Читать книгу Ideāls vīrs - Lūsija Vaithausa - Страница 4

Vējš bija sapluinījis plastmasas maisiņu sīksīkās strēmelēs, liekot tam izskatīties kā Helovīna svētku vampīra atliekām, kas iesprūdušas ķirša zaros. Hanna stāvēja uz saliekamo kāpņu augšējā balsta, ar virtuves šķērēm izgriežot ārā plēves driskas, kad izdzirdēja mājā zvanām telefonu. Viņa apsvēra, vai ļaut tam skanēt, tad, padomājusi, ka tas var būt Marks, ātri kāpa lejā.

Pacēlusi klausuli, viņa izdzirdēja, ka zvana nevis Marks, bet Nīša.

– Sveicināta, – Nīša sacīja. – Kā klājas? Atvainojiet, ka nepiezvanīju agrāk, es tikai tagad apskatījos telefonu. Šorīt vedām Pjēru uz peldēšanu un pēc tam taisnā ceļā devāmies pie Stīvena vecākiem. Droši vien jūs zvanījāt, kamēr mēs bijām baseinā.

– Ak, neraizējieties par to. Un piedodiet, ka vispār traucēju, turklāt vēl sestdienā. Es tikai meklēju rokā Marku, bet viņš jau paspēja mani sazvanīt. Pirms stundas viņš runāja ar mani no Ņujorkas.

– No Ņujorkas? – Nīšas balss pauda neizpratni.

– Jā, viņš vakar nokavēja lidmašīnu, un es uztraucos, kur viņš pazudis, bet tad izrādījās, ka bija aizmirsis telefonu taksometrā.

Nīša klusēja, un Hanna neviļus sarauca pieri. – Vai kaut kas nav kārtībā? – viņa noprasīja. Vēl brīdi valdīja klusums, īss, bet pamanāms.

– Viss ir labi. – Vai tiešām? – Jā. Protams.

Hanna gandrīz sajuta pieaugošu apjukumu līnijas otrā galā.

– Kas noticis? – viņa noprasīja.

– Nekas.

– Nē, kaut kas ir atgadījies.

Nīša atkal vilcinājās ar atbildi.

– Nē, patiešām, – viņa atrunājās. – Tikai… es kārtējo reizi esmu kaut ko sajaukusi. Nedomāju, ka viņš ir Ņujorkā.

– Kur tad, pēc jūsu domām, viņš ir? – Klausulē no jauna valdīja klusums. – Nīša?

– Es… man šķita, ka jūs šajā nedēļas nogalē brauksiet uz Romu.

– Uz Romu? – Hanna atliecās pret virtuves leti. – Jūs? Tas ir, mēs, es un Marks?

– Man šķita, ka Marks jūs vedīs turp. Tas jums būs pārsteigums. – Nīša smagi elpoja. – Ak vai, Hanna, piedodiet! Esmu pilnīgi visu saputrojusi. Acīmredzot pārpratu, kuru nedēļas nogali, un tagad visu sabojāju. Sasodīts, Marks man sados pa ausīm.

– Nē, Nīša…

– Pati vien esmu vainīga. Man ir pārāk daudz darbu. Es priecājos par projektiem, kurus Marks man uztic, un vēlos tos kārtīgi izpildīt – patiešām –, taču nevaru visu paspēt, it īpaši tāpēc, ka papildus jāveic asistentes pienākumi un agrāk jāiet prom no darba pēc Pjēra. Tā nav pirmā muļķīgā kļūda, kuru esmu pieļāvusi. Nav labi tā lūgt, bet… vai nevarat to paturēt noslēpumā? Kaut arī es sabojāju jums pārsteigumu, tomēr…

– Neuztraucieties, viss ir kārtībā, – Hanna viņu mierināja. – Es pati esmu vainīga – nevajadzēja izprašņāt. Turklāt, es neciešu tādus pārsteigumus, tā ka jūs pat esat izdarījusi man pakalpojumu. Lai tas paliek starp mums.

Ārā pagalmā Hanna atkal uzkāpa uz kāpnēm, taču iekšējais miers bija zudis, viņu urdīja dīvaina, nepatīkama sajūta, it kā būtu uzvilkusi raupjas vilnas džemperi uz kailas ādas.

Kas viņai kaitēja? Viss bija noskaidrojies. Marks atradās Ņujorkā, iespējams, ka noslēgs līgumu, kas izdevīgs kompānijas pārdošanai, tātad nākotnē viņiem būs iespēja vairāk laika pavadīt kopā. Otrdien viņš atgriezīsies, un, ja pēcpusdienā atbrīvosies, viņi mazliet izklaidēsies, tā viņš bija solījis. Šovakar viņa satiksies ar Tomu, pasēdēs ar brāli divatā, – kur tas laiks, kad viņiem bija tāda iespēja! Viss bija labi – īstenībā lieliski.

Viņa sāka izgriezt nokaltušos zarus un tos, kurus bija aizlauzis vējš, un meta tos zemē pie kāpnēm. Pēkšņi ausīs atskanēja Nīšas balss.

Man šķita, ka jūs šajā nedēļas nogalē brauksiet uz Romu. Man šķita, ka Marks jūs vedīs turp. Tas jums būs pārsteigums.

Beidz, Hanna, viņa sev aizrādīja, tas ir tikai pārpratums, – vai tad Nīša pati neatvainojās? Vai neteica, ka jauno pienākumu dēļ kārtējo reizi kaut ko sajaukusi? Viņa, kā jebkura strādājoša māte, cenšas paveikt visu un brīžiem pārslodzes dēļ pieļauj kļūdas. Tad jau viņai, Hannai, jāsajūk prātā, ja katru reizi pievērsīs uzmanību tādiem sīkumiem.

Taču klusāka balss kaut kur dziļi prātā teica – tur kaut kas slēpjas, vai ne? Pagājušajā nedēļā – pirmdien vai otrdien? – kad Marks pirms vakariņām kabinetā stundu strādāja, Hanna viņam ienesa džinu ar toniku. Jau ejot pa kāpnēm, viņa dzirdēja vīru kaut ko stāstām pa telefonu, bet, kad viņa atvēra durvis, Marks ātri pagriezās – salēcās, iekšējā balss uzsvēra, viņš salēcās – un nekavējoties beidza sarunu, pat neatvadoties, vismaz viņa to nesaklausīja. Uz jautājumu, ar ko viņš runājis, Marks attrauca, ka ar Deividu Harisu. Hannu tas pārsteidza, jo partneris DataPro bija pievienojies tikai pirms gada un, cik viņa manīja, abu darba attiecības bija oficiālas; vismaz vakaros viņi brīvi netērzēja.

Tobrīd Hanna tajā īpaši neiedziļinājās. Kas zina, tikpat labi viņi brīdī, kad Hanna pagrieza durvju rokturi, atvadījās viens no otra. Un satrūkās Marks tāpēc, ka Hanna viņu pārsteidza: viņš nebija gaidījis, ka sieva ienāks kabinetā. Galu galā – vai tad viņa zināja, kā tieši Marks un Deivids sarunājas pa telefonu? Viņiem taču bija kopīgas darīšanas, un tad uzvedība varēja būt gluži brīva.

Galvenais, ka viņa uzticējās Markam. Viņai nebija iemesla to nedarīt – viņš nedeva ne mazāko iemeslu aizdomām, ka interesētos par kādu citu sievieti. Kopš abu iepazīšanās Hanna nebija redzējusi, ka Marks ciešāk uzlūkotu skaistu sievieti, kas ienāk restorānā vai iet garām pa ielu. Pat vasarā, kad viņi bija Grieķijā, Marks it kā nemanīja glītās, iedegušās itālietes un zviedrietes mazos bikini brienam ūdenī.

Hanna jutās pilnīgi droša kopā ar Marku, tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņa uzskatīja abu attiecības par īstajām – tāpēc jau viņa vispār tās bija uzsākusi. Protams, viņš nebija nevainojams. Kurš gan tāds bija? Reizēm Marks bija noguris, izvairīgs, kad Hanna pēc garas, vienatnē pavadītas dienas vēlējās ar vīru aprunāties, un pirms vairākiem mēnešiem viņš bija ilgi aizkavējies, iedzerot ar veciem koledžas draugiem Denu un Pipu Kvjatovskiem, kamēr viņa mājās gulēja ar sāpošu vēderu, un tas, pēc Hannas domām, bija mazliet par traku, bet tik un tā kopumā tie bija sīkumi, nieki. Hanna bija pilnīgi pārliecināta, ka Marks viņu mīl. Viņš lutināja Hannu ar komplimentiem – uzslavēja par jaunu apģērbu, teica, ka viņa ir skaista, – un pierādīja savas jūtas praktiskā veidā. Pagājušajā gadā pirms Ziemassvētkiem, kad Ņujorkā plosījās stipra sniegavētra, viņa, atnākusi mājās no darba, ieraudzīja Marku uz ceļiem pie ietves, liekot ķēdes uz viņas automašīnas riepām.

– Oho! – Rozena noelsās, kad Hanna viņai to izstāstīja. – Nu viņš tev ir rokā. Sievietes parasti gaida smaržas un dizaineru somiņas Ziemassvētkos, bet pašām jāremontē ledusskapja saldētava un jāmaina dūmu detektors. Ja vīrietis uztraucas, lai ar tevi negadās kaut kas ļauns, tad viņš patiešām tevi mīl.

Kā aprakstīt to, kā Marks pret viņu izturējās? Viņš gluži vienkārši… atradās blakus. Grūti iedomāties, vai kāds cilvēks vēl vairāk atbalstītu viņu kaut vai darba meklējumos. Marks stundām uzklausīja Hannas pārdomas par jaunām idejām un iespējām, un pēdējā laikā arī par viņas raizēm.

– Nezaudē ticību, – šorīt viņš bija teicis pa telefonu. Hannu jau mocīja nomāktība par ieilgušo neveiksmju periodu, bet Marka pārliecība bija nešaubīga.

Hanna papurināja galvu, kā vēlēdamās atbrīvoties no kņudošā nemiera. Viņa izturējās muļķīgi: viņa un Marks mīlēja viens otru. Kāda gan nozīme laulībai, ja nav uzticības? Hannu pārņēma kaut kas līdzīgs dusmām: viņa atteicās – kategoriski atteicās – uzvesties kā viņas māte, kura tikmēr ļāva sevi grauzt šaubām un aizdomām, līdz viņas laulība sabruka gruvešos.

Hanna beidza griezt zarus, nokāpa lejā un sabāza nokaltušos sprunguļus atkritumu maisā. Salasījusi dārza stūros tukšās kraukšķu pakas un piemirkušās avīžu slejas, viņa sāka slaucīt ar slotu no akmeņiem slapjās lapas.

Man šķita, ka jūs šajā nedēļas nogalē brauksiet uz Romu. Man šķita, ka Marks jūs vedīs turp. Tas jums būs pārsteigums.

Balss galvā atkal sāka runāt: ja nu tad, kad tu pagājušajā nedēļā uzgāji pie viņa kabinetā, tu pārsteidzi viņu plānojam braucienu uz Romu? Tas, ko viņš teica šorīt – par nokavēto lidojumu, nozaudēto telefonu, aizmigšanu – ja nu tas viss bija meli? Tikai izdevīgi iemesli nesazināties ar tevi?

Apklusti, Hanna pavēlēja balsij. Izbeidz savas ļaunprātīgās, nodevīgās apsūdzības.

Roma, balss atkārtoja. Pārsteigums.

Pārsteigums. Kaut arī viņa tam pretojās, prāts bija pieķēries šim vārdam. Vai tiešām Marks iecerējis viņai pārsteigumu nedēļas nogalē? Viņš bieži mēdza organizēt abiem kādu patīkamu izklaidi, pēdējā laikā viņam bija iepatikusies opera – gandrīz tikpat ļoti kā viņai, un vēl pagājušajā nedēļā viņš nopirka biļetes uz “Bohēmu” Koventgārdenā. Taču vienmēr pirms tam viņš aprunājās ar Hannu, kura to novērtēja – viņai nepatika, ja cilvēki pašpaļāvīgi rīko pārsteigumus partneriem, sagaidot tūlītēju atbalstu. Kad abi to pārrunāja, Marks viņai piekrita.

Kādu laiciņu Hanna vēl turpināja strādāt, cenšoties kliedēt sasprindzinājumu, taču iekšējā balss atteicās rimties. Galu galā viņa padevās un devās atpakaļ uz virtuvi. Padzērusies ūdeni no krāna, viņa apsēdās pie galda un Google sameklēja viesnīcas W numuru pilsētas centrā, jo tur Marks mēdza vienmēr apmesties, kad bija Ņujorkā. Piespiedusi telefonā taustiņus, Hanna brīdi uz to skatījās. Vai viņai vajadzētu tā rīkoties? Varbūt ne – tad viņa kļūtu līdzīga mātei, ložņājot apkārt, okšķerējot. Bet viņa neko neokšķerēja, vaine? Viņa zvanīja uz viesnīcu, lai savieno viņu ar istabu, kurā apmeties viņas vīrs, jo gribēja ar viņu runāt. Viņa to darīja, lai apklusinātu urdošo balsi galvā; tas arī viss. Viņa tā rīkojās, lai pierādītu to, kas tāpat bija skaidrs: viņai nav ne par ko jāuztraucas.

Piespiedusi taustiņus, viņa dzirdēja uzgriežamies numuru. Pēc pāris sekundēm atskanēja signāls. Vēl pēc dažu sekunžu draņķīgas fona mūzikas automātiskā balss ziņoja, ka viesnīcas darbiniece viņu drīzumā apkalpos. Atskanēja tā pati briesmīgā mūzika, un tad viņai atbildēja. Atsaucās vietu rezervēšanas līnija, bet, noskaidrojusi Hannas vēlmi, darbiniece savienoja viņu ar viesnīcas galveno reģistrāciju.

– Marks Reilijs? – administratore jautāja. – Lūdzu, uzgaidiet.

Hanna gaidīja, jau juzdamās labāk. Viņa ātri aprunāsies ar Marku, pateiks, ka mīl viņu, un mierīgu prātu dosies ārā.

– Hallo?

– Jā, klausos.

– Atvainojiet, – administratore sacīja, – bet pie mums šobrīd neuzturas viesis ar tādu uzvārdu.

– Ak tā. – Uz mirkli Hanna jutās pilnīgi izsista no sliedēm.

Klusums ieilga.

– Vai varu jums kaut kā citādi palīdzēt?

– Atvainojiet, – Hanna nerimās, – bet vai jūs nepārbaudītu vēlreiz? Esmu pārliecināta, ka mans vīrs šajā nedēļas nogalē apmetās pie jums – es vēl šorīt ar viņu runāju.

Atkal iestājās pauze, bija dzirdami tikai datora taustiņu klikšķi.

– Nē, piedodiet, – sieviete atbildēja. – Mistera Reilija šeit nav. Varbūt viņš ir kādā no mūsu viesnīcām ārpus centra?

– Ak jā, protams! Mēģināšu zvanīt uz turieni.

Hanna piespieda taustiņu “Beigt” un nolika telefonu uz galda. Viņa sajuta, kā sitas sirds. Marks vienmēr izvēlējās viesnīcu centrā, jo tā atradās vistuvāk Volstrītai, kur strādāja vairums DataPro klientu, un vispār – viņš nekādā ziņā neapmestos kaut kur tālāk pilsētā, jo necieta veikalu kņadu un tūristus. Tomēr cita smadzeņu daļa iebilda – ja nu šoreiz viņš būtu tā rīkojies? Ja nu viņam neizdevās dabūt numuru centrā pēc nokavētā reisa un viesnīca jau bija pārpildīta?

Kļuvusi nedaudz mundrāka, Hanna atkal atvēra klēpjdatoru un atrada citu W viesnīcu telefona numurus. Tādas viesnīcas bija Junionskvērā, Taimskvērā un Leksingtonā. Citu pēc citas viņa apzvanīja visas, bet katrā administratore sniedza vienu un to pašu atbildi: šobrīd viņiem neesot tāda viesa.

Marks savu kabinetu sauca par vanaga ligzdu. Viņš bija pārbūvējis vecos bēniņus ar slīpiem jumta griestiem no abām pusēm, radot sajūtu kā teltī vai kokā uzceltā būdā. Uz to veda stāvas kāpnes, logi bija ar skatu uz apkārtnes namu skursteņiem, veciem satelītšķīvjiem pie baznīcas Studdridžstrītā un torņiem dienvidos otrpus upei. Viņš bija atstājis vecās mēbeles – vienkāršu Lloyd Loom pīto klūdziņu krēslu, uzkura sēdēja, kad lasīja, antīku turku paklāju un savu skaisto Džordža laika rakstāmgaldu ar oriģinālo padziļināto ādas virsmu.

Hanna atrāva vaļā plato vidējo atvilktni, cenšoties nedomāt par to, ko dara. Bez konkrēta mērķa, ko īsti meklē, viņa izskatīja saturu: skavas, pildspalvas, puse atplēstas paciņas stipras piparmētru garšas košļājamās gumijas, papīra magone no Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas dienas, Swan Vesta sērkociņu kastītē sakaltusi āboliņu lapa, kuru viņa bija atradusi un uzdāvinājusi veiksmei. Turpat bija arī caurlaide no Marijas pasludināšanas dienas zirgu skriešanas sacīkstēm Royal Ascot jūnijā, kurp Marks bija aizvedis dažus klientus izpriecas braucienā; veca Hendrix kaste ar flomāsteru rakstītu nosaukumu uz uzlīmes; pāris eiro monētu un anatomiski sarežģīts, zils Fimo māla suns, ko bija salipinājis Dena un Pipas dēliņš Čārlijs un pirms pāris nedēļām uzdāvinājis krusttēvam Markam.

Noliekusies Hanna citu pēc citas pārbaudīja arī pārējās atvilktnes. Trīs bija tukšas, vienā atradās cigāru kaste, pilna ar lodīšu pildspalvām Bic un uzlīmēm ar buldogiem, vēl vienā bija veci Prospect un Economist izdevumi. Viņa aptaustīja ar pirkstiem atvilktņu aizmugures, stūrus, bet neatrada nekādus pierādījumus ārlaulības dēkai, ne arī noslēptas fotogrāfijas, ne piezīmes, kas rakstītas ar roku, ne vizītkartes no viesnīcām, par kurām viņa nezinātu. Īstenībā nebija nekā aizdomīga vai nepatīkama, pat ne slepenu žurnālu “Karstās meičas”. Atvieglota Hanna iesmējās. Viņa nevarēja iedomāties Marku pērkam pornogrāfiju – tas būtu pārāk dīvaini.

Vienīgais, kas Hannu pārsteidza, bija tukša apakšējā atvilktne labajā pusē. Viņa zināja, ka tur Markam glabājas veca mape ar finanšu dokumentiem; viņš tos Hannai bija parādījis pāris nedēļu pirms abu apprecēšanās – “gadījumā, ja mani notrieks autobuss”. Paldies Dievam, līdz šim viņai nebija vajadzības atvērt šo atvilktni, un savus dokumentus viņa glabāja atsevišķi lejā dzīvojamās istabas rakstāmgaldā, akordeona tipa mapē.

Hanna palūkojās apkārt istabā, bet mapes nekur nebija. Marks to varēja izņemt no atvilktnes, lai samaksātu rēķinus vai pārsūtītu ietaupījumus, bet kur viņš pēc tam to bija nolicis? Nekur mājā Hanna to nebija redzējusi, taču viņa par to nebrīnījās, jo Marks visus personiskos rēķinus kārtoja te, savā kabinetā pie galda. Kādu brīdi balss viņai galvā visžēlīgi klusēja. Tad atsāka čukstēt: kur ir mape? Kāpēc lai viņš to nestu ārā no istabas?

Hanna apsēdās uz krēsla un mirkli saņēma galvu rokās, aizsedzot ausis, it kā balsi tā varētu padzīt. Viņa šausminājās par sevi – nu jau viņa uzvedās kā pašas māte pēdējās nedēļās pirms tēva aiziešanas. Zvanīja uz viesnīcām… rakņājās pa atvilktnēm. Tas bija tik ļoti zemiski, tik – šķebīgi. Hanna bija sev apsolījusies nekad nekļūt par tādu cilvēku.

Kur ir mape – jautāja balss.

Labi, Hanna sadusmojusies sevi apsauca. Labi, es to meklēšu. Meklēšu, atradīšu, un noslēpums būs galā, vai ne? Piecēlusies viņa pēdējo reizi pārlaida skatienu istabai un tad nokāpa lejā, kur pārbaudīja guļamistabu un divas blakus telpas. Mapes nebija ne tur, ne arī dzīvojamā istabā, ne zem kafijas galdiņa un uz rakstāmgalda vai plauktiem. Arī virtuvē viņa pārbaudīja atvilktnes un skapīšus, bet, tāpat kā citur, neko neieraudzīja.

Pulkstenis virs plīts rādīja divdesmit minūtes pāri vieniem, un viņai vajadzēja kaut ko ieēst, jo vakariņos tikai vēlāk kopā ar Tomu. Taču viņa nemaz nebija izsalkusi.

Uzvilkusi cimdus, Hanna atgriezās dārzā un sāka ravēt nezāles un garos zāļu kumšķus, kas spraucās laukā tukšajā tomātu silē un ap krūmiem pie sienas. Tomēr pēc piecām minūtēm viņa pārtrauca darbu.

Kur bija Marks? Ņujorkā, Hanna sev teica, tā Romas pieminēšana bija tikai Nīšas kļūda. Acīmredzot šoreiz Marks apmeties kaut kur citur, nevis W, viņš nokavēja lidojumu, nedabūja istabu un iekārtojās citā viesnīcā.

Ja tā, strīdējās balss Hannas ausī, vai viņam nevajadzēja pateikt, kurā viesnīcā viņš apmeties, it īpaši tāpēc, ka pazaudējis mobilo tālruni un viesnīcas telefons ir vienīgais saziņas līdzeklis?

Bet kāpēc, pie velna, viņa to pati nepajautāja? Taču – kādēļ lai viņa tā darītu? Viņa pieņēma, ka Marks ir W, viņai nebija iemesla to apšaubīt.

Hanna atcerējās, kā Marks bija pārtraucis telefona sarunu, atcerējās viņa sejas izteiksmi, kad viņa atvēra kabineta durvis. Tagad, kā izrādījās, bija pazuduši viņa finanšu dokumenti. Hanna pavēlēja sev piecelties, iztaisnot plecus un lēnām rūpīgi ieelpot un izelpot. Saule bija nozudusi aiz mākoņa, un bez tās gaiss šķita tik auksts, ka dedzināja nāsis. Viņa uzvedās smieklīgi, tikpat histēriski kā savulaik māte. Hanna mīlēja savu vīru un zināja, ka Marks mīl viņu. Viņa uzticējās Markam, un nebija iemesla to nedarīt.

Tomēr viņu nepameta nenovēršamības sajūta, ka aizdomu ēna nezudīs, līdz nebūs atrasta mape. Viņai bija jāapskata bankas ziņojumi un jāpārliecinās, ka Marks neslēpj pierādījumus par viesnīcās un vakariņās iztērētu naudu kādai citai. Ceļojumiem uz Romu – galvā turpināja uzstāt urdošā, apsūdzības pilnā balss.