Читать книгу Ideāls vīrs - Lūsija Vaithausa - Страница 6

Stikla sienu paneļi nošūpojās, kad Hannai aiz muguras aizcirtās ārdurvis. Kaut arī mētelī, viņa apsēdās uz kāpnēm un saņēma galvu rokās. Kreisajā acī bija sākusi durt asa sāpe, izplatīdamās pāri pierei. Sāpēja tik ļoti, ka šķita – viņa tūlīt izvemsies.

Atceļā no Hamersmitas apstulbumam pievienojās briesmīga zaudējuma sajūta. Visi viņas ietaupījumi, piecpadsmit gadu laikā sakrātais, bija zudis. Pirms iepazīšanās ar Marku viņa krājkontā glabāja naudu, ko plānoja reiz izmantot personiskā īpašuma iegādei. Ņujorkā, protams, cenas bija neprātīgas, un Hannai patika dzīvoklis, kuru viņa īrēja, viņa negribēja pārcelties uz citu, lētāku rajonu, tāpēc daļu ienākumu novirzīja iekrājumam. Tad viņa satika Marku, un nu viss bija pagalam. Sūri, grūti taupītais, mēnesi pēc mēneša atliktās nelielās summas, īpaši tūlīt pēc universitātes, kad viņa tikko sāka iedzīvoties Londonā un naudas bija maz. Apņēmusies kļūt neatkarīga un vairs neko nelūgt vecākiem, viņa bija atvērusi krājkontu, kurā katru mēnesi ieskaitīja septiņdesmit piecas mārciņas. Summai lēnām pieaugot, viņa juta lepnumu, ka spēj būt noteicēja par savu dzīvi; saņēmusi pirmo algas paaugstinājumu, viņa tūlīt palielināja iemaksu līdz simts mārciņām. Par pirmo prēmiju, trīssimt mārciņām, viņa nopirka lētus ziemas zābakus, bet pārējo naudu, apvaldot kārdinājumu, pievienoja iekrājumam.

Hannu pārņēma dedzinoša baiļu sajūta: viņa bija izputējusi – pilnīgi tukšā. Norēķinu kontā bija divi simti piecdesmit mārciņas un gandrīz nevērtīgas akcijas, un divdesmit deviņas mārciņas divi centi: kopā mazāk par četriem simtiem mārciņu. Tā kā viņai nebija darba, tad arī nekādu iespēju kaut ko nopelnīt; mēneša beigās viņu negaidīja alga. Hanna aptvēra, ka ir nosvīdusi, un prātā uzskaitīja apzīmējumus savam stāvoklim: viņa bija iedzīta sprukās, apkrāpta, bezspēcīga. Drausmīgā ķezā.

Lieki pieminēt, ka viņa nebija tikusi laukā no DataPro bez saskriešanās ar Deividu. Piespiedusi lifta pogu, viņa stāvēja vestibilā, gaidot, kā mokoši lēni uz paneļa virs galvas mainās stāvu cipari. Beidzot lifta durvis notinkšķēdamas atvērās, un, skatienu nepacēlusi, viņa spēra soli iekšā, gandrīz uzgrūžoties virsū Deividam. Sasodīts! Uz mirkli Hanna sajuta vīrieša silto augumu ar asu citrona ziepju aromātu, kad viņš apjucis iesmējās un pieturēja ar roku viņu aiz delma, tādējādi arī sasveicinoties ar viņu.

– Labdien! – Deivids piespieda pogu, lai neļautu durvīm aizvērties, un atlaida roku. Hanna pakāpās atpakaļ vestibilā, un Deivids viņai sekoja. Viņš smaidīja, viņa sejas izteiksme bija draudzīga, taču pauda ziņkāri – Hanna, patīkami jūs satikt.

– Man jūs tāpat, – viņa atbildēja. – Kā klājas? Tonijs stāstīja, ka jūs šodien strādājat.

– Jā, es tikai izgāju nopirkt kaut ko ēdamu. – Kā pierādījumu Deivids pacēla brūnu papīra maisiņu ar tauku plankumiem. Viņš bija ikdienišķi tērpies – džinsos un rūtainā kokvilnas kreklā ar izbalējušu T kreklu zem tā, un Adidas sporta kurpēm kājās. Līdz šim Hanna, cik atcerējās, viņu vienmēr bija redzējusi tikai uzvalkā. Viņa zināja, ka Deividam ir trīsdesmit astoņi gadi, bet šodien pēc izskata viņam varēja dot apmēram divdesmit piecus.

– Vai tad sestdienas pēcpusdiena jāpavada birojā? – Hanna jautāja.

– Pārbaudu projektus, tāpat arī jāsakārto cipari, pirms tiekamies ar kompāniju Systema. Marks jums jau pastāstīja par viņu piedāvājumu, vai ne?

– Jā, protams. Rādās, ka būs interesanti.

– Iespējams. Būšu darbā gandrīz visu nedēļas nogali. Bet kā tad jūs? Es sapratu, ka jūs abi aizbrauksiet?

– Vai uz Romu?

– Jā.

– Diemžēl to mēs uz dažām nedēļām atlikām.

Deivida sejā uz mirkli atplaiksnīja apjukums, bet tad viņš attapās.

– Ak jā, sapratu. Nu, ja jau esat šeit, tad nevarat būt tur, vai ne? – Viņš atkal smaidīja. – Vai Marks arī ir šeit?

– Marks? Nē-e… viņš ir mājās.

– Ak tā. Skaidrs.

Hanna redzēja jautājumu Deivida skatienā.

– Viņš ir pārguris, – viņa piebilda. – Droši vien būs aizmidzis pie televizora, kad atgriezīšos. – Viņa stingri paplikšķināja pa somu. – Pagājušajā nedēļā viņš nejauši atstāja šeit elektrības rēķinu – iejucis citos papīros. Es biju Vestfīldā iepirkties un piekritu pa ceļam ienākt un to paņemt, lai paspējam samaksāt, pirms mums atslēdz gaismu. Tā jau saimniecībā mēdz gadīties. – Viņas smiekli pēc šiem vārdiem skanēja ar daudz lielāku pārliecību, nekā viņa patiesībā jutās.

– Skaidrs, – Deivids atkārtoja, taču gaisā palika neizteikts jautājums: ja Marks ir Londonā, tad kāpēc gulšņā mājās uz dīvāna, bet Deividam visu sestdienu jāstrādā birojā?

Virtuvē pie izlietnes Hanna norija trīs aspirīna tabletes, uzdzerot lielu glāzi ūdens. Nu jau apjukumam un aizvainojumam pievienojās vēl kaut kas: tās bija bailes. Jā, Hanna sev atzinās, viņai bija bail. Kas, pie velna, notika? Ja Markam tik ļoti bija nepieciešama nauda, kāpēc viņš to gluži vienkārši nepaprasīja? Viņi bija precējušies, viņi mīlēja viens otru, vai tad ne? Viņi bija kopā, viņiem bija jāatbalsta vienam otrs. Ja Marks lūgtu naudu, Hanna nekavētos viņam to iedot. Kāpēc viņš rīkojās sievai aiz muguras – vai negribēja atklāt iemeslu – vai arī nedrīkstēja to darīt?

Vai viņš būtu nokļuvis nepatikšanās? Ne tikai grūtībās, kas saistītas ar naudu, bet īstā nelaimē? Ja nu Marks bija nonācis bīstamā situācijā? Uz mirkli tas šķita jocīgi – kas bīstams gan varēja notikt?

Beidz, Hanna, viņa sevi apsauca, neizdomā nezin ko!

Bet tad atmiņā atausa Dena drauga Pola nesen vakariņās stāstītais. Pols strādāja lielā nekustamo īpašumu aģentūrā, kas bija uzsākusi sadarbību ar Krieviju un rīkoja prezentācijas superbagātiem maskaviešiem, lai pārliecinātu viņus veikt kapitālieguldījumus Londonā. Prezentācijas noritēja veiksmīgi, un aģentūra bija noalgota sameklēt īpašumus vairākiem jauniem klientiem, bet pēc tam, kā Pols pastāstīja, viens no klientiem atteicies maksāt komisijas naudu. Summa bijusi krietni liela, gandrīz puse miljona, un Pola kompānija dzinusi to rokā atkal un atkal, līdz beigās iesaistījusi advokātu. Drīz vien pēc tam, kad iesācis strādāt, advokāts ieteicis klusiņām norakstīt zaudēto naudu. Ja ne, pastāvēja netieši draudi par varmācīgām sekām.

Vai Marks būtu iepinies tamlīdzīgā pasākumā? DataPro daudz sadarbojās ar ārzemju uzņēmumiem, un gada laikā viņiem bija pāris projektu jauniem Austrumeiropas klientiem. Ja nu kāds bija atsacījies maksāt, Marks meklēja viņam pēdas, un par to viņam atriebās? Bet kādēļ lai Marks par to nepastāstītu sievai? Nebija iemesla to slēpt. Jebkurā gadījumā, ja tāds bija scenārijs, viņš bija parādu piedzinējs, nevis otrādi.

Loģiskāks skaidrojums šķita azarta spēles. Ja nu Marks bija palicis parādā bīstamiem ļaudīm, kuri viņam piedraudēja? Hanna asi ieelpoja caur degunu, un skaņa atbalsojās virtuves klusumā. Smieklīgi – viņas uzvedība bija smieklīga. Ko vēl viņa sagudros, vai Marka saistību ar mafiju?

Hanna staigāja šurpu turpu pa virtuvi, pēc kārtas dusmu un panikas viļņu pārņemta. Viņa tos atvairīja, koncentrējoties uz iespējamo rīcību. Viņa varēja piezvanīt uz biroju un apspriesties ar Deividu. Ja Marka nozušanai bija sakars ar DataPro, partneris to zinās. Bet vai tā varēja būt? Deivids bija pārliecināts, ka viņi abi aizbraukuši uz Romu – Marks bija melojis arī viņam. Ja nu kompānija nebija iesaistīta? Deivids Hannai patika, bet tas arī viss – viņai nebija pieņemama doma, ka varētu pastāstīt viņam par savām privātajām darīšanām, tas varētu radīt iespaidu, ka Reilijiem ir problēmas laulības dzīvē. Ja nu izskaidrojums ir pavisam vienkāršs – tas taču iespējams, vai ne tā? – un Marks atgriezies atklātu, ka viņa vērsusies pie biznesa partnera?

Hanna domāja par viņa finanšu dokumentiem. Vajadzēja tos visus paņemt līdzi uz mājām un izskatīt šeit rindu pēc rindas. Viņa birojā bija uzmanīgi tos lasījusi, taču aiz pārsteiguma, satraukuma varēja šo to palaist garām neievērotu. Atšķirībā no viņas Marks noteikti tik muļķīgi nepierakstīja banku kontu paroles, lai viņa piekļūtu informācijai internetā. Viņai jāpagaida līdz vakaram, kad Deivids būs aizgājis no biroja, un tad jādodas atkal turp. Ja nu vienīgi…

Hallē uz galda atradās Markam atsūtītais pasts. Vai šorīt viņa tur nebija pamanījusi vēstuli no privātbankas Coutts? Hanna ieskrēja hallē, pakampa visu kaudzi un izšķirstīja. Jā,tur tā bija. Nometusi pārējās vēstules, viņa piespieda to vienīgo pie krūtīm. Tā bija parasta balta aploksne, nevis spīdīgais reklāmas buklets. Tātad tajā varēja būt ziņojums par konta stāvokli vai izraksts. Hanna brīdi vilcinājās. Līdz šim nedz viņa, nedz Marks nekad nebija atvēruši viens otra pastu – kāpēc lai viņi tā rīkotos? Ja viņa tagad atplēsīs aploksni, pēc tam tā jāiznīcina: viņa nespētu attaisnoties, kāpēc tā rīkojusies.

Vēl brīdi uz to lūkojusies, Hanna pabāza pirkstu zem aizlīmētās maliņas un atvēra aploksni. Iekšā bija trīs papīra lapas, ikmēneša izraksti. Acis pārskrēja pārskaitījumiem, taču nekas nelikās aizdomīgs – nebija nekādu lielu naudas summu, bukmeikeru, La Perla vai viesnīcas. Bet, ja Marks apmestos viesnīcās ar citu sievieti, Hanna aptvēra, ka viņš maksātu ar DataPro karti, lai novērstu risku, ka viņu varētu pieķert. Hanna juta, ka viņu pārmāc bezpalīdzība. Biznesa darījumu norēķini tika nosūtīti taisnā ceļā uz biroju; tiem bija gandrīz neiespējami piekļūt.

Atgriezusies virtuvē, viņa uzlika konta izrakstu uz galda un, paņēmusi rokā lodīšu pildspalvu, sāka pētīt katru darījumu pēc kārtas. Viņa izlasīja par jauniem krekliem, gāzes rēķinu, viņu vakariņām Mao Tai pagājušajā otrdienā, biļetēm uz “Bohēmu”. Tur bija maksājums kulinārijas veikalā ielas galā, tad gaļas veikalā tepat blakus par ribiņām, kuras viņi pagatavoja pirms pāris nedēļām. Lea & Sandeman, vīna tirgotāji, privātā sporta zāle, ko Marks apmeklēja Čelsijā; divdesmit piecas mārciņas W. H. Smith Hītrovas lidostas trešajā terminālī, bez šaubām, par grāmatām. Viņa identificēja gandrīz visus maksājumus un, sasniegusi saraksta beigas, varēja ar pildspalvu atzīmēt tikai divus darījumus, par kuriem neko nezināja: otrajā lapā bija maksājums kādam vai kaut kam ar nosaukumu “Trovels” un trešās lapas apakšā vēl kāds – “Vudols”.

Pasniegusies pēc klēpjdatora, viņa uzrakstīja vārdu “Trovels” Google meklētājā. Pirmā atsauce bija uz Vikipēdiju un īss teksts apakšā, ka Trovela ir ciems Notingemšīrā. Skatoties tālāk, viņa izlasīja par dārza centru un vārda “trovels” skaidrojumu interneta vārdnīcā, un tad sekoja norādes uz sabiedriskiem saitiem un cilvēkiem ar uzvārdu Trovels. Viņa vēlreiz palūkojās izrakstā. Tur nebija nekādu iniciāļu vai pieminēts, ka maksājums paredzēts privātpersonai.

Hanna uzrakstīja vārdu “Vudols”. Šoreiz pirmā atsauce bija uz automaģistrāles degvielas uzpildes un tehniskās apkopes staciju. Viņa nopētīja visu lapu. Nākamais bija Vikipēdijas ieraksts par Viljamu Vudolu, politiķi, gadu skaitļi 1832– 1901, un vēl viens Vikipēdijas ieraksts par Vudolu, “mazu ciematu Vudolu Hārthilā, ar vietējo pārvaldi Roteremā, Dienvidjorkšīrā, Apvienotajā Karalistē”.

Hanna atsāka meklēšanu, lodziņā pierakstot vārdu “Trovels”. Pirmkārt atsauce bija teksts: “Uz kuras automaģistrāles ir degvielas uzpildes stacijas ar nosaukumu “Vudols”, “Trovels”un “Tibšelfs”? Pēc jautājuma tūlīt varēja izlasīt atbildi, noraidot jebkādu tajā ietverto joku, – tā bija M1.

Hanna piecēlās un piegāja pie dēļa ar kalendāru, viņa atāķēja to un nolika uz galda. Maksājums “Trovelam” bija izdarīts divpadsmitajā oktobrī, bet Vudolā – divdesmit sestajā oktobrī, abi datumi bija piektdienā. Abām dienām rāmīšos Marka plašajā, lietišķajā rokrakstā bija atzīmēts “Vācija, Frankfurte”.