Читать книгу Torņa vilinājums - Lulū Teilore - Страница 11

1965

Adresē minētais namiņš bija šaurā bruģētā ielā, kas beidzās ar strupceļu turpat aiz smalkā Belgreivas kvartāla. Uz klauvējienu atbildēja skaista blondīne, ģērbusies saīsinātās melnās biksēs un garā, melnā adītā džemperī pāri stilbiem. Viņa noskatīja Aleksandru, pirms diezgan naidīgā tonī sacīja:

– Jā?

– Es meklēju Nikiju Stērlingu. Vai šī ir īstā adrese?

Meitene neatbildēja, bet vīrieša balss dziļāk mājā uzsauca:

– Kas tur ir, Pollij? Vai tā ir viņa?

– Tūlīt noskaidrošu! – meitene atmeta pār plecu. – Kā tevi sauc? – viņa pieprasīja, vēlreiz uzlūkojot Aleksandru ar savu auksto skatienu.

– Aleksandra Saiksa.

– Tad nāc iekšā! – Meitene pagriezās un atkāpās, bet Aleksandra sekoja viņai iekšā pustumsā, pēc mirkļa atrazdamās mazītiņā dzīvojamā istabā ar eklektisku iekārtojumu un interesantiem priekšmetiem. Viņa pamanīja, ka tālāk ir neliela virtuve, bet tūlīt uzmanību saistīja garas kājas melnās biksēs steidzamies lejā pa kāpnēm, un nākamajā mirklī parādījās Nikijs. Slaids, enerģijas pilns. Nekavējoties viņš noskūpstīja Aleksandru uz abiem vaigiem.

– Tu atnāci! – viņš smaidīdams sacīja, un acis viņam mirdzēja. – Tu redzēji Polliju, skaidrs. Viņa ir mana palīdze.

– Tu grasījies teikt, ka es daru visus darbus, – Pollija dzēlīgi pavēstīja.

– Dažus. Tev vajadzētu būt pateicīgai, mazā draiskule! – Viņš pievērsās Aleksandrai un sazvērnieciski atklāja: – Es viņu atradu Woolworts strādājam pie noplukušas cepumu pārdošanas letes. Viņa man ir parādā par visu. Vai ne tā, mīlulīt?

– Ko vēl ne! – Pollija atcirta.

– Esi mīļa, tu mazais velns! Ar misis Saiksu jau paspēji iepazīties. Viņa ir burvīguma iemiesojums, un es viņu fotografēšu. Sagatavo viņai tēju, sarunāts? Nāc, Aleksa, iesim augšā!

Nikijs devās uz kāpnēm, un Aleksandra gāja viņam pa pēdām, pavisam apjukusi, ka uzrunāta par Aleksu. Pēkšņi viņa atcerējās, ka bērnībā Nikijs tā bija viņu saucis, taču pēc tam neviens cits. Aleksandru atkal pārņēma savāds reibinošs mulsums, abu gandrīz fiziski sataustāmā saikne kopš tām tālajām dienām. Tā bija tik spēcīga, ka viņai vajadzēja koncentrēties, kur likt kāju, vai arī viņa emociju iespaidā būtu paklupusi. Viņi uzgāja otrajā stāvā, kur bija pieslietas kāpnes uz lūku griestos.

– Kāpsim tur. – Nikijs uzrāpās augšā un nozuda lūkā, bet tad viņa galva parādījās vēlreiz lūkas vidū. – Nāc, tas ir vieglāk, nekā izskatās! Es tev palīdzēšu!

Aleksandra iekāra somiņas siksnu elkonī un pieķērās pie šķērskoka. Nikijs pasniedza pretim roku – platu plaukstu. Viņa pakāpās, satvēra to, un Nikijs uzvilka viņu augšā. Telpa bija apšūta ar dēļiem un nokrāsota melna, bet pa trim jumta logiem iespīdēja spoža saule. Vienā kaktā griezās ventilators, vēdinot telpu no karstuma, kas cēlās no apakšas un spēcīgās saules, kura svelmēja caur stiklu virs galvas. Visapkārt bija izvietota fotografēšanai paredzētā aparatūra: trijkāji, spuldzes, atstarojošie diski, papīra fons, gan vienkāršs, gan krāsains, ar vadiem un kontaktiem pilnas kastes un, protams, fotoaparāti.

– Tā ir mana studija, – Nikijs norādīja. – Vismaz pagaidām.

– Kāpēc melna? – Aleksandra jautāja, lūkojoties apkārt.

– Man šķita, ka fotogrāfiem vajadzīga gaisma.

– Tā ir. Bet mūsdienās gaismu var iegūt citādi. – Viņš pamāja uz trijkājiem ar lielām spuldzēm. – Daudz grūtāk ir no tās izvairīties. Kad aizveru žalūzijas, te ir piķa melna tumsa. Tā es panāku dažu labu efektu.

– Burvīgi! – Aleksandra secināja. Nikijs acīmredzot zināja, ko runā, un izkārtojums šķita ļoti profesionāls.

Nikiju iepriecināja viņas uzslava.

– Protams, man jāgādā, kā šeit ērtāk nokļūt, nevar taču uzaicināt Lorensu Olivjē vai Editu Evansu rāpties pa redelēm uz studiju.

– Vai tu esi fotografējis Lorensu Olivjē? – Aleksandra iespaidota jautāja.

– Hmm… nē, vēl ne, bet esmu drošs, ka tas ir tikai laika jautājums. Tātad šeit mēs tevi uzņemsim. Izmantošu baltu fonu, žalūzijas lai stāv vaļā. Man vajag dabisku apgaismojumu, daudz gaismas, lai parādītu tavu apbrīnojamo sejas krāsu. – Tas, kā Nikijs uzlūkoja Aleksandru, liecināja, ka viņš skatās ar mākslinieka aci, vērtējoši. – Es priecājos, ka neuzliki to oranžo smēri. Tev vispār vajag maz kosmētikas. Tas ir kaut kas apbrīnojams. Protams, tev nāksies krāsoties, lai būtu pamanāma. Es vēlos panākt īpašu izskatu, ļoti svaigu un mūsdienīgu. – Nikijs noliecās pie lūkas. – Pollija! Kur tu esi? Kāp augšā un atnes piederumus! Un tēju! – Viņš palūkojās atpakaļ uz Aleksandru un smaidīdams nogrozīja galvu. – Nu, ko man iesākt ar šo meiteni?