Читать книгу Torņa vilinājums - Lulū Teilore - Страница 10

MŪSDIENAS

Sestdienas rītā Džons bija labā noskaņojumā, atbrīvojies no nodokļu atskaites, kuru iepriekšējā dienā bija aizsūtījis grāmatvedim. Kad Dilaila pamodās, viņš gulēja blakus un, atbalstījies uz elkoņa, skatījās lejup uz sievu ar maigu izteiksmi sejā. Viņa laimīga pasmaidīja, miegaini mirkšķinot acis, un Džons noliecās, lai viņu noskūpstītu.

– Mm, tu burvīgi smaržo. – Viņš piespieda lūpas pie Dilailas auss. – Nespēju valdīties…

Džona siltās lūpas slīdēja lejup viņai gar kaklu, liekot pār ādu skriet patīkamai kņudoņai. Tad viņš atgriezās pie viņas mutes, maigi to noskūpstot, līdz viņa atbildot pavēra lūpas. Dilaila izbaudīja vīra rūgteno garšu. Tādās reizēs kā šajā viņa sajuta desmit gadu vecuma starpību. Džons nebija nekāds zēns no piena un asinīm, viņš bija vīrietis, kas smaržoja pēc muskusa un ādas, odekolona un citronu aromāta, un it kā pēc cigāriem, kaut arī to nebija. Viņai patika Džona vīrišķīgā smarža un tas, kā viņš lika justies. Reizēm viņa atcerējās Hariju, kurš salīdzinājumā ar Džonu šķita pārāk zēnisks un pliekans. Pirms Džona Dilailai nebija pazīstama gandrīz mistiskā saikne, kas rodas seksa laikā, un viņa izbaudīja dziļu, dzīvniecisku vēlmi savienoties, sniegt visdažādāko baudu, ko saņēma arī pretī. Bez mazākā mulsuma Džons gribēja dominēt, un pēc gadiem kopā ar Hariju, kurš pakļāvās visos iespējamos veidos, Dilailu patīkami satrauca un uzmundrināja sajūta, ka nevajag pilnībā valdīt. Daļēji šīs emocijas bija pamudinājušas viņu tik reibinoši iemīlēties, ka viņa bija atkarīga no jūtām pret Džonu.

Viņa roka aizslīdēja līdz Dilailas zīda naktstērpam, un, parāvis lejup lencītes, Džons to novilka, atbrīvojot viņas krūtis. Saņēmis tās plaukstās, viņš katru maigi noskūpstīja. Dilaila izdvesa garu nopūtu. Kādu brīdi viņai bija aizmirsies, cik ļoti viņa vēlējās šos glāstus un kā viņai pietrūka tīras iekāres sajūtu. Pēdējā laikā sekss bija gluži mehānisks, tas tika izpildīts, stingri paturot prātā grūtniecību. Izslāpusi pēc Džona mutes un auguma, Dilaila strauji pievilka viņu sev klāt, vēlēdamās sajust viņa stingro muskuļu spēku pret savām krūtīm. Viņa glāstīja vīra plato muguru un zemāk, viņš skūpstīja viņai kaklu, kairinādams ādu ar īsiem glāstiem. Dilaila atzinīgi murmināja, kad Džons atsāka ceļu atpakaļ uz viņas muti un viņa iekāre pieauga spēkā. Viņa sajuta Džona vēlmi iegūt viņu un piekļāvās ciešāk, izbaudot viņa augumu pret savējo. Nolaidusi roku lejā, Dilaila pasniedzās viņa pidžamā. Džons klusu ievaidējās, atsaucoties uz viņas glāstiem.

– Es ilgi nespēšu tevi gaidīt, – viņš brīdināja.

– Tas arī nav jādara.

Ar strauju kustību Džons novilka pidžamu, bet Dilaila, guļot uz muguras, pastiepa rokas viņam pretim un, kad vīrs viņu apskāva, izbaudīja viņa auguma smagumu. Viņa zināja, ka Džonam patīk sajūta, kādu sniedz viņas vēdera un krūšu maigums un tas, kā viņa atdodas. Viņš tīksmi nopūtās, pārlaižot plaukstu pār Dilailas augumu. Viņa apvija kājas Džonam ap gurniem, mudinādama nevilcināties. Viss bija tik pazīstams, un tomēr Dilaila katru reizi no jauna jūsmoja par to, kā abu augumi savienojas, par saldo piepildījumu, ko gūst.

Viņi nerunāja, tikai skatījās viens otram acīs, nolasot no tām emocijas. Viņi atradās fiziskās kaisles varā, kas pieauga arvien spēcīgāka un aizrāva abus, sniedzot baudu par otra uzbudinājumu. Dilaila pievilka Džonu tuvāk un dziļāk, pacēlās augšup viņam pretim, šauboties, vai kādreiz izbaudīs pilnīgu piesātinājumu. Rīta kaisle bija strauja, dedzīga, beigas pienāca ātri, un viņu alkas vienam pēc otra pasteidzināja sasniegt apmierinājuma augstāko virsotni.

Kad viņi pēc tam gulēja blakus, Dilaila laimīga nopūtās, priecīga par aizrautīgo mīlēšanos, kas nelīdzinājās viņu attiecībām pēdējā laikā.

– Tas bija ļoti jauki.

– Tā ir vienmēr. Tu tāda esi vienmēr, – Džons lēni sacīja un pārlaida pirkstu pār viņas rokas maigo ādu. – Piedod, ja šajās dienās uzvedos kā īgņa. Zinu, ka reizēm ar mani ir grūti sadzīvot. Tu esi tik laba, ka pieciet mani.

Dilaila uztvēra saikni, kas viņus vienoja.

– Vai kaut kas atgadījies? Tu esi nomākts un kļūsti arvien drūmāks.

Džons aizgriezās un nopūties paberzēja tumšos rugājus uz zoda.

– Atvaino, es nespēju to izskaidrot… šī māja… Man ir grūti, vai saproti? Mēdz gadīties, ka man liekas, māja grib mani nosmacēt līdz nāvei. Prasībām nav ne gala, ne malas. Tad vēl tētis. – Viņa sejas izteiksme kļuva skumīga. – Viņam kļūst sliktāk. Slimība viņu attālina no manis. Gadiem ilgi mēs bijām divatā, un tagad viņa atmiņas paliek pagātnē – par manu dzīvi, es domāju. Rītu pavadīšu ar viņu, un es jau baidos no mūsu tikšanās, baidos redzēt, ka atkal kaut kas zūd. Drīz es būšu vienīgais dzīvais, kurš atcerēsies pagātni. Tas rada milzīgu vientulības sajūtu.

Dilailu pārņēma līdzjūtība pret vīru, un viņa mierinoši paspieda viņa roku.

– Ak, mīļais, mēs kopā varam radīt jaunas atmiņas.

Džons blāvi pasmaidīja.

– Es tā ceru. Turēsim īkšķi. – Brīdi klusējis, viņš pajautāja: – Vai šodien taisīsi grūtniecības testu?

– Vēlāk, – Dilaila atteica, cenšoties noslēpt bažas, ko izraisīja šī doma. – Man beigušies komplekti. Jānopērk jauni.

– Labi. – Džons noskūpstīja sievu uz vaiga. – Kad lielais notikums būs zināms, tūlīt man to izstāsti!

Sestdienas brokastis pagāja lēni un mierīgi apaļajā, zilajā ēdamistabā ar vecmodīgu apkalpošanu, kas Dilailai vienmēr atgādināja viesnīcu, kur maizes groziņi apklāti ar lina salvetēm un tiek pasniegti siltie ēdieni: desas, bekons un omlete, un kafija sudraba kanniņā. Lejot pienu, viņa ieminējās:

– Vai šoreiz drīkstu aiziet tev līdzi?

Džons pacēla skatienu no putras un avīzes. Erils šorīt bija agri atnesis avīzes, un nedēļās nogalē viņi palika divatā, jo Dilaila bija pārtraukusi tradīciju, ka Džeinija sestdienās nāk gatavot pusdienas. Kad viņi bija tikai divi, Dilaila labprāt tās gatavoja pati; ja vajadzēja rēķināties ar apmeklētājiem, tad viņa novērtēja Džeinijas palīdzību virtuvē.

– Kur aiziet? – Džons jautāja.

– Apciemot tavu tēvu, kur citur.

Džona seja noslēdzās, tajā pat parādījās bažīga izteiksme.

Nopūties viņš iedzēra kafiju un tad pavaicāja:

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka es tā vēlos.

– Nesaprotu, kāpēc tev būtu jāpavada ļoti jauks sestdienas rīts, sēžot pie veca, tev gandrīz sveša vīra. Tu viņu tik un tā neiepazīsi. Pat mani viņš lielākoties neatceras.

– Bet es tagad arī esmu daļa ģimenes. Es gribu sniegt atbalstu – gan viņam, gan tev.

Džons palūkojās uz sievu ar lūgumu acīs.

– Mīļā, tu mani atbalstītu daudz vairāk, ja turētos malā. Man jau tā ir apgrūtinoši atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem atkal un atkal. Man būtu neomulīgi, ja tev nāktos izturēt to pašu, kad tu ar manu tēvu pat neesi pazīstama no agrākiem laikiem.

Dilaila skatījās uz vīru, nezinādama, ko piebilst. Cik savādi tā dalīt cilvēkus, kas dzīvo tuvu viens otram, viņa – lielajā mājā un vecais vīrs – saimniecības namiņā turpat netālu, bet tikai Džonam bija atļauts satikt abus. Viņa apēda karoti putras, lēni sajūtot riekstu un sāls garšu, ko atmaidzināja auksta krējuma piciņa, un teica:

– Manuprāt, tu pārāk uztraucies. Aizvakar es satiku tavu tēvu dārzā, un viņš bija gluži labā stāvoklī.

– Ak tā? – Uz mirkli Džons sastinga, tad ātri samirkšķināja acis. Atsēdies krēslā taisnāk, viņš stingri paskatījās uz Dilailu. Cik viņš skaists, Dilaila nodomāja, savā vecajā kokvilnas kreklā, mīkstā no biežas mazgāšanas, un tumšajos džinsos. – Vai jūs aprunājāties? Vai viņš saprata, kas tu esi?

Dilaila saminstinājās, brīnoties par Džona nedaudz bažīgo toni, un tad atbildēja:

– Diemžēl viņš mani nepazina. Bet, ja viņš redzētu mani biežāk, tad, iespējams, iegaumētu, ka esam precējušies.

– Es uz to nepaļautos, – Džons sacīja, atkal pievēršot uzmanību kriketa jaunumiem avīzē. – Viņš tik tikko atcerējās, kas bija Vona, un tas notika, pirms viņam sāka zust atmiņa. Dilaila klusēja, aizskarta par Vonas pieminēšanu un netiešo mājienu, ka tēvs nez vai spētu paturēt atmiņā garlaicīgo Dilailu, ja nevarēja atcerēties stilīgo un valdzinošo Vonu. Vismaz viņai tā izklausījās. Dilaila vēlējās uztvert to kā joku, tomēr jutās sāpināta.

– Vai viņš teica vēl kaut ko? – Džons nevērīgi pajautāja, pāršķirot lapu.

– Jā gan. – Dilaila nolēma, ka šis ir atbilstošs brīdis jautājumam, kas urdīja viņas prātu. – Viņam likās, ka es esmu kāda Eleina. Viņš neatlaidīgi atkārtoja, ka esmu viņa, kaut arī mēģināju paskaidrot, kā ir patiesībā.

Džons kļuva pavisam kluss, un viņa zods saspringa.

– Vai tu zini, kas viņa ir? – Dilaila pavaicāja. – Vai tāds vārds tev kaut ko izsaka?

Tikai pēc brīža Džons atbildēja:

– Nē, diemžēl ne. Tā būs kāda no viņa tālas pagātnes. Senie notikumi tēvam pēdējā laikā svarīgāki par tagadni. – Tad Džons ātri salocīja avīzi, izdzēra atlikušo kafiju un vienlaikus atstūma krēslu. – Pati redzi, ka nav jēgas pavadīt rītu kopā ar manu tēvu. Viņš tevi uzskata par kādu citu, tāpēc tu viņu tikai samulsināsi, vai ne? Labāk rīkosimies pēc mana padoma. Tiksimies pusdienās.

Pēc mirkļa Dilaila izdzirdēja aizcērtamies virtuves durvis, tātad Džons bija devies ārā pa īsāko ceļu uz saimniecības namiņu.

– Sasodīts! – Dilaila aizkaitināta iesaucās, noliekot karoti uz galda. Vīrs bija izmantojis apjautāšanos par noslēpumaino Eleinu, lai atturētu Dilailu no viņa tēva apciemojuma.

Nesaprotu, Dilaila minēja, kāpēc viņš negribēja, ka dodos līdzi? Ja mēs būtu abi divi, noteikti veiktos vieglāk.

Apjukusi viņa atslīga krēslā, būdama neizpratnē par vīra atteikšanos no palīdzības. Sākumā viņi šķita ļoti vienoti, tomēr pat kaislīga mīlēšanās un ilgas sarunas vienam otra apskāvienos nekļuva par pamatu tam, lai Džons viņai atklātu katru savas sarežģītās dvēseles stūrīti. Tagad Dilaila jau uztraucās, ka viņi attālinās viens no otra. Kopš viņa pārcēlās uz dzīvi Stērlingfortā, Džona nomāktība arvien vairāk pieauga. Nakts murgi kļuva biežāki, tāpat arī sliktais garastāvoklis atkārtojās, it kā viņu kaut kas iekšēji mocītu ar lielāku spēku. Tomēr viņš nelaida sev Dilailu klāt. Kā lai viņa palīdz, ja Džons to neļauj? Kāda būs viņas turpmākā dzīve, ja vīrietis, kuru viņa mīl, pamazām pārvēršas par svešinieku, mantojuma smagās nastas nomocītu cilvēku bez vēlēšanās kaut ko mainīt?

Tā ir māja, Dilaila secināja. Māja un tēvs. Neko citu nav iespējams izdomāt.

Šķiet, pastāvēja tikai viens veids, kā viņai remdēt vīra ciešanas. Džons, kā šķita, visas cerības un glābiņu koncentrēja uz bērnu. Jo ilgāk viņu dzīve turpinājās bez jaunumiem par grūtniecību, jo sliktāk viss izvērsās. Dilaila piecēlās, un viņu pārņēma nemiera pilns emociju vilnis. Vai tas bija vienīgais veids, kā izdziedināt Džonu? Un ja nu viņas pieaugošās aizdomas apstiprināsies? Ja nu viņiem – vai viņai – nevar būt bērns?

Dilaila nodrebinājās un, atvairījusi no prāta nākotnes ainu, sāka likt brokastu traukus uz sarkankoka paplātes.

Dilailai pietrūka Džeinijas drošās, draudzīgās klātbūtnes virtuvē. Grimstot laiskās pārdomās, viņai ienāca prātā aiznest uz dārzu Benam krūzi tējas, bet, atcerējusies, ka ir sestdiena un vīra brālēns to pavada savā kotedžā fermā, viņa jutās vīlusies. Taču tad viņa iedomājās, ka labprāt apciemotu Benu. Acu priekšā parādījās Bens nošļukušos džinsos, T kreklā, vismaz šoreiz bez dārza darbarīkiem, kailām kājām, pēc dušas mitriem matiem. Viņa pelēkzaļās acis ieplestos no izbrīna, tad sejā atplauktu plats smaids, un viņš teiktu: “Sveika, Dilaila! Kāds negaidīts pārsteigums! Nāc iekšā!” Dilaila bija pārliecināta, ka Bens priecāsies, viņu ieraugot. Viņa to izdarīs. Viņa iekāps mašīnā un aizbrauks tās pāris jūdzes līdz fermai – tā ietilpa Stērlingfortas īpašumā un nebija nemaz tik tālu. Viņa paņems līdzi kaut ko jauku no dārza, lai būtu iemesls apciemojumam…

Pārtraukusi atbrīvot paplāti no brokastu traukiem, Dilaila palika stāvam virtuvē kā sastingusi.

Tev nav jāpavada laiks ar Benu, viņa sev teica. Tas nav risinājums.

Atsākdama likt galda piederumus trauku mazgājamā mašīnā, Dilaila piespieda sevi domāt par Džonu, nevis Benu. Vīram tagad jābūt saimniecības namiņā, viņš sēž tur iepretim tēvam, cenšoties sekot vecā vīra aizmiglotā prāta klejojumiem vai mēģinot risināt sarunu par laika apstākļiem, māju, īpašumu. Dilaila iztēlojās Džona tēva portretu visā augumā, eļļas gleznu, kas bija piekārta blakus kāpnēm, un tur bija attēlots jauns, enerģisks un skaists vīrietis. Sirmgalvis mājiņā netālu bija tas pats cilvēks, tāpat kā Džons bija puisītis ar apaļu seju. Ģērbies sākumskolas formastērpā, viņš stāvēja blakus spīdīgai automašīnai pie rokas mātei, kuras sejas izteiksmi slēpa lielas Džekijas Onasis stila saulesbrilles. Dilaila īsti nespēja atcerēties Džona mātes vārdu. Vai viņai tas vispār bija pateikts? Džons tikai sacīja “mana māte” un vispār reti viņu pieminēja – īstenībā vienīgi tad, kad Dilaila to paprasīja.

Tad Dilailu pārņēma atklāsme.

Kā gan citādi! Eleinai jābūt Džona mātei. Tāpēc viņa tēvs domāja, ka tā esmu es – viņa sieva no seniem laikiem. Šaubos, vai esam līdzīgas, ņemot vērā, ka viņa bijusi tumšmataina, bet es – gaiša, taču iespējams, ka tas neliekas svarīgi, kad prāts un atmiņa ir vājinājusies.

Atstājusi trauku mazgājamo mašīnu tikai daļēji piekrautu, Dilaila aizsteidzās pa halli uz bibliotēku. Rītos tā izskatījās pelēka un gaiss tajā bija sasmacis, pirms saule iegriezās apspīdēt garo, lepno logu rindu. Putekļi krājās ap grāmatu skapjiem ar stiepļu pinuma durtiņām, it kā aizsargājot antīkos sējumus. Zeltītos ādas vākos iesietās grāmatas Dilailu īpaši neinteresēja, viņa deva priekšroku plauktiem telpas otrā pusē, kur atradās romāni un darbi par mākslu un vēsturi, vēstuļu kolekcijas, grāmatas par pēru tituliem un “Kas kurš ir?”, un daudzas biogrāfijas, pilnas ar pikantiem faktiem, atklājumiem un atmaskojumiem. Turpat glabājās veci albumi ādas iesējumā ar Stērlingu ģerboni uz muguriņām un vākiem. Tur varēja atrast grāmatas par vīnu, par ēdienkartēm, kas izmantotas mājas viesībās līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam, un viesu grāmatas. Vēl tur bija fotogrāfiju albumi zaļos un sarkanos teļādas vākos.

Dilaila izņēma vienu tādu no plaukta un sakrustotām kājām apsēdās bibliotēkā uz grīdas. Albums, kā šķita, svēra veselu tonnu, lapas vien bija biezas un smagas, nerunājot nemaz par melnbaltajiem portretiem paspartū. Fotogrāfijas nebija vienkārši ģimenes attēli. Katra bija uzņemta ar izjūtu un noteiktā vidē. Vairākums bija mājā iekšā – tā praktiski nebija mainījusies līdz mūsdienām –, un Dilailai bija savādi skatīties uz fotogrāfijām, kas bija uzņemtas bibliotēkā, tad pacelt acis augšup un redzēt tās pašas mēbeles identiskā izkārtojumā. Zem katra lielā attēla ar baltu tinti rūpīgi uzvilktiem burtiem bija uzrakstīts paskaidrojums, kas tajā redzams. Vārdi Dilailai neko neizteica, bet viņai patika aplūkot sastingušos momentus, kad cilvēki viņu jaunībā uzņemti un tādi saglabāti uz mūžu. Vīriešiem mati pakausī sniedzās līdz apkaklītei, uz pieres izspūruši vai atglausti atpakaļ biezā vilnī, viņi bija pieguļošos kreklos, spīdīgās biksēs ar platiem galiem un mākslīgās ādas puszābakos; dažiem bija jakas un brilles četrstūrainos rāmjos vai svītraini krekli un ādas žaketes, kas radīja skarbāku vīru iespaidu. Meitenēm bija šauri zīmuļsvārki un blūzes vai pieskaņoti džemperi, mati brīvās cirtās vai saņemti atpakaļ garās zirgastēs. Acis bija viegli iezīmētas ar melnu svītriņu un uzacis padarītas tumšākas ar acu ēnām. Skaidri varēja saprast, ka mājā rīkotas viesības: Dilaila redzēja pudeles, pilnus pelnutraukus, ļaudis, kuri dejoja mūzikas pavadījumā, – uz riekstkoka galdiņa pie loga stāvēja gramofons. Dilaila paskatījās: jā, galdiņš joprojām bija turpat, bet gramofons gan pazudis. Citur jauni vīrieši strinkšķināja ģitāras. Tādā mājā kā šī jauniem cilvēkiem bija ļoti interesanti izklaidēties.

Fotogrāfijās nebija redzams Džona tēvs, tātad viņš atradies kameras otrā pusē. Atmiņā neskaidri atausa Džona stāsts par to, ka tēvs sešdesmitajos gados nodarbojies ar fotografēšanu. Reizēm viņa pamanīja sievieti ar smalku, bālu seju, lielām acīm un mīkstu, tumšu matu vilni. Dilaila atpazina Džona māti. Viņa it kā turējās nomaļus no pārējiem, vienmēr ēnā, pusgaismā. Tikai pāris reižu kamera viņu bija uztvērusi pilnībā, viņai nemanot, un tad pēc galvas pieliekuma vai sejas izteiksmes viņa izskatījās sirdi plosoši tīra, nevainīga. Zem viņas attēla bija tikai ar plašu vēzienu uzvilkts balts burts “A”.

– “A”, – Dilaila nomurmināja. – Kas ar tevi notika, “A”? – Viņu pārsteidza tas, cik jauna izskatījās sieviete. Noteikti jaunāka, nekā tagad bija Dilaila. Tomēr pēc dažiem gadiem viņa bija mirusi, taču nāves apstākļus Dilaila nezināja. Padomājusi viņa minēja, ka iemesls varēja būt kāda kaite, ko tolaik ārstēja ar primitīvām metodēm, – vēzis vai asinsvadu slimība. Dilailai diemžēl nebija iespēju noskaidrot, kas īstenībā noticis.

Negaidot viņa sajuta saikni ar šo sievieti, kura bija te ieradusies pirms daudziem gadiem, šajā pašā mājā ar tām pašām mēbelēm, parku, dārzu. Kā varēja spriest pēc fotogrāfijām, te gandrīz nekas nebija mainījies. Vai “A” ziemā arī drebinājās aukstajās istabās? Iespējams, viņa gulēja tajā pašā gultā ar četriem stabiem, gultā, kuras lielumu slēpa oranži aizkari, kas nebija nomainīti kopš pagājušā gadsimta vidus. Vai viņa nobijusies, acis iepletusi, skrēja pa koridoriem, lai ātrāk nokļūtu apgaismotā guļamistabā, lai izbēgtu no melnā tukšuma apkārt, gluži tāpat kā to darīja Dilaila?

Taču attēli liecināja, ka tolaik māja bijusi pilna ar ļaudīm, tajā notikušas viesības. Varbūt “A” nebaidījās no klusuma un tukšuma? Viesības varēja būt glābiņš, Dilaila secināja. Tās nozīmēja troksni, cilvēkus, dzīvi.

Dilaila nopūtās. Tātad viņa to bija noskaidrojusi. Ja Džona mātes vārdu rakstīja ar sākuma burtu “A”, viņu noteikti nesauca par Eleinu. Dilaila aizvēra albumu. Tagad viņu interesēja, kāds tad ir Džona mātes vārds. Noteikti kaut kur bija atrodami pavedieni, kas to atklātu.

Bibliotēkā netrūka citu albumu, bet impulsa iespaidā Dilaila pievērsās viesu grāmatām un paņēma tās, lai apskatītu. Pavisam bija trīs viesu grāmatas, kas atainoja periodu no deviņpadsmitā gadsimta vidus. Izbalējušā, bet izsmalcinātā kaligrāfiskā rokrakstā gari vārdu un adrešu saraksti, kas ļāva iepazīties ar veselu pulku viesu kā no komēdijas par sabiedrības dzīvi: lēdija Tāda un sers Kāds, un hercogs Nez No Kurienes. Dilaila šķirstīja lapas, iztēlojoties, kāda izskatījusies Stērlingforta, kad māja bija pilna ar ļaudīm, kņadu, sarunām un nebeidzamām maltītēm. Tam šī māja bija radīta – nevis diviem cilvēkiem, kuri klīda pa tukšajām telpām, pakāpeniski pagātnes smaguma nomākti.

Pēdējā viesu grāmata bija pati skumīgākā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ballītes bija izbeigušās, un piecus gadus valdīja klusums. Pēc tam vērienīgās viesības laukos nedēļas nogalēs bija zudušas uz mūžu. Mājas ballītes bija mazākas, ne tik ekstravagantas, lai gan divdesmito gadu beigās kļuva plašākas. Kopš Otrā pasaules kara sākuma brīdi turpinājās vārdu uzskaite, taču nu Stērlingfortu apmeklēja pulkveži, leitnanti un kapteiņi, vēlāk viesības nenotika vispār. Dilaila atcerējās Džonu stāstām, ka māja kara gados uz laiku pārkārtota par atveseļošanās mītni kareivjiem. Viesu grāmata vairs ilgi netika cilāta, un tikai piecdesmito gadu nogalē atkal parādījās jauni vārdi.

Tituli un divi vai pat trīs vienas personas uzvārdi no pagātnes bija zuduši. Tagad varēja lasīt tikai vārdus vai parakstus, kā, piemēram, “Džimijs Dž.”, un adrešu vietā viesi rakstīja komentārus: “Lieliska ballīte, Nikij!” – vai: “Īsts balagāns!” –, vai: “Neaizmirstami brīži – vīns, sievietes un rokenrols, ak, jēziņ!”

Tā tas turpinājās līdz nākamajiem desmit gadiem, un beidzot Dilaila ieraudzīja: “Mēs brīnišķīgi pavadījām laiku burvīgā Nikija un skaistās Aleksas sabiedrībā – drīz tiksimies no jauna! Garets un Rita.”

Tad tāds bija Džona mātes vārds. Aleksa.

Dilaila to izteica skaļi un tad ātri palūkojās apkārt, nobijusies, vai nav izsaukusi rēgu, runājot pilnā balsī. Taču bibliotēka palika klusa un mēma.

Tas ir skaists vārds, Dilaila nodomāja.

Tagad, to zinot, viņa izjuta jaunu realitāti.

Viņa pāršķirstīja nākamās lapas, meklējot vēl kādus pavedienus, bet, atklājusi Džona mātes vārdu, neko citu vairs neatrada. Viņa uzmanīgi vēroja, vai kaut kur nebūs minēts vārds Eleina, taču tādu neieraudzīja. Tad, gluži kā ar nazi nogrieztas, pēc astoņiem gadiem balles beidzās, grāmatā vispār vairs nebija nekādu vārdu. Pārējās krēmkrāsas lapas bija tukšas.

Kāpēc ieraksti beidzās tieši tad? Dilaila bija neizpratnē. Viņa pašķīra lapas atpakaļ, kur bija pirmo reizi sastapusi Aleksas vārdu. Datums norādīja tūkstoš deviņi simti sešdesmit sesto gadu. Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit ceturtajā gadā viss izbeidzās.

Tad viņa nomira, Dilaila nosprieda. Jāpieņem, ka Nikijs vairs negribēja rīkot viesības pēc… nekad, kā izskatās.

Dilailu pārņēma tāda kā melanholija. Cik skumji, ka Džona māte mirusi – tik jauna un tik skaista, turklāt viņai bijusi tāda interesanta dzīve. Vai viņa paredzēja, ka mirs? Atstāt bērnu – tās bija briesmīgas ciešanas… Dilaila iztēlojās Aleksu, bālu un tieviņu, guļam augšstāvā uz spilvena gultā ar četriem stabiem, Džons tiek pievests pie viņas atvadīties, un viņa izdveš pēdējo elpas vilcienu. No šīs ainas Dilailai pārskrēja auksti drebuļi. Vai Džona māte nomirusi tajā pašā gultā, kur tagad guļ viņa?

Beidz iztēlei ļaut vaļu, Dilaila sevi sarāja. Tev nav ne jausmas, kas noticis. Iespējams, ka viņa gāja bojā nelaimes gadījumā.

Zināmā mērā pat jācer, ka tā ir bijis – ātri, bez mocībām.

Viņai ienāca prātā, cik tas ir dīvaini, ka viņa nezina, kā Aleksa nomirusi. Viņas abas cauri gadiem šķita saistītas: abas apprecējās ar Stērlingiem, abas dzīvoja šajā lieliskajā mājā. Pa vidu, protams, bija arī Vona, bet Džona pirmajai sievai neizdevās pierast pie šīs vietas. Dilaila iztēlojās, ka Vona droši vien tagad dzīvo modernā, gaišā, nevainojami iekārtotā vidē, kur ir daudz krēmkrāsas un baltu dīvānu, stikls, sudrabs un spoguļi. Vonas tagadējais mājoklis noteikti bija pretstats šim namam ar tā noplukušajām sienām, putekļiem un drupām.

Dilailai pārskrēja aukstas trīsas. Vona bija aizgājusi no šejienes, un zināmā mērā arī Aleksa.

Vai arī man nolemts tas pats? Vai tas ir liktenis?

Nelāga nojauta smagi uzgūla uz pleciem. Dilailu jau tāpat nomāca gan šī māja, gan tas, cik ļoti tā vadīja viņas laulību.

Nē, viņa apņēmīgi nosprieda. Esmu pietiekami spēcīga, es apzinos, ka tāda esmu. Es varu palīdzēt Džonam pārvarēt grūtības un arī pati izdzīvot. Es panākšu iecerēto.

Viņa uzmanīgi atlika viesu grāmatas atpakaļ, kur tās bijušas, lai izskatītos tā, it kā neviens tām nebūtu pieskāries.

Pusdienojot pie galda, Dilaila sajuta trulu sāpi vēdera lejasdaļā, un viņas noskaņojums saplaka. Viņa centās ārēji izlikties priecīga, taču apzinājās, ka vēl viens mēnesis pagājis bez panākumiem, un vēlāk, kad tas kļuva pilnīgi skaidrs, viņa devās pie Džona to izstāstīt.

– Nu jā. – Viņš aizgriezās, lai slēptu vilšanās izteiksmi sejā.

– Vienmēr ir nākamais mēnesis.

Lai pārtrauktu nomācošo klusumu, kas iestājās pēc viņas vārdiem, Dilaila ierunājās:

– Vai atceries, ka Sūzija ielūdza mani uz izstādi Londonā? Šķiet, es varētu turp aizbraukt. Tas nozīmē, ka būšu dažas dienas prom. Ja neesmu tev šeit nepieciešama.

Džons pavērsa pret viņu seju, kas nu jau bija pilnīgi bez jebkādas izteiksmes.

– Jā, jā. Brauc. Man tevi nevajag.

Viņš to pateica tik nepārprotami drūmi, ka Dilaila jutās sāpināta.

– Labi, – viņa atsaucās, mēģinādama pasmaidīt. Jau atkal Dilailu pārņēma tās pašas bailes, ka viņa nespēs tikt galā ar šo māju, bet, tāpat kā tad, kad sēdēja bibliotēkā uz grīdas, viņa sev vēlreiz atgādināja, ka apņēmusies sasniegt mērķi. – Ja esi par to pārliecināts, tad – labi. Es tur neuzkavēšos ilgi un atgriezīšos, pirms tu būsi pamanījis, ka manis nav. Tūlīt piezvanīšu Sūzijai, lai brīdinātu, ka ieradīšos pirmdien.

Iedama pēc telefona, lai zvanītu Sūzijai, Dilaila jutās nomākta, ka brīnišķīgā saikne, kas no rīta viņu vienoja ar Džonu, bija pavisam izgaisusi.