Читать книгу Ideāls vīrs - Lūsija Vaithausa - Страница 3

Vējš bija radījis pārsteidzošus postījumus. Kaut arī pagalms bija pavisam mazs, tā sakopšana prasītu ilgāku laiku. Zeme bija pilna ne tikai ar sakritušām lapām un nolauztiem ķirša zariem, bet vējš bija sanesis dārzā arī visādas drazas – samirkušas avīzes un pāris tukšu kraukšķu paku, un koka augšējā zarā plivinājās aizķēries balts plastmasas iepirkumu maisiņš. Hanna, pacēlusi krēslu, nolika to uz kājām un iegāja atpakaļ mājā pēc atkritumu maisiem un slotas.

Pulkstenis bija pusdivpadsmit. Viņa piezvanīja Tomam un sarunāja tikties astoņos abiem ierastajā vietā kopš viņas atgriešanās – sānu ieliņā ķīniešu kvartālā, kur bija neliels restorāns ar īstiem Sečuaņas ēdieniem. Toma draugs Džans Aņs to bija ieteicis, un Hanna nojauta, ka brālis pieradināts mieloties ar Bang Bang cāli.

Viņa prātoja, ka būs jauki satikties ar brāli vienatnē, bez Marka vai Toma sievas Lidijas, kura bija aizvedusi māti garās brīvdienās uz Herogeitu. Hannai nebija iebildumu pavadīt vakarus četratā, viņai patiešām patika Lidija, taču Marks un Toms bija ļoti atšķirīgi. Tas nebija nekas slikts, vienīgi viņiem abiem trūka kopēju interešu, un reizēm sarunas izsīka. Īpaši Markam nācās pielikt lielas pūles, lai apspriestu ar Tomu kriketa spēli vasarā un regbiju ziemā. Reiz pirms paredzētām kopīgām vakariņām Hanna notvēra vīru lasām internetā par Hārlekina komandu – Toms un Marks bija nudien ļoti atšķirīgi cilvēki. Toms mācīja angļu valodu skolā Haiberijā, Marks vadīja DataPro; Tomu interesēja Tomass Pinčons un Deivids Fosters Volless un darbi, ko sarakstījuši jauni, aizrautīgi vīri, bet Marks lasīja populārzinātnisko literatūru, prezidentu un slavenu biznesmeņu biogrāfijas, grāmatas par vēsturi un ekonomiku vai Penguin klasiku.

Uzrotījusi piedurknes, Hanna iebāza roku nelielā ūdens notekas figūrā, savācot riekšavu ledainu, nokaltušu lapu, kas aizsprostoja notekcauruli. Hannai par to figūru vienmēr bija jāsmejas. Kāda nu figūra – nožēlojams ķēms, teiktu viņas māte –, bet šis nu bija īpaši neglīts. Marka pārbūves darbi nebija sniegušies tālāk dārzā, kurā viņš paveica cik iespējams maz, lai tikai pietiktu vietas, kur vakarā pasēdēt ar glāzi rokā. Pārvākusies pie viņa, Hanna vasarā pieņēma, ka jāuzņemas atbildība par dārzu, tāpēc, apgriezusi Virdžīnijas ložņaugu, kam Marks bija ļāvis plesties kā pagadās, viņa atklāja tālākās sienas labās puses stūrī mazu niknu sejiņu ar ūdens tekni. Papētot vairāk, viņa noskaidroja, ka sistēmu darbina blakus divviru logiem paslēpts slēdzis, un tad ūdens pil no ķeruba pastieptajām akmens lūpām seklā tvertnē viņam zem zoda.

– Vai tu to esi redzējis? – Hanna jautāja, izvedusi Marku dārzā.

– Jā, – viņš atzinās. – Tāpēc ļāvu, lai staipekņi aizaug tam priekšā.

– Kāpēc? Tas ir smieklīgs.

– Nē, briesmīgs. It kā ķerubs pie zobārsta spļautu bļodā. Ātri piesedz to, kamēr neviens nav ieraudzījis.

– Nekādā gadījumā. Tas ir jokains. Turklāt darbojas.

Marks savaikstīja seju līdzīgi akmenī kaltajai grimasei un aplika rokas Hannai ap vidu.

– Man patīk, ka tu rosies dārzā, – viņš sacīja. – Tev piestāv, mana angļu roze. – Viņš atglauda matu cirtu, kas bija izspraukusies no vaļīgā mezgla, kuru Hanna sasēja, kamēr strādāja. Hanna bija dabiski blonda, ziemā mati gan kļuva tumšāki, bet saulē tie ātri atkal izbalēja, it īpaši ap seju. Viņa nekad nebija matus piekrāsojusi un zināja, ka Markam tas patīk, tāpat kā viņas neiejaukšanās savā ārienē, ko viņš uztvēra kā apzināti estētisku. Vienā no pirmajām reizēm, kad viņi bija kopā gultā, Marks pielika galvu Hannai uz spilvena tuvu klāt un noglauda viņai vaigu.

– Vai tu vispār krāsojies? – viņš noprasīja.

– Nedaudz. Es lietoju pūderkrēmu, acu zīmuli, skropstu tušu. Patiesību sakot, man tas nepadodas. Kad redzu visas tās nevainojami uzpostās ņujorkietes, arī es vēlētos…

– Kāpēc? – Marks viņu pārtrauca. – Tev ir klasiska āriene. Mūžīgā vērtība. Tev nav jābūt modernai.

Šobrīd, nokratīdama atkritumu maisā pie plaukstas pielipušās slapjās lapas, viņa nosprieda, ka izskatās bezgala ikdienišķa savās mājas rūpēs. Nevienam ne prātā nenāktu, ka pāris mēnešu laikā Hanna no ņujorkietes ar dažām nokaltušām orhidejām uz sirdsapziņas kļuvusi par londonieti, kas atbildīga par veselu dārzu, kaut arī mazu. Kad viņa iedomājās, cik viegli notikumi varēja izvērsties citādi, pārmaiņa šķita jo īpaši pārsteidzoša.

Svētdienas pēcpusdienā, īsi pirms došanās no brīvdienām Montukā atpakaļ uz pilsētu, Marks nonesa Hannas somu lejā un uzaicināja viņu piektdien vakariņās. Hanna bija piekritusi, un viņi sarunāja tikties bārā Čelsijā. Dienām ritot, viņu pārņēma bailes. Atgriezās tā sajūta pakrūtē, kas naktī pludmalē, un, kad viņa to atcerējās, emocijas kļuva arvien spēcīgākas, līdz beidzot bija jāatzīst, ka vainīgs ir nemiers. Hanna apzinājās, ka Marks viņai šķita fiziski pievilcīgs, – ne reizi vien viņa iztēlojās Marka plecu muskuļus, kas izspīlējās zem mīkstā T krekla, kad viņš noliecās, lai sabikstītu pagales pludmales ugunskurā, – bet ne jau tas Hannu satrauca; viņai bija tikko pāri trīsdesmit, viņa dzīvoja Ņujorkā, bija satikusies ar vīriešiem, nedzīvoja celibātā. Problēma bija tā, ka Marks viņai patika. Patiešām patika.

Galu galā, pēc nakts, kas bija pavadīta bezmiegā mētājoties gultā, piektdien no rīta Hanna aizsūtīja Markam elektronisko vēstuli, kurā uzrakstīja, ka lielākais klients pēdējā brīdī norunājis tikšanos un pēc tam vakariņas ar priekšnieku.

Man ļoti žēl, viņa rakstīja, ka tā noticis. Varbūt satiksimies vasaras gaitā citu reizi Montukā?

Viņa paredzēja, ka Marks uztvers zemtekstu – neaicini mani vēlreiz – un viņš bija sapratis pareizi. Pēc divdesmit minūtēm atnāca atbilde:

Neuztraucies, es saprotu. Tiksimies kādreiz pie ugunskura.

Hanna, to izlasījusi, sajuta nevis atbrīvošanos no pienākuma, bet spēcīgu zaudējumu.

Tovakar Hanna izgāja no biroja tūlīt pēc pulksten septiņiem, viņas noskaņojums bija pavisam nomākts, tāpēc viņa aizbrauca ar velosipēdu no Midtaunas uz Maknelija Džeksona grāmatnīcu Soho. Šo grāmatnīcu viņa bija atklājusi pirms vairākiem gadiem, kad atbrauca uz Ņujorku, un tolaik viņai vēl nebija ieraduma vakaros tur ieiet, nopirkt jaunu grāmatu un pēc tam sēdēt kafejnīcā ar vīna glāzi kaut vai līdz veikala slēgšanai. Grāmatnīcā netrūka apmeklētāju, tie bija interesanti cilvēki, Hannai patika viņus vērot un noklausīties viņu sarunās; viņa bija redzējusi, kā tur notiek aklie randiņi, piemēram, viens bija īpaši izdevies; tur bija vecāki, kas atbraukuši apciemot bērnus, kuri studēja Ņujorkas universitātē; ļaudis strādāja ar klēpjdatoriem, apsprieda biznesa plānus interneta firmām un alternatīvās medicīnas centriem. Viņa noklausījās arī pēdējās baumas. Starp grāmatām un ļaužu pilnajā kafejnīcā izgaisa vientulība, kuru Hanna reizēm juta pēc aizbraukšanas no Londonas.

Hanna pieķēdēja velosipēdu ārpusē pie veikala. Debesis virs Prinsstrītas nomainījās bāli pērļainā rozā gaismā. Bija jūlija vidus, un pilsētā valdīja karstums: uz kailajām potītēm viņa sajuta svelmi no ietves. Veikalā viņa piecpadsmit minūtes izvēlējās grāmatu – jaunu Alana Holinghērsta romānu, kuru vajadzētu gaidīt, līdz tiks izdots brošēts, bet – pie velna! Hannai bija nepieciešams uzmundrinājums – un viņa, pasūtījusi pie letes glāzi vīna, apsēdās netālu no loga, kur tobrīd atbrīvojās galdiņš. Logi uz ielu bija vaļā, tā ka varēja saklausīt garāmgājēju sarunu fragmentus un no automašīnām plūstošo mūziku, kad tās piebrauca pie krustojuma Lafajeta ielā. Pie galdiņa pretējā pusē skaista melnādainā sieviete tuvu trīsdesmit, kā Hanna minēja, ģērbusies zīda kleitā ar sarkanu jostu, sarunājās ar veikala darbinieci, gatavodamās iet lejā iepazīstināt lasītājus ar savu jauno romānu.

Vīns bija sauss un auksts, un Hanna drīz iegrima Holinghērsta romānā. Pa atvērto logu uzpūta viegls vējš, aizdzīdams mitrumu gaisā un pakņudinot Hannai aiz muguras pie kakla īsos matiņus. No lasītavas apakšējā stāva pa kāpnēm augšup atskanēja aplausu skaņas.

Izdzērusi pusi glāzes, Hanna neviļus pacēla acis no grāmatas. Blakus veikala ārdurvīm pie maza, ar jaunāko dokumentālo literatūru apkrauta galdiņa viņa ieraudzīja vīrieti, kurš ļoti atgādināja Marku. Viņš bija ģērbies uzvalka biksēs bez žaketes un kaklasaites, ar atpogātu krekla apkaklīti; tikpat garš kā Marks, ar tādu pašu augumu, arī mati, kas viegli cirtojās, abiem bija vienādā – tumši brūnā krāsā, pakausī īsi apgriezti, priekšpusē garāki. Vīrietis nolika atpakaļ paņemto grāmatu un apgāja ap galdu no otras puses, un Hannai sirds salēcās kaklā. Tas bija viņš – tas patiešām bija Marks. Sasodīts – sasodīts! Viņa atcerējās savu vēstuli, skaidros melus. Ak vai, nolāpīts! Kādam nejauši bārā sastaptam puisim, atvainojoties pamāt ar roku nebūtu nekas īpašs, bet melot draugu draugam, jo sevišķi Enta un Rozenas draugam – tas nu nekam nederēja.

Ko viņai iesākt? Vai nu jāpaliek sēžam, cerot, ka Marks viņu nepamanīs, vai tūdaļ jāceļas kājās un jāiet prom, pirms viņš nav atpazinis. Tomēr no desmit, divpadsmit pēdu attāluma Marks, ja vien paceltu galvu, viņu varēja ieraudzīt tikpat labi, kā pati bija ievērojusi viņu. Ja viņa sēdētu klusi, iebāzusi degunu grāmatā, varbūt izdotos tikt sveikā cauri, bet, ja celsies augšā, pilnīgi iespējams, ka pievērsīs Marka uzmanību.

Kādu brīdi Hanna slepus vēroja viņu pāri grāmatas malai, vēlēdamās, kaut mati būtu atraisīti vaļā, un tā aizsedzot seju. Bija skaidrs, ka Marks meklē nopietnu literatūru; viņš pacēla grāmatu, izlasīja aizmugurējā vāka tekstu vai pēdējo lapu, divas reizes pat izskatīja pirmās pāris lapas, tad atlika grāmatu atpakaļ un sniedzās pēc nākamās. Tas bija mokoši – apžēliņ, kad viņš galu galā kaut ko izvēlēsies un ies projām? Hanna jau atkal juta sažņaudzamies pakrūti, taču nu jau no bailēm, ka tiks atklāta.

Beidzot pēc piecām sešām minūtēm viņš bija izraudzījies vajadzīgo grāmatu un aiznesa to pie letes veikala otrā pusē. Hanna gari nopūtās un ieņēma lielu malku vīna. Lete atradās tieši pie ārdurvīm – Markam bija jādodas laukā, nepamanot viņu; tātad viņai bija veicies. Atvilkusi elpu, Hanna atsāka lasīt, tomēr, būdama uzmanīga, vēl reizi palūkojās uz to pusi un redzēja, ka Marks ieber kabatā sīknaudu un pasit padusē pirkumu.

Mirkli vēlāk gaisma labajā pusē bija aizsegta, un Hanna aptvēra, ka pie viņas galda kāds stāv. Viņa lēnām cēla augšup galvu un ieraudzīja ogļmelnas bikses un koši baltu kreklu ar svītriņām, noteikti ļoti dārgu.

– Sveika, – Marks sacīja. – Man jau šķita, ka tā esi tu.

– Ak! Marks… ko tu neteiksi! Sveiks! Sveicināts… – Hanna juta asinis pieplūstam vaigos.

Marks pasmaidīja.

– Lieliska doma. – Viņš pamāja uz Hannas gandrīz tukšo glāzi. – Es ienācu darīt tieši to pašu.

– Ak tā? Pareizi, jā, te ir brīnišķīgi, vai ne? Man ļoti patīk šis veikals.

– Man arī. Kāds ir romāns? – Viņš pamāja uz grāmatu Hannas rokās.

– Pagaidām tikai iesāku, bet, manuprāt, labs. Viens no maniem iecienītajiem autoriem.

– Es lasīju to, kas saņēma Bukera balvu, bet vispār man jāatzīstas, ka reti izvēlos daiļliteratūru. Tieši tas darbs gan man patika. – Viņš sagrozīja pirkumu zem rokas, satverot to ciešāk, un palūkojās pāri uz leti. – Aiziešu pēc vīna. Vai tev arī atnest?

Hanna apjukusi šaubījās. Markam būtu tiesības nopietni dusmoties uz Hannu par to, ka viņam melojusi, taču viņš neizrādīja ne mazāko aizvainojumu. Viņa vismaz varēja atbildēt ar tādu pašu pieklājību.

– Jā, ja neiebilsti.

– Saprotams, ka ne.

Kamēr Marks gaidīja vīnu, Hanna viņu aplūkoja. Ārēji viņš bija pilnīgi mierīgs, kaut ko sacīja bārdainim pie letes, liekot pārdevējam, kurš piepildīja glāzes, pasmieties. Marks atnesa tās un uzmanīgi nolika vienu Hannai priekšā uz galda.

– Paldies, – viņa teica, – tu esi ļoti laipns. – Ja neiebilsti… es gribēju teikt, ja atnāci šeit mierīgi palasīt… tomēr varbūt vēlies… – Viņa norādīja uz brīvo krēslu sev blakus.

– Bet vai es tevi netraucēju?

– Nebūt ne. – Hanna papurināja galvu. – Kad Marks pievilka klāt krēslu, viņa izmantoja situāciju, lai attaisnotos. – Atvaino, ka šovakar tā iznāca, – viss sagriezās krustu šķērsu. Vispirms klients pēdējā brīdī pieprasīja tikšanos, bet tad pusdienlaikā to atsauca. Izrādījās, ka lielā priekšnieka sievai pēkšņi sasāpējies zobs, un viņš nolēma palikt pie viņas Bostonā.

Apžēliņ, Hanna, no kurienes tādas muļķības uzradās? Par kādu sasāpējušos zobu tu runā?

– Neuztraucies par to. – Marks atmeta ar roku. – Man tā nemitīgi gadās. Reizēm šķiet neiespējami paredzēt uz priekšu kādu sabiedrisko pasākumu. Daži draugi Londonā mani vairs negrib ne pazīt, tāpēc ka nevar ar mani rēķināties.

– Man saprotama šī sajūta.

Marks iedzēra krietnu malku.

– Tātad šajā nedēļas nogalē tu nebrauksi uz Montuku? Parasti tu mēdz tur uzturēties, vai ne?

– Jā, es dievinu pludmali, bet rītvakar man ir kaut kas paredzēts, tāpēc netieku. – Hanna pasmaidīja. – Mans palīgs spēlē grupā, viņš ir bundzinieks, un viņam ir koncerts Viljamsburgā. Es apsolīju, ka ieradīšos atbalstīt viņu kā grūpija.

Marks iedzēra vēl vienu malku, un Hanna noskatījās, kā viņa garie, slaidie pirksti apvijas ap smalko glāzes kājiņu.

– Šķiet, ka tā ir laba izklaide.

– Grupa tikai nesen izveidota, tāpēc viņiem nepieciešami līdzjutēji, un mani informācijas avoti birojā teica, ka viņu mūzika esot laba.

Priekšlasījums apakšējā stāvā beidzās, un kafejnīca pieplūda ar jauniem apmeklētājiem, aizņemot atlikušās brīvās vietas. Sieviete, kura bija uzstājusies, apmetās turpat netālu no Hannas un Marka, un viņu ielenca tetovēti vīrieši komiskos T kreklos, cenšoties atstāt uz rakstnieci iespaidu ar patiesas godbijības pilniem jautājumiem.

– Agrāk, – Marks sacīja, – kad tikko atvērām biroju Ņujorkā un es pastāvīgi dzīvoju pilsētā, nevis lidoju šurpu turpu, es bieži mēdzu te atnākt. Man patika paēst un iedzert vīnu kafejnīcā, lai nebūtu jāsēž vienam pašam dzīvoklī.

– Tad jau iespējams, ka mēs šeit esam pavadījuši laiku pie viena galdiņa, – Hanna attrauca, kaut arī zināja, ka būtu viņu atcerējusies, ja tā notiktu. – Es rīkojos gluži tāpat. Un joprojām te atnāku, kad negaidot nav nekā ko darīt. Kā, piemēram, šovakar.

– Es arī. Kā šovakar.

– Atvaino! – Hanna saviebās.

Marks nogrozīja acis.

– Nav par ko. – Viņš pamāja ar galvu uz rakstnieci un viņas tetovētajiem pielūdzējiem. – Kā tev šķiet? Vai kādam no viņiem paveiksies?

Hanna Marka sabiedrībā jutās ļoti brīvi, sarunas plūda tikpat viegli un nepiespiesti kā tumsas apņemtajā pludmalē. Jau atkal viņš gandrīz visu uzmanību pievērsa tikai Hannai, izjautājot viņu par darbu, ģimeni. Kad vīns bija izdzerts, Hanna nopirka vēl. Glāzei tukšojoties, viņa apjauta, ka ir patīkami noreibusi un pirmo reizi septiņu gadu laikā jūtas ļoti labi kopā ar vīrieti, kurš nav ne draugs, ne brālis. Viņa ātri novērsa domas no tā, kas bijis pirms tam.

– Varbūt vēlies kaut ko iekost? – Marks jautāja, kad ārpusē uz ielas iestājās savdabīgā, hiperreālā Manhetenas krēsla, kurā viss šķita asāk un spilgtāk redzams. – Es pusdienās tikpat kā nepaēdu, un, ja ar tukšu vēderu turpināšu tādā garā, sākšu gvelzt galīgas muļķības.

Laukā Marks pagaidīja, kamēr Hanna atslēdz velosipēdu – viņš apbrīnoja, kā pats teica, ka viņa Manhetenā brauc ar divriteni, – un abi riepu švīkstu pavadījumā devās uz Malberistrītu. Viņi iegāja kafejnīcā ar itāliešu virtuvi, par kuru, kā Marks bija minējis grāmatveikalā, viņš izlasījis žurnālā New York labu atsauksmi, apsēdās uz augstajiem krēsliem pie letes tuvu ieejai un pasūtīja sviestmaizes ar vistas gaļu. Kad porcija tika atnesta uz šķīvja, izrādījās, ka tā ir divreiz lielāka, nekā Hanna jebkad bija redzējusi.

– Mūsdienās tas kaut ko nozīmē, – Hanna uz to norādīja.

Viņi apsprieda kampaņu, kuru Hanna gatavoja veselīgu uzkožamo reklāmai, un tad viņa pajautāja Markam, kā un kad viņš izveidojis savu firmu. Pēc tam viņa īsti neatcerējās, par ko viņi runāja, vienīgi to, ka sapratās, gluži kā cilvēki, kas divdesmit gadus pazīstami, bet vēl nav noskaidrojuši viens par otru pašu interesantāko. Hanna juta pakrūtē atgriežamies spriedzi, taču ne aiz satraukuma vai apjukuma, bet kā reakciju uz Marka klātbūtni tepat blakus uz sola, ceļiem saskaroties. Viņa vēroja Marka pirkstu kustības, kā tie satver sviestmaizi vai noceļ vāku plastmasas kausam ar alu, un viņa ilgojās – īsti fiziski sajūtami – pasniegties un pieskarties viņam.

Kad pulkstenis aiz bāra letes rādīja pusnakti, Marks pagriezās pret Hannu un uzlūkoja viņu ar nopietnu izteiksmi sejā.

– Saki atklāti, – viņš jautāja, – vai tas stāsts par vēlo tikšanos darbā bija vienīgi atruna, lai tiktu no manis vaļā?

Hanna iekoda sev vaiga iekšpusē, valdot smieklus, un ieskatījās Markam tieši acīs.

– Jā, – viņa atzinās.

Marks nogrozīja galvu.

– Tu to pat nenožēlo. Piebilde par sāpošo zobu padarīja to stāstu vēl krāsaināku.

Hanna sāka smieties.

– Varbūt varu remdēt tavas ciešanas, – viņa sacīja, sniedzoties pēc glāzes, – uzaicinot rītvakar uz koncertu Viljamsburgā? Runā, ka grupa spēlējot lieliski.