Читать книгу Torņa vilinājums - Lulū Teilore - Страница 9

1965

Aleksandra stāvēja laulātiem pāriem paredzētā militārās bāzes mazā dzīvoklīša koridorā spoguļa priekšā un viegli ar pirkstu galiem aptaustīja matus. Tos kā bruņas klāja lakas pilieni, atgādinot sacietējušas lietuslāses. Chez Joel viņai mati bija apgriezti īsāki un tad ar milzīgu melnu fēnu, zem kura viņa sēdēja pusstundu, pacelti pie saknēm augšup, ieveidojot bezrūpīgas cirtas. Jaunais stils padarīja Aleksandru vecāku, tādu pašu iespaidu radīja arī kosmētika. Sofija Tortvorta bija parādījusi viņai, kā lietot pūderkrēmu, kā tas jāiemasē tik ilgi, līdz sejas āda iegūst vienmērīga iedeguma krāsu. Aleksandra iemācījās ar melnu ogli apvilkt ap acīm svītriņas un, iespļaujot kārbiņā ar biezu melnu tušu, ieķemmēt to ar mazu suku skropstās, tā ka tās izslējās kā asas, resnas zirnekļa kājas. Pirmo reizi novērojot viņas pūles, Lorenss smējās, bet Sofija apgalvoja, ka viņa izskatoties smalka un kā pieaugusi, daudz labāk par vecmodīgo meiteni, kura pirms dažiem mēnešiem bija ieradusies laulātajiem paredzētajā dzīvoklī.

Tagad es izskatos kā sieva, Aleksandra domāja. Es izskatos kā viena no viņām.

Tieši to viņa cerēja. Aleksandra ilgojās būt viņām piederīga kaut vai tādēļ, lai vairs nebūtu jāpiedzīvo iztaujāšana par to, kā viņai patīk precētas sievas loma. Pēc iepriekšējās klusās dzīves Aleksandru mulsināja ļaužu daudzums visapkārt, tagad viņai bija papilnam izklaižu un pasākumu, kurus apmeklēt. Gandrīz katru nedēļu viņus gaidīja pusdienās virsnieku klubā ar vīriešiem žilbinošos formastērpos un sievietēm stīvās zīda kleitās un spožās dārglietās. Aleksandra redzēja, kāda sacensība valda starp sievām, kuras medainos balss toņos apbrīnoja cita citas vakartērpus un kurpes, ar pērlītēm apšūtās mazās rokassomiņas, zīda lentes matos atbilstošā stilā, kāds tika demonstrēts tā mēneša žurnālā, jaunu pērļu virteni vai aproci. Pret Aleksandru līdz šim gan viņas izturējās laipni, slavējot viņas jaunību un skaistumu, vienlaikus tādējādi mierinot viņu par gaumes trūkumu un faktu, ka viņai ir tikai viena vakarkleita. Vakara viesībās, pusdienās un kafijas dzeršanā no rīta, kur Aleksandra bija uzaicināta piedalīties, viņa allaž manīja, ka tiek nemitīgi vērtēta, kaut arī dāsni apveltīta ar laipniem vārdiem.

Aleksandra bija priecīga par Sofiju, pulkvežleitnanta sievu, kurai viņa bija iepatikusies un kura bija apņēmusies viņu uzspodrināt atbilstoši Londonas mirdzošajam stilam.

– Skaidrs, ka tev par to nav ne jausmas! – Sofija iesaucās pavisam draudzīgi. Sofijai bija neglīti zobi un liels deguns, bet viņa bija panākusi labāko iespējamo efektu, izceļot acis ar zilām ēnām un ieveidojot matus pēc kinozvaigznes parauga. – Tiešām žēl, jo tu esi ļoti skaista! Tik lielas, zilas acis un mazs laumiņas deguns. Mīļā, es atdotu nezin ko par tādu degunu! Tev tiešām ir paveicies! Bet tu sevi nemaz nesapos. Vai tev māte nemācīja lietot lūpukrāsu?

– Mana māte ir mirusi, – Aleksandra savaldīgi atteica, taču jutās vainīga, redzot, ka Sofija aiz neveiklības nosarkst un viņas acu plakstiņi nodreb. – Neuztraucies, tas notika jau ļoti sen.

Sofija izskatījās atvieglota.

– Nu tad aizvedīšu tevi uz Boots. Tur ir īstā vieta.

Viņas nopirka pūderkrēmu, acu zīmuli, skropstu tušu, pūderi un sārtu lūpu zīmuli no īpaši sastindzinātiem taukiem, un tad Sofija uzstāja, ka Aleksandrai nepieciešams apgriezt matus.

Tagad Aleksandra izskatījās pavisam citāda nekā pirmajā dienā, kad bāla un nogurusi kopā ar Lorensu pēc kāzu ceļojuma ieradās Londonā. Notikušais Īstbērnā bija traumatisks viņiem abiem. Viņi bija vairākas reizes mēģinājuši paveikt to, ko nu viņiem vajadzētu gultā darīt, bet tas vienmēr beidzās ar pazemojošu neveiksmi. Lorenss tad sāka pēc vakariņām kavēties bārā, bet Aleksandra viena devās augšā uz istabu. Kad viņš beidzot ieradās, Aleksandra gulēja kā sastingusi un gandrīz neelpoja, klausoties, kā viņš klamzā pa istabu, klusi lādas izģērbjoties un, iekritis gultā, skaļi krāc piedzēruša cilvēka miegā. Aleksandru plosīja rūgta vilšanās par kaut ko neizdarītu un dziļš atvieglojums, ka viņi atkal nemēģina tikt galā ar pazemojošo procedūru.

Jaunajā dzīvoklī abiem bija kopīga gulta, bet viņi tik tikko pieskārās viens otram. Kad Lorenss atnāca pietiekami agri un skaidrā prātā, viņiem bija savs gulētiešanas rituāls. Aleksandra pagriezās uz labā pleca, viņš – uz kreisā; abi nomurmināja pieklājīgu arlabunakti un tā palika visu nakti guļam viens pret otru ar muguru. Taču tā notika arvien retāk un retāk. Lorenss tik regulāri vakariņoja virsnieku klubā, ka viņa pat necentās neko gatavot mazajā virtuvē vai arī ēdiens cepeškrāsnī saķepēja līdzīgs gumijai un kļuva negaršīgs. Tajās reizēs Aleksandra paredzēja, ka vīrs atnāks mājās piedzēries.

Vai šāda dzīve bija neierasta? Aleksandra aptuveni iztēlojās, ka viņas vecākiem bijis līdzīgi: viņi bija kopā un tomēr atsevišķi. Reālā laulāto dzīve nebija nekāds mīlas stāsts, tā nozīmēja eksistenci sabiedrībai pieņemamā formā – ievērot pieklājības normas publiskos pasākumos un pildīt pienākumu privāti, mājās. Tāpēc Aleksandra uzturēja mazo dzīvoklīti ļoti tīru, jo negribēja, lai Lorenss domātu, ka viņa ir neveiksminiece visās jomās. Viņa tiecās būt laba sieva, kaut arī pagaidām nebija spējīga izpildīt savu pienākumu pret viņu. Taču Aleksandra zināja, ka viņiem kaut kad izdosies, kā gan citādi viņi tiks pie bērniem?

Uzvilkusi jaku pāri vasaras kleitai, Aleksandra izgāja laukā un, pamezdama kazarmas, pamāja sveicienu sargkareivjiem. Aleksandra labprāt redzēja viņus tur stāvam: kareivji viņai radīja drošības un aizsargātības sajūtu lielajā, svešajā pilsētā. Sākumā Londona viņai likās tik neaptverami plaša, ka viņa jutās pavisam satriekta un ļoti ilgojās pēc mājām. Pamazām viņa iepazina pilsētu un saņēmās veikt nelielus attālumus prom no drošības kazarmās. Viņai palīdzēja Haidparka tuvums. Atlika šķērsot ielu, un viņa jau iegāja pa dzelzs vārtiem parkā, izbaudot brīvības gaisotni. Tāda vientulība Aleksandrai bija pa prātam, jo tad viņa mierā un klusumā varēja staigāt un izpētīt apkārtni. Lorenss lielākoties bija prom, pildot savus noslēpumainos armijas pienākumus, saimniecības darbi viņai aizņēma ļoti maz laika, un dienas vilkās garas, garas. Bieži vien pēcpusdienās Aleksandrai nebija nekā, ko iesākt, jo viņa vienīgā savā sociālajā vidē neauklēja bērnus, nestaigāja pa veikaliem un nepiedalījās citās aktivitātēs, kuras pārējās sievas pieminēja ar drudžainu aizrautību. Tad Aleksandra iesāka pastaigas pa parku, ar laiku to iemīļodama. Parks bija liels, plašs, zaļš, ar koku puduriem, ūdeni un ar zeltītu izliektu tiltu. Ļaudis saulītē pastaigājās, bērni vizinājās ar skrituļslidām vai brauca ar divriteņiem. Bija brīvdienas. Tūristi ar kartēm rokās meklēja Alberta memoriālo pieminekli. Pa smilšaino izjādes taku, kas gāja gar iekšējo gudronēto ceļu, rikšoja zirgi, kuriem mugurā sēdēja jaunas dāmas ar samta cepurēm galvā, dibeniem seglos viegliem, ritmiskiem palēcieniem paceļoties un nolaižoties.

Aleksandra šķērsoja ceļu, sandalēs sabirstot smilšu graudiem no izjādes takas, un bez īsta mērķa gāja tālāk pa vēso zāli. Kaut kur viņai vajadzēs apstāties un griezties atpakaļ, lai arī cik bezgalīgi ilgi viņa gribētu klīst apkārt. Pienākums sauca mājup, pulksteņa rādītāji nepielūdzami virzījās uz sešiem, kad viņai jābūt dzīvoklī, ja gadījumā pārnāks Lorenss un ap septiņiem gaidīs uz galda dzērienu un ēdienu.

Viņa gāja tālāk, domājot par mājām un minot, vai tēvs izlasījis garās, vārdos dāsnās vēstules, kuras viņa sūtīja reizi nedēļā. Par atbildi viņa bija saņēmusi tikai divas pastkartes – abas ar īsu un kodolīgu aprakstu par pagasta valdes komiteju. Iespējams, ka tēvs viņu kādu dienu apciemos. Lorensam drīz vien bija paredzēta dalība parādē kādā karaliskā pasākumā, un viņa varētu uzaicināt tēvu, lai atbrauc to paskatīties. Viņam tas noteikti patiktu. Aleksandra vēlējās, kaut viņš ierastos novērtēt dzīvi, kādu bija izvēlējies meitai, un izteiktu savu atzinību, lai viņa spētu saskatīt tajā jēgu.

Tieši priekšā kāda meitene īsā kleitā, saulesbrillēs, ar lielu cepuri galvā gulēja uz kalta dzelzs sola, izlocījusies dīvainā pozā, tā ka zods bija pasliets augšā un viena roka pacelta. Viņai blakus stāvēja vīrietis, tāpat svešādi ērmīgs, pieguļošās baltās biksēs un košā rozā žaketē. Viņa tumšie mati bija sapinkojušies un gari salīdzinājumā ar īsajām armijas frizūrām, pie kādām Aleksandra tagad bija pieradusi. Paliecies uz priekšu, lielu, melnu kameru piespiedis pie acīm, viņš fotografēja meiteni.

Aleksandra apstājās netālu maliņā, vērojot, kā vīrietis, acis samiedzis, skatījās kamerā un deva meitenei norādes. Viņa paklausīgi dažādi izlocījās, kamēr vīrietis klikšķināja, pagrieza galvu un brīdi paturēja, lai viņš varētu uzņemt, tad mainīja pozu. Modele bija skaista, taču nesmaidīja, un Aleksandrai tas šķita nepareizi fotografējoties. Viņa neuzkrītoši stāvēja, ar interesi vērojot procesu.

– Klau, jūs tur! Man nav vajadzīgi skatītāji no malas! – Vīrietis bija pagriezis seju pret Aleksandru. Kameru lejā nolaidis, viņš lūkojās ar sarauktu pieri. – Es fotografēju. Te nav nekāds tūristu apskates objekts. Es nopietni strādāju modes žurnālam.

– Atvainojiet, es neiedomājos, ka jūs traucēju, – Aleksandra pietvīkusi teica. Vīrietis bija nepieklājīgs, bet, iespējams, tas, ka viņa stāvēja un skatījās, bija vēl nepieklājīgāk. – Tūlīt iešu prom.

Viņa novērsās un ātri sāka iet.

– Pagaidiet, nav jau uzreiz jābēg, pagaidiet! – Vīrieša balss sekoja Aleksandrai, un viņa apstājās, negriežoties atpakaļ un mirkšķinot acis pret gandrīz kodīgo zaļo zāli spožajā saulē. Viņa dzirdēja, ka vīrietis saka: – Apstājieties! Vai mēs neesam pazīstami?

Pazīstami? Domās Aleksandra pārsteigti atkārtoja. Ar ko gan viņa būtu pazīstama? Kuru es šeit pazīstu? Nevienu…

Viņa lēni pagriezās ar seju pret vīrieti. Viņš ziņkāri vēroja Aleksandru, un, kad viņa atskatījās, vīrieša vaibsti pēkšņi šķita neskaidri pazīstami.

– Aleksandra? – vīrietis izbrīnījies jautāja. – Tu esi Aleksandra Krūva, vai ne?

Aleksandra apmulsusi pamāja. Tad, brīdī, kad vīrietis izrunāja viņas vārdu, atklāsme nāca ar tādu spēku, kas gandrīz varēja nogāzt no kājām. Kā viņa uzreiz to nebija apjēgusi?

– Vai tu mani neatceries? Es esmu Nikijs Stērlings, – viņš teica. – Tas ir kaut kas neticams!

Ar platu smaidu sejā viņš devās Aleksandrai pretī, un viņa acumirklī atpazina Nikiju, kaut arī abi nebija satikušies, kopš viņam bija divpadsmit gadu un Aleksandras māte vēl bija dzīva.

– Kāda traka sagadīšanās! – Nikijs starodams iesaucās. Viņš izskatījās tik laimīgs, Aleksandru redzot, ka viņai gandrīz bija grūti to aptvert. Modele tika aizsūtīta prom, un viņi sēdēja kafejnīcā pie plastmasas galdiņa, skatīdamies viens uz otru un pētīdami, cik daudz katrs pārvērties kopš bērnības.

– Tas ir ļoti dīvaini, – Aleksandra izdvesa. Viņa jutās svešādi reibinoši Nikija tuvumā. Tā bija kā atgriešanās pagātnē, viņai neskaidrās, aizplīvurotās atmiņās. Tomēr viņa atcerējās, ka toreiz bija laimīga un Nikijs arī bija tur.

– Gadiem neesmu tevi redzējis, – viņš turpināja, galvu grozīdams. – Mēs mēdzām kopā rotaļāties, kad bijām bērni. Vai atceries?

Aleksandras iztēlē atplaiksnīja ainas – bērni rotaļājas mežā un pie upes, pāri gadiem atskan saucienu atbalsis un smiekli. Viņi bija tie bērni, kuri cīkstējās, rāpās, skraidīja notraipītām sejiņām, nobrāztos zābakos, lēkāja un izgudroja paši savas spēles. “Izliecies, ka esi ienaidnieks un gribi mani noķert un šī ir mana pils, kurā tu mēģini ielauzties!” Daudzas garas vasaras dienas viņi pavadīja mežā, Stērlingfortas dārzā, kur kovboji un indiāņi dzenāja cits citu caur birzīm un pāri žogiem. Rožu dārzā bija mazs templis, kas kļuva par viņu galveno štābu. Tagad Aleksandra iztēlē ieraudzīja Nikiju ar izspūrušiem matiem, šortos, netīriem ceļgaliem, kad viņš deva pavēles vai dalīja ēdienus un dzērienus, kurus viņi bija nozaguši virtuvē. Viņš vienmēr bija vadonis.

Brālēni arī spēlējās kopā ar viņiem – kā gan viņus sauca? –, tāpat arī daži ciema zēni un lielajā mājā viesos atbraukušo bērni. Nikijs vienmēr bija Aleksandras varonis. Viņa cerēja, ka zēns pasauks viņu savā komandā, kad visi rotaļājoties sadalījās grupiņās. Viņa Nikijam bija tikai bērns, kaut arī viņš nelika meitenēm justies otršķirīgām, piemēram, savai māsīcai. Viņas vārds bija pavisam īss, tikai daži burti, un viņa skrēja daudz ātrāk un veiklāk nekā viņas mazais, resnais brālītis.

Tad kādā briesmīgā vasarā viss mainījās. Aleksandrai nomira māte, un viņai aizliedza satikties ar draugiem. Uz viņu iemīļoto vietu – veco torni – viņus kategoriski nelaida, viņiem gan tur nebija ļauts atrasties arī agrāk, jo tur bija pārāk bīstami. Tad Nikijs aizbrauca uz skolu, un pēc tam viņi vairs nespēlējās kopā.

Vienlaikus arī Nikija prātā pēkšņi atplaiksnīja atmiņas.

Viņš neveikli sagrozījās un ātri piebilda:

– Bet tas jau bija sen, sen. Mēs tad bijām tikai muļķa bērni, vai ne? Nu, kā tev klājas? Ar ko tu nodarbojies? – Viņa skatiens pievērsās mirdzošajam akmenim gredzenā uz Aleksandras kreisās rokas zeltneša. – Kā redzu, tu esi precējusies.

– Tā ir.

– Ak tā. Nu, apsveicu. Kāds viņš ir?

Aleksandra, samirkšķinājusi acis, uzlūkoja Nikiju. Viņš bija zaudējis zēna gadu maigos, sārti baltos vaigus; seja bija gluda, iedegusi, bet skarbāka, pelēkās acis možākas zem biezajām uzacīm, mati tumšāki. Viņš joprojām izstaroja enerģiju, to mistisko spēku, kas pievilka apkārtējos un lika darīt tā, kā viņš lika. Viņam piemita tādas spējas, kādas Aleksandra nebija ievērojusi nevienam citam. Negaidot viņa secināja, ka pirms satikšanās ar Nikiju viss bija šķitis bāls, bez dzīvesprieka, toties no viņa plūda apbrīnojams sparīgums, gan no rokām ar garajiem, graciozajiem pirkstiem, kas pastāvīgi kustējās, gan izteiksmīgās mutes. Gaiss ap viņu burtiski vibrēja no enerģijas.

– Kāds viņš ir? – Nikijs atkārtoja.

– Kas? – Aleksandra jautāja.

– Kas? – Nikijs iepleta acis, tad iesmējās. – Tavs vīrs! Kāds viņš ir? Ar ko nodarbojas? Vai es viņu pazīstu?

– Viņu sauc Lorenss Saikss. Viņš dien Karaliskās kavalērijas sardzē.

Nikijs papurināja galvu.

– Nē. Nezinu viņu.

– Nav jau iemesla, kāpēc lai tu viņu pazītu.

– Neticami. Mazā Aleksandra ir pieaugusi un apprecējusies. – Nikijs nebēdnīgi pasmaidīja. – Tu mani esi visādā ziņā pārspējusi. Es diemžēl ne tuvu neesmu sasniedzis tik daudz.

– Vai tagad tu dzīvo Londonā?

Nikijs pamāja ar galvu.

– Jā. Darbojos jomā, kas kaitē ģimenes godam. Tētis dusmojas uz mani, bet es viņam pateicu, ka darīšu, ko gribēšu, tik ilgi, cik man tas padosies. Viņš uzskata, ka esmu galīgi sajucis, kļūdams par fotogrāfu. Viņam tas ir tikpat zems līmenis kā būt par tirgotāju. Viņš nesaprot, ka mūsdienās ir citādi, tagad tā ir pietiekami cienījama profesija.

– Tātad ar to tu tagad nodarbojies?

– Jā. – Uz brīdi viņš izskatījās apmierināts ar sevi, nevērīgi lepni izliecis plecus. – Nu, es esmu saistīts ar modi. Mākslu. Veidoju fotokolāžas literāriem žurnāliem.

Aleksandra juta apbrīnu.

– Vai tu arī… dokumentē karus svešās zemēs un tamlīdzīgi?

– Ne gluži. Nē.

– Kur es varētu apskatīt tavus darbus? The Times? Vogue?

Nikijs iesmējās ar nelielu rūgtuma pieskaņu.

– Ak… diemžēl nekā tamlīdzīga.

– Kur tad?

Viņš pasmaidīja.

– Labi, atklāšu tev, kā ir. Man nav pastāvīga darba. Toties es daudz darbojos uz labu laimi. Sarunāju skaistas meitenes, lai man pozē, tad izmēģinu veiksmi, rādot fotogrāfijas žurnāliem. Reizēm tie ieinteresējas. Nesen Picture Post ielika labas fotogrāfijas ar meiteni pie jūras. Kad apmeklēju tās briesmīgās debitanšu balles, taisu meiteņu bildes viņu vecākiem, tad aiznesu tās uz London Life. Tas vēl nesen saucās Tatler. Viņiem der tamlīdzīgas fotogrāfijas. Vienu dienu pavadīju Īstendā, fotografējot palaidņus puikas, ja kāds žurnāls gribētu, bet nevienam tādus nevajadzēja. Taču es esmu drošs, ka drīzumā man izdosies gūt panākumus.

– Noteikti izdosies! – Aleksandra piebalsoja ar patiesu sirsnību. Viņa bija pārliecināta, ka Nikijam vienmēr piemitis nepārspējams valdzinājums.

Viņa pamanīja, ka Nikijs skatās uz viņu, viegli saraucis pieri, acīm ar citādu izteiksmi slīdot pār viņas seju.

– Vai zini, tu esi itin glīta zem tās briesmīgās smiņķa kārtas. Tev vajadzētu atnākt pie manis papozēt.

Aleksandra pietvīka, apmulsusi neizpratnē, vai justies glaimotai vai aizvainotai.

– Nu…

– Tiešām, es runāju nopietni. Man dzīvoklī ir ierīkota studija. Atnāc ciemos pie manis, un es nofotografēšu tevi. Man tas labi padodas, ja atļaujos vērtēt pats sevi.

– Kā šodien izklaidējies? – Lorenss jautāja, abiem sēžot pie galda mazajā telpā, kas viņiem reizē bija gan dzīvojamā istaba, gan ēdamistaba, un ēdot Aleksandras pagatavotās vakariņas.

– Es šodien satiku senu draugu.

– Tiešām? – Lorenss uzmeta sievai dzedru skatienu. Viņa gaišzilās acis vienmēr radīja vēsu iespaidu. – Kas viņa ir?

– Ne jau viņa. Viņš.

Dakšiņa uz mirkli apstājās pie Lorensa mutes, pagaidīja, tad turpināja ceļu. Sakošļājis kumosu, viņš noprasīja:

– Kas tas “viņš” tāds ir?

– Bērnības draugs. Nikijs Stērlings.

– Stērlings… Jā, esmu par viņiem dzirdējis. Tā ir ģimene, kas dzīvo lielajā mājā netālu no tava ciemata.

Aleksandra pamāja.

– Taisnība. Bērnībā mēs mēdzām kopā rotaļāties. Bija ļoti dīvaini viņu atkal satikt; viņš ir ļoti pārvērties. Tagad viņš ir fotogrāfs. Piedāvāja uztaisīt manu portretu.

Lorenss nolika dakšiņu.

– Tiešām? Neparasta nodarbošanās tādam cilvēkam. Droši vien viņš tā izklaidējas. Es nesaskatu neko sliktu, ja tu viņam papozēsi.

Lorenss iegrima domās, un Aleksandra tik skaidri redzēja, ko viņš tagad gudro, it kā skatītos filmu. Viņš prātoja par iespēju padižoties sabiedrībā ar to, ka viņa sievas portretu radījis aristokrātiskas izcelsmes fotogrāfs. Attēlu viņi ierāmētu un uzliktu uz galda, un, kad atnāktu viesi un to apbrīnotu, Lorenss varētu it kā starp citu pateikt, ka tā autors ir vecs ģimenes draugs Nikijs Stērlings, Nortmūras titula mantinieks, un apvaicāties, vai viņi ir par tādu dzirdējuši.

– Tad tu neiebilsti? – Aleksandra bailīgi uzdrošinājās pavaicāt.

– Nē, protams, ne. Sarunā ar viņu kaut ko. Mums viņš jāielūdz vakariņās, lai pateiktos par viņa pausto interesi.

Aleksandra domāja par mēteļa kabatā noglabāto papīra strēmeli, kur Nikijs lietišķā rokrakstā ar melniem burtiem bija uzrakstījis savu telefona numuru un vārdus: Piezvani man rīt no rīta.

– Labi, – Aleksandra sacīja, izjuzdama spēju satraukumu.

– Sarunāšu.

Nākamajā dienā Aleksandrai bija jāsameklē telefona būdiņa, lai piezvanītu, viņa gandrīz zagšus pameta kazarmas un, ejot pa Naitsbridžu, jutās kā spiedze, kas dodas slepenā uzdevumā. Pie stacijas bija telefona automāts, bet viņai nācās pagaidīt, līdz vīrietis lietusmētelī pabeidz ļoti garu sarunu, kamēr viņa tur stāvēja, juzdamās muļķīgi un nedaudz vainīga. Galu galā vīrietis nolika klausuli un iznāca no būdiņas, savukārt Aleksandra tajā iegāja, saraucot degunu par skābo smaku iekšpusē. Viņa izņēma monētas, vienu iemeta spraugā, piespieda pogu, uzgrieza numuru, kuru jau zināja no galvas, un, aizturot elpu, gaidīja savienojumu. Signāls noskanēja divpadsmit reižu, un Aleksandra vīlusies smagi nopūtās. Tātad – nekā. Nikijs nebija runājis nopietni. Viņš bija Aleksandru aizmirsis. Viņai iedūra sveša un negaidīta sāpe, it kā aizkars starp viņu un pagātni būtu uz brīdi pacēlies, ļāvis ielūkoties aizmirstajā pasaulē un tad atkal nokritis, atstājot viņu tumsā. Aleksandrā lēni pastiepa klausuli, lai noliktu atpakaļ, bet tad izdzirdēja no tās atskanam metālisku balsi.

– Hallo, hallo! Kas runā?

Aizelsusies viņa pierāva klausuli atpakaļ pie auss, piespieda otru pogu, tā ka monēta grabēdama nokrita lejā, un viņa tika savienota.

– Te Aleksandra. Tu teici, lai es piezvanot, un es to daru.

– Ak jā! Skaistā mis Krūva. Es gribēju teikt… misis Saiksa. Es jau cerēju, ka piezvanīsi. Vai tu man papozēsi?

Aleksandras sirds krūtīs dauzījās.

– Jā… jā, lūdzu. Ļoti labprāt.

– Tas ir labi. Atnāc rīt pulksten divos. Tikai neuzkrāsojies kā vakar.

Aleksandra pieskārās savam vaigam. Tas bija pavisam tīrs. Pūderkrēmu viņa jau bija paspējusi izmest atkritumu tvertnē.

– Nekrāsošos.

– Es tev pateikšu adresi. Vai vari pierakstīt?