējies…

– Tiešām?

– Jā, esmu.

– Par to man nebija ne jausmas. Kādai sievietei ir veicies.

– Vai nu veicies, vai arī viņa ir ļoti iecietīga. Tas atkarīgs, kā to uztver. – Marks viņai uzsmaidīja. – Bet es vēlos vairāk laika pavadīt kopā ar tevi un mazāk birojā. Turklāt iespējams, ka ne tik tālā nākotnē man vajadzēs rēķināties ar vēl citiem cilvēkiem…

– Citiem? Ak jā…

Negaidīti Marka acu nopietnais skatiens lika Hannai novērsties, un viņa apmulsusi pasniedzās pēc kafijas kannas. Viņa gribēja bērnus, viņa par to bija pārliecināta, bet vajadzēja vēl pierast pie tādas domas. Pagaidām viņa vēl tikai pierada pie tā, ka ir precējusies, – reizēm, būdama vienatnē, viņa sāka par to prātot un gandrīz satrūkās. Kā tas vispār bija noticis? Tikai pirms nepilna gada viņa vēl bija viena pati.

– Kad tad tu būsi šeit? – Atgriezusies tagadnē, Hanna jautāja Markam. – Vai šodien tu pagūsi uz reisu? Vai piezvanīji aviolīnijai?

– Tur jau tas joks. Puisis, ar kuru man vakar bija saruna, steidzas noslēgt līgumu, bet pirms tam vēlas iepazīstināt mani ar savu biznesa partneri. Taču tas šonedēļ ir Kalifornijā un vēl nav atpakaļ, bet pirmdien viņš būs Ņujorkā, un es saņēmu piedāvājumu tad tikties ar viņu.

– Ak tā.

– Es tevi saprotu. Vakar es viņam teicu, ka negaidīšu, bet, tā kā nedēļas nogale tik un tā pagalam, man šķiet, ka prātīgāk būtu palikt šeit un visu nokārtot, nevis doties ceļā vēlreiz, it īpaši tāpēc, ka tūlīt pat būtu iespējams parakstīt līgumu. Viņi ierosina satikties pirmdien pēcpusdienā, tātad, ja viss izdosies, es vakarā izlidošu un otrdien no rīta būšu mājās. Vai tu neiebilsti?

– Kas man ko iebilst, esmu tikai vīlusies. – Hanna viegli iesmējās, vēlēdamās neizrādīt, cik dziļi viņa vīlusies. – Nē, muļķīt, protams, neiebilstu. Tavs lēmums ir ļoti saprātīgs. Tu teici, ka tas ir svarīgs līgums?

– Diezgan svarīgs sakarā ar iespējamo pārpirkuma piedāvājumu. Ja mēs būtu paredzējuši tādu jauna uzņēmuma piesaisti, īpaši tāpēc, ka tā ir amerikāņu kompānija un tieši šobrīd…

– Tad tev jāpaliek, vai ne? Tās ir tikai pāris dienas – gan es izturēšu. Turklāt, ja tev ir brīvs vakars Ņujorkā, piezvani Entam un Rozenai, varbūt satiksieties.

– Jā, tā ir prātīga doma, droši vien tā arī darīšu. Atsūti man elektroniski viņu numuru, labi?

Hanna dzirdēja, ka viņš kaut ko iedzer, tad notinkšķēja tase pret apakštasīti. Tā bija viena no Marka mazajām kaprīzēm – viņam nepatika lielas krūzes, un Hanna mēdza viņu par to pazobot.

– Vai no Penrose Price ir kādi jaunumi? – Marks apjautājās.

– Ne ziņas, ne miņas. Ne mazākās kustības.

– Nezaudē cerību.

– Pagaidām tās ir veltas pūles. Labāk par to nedomāt.

– Mēģini nedēļas nogalē atpūsties. Vismaz nenoņemies ar darba meklēšanu.

– Jā.

– Aizej uz kino paskatīties Hercoga filmu.

– Nē, tu arī gribēji to redzēt, iesim kopā nedēļas vidū, kad tu atgriezīsies. Labāk piezvanīšu brālim, pajautāšu, vai viņš ir brīvs ap vakariņu laiku.

– Tā arī ir laba doma. Es savukārt sākšu ar to, ka iešu uz sporta zāli dabūt kaklu atpakaļ vietā, citādi nedēļas nogalē staigāšu kā Frankenšteins. – Marks sazvērnieciski pieklusināja balsi. – Es ilgojos pēc tevis, – viņš sacīja. – Otrdien neko neplāno. Pēcpusdienu paņemšu brīvu, ja būs iespējams. Izklaidēsimies divatā.

Izžāvējusi matus, Hanna saģērbās, iegāja virtuvē un aizsūtīja Markam Enta un Rozenas numuru. Varbūt Marks ar viņiem satiksies šovakar vai rīt vēlajās brokastīs Koblhilā – turpat netālu no viņiem gatavoja lieliskas olas ar papriku un rauga mīklas maizītes. Un kādi tur kokteiļi “Mimoza” – debestiņ! Hanna nodomāja, ka labprāt atkal kādu nobaudītu.

Parasti alkohols dienas laikā viņu izsita no sliedēm, bet amerikāņu svētdienas vēlo brokastu ieražas ar “Mimozām” un “Asiņainajām Mērijām” bija kulturāls izņēmums. Hanna ar ilgošanos atcerējās to un vēl šo to no Ņujorkas.

Viņa iztēlojās Marku sēžam pie galda iepretim Entam un Rozenai, un viņu pārņēma skaudība. Hanna bija ļoti pieķērusies viņiem abiem, saviem labākajiem draugiem Ņujorkā. Rozenu Hanna bija satikusi, kad kompānija ar nosaukumu Ecopure, kurā Rozena strādāja, pasūtīja aģentūrai jaunas dabisku mājsaimniecības mazgāšanas līdzekļu līnijas reklāmu presē. Hanna kādu dienu uzaicināja viņu pusdienās un atklāja abpusēju spēcīgu sapratni. Viņas parunājās par dzīvi, vecākiem, vidi, kurā uzaugušas. Rozena pastāstīja, ka patstāvīgi pārcēlusies uz Ņujorku no Sanfrancisko deviņpadsmit gadu vecumā, strādājusi trīs darbavietās, līdz sakrājusi naudu, lai iestātos Ņujorkas universitātē, kur ieguvusi grādu mārketingā. Hannai ārkārtīgi patika tas, ko viņa dzirdēja – stāsts par apņēmības pilno, savaldīgo, deviņpadsmit gadu veco Rozenu. Nākamajā nedēļā abas kopā gāja iedzert, nepamatojot tikšanos ar darbu, un izstreipuļoja no kādas atpūtas vietas Īstvilidžā vēlu pēc pusnakts, kad Rozena šļupstot atzinās, ka esot par Hannu “stāvā sajūsmā”.

Tieši Ents un Rozena bija tie, kuri iepazīstināja Hannu ar Marku. Kad pagājušajā gadā Ents saņēma lielu paaugstinājumu darbā, viņi nolēma iztērēt papildus iegūtos līdzekļus, noīrējot vasaras namiņu Longailendā. Jau bija par vēlu kaut ko sameklēt, tomēr pēc divām nedēļām viņiem izdevās atrast vecu, jau gandrīz pussagruvušu māju ar lubiņu jumtu Montukā, pāris minūšu gājienā no pludmales. Reizēm viņi tur palika tikai divatā, bet bieži vien ielūdza ciemos draugus no pilsētas. Viņi vienmēr aicināja Hannu, kura tad apmetās vienā no divām mazītiņajām, pēc jūras smaržojošām guļamistabām ar skatu uz garu lagūnu aiz mājas. Aptuveni sešas nedēļas vēlāk, kopš Ents un Rozena bija sākuši īrēt māju, Hanna, aizbraukusi pie viņiem ar taksometru, ieraudzīja verandā uz koka dēlīšu krēsla guļam slaidu, tumšmatainu vīrieti ar Rozenas panamu pār acīm. Garās, kailās kājas bija uzslietas uz koka paliktņa, kuru viņi izmantoja par galdu, kad izgāja ārā iedzert, rokā gandrīz tukša Sam Adams pudele. Viņš bija aizmidzis tik saldā miegā, ka pat nepamodās, kad Hannai izslīdēja no pirkstiem stiepļu sieta durvis un aizcirtās aiz muguras kā žokļi.

Virtuvē uz galda bija atstāta zīmīte, ka visi pārējie aizgājuši uz pludmali. Hanna arī devās turp un, ieraudzījusi Rozenu ierastajā vietā kāpu pakājē, pajautāja, kas gan tas par vīrieti viņu verandā.

– Marks. Enta jaunais draugs, – Rozena atbildēja, paliecoties uz priekšu, lai stingrāk sasietu ap kaklu sarkanā bikini lenci. – Viņi iepazinušies pirms pāris nedēļām Harija vecpuišu ballītē un tūlīt atraduši kopēju valodu. Īstenībā viņš ir viens no tavējiem. Brits.

– Tiešām? – Hanna ieberzēja ādu ar pretiedeguma krēmu F25, jūtot, ka pleci jau svilst.

Saule karsēja tik spēcīgi, ka pat aiz tumšajām brillēm pludmale izskatījās kā izbalināta. Šajā vasarā atpūtnieku bija vairāk nekā jebkad, liedagā pulcējās ļaužu grupas; tie, kuriem divdesmit, trīsdesmit, sauļojās, spēlēja volejbolu, vecāki uzmanīja bērneļus, kas skraidīja apkārt vai cēla smilšu pilis. Mazāk bija pāru jau gados, viņi zvilnēja pludmales krēslos, lasot mīkstos vākos iesietus detektīvromānus. Tālāk ūdenī Hanna redzēja Entu un Lauru, viņa bijušo koledžas biedri cenšamies noturēties taisni pret viļņiem.

– Līdz šim tu viņu neesi pieminējusi, – Hanna piebilda.

– Ak tā? Man likās, ka pieminēju.

– Tikai nesaki, ka gluži vienkārši aizmirsi.

Savilkusi nevainīgu sejas izteiksmi, Rozena paraustīja plecus.

– Ceru, ka tu kaut ko neperini.

– Ko gan? Es zinu, ka tev nav attiecību – kārtīgu attiecību.

– Kas vainas nekārtīgām attiecībām?

– Nekādas, vismaz ne pēc manas pieredzes. Patiesību sakot, ja es nebūtu precējusies…

– Vai viņš dzīvo šeit?

– Daļēji… Vismaz agrāk dzīvojis. Viņam pieder programmatūras kompānija. Galvenais birojs atrodas Londonā, bet filiāle Tribekā, tāpēc Marks braukā turp un atpakaļ. Agrāk viņam te bijis dzīvoklis, vakar viņš stāstīja, bet biežās braukāšanas dēļ viesnīcas izrādījušās lietderīgākas.

– Hmm… – Nevēlēdamās radīt aizdomas ar pārmērīgu izjautāšanu, Hanna mainīja taktiku un apvaicājās par pēdējo valdības intrigu Ecopure, tas bija temats, kas garantēja Rozenas joku stāstītājas talanta izpausmi.

Viņi palika pludmalē visu pēcpusdienu. Apmēram puspiecos Marks nonāca pa taku pāri kāpām. Viņš bija pārģērbies izbalējušos zilos šortos ar delfīnu rakstu, un Hanna caur saulesbrillēm vēroja, kā viņš aizbrien pa smiltīm ūdenī. Minūtes divdesmit vai vairāk viņš peldēja, tad iznāca laukā un apsēdās blakus Laurai, ūdenim pilot pār krūšu matiņiem un kājām. Rozena iepazīstināja viņu ar Hannu, un viņi apmainījās ar britiem Amerikā ierastajām frāzēm – no kurienes tu esi, ar ko tu nodarbojies –, lai noskaidrotu, vai viņiem ir kāds vai kas kopīgs, bet, kā izrādījās, nebija. Marka balss bija zema, sirsnīga, viņš runāja bez mazākā akcenta. Viņš pastāstīja, ka audzis Saseksā.

– Un tu? – viņš pajautāja. – Es piedzimu Malvernā.

– Vai tās vietas ir tālu viena no otras? – Rozena apvaicājās.

– Kā divi poli. – Marks pasmaidīja. – Gaismas gadu attālumā.

– Apmēram simt piecdesmit jūdzes, – Hanna piebilda. – Saseksa ir dienvidu piekrastē, Malverna atrodas pa vidu.

– Man likās, ka Malverna ir tuvu Skotijai.

Hanna paskatījās uz Marku un nogrozīja acis.

– Tici vai ne, mēs ar Rozenu esam labas draudzenes jau piecus gadus.

Marks iesmējās.

Atpakaļ uz māju viņi gāja visi kopā, Hanna, Laura un Rozena vīriešiem pa priekšu, un reiz, palūkojusies atpakaļ, lai kaut ko pateiktu, Hanna uztvēra Marka skatienu. Tas pats notika vēlāk, kad viņi, aplaistījuši ar šļūteni nelīdzeno, zālaino laukumiņu mājas priekšā, sapulcējās virtuvē, lai pagatavotu vakariņas, ko nest līdzi atpakaļ uz pludmali. Hanna pacēla acis no tomātu griešanas, lai pajautātu Rozenai, vai viņai sajaukt vinegretu, un uztvēra Marka ciešo skatienu. Vispirms Hanna aizgriezās, lai gan tagad Marks apgalvoja, ka noticis pretēji.

Dienā temperatūra bija pāri astoņdesmit grādiem, pēc Fārenheita, bet, saulei rietot, strauji kritās, un sāka pūst pārsteidzoši ass krasta vējš. Ents un Džastins, vēl viens koledžas draugs, izraka smiltīs seklu bedri, kamēr pārējie aizgāja gar krastu lasīt pēc bēguma no jūras izskalotus kokus un sprunguļus, kas palikuši pēc ceturtā jūlija ugunskura pagājušajā nedēļas nogalē. Marks iznāca no kāpām pat ar garu, pamatīgu zaru, ko stiepa pār plecu kā nēšus.

Sasēdušies uz tā visi vienā līnijā, viņi dzēra alu, ko bija atnesuši līdzi aukstumkastē, bet, kad norietēja saule, ugunskura liesmās cepa desiņas. Kad visi bija paēduši, Marks izstiepās smiltīs, liesmu atblāzmai izgaismojot viņa seju, un izstāstīja garu, smieklīgu atgadījumu, kā viņam Riodežaneiro nozagts naudas maks, viņš devies par to ziņot policijai un pats gandrīz arestēts par šo noziegumu. Skatienu aizslēpusi aiz beisbola cepurītes, kuru biju aizņēmusies no Enta, Hanna vēroja Marku, jūtot dīvainu, trauksmainu viļņošanos pakrūtē.

Kad aiz kāpām pie debesīm izdzisa pēdējā gaismas atblāzma, Rozena un Ents noguruši devās atpakaļ uz mājām, savukārt Džastins, kā Hanna jau bija paredzējusi, uzaicināja Lauru pastaigāties pa liedagu – vai nu patiesas intereses dēļ, vai sev raksturīgā vēlmē iekarot sievieti. Hannai par izbrīnu, Laura bez mazākās vilcināšanās cēlās kājās un nopurināja smiltis no šortiem. Marks un Hanna palika divatā. Marks iemeta ugunskurā vēl dažus sprunguļus un no jauna atlaidās smiltīs. Hannai sajūtas pakrūtē pastiprinājās tiktāl, ka šķita gandrīz kā krampji.

– Ents stāstīja, ka tu esot atbildīga par to brokastu pārslu reklāmu, kuru rāda televīzijā, tiklīdz to ieslēdzu, – Marks ierunājās.

– Vai “Satriecošā putra”? Jā, diemžēl es esmu tā vainīgā.

Tas bija lēts triks, tomēr…

– Nē, tā ir lieliska reklāma – smieklīga. Tu ar to guvi panākumus, vai ne?

– Kompānija Grain Brothers bija apmierināta. Ienākumi palielinājās divpadsmit reižu…

– Divpadsmit reizes? Tad jau nav brīnums, ka viņi bija apmierināti. – Marks pacēla zaru, lai sabikstītu ogles. – Vai reklāma vienmēr bijusi tavs aicinājums?

– Nu, ne jau bērnības sapnis, bet – jā, kopš universitātes laikiem.

– Un kā ar dzīvošanu šeit, Amerikā?

– Jā, tas bija bērnības sapnis.

– Patiešām? Man arī. Es mēdzu sēdēt mājās savā istabā, gudrojot, kā to panākt.

– Lūk, to es sauktu par plānotāju! – Hanna iesmējās.

– Es tolaik tikai cerēju.

Viņi vēl ilgi palika laukā, aizrautīgi pļāpājot, klīstot apkārt, tumsā lasīdami vēl zarus dziestošajam ugunskuram, tad atgriezās atpakaļ pie tā. Kad abi beidzot klusu ielavījās mājā, tā, lai stiepļu sieta durvis neaizcērtas, pārnēsājamais pulkstenis uz septiņdesmito gadu plīts rādīja četrdesmit minūtes pāri diviem. Tomēr viņiem nebija jāuztraucas, ka varētu kādu pamodināt: Džastins negulēja viņam paredzētajā vietā uz dīvāna. Pludmalē viņi bija runājuši par visdažādākajiem tematiem, gan nopietniem – sev par pārsteigumu, Hanna izstāstīja par vecāku šķiršanos –, gan arī niekus, piemēram, par zirgu gaļas reklāmu, atgadījumiem universitātē, ģimenes bruņurupuci, kuru Hanna kopā ar brāli Tomu slepus aizveda brīvdienās uz Francijas dienvidiem. Līdz šim neviens vēl nebija tā interesējies par viņas dzīvi: grāmatām un mūziku, kas viņai patīk, kur viņa izaugusi, kur gājusi skolā, kur dzīvojusi Londonā pirms pārvākšanās uz Savienotajām Valstīm, pat to, kāds ir viņas tēva akadēmiķa postenis Bristoles universitātē.

– Negribu rīkoties kā Džastins, – Marks bija teicis tumsā viņai aiz muguras, kad abi gāja atpakaļ pāri kāpām un irbulenes ķērās aiz džinsu galiem, – bet… visu nākamo nedēļu būšu Ņujorkā. Vai kādu reizi mēs nevarētu aiziet kopā vakariņās?

Hanna saminstinājās, muskuļi pakrūtē sāpīgi savilkās, gluži kā krampjos.

– Jā, – viņa piekrita, balsij aizslīdot tumsā. – Tas būtu jauki.