Читать книгу Torņa vilinājums - Lulū Teilore - Страница 7

1965

Īstbērna šķita dīvaina vieta, kur pavadīt medusmēnesi. Kaut arī Aleksandrai par to nebija zināšanu, viņa aptuveni iztēlojās, ka atbilstošāka ir Parīze vai Venēcija, vai arī kāda karsta zeme kaut kur pie jūras.

Viņi bija pie jūras, tas gan tiesa, bet tas arī bija viss, viņi pat nedzīvoja viesnīcā. Mazā mašīniņa aizrūcināja garām viesnīcai Grand krastmalā, un Aleksandra, kas bija gaidījusi, ka viņi tur apstāsies, jutās diezgan apmulsusi. Vīrs – šis vārds skanēja svešādi, atstājot mutē nepatīkamas mieles, – viesnīcai garām braucot, pat nepameta uz to skatienu, bet ar sarauktu pieri turpināja vērties uz priekšu, cigareti iespiedis starp lūpām vai reizēm pirkstos.

Viņam jāzina, ko viņš dara, Aleksandra sprieda. Viņa bija plaukstas cieši piekļāvusi abās pusēs sēdeklim, pirkstu galiem ieķeroties grubuļainajā ādā. Viņi tik tikko bija pārmijuši pa vārdam, kopš deva viens otram solījumu dažas stundas agrāk. Zvaniem dunot, viņi bija izgājuši no baznīcas, Aleksandras roka uzlika uz Lorensa vizītsvārku raupjā vilnas auduma, viņi īsi saskatījās, un Lorensa lūpās pavīdēja daļējs smaids, kad viņš nomurmināja: “Vai jūties labi?” – un viņa apliecināja: “Jā,” – un tad vilcinoties piemetināja: “Mīļais.” Viņa zilo acu skatiens aizslīdēja prom no Aleksandras, un vairāk viņš neko neteica. Mirkli vēlāk abi jau atradās ļaužu ielenkumā, viņus iebīdīja automašīnā un aizveda atpakaļ uz mājām. Aleksandra iegāja iekšā, juzdamās nedaudz neveikli līgavas kleitā ar apgrūtinošo velci un garo gaisīgo plīvuru ap pleciem, un viņu sagaidīja divas ciema meitenes, acis iepletušas, turēdamas rokās paplātes ar sparģeļu maizītēm. Viņas pieklājīgi kniksēja un teica: “Sveicināta, kundze!” –, liekot Aleksandrai aptvert, ka tagad pēc rituāla baznīcā visi viņu uztver citādi.

Svinības notika trokšņainā kņadā un miglainā ļaužu burzmā. Viesistabā tik tikko pietika vietas visiem, tāpēc daži izgāja terasē, bet ciema meitenes apstaigāja klātesošos, piedāvājot uzkodas un heresu. Aleksandra izvairījās no ziņkārīgo dāmu bariņiem un, nomurminājusi atvainošanos, aizlavījās uz ēdamistabu, kur uz bufetes bija saliktas kāzu dāvanas, lai ikviens, kas vēlētos tās redzēt, varētu apskatīt. Viņa piegāja pie bufetes, velci uzlikusi uz rokas, un aplūkoja dāvanas. Aleksandrai šķita, ka tās nemaz nav saistītas ar viņu, un viņa minēja, vai nebūtu labāk tās atstāt turpat. Slīpēta stikla un kristāla vāzes šeit likās iederīgākas nekā jebkur citur, un viņai pat nebija nojausmas, kur viņa tās vestu.

– Burvīgi, vai ne?

Satrūkusies Aleksandra pagriezās un ieraudzīja pāri istabai pie viņas nākam Lorensa brāli, kurš izskatījās komiski, nedaudz līdzinādamies pundurim ar izrieztām krūtīm, rokas aiz muguras salicis. Viņam bija gaiši mati, gluži kā Lorensam, atglausti atpakaļ no pieres, bet, atšķirībā no brāļa kalsnās, gandrīz izdēdējušās sejas, Robertam bija apaļi, sārti vaigi, it kā asinis būtu kārtīgi piesūknējušas vēnas un kapilārus un tur arī pārstājušas tecēt.

Roberts piegāja Aleksandrai klāt un nostājās cieši līdzās, ar plecu gandrīz aizskarot viņu, un pieliecās pētīt dāvanas.

– Pamatīgs ķēriens. Pietiekami daudz, ar ko sākt laulāto dzīvi. – Viņš sagrozīja galvu tā, ka ar vienu gaišzilo aci blenza augšup uz Aleksandru. – Vai piekrīti?

Viņa pamāja. Roberta tuvums radīja neērtības sajūtu.

– Tās ir ļoti jaukas, – viņa pieklājīgi atteica, kaut arī nejuta nekādu siltumu pret spožo stikla, sudraba un porcelāna kaudzi.

– Paskat! – Roberts pacēla prāvu zili baltu porcelāna vāzi ķīniešu darinājuma stilā, bet ar lielveikala robustumu. – Itin jauka. – Viņš pastiepa vāzi Aleksandrai. Viņa atlaida velci un paņēma rokās vāzi. Tā bija smagāka nekā izskatījās, tāpēc rokas saguma zem tās svara.

– Nu, dod atpakaļ! – Roberts pasniedzās, ar pirkstiem aptverot Aleksandras plaukstas. Viņš uzsmaidīja brāļasievai. – Man vajadzēja paredzēt, ka tādai mazulītei nebūs pa spēkam to noturēt.

Aleksandra skatījās uz Robertu, jūtot viņa karstās rokas uz savas ādas, un atlaida tvērienu. Vāze neveikli izslīdēja. Roberts gribēja to saķert, bet lipīgie pirksti palaida vaļā vāzi, un tā ar smagu būkšķi nokrita uz grīdas. Viņi abi nolūkojās, kā vāze veļas turp un atpakaļ pa paklāju kā resns mazulis, kas nespēj pagriezties apaļā vēderiņa dēļ. Vāze nesaplīsa, atsitiens pret grīdu neko nebija nodarījis izturīgajam porcelānam.

– Tai nekas nekait, – Roberts secināja ar acīmredzamu atvieglojumu. Viņš noliecās, lai paceltu vāzi, un pieceļoties vīrieša zilās acis no piepūles bija piesārtušas. Viņš nolika vāzi atpakaļ uz bufetes.

Iespējams, ka viņam bikses ir par šauru, Aleksandra nodomāja. Uzvalks izskatījās tik apspīlēts, it kā būtu iegādāts pirms vairākiem gadiem, kad augums vēl bijis slaidāks.

No piepūles Roberts smagi elsoja, gaiss šņākdams plūda caur nāsīm. Aleksandra ievēroja tajās kustamies sīkus, tumšus matiņus. Viņš lieca seju tuvāk Aleksandras sejai, izteiksmei mainoties no pieklājības uz dzīvniecisku iekāri.

– Tu esi skaista mazulīte, vai ne? – viņš noņurdēja negaidīti klusā balsī. – Lorenss tevi pilnībā nenovērtē. Viņš nekad nav bijis dāmu cienītājs, viņam pietrūkst iemaņu. Viņš neizprot tavas flirta spēlītes, ka tev patīk parotaļāties. – Viņa sārtenā seja tuvojās, acis atgādināja zili dzeltenās marmora bumbiņas krūkā Aleksandras istabā. – Bet es gan. Tu esi ļoti nerātna, vai ne? Tu skaidri zini, ko tu dari.

– Nesaprotu, – Aleksandra apjukusi teica.

Roberts sāka elpot mazliet ātrāk.

– Man tas patīk, tu to zini. Es pazīstu sievietes. Jums galvenais ir uzbudināt vīrieti, panākt, lai viņš jūs iekāro. Tev sasodīti labi tas izdodas. – Viņš piegrūda seju tuvāk Aleksandrai un pastiepās, lai ar savām lielajām, sarkanajām rokām nogrābstītos viņai gar krūtīm.

Pārbijusies un izjuzdama riebumu, Aleksandra aptvēra vienīgi to, ka jātiek no viņa prom. Viņa apsviedās, lai steigtos uz ēdamistabas durvīm. Atskanēja biedējoša švīkstoņa, un viņa tika parauta atpakaļ.

– Apžēliņ! – iebrēcās Roberts. Aleksandra pagriezās un ieraudzīja, ka viņš skatās lejup uz grīdu, kur savās melnajās kurpēs stāvēja uz viņas tērpa velces atliekām. Viņš to bija atrāvis nost no līgavas kleitas. Aleksandra aizelsās, pavilka augšup svārku malu un izskrēja no istabas, atstājot Robertu ar baltu zīda gubu pie kājām.

Pēc tam aizbraukšanu viņa izjuta gandrīz kā atvieglojumu. Drebēdama Aleksandra iesteidzās istabā, aizcirta durvis, atbalstījās pret tām, stingri kodīdama lūpu, lai nesāktu raudāt.

Dzīvnieks, īsts dzīvnieks, viņa domāja. Doma par to, ka viņa censtos Robertu uzbudināt, likt viņam elsot un nosarkt kā muļķim, bija nepatīkama un aizvainoja. Vai tas notika tāpēc, ka viņa tagad bija precējusies? Vai tāpēc vīrieši uzskatītu, ka viņa izturas ķircinoši? Tas bija briesmīgi. Aleksandra palūkojās apkārt – vecas grāmatas un fotogrāfijas, ceļasomas pie durvīm. Pustukšā istaba lika viņas sirdij sāpīgi sažņaugties.

Es nedrīkstu par to stāstīt Lorensam, viņa nolēma. Tas būtu ļoti nepareizi. Viņš var noticēt Robertam, viņš var noticēt, ka es tiešām gribēju… gribēju… Aleksandra īsti nespēja iedomāties, ko tad viņa vēlētos darīt ar Robertu. Atceroties viņa seju tuvu pie savējās, viņa nodrebinājās. Atvairot to no prāta, viņa nolēma novilkt sabojāto kleitu un pievērsties tai, bet to nebija viegli izdarīt bez palīdzības. Pēc tam viņa apģērbās prombraukšanai paredzētajā tērpā – zilā vilnas kleitā un pieskaņotā mētelī ar baltu apmali – un uzlika galvā mazu, baltu cepurīti, un apāva baltas kurpītes ar smailiem purngaliem.

Kad vēsa un atturīga viņa nonāca lejā pa kāpnēm, viesu vidū sākās vispārēja jautrība.

– Viņa nevar vien sagaidīt, vecīt! – smiedamies iesaucās kāds vīrietis. – Pasteidzies drīzāk doties ceļā!

Tur nu Aleksandra stāvēja, neveikla, smalkā pieaugušo apģērbā, un neizprata, par ko viņi smejas. Tad pie viņas piegāja Lorenss, un divdesmit minūtes vēlāk viņa piespieda lūpas pie tēva aukstā un krustmātes Felisitijas mīkstā, ar pūderi noklātā vaiga, un viņi teica cits citam ardievas. Aleksandra pamanīja Robertu Saiksu pūlī, kas pavadīja jaunlaulātos ceļā, un aizgriezās, apvaldot aukstus drebuļus. Tad automašīna rūkdama aiztraucās prom no mājas, un beidzot viņa palika divatā ar vīru.

– Misters un misis Saiksi? Jā, te ir pasūtīts numurs. – Sieviete ar cirtainiem matiem, kas izskatījās vismaz divas nedēļas nemazgāti, caur brillēm nopētīja žurnālu. – Pareizi. Ar skatu uz jūru. Istaba numur astoņi. Arturs uzvedīs jūs augšā. – Tad viņa spalgi iesaucās: – Artur! Artur! Nāc šurp, aiznes somas. – Viņas balss atguva normālu toni, kad viņa smaidīdama noprasīja: – Jums ir medusmēnesis, vai ne?

Aleksandra palūkojās apkārt. Šī bija tikai lēta pansija, nekas vairāk, ar pretenzijām uz smalkumu, ar bezgaumīgām vecmeistaru reprodukcijām pie sienām, tamborētām sedziņām pār visām virsmām, ar paklājiem, kas lipa pie pazolēm. Kāpēc Lorenss viņu bija atvedis šurp? Vai viņš nespēja noorganizēt kaut ko labāku?

Parādījās Arturs, drukns vīrelis, ar bikšturiem pāri kreklam, un paņēma divas lielākās somas, bet Lorenss nesa mazākās, sekojot kalpotājam pa kāpnēm augšā koridorā uz istabu numur astoņi.

Kad viņi palika tajā vieni, Aleksandra ievēroja, ka guļamistabā ir divas gultas, kas atdalītas ar šauru naktsgaldiņu, uz kura nolikta rozā porcelāna lampa. Viņa skatījās platām acīm. Ko tas nozīmēja? Vai viņi gulēs atsevišķi? Aleksandrai pārskrēja atvieglojuma pilnas trīsas, un viņa gari, lēni nopūtās. Viņa atskārta, ka, ejot iekšā istabā, bija aizturējusi elpu.

Jaunlaulāto kambaris, Aleksandrai ienāca prātā, neskaidri minot, no kura romāna viņa atcerējās tādu nosaukumu. Tad viņa gribēja iesmieties. Šis bija viņas jaunlaulāto kambaris! Maza, nožēlojama istabele ar nolupušām sienām un skatu uz oļiem klātu pagalmiņu un gabaliņu jūras. Lorenss stāvēja pie loga, lūkodamies uz to. Kad Aleksandras skatiens pievērsās Lorensam, viņš izņēma paciņu cigarešu, aizsmēķēja vienu un, pavērsis seju pret viņu, izpūta pelēku dūmu mākoni.

– Vai esi izsalkusi?

Tas bija pirmais, ko viņš izteica pēc ilgāka laika.

– Es… jā… esmu. – Aleksandra aptvēra, ka visu dienu gandrīz neko nebija ēdusi. Brokastis viņa atstāja tualetē, un sparģeļu maizītes viņas kuņģis neņēma pretī.

– Es arī, – Lorenss atsaucās. Viņš noņēma tabakas šķipsniņu no mēles un uzsmaidīja Aleksandrai. – Šaubos, vai šeit gatavo vakariņas. Iesim pameklēt kaut kur citur.

Viņi izgāja jau tumšajā vakarā, atrada nelielu restorānu, kur, pieklājīgi pārrunājot dienu, no porcelāna šķīvjiem ēda zivi un kartupeļu čipsus, saldajā viņiem pasniedza zemeņu bezē, kas garšoja pēc putekļiem. Pēc tam viņi iedzēra tasi kafijas un ļoti lēni gāja atpakaļ uz pansiju. Lorenss pasniedzās un, saņēmis Aleksandras roku, pārlika to pāri savējai. Viņa noskaņojums šķita maināmies un kļuvis maigāks.

– Tu šodien izskatījies ļoti skaista, – viņš atklāja klusākā balsī, pārslidinot Aleksandrai skatienu.

– Tiešām? – Viņa bija izbrīnījusies. Aleksandrai nebija ienācis prātā painteresēties, kāda viņa Lorensam šķitusi. Viņa vienīgi cerēja, ka izskatīsies atbilstoši, bet kur nu skaisti.

– Citi vīrieši bija greizsirdīgi, es to manīju. – Lorensa balsī jautās apmierinājums.

Aleksandra atcerējās Roberta Saiksa seju, pieliektu tuvu viņai klāt, nāsis ar matiņiem, un viņu pārņēma nelabums. Viņa ciešāk pieķērās pie Lorensa rokas un palūkojās augšup uz viņu. Pēkšņi vīrs viņai izskatījās glīts ar saviem rūpīgi sasukātajiem gaišajiem matiem un bālo seju. Viņš šķita tīrīgs, kārtīgs un cienījams, noteikti ne tāds kā viņa brālis. Ar Lorensu viņa jutās drošībā, un viņai uzplūda maiguma vilnis pret savu vīru.

Mans vīrs, Aleksandra atkārtoja, joprojām ar izbrīnu. Šis ir mans vīrs. Aleksandra viņam uzsmaidīja.

– Priecājos, ka varēji ar mani lepoties, – viņa atsaucās.

– Tā bija. Es ļoti lepojos. – Lorenss pacēla viņas roku pie lūpām un noskūpstīja. Lūpas viņam bija vēsas vakara vējā.

– Te nu mēs esam.

Mirkļa intimitātē Aleksandra gribēja pavaicāt, kāpēc viņš izvēlējies šo dīvaino pansiju, bet, pirms viņa paspēja formulēt teikumu, abi jau kāpa augšā uz lieveņa, un Lorenss teica:

– Cerēsim, ka misis Edingtone nestāvēs reģistratūrā. – Viņš atgrūda vaļā ārdurvis. Bet viņa bija savā vietā, vērojot, kā abi ienāk.

– Labvakar, mister Saiks! – viņa notrallināja. – Ja jūs un jūsu sieva vēlaties kaut ko iedzert, bārs ir atvērts mūsu viesiem. – Viņa pamāja uz vaļējām durvīm, kas veda uz koridoru, un Aleksandra pagriezusies ieraudzīja telpu ar plīšu apvilktām mēbelēm, pulētu leti un atzveltnes krēsliem ap maziem koka galdiņiem. Istabā bija tikai viens vīrietis, kurš blenza gar avīzes malu, lai redzētu ienācējus. Kad viņa skatiens tika pamanīts, viņš ātri paslēpās aiz savas avīzes.

– Nē, paldies, – Lorenss sacīja. – Mēs iesim taisnā ceļā augšā. Mums aiz muguras gara diena.

– Patiešām! – Pansijas saimniece cukursaldi pasmaidīja. – Arī ļoti īpaša. Mēs visi arī jūs apsveicam. – Ar zīmīgu smaidu lūpās viņa noskatījās, kā Lorenss un Aleksandra dodas augšā pa kāpnēm.

Aleksandra skatījās uz sevi spogulī. Ar naktskreklu pār roku viņa bija atnākusi uz kopējo vannas istabu, paņemdama līdzi tualetes piederumus. Iespēja pārģērbties Lorensa acu priekšā viņu šausmināja, un viņai nebija ne mazākās vēlēšanās redzēt, kā viņš noņem aproču pogas un jostu un novelk drēbes, kas viņu darīja par kulturālu džentlmeni – žaketi, vesti, kreklu un bikses un… Kas atklāsies zem tām? Aleksandrai doma, ka Lorenss pazemotos, izģērbdamies viņas klātbūtnē, bija pretīga. Viņa šaubījās par to, vai bez drēbēm viņš izskatīsies neaizsargāts, tāds bezpalīdzīgs bērns, vai atklās dzīvniecisku vīrišķību kā vērsis vai ērzelis ar orgāniem, kas nekaunīgi šūposies… Šīs divas krasās atšķirības Aleksandru biedēja. Tas nebija pareizi, nepavisam ne.

Viņas seja bija bāla, acis trauksmainas. Viņa sasukāja tumšos matus tā, ka tie krita pār pleciem. Apskatījusi naktstērpu, kuru bija aizpogājusi līdz pat zodam, viņa pēc mirkļa attaisīja divas augšējās pogas. Bet tad ātri atkal aizpogāja.

“Es nezinu, ko darīt,” Aleksandra sev sacīja. Vaigi viņai bija iekrituši no bailēm. Ko viņa te meklēja – šajā svešajā vietā ar svešo vīrieti? Kas tagad notiks?

Palīdzību nebija kur rast. Viņa taču nevarēja uzturēties vannas istabā neizmērojami ilgi. Gan jau citi viesi gaidīja rindā. Turklāt tas, ka viņa te pārāk kavējas, varētu atstāt dīvainu iespaidu. Saņēmusi rokās kaudzi ar drēbēm, kurpēm, mazgāšanās piederumu somiņu un matu suku, Aleksandra devās atpakaļ uz savu istabu. Viņai par atvieglojumu Lorenss jau bija pārģērbies pidžamā un iztīrījis zobus pie izlietnes, kas bija turpat istabā. Tagad viņš sēdēja vienā no gultām, uzklājis avīzi uz segas.

– Sveika! – viņš smaidot uzrunāja Aleksandru, kad viņa ienāca. – Es izvēlējos šo, vai neiebilsti?

– Nē, protams, ne. – Viņa atlieca otras gultas pārklāju un palīda zem segas. Palagi bija vēsi, un viņa saberzēja kāju pēdas, lai tās sasildītu, kā mēdza darīt mājās.

– Kā tu jūties? – Lorenss viņu vēroja.

– Paldies, labi. – Viņa jutās apmulsusi. Līdz šim brīdim guļamistaba vienmēr bija viņas personiskā telpa. Vienīgā, kas tajā jebkad ienāca, bija viņas māte. Aleksandra joprojām atcerējās, kā māte apsēdās uz gultas, atcerējās mātes roku, kas glāstīja viņai matus, otru, kura turēja viņas plaukstu, kad abas pārrunāja dienas notikumus. Tad sekoja maigs skūpsts, soļi, apstāšanās pie durvīm, kad māte pagriezās, lai viņai uzsmaidītu, un mātes siluets, viņai izslēdzot gaismu. Kopš negadījuma neviens nenāca nodzēst gaismu. Aleksandrai pašai bija jāiet pie slēdža, tad tumsā jātipina pa auksto grīdu atpakaļ uz gultu. Vairs nebija ne skūpstu, ne maigu vēlējumu – arlabunakti! Iespējams, ka tā bija līdz šim.

Aleksandra atlaidās un aizvēra acis. Galvā drūzmējās dienā piedzīvotā ainas, un, pirms bija to aptvērusi, viņa jau sāka slīgt miegā. Klikšķis lika plaši atvērt acis, bet istaba grima tumsā. Lorenss bija nodzēsis lampas gaismu. Sirds zem naktskrekla krūtīs sāka strauji dauzīties.

Brīdi nekas nenotika, tad viņa izdzirdēja Lorensu pieceļamies no savas gultas un pienākam klāt.

– Aleksandra?

Viņa neko neteica, tikai aizspieda acis ciet, guļot tik klusiņām, cik vien spēja.

– Vai tu esi nomodā?

Godīgums Aleksandrā bija ieaudzināts kopš meitenes gadiem.

– Jā.

– Vai varu… es vēlētos… tev pievienoties. – Lorensa balss skanēja dobji, gandrīz lūdzoši.

– Protams! – Viņa nekā nepalīdzēja Lorensam atgulties blakus, tikai sastingusi gaidīja, vienu roku aiz sasprindzinājuma sažņaugusi dūrē. Viņa juta, ka sega un palags paceļas, ielaižot aukstu gaisu. Lorenss ierāpās Aleksandrai aiz muguras, iekārtojoties uz šaurā matrača un piekļaujoties pie viņas auguma.

Aleksandra aptvēra, ka bija aizturējusi elpu, tad lēnām to atlaida, ievelkot no jauna tik klusi, cik vien iespējams. Lorenss aplika roku viņai apkārt un kājas pabāza zem viņas kājām. Tad viņš noglauda Aleksandras kaklu. Viņa tumsā nekustīgi gulēja, acīm vaļā, brīnoties, ko viņai vajadzētu darīt. Ar vienu roku Lorenss sāka glāstīt viņai muguru, lejup uz pēcpuses izliekumu, tad atkal augšup, sākumā maigi, pēc tam spēcīgāk. Tad viņš sāka kustināt gurnus pret Aleksandru. Kaut kas ciets bikstīja Aleksandru no aizmugures, glāsti kļuva raupjāki un smagā elpa ausī skaļāka, kad Lorenss spieda seju viņai pie kakla.

– Palīdzi man, – viņš nomurmināja.

– Ko man darīt?

– Pavelc naktskreklu uz augšu.

Aleksandra vilcinājās. Ak tad tā tas notika. Tas, par ko runāja, ka ar viņu tā notiks. Aleksandra nespēja to salīdzināt ar paradīzi, bet vēl jau bija laiks, kad iestāties svētlaimei. Ja vien viņa tik ļoti nebaidītos. Pastiepusi rokas lejup, viņa pavilka naktskreklu uz augšu, kā jau nu spēja, un atkal gulēja nekustīgi, taču juzdamās kaila. Tagad Lorensa roka atradās uz viņas neapsegtā dibena, to glāstot un spaidot.

– Vai tev patīk? – viņš nomurmināja starp elsām Aleksandrai ausī. – Vai patīk?

– Jā, – viņa žēli apstiprināja, un Lorenss uz to reaģēja, paspaidot viņu stiprāk un vairākas reizes atkārtojot:

– Labi, labi.

Tagad viņa roka pēkšņi atradās pāri Aleksandras gurnam uz viņas vēdera. Viņai aizrāvās elpa, bet viņa paspēja to apslāpēt. Neviens nebija Aleksandrai tur pieskāries, tikai ārsts, pārbaudot, vai viņai nav apendicīta iekaisums, kad viņai bija divpadsmit gadu. Krustmāte Felisitija savukārt deva viņai ar karstu ūdeni piepildītas pudeles, ko pielikt pie vēdera, kad viņai sākās menstruācijas sāpes, taču nekad neskatījās.

Toties tagad uz Aleksandras vēdera atradās vīrieša roka – nevis jebkura vīrieša, bet viņas vīra roka –, un, viņai par šausmām, tā turpināja virzīties uz intīmāku vietu starp kājām, kur nebija piedūries neviens, tikai viņa pati.

Gari, tievi pirksti, kas likās kā grubuļaini zari, bikstīja viņas miesu. Aleksandra iekoda zobus lūpā, koncentrējoties, lai neizdotu nekādas skaņas, kaut arī viņa gribēja teikt: “Izbeidz! Nedari tā!” – un atgrūst Lorensu. Bet gramstīšanās gar viņas maigo ādu turpinājās, it kā viņš meklētu kaut ko zem tās. Aleksandra aptvēra, ka bikstīšana kļūst spēcīgāka, un vēl pēc brīža, kad Lorenss iztaustījās laukā no pidžamas biksēm, viņa ar šausmām un riebumu nepārprotami saprata, kas tas ir, kas viņu biksta.

Kas man tagad jādara, Aleksandra izmisusi domāja. Viņai nebija ne jausmas, kā lai viņa būtu varējusi iedomāties, ka tas notiks, viņai guļot ar muguru pret vīru. Tagad Lorenss slidināja roku viņai starp stilbiem, mēģinot tos paplest vaļā.

Viņai tas nezin kāpēc šķita pat jocīgi.

– Vai tu nevari man vairāk palīdzēt? – viņš ieelsa Aleksandrai ausī, un viņa paklausīgi pacēla kāju. Bikstāmais karsts taustījās viņai starp stilbiem, un viņa, sastingusi aiz pazemojuma un apjukuma, baidījās no tā, kam bija paredzēts notikt.

– Pagriezies otrādi, – Lorenss izdvesa.

Aleksandra locīdamās apmetās apkārt, raustot naktskreklu, kas bija sagriezies ap vidu, līdz izdevās apgulties uz muguras.

– Paplet kājas, un es ieiešu starp tām.

– Labi, – Aleksandra klusu nočukstēja bailīgā balstiņā un bija pateicīga par tumsas aizsegu, kad pavēra kājas vaļā. Viņa saoda Pears ziepes un appelējušu eļļas aromātu, kas, iespējams, bija Lorensa matu krēms, un sajuta viņa ķermeņa siltumu, kaut arī viņa āda pieskaroties joprojām bija vēsa. Lorenss bija noliecies starp Aleksandras augšstilbiem, un, palūkojoties lejup, viņa ieraudzīja kaut ko garu un tievu rēgojamies ārā no viņa cirkšņiem, un viņa spēji aizgriezās, ātri un bailīgi elpodama. Tam noteikti vajadzēja sāpēt. Citādi tas nevarēja būt.

– Es tagad mēģināšu, – Lorenss teica.

Aleksandra aizmiedza acis, kad Lorenss uzgūlās viņai virsū. Viņš nebija augumā daudz garāks par Aleksandru, un viņš bija gandrīz tikpat slaids. Vēsā āda bija kaila, gandrīz bez apmatojuma, un viņš nebija smags, kad ļāva augumam palikt uz viņas. Tad viņa to sajuta.

– Kāpēc… es… nevaru… – viņš izdvesa caur sakostiem zobiem. – Kas notiek? Kas nav pareizi?

– Nezinu, – Aleksandra satraukta atsaucās. – Kam tad jānotiek?

– Netēlo zosi, tev tas jāzina! Tev mani jāielaiž iekšā. Parādi man.

Ko parādīt? Un kur? Tomēr viņa pastiepa roku neatlaidīgā bikstītāja virzienā. Tad viņa tam pieskārās, iekliedzās un ātri parāva roku atpakaļ, it kā būtu apdedzinājusies.

– Kas vainas? – Lorenss nošņāca. – Pie velna, kāpēc tu kliedz? Tu visus pamodināsi! – Viņš nepārprotami bija dusmīgs.

– Atvaino… Es izbijos. – Nu, mēģināsim vēl.

Viņa vēlreiz pastiepa roku, saņēma drosmi un satvēra stieni. Tas bija karsts, gluds un slaids, tāpat kā tā īpašnieks.

– Vai, neknieb, lempīgā muļķe! – Lorenss izmeta. – Nu, liec iekšā.

Tikpat labi viņš būtu varējis prasīt, lai Aleksandra uzbur monētu viņam no auss. Aleksandrai nebija ne jausmas, kā to darīt un kā viņai to pieņemt. Nebija ne mazākās iespējas, ka tas varētu notikt. Viņi neveiksmīgi turpināja mēģinājumus vēl desmit minūtes. Lorenss kļuva nepacietīgāks, un Aleksandra arvien vairāk izmisa par savu stūrgalvīgi ietiepīgo ķermeni. Beigu beigās Lorenss klusām nolamājās un nopūtās. Aleksandra pamanīja, ka čūskai līdzīgais veidojums kļūst ļenganāks un mīksts sarūk, un saritinās matiņu biežņā Lorensa pavēderē. Viņš izkāpa ārā no Aleksandras mazās gultas, noteikdams:

– Es padodos. Tā ir velta laika tērēšana. Izdomā, ko tu dari nepareizi, un mēģināsim citreiz.

– Jā, – Aleksandra rāmi atbildēja, pazemota, bet ārkārtīgi atvieglota, ka tas ir beidzies. Viņa apzinājās, ka briesmīgā neizdošanās noteikti ir viņas vaina. – Piedod, Lorens!

Viņš tikai kaut ko norūca, atguldamies savā gultā. Aleksandra apgriezās, pavelkot naktskreklu uz leju. Ātrāk, nekā pašai tas liktos iespējams, viņa bija aizmigusi.

Toties nākamajā rītā pansijas saimnieces zīmīgais skatiens, nekaunīgi saceltās uzacis un uzjautrinājumā sakniebtās lūpas Aleksandrai bija vairāk nekā neciešamas. Viņa nesaprata, par ko īsti kaunēties: vai par misis Edingtones pārliecību, ka viņa veiksmīgi zaudējusi nevainību, vai par to, ka nav spējusi izpildīt Lorensa vēlēšanos, lai nu ko viņš no Aleksandras gribēja.