Читать книгу Ideāls vīrs - Lūsija Vaithausa - Страница 5

DataPro biroja telpas aizņēma veselus divus stāvus modernā lielā namā netālu no upes Hamersmitā ar rūpīgi koptu, acij tīkamu dārzu biznesa parkā. Marks tur bija uzsācis savu karjeru, kā viņš pastāstīja Hannai, divās telpās: kabinetu sev un otru diviem programmētājiem. Sākumā viņš algoja darbiniekus no mēneša uz mēnesi, un, uzņēmumam attīstoties, arī telpas kļuva arvien plašākas. Vispirms viņš pievienoja istabas, kas bija koridora otrā pusē, tad nākamās tām blakus un vēl blakus. Ap to pašu laiku ēkā ievācās interneta ierīkošanas kompānija un pārspīlētā pašapziņā parakstīja īres līgumu par telpām stāvu augstāk uz veseliem desmit gadiem, bet divi tūkstoši pirmajā gadā bankrotēja, un to nomainīja DataPro un ievācās arī viņu stāvā vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātpēdu platībā.

Hanna atstāja automašīnu Manbroudā un kājām devās uz ieeju parkā. Sestdienās sarga mājiņā neviena nebija. Viņa apgāja apkārt mašīnām paredzētai barjerai un turpināja ceļu pa ietvi līdz zālienam, kas sniedzās no DataPro ēkas uz taku gar Temzas krastu. Zāliens šodien jau bija nogrābstīts, kaut arī vējš naktī bija nopurinājis balto bērzu gandrīz kailu; Hanna neredzēja apkārt ne lapiņas.

Aukstas saules stari atspoguļojās ēkas spoguļstikla četrpadsmit stāvos un strūklaku baseinos abpus centrālajai ieejai. Rīkojies, Hanna sev pavēlēja. Kāp augšā un apskaties, tad atgriezies mājās un aizmirsti to.

Uzmetusi pēdējo, iedvesmu meklējošo skatienu upei, viņa devās iekšā pa virpuļdurvīm vestibilā ar marmora grīdu un augstiem griestiem, no kuriem nokarājās samudžinātu metāla stiepļu ņudzeklis, radot iespaidu par metāllūžņiem vai tādu kā nederīgu satelītu, kam lemts mūžīgi riņķot orbītā ap zemi. Lifti atradās pie pretējās sienas, bet pirms tam gaidīja rinda turniketu. Bez sarga atļaujas tiem nebija iespējams tikt garām. Šodien pie galda sēdēja Tonijs, viens no pastāvīgajiem durvju sargiem, noliecis sirmo galvu pār Mirror sporta lapu. Hanna bija viņu vairākas reizes satikusi kopš atgriešanās no Amerikas. Toniju algoja mājas apsaimniekošanas firma, nevis DataPro, bet Marks bija viņus iepazīstinājis, tāpēc Tonijs Hannu vienmēr sveicināja.

– Misis Reilija? – Tonijs pacēla skatienu no avīzes un uzsmaidīja viņai. Vestibilā gaiss bija vēss, un sargam mugurā bija silts formastērps un vilnas džemperis ar apsaimniekošanas firmas nosaukuma uzšuvi uz krūtīm. – Priecājos jūs tik negaidīti redzēt.

– Kā klājas, Tonij?

– Paldies, labi, jā, patiešām. Vakar bija briesmīgs laiks, vai ne? Šorīt nācu cauri Bišopsparkam, un tur visur sakrituši nolauztie zari.

Hanna savaikstīja seju.

– Jā, es arī šodien dabūju tīrīt dārzu ap māju.

– Mums te par to tiek gādāts. Dārznieki agri bija klāt un ātri sakopa apkaimi. – Viņš uzlūkoja Hannu, it kā viņai vajadzētu just atvieglojumu, ka nekārtība ārpusē neapdraud Marka biznesu.

– Tas ir labi, Tonij. Es gribēju jautāt, vai drīkstu uz mirkli uziet augšstāvā? Marks nedēļas nogalē izbraucis, bet mums pirmdien no rīta ir tikšanās ar bankas menedžeri, un vīrs teica, ka dokumenti palikuši birojā. Vai atļausiet?

– Tas ir pilnīgi pret noteikumiem, – Tonijs iebilda. – Bez caurlaides neviens nedrīkst…

– Saprotu, un atvainojiet, ka lūdzu, taču…

– Nu, es jau tikai jūs izjokoju. – Tonijs piemiedza aci. – Protams, varat iet augšstāvā. Misters Heriss ir darbā, bet izgāja kaut ko ieēst. Pateikšu viņam, ka atnācāt, ja viņš ieradīsies, pirms būsiet aizgājusi. – Tonijs piecēlās no galda un, piegājis pie dūmstikla drošības ieejas, atvēra to ar karti, kas bija piestiprināta pagarinātā siksnā pie viņa jostas. – Lūdzu!

Lifts bez skaņas uznesa Hannu septītajā stāvā, un viņa izgāja priekštelpā. Administratores galds bija tukšs, protams, un telpas rindā cita pēc citas aiz spoguļstikla viņai pretī slīga tumsā. Vismaz pāris programmētāju augšstāvā noteikti strādāja. Marks maksāja lielas papildsummas par projektiem, kas pabeigti pirms laika, tā ka viņi strādāja visu diennakti, arī nedēļas nogalēs. Augšstāvā iekārtojums bija daudz brīvāks nekā šeit. Ne gluži kā Silikona ielejā, bet netrūka dīvānu, mīksto atpūtas zviļņu, galda futbola un snukera, bufetes ar saldinātiem, kofeīna pilniem dzērieniem un veselībai kaitīgām uzkodām. Daudzi programmētāji bija ap gadiem divdesmit, līdz ar to gaisotne bija kā universitātes datorklubā.

Salīdzinājumā ar augšstāvu šis stāvs bija uzņēmumam atbilstošs, DataPro seja, ar kuru iepazinās klienti. Visur bija gaišs, rakstāmgaldi lieli, nekā lieka, datori tika mainīti ik gadu, tās sienas, kuras nebija no stikla, nokrāsotas gaišā krēmkrāsas tonī, bet paklāji savukārt smilškrāsā. Visur izvietoti sulīgi bambusi un kāds spīdīgs, tumši zaļš sukulents – Hanna tādu nekur citur nebija redzējusi. Vide šķita kā pludmalē, gandrīz tropiska.

Marka kabinets bija koridora galā. Tas bija turpat, kur sākumā, Marks Hannai bija stāstījis, vienā no divām telpām, kurās viņš uzsāka savu darbību. Kad Hanna izbrīnījusies jautāja, vai viņu nekārdina iespēja pārcelties uz daudz plašāko stūra telpu ar visaptverošu skatu uz upi, Marks paskaidroja, ka šai esot sentimentāla vērtība un tā ir pietiekami liela un moderna, lai tajā tiktos ar klientiem gadījumos, kad viņš neizmanto konferenču zāli.

Hanna atgrūda vaļā smagās stiklotās durvis un iegāja. Ārsiena šai telpai bija no stikla, atklājot skatienam ainavu tālu pāri Hamersmitas jumtiem. Tieši lejā atradās centrālā ieeja ar plašo zālienu, un, nostājoties gandrīz stūrī, pa kreisi varēja redzēt upi. Ja viņai piedāvātu stūra kabinetu, viņa nekavējoties piekristu. Šajā pusē upe neizskatījās īpaši skaista; pretējais krasts bija aizaudzis, it īpaši tagad, novembrī, ar kūlas kumšķiem, un tik tālu rietumu malā trūka Londonas centra arhitektoniskā spožuma. Īstenībā vienīgā cilvēku radītā būve pretējā krastā bija veca Harrods mēbeļu noliktava. Tomēr tā bija Temza, un arī šodien, rēnās rudens saules izgaismota alvas krāsā, upe nerimstoši plūda uz priekšu, kā bija vareni un neizdibināmi tecējusi gadsimtiem ilgi.

Hanna piegāja pie Marka lielā gaiša koka rakstāmgalda. Viņai vajadzēja rīkoties ātri, lai nesatiktu Deividu un nenāktos melot par sava apmeklējuma nolūku. Ieraudzījis šeit Hannu, viņš noteikti par to ziņos Markam. Cik ilgu laiku viņam prasīja sviestmaizes nopirkšana? Viņam vajadzēja iziet cauri biznesa parkam, garām Čeringkrosas slimnīcai Fulemroudā, un, ņemot vērā, ka apkārtnē bija galvenokārt privātmājas, līdz tuvākajam necilajam stūra veikaliņam varēja nokļūt ne ātrāk kā pēc minūtēm desmit. Tonijs vienīgi nebija minējis, cik ilgi Deivids jau ir prom.

Mirkli Hannas skatiens pakavējās pie ierāmētas fotogrāfijas uz rakstāmgalda pa labi blakus datoram. Nedz viņa, nedz Marks nebija vēlējušies uzaicināt profesionālu fotogrāfu – viņu kāzu gaisotnē tāds šķistu pārāk neiederīgs un formāls –, bet Ents uzstāja, ka vajag iemūžināt pāris attēlu, un pasts to arī uzņēmās izdarīt. Hanna pacēla fotogrāfiju un apskatīja. Tur nu viņi stāvēja uz Čelsijas rātsnama kāpnēm, Marks lepnā tumšzilā uzvalkā, ar smaidu sejā, samiedzis acis spožajā aprīļa saulē, vienu roku stingri aplicis viņai ap vidu. Viņa, tērpusies austerkrāsas zīda kleitā, pielikusi plaukstu acīm priekšā, sargājoties no konfeti, ko Pipa un Rozena tikko bija izšāvušas pāri abu galvām. Marka smaids… tas radīja tādas pašas emocijas, kā stāvot pie liela spoguļstikla loga un sajūtot gaišus, siltus saules starus plūstam cauri rūtij. Tiklīdz viņi bija nofotografēti, Marks pagriezies viņu noskūpstīja. Konfeti bija sabiruši viņam uz žaketes pleciem.

– Tu esi viss, ko jebkad esmu vēlējies, – viņš bija teicis.

Todien kādas simts reizes gan grezni ekstravagantajās pusdienās Claridges, gan pēc tam, dzerot šampanieti un ar taksometru braucot uz Hītrovas lidostu, lai dotos uz Kapri, Hanna domās atkārtoja – mans vīrs, gandrīz nespēdama tam noticēt. Tagad, astoņus mēnešus vēlāk, viņa sestdienas pēcpusdienā ložņāja pa sava vīra biroju. Hannu pārņēma dziļa nepatika pašai pret sevi.

Beidz, viņa sevi norāja, sameklē mapi un ej prom.

Atvilktnes vērās tik viegli, it kā būtu parautas ar vēju. Hanna pārbaudīja tās visas pēc kārtas, neļaujot novirzīt uzmanību, lai tikai atrastu pelēki lāsumaino kasti. Kad bija atlikušas vēl divas atvilktnes, viņa pieņēma, ka to neatradīs, bet tad zemākajā atvilktnē labajā pusē, tādā pašā vietā, kur mape glabājās rakstāmgaldā mājās, viņa to ieraudzīja. Viņa uzlika to uz galda un piespieda sānā apaļo plastmasas pogu, lai atbrīvotu vāku.

Iekšā bija apmēram collu bieza papīru kaudzīte un tās virspusē Marka bankas pēdējais ziņojums. Hanna ātri izskatīja pārskaitījumu sarakstu, taču nekas nedūrās acīs, ne lielas summas Tiffany, Waldorf-Astoria vai pat – kā viņa secināja – dārgam floristam. Viņa izvilka saspraudi, kas saturēja papīrus kopā, atlika nost bankas ziņojumu un pievērsās otrai lapai, bet tad ieraudzīja nākamo lapu, vēstuli no būvniecības firmas, kas lika skatienam sastingt pie skaitļa – 130000 mārciņu. Hanna paņēma vēstuli un izlasīja visu teikumu.

Pēc mūsu nesenās tikšanās ar prieku apstiprinu, ka, pēc Jūsu lūguma, Jūsu hipotēka palielināta līdz simts trīsdesmit tūkstošiem mārciņu.

Viņa izlasīja arī pārējo tekstu un tad pievērsās klāt pievienotai lapai ar aprēķināto maksājumu kārtību. Gandrīz nedomājot, viņa pastiepa roku, atvilka no rakstāmgalda Marka krēslu un apsēdās.

Ja maksājumu saraksts bija pareizs, parāda summa bija gandrīz septiņi simti tūkstoši mārciņu.

– Septiņi simti tūkstoši, – Hanna apstulbusi skaļi nomurmināja skaitli. Viņai nebija ne jausmas, ka hipotēka varētu būt tik milzīga – neaptverami liela. Pat tad, ja viņa strādātu, ar savu algu viņa nevarētu uzņemties tāda aizdevuma atmaksu. Protams, hipotēka bija uz Marka vārda, un viņas algu neviens neņēma vērā, bet vīrs viņai bija stāstījis, ka no hipotēkas jau gandrīz atbrīvojies; desmit gados, kopš Markam piederēja māja, viņš bija paspējis atdot kredīta lielāko daļu, iemaksājot prāvāku naudu papildus regulārajām summām. Šā iemesla dēļ pēc kaismīgām pārrunām Hanna bija piekritusi nepiedalīties kredīta atmaksā, līdz atradīs sev jaunu darbu.

Bet hipotēkas palielināšana, nesaskaņojot to ar viņu, bija pavisam kas cits. Kā gan Marks drīkstēja tā rīkoties? Vai tad viņi nav precējušies? Vai viņiem nav jāvienojas par kaut ko tamlīdzīgu, kopā jāpieņem lēmums? Marks, iespējams, taisnosies, ka nav vēlējies Hannu satraukt, kamēr viņa ir bez darba – un darba viņai nebija Marka dēļ, jo līdz ar atgriešanos Londonā vajadzēja iesniegt atlūgumu, – vai arī aizbildināsies, ka māja viņam piederējusi jau daudzus gadus pirms abu iepazīšanās un viņš to joprojām uztver kā savējo, vismaz ir atbildīgs par to.

Lai arī kā Marks pamatotu savu rīcību – ja vispār justu vajadzību kaut ko paskaidrot – Hanna bija dusmīga. Kā viņš tā drīkstēja? Pēc mūsu tikšanās – tātad viņš ir ticies ar būvniecības firmas pārstāvjiem, kaut ko apspriedis, neminot viņai ne vārda. Tātad pavisam nesenā pagātnē viņš, atnācis mājās, meloja par savām dienas gaitām. Hanna apgrieza lapu otrādi un paskatījās datumu. Divdesmit devītais oktobris – tas bija pirms nepilnām divām nedēļām. Ak kungs! Hanna atslīga krēslā, un dusmas nomainīja citas emocijas. Sākumā viņa nespēja pateikt, kas tās ir par emocijām, bet tad aptvēra – sāpes. Viņa bija sāpīgi aizvainota. Vai Marks izvairījās sievu iesaistīt viņu dzīves problēmu risināšanā? Vai neuztvēra Hannu kā attiecību partneri, kura līdzvērtīga viņam un kurai var atklāt, kas īsti notiek? Tas, ko viņa ieraudzīja dokumentos, bija saistīts ar viņiem abiem, pat ja viņa šobrīd nesniedza savu ieguldījumu hipotēkas atmaksā. Drīz, tiklīdz viņa dabūs darbu, viņa to darīs, turklāt – ja nu ar Marku kaut kas atgadītos? Viņa paliktu ar septiņi simti tūkstošus vērtu hipotēku, par kuru vispār neko nebija zinājusi. Sāpēm piemita vēl kāds elements. Saprātīgi vai ne, bet viņa jutās pazemota par to, ka Marks viņai nebija neko stāstījis. Kad abi iepazinās, Hanna bija pilnīgi neatkarīga, ar veiksmīgu karjeru, nodrošināja sevi finansiāli, īrēja dzīvokli Vestvilidžā un labi dzīvoja vienā no pasaules dārgākajām galvaspilsētām, pamanoties vēl arī iekrāt. Un kas tagad ar viņu bija noticis? Bezdarbniece, dzīvo cita cilvēka mājā uz cita cilvēka rēķina, un viņu pat neinformē par to, kas notiek. Dziļi ievilkusi elpu, Hanna no jauna juta krūtīs iekvēlojamies dusmas.

Un bija vēl viens liels jautājums: kāpēc Markam vispār vajadzēja palielināt hipotēku? Acīmredzot norisinājās kaut kas tāds, ko viņa nezināja. Vai tomēr viņam nebija kādas finansiālas grūtības? Hanna sarauca pieri. Tas šķita neiespējami. Marks necieta trūkumu – nekādā ziņā. Viņa alga bija liela, viņš varēja visu ko atļauties. Viņa atsauca atmiņā pēdējās pāris nedēļas. Vai kaut kas bija mainījies? Vai Marks izturējās citādi, vai raizējās par naudu? Nē, Hannai tā nelikās. Taisnība, viņš nerunāja par lieliem izdevumiem, piemēram, automašīnas remontu vai brīvdienu plānošanu, taču ikdienā tērēja tāpat kā vienmēr: abi vakariņoja ārpus mājām tikpat bieži kā parasti, un viņš nevilcinoties izmantoja taksometrus. Pagājušajā nedēļas nogalē viņš bija nopircis lielu, ar lenti apsietu ziedu pušķi kioskā pie Aragonhausas, un, tā kā Hanna līdzīgu pati bija iegādājusies mātes dzimšanas dienai, viņa zināja, cik tie dārgi. Pagājušajā nedēļā viņš atnāca mājās ar diviem jauniem krekliem; ja viņu nomāktu finansiālas grūtības, vai tad iepirktos Džērminstrītā?

Iespējams, ka nepatikšanas bija nevis Markam, bet DataPro. Varbūt viņš bija personiski aizņēmies naudu, lai to ieguldītu atpakaļ biznesā. Vai tā varētu būt? Kā lai viņa to noskaidro? Nāksies pajautāt tieši, taču, ja Marks slēpa jaunās hipotēkas ņemšanu, tātad negribēja, lai viņa kaut ko zinātu. Bet viņa taču bija pārliecināta, ka DataPro viss ir kārtībā. Viņi bija daudz runājuši par ekonomikas lejupslīdi un tās ietekmi uz uzņēmējdarbību, un Marks vairākkārt uzsvēra, ka pat tad, ja attīstība šur tur piebremzējot, situācija esot stabila. Kopš pagājušā mēneša sākuma viņi bija parakstījuši līgumus ar diviem jauniem, kaut arī neliela apjoma klientiem, un Ņujorkā viņus gaidīja vēl viens.

– Neinteresanti, bet droši, – Marks tā bija secinājis.

Hanna iemeta papīrus atpakaļ kastē un pāršķirstīja nākamos – vēstules no Jupiter aktīvu pārvaldnieka un UBS, Santander un Kent.

“Mister Reilij, – Hanna lasīja vēstulē no Santander. – Pateicos par divdesmit ceturtā oktobra vēstuli. Priecājos apstiprināt, ka, pēc Jūsu lūguma, divu gadu fiksēto procentu depozītkonts tiks slēgts un kopējā summa pārskaitīta uz Jūsu bankas norēķinu kontu.”

Atvērusi pārējās divas vēstules, viņa izlasīja to pašu: kontus slēgs un kopējās summas – abos gadījumos mīnus soda naudu par līguma laušanu pirms noteiktā termiņa – aizsūtītas uz norēķinu kontu. Neviena summa nelikās liela salīdzinājumā ar Marka algu, bet kopējais skaitlis bija apmēram septiņdesmit trīs tūkstoši mārciņu.

Hanna juta, ka viņai kļūst nelabi. Kas, pie velna, te notiek? Ko Marks dara? Kāpēc viņš pārskaitījis naudu?

Viņam ir cita sieviete, teica priekšā iekšējā, uzglūnošā balss.

Taču Hanna to atvairīja. Kāda Markam vajadzība vākt naudu, ja viņam ir dēka? Tam nebūtu nekādas jēgas.

Tomēr būtu, ja viņš plāno šķirties, nerimās balss. Varbūt viņam ir mīļākā un naudu viņš izmantos citas mājas iegādei, kur viņai dzīvot un kur Marks viņu apmeklētu, līdz saņemtu drosmi tevi pamest.

Jāizbeidz, jāizbeidz – un tūlīt! Tas ir neprāts – viņa tagad spriež gluži kā sajukusi. Markam nevar būt dēkas; viņam nav mīļākās. Apžēliņ, mīļākā – ko tas vispār nozīmē? Viņi dzīvo divdesmit pirmajā gadsimtā Londonā, nevis Parīzē deviņpadsmitajā gadsimtā. Marks arī nepūlētos ilgstoši mānīties par citu sievieti, citu māju. Tas nav viņam raksturīgi. Ja viņš gribētu būt kopā ar citu, tad gluži vienkārši Hannai to pateiktu, un punkts.

Atgrūdusi atpakaļ krēslu, Hanna piecēlās un piegāja pie loga. Viņa paliecās uz priekšu, piespiežot pieri pie aukstās rūts. Viņai bija karsti, un sirds strauji sitās. Gaidīdama, ka stikls atvēsinās ādu uz pieres, viņa koncentrējās. Ja iemesls nav cita sieviete vai DataPro, kas tad?

Parāds. Hanna atkal izslējās taisni un atvirzīja seju no loga. Ja nu Markam ir parādi? Jā, tas šķita vairāk ticams; droši vien viņam bija parādi, nevis cita sieviete. Varbūt viņš kaunējās par kaut kādiem parādiem un nespēja to atklāt sievai. Markam bija raksturīgi uzņemties risku – Hanna to zināja. Kaut vai šis uzņēmums – DataPro: cik daudzi divdesmit trīs gadus vecie tūlīt pēc universitātes beigšanas noalgo divus vienaudžus un noīrē biroju Londonā, lai sāktu piedāvāt pakalpojumus lielākajiem finanšu uzņēmumiem galvaspilsētā? Hannai nekad nepietiktu drosmes tādai rīcībai. Viņa bija strādājusi darbu, kur finansiālus riskus uzņēmās citi, bet viņa droši gaidīja algu mēneša beigās. Tajā vecumā viņai ne prātā nenāca dibināt savu firmu.

Jā, Hannas apziņā nostiprinājās doma, ka Marks uzņēmies kādu finansiālu risku un pēc tam to nožēlojis. Markam patika balansēt uz bīstamības robežas, izaicināt likteni – to Hanna bija ievērojusi jau pirmajā dienā Montukā, kad viņš aizpeldēja pāri bangām. Jūrā viscaur bija spēcīga straume, pat pieredzējuši peldētāji turējās krasta tuvumā. Tagad Markam bija četrdesmit, fiziski viņš vairs nebija tāds pārdrošnieks, kā pats apgalvoja, taču nesen vakariņās draugi Kvjatkovski pastāstīja par kopīgu došanos slēpot, pirms bija nākuši pasaulē viņu dēli Čārlijs un Padijs.

– Mēs braucām kopā atpūsties, – Pipa atklāja, piesardzīgi atbalstot elkoni uz galda starp glāzēm un tukšiem siera šķīvjiem, – bet Marku redzējām tikai tad, kad jau bija iestājusies tumsa. Mēs ar Denu slidinājāmies pa zilajām trasēm, un, kad trešajā dienā saņēmāmies izmēģināt sarkano trasi, no pacēlāja ieraudzījām Marku, viscaur melnā tērpušos, kā vīru no šokolādes Milk Tray reklāmas, traucamies lejā uz sniega dēļa tādā ātrumā, it kā viņam pakaļ dzītos elles izdzimumi.

– Kādu dienu, – Dens turpināja, – es burtiski pārbijos, kā gan pārvedīšu mājās viņa līķi? Vai vajadzēs vērsties vēstniecībā vai arī to kārtos apdrošināšanas kompānija? No rīta mēs ar Pipu jutāmies gluži apmierināti – tikko bijām pieveikuši šaušalīgi grūto sarkano trasi un…

– Šaušalīgi grūto! – Marks pasmējās. – Pa to jau bērni varēja nobraukt.

– Tā bija viena no sarežģītākajām sarkanajām trasēm, vecīt. Vārdu sakot, kad devāmies ar pacēlāju atpakaļ, ieraudzījām viņu lidojam lejup pa melno nobraucienu. Jēziņ… – Dens nogrozīja galvu. – Viena trases mala bija samērā gluda, trakoti stāva, bet to vismaz klāja sniegs. Otra… īstenībā tās bija klintis, vietām apsnigušas, kur atsperties. Ņem vērā, tā bija pirmā nedēļa, kad tavs vīrs izmantoja sniega dēli. Mēs redzējām, kā viņš traucas lejā, un es tā secināju, ka dēlis saskārās ar zemi tikai sešas reizes. Viņš lēkāja no vienas kailas klints radzes uz nākamo, un man kļuva nelabi, tikai skatoties vien.

Hanna pagrieza galvu un lūkojās uz upi, un sirds viņai sāka norimt. Parāds… ja tas bija parāds, kā gan Marks varēja tādā iekulties? Vai neveiksmīgi ieguldīja līdzekļus? Nav taču iespējams, ka tā itin vienkārši var tos palaist vējā. Ja viņš ieliktu naudu kādā fondā, kas bankrotētu, viņš nebūtu parādnieks – viņš tikai zaudētu ieguldīto. Ja tā būtu nauda, ko izmantot sākumā, šāda veida ieguldījumiem neizmanto naudu, kuru esi aizņēmies, tas neatmaksājas. Tad vajadzētu maksāt rēķinus un aizdevuma procentus, pirms parādītos cerība par kādu peļņu. Marks uztvertu fondu kā pārdomātu ilgtermiņa ieguldījumu, Hanna bija par to pārliecināta, viņam tas būtu drošs pasākums, bet nekas iespaidīgs. Nē, Marks noteikti neaizņemtos naudu, lai rīkotos tamlīdzīgi.

Tātad runa bija par augstāku risku, ne tik noregulētu. Vai viņš piedalījās derībās? Tas bija ātrs veids, kā iekļūt nopietnās nepatikšanās. Hanna bija lasījusi, kā ar interneta māklera starpniecību tiek atvērti konti bez sākotnējā ieguldījuma, bet tad sākas derību slēgšana – uz akcijām, precēm, valūtas maiņu, vienalga, kas notika, – un risks pieauga, situācija mainījās ik dienu, stundu, pat minūti. Ja nu Marks bija iesaistījies tādos procesos? Hanna varēja iztēloties Marku internetā spēlējam biržā – tāpat vien, izklaides pēc. Viņš varēja pārrēķināties, viņu varēja steidzami izsaukt kādam pasākumam, pirms viņš aizvēra savu kontu internetā, un, atnācis atpakaļ, viņš atklāja, ka zaudējis tūkstošus un tūkstošus.

Taču iespējams, ka bija kaut kas pavisam cits; jo tajā apritē, kurā apgrozījās Marks, naudu varēja iegūt un zaudēt neskaitāmos veidos. Viņš pazina ļoti daudzus uzņēmējus un spekulantus un nereti bija stāstījis par kādu, kam ir jauns projekts un kas meklē sākuma kapitālu. Tikai pirms pāris dienām viņš bija pieminējis vīru, kurš vācot naudu televīzijas producentu kompānijai, un pagājušajā nedēļā vēl viens pirka zemi Brazīlijā derīgo izrakteņu iegūšanai. Ja nu Marks bija nolēmis ņemt jaunu hipotēku, iztukšot iekrājumus un tos ieguldīt tamlīdzīgā pasākumā? Ja tā, vai viņam nevajadzēja par to ieminēties?

“Hanna, padod, lūdzu, marmelādi! Ak jā, starp citu, esmu nolēmis ieguldīt pusi miljona Kazahstānas naftas atradnē. Es ņemšu jaunu hipotēku uz māju, bet tev, mīļā, par to nav jālauza sava skaistā galviņa.”

Telpas klusumā Hanna dzirdēja sevi noelšamies. Varbūt tā tas arī bija – pēdējā laikā viņu arvien mazāk izbrīnīja vīra darbības apjomi. Nekavējoties viņa atcerējās vēl kaut ko. Ņujorkā apmēram reizi mēnesī viņš kopā ar četriem pieciem domubiedriem vakaros spēlēja pokeru. Parasti Marks atgriezās pustukšā, un Hanna to uztvēra vairāk kā attaisnojumu draugiem satikties un iedzert alu. Tomēr kādu reizi viņš pārnāca pēc pulksten diviem naktī un nolika Hannai uz naktsgaldiņa pusotra tūkstoša dolāru, un tad viņa aptvēra, ka spēlēšana norit nopietni. Tedijs, kurš bija zaudējis lielāko tiesu no tā pusotra tūkstoša dolāru, esot īgņojies līdz nākamajam pokera vakaram, kad veiksme uzsmaidīja viņam un viņš devies mājās par tūkstoš dolāriem bagātāks uz Enta rēķina, par ko savukārt dusmojusies Rozena.

Vai Marks spēlēja kārtis? Vai tas, kas bija sācies kā viegla izklaide, būtu izvērties par kaut ko nopietnāku? Varbūt brīžos, kad Hanna uzskatīja, ka vīrs pusdieno ar biznesa klientiem, viņš īstenībā sēdēja kazino. Varbūt viņš ieguvis lielu laimestu un kļuvis atkarīgs. No otras puses, vai tiešām viņš piederēja pie tiem, kuri dauzīja galvu pret sienu, kad zaudēja? Ja tā, vai viņš sev iestāstītu, ka tūlīt sagaidāma nākamā veiksme – un tad vēl nākamā?

Hanna novērsās no loga, atgriezās pie mapes, izņēma dokumentus un izlika tos uz rakstāmgalda. Coutts ziņojumā nekas neliecināja, ka viņš spēlētu; tur nebija pārskaitījumu, kas norādītu uz kazino vai bukmeikeriem, vai, cik viņa varēja secināt, jebkādu interneta derību vietni. Marks nebija izņēmis no konta daudz naudas skaidrā, tikai ierastās divi simti piecdesmit mārciņas nedēļā avīzēm, dzērieniem un taksometriem. Hanna nolika sāņus paziņojumu un vēstuli par hipotēku, tad ātri pārlapoja pārējos dokumentus, meklējot kaut ko, kas būtu saistīts ar parādu – vēstules par aizdevumiem vai prasības atmaksāt kādas summas. Viņa neko neatrada. Pat trīs kredītkartes nebija pārsniegušas kredītlimitu, kopējā summa svārstījās zem septiņiem tūkstošiem mārciņu, kas Marka darījumu līmenim nebija nekas.

Viņa izskatīja atlikušās pāris lapas, Coutts un MasterCard pagājušā gada ziņojumus, acīm joprojām meklējot pārskaitījumus, bet vairs negaidīja neko īpašu. Sniedzoties pēc pēdējās lapas, roka palika pacelta gaisā.

Priekšā uz galda viņai rēgojās paziņojums no Birmingham Midshires. Markam nebija saistības ar šo banku. Toties viņai gan.

Ar viegli drebošu roku Hanna pacēla lapu un apskatījās vārdu un adresi augšējā kreisajā stūrī. Tas bija viņas, nevis Marka vārds. Viņa palūkojās uz datumu. Tas bija pēdējais paziņojums, ko banka atsūtījusi nodokļu gada beigās aprīlī, ar izrakstu par konta stāvokli kopā ar gada procentiem; summa bija nedaudz zem četrdesmit septiņiem tūkstošiem mārciņu. Hanna atcerējās, ka bija nepatīkami pārsteigta par zemo procentu likmi pēdējā gadā un ielika dokumentu savā mapē. Tad kāpēc dokuments atradās šeit? Kāpēc tas bija Marka mapē?

Roka drebēja arvien vairāk, un viņa nometa lapu uz galda, satrūkstoties no izraisītās skaņas. Cita skaidrojuma nebija: Marks bija paņēmis ziņojumu no viņas mapes un atvedis šurp.

Viņa palūkojās uz pulksteni virs durvīm. Cik ilgi viņa te jau uzkavējās? Kuru katru brīdi Deivids atgriezīsies no pusdienām. Bet viņai bija jāriskē, vai ne? Ja sargs ienāks birojā, viņa kaut ko sagudros. Viņa nespēja gaidīt, līdz nokļūs mājās; viņai tūlīt bija jānoskaidro patiesība.

Pievilkusi krēslu pie galda, Hanna atvēra Marka klēpjdatoru un to ieslēdza. Pēc mirkļa lodziņā parādījās prasība pēc paroles. Sasodīts! Protams, datoram bija aizsardzība ar paroli, kā gan citādi? DataPro bija viena no augstākā līmeņa programmatūras izveides kompānijām Eiropā. Vēlreiz palūkojusies pulkstenī, Hanna centās ātri domāt. Skaitļi, nevis burti vai vārds. Marks viņai bija devis šo padomu, kad atklāja, ka viņas Hotmail pasta adreses parole ir Malvernhila. Paliekusies uz priekšu, Hanna uzspieda vīra dzimšanas datumu 110772 un nosūtīja.

Jūsu ierakstītā parole ir nepareiza. Lūdzu, ierakstiet paroli vēlreiz.

Hanna uzdrukāja 11071972. Atkal nepareizi. Sasodīts, sasodīts! Pēc cik reizēm sistēma automātiski atslēgsies? Vai tā sūtīja trauksmi, ka notiek ielaušanās? Vēl viens mēģinājums, Hanna nolēma; trīs reizes, vairāk nebija atļauts. Mirkli padomājusi, viņa ievadīja savu dzimšanas datumu. Vai 78 vai 1978? Nē, pirmo. Sekundi, divas sekundes viņa skatījās ekrānā, tad piespieda taustiņu Ziņot.

Trāpīts!

Dators strādāja zibenīgi un četru piecu sekunžu laikā Hanna jau varēja ierakstīt meklētājā Birmingham Midshires. Kad parādījās lapa, viņa sniedzās pēc somas, izņēma piezīmju grāmatiņu un atšķīra vietu, kur bija sarakstījusi kodus un paroles. Jā, viņa apzinājās, ka tā nedrīkst darīt, bet kā citādi saglabāt informāciju? Vesela mūžība paietu, kamēr viņa mēģinātu atcerēties no galvas “slepenos drošības jautājumus”. Kas zina, viņa skarbi nosprieda, varbūt nāksies gūt mācību par savu vieglprātīgo uzticēšanos.

Hanna piespieda taustiņu “Pieteikšanās” un ievadīja paroles. Viņai bija kodi četru aviolīniju pastāvīgo pasažieru atlaižu kartēm, Amazon, iTunes un vēl citām iepirkšanās vietnēm internetā, un banku kontu nokārtošana viņai bija vienkārša, jo viņai bija krājkonts un norēķinu konts, un caur norēķinu kontu HSBC viņa pārvaldīja divi tūkstoši akcijastehnoloģiju kompānijā, kuras pēc ieteikuma bija pirms trim gadiem nopirkusi. Toreiz viņa par katru bija samaksājusi divas mārciņas, bet vēl pagājušajā nedēļā apskatījās, ka kopumā to vērtība ir pavisam simt divdesmit mārciņas.

Hanna piespieda ievadīšanas taustiņu, un atvērās lapa ar norēķinu konta atskaiti. Pēkšņi viņa negribēja to redzēt. Atgrūdusi krēslu, viņa piecēlās. Sirds krūtīs smagi sitās. Hanna piekļāva galvu pie loga aukstā stikla un aizvēra acis. Tās atkal attaisījusi, septiņus stāvus zemāk viņa ieraudzīja vīrieti straujā solī dodamies pa kāpnēm uz centrālo ieeju. Tas bija Deivids.

Hanna ātri piegāja pie datora un, elpu ievilkusi, paskatījās ekrānā.

Viņa to jau bija gaidījusi – viņa to zināja kopš brīža, kad ieraudzīja savu bankas paziņojumu – bet tāpēc trieciens nebija mazāks: viņas krājkonts bija iztukšots. Ekrānā varēja redzēt, ka atlikums ir 29,02 mārciņas. Hanna skatījās tik cieši, ka cipari izplūda acu priekša. 29,02. Viņa noklikšķināja uz saiti par pēdējiem darījumiem, un, lūk, pirms četrām dienām bija pārskaitīts M. Dž. Reilijam 46800 mārciņu. Nauda bija prom – viņš bija paņēmis visu.