Читать книгу Varoņi ir mana vājība - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 2

Parasti Annija nemēdza sarunāties ar ceļasomu, bet pēdējā laikā viņa gandrīz vai nepazina pati sevi. Automašīnas priekšējo lukturu gaismas stari tik tikko izlauzās cauri ziemas tumsai un virpuļojošā puteņa haosam, un vecā Kia stiklu tīrītāji nespēja sacensties ar vētras spēku, kas plosīja salu.

– Tikai nedaudz snieg, – viņa apgalvoja piebāztajai sarkanajai somai, kas bija nolikta blakus uz pasažieru sēdekļa. – Sajūta, ka pienācis pasaules gals, vēl nenozīmē, ka tas tiešām ir klāt.

Tu zini, ka es neciešu aukstumu, no ceļasomas atskanēja kaitinoši gaudulīga balss – kā bērnam, kas grasās piecirst kāju, lai tikai panāktu savu. Kā tu uzdrošinājies mani atvest uz šo briesmīgo vietu?

Bet Annijai vairs nebija citas ispējas.

Ledainais vējš raustīja mašīnu. Vecajām eglēm gar neasfaltēto ceļu zari plivinājās gluži kā raganas matu šķipsnas. Annija nodomāja, ka kļūdās tie, kuriem elle nozīmē karstu spelti. Elle bija šī drūmā, naidīgā sala bargajā ziemā.

Vai tu nekad neesi dzirdējusi par Maiami pludmali? Izlutinātā Princesīte viņas ceļasomā nerimās. Nē, tās vietā tu mūs atvilki uz pamestu salu Ziemeļatlantijas okeāna vidū, kur mūs, iespējams, apēdīs polārlāči!

Ātruma pārslēgs smagi noklakšķēja, Kia cīnoties augšup pa šauro, slideno salas ceļu. Annijai sāpēja galva un krūškurvis no klepošanas un mācās virsū reibonis no kakla staipīšanas, lai putenī kaut ko saskatītu caur priekšējo stiklu. Viņa bija atstāta pasaulē viena pati. Tikai iedomu balsis noturēja viņu realitātē. Lai arī cik slikti viņa jutās, tomēr spēju ironizēt nebija zaudējusi.

Annija ieklausījās, ko runā daudz mierīgākā Princesītes līdzgaitniece – praktiskā, kārtīgā meitene Dillija, iespiesta pieskaņotā sarkanā somā uz aizmugurējā sēdekļa.

Mēs neatrodamies Atlantijas okeāna vidū, aizrādīja prātīgā Dillija. Mēs esam uz salas desmit jūdžu attālumā no Jaunanglijas krasta, un, cik es esmu dzirdējusi, Menas štatā nav polārlāču. Turklāt Peregrīnailenda nav pamesta.

Tikpat labi viņi te varētu būt. Ja Princesīte sēdētu Annijai uz rokas, viņa izslietu gaisā degunteli. Ļaudis šeit tik tikko spēj izdzīvot vasarā, kur nu vēl ziemā. Saderēsim, ka viņi ēd savējo līķus.

Automašīna viegli saslīdēja. Annija stingrāk satvēra stūri cimdotajās rokās. Sildītājs strādāja ļoti vāji, bet viņai zem jakas uz miesas izspiedās sviedri.

Princesīt, tu nedrīksti žēloties, Dillija sabāra sapīkušo līdzgaitnieci. Peregrīnailenda ir slavens vasaras kūrorts.

Tagad taču nav vasara! Princesīte nepadevās. Ir tikai februāra pats sākums, mēs pirms brīža nobraucām no prāmja, kur man piemetās jūrasslimība, un uz salas nevar būt vairāk kā cilvēku piecdesmit. Piecdesmit muļķu!

Tu zini, ka Annijai neatlika nekas cits kā braukt šurp, Dillija aizrādīja.

Tāpēc ka viņa ir liela neveiksminiece, atskanēja vīrieša balss – nepatīkama, ņirdzīga.

Leo piemita paradums izteikt vārdos Annijas dziļākās bailes, un viņš nenovēršami mēdza ielauzties viņas domās. Leo bija Annijas vismazāk iecienītā lelle, taču katrai pasakai bija nepieciešams savs ļaunais.

Cik nelaipni, Leo, rājās Dillija. Pat ja tā ir taisnība.

Neiecietīgā Princesīte turpināja žēlošanos.

Tu esi varone, Dillij, tāpēc tev vienmēr viss izdodas. Bet ne jau mums, pārējiem. Nekad. Tāds ir mūsu liktenis! Mēs esam neveiksmei nolemtie, es saku! Uz mūžu…

Klepus pārrāva Annijas lelles tēlojumu. Agrāk vai vēlāk organisms atlabs no plaušu karsoņa izraisītajām ilgstošajām sekām – vismaz viņa tā cerēja. Bet kā būs ar pārējo? Viņa bija zaudējusi ticību sev, apziņu, ka trīsdesmit trīs gadu vecumā labākais viņu vēl gaida. Viņa bija fiziski novājināta, emocionāli iztukšota un diezgan pamatīgi nobijusies, līdz ar to noteikti ne tādā stāvoklī, lai turpmākos divus mēnešus piespiedu kārtā pavadītu izolētajā Menas štata salā.

Tās ir tikai sešdesmit dienas, Dillija mēģināja viņu mierināt. Turklāt tev nav citas vietas, kurp doties…

Tā tas bija. Rūgtā patiesība. Annijai nebija citas vietas, kurp doties. Viņa varēja vien meklēt mantojumu, kuru māte varbūt bija viņai atstājusi.

Kia trāpīja sniega pieputinātā grambā, un drošības josta pavilkās ciešāk. Spiediens Annijai uz krūtīm izraisīja jaunu klepus lēkmi. Kaut viņa būtu varējusi pārlaist nakti ciematā, bet viesnīca “Sala” bija slēgta līdz maijam. Un šā vai tā viņa tādu greznību nevarēja atļauties.

Automašīna ar pūlēm rāpās augšā kalnā. Gadiem ilga pieredze vadāt savas lelles jebkuros laika apstākļos palīdzēja, tomēr šādā piesnigušā ceļā pat izveicīgam braucējam bija ierobežotas iespējas, īpaši ar viņas Kia. Ne velti Peregrīnailendas iedzīvotāji pārvietojās ar pikapiem.

Lēnām, ieteica vēl viena vīrieša balss no somas aizmugurē. Uzvar tie, kuri brauc rāmi un vienmērīgi. Pīters, Annijas varonis – viņas bruņinieks spožās bruņās – bija uzmundrinātāja balss atšķirībā no bijušā mīļākā – aktiera, kurš iedrošināja tikai pats sevi.

Tikusi kalnā, Annija apturēja mašīnu pavisam, bet tad lēnām sāka virzīties lejup. Pusceļā tas notika.

Ne no kurienes uzradās rēgs.

Pašā apakšā pāri ceļam pārlidoja vīrietis melnā uz melna zirga. Annijai vienmēr bija piemitusi spilgta iztēle – par to liecināja kaut vai viņas iekšējās sarunas ar lellēm –, un viņai šķita, ka vīzija tikai parādījusies. Taču tā bija reāla. Pa sniegu auļoja jātnieks, zemu noliecies pie zirga plīvojošajām krēpēm. Kā dēmoniski radījumi, kā pusnakts murgi zirgs un vīrietis neprātīgi aizaulekšoja putenī.

Viņi nozuda tikpat ātri, kā bija parādījušies, bet Annijas kāja automātiski piespieda bremzes pedāli, un automašīna saslīdēja. Sagriezusies šķērsām uz ceļa, tā ar biedējošu būkšķi ietriecās sniega pieputinātā grāvī.

Kāda tu esi neveiksminiece, noņirdza ļaunais Leo.

Annijai acīs saskrēja izmisuma asaras. Rokas trīcēja. Vai jātnieks un zirgs bija reāli, vai arī viņa būtu tos iztēlojusies? Viņai bija nepieciešams koncentrēties. Ieslēgusi atpakaļgaitu, viņa mēģināja mašīnu izšūpot laukā no grāvja, taču riteņi iegriezās vēl dziļāk. Annijas galva atslīga pret sēdekļa atzveltni. Ja viņa paliks te, gan jau sagaidīs, ka viņu kāds ieraudzīs. Bet kad? Šā ceļa galā atradās vienīgi kotedža un lielā māja.

Viņa centās domāt loģiski. Vienīgais cilvēks, ar kuru sazināties uz salas, bija atbildīgais par māju un kotedžu, bet Annijas rīcībā bija tikai viņa elektroniskā adrese. Viņa bija aizsūtījusi vēstuli, brīdinot par ierašanos un lūdzot ieslēgt apkuri kotedžā. Pat ja viņai būtu Villa Šova (tā sauca pārvaldnieku) telefona numurs, viņa šaubījās, vai šeit ir iespējami mobilie sakari.

Neveiksminiece. Leo nekad nerunāja parastā balsī. Viņš vienmēr ņirgājās.

Annija izvilka salveti no saburzītas paciņas, taču nevis apsvēra savu turpmāko rīcību, bet domāja par zirgu un jātnieku. Kāds neprātīgais gan dzen dzīvnieku laukā tādā sniegputenī? Viņa aizmiedza acis un pūlējās aizgainīt nelabuma vilni. Kaut varētu saritināties kamolā un aizmigt! Vai tad bija tik briesmīgi atzīties, ka dzīve viņu nospiedusi uz ceļiem?

Nekavējoties izbeidz, saprātīgā Dillija pavēlēja.

Annijai dunēja galva. Vajadzēja dabūt rokā to Šovu, lai viņš izvelk no grāvja mašīnu.

Lai nu paliek Šovs, varonis Pīters paziņoja. Es pats to izdarīšu.

Bet Pīters – gluži tāpat kā Annijas bijušais draugs – veiksmīgi rīkojās tikai izdomātās krīzes situācijās.

Kotedža atradās apmēram jūdzes attālumā, un normālos laika apstākļos to sasniegt veselam cilvēkam nebija grūti. Taču laiks bija drausmīgs, un Anniju nekādā ziņā nevarēja nosaukt par veselu.

Padodies, Leo zobojās. Tu pati zini, ka to vēlies.

Leo, izbeidz viņu nemitīgi apliet kā ar aukstu dušu! Balss piederēja Nebēdnei, Dillijas labākajai draudzenei un Annijas “otrajam es”. Kaut arī Nebēdne bija atbildīga par lielu daļu nedienu, kurās lelles iekļuva, un izeju no tām nācās meklēt varonīgajai Dillijai un varonim Pīteram, Annijai patika viņas drosme un labā sirds. Saņemies, Nebēdne pavēlēja. Kāp ārā no mašīnas!

Annija juta vēlmi pasūtīt viņu pie velna, bet kāda gan būtu jēga? Pabāzusi nepaklausīgos matus zem mīkstās, siltās jakas apkakles, viņa aizvilka rāvējslēdzēju. Adītajam cimdam īkšķī bija caurums, un durvju rokturis dāvāja ledainu sveicienu kailajai ādai. Annija pavēlēja sev atvērt durvis.

Aukstums sejā iesitās tik spēji, ka viņai aizrāvās elpa. Ar milzu piespiešanos viņa izcēla kājas no mašīnas. Novalkātie zamša zābaki iegrima sniegā, arī džinsi nebija atbilstoši laika apstākļiem. Vairīdamās no vēja, Annija brida uz mašīnas aizmuguri. Tur viņa atklāja tikai to, ka bagāžnieks neglābjami iebrucis kupenā un tam nav iespējams piekļūt. Kāds tur brīnums? Tik sen nekas nenotika tā, kā paredzēts, un viņai jau bija aizmirsies, ko nozīmēja veiksme.

Annija iesēdās atpakaļ mašīnā. Lellēm šeit pa nakti nekas slikts nevarēja notikt, bet ja nu tomēr? Annijai tās bija nepieciešamas. Lelles bija vienīgais, kas viņai atlicis. Ja viņa tās zaudēs, arī pati pagaisīs tukšumā.

Cik nožēlojami, Leo pavīpsnāja.

Annija bija gatava saplosīt lelli gabalos.

Mazulīt, es tev esmu vairāk nepieciešams nekā tu man, Leo atgādināja. Bez manis tava izrāde nevar notikt.

Annija īgņu apklusināja. Smagi elpojot, viņa izcēla somas no mašīnas, paņēma atslēgas, izslēdza priekšējos lukturus un aizvēra durvis.

Nekavējoties viņa tika ierauta biezā, virmojošā tumsā. Krūtis aiz šausmām sažņaudzās.

Es tevi izglābšu! Pīters paziņoja.

Annija ciešāk satvēra somu rokturus, cenšoties neļaut panikai viņu paralizēt.

Es neko neredzu! Princesīte iespiedzās. Es tumsu ienīstu! Vecmodīgā mobilā tālruņa iespējās neietilpa lukturītis, bet…

Nolikusi somas sniegā, Annija izņēma no kabatas automašīnas atslēgas un mazo LED lukturīti, kas bija pievienots atslēgu gredzenam. Jau mēnešiem viņa nebija mēģinājusi to lietot, tāpēc nezināja, vai spuldzīte deg. Sirdij dunot kaklā, viņa ieslēdza lukturīti.

Koši zilas gaismas stars iecirtās sniegā, apspīdot taku, kas bija tik šaura, ka no tās viegli varēja nomaldīties.

Saņemies, Nebēdne aicināja.

Padodies, Leo smējās.

Annija spēra pirmos soļus sniegā.. Vējš izpūta cauri jakai un sagrāba matus, iesitot cirtas sejā. Asas pārslas kapāja skaustu, un Annija sāka klepot. Sāpes spieda ribas, somas dauzījās gar kājām. Drīz vien viņai nācās tās nolikt zemē, lai atpūtinātu rokas.

Sarāvusies viņa centās pasargāt plaušas no ledainā gaisa, slēpjoties aiz apkakles. Pirksti dega no aukstuma, kad viņa atsāka ceļu, saucot palīgā lelles – savas vienīgās sabiedrotās.

Princesīte: Ja tu nometīsi mani, sabojājot manu spīdīgo, mēļo kleitu, es tevi iesūdzēšu tiesā.

Pīters: Es esmu drošākais! Stiprākais! Es tev palīdzēšu.

Leo (smīnot): Vai tu kaut ko vispār spēj izdarīt kā nākas? Dillija: Neklausies Leo. Ej tālāk. Mēs nonāksim pie mērķa.

Un Nebēdne, Annijas nekam nederīgais “otrais es”: Sieviete ar ceļasomu pie rokas ieiet bārā…

Ledainas asaras lipa pie skropstām, aizmiglojot skatu. Vējš sakampa somas, draudēdams tās izraut no rokām. Somas bija pārāk lielas, pārāk smagas. Tās vilka lejup Annijas rokas. Tas bija muļķīgi – ņemt somas līdzi. Muļķīgi, muļķīgi. Bet viņa taču nedrīkstēja pamest savas lelles!

Katrs solis šķita kā jūdze, un Annijai sala tik ļoti kā vēl nekad mūžā. Bet viņa taču nupat vēl bija nospriedusi, ka uzsmaidījusi veiksme, jo paspēja uzkāpt uz prāmja, kas uzņēma automašīnas. Tas kursēja neregulāri – atšķirībā no pasažieru vajadzībām pārbūvētā omāru zvejas kuģīša, kas apmeklēja salu reizi nedēļā. Taču, jo tālāk prāmis virzījās prom no cietzemes, jo stiprāks pieņēmās vējš.

Annija turpināja iet, sperdama sniegā soli aiz soļa. Rokas gluži vai kliedza aiz sāpēm no somu stiepšanas, plaušas dega, viņai mēģinot apvaldīt kārtējo klepus lēkmi. Kāpēc viņa nebija ielikusi silto dūnu jaku mašīnas salonā, bet ieslēgusi to bagāžniekā? Kāpēc neizdarīja vēl daudz ko citu? Piemēram, nebija sameklējusi stabilu nodarbošanos. Viņa varēja piesardzīgāk tērēt naudu. Satikties ar kārtīgiem vīriešiem.

Daudz laika bija pagājis, kopš viņa pēdējo reizi ieradās salā. Agrāk ceļš izbeidzās līdz ar pagriezienu uz kotedžu un Hārpu namu. Ja nu viņa bija pagājusi tam garām? Kas zina, kādas pārmaiņas šeit notikušas.

Annija paklupa un nokrita uz ceļiem. Atslēgu saišķis ar lukturīti izslīdēja no rokas. Gaisma nodzisa. Atbalstam viņa pieturējās pie vienas no somām. Aukstums stindzināja, savukārt plaušas dedzināja karstums. Tverot pēc gaisa, viņa drudžaini lūkojās apkārt sniegā. Ja viņa pazaudēs lukturīti…

Pirksti bija tik sastinguši, ka viņa tos gandrīz nespēja sajust. Beidzot sataustījusi sniegā lukturīti, viņa to ieslēdza no jauna un ieraudzīja koku rindu, kas vienmēr bija norādījusi uz ceļa galu. Annija aizvirzīja staru pa labi, kur tas atdūrās pret lielu granīta akmeni tieši pie pagrieziena. Uzraususies atkal kājās, viņa pacēla somas un brida tālāk cauri kupenām.

Pagaidu atvieglojums par atrasto pagriezienu izgaisa. Klajumā viņai uzbruka okeāna vējš un sagrieza somas kā vērpetē. Neizlaižot tās no rokām, Annijai izdevās pavērsties ar muguru pret brāzmām. Sperot pa dziļo sniegu soli pēc soļa, viņa stiepa somas un centās nepadoties vēlmei nogulties kupenā un ļaut aukstumam izdarīt ar viņu to, ko nu tas gribēja.

Pieliekusi galvu pret vēju, Annija gandrīz nepamanīja mērķi. Tikai brīdī, kad somas stūris atsitās pret zemu, sniega appūstu akmens žogu, viņa aptvēra, ka sasniegusi kotedžu “Mēness zvejnieks”.

Nelielā, pelēkā māja ar lubiņu jumtu sniegotajā klajumā atgādināja amorfu veidojumu. Nebija nedz iztīrītu celiņu, nedz iedegtu gaismu logos. Pēdējā reizē, kad Annija te atbrauca, durvis bija nokrāsotas dzērveņu sarkanas, bet tagad tās bija auksti zilā kapmiršu tonī. Zem priekšējā loga nedabiski liela sniega kupena klāja vecus omāru zvejas rīkus – atgādinājumu par vēsturiski agrāko zvejnieku būdiņu tagadējās kotedžas vietā.

Aizbridusi līdz durvīm, Annija nolika ceļasomas. Mēģinādama ielikt atslēgu slēdzenē, viņa atcerējās, ka ciemata ļaudis reti mēdza aizslēgt savas mājas.

Atvērusi durvis, Annija ar pēdējiem spēkiem ievilka somas iekšā. Gaiss plaušās šņāca, un viņas smagā elpa vairāk atgādināja elsas. Aiztaisījusi durvis ciet, viņa sabruka uz tuvākās somas.

Tad viņa sāka uztvert ledaini aukstās telpas pelējuma smaku. Piespiedusi degunu pie jakas piedurknes, viņa taustījās pēc slēdža. Taču gaisma neiedegās. Vai nu mājas pārvaldnieks nebija saņēmis viņas elektronisko vēstuli ar lūgumu iedarbināt ģeneratoru un iekurināt mazo pavardu, vai arī bija to ignorējis. Annijai trīsēja ikviena viņas nosalušā ķermeņa daļiņa. Viņa nometa apsarmojušos cimdus uz nelielā audekla paklāja turpat pie durvīm, bet nepūlējās nopurināt sniegu no izspūrušajiem matiem. Džinsi bija piesaluši pie kājām, un viņai vajadzēja vispirms noaut zābakus, lai no tiem atbrīvotos, taču aukstums neļāva kustēties.

Lai cik slikti jutās, Annija apzinājās, ka jāizņem lelles no apsnigušajām somām. Viņa sameklēja vienu no lukturīšiem, kurus māte parasti glabāja blakus durvīm. Pirms skolas un bibliotēkas budžeta samazināšanas Annijas lellēm bija labāka dzīve nekā tad, kad viņa bija caurkritusi aktrise vai veda pastaigās suņus (tas bija pusslodzes darbs) un pasniedza dzērienus kafejnīcā.

Drebinādamās no aukstuma, Annija nolādēja pārvaldnieku, kas acīmredzot bez sirdsapziņas pārmetumiem bija sniega vētrā devies izjādē, bet nepakustināja ne pirkstiņu, lai pildītu savus īstos pienākumus. Tas noteikti bija Šovs, kas tur laukā jāja ar zirgu. Neviens cits ziemā nedzīvoja šajā salas daļā.

Annija atvēra somas un izņēma savas piecas rotaļlietas. Atstājusi lelles plastmasas maisiņos, kas tās aizsargāja, viņa pagaidām nolika tās uz dīvāna, tad ar lukturīti rokā aiztipināja pa ledaino koka grīdu.

Kotedža no iekšpuses ne mazākajā mērā nelīdzinājās ierastajai zvejnieku mājai Jaunanglijā. Annijas mātes ekscentriskā gaume visur bija atstājusi pēdas – no baisa trauciņa ar mazu dzīvnieciņu galvaskausiem līdz apsudrabotam Luija XIV krūšutēlam ar uzrakstu Pāļdzinis, kuru Marija bija uzpūtusi grafiti stilā ar melniem burtiem. Annija deva priekšroku omulīgākai videi, bet Marijas slavas laikos, kad viņa iedvesmoja modes dizainerus un jauno mākslinieku paaudzi, gan kotedža, gan mātes dzīvoklis Manhetenā tika atspoguļoti labākajos interjeru žurnālos.

Tie laiki bija sen beigušies – pēc tam, kad Marija zaudēja ietekmi Manhetenas jauno mākslinieku aprindās. Turīgajiem ņujorkiešiem radās cits pieprasījums, kā veidot privātās mākslas kolekcijas, un Marija bija spiesta pārdot vērtīgus priekšmetus, lai uzturētu atbilstošu dzīves stilu. Kad viņa saslima, viss bija zudis. Viss. Kaut kas bija palicis vienīgi kotedžā – tas, kam bija paredzēts kļūt par noslēpumaino Annijas “mantojumu”.

– Tas atrodas kotedžā. Tu dabūsi… daudz naudas… – Marija bija pateikusi šos vārdus pēdējās stundās pirms nāves kādā no retajiem apskaidrības mirkļiem.

Nav nekāda mantojuma, Leo ņirgājās. Tava māte visu pārspīlēja.

Iespējams, ja Annija vairāk laika būtu pavadījusi uz salas, viņa saprastu, vai Marija teikusi taisnību, bet viņa ienīda šo vietu un nebija te atgriezusies kopš divdesmit otrās dzimšanas dienas pirms vienpadsmit gadiem.

Iegājusi mātes guļamistabā, Annija paspīdināja apkārt kabatas bateriju. Divguļamās gultas galā atradās liela izmēra fotogrāfija, kurā bija attēlots grezns itāliešu koka gultas galvgalis. Pie skapja durvīm bija piekarināti dekori no veltas vilnas, kurā iestrādāti priekšmeti no saimniecības preču veikala. Skapis joprojām bija saglabājis mātes iecienītā parfīma aromātu – mazpazīstama japāņu vīriešu odekolona dvesmu. Par tā pasūtīšanu nācās maksāt veselu bagātību. Ieelpojot šo smaržu, Annija vēlējās, kaut spētu bēdāties kā pirms piecām nedēļām, kad zaudēja māti, bet sajuta tikai nomāktību.

Vispirms sameklējusi Marijas veco koši sarkano vilnas apmetni un biezas zeķes, viņa atbrīvojās no savām drēbēm. Saklājusi visas segas, ko vien spēja atrast, viņa iekārtojās uz sasmakušajiem palagiem, izslēdza lukturīti un aizmiga.

Annija necerēja, ka spēs sasildīties, bet, pamodusies ap pulksten diviem naktī no klepus lēkmes, viņa mirka sviedros. Ribas dega kā salauztas, galva dunēja, un kakls sūrstēja. Turklāt viņai vajadzēja arī uz tualeti, un tas bija vēl viens sarežģījums mājā bez ūdens. Kad klepus beidzās, viņa izlīda no segām. Ietinusies koši sarkanajā apmetnī, viņa iededza lukturīti un, atbalstoties pret sienu, taustīdamās devās uz vannas istabu.

Lukturīti Annija turēja uz leju, lai neredzētu savu attēlu spogulī virs vecmodīgās izlietnes. Viņa zināja, ko tur ieraudzītu. Garu, bālu, slimības apēnotu seju, asi izvirzītu zodu, lielas brūnas acis un izspūrušu matu ērkuli, kas vijās un cirtojās, kā ienāca prātā. Viņas vaibsti patika bērniem, bet vīriešiem tie lielākoties šķita dīvaini, nevis pavedinoši. Matus un seju viņa bija mantojusi no nezināma tēva – precēta vīra.

– Viņš par tevi neko negribēja zināt. Paldies Dievam, nu jau viņš ir miris.

Augums viņai bija no mātes: Marija bija gara, kalsna, ar kaulainiem ceļgaliem, elkoņiem, lielām pēdām un plaukstām, slaikiem pirkstiem.

– Lai kļūtu par panākumiem bagātu aktrisi, jābūt vai nu izcili skaistai, vai izcili talantīgai, – Marija bija teikusi. – Tu esi pietiekami glīta, Antuanete, un tev ir laba mīmika, bet skatīsimies patiesībai acīs…

Tava māte tevi ne visai iedvesmoja, Dillija secināja acīm redzamo.

Es tevi iedvesmošu, Pīters paziņoja. Es par tevi parūpēšos un vienmēr tevi mīlēšu.

Pītera varonīgie paziņojumi parasti izraisīja Annijai smaidu, bet šoreiz viņai prātā bija bezdibenis starp vīriešiem, kuriem viņa atdeva sirdi, un mīļotajiem iedomu varoņiem. Otrs bezdibenis bija starp dzīvi, kādu viņa sev iztēlojās, un to, kāda tā bija īstenībā.

Par spīti Marijas iebildumiem, Annija ieguva grādu teātra mākslā un turpmākos desmit gadus veltīja smagam darbam. Viņai izdevās dabūt lomas reklāmās, rajona biedrības teātrī un dažas pat lugās, kas tika izrādītas netālu no Brodvejas. Diemžēl tādu lomu bija pārāk maz. Pēdējā vasarā viņa beidzot atzina, ka Marija nav kļūdījusies. Annija bija labāka vēderrunātāja nekā aktrise. Atklājums nesniedza viņai nekādas izredzes.

Annija atrada ūdeni ar žeņšeņa aromātu – tam kaut kā bija izdevies nesasalt. Viņai bija sāpīgi norīt pat malku. Paņēmusi ūdeni līdzi, viņa devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu.

Marija te nebija uzturējusies kopš vasaras, kad viņai noteica diagnozi – ļaundabīgais audzējs –, taču putekļi gandrīz nebija manāmi. Pārvaldnieks bija paveicis vismaz šo daļu pienākumu. Kaut viņš būtu pildījis arī visus pārējos.

Lelles gulēja uz koši sārta Viktorijas laika dīvāna. Lelles un automašīna bija vienīgais, kas Annijai atlicis.

Ne gluži tā, Dillija iebilda.

Pareizi. Vēl Annijai līdzi vilkās apjomīgs parāds, kuru viņa nespēja atmaksāt. Tas bija radies pēdējo sešu mēnešu laikā, kad viņa centās apmierināt visas Marijas vajadzības.

Tā tu beidzot guvi māmiņas atzinību, Leo viņu izsmēja.

Annija ņēma lelles ārā no plastmasas maisiņiem. Katra figūriņa bija divas ar pusi pēdas gara, ar kustīgām acīm un muti un nokabināmām kājām. Viņa pacēla Pīteru un palika plaukstu zem viņa T krekla.

Cik skaista tu esi, mana dārgā Dillij, Pīters teica savā visvīrišķīgākajā balsī. Tu esi mana sapņu sieviete.

Un tu esi pats labākais vīrietis. Dillija nopūtās. Drosmīgs un bezbailīgs.

Tikai Annijas iztēlē Nebēdne iejaucās viņai neraksturīgajā ļaunprātībā. Citādi tu esi tikpat nederīgs kā viņas bijušie mīļākie.

Ir tikai divi bijušie, Nebēdne, Dillija sarāja draudzeni. Un tu nedrīksti pārnest uz Pīteru savu rūgtumu pret vīriešiem. Tu noteikti tā nedomā, bet sāc izklausīties pēc citu biedētājas, un tu zini, kāds ir mūsu viedoklis par tādiem, kuri moka tuvākos.

Annija uzstājās leļļu izrādēs ar noteiktu tematiku, dažās tika iztirzāta arī apkārtējo terorizēšana. Viņa nolika Pīteru un pavirzīja Leo tālāk, bet viņš Annijai domās izsmējīgi pauda savu nicinājumu.

Tu joprojām baidies no manis.

Dažreiz Annijai šķita, ka lellēm piemīt pašām savs prāts. Savilkusi koši sarkano apmetni ciešāk, viņa piegāja pie erkera loga mājas priekšpusē. Vējš bija pierimis, un mēness gaisma iespīdēja cauri rūtīm. Viņa palūkojās ārā uz drūmo ziemas ainavu – piķa melno egļu ēnām, klajo tīreli. Tad viņa novirzīja skatienu sānis.

Iztālēm pašā kailās klints augšā slējās Hārpu nams. Pusmēness neskaidrajā gaismā iezīmējās stūrainie jumti un dramatiskais tornis. Māja slīga tumsā, tikai augstu tornī blāvoja dzeltens atspīdums. Ainava atgādināja gotiskā stilā darinātu veca brošēta romāna vāku – tādus vēl aizvien varēja atrast lietotu grāmatu veikalā. Annija viegli iztēlojās varoni caurspīdīgā, plānā naktskreklā basām kājām bēgot no spoku pārņemtā nama, un viņai aiz muguras tornī biedējoši spīd gaisma. Tie romāni atšķīrās no mūsdienu erotiski uzlādētajiem sacerējumiem par vampīriem un vilkačiem, bet Annijai tie bija mīļi. Tajos viņa smēlās vielu saviem nomoda sapņiem.

Virs robotajiem Hārpu nama jumtiem gar mēnesi skrēja vēja plosīti mākoņi, un to gaita bija tikpat mežonīga kā zirga un jātnieka lidojums pāri ceļam. Annijai uzmetās zosāda – ne no aukstuma, bet no iztēles radītajām ainām. Viņa aizgriezās no loga un palūkojās atpakaļ uz Leo.

Acis ar smagiem plakstiņiem… Vīpsna plānajās lūpās… Īsts nelietis. Annija būtu varējusi izvairīties no sāpēm, ja nepiedēvētu romantiskas jūtas tiem vīriešiem, kuros iemīlējās, iztēlodamās viņus par savu sapņu varoņiem, nevis saprazdama, ka viens ir krāpnieks, bet otrs – Narciss. Ar Leo tomēr bija citādi. Viņa pati bija radījusi lelli no auduma un dzijas. Viņa to kontrolēja.

Tā tu domā, Leo nočukstēja.

Nodrebinājusies Annija iegāja guļamistabā. Bet, palienot zem segas, viņa tomēr nespēja atvairīt melno mājas vīziju uz klints.

Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā…

Nākamajā rītā pamodusies, Annija nejuta izsalkumu, tomēr ar piespiešanos apēda sauju apvecējušu brokastu pārslu. Kotedža bija ledaini auksta, diena pelēka, un Annija vēlējās vienīgi ielīst atpakaļ gultā. Bet viņa taču nevarēja dzīvot mājā bez siltuma un tekoša ūdens, un, jo vairāk viņa domāja par nezin kur esošo pārvaldnieku, jo dusmīgāka kļuva. Viņa paņēma vienīgo Peregrīnailendas telefona numuru, kāds viņai bija – salas rātsnama, pasta un bibliotēkas apvienoto numuru –, taču, kaut arī aparāts bija uzlādēts, signāls neskanēja. Annija apsēdās uz sārtā samta dīvāna un saņēma galvu rokās. Tātad nāksies pašai iet pakaļ Villam Šovam, tātad jādodas uz Hārpu namu. Atpakaļ uz vietu, kurai bija zvērējusi nekad vairs pat netuvoties.

Uzvilkusi tik daudz siltu drēbju kārtu, cik spēja atrast, viņa apņēma apkārt vēl mātes sarkano apmetni un sasēja ap kaklu veclaicīgu Hermés šalli. Tad, sakopojusi visu savu enerģiju un gribasspēku, izgāja laukā. Diena bija tikpat pelēcīga kā viņas nākotne, sāļais gaiss ledains, bet attālums starp kotedžu un māju augšā klintī nepārvarams.

Es tevi nesīšu katru soli šajā ceļā, Pīters paziņoja.

Nebēdne nicīgi pavīpsnāja.

Okeānā bija bēgums, bet apledojušie akmeņi gar piekrasti pārāk bīstami, lai pa tiem ietu šajā gadalaikā, tātad viņai bija jāveic garāks ceļš apkārt tīrelim. Bet ne jau tikai tālums lika Annijai baidīties.

Dillija centās iedvest viņai drosmi.

Astoņpadsmit gadu pagājuši, kopš tu gāji uz Hārpu namu.

Spoki un mājas gari jau sen pazuduši.

Annija aizklāja ar apmetņa malu degunu un muti.

Neuztraucies, Pīters mierināja. Es tevi sargāšu.

Pīters un Dillija bija sava uzdevuma augstumos. Pīters un Dillija bija tie, kuri atbildēja par izkļūšanu no Nebēdnes radītajām likstām un iestājās pret Leo uzbrukumiem. Abi piederēja pie tiem, kuri protestēja pret narkotikām, atgādināja bērniem, ka jāēd dārzeņi, jātīra zobi un nevienam nedrīkst ļaut pieskarties intīmajām ķermeņa daļām.

Bet tas būtu vareni, Leo ņirdzīgi noķiķinājās.

Reizēm Annija vēlējās, kaut nebūtu Leo radījusi. Leo bija tāds īsts neģēļa iemiesojums – agresīvs, tirgoja narkotikas, lietoja sliktu pārtiku un vilināja svešus bērnus no spēļu laukumiem.

Nāciet man līdzi, mazulīši, es jums iedošu saldu konfektīti.

Izbeidz, Annij, Dillija aizrādīja. Līdz vasarai neviens no Hārpu ģimenes te nerādīsies. Mājā dzīvo tikai pārvaldnieks.

Leo tomēr nelika Annijai mieru.

Man ir “Skittles”, “M&M”, “Twizzlers”… un atgādinājumi par tavām kļūmēm. Kā tev veicas ar tavu dārgo aktrises karjeru? Annija uzrāva plecus. Viņai bija jāsāk meditēt vai nodarboties ar jogu – jebko, kas disciplinē prātu, nevis ļauj tam klīst, kur tas grib… vai negrib. Nu un tad, ja sapņi par aktrises profesiju neīstenojās tā, kā viņa bija iecerējusi? Bērni jūsmoja par viņas leļļu izrādēm.

Sniegs gurkstēja zem zābakiem. Ziemas miegā guļošajā tīrelī no sērsnas sliecās smilgu un niedru sarmas klātās skaras. Vasarā tīrelis ņudzēja no dzīvības, bet tagad tas bija drūms, pelēks un kluss kā Annijas cerības.

Viņa vēlreiz apstājās atpūsties, tuvojoties svaigi iztīrītam grants ceļam, kas veda augšup klintī uz Hārpu namu. Ja Šovs varēja iztīrīt ceļu, tad viņš bija spējīgs arī izvilkt viņas mašīnu no grāvja. Annija piespieda sevi iet tālāk. Pirms saslimšanas ar plaušu karsoni viņa skriešus uzsteigtos kalnā, bet tagad, iekams viņa tika augšā, plaušas dega kā ugunī un elpa kļuva sēcoša. Tālu lejā kotedža atgādināja pamestu rotaļlietu, vienu cīņā pret bangojošo okeānu un roboto piekrastes līniju. Ieelpojusi vēl uguni plaušās, viņa saņēmās pacelt galvu.

Hārpu nams slējās acu priekšā kā draudīgs siluets pret svina pelēkajām debesīm. Ar granīta pamatiem tas droši turējās pretī vasaras vējiem un ziemas vētrām. Citi vasarām paredzētie mājokļi bija būvēti vairāk aizsargātajā salas austrumu daļā, bet Hārpu nams nicināja vieglāko izvēli. Atšķirībā no pārējiem tas atradās klinšainajā rietumu pusē, augstu virs jūras – brūns koka cietoksnis, aplikts ar lubiņām, draudīgs ar savu neviesmīlīgo torni vienā pusē.

Mājas formu veidoja asi leņķi: smaili jumti, ēnainas dzegas un ļaunu vēstošas kores. Annijai bija ļoti paticis Hārpu nama gotiskais drūmums, kad viņa atbrauca šurp dzīvot vasarā pēc mātes kāzām ar Eljotu Hārpu. Viņa iztēlojās sevi peļu pelēkā kleitā, ar saliekamo čemodānu rokā – augstdzimusi, bet trūcīga un nelaimīga, spiesta pieņemt pieticīgo guvernantes vietu. Zodu uz augšu pacēlusi, plecus atliekusi, viņa stāsies pretim brutālajam (bet izcili skaistajam) mājas saimniekam ar tādu apņēmību, ka galu galā viņš bezpalīdzīgi iemīlēs jauno meiteni. Abi apprecēsies, un tad viņa pārkārtos šo māju.

Nepagāja ilgs laiks, kad piecpadsmit gadu vecā pusaudze, kas pārāk daudz lasīja un pārāk maz bija pieredzējusi, saskārās ar skarbo realitāti, kas izgaisināja romantiskos sapņus.

Tagad peldbaseins bija rēgaini tukšs, un parastās dēļu kāpnes uz mājas otru pusi un sānu ieeju bija nomainītas ar akmens pakāpieniem, kurus sargāja fantastiskas figūras.

Annija pagāja garām stallim un pa raupjas grants taku devās uz pagalma puses durvīm. Šovam būtu jāatrodas tur, nevis jārikšo apkārt uz viena no Eljota Hārpa zirgiem. Annija piespieda zvana pogu, taču nedzirdēja skaņu iekšpusē.

Māja bija pārāk liela. Viņa pagaidīja, tad piezvanīja vēlreiz, bet neviens nenāca. Uz paklājiņa bija pēdas, it kā tur kāds nesen būtu nopurinājis sniegu. Annija stingri pieklauvēja.

Durvis pašas atsitās vaļā.

Annijai bija tik auksti, ka viņa nevilcinādamās gāja iekšā. Koridorā pie sienām bija pakarināti dažādi apģērba gabali, turpat stāvēja arī sukas un slotas. Pagriezusies ap stūri, Annija devās uz virtuvi un apstājās.

Telpa bija pārvērtusies. Tur vairs nebija riekstkoka skapīšu un nerūsējošā tērauda sadzīves tehnikas, ko viņa atcerējās no laika pirms astoņpadsmit gadiem. Tagad viņai radās iespaids, ka virtuve aizsūtīta atpakaļ uz deviņpadsmito gadsimtu.

Siena starp virtuvi un telpu, kas reiz bija brokastu istaba, bija nojaukta, radot divreiz lielāku platību nekā agrāk. Augstie, horizontālie logi ielaida gaismu, bet, tā kā tie atradās vismaz sešas pēdas no grīdas, tikai gara auguma cilvēks varēja paskatīties ārā pa tiem. Raupjš ģipsis klāja sienu augšējo daļu, un zemāk rēgojās četrreiz četras collas lielas kvadrātveida flīzes, kas agrāk bijušas baltas, taču stūros nodrupušas, citas laika gaitā ieplaisājušas. Grīdu veidoja vecas akmens plāksnes, nokvēpušais pavards bija tik liels, ka uz tā varēja cept mežacūku… vai cilvēku, kam pietrūcis prāta, un viņš pieķerts apzogam saimnieku.

Skapīšu vietā bija raupji plaukti ar keramikas traukiem un dažādiem māla podiem. Neglītai melnai liela izmēra AGA plītij abās pusēs stāvēja augstas tumša koka bufetes. Laucinieciska akmens izlietne bija pilna ar netīriem traukiem. Vara podi un pannas – ne jau spīdīgi un nospodrināti, bet ar plankumiem un nolietoti – karājās virs gara, nobružāta koka galda, kas paredzēts cāļu galvu ciršanai, gaļas griešanai vai pusdienu gatavošanai viņa augstībai.

Ja virtuvi bija paredzēts pārbūvēt, tad kāpēc tā izskatījās kā no divu gadsimtu tālas pagātnes?

Bēdz! Princesīte iespiedzās. Te kaut kas nepavisam nav lāgā! Kad vien Princesīte krita histērijā, Annija rēķinājās ar Dillijas pietiekami prātīgo pieeju parādīt to, kas notiek, patiesā gaismā, taču Dillija šoreiz klusēja, un pat Nebēdne nenāca klajā ar kādu prātojumu.

– Mister Šov? – Annijas balss nepauda ierasto spēku.

Atbildes nebija, un viņa virzījās dziļāk virtuvē, atstājot slapjas pēdas uz akmens grīdas. Viņa nekādā ziņā negrasījās noaut zābakus. Ja būs jābēg, viņa taču to nedarīs zeķēs.

– Vill?

Nekur nebija dzirdama ne skaņa.

Pagājusi garām pieliekamajam, Annija pa šauru gaiteni apgāja apkārt ēdamistabai, pa arkveida ieeju nokļūstot hallē. Sešas kvadrātveida rūtis virs ārdurvīm tik tikko ielaida telpā ļoti blāvu, pelēku gaismu. Smagnējas sarkankoka kāpnes ar nomācošu sarkanbrūnu grīdsegu agrākās puķainās vietā veda uz kāpņu laukumu ar tumšu bieza, krāsaina stikla logu. Mēbeles klāja putekļu kārta, kaktos karājās zirnekļu tīkli. Sienas bija apsistas ar smagnēju tumša koka paneli, bet jūras ainavas nomainītas ar drūmiem eļļas portretiem – turīgiem kungiem un dāmām deviņpadsmitā gadsimta tērpos. Neviens no viņiem neizskatījās pēc iespējamiem Eljota Hārpa īru zemnieku senčiem. It kā ieeja mājā jau neatstātu pietiekami smagu iespaidu, hallē vēl stāvēja bruņutērps un izbāzts krauklis. Izdzirdējusi virs galvas soļus, Annija pagāja tuvāk pie kāpnēm.

– Mister Šov? Te Annija Hjūita. Durvis nebija aizslēgtas, tāpēc es pati ienācu. – Viņa pacēla skatienu augšup.

– Man vajag… – Vārdi izdzisa uz mēles.

Kāpņu galā stāvēja pats nama saimnieks.