Читать книгу Ideāls vīrs - Lūsija Vaithausa - Страница 7

Pulkstenis rādīja gandrīz astoņi, un Naitsbridža bija automašīnu pilna, krustojumam pāri tika ne vairāk kā divas trīs mašīnas. Autobusā Hannai priekšā sēdēja pārītis, atbalstījušies viens pret otru un kājas pacēluši uz plastmasas apmales, kas atdalīja viņus no plata aizsargstikla. Puisis bija netīrās sporta kurpēs, meitene bija uzāvusi koši dzeltenus mākslīgās ādas zābakus ar ļoti augstiem papēžiem. Hanna jau pēc stundas noteikti nožēlotu, ja būtu izvēlējusies šādus apavus. Nu gluži kā padzīvojusi sieviete… Siltais gaiss, kas plūda no radiatora zem sēdekļa, uzvēdīja mežam līdzīgu, vīrišķīgu smaržu; Hannai tā atgādināja Gilette ķermeņa dezodorantu – koledžā tādu bija lietojis viņas kārtējais draugs uz nedēļu vai divām.

Puisis pagriezās, lai palūkotos ārā pa logu, un palika roku zem draudzenes jakas kapuces ar mākslīgās kažokādas maliņu. Autobuss lēnā gaitā virzījās garām Hārvijnikolsai, kur skatlogi jau bija izrotāti Ziemassvētkiem. Uz vizuļojoša sudrabota auduma fona stāvēja manekene, saposta greznā, nevērīgi uzvilktā mežģīņu kleitā, radot iespaidu, ka meitene jau iedzērusi šampanieti no glāzes, kuru turēja stīvajos plastmasas pirkstos. Nākamajā logā cita manekene caurspīdīgā zīda apakšveļā un augstpapēžu kurpēs sēdēja jāšus uz zelta ziemeļbrieža, vīrietis manekens uzvalkā, kurpēs un visā pārējā bija nepiedienīgi tuvu piekļāvies viņai, kā no absinta noreibis palaidnis darbavietas ballītē.

Cik ilgi vēl bija atlicis līdz Ziemassvētkiem? Apmēram sešas nedēļas. Ak kungs, viņa negribēja ne domāt par svētkiem. Pagājušajā gadā abi – viņa un Marks – bija pavadījuši brīvdienas pie Hannas mātes Malvernā.

Bērnībā Hanna ar brāli Tomu Ziemassvētkus bija svinējuši pie viena no vecākiem, pēc tam divdesmit sestajā decembrī, “dāvanu dienā”, pārceļoties pie otra, kur palika garo nedēļu līdz Jaunajam gadam, bet nākamajā gadā mainīja kārtību. Būdama pieaugusi, it īpaši, kad strādāja Amerikā, viņa juta, ka Ziemassvētki jāsvin kopā ar māti. Tēvam bija gan Megija, gan Česa un Reičela, divas meitas no viņa sievas pirmās laulības, kuras vienmēr ieradās, kā tētis teica ar savu “bandu”, divām blondām meitām, vīriem un pusmežonīgu suņu kolekciju, kurus Česa atkārtoti adoptēja no dzīvnieku patversmēm.

Pērn, kaut arī jau izlēmusi doties pie mātes – Toms devās pavadīt Ziemassvētkus pie Lidijas vecākiem un Hannas māte paliktu viena, ja viņa nebrauktu, – Hanna vilcinājās aicināt Marku sev līdzi. Viņa gan gribēja kopīgi nosvinēt svētkus, bet viņai bija grūti iztēloties Marku mazajā dzelzceļa strādnieku sarkano ķieģeļu kotedžā, kur māte bija pārvākusies pēc šķiršanās un kur kopš tā laika gandrīz nekas nemainījās, pat gaiss šķita sastāvējies, smags no nožēlas un nepilnīgi nodzīvotas dzīves. Iepriekšējā gadā, atlaidusies savā pusaudzes gadu gultā vecajā guļamistabā, Hanna klausījās The Archers skaņās, kas plūda augšup no virtuves caur griestiem, un viņai ienāca prātā vārds “pamestība”. Kāds Markam ar viņa enerģiju rastos iespaids par šo vietu? Tomēr mātes māja bija daļa arī no Hannas pašas dzīves. Te viņa bija pavadījusi ilgus bērnības gadus. Hannai ar Marku bija gaidāma kopīga nākotne, viņai vajadzēja uzticēties un ielaist tajā savu draugu.

Viņa vilcinājās līdz pašām novembra beigām, kad, piektdien sagaidījusi Marku Džona Kenedija lidostā, pēc tam abiem guļot pie viņas dzīvoklī, atstāstot viens otram pēdējos jaunumus un ignorējot tukšo vēderu kurkstēšanu, kas norādīja, ka jāceļas un jāiet ārā aukstumā uz ielas “Vestvilā” nopirkt hotdogus, kā bija ierasts darīt pēc atgriešanās no lidostas, pēc gultas, beidzot uzmanīgi iesāka runāt par šo tematu, bet Marks tikai pievilka viņu pie krūtīm, aizlika matu šķipsnu viņai aiz auss nost no sejas un itin vienkārši pateica:

– Es ļoti labprāt braukšu tev līdzi.

– Tiešām? – Hanna patiesā izbrīnā pārjautāja.

– Protams! Es jau gandrīz paspēju apvainoties, ka tu mani neaicini.

– Ak tā. – Kaut kas tāds viņai nebija ienācis prātā.

– Es jokoju. Bet kā gan citādi, es noteikti gribu Ziemassvētkus pavadīt kopā ar tevi, iepazīties ar tavu māti. Ar abiem taviem vecākiem.

Laimīga un atvieglota Hanna bija Marku noskūpstījusi, un viņš, noslidinājis pirkstus viņai pār muguru, atbildēja arī ar skūpstu.

– Es vēlos tevi iepazīt, – viņš bija teicis.

– Tu taču mani pazīsti. – Hanna sabozās, uztverot mājienu, ka viņus vēl kaut kas šķir.

– Es gribu patiešām tevi iepazīt: ne tikai to vieglo, priecīgo tevī, bet arī grūto. – Marks vēlreiz viņu noskūpstīja, šoreiz ciešāk. – Man jāredz, kur tu esi uzaugusi, kāda ir tava māte. Man patīk doma, ka tur ciemošos. Ne tikai ar tevi – tu saproti, ko es ar to domāju. Tev Ziemassvētki nav tas patīkamākais laiks. Bet, ja es arī tur būšu, iespējams…

Nokaunējusies Hanna sajuta kamolu sakāpjam kaklā.

– Nav tā, ka es negribētu… Taču mamma vienmēr tad ir ļoti bēdīga. – Hannai nedaudz aizlūza balss, un viņa noklepojās, lai to noslēptu. – Viņa cenšas neizrādīt savu noskaņojumu, taču Ziemassvētkos jūtas īpaši slikti, zinot, ka tētis tos svin ļaužu ielenkumā, bet…

Marks pavirzīja Hannu sāniski, lai viņas galva ērti balstītos uz viņa pleca. Hanna sajuta sev matos Marka elpu. Tā viņi brīdi gulēja, nedz viens, nedz otrs nebilzdams ne vārda, līdz Hanna apjauta, cik savtīgi visu uztvērusi.

– Kur tu parasti ej? – viņa klusu pajautāja. – Nu, svinēt?

Viņa juta, ka Marka krūtis elpojot paceļas un noslīgst.

– Pērn ciemojos pie Dena un Pipas, – viņš atklāja. – Mums bija jautri – Pipa labi gatavo, un viss viņas klans bija ieradies, mazais dēliņš Čārlijs spēlējās ar visu ko, tikai ne ar jaunajām dāvanām. Nu, tu pati vari iedomāties.

Hanna mēģināja viņu izjautāt vēl, cik vien uzmanīgi spēdama.

– Un kā pirms tam?

– Kad dzīvoju ar Lauru, svinējām kopā – vienu reizi divatā Londonā, otru reizi pie viņas vecākiem Somersetā.

Izdzirdot Marka bijušās draudzenes vārdu, Hanna sajuta ierasto muļķīgo greizsirdības dūrienu.

– Bet pirms tam es biju viens, – viņš piebilda. – Trīs Ziemassvētkus es pavadīju viens – kaut arī tas man liek izklausīties kā nabadziņam…

– Nē.

– Tomēr tas ir tāds dīvains laiks gadā, vai ne? Kopš vecāku nāves es neuztveru tā svarīgumu. Agrāk tas bija saistīts ar manu mammu – viņa tam sāka gatavoties jau kopš jūnija. Viņa ļoti pūlējās – taisīja Ziemassvētku pudiņu, maltās gaļas pīrāgu, lielu augļu un marcipāna kūku, un cik daudz bija to mazo rotājumu mūsu bērnībā, kurus viņa pēc tam rūpīgi iesaiņoja Zvaigznes dienas priekšvakarā. – Marka profils izcēlās gaismā, ko meta lampa uz naktsskapīša, un Hanna redzēja, kā saspringst viņa zoda muskuļi.

– Piedod, – Hanna ierunājās. – Es negribēju…

– Nē, nē, tas nekas. Man patīk to atcerēties. Nabaga mamma.

Brīdi vilcinājusies, Hanna saņēmās pajautāt.

– Un kā ar tavu brāli?

Marks tik spēji satrūkās, ka gandrīz atgrūda Hannu no sava pleca.

– Ko tu gribi zināt?

– Vai tad jūs nesatiekaties Ziemassvētkos? Vai kaut reizi nepiezvanāt viens otram, lai…

– Nē.

Laiks ritēja, un pa atvērtajām durvīm Hanna izdzirdēja pēdējos akordus no Wilco albuma, kas skanēja viņas iPod dzīvojamā istabā.

– Kāpēc tu apklusi? – Marks noprasīja, un Hannu pārsteidza skarbums viņa balsī.

– Tāpat vien. Es tikai mēģināju iztēloties, kā tas būtu, ja es neko nezinātu par Tomu, un nespēju – viņam ir nemainīga vieta manā dzīvē. Daudzējādā ziņā viņš ir arī mans labākais draugs, ne tikai brālis.

Marks paraustīja plecus.

– Tev ir veicies.

Ja nebūtu Toma, Hanna vēl nodomāja, bet nepateica to skaļi, iespējams, ka tad viņa šobrīd negulētu kopā ar Marku un neaicinātu viņu ciemos uz Malvernu, tā iesaistot viņu savā dzīvē vairāk nekā līdz šim jebkuru citu.

Iepriekšējā gadā tūlīt pēc Ziemassvētkiem pirms mācību sākuma skolā Toms bija atlidojis pie Hannas uz Ņujorku, lai kopā pavadītu piecas dienas. Šoreiz brālis vēlējās redzēt viņas Ņujorku, tā viņš teica, ne tikai Empire State Building, Centrālo parku un Metropolitēnu. Obligātos apskates objektus viņš jau bija izbraukājis, tāpēc viņi augu dienu staigāja jūdzēm tālu bargajā salā, iegāja padzert kafiju pie Gol’s un Oren’s Daily Roast, nobaudīt karstu šokolādi un cepumus pilsētas maiznīcā. Hanna aizveda viņu uz veco grāmatu veikalu un uz McNally Jackson, un muzeju Tenement Orčardstrītā, par ko Toms bija sajūsmināts. Pēdējā dienā viņi mielojās ar mīklā ceptiem āboliem par dolāru gabalā Ludlovā un kājām izgāja caur Čainataunu, lai pēcpusdienā pievienotos tūristiem uz Bruklinas tilta. Viņi stāvēja plecu pie pleca, atbalstījušies pret margām zem centrālās arkas, spilgtajai ziemas gaismai pār Īstriveru apžilbinot acis un atmirdzot ūdenī un spožajos Louermanhetenas stikla kanjonos. Tālāk pacēlās jaunais Pasaules tirdzniecības centrs, liekot viņiem sajusties pavisam maziņiem.

Labu laiciņu viņi vēroja, kā Steitenailendas prāmis kursē turp un atpakaļ un mazs kuģītis apmet loku ap Manhetenas galu ceļā uz Hudzonu. Daži drosmīgākie bija uzkāpuši uz jahtas, kuras koši baltā trijstūrveida bura izcēlās pret debesu zilumu. Pēkšņa vēja brāzma parāva Hannas šalles galus tieši viņai sejā, un viņa, to sakārtojusi, sabāza rokas kabatās.

– Nāc, Tomas, jāiet tālāk. Mēs sasalsim ragā, ja ilgi vēl te stāvēsim.

Tomēr Toms, nebildis ne vārda, nepakustējās. – Vai tu mani nedzirdi? Vai ausis aizkritušas?

Viņš papurināja galvu.

– Man tev ir kaut kas sakāms.

– Tad runāsim ejot.

– Nē, paliksim vēl mirkli tepat.

Hanna nostājās atpakaļ pie margām brālim blakus un ielūkojās viņam sejā. Tā bija nopietna, gandrīz drūma, un Hanna sāka raizēties. Ko Toms gribēja viņai teikt? Vai viņš būtu slims? Vai kaut kas noticis ar tēvu? Ar māti? Hanna piebikstīja viņam, vēlēdamās padarīt noskaņojumu atkal gaišāku.

– Kas tev aiz ādas? Klāj vaļā.

– Hanna, – Toms uzrunāja māsu, pagriežoties pret viņu, – manuprāt, tev jābeidz skraidīt apkārt.

– Skraidīt apkārt… Ko tu ar to gribi teikt?

– Mainīt vīriešus. Attiecības. Tu velti šķied laiku.

Hanna iesmējās.

– Vai tu esi runājis ar mammu? Vai viņa tevi sakūdīja?

Toma sejas izteiksme palika tikpat nopietna.

– Nē. Tam nav nekāda sakara ar mammu. Es pats tā uzskatu.

– Ak nē! – Hanna novaidējās, sabāžot rokas dziļāk kabatās. – Arī tu, Brut? Tikai tāpēc, ka man ir trīsdesmit pieci gadi, es vēl negrasos precēties un audzināt bērnus.

– Es tevi saprotu. Bet tas nenozīmē, ka nav jāpadomā par nākotni. Protams, es lepojos ar tevi un uzskatu, ka tev ir apbrīnojama karjera, mēs visi tā domājam, bet…

– Kas “bet”? – Vējš aizpūta prom Hannas balsi, izkliedējot stingro toni, kādā viņa gribēja runāt.

– Tas viss ir lieks, ja neesi kopā ar cilvēku, kurš to novērtē.

– Nu, beidz…

– Patiešām. Es vēlos, lai tu būtu laimīga.

– Es esmu laimīga!

– Taču varētu būt vēl laimīgāka. Tev nevienam nekas vairs nav jāpierāda, Hanna. Tev nav jāpierāda, ka spēj visu paveikt pati saviem spēkiem. Es saprotu, tam ir saistība ar mammu, tu nevēlies nonākt viņas situācijā, bet…

– Tam nav nekāda sakara ar viņu, – Hanna atcirta pēkšņā dusmu uzliesmojumā. – Nekāda! Es nekad nebūšu tāda kā mamma.

– Tava reakcija jau liecina, ka…

– Man nav nekādas reakcijas, – Hanna brāli pārtrauca. – Es neko necenšos pierādīt. Pilnīgi neko. Runa ir par mani.

Mani. Tā ir mana izvēle. Es pati vēlos tā dzīvot.

– Muļķības, – Toms atcirta, un viņa acu skatiens bija bargs. – Tam ir saistība ar māti, un tu baidies.

Hanna saskaitās vēl vairāk.

– Ak kungs, es neticu savām ausīm! Pie velna…

– Tu baidies. Tu sabojāji attiecības ar Brūsu, un tagad tev ir bail uzsākt kaut ko jaunu.

Hanna atkāpās vairākus soļus un uzgrūdās vīrietim, kurš fotografēja savu draudzeni. Aiz apjukuma Hanna neaptvēra, ka jāatvainojas, viņa tikai skatījās uz brāli, nespēdama saņemties, lai kaut ko pateiktu. Brūss – šis vārds pat pēc gadiem, pat trīs tūkstošus jūdžu attālumā, joprojām bija kā sitiens pakrūtē.

– Ak tā tu par mani domā? – viņa jautāja. – Tad tāds ir tavs viedoklis?

– Jā, – Toms pavisam vienkārši atbildēja.

Hannu pārņēma īstas dusmas. Drebošām rokām viņa izrāva no somas atslēgas, nokabināja no ādas siksniņas un pameta brālim. Pārsteigumā viņš gribēja tās satvert, taču nokavēja. Atslēgas nokrita zemē bīstami tuvu spraugai starp tilta dēļiem.

– Ņem! – Hanna uzsauca. – Vari šovakar palikt viens manā dzīvoklī. Ja tu tā par mani domā, es nesēdēšu ar tevi zem viena jumta.

Hanna gaidīja, ka brālis atmaigs, pienāks klāt un pateiks kaut ko nomierinošu, bet Toms tikai bargi skatījās uz viņu. – Un ko tu darīsi? – viņš noprasīja. – Iesi uz bāru noķert kādu puisi uz pāris nedēļām… lai izpētītu, vai viņš tev patīk vai ne?

Hanna uzlūkoja Tomu tik nikni kā vēl nekad mūžā un gāja prom, parādot viņam pār plecu vidējo pirkstu.

– Ej ellē! – viņa nokliedza, balsij sagriežoties virpulī kopā ar vēju. – Ej… ellē.

Viņa gaidīja ātrus soļus sev aiz muguras, roku uz pleca, bet tas nenotika. Pavēlēdama sev skatīties tikai uz priekšu, viņa gāja viena atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru viņi tikko bija nākuši kopā, taču visu laiku bija spiesta apiet tūristu grupiņas citu pēc citas, līdz jau gribēja kliegt. Divas reizes viņa iemaldījās uz velosipēdistu celiņa, kur viņai gandrīz salauza roku.

Tilta galā Hanna uz mirkli apstājās. Ko viņa darīja? Kurp gāja? Apzinoties, ka brālis, iespējams, viņu vēro, Hanna negaidīja, bet metās pāri ielai, šķērsojot Fulembrodveju un devās uz Tribeku. Viņa soļoja tik ilgi, līdz seja no aukstuma kļuva nejutīga un sāka sāpēt zobi. Gandrīz neko nedomājot, viņa tikai gāja bez noteikta plāna vai mērķa. Krustu šķērsu izstaigājusi Tribeku, pēc tam Soho, viņa devās no ielas uz ielu, un soļu duna pret ietvi noslāpēja domas galvā. Galu galā, kad debesis jau satumsa, viņa bija nokļuvusi Hudzonas parkā, kur beidzot dusmas izplēnēja.

Apsēdusies uz sola, Hanna paslēpa seju rokās. Tas bija tikai nepatīkams pārdzīvojums, vairāk nekas, viņa sev teica. Viņu satrieca, kā Toms bija atļāvies ar viņu runāt, cik negatīvi viņš domāja par māsu. Viņa bija uzskatījusi, ka brālis viņu mīl, ciena. Kā gan viņa varēja tik ļoti kļūdīties? Tad viņu pārņēma rūgts izaicinājums. Viņai bija vienalga – vienalga. Ja jau Toms tā domāja par viņu, tad lai viņš iet pie velna!

Pēdējais dusmu uzliesmojums vēl brīdi uzturēja viņā siltumu, taču tad arī tas izdzisa, un galvā ieskanējās cita balss, tā, kuru Hanna emociju uzplūdā bija apklusinājusi.

Viņam taisnība, tā sacīja, un tu pati to apzinies. Tu visu sabojāji, tu no tā cieti un tagad gļēvulīgi baidies uzsākt jaunas attiecības.

Jakas kabatā viņa sajuta BlacBerry vibrējam astoto vai devīto reizi un ignorēja to.

Brūss – kad pēdējo reizi kāds bija pieminējis viņa vārdu Hannas klātbūtnē? Tas bija vismaz pirms gadiem trim vai četriem. Septiņi gadi bija pagājuši, kopš viņi izšķīrās.