Читать книгу Torņa vilinājums - Lulū Teilore - Страница 8

MŪSDIENAS

Pat pēc sešu mēnešu laulības dzīves Dilailai bija grūti iegaumēt, ka vēstules, kas adresētais misis Stērlingai, ir paredzētas viņai. Dilaila paņēma ikdienas pastu, kas bija atstāts viņai hallē un, ejot pa garo gaiteni uz virtuvi, to pārlūkoja. Pastu parasti atveda agri, un Džons pirmais izskatīja sūtījumus. To, kas neattiecās uz sievu, viņš aiznesa uz savu kabinetu, kur pavadīja garas darba stundas. Viņš gribēja, Dilaila to zināja, lai neviens viņu netraucē.

Dilaila nepazina sūtītājus, tātad vēstules bija ierastais lūgumu birums. Viņai joprojām bija jāpierod pie pastāvīgiem aicinājumiem ziedot labdarībai – daži vēlējās viņu redzēt smalkā labdarības fonda pasākumā, citi gribēja par brīvu izmantot māju un tās apkārtni cēliem mērķiem, vēl vairāki prasīja naudu vai mantas ziedošanu. Dilaila vēlējās, kaut spētu palīdzēt viņiem visiem, bet reizēm gluži otrādi – lai liek viņai mieru; ja viņa apmierinātu visus lūgumus, māja pastāvīgi būtu ļaužu pilna un tukša no visa pārējā, kas tiktu atdots pamazām vien. Turklāt ne jau viņas varā bija kaut ko ziedot bez Džona atļaujas, un viņš apsvēra vienīgi tos priekšlikumus, kas mājai nesa pēc iespējas vairāk ienākumu un prasīja vismazāko piepūli. Tāpēc viņš neliedza rīkot fotosesijas un filmēšanas, taču veikli atvairīja ieteikumus, ka viņiem kaut kas būtu jādara par brīvu.

Dilaila atplēsa vienu aploksni, ieejot virtuvē, kur saimniecības vadītāja tīrīja izlietni.

– Labrīt, Džeinija! Vai kafiju varu dabūt?

Džeinija smaidīdama uzlūkoja viņu.

– Sveika! Jā, nupat uzvārīju. Ieliešu jums krūzē.

– Nē, nepūlies, es pati. – Dilaila nolika vēstules uz tīra priežkoka galda un gāja paņemt kafiju. Dilailai patika virtuve ar ziediem vāzēs, augļu traukiem un svaigi gatavota ēdiena smaržu. Džeinija vienmēr uzturēja gaišo telpu kārtībā, un Dilaila izbaudīja tajā normālu mājīguma sajūtu. Nekur citur šajā namā viņa nejutās tik labi kā virtuvē. – Kā šodien klājas? – viņa apjautājās, dzerot kafiju.

– Ak, lieliski! Saule uzmundrina, vai ne?

Dilaila pamāja. Viņa labi satika ar Džeiniju un priecājās par viņas sabiedrību. Viņu nomierināja apziņa, ka Džeinija un Erils, Džeinijas vīrs, dzīvo namiņā pie iebraucamā ceļa, lielā īpašuma vidū liekot justies ne tik tālu prom no ārpasaules. Gandrīz ik dienu Džeinija nāca rūpēties par māju, tāpat kā apkopējas, bet Erils savukārt atbildēja par apkārtni un papildus paveica sīkus darbiņus, kuriem nebija vajadzīgs speciālists. Skaidrs, ka agrākajos laikos attiecības starp saimnieci un kalponi būtu daudz formālākas, taču Dilaila un Džeinija drīz vien atrada kopēju valodu. Sākumā Džeinija viņu bija uzrunājusi par misis Stērlingu, bet Dilailai izdevās viņu atradināt no tā, kaut arī saimniecības vadītāja tad labāk nesauca viņu nekā, nevis lietoja vārdu Dilaila. Erils teica “kundze”, un viņa neko nespēja pret to iesākt.

– Aizvedīšu Mango uz mežu izskrieties.

– Īsti piemērota diena pastaigai, mežā tagad ir skaisti. Vai aiznesīsiet kafiju misteram Stērlingam?

– Ak… nu jā. Aiznesīšu pirms iešanas laukā. – Dilaila viegli pietvīka. Šodien viņa bija cerējusi, ka šo uzdevumu paveiks Džeinija. Tuvojās pievienotās vērtības nodokļa atmaksas laiks, tāpēc Džonam bija slikts noskaņojums, un Dilaila nevēlējās lieki klauvēt pie viņa kabineta durvīm.

Dzerot kafiju, viņa pārrunāja ar Džeiniju kārtējos saimniecības jautājumus un atvēra aploksnes, lielāko daļu vēstuļu atliekot malā, lai uzmanīgāk izlasītu vēlāk, un tad cēlās augšā, gandrīz nevēlēdamās atstāt patīkami normālo gaisotni virtuvē.

– Tā, – viņa noteica, pieceldamās kājās. – Aiznesīšu Džonam kafiju un tad iziešu laukā.

– Tiksimies vēlāk – izstaigājieties kārtīgi.

Džona kabinets atradās tālāk aiz halles mājas priekšpusē. Pieklauvējusi pie durvīm, Dilaila iegāja iekšā. Džons skatījās datorā, vienu roku uzlicis uz peles, koncentrējoties bija saraucis pieri.

– Kafijas pauze, – Dilaila paziņoja.

Džons satrūcies pacēla galvu.

– Sveika! Paldies. Atelpa man būtu tieši laikā. – Viņš atslējās krēslā un nopūtās.

– Šorīt tu agri sāki strādāt, – Dilaila aizrādīja, nolikdama krūzi uz rakstāmgalda. Istabā plaukti gar sienu bija pilni ar mapēm, galdu klāja visdažādākie papīri. – Kā veicas ar nodokļu aprēķinu?

Džons savieba seju.

– Drausmīgi. Nesaprotu, par ko es maksāju grāmatvedim.

Pats visu izdaru, viņš tikai aizpilda veidlapas.

Dilaila pamāja uz kasti ar dokumentiem un kvītīm.

– Vai tad grāmatvedis to visu neizskatīs?

– Jā, labs jautājums. Es varu iztikt bez viņa iejaukšanās.

Kas tev šodien padomā?

– Izvedīšu Mango pastaigā, tad atbildēšu uz vēstulēm.

Džons veltīja viņai vaicājošu skatienu.

– Vai ir kādi jaunumi?

Dilaila atcerējās, kā vīra granītpelēkais skatiens atmaiga dūmakaināks, lūkojoties uz viņu. Taču pēdējā laikā viņš bija it kā zaudējis maigumu pret Dilailu, un viņa ilgojās pēc tā.

Pasmaidījusi viņa atteica:

– Pagaidām nekā.

Cerību izteiksme pārslīdēja pār Džona seju.

– Nu, tas ir labi, vai ne? Cik dienu tev kavējas?

– Šodien ir otrā.

– Vai tu veiksi testu?

– Vēl ne. Ja līdz sestdienai nekas nemainīsies, tad gan. Viņa bija iemācījusies neizdarīt pārbaudi pārāk agri: negatīvs rezultāts ietvēra iespējamību par izdošanos. Tikai tad, kad viņa sajuta pazīstamo velkošo sajūtu vēderā un atklāja, ka atkal sākusies menstruācija, viņa zināja, ka nav stāvoklī.

– Skaidrs. Divas dienas – tas ir labi, vai ne? Tas ir ilgāk nekā pagājušajā reizē.

Dilaila ievēroja bažas vīra sejā un pabrīnījās, ka viņus pārņēmusi vēlme tikt pie bērna. Sākumā, kad viņa bija aizņemta ar Londonas dzīves pārtraukšanu un pārvākšanos uz Stērlingfortu, tas nelikās tik izmisīgi svarīgi. Pakāpeniski, mēnešiem ritot, kad no bērna joprojām nebija ne miņas, vēlēšanās pēc viņa sāka dominēt pāri visam.

– Tā ir, bet tam var būt cits izskaidrojums. Iespējams, ka stress radījis jucekli. Pagaidīsim, tad jau būs redzams. Mēs tur neko nevaram mainīt, – viņa piebilda. Prāta tālākajā stūrī Dilaila slēpa bailes, ka nespēj kļūt grūta un tas viņus pamazām atsvešina, bet viņa centās iznīcināt šo domu. Viņi abi to gribēja, un nebija nekāda jēga vainot vienam otru.

Džons blāvi pasmaidīja.

– Tev taisnība, es pieņemu. Vispareizāk ir par to nedomāt.

– Tieši tā. Tagad atstāšu tevi izbaudīt uzskaitvedības priekus. Veiksmi darbā!

– Paldies! Tiksimies pusdienās. – Viņš atkal, pieri saraucis, pievērsās ekrānam, un Dilaila klusiņām izgāja.

Sadzirdējis aicinājumu, Mango, priecīgi satraukts, rāpās laukā no groza, paredzēdams, ka viņi dosies pastaigā. Dilailai nekad iepriekš nebija piederējis suns, un viņa domāja, ka viņai suņi ne pārāk patīk, taču mazā kokerspaniela valdzinājumam bija grūti pretoties.

Pagaidām Dilaila gan vēl neizjuta Mango ar spīdīgo melno spalvu, garajām, mīkstajām ausīm un uzticīgajām brūnajām acīm kā savējo, taču palēnām arvien vairāk viņu iemīlēja.

– Nāc nu, puika, – viņa aicināja, noņemot no pakaramā jaku un atverot priekšnama durvis. Izskrējis dārzā, Mango ošņājās gar puķu dobēm. Dilaila ievilka elpu un pārlaida skatienu ainavai visapkārt. Gaiss smaržoja svaigs un tīrs. Vasara bija sasniegusi to dārgakmenim līdzīgo brīdi, kad dārzs lepojās nobriedušu augļu un dārzeņu bagātībā, debesis mainījās uz zeltainuma pielietu zilumu un solīja mirdzošas, saulainas dienas, kas lēni pāriet siltos vakaros ar sārti svītrotu debesjumu. Dilailai patika šā gadalaika smaržas un vieglais vējiņš. Vasara joprojām bija sākotnēji spirgta, bez putekļiem. Viss labais vēl bija priekšā.

Mango sekojot pa pēdām, Dilaila devās pāri zālienam aiz mājas gar rūpīgi apcirpta dzīvžoga iekļauto dārzu ar nevainojami simetriski taisnajām dobēm. Dārzs, kurā viss bija kārtīgi izplānots, sniedza viņai mierinājuma un drošības sajūtu. Pie dobēm viņa pamanīja Benu. Zemu noliecies, viņš čakli strādāja, muskuļoto, iedegušo roku ādai saulē spīdot. Kā aizvien, viņš bija ģērbies novalkātos brūnos šortos, kuru kabatās sabāzis dārza cimdus, un baltā T kreklā ar brūngani zaļiem traipiem, ap vidu aplicis instrumentu jostu, smagiem zābakiem kājās. Bens neredzēja Dilailu, un viņa šaubījās, vai to pasaukt. Bens viņai bija iepaticies kopš iepazīšanās brīža ar savu vienkāršo, atklāto dabu un gatavību palīdzēt. Viņa novērtēja Bena līdzsvarotību, nemainīgo prieku viņu redzēt un kādu brīdi papļāpāt, atraujoties no dārza darbiem.

Es viņam varētu pajautāt par poniju izjādi, Dilaila nosprieda. Vienā no šā rīta vēstulēm bija poniju kluba lūgums, lai atļauj izmantot teritoriju viņu gadskārtējai sacensību dienai. Dilaila negribēja apgrūtināt Džonu ar šo tematu, viņam jau tāpat netrūka raižu, un Bens, iespējams, arī pārzināja šo jautājumu.

Dilaila paspēra soli viņa virzienā, bet tad apstājās, samulsusi par savu vilcināšanos. Viņas sarunās ar Benu nebija nekā slikta, taču pēdējā laikā Dilaila ievēroja, ka pārāk bieži par viņu domā. Gandrīz katru dienu viņa aizstaigāja uz dārzu pie Bena, reizēm ar tējas krūzi vai glāzi ūdens, kuru viņam pasniegt. Bena sabiedrībā bija ļoti viegli – jautri, interesanti, draudzīgi. Pēc sasprindzinājuma, ko radīja Džona garastāvokļa pacēlumi un kritumi, kopā ar Benu viņa jutās mierīgi. Tad viņai nevajadzēja modri gaidīt noskaņojuma maiņu. Dilailai tas sagādāja atvieglojumu, kaut arī viņa apzinājās, ka gluži pareizi tas nevar būt.

Kas tur slikts, viņa sev teica. Bens ir tikai draugs. Viņš ir Džona brālēns, tātad mēs esam gandrīz radinieki. Viņš te strādā, un nekas cits neatliek, kā viņu nemitīgi satikt.

Dilaila ieraudzīja, ka Bens atliecas un notrauš ar apakšdelmu gaišos matus no sviedriem klātās pieres. Pamanījis Dilailu, viņš ar platu smaidu sejā pamāja sveicienu. Viņa arī pasmaidīja un pamāja, minot, vai nevajadzētu tomēr pieiet pie viņa, bet tad norāja sevi. Tāds nebija viņas nodoms. Viņa bija iznākusi laukā, lai pastaigātos ar suni, un tā arī darīs. Bens skatījās un acīmredzot gaidīja, ka Dilaila pieies parunāties, tāpēc viņa parādīja ar žestu uz izjādes stigu, tā likdama saprast, kurp dosies. Bens nolieca galvu un atkal pievērsās darbam, bet viņa pasauca Mango un gāja uz vecajiem vārtiem, kas no dārza veda mežā, atvieglota, ka tikusi prom no tā, ko neskaidri uztvēra kā ļaunuma avotu.

Neesi jocīga, Dilaila sevi sabāra, ieejot meža vēsajā pavēnī, sulīgi zaļu krūmu un vīteņaugu pamežā. Tu iztēlojies nezin ko.

Dilailai vienmēr bija piemitusi spēcīga un radoša iztēle, un viņa pieņēma, ka tieši tā bija pavērusi viņai ceļu žurnālu pasaulē, tomēr viņa lepojās ar pragmatisku raksturu, tāpēc viņu viegli spēja izvest no pacietības Reičelai līdzīgie, kuri visu mūžu plivinās kā ākstīgā kinofilmā. Dilailai bija izdevies samierināties ar to, ka viņa pametusi darbu, lai veltītu visu savu radošumu un enerģiju mājai un pārvērstu to par priekpilnu dzīvu organismu. Sākumā viņa bija visnotaļ pārliecināta, ka spēs pārņemt māju un pieradinās pie sevis, bet tagad, pēc sešiem mēnešiem, viņa sāka zaudēt apņēmību veicamā uzdevuma priekšā. Pirmā ziema pagāja kā smags pārbaudījums un nekas cits. Nekad mūžā Dilaila nebija tik ļoti salusi, kad iestājās aukstais laiks, kas sažņaudza visu māju ledainā tvērienā. Visu, gan namu, gan apkārtni, sedza pastāvīgs tumsas klājiens, it kā viņi atrastos tuvu Arktikai, sešus mēnešus gadā ieslēgti naktī, un plašās istabas, kas reiz valdzināja, tagad vairāk atgādināja drēgnus muzeja objektus. Dilailas nodomi, kā viņa tās atdzīvinās, un mudinājumi iekurt kamīnus un iedegt lampas, lai telpas tiešām varētu izmantot, šķita nožēlojami, kad viņa stāvēja viesistabā rīta pelēkajā puskrēslā un redzēja savu elpu pārvēršamies saltos mutuļos. No gleznām pie sienām sen mirušu Stērlingu skatienu pavadīta, viņa juta, ka centieni sasildīt šo namu ir ārpus viņas varas. Turklāt – kāda tam bija jēga? Viņi taču vienlaikus neaizņems visu namu, un pat viena istaba viņiem bija par lielu. Vienīgā telpa, kas abiem rūpēja, bija bibliotēka, kur viņi nedēļas nogalēs iekurināja kamīnu un ielēja glāzēs viskiju un ingvera vīnu – saskaņā ar kādu senu ģimenes tradīciju. Tad, smagos samta aizkarus pie logiem aizvērusi un ieslēgusi apgaismojumu, Dilaila brīdi spēja izlikties, ka īstenojies viņas sapnis par dzīvi šādā mājā, un pie kamīna uz paklāja rāmi šņākuļoja Mango. Bet realitātē viņa un Džons galvenokārt ēda virtuvē un vakarus pavadīja telpā, kas reiz bijusi dzīvojamā istaba kalpotājiem un kam joprojām piemita viegli bezpersonisks, gandrīz iestādei atbilstošs gars. Mēbeles bija vecas, nolietotas, viss paredzēts praktiskai lietošanai, ne mīlēts, ne lolots. Viņi sēdēja uz dīvāna, kas bija pārklāts ar vecu, suņu spalvām pilnu segu, un kopā skatījās televīziju. Tur nu tad izkūpēja iztēles radītās ainas par plivināšanos apkārt zīda tērpā ar tirkīzu un zeltu izgreznotā viesistabā, rīkojot pēcpusdienas tējas dzeršanu vai suarejas un izklaidējot Londonas draugus lepnās ballēs viņas lieliskajā mājā. Džonu itin nemaz nesasaistīja ideja par ciemiņiem, un pēc pāris nedēļas nogalēm neveiklā gaisotnē viņa vairs neatkārtoja šos pasākumus.

– Varbūt tev radīsies iespēja pārbūvēt šo namu? – Grejs bija līdzcietīgi ieteicis, kad palika pie viņiem pa nakti. – Es novērtēju seno laiku naivo burvību, ka viesu vannas istaba atrodas pusi jūdzes attālumā no guļamistabas, tomēr ceru tur dabūt karstu ūdeni, kad līdz tai beidzot tieku.

– Piedod, piedod, – Dilaila pazemīgi izdvesa. – Es pateikšu ekonomei, lai par to parūpējas, apsolu.

– Ne tikai tas, – Grejs turpināja, draudzīgi, paliecies uz priekšu. – Patiesību sakot, man visa māja šķiet tāda spokaina. Man ne prātā nenāca, ka nams varētu būt arī pārāk liels, bet šis ir gan. Tāds tukšums spēj nomākt, vai ne?

Precīzi pateikts, Dilaila nodomāja. Visu namu nekādā ziņā nebija iespējams apdzīvot, un pamazām viņa sāka justies arvien niecīgāka un bezspēcīgāka, turpretī māja pārņēma varu pār viņu. Dienā viņa tika ar to galā. Tad bija iespēja atvērt durvis un paskatīties, kas notiek ārpusē. Bet, iestājoties vakaram, māja it kā pletās arvien lielāka, un Dilailai pār muguru skrēja aukstas baiļu skudriņas – gluži kā bērnībā. Kad bija jāiet gulēt, viņai nepatika atstāt kalpotāju istabu – pat ar tās neglītajām mēbelēm – un doties pa šaurajām aizmugures kāpnēm uz augšstāvu mājas galvenajā daļā, kur aizstiepās garš, neapgaismots gaitenis ar durvīm vienā līnijā. Viņi nevarēja iedegt elektrību, jo nebija iespējams to izslēgt, aizejot tālāk pa gaiteni, tā ka bija spiesti pa tumsu steigties uz guļamistabu, un Dilaila vienmēr izjuta bailes no milzīgās tukšās mājas, kas pletās visapkārt. Aizvērtās durvis slepus norādīja uz kaut ko nepatīkamu, kas varēja notikt aiz tām, un viņai nācās piespiest sevi apvaldīt iztēli, ka tas sliktais spētu mesties ārā un izraisīt paniku. Ja viņa gāja kopā ar Džonu, tad aizsargājoties saņēma vīra roku, lai sajustu viņa siltumu, prātīgumu. Viena pati viņa, elpu aizturējusi, gandrīz skriešus aizskrēja uz guļamistabu. Tikusi iekšā, viņa atradās drošībā. Līdzko nokļuva gaismā, bailes izgaisa, un viņa varēja pasmieties pati par savu muļķību.

Tomēr tas nebija normāli – tik ļoti baidīties pašas mājā. Dzīvoklis Londonā bija patvērums, svētnīca. Aizvērdama tā durvis, viņa izjuta atvieglojumu, ka spēj norobežoties no ārpasaules savā ligzdiņā, atgūt spēkus mierā un drošībā.

Ja vien Džons ļautu viņai sākt pārbūvi, padarīt lielo namu ērtāku dzīvošanai, lai viņa to vairāk izjustu kā savējo! Ja viņi spētu namu piepildīt ar cilvēkiem, kā tam paredzēts būt, un tādā veidā pārvarēt slāpējošo klusumu! Tomēr šķita, ka nams vairāk pieder pagātnes paaudzēm nekā viņiem. Aizmirsusies domās, Dilaila gāja pa mežu, gandrīz neko neredzot, tikai neskaidri apzinoties, ka Mango skraida uz priekšu un atpakaļ, līdz pēkšņi viņa nokļuva spožā saules gaismā. Tās siltums sniedza patīkamu enerģijas uzplūdu, un viņa attapās, ka iznākusi klajumā. Skatienu piesaistīja vecais tornis uz neliela pakalna tā vidū. Pastaigu reizēs Dilaila to bija ievērojusi arī iepriekš, taču vienmēr izvairījās pieiet tam klāt. Tagad, kad Mango metās augšup paugurā, plašuma un vēja pluinītas zāles iedvesmots, Dilaila viņam sekoja, lai apskatītu torni tuvāk. Tādu celtni viņa redzēja pirmo reizi mūžā. Bens viņai bija stāstījis, ka tornis būvēts deviņpadsmitajā gadsimtā, par to liecināja gotiskā āriene, bet gadu gaitā tas pamazām bija sagruvis. Piegājusi klāt, Dilaila redzēja, cik briesmīgā stāvoklī tas atrodas. Visapkārt bija sakrituši mūra gabali, iekšpuse iebrukusi, aizaugusi ar nezālēm un kazenājiem. Ieeja bija aizbarikādēta, un uzraksts priekšpusē brīdināja, ka tuvoties aizliegts konstrukciju bīstamības dēļ. Ieskatoties pa šauro loga spraugu, viņa ieraudzīja izmētātas alus kārbas un citas drazas, kas norādīja, ka kaut kad nesen tur ložņājuši cilvēki. Dilailai gan nebija saprotams, kāpēc tur būtu jālien. Tornis bija draudīgs grausts, tā iekšpuse smirdoša. Gaisotne visapkārt arī bija nepatīkama. Dilaila nejuta ne mazāko vēlēšanos papētīt torni sīkāk, un, kad Mango ierējās un aizskrēja, viņa, zināmā mērā atvieglota, sekoja sunim.

Tuvojoties pusdienlaikam, Dilaila atgriezās no pastaigas. Mango, joprojām enerģijas pilns, aizjoņoja gar rietumu stūri pāri mīkstajam zālienam starp abiem māju spārniem, ko viņi dēvēja par kvadrātu. Zaudējusi pacietību, Dilaila sauca viņu atpakaļ. Mango neatvairāmi pievilka teritorija, kur viņam bija aizliegts iet (tāpat kā uz dārzeņu lauciņu, ko aizsargāja žogs), jo Džons nevēlējās, lai dzīvnieks tur izkašņātu vai izbradātu samtaino zāles klājumu.

Dilaila steidzās ap stūri uz kvadrātu, bet, kad tur nokļuva, suns bija pazudis no redzesloka.

– Mango! Kur tu esi? – viņa sauca, minot, vai suns ielīdis rožu dārzā, kur viņam patika padzerties no strūklakas, bet, dodoties turp, viņa ieraudzīja nedaudz sakumpušu vīru ar sirmiem matiem. Dilaila atpazina Džona tēvu un apstājās. Viņš tipināja savā nodabā pa taku, acīmredzot viens pats.

Džona tēvs dzīvoja par ērtu mājvietu pārbūvētā saimniecības ēkā, un par viņu tur gādāja aprūpētāja. Dilaila Džona tēvu bija satikusi tikai dažas reizes, un pēdējā no tām vecais vīrs nespēja uztvert, ka viņa ir Džona sieva. Īstenībā viņš vispār ignorēja Dilailu, koncentrējot uzmanību uz to, ka uzstājīgi jautāja Džonam vienu un to pašu – par van Deiku galerijā –, kaut arī Džons pacietīgi skaidroja, ka glezna ir aizdota uz izstādes laiku. Bija acīm redzams, ka vecajam vīram uznākusi demences lēkme. Alcheimers, Džons paskaidroja, tādā stadijā, ka viņa prāts var aizslīdēt, bet tad atkal viņš atgriežas pie skaidras apziņas un izturas pavisam normāli, taču citreiz ir pilnīgā apjukumā.

Tagad viņš nāca Dilailai pretim, izskatīdamies vājš un salīcis, ģērbies kreklā, maisveidīgā jakā un vaļīgās korda biksēs. Dilaila satrūkusies nesaprata, kā uzvesties, jo pēkšņi viņa jutās šeit neiederīga, it kā kuru katru brīdi vecais vīrs viņu varētu padzīt no īpašuma, jo nezina, kas viņa tāda ir. Galu galā tā bija viņa māja. Viņš joprojām bija Stērlingfortas īpašnieks.

Viņš ir mans vīratēvs, Dilaila sev atgādināja. Mēs tagad esam ģimenes locekļi.

Smaidīdama viņa pagāja uz priekšu un teica: “Sveicināts!” –, bet tad apstājās kā zemē iemieta, neizpratnē, kā sirmgalvi uzrunāt. Kāds bija viņa vārds? Galva bija tukša. Viesistabā atradās dažas brīnišķīgas fotogrāfijas no sešdesmitajiem gadiem ar vīratēva parakstu apakšā, bet Dilaila nespēja atcerēties, kāds tas bija. Vai vajadzētu viņu uzrunāt par lordu Nortmūru? Tomēr tas izklausījās pārāk oficiāli, ņemot vērā, ka viņi tagad ir radinieki. Apjukusi Dilaila mēmi skatījās, kā vecais vīrs tuvojas, tad padevās un moži sacīja:

– Kā jums klājas? Jauka diena, vai ne?

– Eleina? – Džona tēvs skaļi noprasīja, un, viņa balsij paaugstinoties, tajā izskanēja cerību nots. – Eleina, vai tā esi tu?

– Nē, nē, – Dilaila noliedza, priecīga, ka vecais vīrs ar viņu runā. – Es neesmu Eleina. Esmu Dilaila, Džona sieva.

– Eleina, – viņš nerimās un nopūties klusā balsī jautāja:

– Kur tu biji visu šo laiku?

– Es… atvainojiet. Jūs kļūdījāties. Mani nesauc Eleina. Vai palīdzēt jums viņu atrast? Vai viņa dzīvo tuvumā?

– Ak, Eleina… cik labi, ka atkal tevi satieku!

Vīratēva acis – tik līdzīgas Džona acīm, bet izbalējušas dūmakaini bālas – piepildīja cerība. Viņš kādreiz bijis skaists, Dilaila nodomāja, taču prāta mulsums viņu darīja vecāku, nekā viņš, iespējams, bija.

Vecais vīrs izstiepa rokas.

Dilaila sastinga. Viņa nedrīkstēja pieņemt apskāvienu, ja viņš uzskatīja Dilailu par kādu citu, bet varbūt jāatļauj to darīt? Vai ļaunāk būtu atteikties? Vecais vīrs bija acīmredzami laimīgs, ka saticis Eleinu, lai arī kas viņa bija.

Tiklīdz viņš grasījās aplikt rokas Dilailai apkārt, pāri dārzam atskanēja cita balss.

– Ak tur jūs esat! Ko jūs tur darāt, aizgājis tik tālu?

Dilaila palūkojās pār vecā vīra plecu un ieraudzīja kopēju Annu nākam pie viņiem. Viņai mugurā bija cienīga zila kleita, aizpogāta priekšā līdz kaklam, un viņa drebelīgi vēzēja savas lielās rokas, veiklā solī steidzoties pa taku.

Vecais vīrs atbildēja aizlūzušā balsī:

– Es skatos dārzā… tikai skatos.

Kopēja viņus bija panākusi.

– Sveicināta, misis Stērlinga! Ceru, ka Viņa Augstība jūs neizbiedēja.

– Nē, nebūt ne. – Dilaila pasmaidīja, atvieglota, ka profesionāla kopēja pārņem situāciju savās rokās. – Šaubos, vai viņš mani pazīst. Šķiet, viņš mani uzskata par kādu, vārdā Eleina. Vai zināt, kas viņa ir?

Anna mirkli padomāja, tad papurināja galvu.

– Nē, neesmu dzirdējusi par tādu Eleinu. Kaut gan… Kā lai uzmin, kur pēdējā laikā aizklejo viņa prāts? Tikpat labi tas var būt septiņdesmit gadu senā pagātnē vai nezin kad vēl. – Viņa saņēma sirmgalvja roku un uzmanīgi pagrieza viņu uz vecās saimniecības mājas pusi. – Nāciet nu, aizvedīšu jūs atpakaļ.

– Vai iet jums līdzi? – Dilaila jautāja, jūtot pienākumu piedāvāt palīdzību.

– Nē, neuztraucieties! Pastaigājieties vien!

Džona tēvs paklausīgi sekoja Annai, un izskatījās, ka viņš aizmirsis Dilailu, tiklīdz viņa nozuda acu skatienam.

Mango lēkšodams pieskrēja pie viņas.

– Lūk, kur tu esi! Nāc, puika, iesim iekšā! – Dilaila paplikšķināja sunim pa sāniem, tā likdama iet blakus. Pēdējo reizi palūkojusies pār plecu un noskatījusies, ka veco vīru aizved prom, viņa devās atpakaļ uz māju.