Читать книгу Torņa vilinājums - Lulū Teilore - Страница 6

MŪSDIENAS

Dilailas kopdzīvei ar Džonu gandrīz nebija lemts īstenoties. Žurnāls bija pasūtījis modes skates filmēšanu Stērlingfortā, un to uzdeva vadīt Dilailai, bet viņa nolēma savā vietā turp sūtīt palīdzi.

– Man gluži vienkārši nav noskaņojuma, – iepriekšējā dienā viņa bija teikusi Grejam, sēžot pie rakstāmgalda ar vāju kafijas dzērienu latte vienā rokā, ar otru ritinot datora ekrānā fotogrāfijas, bet pie auss ar plecu piespiedusi telefonu. – Reičela tur darbosies, kā gribēs, neievērojot manus rīkojumus. Lai Millija brauc manā vietā.

– Vai tas ir Harija dēļ? – jautāja Grejs, un viņa balss telefonā skanēja stingri.

Dilaila nopūtās un noklikšķināja kursoru uz nākamo attēlu. Tas parādījās pa visu ekrānu. Eleganta modele bija savaikstījusi seju muļķīgā grimasē, tāpēc nebūt neizskatījās pievilcīga. Dilaila izdzēsa fotogrāfiju.

– Varbūt.

– Mīļā, tev ir jāsaņemas. Jūs abi šķiraties jau trešo reizi. Tu taču esi nobriedusi tam, lai beidzot palaistu Hariju un dzīvotu tālāk bez viņa. Patiesību sakot, man šķiet, ka tev jau sen ir zudušas jūtas pret viņu.

– Iespējams, tev taisnība. – Dilaila zināja, ka tieši tā arī ir. Viņa nedrīkstēja turpināt attiecības tādā stilā, kad tiek vilkta atpakaļ un grūsta prom. Tas emocionāli nomāca, un ilgas pēc Harija pamazām saēda sāpes, kuras viņš lika Dilailai pārciest. Grejs jau diezgan daudz reižu bija viņu atbalstījis, slaucīdams viņai asaras, ieliedams vīnu, analizēdams Hariju un viņa jūtas līdz rītausmai, bet nu jau pat viņš mudināja Dilailu sasparoties.

– Kā gan citādi, saprotams, ka man ir taisnība. Un es nespēju sastrādāties ar Milliju ne uz pusi tik labi kā ar tevi. Tu man būsi tur vajadzīga. Filmēšanas izmaksas šoreiz ir augstas. Tev tur jābūt, bez tevis nekas nesanāks. It īpaši, ja Reičela sāks kaitinoši uzvesties.

Dilaila brīdi padomāja.

– Ak, nu labi, – viņa beidzot piekrita, apzinoties, ka Grejs neatkāpsies. – Tu esi uzvarējis.

– Turklāt tu sēdēsi pie stūres. Atbrauc man pakaļ pulksten septiņos. – Grejs nolika klausuli.

Nākamajā rītā Dilaila apturēja savu Volkswagen Beetle pie Greja dzīvokļa Notinghilā, ielika Greja aparatūru bagāžniekā un devās ceļā pa M3 uz Stērlingfortu. Tur viņi nonāca dienas vidū, abi nokarsuši, izslāpuši, vēloties ātrāk izstaipīt kājas.

– Oho! – Dilaila bija iesaukusies, kad viņi piebrauca pie mājas. Ceļš no vārtiem līdz tai bija neparasts, līkumots, tas stiepās cauri samtaini zaļam parkam, garām ozoliem, gobām un liepām, visiem kokiem jau cienījamā vecumā. Ceļš viņu pieveda pie nama, kas daļēji atgādināja pili no pasaku grāmatas un daļēji diezgan elegantu pavaldonības laika celtni, kas saskanīgi sākās ar senlaicīgu apaļu torni vienā pusē. Tam sekoja Tjūdoru stila priekšpuse ar cietokšņa mūra izrobojumiem un pagarināts spārns ar brīnišķīgu astoņpadsmitajam gadsimtam raksturīgu simetriju. Par spīti vecumu un stilu kolekcijai, māja radīja vienotu, omulīgu iespaidu, kā spilvenu kaudze, kas novietota ieplakā un aizsargāta ar koku falangu no aizmugures.

Dilaila un Grejs izkāpa no mašīnas.

– Tā ir krāšņa, – Grejs atzina, pakāpies atpakaļ, lai aplūkotu celtni pilnībā. – Biju dzirdējis par Stērlingfortu, bet līdz šim nebija gadījies to apmeklēt. Viņi nav sabiedriski… tie Stērlingi. Ballītēs šī ģimene nav sastopama.

– Cik skaisti! – Dilaila pamāja ar roku uz parku. – Visapkārt.

– Tāda ir Dorseta. Ar savām tradīcijām, gadsimtiem ilgi zemkopju lolota, ar brīnišķīgām ainavām. Tagad iesim sameklēt Reičelu, jānoskaidro, vai modeles jau ieradušās.

Nostājušies zem varena dekoratīva lieveņa jumta, viņi parāva milzīgu arkveida parādes durvju rokturi. Durvis atvēra viens no filmēšanas grupas palīgiem.

– Kur ir mājas īpašnieks? – Dilaila jautāja, iegājusi plašā hallē ar marmora grīdu, ko veidoja melnbalti lauciņi. Palīgs paraustīja plecus.

Dilaila nojauta, ka Stērlingfortas īpašnieks, lai kurš tas būtu, droši vien uzskata, ka ērtāk būs nerādīties atbraucējiem acīs. Žurnāli un filmēšanas grupas par telpu izmantošanu modes skatēm un vēsturisku drāmu uzņemšanai maksāja brangu naudu māju saimniekiem, tāpēc viņi labāk turējās malā, ļaujot rīkoties. Galu galā viņiem atlīdzināja par jebko, kas vairs nebija tieši tāds pats kā sākumā, kad grupas ieradās.

Reičelu viņi sastapa lielā, ar tirkīzu un zeltu dekorētā istabā.

– Vai nav vareni? – viņa skaļi sauca, ieraudzījusi nākam Dilailu un Greju.

– Tu taču neesi pārāk aizrāvusies, vai ne, Reičela? – Dilaila piesardzīgi jautāja, apzinoties, ka stiliste laikus jāiegrožo, pirms viņa zaudē jebkādu mēra izjūtu.

– Saprotams, ka ne! – Reičela sašutusi iebilda. – Mums pilnībā jāizmanto šī burvīgā vide un fantastiskie tērpi, kurus man izdevās dabūt. Skatieties! – Viņa piegāja pie drēbju statīva ar maziem modeļu izmēru apģērbiem, krāsu un audumu pārbagātības – slidena zīda, plāna šifona, spīdīgas ādas un gumijas, visu variāciju tvīdiem un adījumiem. – Dior, Chanel, Stella McCartney, Givenchy, McQueen! Viss, ko vien var iedomāties! Skate būs iespaidīga. Un kad vēl parādīšu jums dekorācijas!

Dilaila nopūtās, vēlēdamās, kaut šodien izdotos izvairīties no strīdiem. Ar Reičelu mūžam notika viens un tas pats, kad viņu uzaicināja strādāt, un viņa katrā ziņā piedalījās pašos smalkākajos pasūtījumos. Jo plašāka māja, greznāka filmēšanas vide, prāvāks budžets, jo lielāka iespēja, ka parādīsies Reičela, lai visu sabojātu. Viņu nemanītu ne tuvumā vidēja līmeņa studijas filmēšanā neinteresantā vietā Tūtingā, kur jāreklamē jauna dizainera drēbes. Būdama žurnāla izdevēja māsīca, piedevām snobs, Reičela drīkstēja daudz ko atļauties. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņa varēja sabradāt Dilailas radošās idejas un pilnvaras, to vietā liekot savējās, pat ja Dilaila bija žurnāla mākslinieciskā vadītāja.

Reičela kā allaž bija ģērbusies ekscentriski – karaļa Edvarda laika tērpā ar atbilstoši paceltu svārku daļu mugurpusē un garu, koši rozā balerīnas pačku zem tā. Atlasam šalcot, viņa tipināja pa koridoriem apavos uz platformas, un Dilaila viņai sekoja, juzdamās nožēlojami normāla savās džinsu biksēs, pelēkā zīda T kreklā un teniskurpēs. Viņa bija apguvusi, ka filmēšanā viegli var justies neizskatīga un noplukusi, kad apkārt staigā skaistas modeles dizaineru tērpos, tāpēc izvēlējās modernu, tomēr arī praktisku stilu, kas viņai piestāvēja. Kaut arī viņai nebija modeles figūras, viņa jutās apmierināta ar savu garo, pietiekami sportisko augumu. Grejs mēdza mudināt, lai viņa vairāk parādot savas slaidās kājas, bet viņa lielākoties deva priekšroku džinsiem un melnām biksēm.

– Velc kaut ko krāsaināku! – Grejs bārās. – Mūžam tas melnais un baltais. Vai tev pašai nav apnicis? – Taču Dilaila bija pieradusi pie monohromatiskā darba apģērba stila.

Birojā viņa valkāja baltas blūzes un tumšas žaketes, un bikses, un kurpes ar augstiem, smailiem papēžiem, papildinot tēlu ar modernu piesitienu, ko pieprasīja žurnāls. Filmēšanā viņa ģērbās pilnīgi pretēji – tur svarīgs bija citu cilvēku izskats, bet viņai vienkārši vajadzēja justies ērti. Šodien viņa biezos, garos matus bija saņēmusi uz augšu mezglā un iespraudusi tajā dažādas pildspalvas un zīmuļus. Daļēji tādēļ, lai savaldītu matus, un daļēji tādēļ, ka darba procesā viņai bija nepieciešams turēt pildspalvu pa rokai, citādi tās meklēšana viņu apgrūtināja un saniknoja. Dilaila zināja, cik ļoti Grejam nepatīk tāds izskats, tomēr šorīt, kāpjot automašīnā, viņš piesardzīgi to noklusēja. Viņš vienmēr mudināja Dilailu vairāk krāsoties, kārtīgi ieveidot matus, bet viņa tikai pasmējās. Dilailai patika savi garie mati, pat ja bija nepieciešama stunda, lai tos izžāvētu. Viņai šķita, ka pārmērīga krāsošanās viņu padara līdzīgu klaunam. Viņai bija dabiska seja, tīra āda ar dažiem vasaras raibumiem uz deguna, dabiski skropstas tumšas. Glīti vaibsti, izteikti vaigu kauli, strups deguns un labi veidota mute, gandrīz kā romiešiem. Viņa nekad nespētu iegūt citādu izskatu, kā tas bija ar modelēm, kad viņu parastās, sīkās sejiņas zem kosmētikas kārtām kļuva ēteriski skaistas. Patlaban trīs modeles aizgāja uz pagaidu salonu, kur stilistu komanda, apbruņojusies ar matu šķērēm un uzacu sukām, meitenes ar neizteiksmīgajiem vaibstiem un iekritušajiem vaigiem pārveidoja par apburošām daiļavām.

Manuprāt, es dodu priekšroku sev, Dilaila domāja. Grejs vienmēr atkārtoja, cik viņa burvīga, un, kaut arī Dilaila zināja, ka tā nebija gluži patiesība, viņa uzskatīja, ka prot sevi parādīt pietiekami labi.

Reičela pieveda viņus pie liela loga ar skatu uz pagalmu, palūkojās laukā un priecīgi paziņoja:

– Tur nu mēs esam!

Dilaila sekoja viņas skatienam uz četrstūraino pagalmu, kuru apjoza mājas nākamā daļa. Smaragdzaļā mauriņā bija salikti milzīgi dzīvnieki, kā likās, konstruēti no krāsaina papjēmašē. Liels, balts gulbis ar zelta kroni galvā, liels, balts trusis rūtainā vestē, nostājies uz pakaļkājām, pele grozā, ziņkāri pieliekusi galvu, un izlocījusies zaļa čūska, kas gatava uzbrukt. Citi, mazāki radījumi bija sastinguši tādās kā nepabeigtās pozās, it kā tos būtu sasaldējis baltās raganas burvju zizlis.

– Reičela! – Dilaila šausmās iesaucās, piespiedusi pieri pie loga rūts. – Ko tu esi izdarījusi? Cik tas maksāja?

– Grašus, mīļā, grašus! Tu pati teici, ka vajadzīgas pasakas. Manuprāt, figūras ir lieliskas. Vai piekrīti? Tiklīdz tās ieraudzīju, tūlīt teicu: “Jā, jā, jā!” – Reičela viņai uzsmaidīja, plakšķinot biezi uzkrāsotās skropstas. Apakšā zālienā parādījās divi vīri, kuri pacēla peli un nesa uz māju.

– Bet es pasūtīju dekorācijas, – Dilaila protestēja, tik apjukusi, ka vēl nepaspēja sadusmoties. – Mums ir paredzētas kāpnes, tonnām tilla un viss pārējais, ko apspriedām birojā.

– Ak, dārgā, bet zvēriņi ir burvīgi! Vai tie nav daudz interesantāki par vecām, garlaicīgām kāpnēm?

Pagalmā atskanēja kliedziens, un viņas paskatījās lejup uz vīrieti, kas, rokas gurnos iespiedis, nikni blenza uz dzīvniekiem un peli, kura tika vilkta iekšā pa durvīm.

– Vai, tas ir pārvaldnieks! – Reičela secināja. – Mīļā, tiec tu ar viņu galā, es esmu ļoti aizņemta! – Viņa apsviedās uz papēža un aiztipināja pa koridoru uz grimētavu.

Dilaila nopūtās. Viņai tas nebija vajadzīgs. Ne jau šodien. Ne tagad, kad viņa jutās nogurusi, spēkus izsmēlusi, noraudājusies. Man nepieciešamas brīvdienas, viņa sev teica. Labs, garš atvaļinājums kādā karstā zemē. Es jau paredzu, ka šī diena būs īsts murgs.

Viņa kaut kā sameklēja ceļu lejup pa kāpnēm, brīnoties, kā iespējams neapmaldīties tik lielā mājā, un paspēja vēl pamanīt peles asti pazūdam garā galerijā. Pa gaiteni viņai pretī nāca vīrietis, tērpies džinsos un vieglā kokvilnas kreklā ar uzlocītām piedurknēm, tumšiem matiem, kas bija īsi apgriezti, bet biezi, deniņos iesirmi.

– Paklausieties, kas šeit notiek? Iekšējais pagalms pārvērsts par sasodītu zvērnīcu, un tikko tie vandaļi pārstiepa milzīgu peli taisni pāri puķu dobei. Peles aste atstājusi dziļu vagu zālienā!

Vīrietis uzlūkoja Dilailu, un viņa seja pauda sašutumu. Viņa nenolaida skatienu, jūtot, ka pacietība tūlīt būs galā.

– Manuprāt, jums jāzina, ka mums ir atļauja, – viņa strupi atcirta.

– Tiešām? – Vīrietis izrādīja nepārprotamu kaujinieciskumu. – Nu, vismaz es tādu neesmu devis.

– Nē, jūs ne, – Dilaila aizstāvējās, cenšoties balsī saglabāt pārākumu. – Īpašnieks.

– Īpašnieks? – Vīrietis sarauca pieri.

– Jā. Viņš mums atļāva rīkoties atbilstoši filmēšanas prasībām.

– Tiešām? Un vai viņam ir zināms par tiem milzīgajiem dzīvniekiem? Tiem smieklīgajiem trušiem un ežiem, un ko vēl ne?

– Tie visi ir neatņemama mūsu radošā procesa sastāvdaļa, – Dilaila augstprātīgi paziņoja, bet iekšēji nosprieda, ka Reičela patiešām nudien ir viņas parādniece, ja viņai tagad tik strikti jāaizstāv stilistes sarūpētās muļķības. Tomēr, pazīstot Reičelu, Dilaila paredzēja, ka fotogrāfijas būs brīnišķīgas. – Un viņam nav ne mazāko iebildumu. Es pati ar viņu par to runāju.

Tieši tobrīd aiz loga kaut kas sakustējās, un abi reizē pagriezās, lai ieraudzītu, kā garām tiek stiepts milzīgs trusis, bet, tā kā nesēji bija aizsegti skatienam, radās iespaids, ka masīvais radījums pats virzās pāri zālienam.

Dilaila, palūkojusies uz trusi, atkal pievērsās pārvaldniekam, kura sejas izteiksme viņai lika satrūkties. Līdzko viņu skatieni satikās, abi vienlaicīgi uztvēra redzētā komiskumu un sāka smieties.

– Man jau vajadzēja paredzēt, ka sagaidāms kaut kas tamlīdzīgs, – vīrietis secināja. – Nav iemesla dusmoties. Ne tik sen es atļāvu kādai slavenībai šeit sarīkot kāzas, un tad apkārt braukāja stikla karietes ar baltiem zirgiem un notika vēl visādi brīnumi. – Viņš nogrozīja galvu un atkal iesmējās. – Padomā tik, milzīgi pasaku tēli! Vai tad ar kaut ko tādu spējat nopelnīt?

– Galvenokārt ar reklāmu, – Dilaila paskaidroja, joprojām spurkdama par to, kā bija izskatījies lielais trusis, iedams aiz loga.

Man nepieciešami smiekli, viņa aptvēra. Tik sen neesmu smējusies.

Pārvaldnieks pastiepa roku. – Mani sauc Džons Stērlings.

Dilaila satvēra viņa plaukstu, un abi stingri sarokojās.

– Sveicināts! Es esmu Dilaila Janga. – Viņa pasmaidīja, tad sastinga. – Pag… vai… Stērlings? Vai jūs…

– Vai neesmu Stērlingfortas īpašnieks? Jā, tas esmu es.

Priecājos, ka esam iepazinušies, mis Janga.

Dilaila juta, ka pietvīkst, un viņai kļuva karsti.

– Vai dieniņ, jūs noteikti domājat, kāda briesmone es esmu, ja tā varu melot. It kā es būtu ar jums vienojusies par atļauju. Parasti es neuzvedos tik nekaunīgi.

– Ak, neuztraucieties! – Džons Stērlings uzsmaidīja Dilailai. – Mani tas tikai izklaidēja. Tomēr noskaidrosim vienu – manu zālienu jūs savedīsiet iepriekšējā kārtībā, vai ne?

– Pavisam noteikti, – Dilaila solīja. – Kaut vai man pašai būtu jāuzliek jauna velēnas kārta.

– Tas nebūs nepieciešams, – Stērlingfortas īpašnieks apgalvoja, vēlreiz viņai uzsmaidot. Dilaila ievēroja, ka viņa acis bija maigi pelēkā krāsā un, kad viņš smaidīja, kreisajā vaigā parādījās bedrīte.

– Vai varam ķerties pie darba, mīļā?

Dilaila pagriezās pret Greju, kas nāca iekšā pa ārdurvīm, nesdams daļu aparatūras.

– Žēlīgā debess, nu kāpēc es nepaņēmu līdzi palīgu! – viņš sūdzējās, smagi elsojot. Viņa skatiens apstājās pie Džona Stērlinga. – Vai beidzot sāksiet kustēties un atnesīsiet reflektorus? Tie ir uz piebraucamā ceļa. Kad atstiepsiet, esmu gatavs uz jebko tējas tases dēļ.

Dilaila atvēra muti, lai paskaidrotu, bet Džons Stērlings apklusināja viņu, uzmetis izteiksmīgu skatienu, un, sazvērnieciski smaidot, skaļi atbildēja:

– Nekādu problēmu. – Un Dilaila noskatījās, kā viņš iziet ārā pēc reflektoriem.

– Nāc, jaunkundzīt, – Grejs aicināja Dilailu, dodamies uz kāpnēm. – Beidzot jāķeras pie darba.

Iespējams, viss ar to arī būtu beidzies. Dilaila sarunu atcerējās ar patīkamu smaidu. Viņu dzīve turpinātos katram pa savu ceļu. Dilaila atgrieztos savā mazītiņajā Londonas dzīvoklī un ciestu sirdssāpes Harija dēļ. Bet, kad viņa kravāja mašīnā Greja aparatūru, lai vestu kolēģi atpakaļ uz pilsētu, Džons Stērlings iznāca no mājas atvadīties. Dilaila un Grejs bija palikuši pēdējie no filmēšanas grupas. Reičela aizbrāzās savā Jaguar, tiklīdz bija beigusies pasākuma aizraujošā daļa, atstājot kārtošanu citiem. Savukārt modeles, saspiedušās savā mašīnā, devās uz kafejnīcu dzert nebeidzamas sojas latte, vienīgo viņu enerģijas avotu. Grimētāji, frizieri, elektriķi un filmēšanas grupas palīgi arī bija aizbraukuši, tāpēc tikai Dilaila un Grejs rūpējās par to, lai nams tiktu atstāts iepriekšējā stāvoklī.

– Vai dodaties prom? – jautāja Džons Stērlings, ejot pie mašīnas.

Dilaila pamāja.

– Jā. Darbs pabeigts. Esam jums ļoti pateicīgi, paldies!

– Nav par ko. Turklāt man paliek jauka dzīvnieku kolekcija. Ceru, ka to tik drīz neaizvedīs prom no šejienes.

– Ak… Jā, man vajadzēja to pieminēt. Firma, kura par to atbild, ieradīsies rīt no rīta visu aizvākt. – Dilaila viņam uzsmaidīja. – Noteikti brīdiniet mani, ja būs kaut kas jāsakārto tā, kā tas bijis pirms mūsu ierašanās. Es par to parūpēšos.

– Paldies, mis Janga! Liels paldies!

Kaut kas Džona Stērlinga skatienā lika Dilailai ciešāk viņam pievērsties, it kā viņi būtu pazīstami tuvāk un ilgāk par šo vienu dienu. Jau kādreiz justa dzirkstelīte.

Tu esi līdzīgs man, Dilaila aptvēra, tad iekšēji pasmējās par šo domu. Kā gan viņa varētu iepatikties tāda nama īpašniekam?

Jau mašīnā, Dilailai vadot to uz automaģistrāli, Grejs paziņoja:

– Oho-ho, tu viņam patīc!

– Nu nē, – Dilaila braši iebilda, bet sajuta patīkama satraukuma pamošanos.

– Jā gan! Turklāt… Vai ievēroji? Viņam nav laulību gredzena.

– Tāda tipa vīrieši bieži nenēsā gredzenus, – Dilaila attrauca, cenšoties koncentrēties uz lauku ceļu līkumiem.

– Tomēr viņš nav precējies. Es to uztvēru. No viņa dveš vientulība, ilgas pēc sievietes sabiedrības.

– Vai vīrietis, kuram pieder Stērlingforta, nebūtu spiests nemitīgi atkauties no sieviešu uzmanības?

– Hmm, nez vai. Mana iekšējā balss nekad nekļūdās. Vai aizmirsi? Pagaidi vien, gan vēl sekos jaunumi. Es runāju nopietni.

Dilaila mainīja sarunas tematu, bet, atgriežoties Londonā, viņai apziņā ik pa brīdim kaut kas atgādināja Džonu Stērlingu un viņa burvīgajā mājā pavadīto dienu. Viņa apskatījās publikāciju kādā senākā žurnāla izdevumā, kurā bija redzams šis nams. Un pēc dažām dienām, atvērusi pasta sūtījumus, viņa ieraudzīja draudzenes ielūgumu pavadīt nedēļas nogali viesnīcā pavisam tuvu Stērlingfortai. Tad viņa, lasot kādu aprakstu, nejauši uzdūrās atsaucei uz Stērlingu ģimeni no Nortmūras, Dorsetā. Dīvaini, Dilaila prātoja. Bet tas neko nenozīmē. Nejauša sakritība, kā šķiet, tomēr…

Nedēļu vēlāk šķiršanās no Harija bija zaudējusi sāpju asumu, it kā vecajā namā pavadītā diena būtu viņu atbrīvojusi. Dilaila vairs īsti pat neatcerējās, kāpēc iepriekš bija tik ļoti pārdzīvojusi. Pasaulē eksistēja citi vīrieši, citas iespējas, dzīve, kas gaidīja viņu nākam pa to ceļu, kuru viņa izvēlēsies.

– Dilaila?

Tā bija viņas palīdze Roksija, kas pabāza galvu pa Dilailas kabineta durvīm.

– Jā? – Viņa pacēla skatienu no ekrāna, kur bija iedziļinājusies jauna, centīga fotogrāfa atsūtītajos attēlos.

– Tev ir apmeklētājs.

Dilaila sarauca pieri virs melno briļļu ietvara.

– Kas? Es nevienu negaidu.

– Viņa vārds esot Džons. Viņš sēž uzgaidāmajā telpā.

– Džons? – Dilaila atkārtoja. Uz mirkli viņa apjuka, tad nodomāja: “Vai tas varētu būt?” Viņa piecēlās, pēkšņi nopriecājusies, ka šodien ģērbusies atbilstoši pasākumam, kuru bija paredzēts apmeklēt pēc darba, tumšzilā zīda Alberta Ferretti kleitā un sudrabotā tvīda žaketē virs tās. Garie gaišie mati, svaigi ieveidoti, krita brīvās cirtās.

Dilaila nolika brilles uz galda.

– Skaidrs, iziešu pie viņa sasveicināties.

Ieraudzījusi Džonu Stērlingu, Dilaila juta sirdi patīkami sažņaudzamies. Viņš sēdēja pie kafijas galdiņa, pārlapojot žurnālu, vienu kāju laiski pārmetis otrai pār celi, ģērbies tumšās biksēs, kreklā un ļoti labi pašūtā žaketē. Pamanījis nākam Dilailu, viņš nekavējoties piecēlās. Smaids Džona sejā atmaidzināja un pārvērta nedaudz stūrainos vaibstus skaistus. Dilaila atkal pamanīja viņa kreisajā vaigā bedrīti, kas radīja pievilcīgi zēnisku iespaidu.

– Sveicināta, – Džons Stērlings sacīja. – Ceru, jums nav iebildumu, ka iegriezos. Esmu Londonā vienā no retajām reizēm, kad braucu uz šejieni, gāju cauri skvēram, un man iešāvās prātā… kāpēc neieiet pajautāt, kad Stērlingforta parādīsies žurnālā?

Dilaila pasmaidīja apmulsusi, bet priecīga. Vai kāds gan tāpat vien ienāktu tik nepārliecinoša iemesla dēļ? Par publikāciju varēja noskaidrot daudzos dažādos veidos.

– Patīkami jūs satikt. Ieiesim manā kabinetā.

– Varbūt… – Džons kļuva domīgs. – Mēs varētu kopā paēst pusdienas, ja esat brīva. – Viņš pārbaudīja laiku smagnējā rokas pulkstenī. – Ir jau gandrīz viens.

Dilailu pārņēma priecīgs satraukums.

– Izklausās jauki. Tas man tiešām patiktu.

– Man arī.

Viņi aizgāja uz tuvējo franču bistro, kas Dilailai jau bija pazīstams, apsēdās ārpusē vērot, kā garām slīd Londona, kamēr viņi notiesā gliemenes ar ķiplokiem un sviestu un pēc tam asiņainus steikus ar karstiem, sāļiem ceptiem kartupeļiem un piparotām ūdenskresēm. Viņi tērzēja par visu un neko. Džons bija labs sarunu biedrs, viņš ar interesi klausījās par Dilailas dzimtajām mājām pie Velsas robežas, par viņas ģimeni, darbu, dzīvi. Viņa daudz ko atklāja par sevi, taču Hariju gan nepieminēja. Savukārt Džons pastāstīja dažus notikumus no dzīves laukos, pateica arī to, ka ir šķīries. Viņi nosēdēja krodziņā visu pēcpusdienu. Dilaila piezvanīja un pateica, ka neatgriezīsies birojā. Pēc tam viņa atteicās arī no iepriekš ieplānotā pasākuma, jo abi kopā aizgāja uz bāru Rīdžentstrītā un tur nopļāpāja cauru vakaru. Tikšanās beigās abi apzinājās, ka kaut kas ir iesācies.

Iemīlēšanās sniedza reibinoši burvīgas emocijas. Džons brauca divas reizes nedēļā satikt Dilailu, līdz kādā piektdienas vakarā pie krastmalas metro stacijas viņi zem laternas skūpstījās, nepievēršot uzmanību, ka apkārt ir cilvēki. Džons aizgāja Dilailai līdzi uz viņas mazītiņo dzīvoklīti Londonas rietumos, un tur abi drudžaini norāva viens otram drēbes un mīlējās, pēc tam pārvietojās uz guļamistabu, un sekoja garas, maiguma piepildītas stundas. Dilailai ārkārtīgi patika tas, kā Džons smaržo, patika pieskarties viņa ādai, patika viņa muskuļotais augums un abu ķermeņu saderība. Viņu sajūsmināja savstarpējā saskaņa, Džona apskāvieni uz skūpsti, nemitīgās alkas pēc viņas. Neviens cits viņiem nebija vajadzīgs, tikai pašu sabiedrība, sarunas, smiekli un atklāsmes, kas vienmēr beidzās gultā. Džons palika pie viņas visu nedēļas nogali. Dzīvoklis pēc viņa aizbraukšanas šķita tukšs un bezdvēselisks. Kad Džons ieradās nākamajā reizē, viņam līdzi bija soma.

– Man nav tūlīt jābrauc atpakaļ, – viņš teica. – Stērlingfortā notiek filmēšana. Atstāju mājās brālēnu Benu par atbildīgo. Bens pie manis strādā. Viņš tiks galā.

– Brīnišķīgi! – Dilaila smaidīdama atsaucās, un viņu saviļņoja patīkams satraukums. – Es priecājos, ka vari palikt!

Džons ar ilgošanos uzlūkoja Dilailu.

– Es nespēju būt tālumā no tevis. Dilaila, tu padari gaišāku manu dzīvi, tu to esi pārvērtusi un pati nemaz nezini, cik lielā mērā.

Aiz laimes Dilaila jutās kā no jauna piedzimusi, Harijs bija palicis pagātnē, un viņa vietu aizņēma kaislās jūtas pret Džonu. Viņš bija asprātīgs, valdzinošs, gudrs, ar tādu dvēseles dziļumu, kas saistīja Dilailu. Džons daudz nestāstīja ne par sevi, ne savu ģimeni, tikai īsi pieminēja pagātni, kad Dilaila viņu izjautāja, viņš atklāja, ka tēvs slimo ar progresējošu demenci, bet māte jau sen mirusi, taču neko vairāk nestāstīja. Džonam nebija ne māsu, ne brāļu, un viņa ģimenes mantojums bija smaga atbildības nasta – māja un viss ar to saistītais. Kāds tur brīnums, Dilaila domāja, ka Džons paradis klusēt, kad uzmācās drūms noskaņojums, un ierauties sevī. Uz jautājumu, kas noticis, viņš saņēmās un atkal pasmaidīja, bet pēc tam izvairīgi atbildēja, ka viss esot labi. Tomēr ik pēc dažām naktīm viņu mocīja slikti sapņi, viņš konvulsīvi raustījās, grozījās, miegā iekliedzās un trūkās augšā, elsodams mežonīgi ieplestām acīm tādās šausmās, ko nebija iespējams attēlot. Tad Dilaila viņu apskāva un mierināja, līdz lēkme beidzās un viņš no jauna iemiga.

Atgriešanās Stērlingfortā Dilailai šķita kā pasaka. Džons viņu aizveda turp dzestrā rudens dienā, lai viņi pavadītu nedēļas nogali tikai divatā, un māja izskatījās neaptverami skaista no aukstuma vizuļojošajā parkā. Samākušos pēcpusdienu viņi sagaidīja pie omulīgi iekurta kamīna un visās telpās iedegtām lampām. Saimniecības vadītāja bija atstājusi burbuļojam sautējumu un cepamies kartupeļus. Viņi iedzēra vīnu mazajā viesistabā mājas aizmugurējā daļā un mīlējās kamīna priekšā.

Pēc tam, atlaidusies uz spilveniem Džona apskāvienos, Dilaila vēroja lēkājošās liesmas un uzmanīgi, taču it kā nevērīgi pajautāja:

– Vai tas portrets hallē… vai tā ir viņa?

Džons viegli sarāvās.

– Kas “viņa”?

– Tava pirmā sieva.

Iepriekš dienā, kad Džons bija izgājis kaut ko paņemt, Dilaila savukārt bija aplūkojusi gleznas un ievēroja pasteļtehnikā darinātu sievietes portretu. Tas nebija īpaši kvalitatīvs. Mati pārāk blondi un gludi, acis mazliet par lielām, mute ar tik savilktām lūpām, ka neizskatījās dabiska, tomēr seja pauda izaicinājumu. Apakšā uz mazas zeltītas plāksnītes bija rakstīts “Vona Forda-Stērlinga”. Acīmredzot viņa bija amerikāniete, kaut vai tāpēc, ka bija paturējusi meitas uzvārdu. Dilaila ziņkāri nopētīja gleznu. Džons viņai bija stāstījis, ka viņa pirmo sievu saucot Vona. Viņi bija precējušies četrus gadus un pirms desmit gadiem bez strīdiem izšķīrušies. Vona tagad dzīvojot Savienotajās Valstīs, apprecējusies vēlreiz. Iespējams, tagad viņa sevi sauca par Vonu Fordu-StērlinguSmitu vai kāds nu bija viņas jaunais uzvārds.

– Vona? – Džons atslāba. – Jā, tā ir viņa.

– Vai nav nedaudz dīvaini, ka tur karājas viņas attēls?

– Nebūt ne. Ja viņa reiz kļuva par Stērlingu, tad vienmēr tāda arī paliks.

Dilaila, brīdi klusējusi, it kā neviļus vieglā tonī pajautāja:

– Kāpēc jūs abi izšķīrāties?

– Parastais iemesls. Apprecējāmies pārāk jauni. Vonai apnika šī māja un galu galā arī es. Es viņu nevainoju. Pats šo vietu tik tikko paciešu.

– Tā nevar būt taisnība, – Dilaila nomurmināja, pieglaužoties pie Džona pleca. – Šis nams ir brīnišķīgs. Un te ir tavas mājas. Tu šeit iederies.

– Tā man saka, – Džons sausi atbildēja.

– Vai tiešām tev tā nepatīk? – Dilailai tas nebija saprotams. Stērlingforta viņu apbūra un turēja savā varā. Kur vien viņa paskatījās, visur ieraudzīja kaut ko skaistu, katru reizi, pieejot pie loga, viņu valdzināja zāliens, parks, meža ainava.

Džons mirkli padomāja.

– Man patīk atsevišķas daļas. Bet… – Viņa skatiens aizslīdēja pie Dilailas, tad atkal prom. – Vecas mājas nav viegli padarīt par personisko mitekli, jo tās ir pārpilnas ar pagātni, no kuras grūti glābties. – Viņš saspieda Dilailas roku. – Tomēr tava aizrautība palīdz man ieraudzīt visu citā gaismā. Palīdz aizmirst to, ko labāk neatcerēties. – Džons kļuva nopietns. – Es nevēlos, lai tev rastos iespaids, ka Vona man kaut ko nozīmē. Tā nav. Vismaz ne noteiktā veidā. Mums jau sen viss ir aiz muguras.

– Es tev ticu, – Dilaila apstiprināja, priecīga, ka nav jābaidās no pagātnes. Viņa nejuta īstus draudus no bijušās sievas rēga, taču viņai bija patīkami dzirdēt tam apstiprinājumu.

Kad viņi gāja gulēt, uz spilvena Dilailu gaidīja skaista paciņa ar viņas vārdu. Kārbiņā atradās gredzens – antīks, ar akvamarīnu un mirdzošiem briljantiem.

– Vai pieņemsi? – Džons jautāja cerību un pakļāvības pilnām acīm. – Vai spēsi paciest tādu puisi gados kā mani?

– Protams, protams! – Dilaila izplūda laimes asarās un apskāva Džonu.

Kāzas notika tik ātri, cik ātri vien bija iespējams noorganizēt nelielu ceremoniju Londonas dzimtsarakstu nodaļā, piedaloties tikai tuvākajiem draugiem un ģimenes locekļiem, galvenokārt no Dilailas puses. Džons teica, ka viņa tēvs esot pārāk slims, lai ierastos.

– Vai tev nav neviena, kuru tu gribētu uzaicināt?

Džons papurināja galvu.

– Es nevēlos apgrūtināt sevi ar visām savām tantēm, tēvočiem, brālēniem un māsīcām. Man pietiktu ar pāris draugiem. Vai neiebilsti?

– Nē, protams, ne, – Dilaila apgalvoja. – Mana ģimene ir diezgan liela, tā ka atliks mums abiem. Lai piedalās tik daudz manu radu, cik tu vēlies, viņi nāks ar prieku.

Par spīti pelēkajām debesīm un brāzmainajam ziemas vējam, diena piepildīja visas viņas cerības: bija gan romantika, gan elegance – pēc ceremonijas pusdienas ļoti dārgā viesnīcā. Tad viņi devās kāzu ceļojumā uz Havaju salām, lai baudītu trīs nedēļu ilgu, burvīgu medusmēnesi. Džons mācīja viņai sērfot, dienas abi pavadīja pludmalē, vakarus greznā kotedžā, kur gāja vannā, ēda vakariņas un gulēja. Dilailai patiešām bija grūti iztēloties, ka viņa varētu būt vēl laimīgāka. Naktī Džons viņai atzinās, cik ļoti viņu mīl un ka nespēj bez viņas iztikt.

– Tu ienesi gaismu manā dzīvē, – viņš čukstēja. – Tā ir patiesība.

– Es arī tevi mīlu, – Dilaila atsaucās, svētlaimes pārpilna par to, ka apprecējusies ar vīrieti, kuru mīl un kuram ir nepieciešama. Džona dzēlīgā asprātība Dilailu valdzināja; pat brīži, kad viņam bija slikts garastāvoklis, Dilailai šķita interesanti un mazliet romantiski. Viņa bija pārliecināta, ka spēj darīt Džonu laimīgu un palīdzēt viņam aizmirst bērnības pārdzīvojumus. Kopā viņi tiks galā ar visu, Dilaila bija par to pārliecināta.

Taču, medusmēnesim tuvojoties beigām, gaisotne mainījās. Džons pārtrauca smaidīt un jokot, klusēšanas periodi ar viņa ieraušanos sevī kļuva garāki. Noskaņojums bija drūms, lai arī kā Dilaila centās ienest attiecībās mieru un labu humoru, viņa nespēja kliedēt spriedzi. Viņi nemēdza strīdēties, vismaz ne nopietni, un Dilaila nojauta, ka briest kaut kas tāds, ko nebija viņas varā apturēt.

Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas Džons šķita tik saspringts, kādu Dilaila viņu nebija redzējusi, un, impulsa vadīta, viņa sarunāja abiem masāžu viesnīcas spa, lai viņu atslābinātu. Kad abi iegāja kotedžā, lai pārģērbtos vakariņām, Dilaila nodomāja, ka vīrs ir nomierinājies, kaut arī viņa pelēko acu skatiens joprojām bija ciets, signalizējot par spriedzi. Dilaila risināja vieglu sarunu, lai novērstu viņa uzmanību, kamēr gatavojas.

– Neticami, ka pirmdien, kā ierasts, atgriezīšos birojā, – viņa mierīgi tērzēja, spoguļa priekšā liekot auskarus. Akvamarīns saderināšanās gredzenā uz iedegušās ādas izskatījās zilāks nekā jebkad, un pēc saulē pavadītajām stundām un jūras ūdens viņas seja mirdzēja. Viņa redzēja Džonu sev aiz muguras, viņš stāvēja, atbalstījies pret sienu, rokas sabāzis dziļi kabatās. Viņš izskatījās saspringts. – Te bija brīnišķīgi. Par mājām vispār nedomāju. Dievs vien zina, cik daudz darba mani gaida. Elektroniskā pastkaste būs pārpildīta.

Džons palūkojās viņas spoguļattēlā, un abu skatieni satikās.

Kāpēc viņš ir tik sasprindzis un nelaimīgs? Masāža acīmredzot nebija palīdzējusi, kā viņa cerēja. Dilailu pārņēma mīlestības un maiguma pilnas emocijas, vēlēšanās apskaut vīru un kliedēt visas sliktās sajūtas.

Beidzot Džons ierunājās.

– Tas taču nav vairs tik svarīgi, vai ne? Tu jau tur ilgi vairs nestrādāsi. Pēc atlūguma iesniegšanas. Cik? Mēnesi?

Dilaila nostiprināja auskaru un sapurināja matus. Biezi un gaiši tie krita pār pleciem. Saule matus bija izbalinājusi par vairākiem toņiem gaišākus, un uz viņas deguna bija parādījušies vasaras raibumi.

– Kā to saprast?

– Tu taču iesi prom no darba, kad aizbrauksim mājās, vai ne? Man bija padomā, ka tev tas jānokārto, pirms mēs dodamies ceļā, bet kāzas aizņēma visu laiku, un es šo tematu neizvērsu.

Dilaila izbiedēta skatījās uz viņu. Viņi bija aptuveni ieminējušies par to, kas notiks pēc atgriešanās, bet viņa pieņēma, ka dzīves ritms, kāds bija iesākts pirms kāzām, vēl turpināsies: darba nedēļa Londonā viņas mazajā dzīvoklī, Stērlingforta nedēļas nogalēs un brīvdienās, un Džons brauktu uz savām mājām, kad būtu nepieciešama viņa klātbūtne. Dilaila jau bija paspējusi pierast, ka viņš dara, ko grib, un, lai viņi varētu būt kopā, atstāja brālēnu par atbildīgo. Kad Džons runāja par to, ka abi dzīvos viņa mājā, Dilaila to iztēlojās kaut kad nenoteiktā nākotnē, kad viņa jutīsies gatava atstāt savu dzīvi Londonā vai arī kad apstākļi diktēs savus noteikumus. Pirms kāzām viņi vienojās, ka Dilaila pārtrauks lietot pretapaugļošanās tabletes, ļaujoties liktenim. Viņai bija trīsdesmit četri gadi, viņa vēlējās kļūt par māti, taču neskaidri noprata, ka tablešu radītais iespaids turpināsies vēl dažus mēnešus, tāpēc negaidīja, ka grūtniecība iestāsies nekavējoties. Viņa pagriezās no spoguļa ar seju pret vīru un lēni teica:

– Vai tu gribi teikt, ka es pārtraukšu strādāt?

Džons sarauca pieri.

– Kā gan tu ik dienu braukāsi no Londonas uz Dorsetu? Tas nav visai praktiski, vai ne? Dieva dēļ, kur tad vēl tu dzīvosi, ja ne kopā ar mani?

– Bet… – Dilaila bezpalīdzīgi lūkojās uz Džonu. Kad viņš tagad tā teica, tas šķita pats par sevi saprotams, viņa tikai nebija skaidri pieņēmusi norādi, ka viņai nekavējoties jāatsakās no karjeras. – Kāpēc tu to neteici iepriekš, bet tikai tagad?

Džons iesmējās, taču viņa balsī nebija prieka.

– Piedod, mīļā, bet man likās, ka tu to saproti. Tev jāpieņem mani kopā ar māju. Es piederu Stērlingfortai. Tā tas gluži vienkārši ir, un cauri. Patīkami, ka veltījām laiku tikai sev, bet es nedrīkstu būt prom no mājām pārāk ilgi. Tas nav iespējams. Stērlingforta ir mana dzīve un mans darbs. Turklāt tur ir mans tēvs, esmu viņam nepieciešams.

– Un kā ar manu darbu? – Dilaila lēni iesāka. – Vai tam nav nozīmes?

– Tavu darbu var paveikt jebkurš, – Džons atbildēja.

– Turpretī manējo… tikai es.

Dilailu aizskāra netiešais apvainojums, bet Džons sabozās, ka viņa pārpratusi teikto, it kā viņš būtu apgalvojis, ka Dilailas darbs ir viegls. Vienkārši apstākļi mainījušies. Viņi sāka ķildoties, tad pacelt balsi, un beigās strīds kļuva nopietns.

– Tātad mans darbs un mana dzīve nav svarīgi? – Dilaila kliedza. Džons viņai pēkšņi likās kā svešinieks, un šī sajūta bija pretīga.

Džona acis aizkaitinājumā iedegās.

– Tu ar mani apprecējies, un tev jāsaprot, tas nozīmē, ka tu kļuvi saistīta arī ar manu māju!

– Mēs nekad par to neesam runājuši!

– Tāpēc ka tas bija skaidrs tāpat bez runāšanas. Tev nāksies atteikties no darba, ja mēs būsim kopā. Turklāt, kad tev būs bērns, tu jebkurā gadījumā pārtrauksi strādāt.

– Ak tā, tu to esi nolēmis, vai tā? – Dilailu plosīja dusmas. Kaut arī daļēji viņa domāja līdzīgi, vīra pārliecība izraisīja sašutumu. – Vai man jākļūst par māti uz pilnu slodzi tikai tāpēc, ka tu tā saki? Kā tu uzdrošinies pieņemt tādus lēmumus bez manis?

Džons skatījās uz viņu, viņa acis bija tēraudcietas, un tad viņā it kā kaut kas pārtrūka. Viņš iekliedzās.

– Man nav izvēles! Nekad nav bijis! Un tagad, kad esmu tavs vīrs, arī tev nav izvēles! Jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk! – Viņš izskrēja ārā tumsā, aizcērtot durvis un atstājot Dilailu raudošu un izbiedētu, jo viņa nekad vēl nebija Džonu redzējusi lūkojamies uz viņu ar tādu briesmīgu sejas izteiksmi un nebija dzirdējusi viņa balsī tik rūgtu rezignāciju.

Kad viņš beidzot atgriezās gultā, Dilaila joprojām bija nomodā. Viņa aplika rokas vīram ap kaklu un teica, lai viņš piedod. Viņa bija visu apdomājusi, un, protams, būtu muļķīgi nesaprast, ka Stērlingforta līdz ar abu laulību ir viņu mājas. Viņa iesniegs atlūgumu.

– Sirdī es pati zināju, ka reiz tam jānotiek, – viņa sacīja, glāstot Džona plecus un jūtot, ka viņš nomierinās. – Taču es laikam neaptvēru, ka tas būs tik drīz, nevis kaut kad vēlāk. Tev taisnība, mana dzīve tagad ir kopā ar tevi. Es to vēlos.

Džons arī apskāva viņu un noskūpstīja.

– Paldies! Es mīlu tevi un atvainojos par to briesmīgo strīdu. Vajadzēja ar tevi visu apspriest, bet man tādas sarunas lāgā nepadodas. Es neprotu atzīt realitāti, pat sev ne. Zinu, ko tev nozīmē atteikšanās no darba. Ja tev tas ir kāds mierinājums, tici man, mājā darbu netrūkst. Rūpes par Stērlingfortu arī ir veselas karjeras vērtas. – Džons pasmaidīja, un viņa kreisajā vaigā parādījās bedrīte. – Un, ja mums būs medusmēneša bērniņš, tev būs pietiekami daudz pienākumu.

– Varbūt, – Dilaila piekrita, atvieglota un laimīga, ka starp viņiem atkal iestājies miers. – Tad jau redzēsim.

Pēc mēneša viņas darba gaitas bija beigušās, dzīvoklis izīrēts un viņa spēra pirmos soļus jaunajā dzīvē Stērlingfortā. Plašais nams tagad bija Dilailas māja. No mazuļa vēl nebija ne ziņas.