Читать книгу Varoņi ir mana vājība - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 6

Jau sākumā Anniju naktī biedēja vienatne kotedžā, bet tas vakars bija ļaunāks, nekā varēja gaidīt. Logiem nebija aizkaru, tātad Teo ar savu teleskopu varēja jebkurā laikā viņu novērot. Gaismu nodzēsusi, viņa, taustīdamās pa tumsu, devās gulēt un pārvilka segu pār galvu. Bet nakts melnums tikai uzjundīja atmiņas.

Tas bija noticis neilgi pēc incidenta ar liftu. Rīgana atradās vai nu jāšanas nodarbībās, vai, ieslēgusies istabā, rakstīja dzejoļus. Annija sēdēja uz akmens pludmalē, iegrimusi sapņos par to, kā viņa, skaista, talantīga aktrise, tēlo lieliskā filmā. Tajā brīdī pie viņas pienāca Teo, iekārtojās blakus un izstiepa garās kājas. Puisis bija ģērbies haki krāsas šortos, kas viņam bija nedaudz par lielu. Turpat netālu paisuma viļņu izskalotā ieplakā skraidīja vientuļš krabis. Teo lūkojās tālumā uz sēkli, aiz kura plīsa viļņu galotnes.

– Piedod, Annij, par to atgadījumu. Es nezinu, kas ar mani pēdējā laikā notiek.

Lai cik muļķīgi tas arī būtu, viņa nekavējoties piedeva Teo.

Kopš tā brīža, kad vien Rīgana bija aizņemta, Teo un Annija pavadīja laiku kopā. Viņš parādīja Annijai savus iecienītos salas nostūrus. Viņš sāka Annijai uzticēties – sākumā vilcinoties, bet pamazām kļuva arvien atklātāks. Pastāstīja, cik ļoti viņam nepatīk internātskolā, un ka raksta noveles, kuras nevienam nerādīšot. Viņi apsprieda savas iemīļotās grāmatas. Annija sevi pārliecināja, ka viņa ir vienīgā meitene, kurai Teo to visu stāsta. Viņa parādīja savus zīmējumus, kurus bija radījusi slepus no Marijas, jo māte viņu kritizētu. Galu galā Teo viņu noskūpstīja. Viņu. Anniju Hjūitu, kārnu, sienāzim līdzīgu piecpadsmitgadnieci ar pārāk garenu seju, pārāk lielām acīm un pārāk cirtainiem matiem.

Pēc tam katru mirkli, kad Rīgana bija prom, viņi pavadīja kopā, parasti lielajā alā bēguma laikā, gulšņājot slapjajās smiltīs. Teo pieskārās Annijas krūtīm virs peldkostīma, un viņai šķita, ka reibst no laimes. Kad viņš noņēma peldkostīma augšdaļu, viņa kaunējās, ka krūtis nav lielākas, un aizklāja tās ar plaukstām. Teo pavilka Annijas rokas nost un aptaustīja ar pirkstiem viņas krūšu galiņus.

Anniju pārņēma ekstāze.

Drīz vien viņi viscaur aptaustīja viens otru. Teo, atvilcis Annijas šortu rāvējslēdzēju, ieslidināja plaukstu viņai biksītēs. Neviens zēns nebija viņu tur aizticis. Hormoni viļņoja un nekavējoties radīja baudas izjūtas.

Arī Annija glāstīja Teo un, pirmo reizi sajūtot mitrumu plaukstā, domāja, ka nodarījusi viņam pāri. Viņa bija iemīlējusies.

Bet tad situācija mainījās. Bez jebkāda iemesla Teo sāka no viņas izvairīties. Māsas un Džeisijas klātbūtnē viņš izteicās nievīgi par Anniju.

– Ak, neesi nu tik muļķīga. Tu uzvedies bērnišķīgi, Annij.

Viņa mēģināja aprunāties ar Teo divatā, noskaidrot, kāpēc viņš tā uzvedas, bet viņš izvairījās no tikšanās. Tad Annija atrada vairākus savus tik dārgos gotiskos romānus papīra vākos peldbaseina dibenā.

Kādā saulainā jūlija dienā viņi četratā gāja pa tīreli un šķērsoja tiltiņu – Annija un dvīņi pa priekšu, Džeisija nedaudz aiz muguras. Annija, cenšoties atstāt iespaidu uz Teo un parādīt, cik viņa izsmalcināta, stāstīja par dzīvi Manhetenā.

– Es braucu ar metro jau kopš desmit gadu vecuma un…

– Beidz lielīties, – Teo viņu pārtrauca. Tad viņa dūre ietriecās Annijai mugurā.

Viņa nolidoja no tilta ar seju rāvainajā ūdenī, rokas un kājas bija slapjas, ceļgali grima dūņās. Viņa pūlējās tikt laukā, bet pie matiem un drēbēm kā čūskas ķērās trūdošas ūdenszāles un zilzaļu aļģu pikuči. Izspļāvusi no mutes dubļus, Annija berzēja acis, lai kaut ko redzētu, taču nekas neizdevās, un viņa ieraudājās.

Rīgana un Džeisija pārbijās tikpat ļoti kā Annija, un galu galā abas kopīgiem spēkiem izvilka viņu no dūksts. Annija bija sāpīgi sasitusi celi un pazaudējusi ādas sandales, kas bija nopirktas par pašas iekrāto kabatas naudu. Asarām ritot pa rāvas notašķītajiem vaigiem, viņa nostājās uz tilta kā radījums no šausmu filmas.

– Kāpēc tu tā darīji?

Teo viņu nomēroja ar akmenscietu skatienu.

– Man nepatīk lielībnieki.

Rīganai arī acīs saskrēja asaras.

– Nestāsti nevienam, Annij! Lūdzu, nestāsti. Teo būs ļoti lielas nepatikšanas. Viņš nekad vairs tā nerīkosies. Teo, apsoli viņai.

Taču Teo devās prom, neapsolījis neko.

Annija nevienam nebilda ne vārda. Nestāstīja toreiz. Ne arī daudz vēlāk.

Nākamajā rītā Annija klīda pa kotedžu, mēģinādama pēc ciešā miegā pavadītas nakts kārtīgi pamosties, lai atkal dotos biedējošajā ceļā uz Hārpu namu. Galu galā viņa palika studijā, kur jutās drošībā – ārpus Teo teleskopa redzamības robežām. Marija bija paplašinājusi kotedžas otru pusi, izbūvējot plašu, labi izgaismotu darba telpu. Krāsu plankumi uz kailās grīdas liecināja par mākslinieku plejādi, kas gadu gaitā šeit strādājuši. Uz gultas zem vairākām kartona kastēm vienā stūrī vīdēja koši sarkans pārklājs. Blakus gultai stāvēja divi koka krēsli ar pītu niedru sēdekli, nokrāsoti dzelteni.

Ar gaišzilo sienu, sarkano gultas pārklāju un dzeltenajiem krēsliem bija paredzēts radīt iespaidu kā van Goga gleznā “Guļamistaba Arlā”, bet murālija pie garākās sienas dabiskā lielumā atainoja, kā taksometrs ar priekšgalu ietriecas veikala skatlogā. Annijai atlika tikai lūgt Dievu, lai viņas mantojums nebūtu šis sienas gleznojums, jo viņa nespēja iedomāties, kā to dabūt prom, nepārdodot visu namu.

Viņa iztēlojās māti šajā istabā aptekājam māksliniekus, kā viņa nekad nedarīja ar meitu. Marija ticēja, ka māksliniekiem jāceļ pašapziņa, bet viņa atteicās iedrošināt meitu zīmēt vai tēlot, kaut arī Annija vēlējās izpausties gan vienā, gan otrā jomā.

– Mākslas pasaule ir odžu midzenis. Pat ja esi milzīgi apdāvināta – kāda tu neesi –, tā noēd cilvēkus dzīvus. Tev es to nenovēlu.

Marijai būtu veicies daudz vairāk ar tādu no dabas pašapzinīgu meiteni, kura nospļaujas par citu viedokli. Taču viņa bija devusi dzīvību kautrīgam bērnam, kas loloja savus sapņus. Tomēr galu galā izrādījās, ka Annija ir tā stiprā, kura rūpējās par māti, kad viņa pati vairs to nespēja.

Izdzirdējusi neierastu skaņu, Annija nolika malā kafijas krūzi. Tā bija automašīnas rūkoņa. Viņa iegāja dzīvojamā istabā tieši brīdī, kad pa logu varēja redzēt, kā ceļa galā apstājas balts, apbružāts pikaps. Mašīnas durvis atvērās, un izkāpa smagnēja auguma sieviete ap gadiem sešdesmit, ģērbusies pelēkā dūnu mētelī, kājās izturīgi melni zābaki, bez cepures, kupliem blondiem matiem, ap kaklu melni zaļa adīta šalle ar rombveida rakstu. Paliekusies viņa paņēma no piekabes dāvanu maisiņu, no kura rēgojās plāns iesaiņojamā papīra gals.

Annija ļoti nopriecājās, ka beidzot redzēs seju, kas nav saistīta ar Hārpu namu. Steidzoties uz durvīm, viņa gandrīz paklupa pār gleznas audeklu.

– Es esmu Barbara Roza, – sieviete teica, draudzīgi pamājot. – Jūs te esat jau gandrīz nedēļu, un es nospriedu, ka jāatbrauc ciemos, jāaprauga, kā jums klājas. – Koši sarkanā lūpukrāsa izcēlās ziemīgi bālajā sejā, un, sievietei nākot augšā pa kāpnēm, Annija ievēroja pāris tušas traipiņu zem viegli pietūkušajām acīm.

Annija lūdza Barbaru ienākt un aicināja novilkt mēteli. – Paldies, ka atsūtījāt savu vīru, lai palīdz man pirmajā dienā. Vai vēlaties kafiju? – Annija piedāvāja, paņēmusi viešņas mēteli.

– Labprāt. – Barbara bija ģērbusies melnās elastīga auduma biksēs un tumši zilā džemperī, kas piekļāvās viņas apaļīgajām formām. Viņa noāva zābakus un, izplatot spēcīgu ziedu smaržu, sekoja Annijai uz virtuvi ar dāvanu maisiņu rokā. – Uz salas vispār sievietei vienai ir vientuļi, turklāt šeit, tik tālu… – Viņas pleci parāvās uz augšu un nodrebēja. – Var notikt daudz kas slikts, ja esi viena.

Tie nudien nebija vārdi, ko Annija vēlētos dzirdēt no pieredzējušas salinieces.

Kamēr Annija gatavoja svaigu kafiju, Barbara aplūkoja virtuvi, novērtējot kičīgo sāls un piparu dzirnaviņu komplektu uz palodzes un melnbaltās litogrāfijas pie sienas. Viņas sejas izteiksme pauda gandrīz ilgošanos.

– Vasarās te brauca visādi slaveni cilvēki, bet jūs neatceros redzējusi.

Annija ieslēdza kafijas automātu.

– Es vairāk esmu pilsētniece.

– Peregrīnailenda noteikti nav piemērota pilsētniecei pašā ziemas vidū. – Barbarai patika runāt, un, kad kafijas automāts sāka šņākt, viņa jau apsprieda īpaši aukstos laika apstākļus un to, cik grūti saliniecēm gaidīt mājās vīrus, kas devušies zvejot bargajā okeānā. Annijai bija piemirsies, cik sarežģīti noteikumi ierobežo omāru zvejas tīklu izvietošanu, un Barbara ļoti labprāt viņai tos izklāstīja.

– Mēs ejam jūrā no oktobra sākuma līdz pirmajam jūnijam. Tad pievēršamies tūristiem. Vairumā citu salu zveja turpinās no maija līdz decembrim.

– Vai nav vieglāk, kad laiks jau ir silts?

– Jūrā ķibeles gadās arī siltā laikā. Bet ziemā omārus var dārgāk pārdot, tāpēc tagad zvejai ir savas priekšrocības.

Annija beidza gatavot kafiju. Viņas iznesa krūzes pie galda priekšējā istabā. Barbara pasniedza Annijai dāvanu maisiņu un apsēdās uz krēsla viņai iepretim. Maisiņā bija melnbalta šalle tādā pašā rombveida rakstā kā Barbarai.

Ar vienas rokas plaukstu notraususi no galda Annijas atstātās grauzdētās brokastu maizītes drupačas, viešņa ieslaucīja tās otrā.

– Daudzas no mums ar adīšanu ziemā kavē brīvo laiku. Es arī citādi kļūstu nervoza. Mans dēls tagad dzīvo Bangorā. Agrāk diendienā redzēju mazdēlu, bet nu, ja paveicas, ik pēc pāris mēnešiem. – Barbarai aizmiglojās acis it kā uz raudāšanu. Viņa strauji piecēlās un aiznesa savāktās drupačas uz virtuvi. Atgriezusies viņa vēl nebija atguvusi savaldību. – Meita Līza arī runā par pārvākšanos. Ja tā notiks, es vairs neredzēšu abas mazmeitas.

– Vai Līza ir Džeisijas draudzene?

Barbara pamāja.

– Šķiet, ugunsgrēks skolā viņai bija pēdējais piliens.

Annija miglaini atcerējās nelielo ēku, kur atradās salas skola. Tā bija uzcelta kalnā pie kuģu piestātnes.

– Es nezināju, ka noticis ugunsgrēks.

– Jā, decembra sākumā, tieši pēc Teo Hārpa ierašanās. Elektrības īssavienojums. Skola nodega līdz pamatiem. – Barbara uzsita pa galdu, nozibot sarkani lakotiem nagiem. – Piecdesmit gadus salas bērni to apmeklējuši, pēc tam turpinot mācības vidusskolā cietzemē. Tagad mēs izmantojam vecu pārvietojamo māju – neko citu pilsēta nevar atļauties.

– Bet Līza sola nepieļaut, ka meitenēm jāmācās treilerī.

Annija nebrīnījās, ka sievietes grib doties prom. Tikai iztēlē dzīve uz mazas salas saistījās ar vienu vienīgu romantiku. Īstenība bija citāda.

Barbara grozīja uz pirksta laulības gredzenu – šauru zelta stīpiņu ar ļoti mazu briljantiņu.

– Ne jau man vienai tā klājas. Džūdijas Kesteres dēlu sieva mēģina pierunāt pārcelties pie viņas vecākiem kaut kur Vērmontā, un Tildija… – Viņa pavēcināja roku, it kā negribētu vairs par to domāt. – Cik ilgi šeit paliksiet?

– Līdz marta beigām.

– Ziemā tas ir ilgi.

Annija paraustīja plecus. Kotedžas īpašuma tiesību noteikumi nebija vispārzināmi, un viņa negrasījās arī turpmāk tos izpaust. Citādi rastos iespaids, ka viņu var kontrolēt. Pietika jau ar to, ka viena no lellēm to apgalvoja.

– Vīrs man vienmēr saka, lai nejaucos citu cilvēku darīšanās, – Barbara turpināja, – bet man nebūs miera, ja nebrīdināšu, ka vienai šeit dzīvot ir grūti.

– Man nekas slikts nenotiks. – Annija to pateica tā, it kā pati tam ticētu.

Barbaras raižpilnā sejas izteiksme nebūt neiedrošināja. – Te ir tālu no pilsētas. Un kad ieraudzīju mašīnu… Ja nav asfaltēta ceļa, ziemas laikā nav viegli turp aizbraukt.

Annija to jau bija sapratusi.

Pirms došanās prom Barbara uzaicināja viņu uzspēlēt ar saliniecēm Bunco.

– Galvenokārt sapulcējamies mēs, vecmāmiņas, bet es pasaukšu arī Līzu. Jums abām vecuma ziņā būs saskanīgāk. Annija ātri piekrita. Viņai nebija vēlēšanās neko spēlēt, bet bija nepieciešams aprunāties ar vēl kādu, ne tikai ar lellēm un Džeisiju, kura, lai cik mīļa, nerosināja uz viedokļu apmaiņu.

Teo pamodināja troksnis. Šoreiz tie nebija murgi sapnī – kāda skaņa nāca no ārpuses. Viņš atvēra acis un ieklausījās.

Pat īsti neatmodies, drīz vien viņš aptvēra, ko dzird. Apakšstāvā pulkstenis sita stundas.

Trīs… Četri… Pieci…

Teo uzslējās gultā sēdus.

Pulkstenis bija sabojājies kopš vecmāmiņas Hildijas nāves pirms sešiem gadiem.

Nometis segu, Teo sasprindzināja dzirdi. Melodiskās skaņas bija apslāpētas, tomēr dzirdamas. Viņš skaitīja – septiņi… astoņi… Tās turpinājās. Deviņi… desmit… Pie divpadsmit sitieni pārtrūka.

Teo paskatījās pulkstenī uz naktsgaldiņa. Tas rādīja trīs naktī.

Ko, pie velna, tas nozīmēja?

Piecēlies no gultas, Teo kāpa lejā. Viņš bija kails, taču aukstums viņam nerūpēja. Viņam patika neērtības. Tās lika justies dzīvam.

Mēness sirpis meta gaismu caur logiem, veidojot uz paklāja cietuma restēm līdzīgu rakstu. Istaba oda pēc putekļiem – kā telpa, kas netiek apdzīvota, bet Hildijas sienas pulksteņa svārsts ritmiski šūpojās, tik-tak, un rādītāji bija apstājušies pret skaitli divpadsmit. Pulkstenis bija klusējis gadiem.

Kaut arī Teo savā romānā lika darboties dažādiem neliešiem – ceļotājiem laikā, viņš neticēja pārdabiskiem spēkiem. Tomēr viņam nācās atzīt, ka pirms došanās gulēt bija izgājis cauri istabai. Ja pulkstenis būtu tikšķējis, viņš to ievērotu. Taču tad nebija atskanējuši nekādi neizprotami trokšņi.

Visam vajadzēja būt izskaidrojumam, bet šobrīd Teo nepavisam nesaprata, kas notiek. Tad viņš nosprieda, ka laika par to domāt būs pietiekami, jo šonakt tikpat vairs neizdosies aizmigt. Miegs bija kļuvis par Teo ienaidnieku, briesmu pilnu vietu, ko apdzīvoja rēgi no pagātnes. Vēl bīstamāki tagad, kad atkal bija atgriezusies Annija.

Ceļš nebija tik slidens kā pirms astoņām dienām, kad Annija te ieradās. Toties grambas bija kļuvušas dziļākas, tāpēc ciemā uz Bunco spēli viņa nokļuva tikai pēc četrdesmit minūtēm. Ejot Annija centās nedomāt par Teo Hārpu, tomēr viņš neizgaisa no prāta. Trīs dienas bija pagājušas kopš sadursmes tornī, un pēc tam viņa Teo redzēja tikai iztālēm. Viņai gribētos, lai tā arī paliek, bet kaut kas teica priekšā, ka diez vai tā būs.

Annija bija pateicīga par iespēju tikt prom no kotedžas. Par spīti gājieniem uz Hārpu namu, pamazām uzlabojās pašsajūta. Ja ne emocionālā, tad fiziskā noteikti. Viņa bija uzvilkusi jaunākos džinsus un baltu vīriešu kreklu, kas reiz bija piederējis mātei. Nepaklausīgos cirtainos matus viņa saņēma brīvā mezglā lūpas nokrāsoja gaišbrūnas šokolādes tonī, bet skropstas ar tušu. Tas bija labākais, ko viņa varēja izdarīt ar pieejamajiem līdzekļiem. Reizēm viņa prātoja, vai neatteikties no skropstu tušas, lai tik ļoti neizceltu acis, taču draugi norādīja uz nevajadzīgi lielo paškritikas devu, sakot, ka tieši zeltaini brūnās acis esot skaistākais viņas sejā.

Ceļa labajā pusē augstais akmens mols iestiepās ostā, kur bija noenkurotas omāru zvejas laivas. Atvērtās nojumes, kuras Annija atcerējās, bija nomainītas ar slēgtām laivu mājām. Ja paradumi bija tie paši, vasarnieki joprojām glabāja izpriecu kuģīšus un jahtas turpat blakus omāru zvejas tīkliem un bojām, kas gaidīja svaigu krāsojumu.

Pāri ceļam, tālāk no piestātnes, bija dažas mazas, ziemā slēgtas ēdnīciņas, tāpat arī dāvanu veikaliņš un divas mākslas galerijas. Salas municipalitātē – nelielā vairākām iestādēm paredzētā ēkā ar pelēku lubu apšuvumu – bija arī pasts un bibliotēka. Tie darbojās cauru gadu. Kalnā aiz pilsētas Annija samanīja apsnigušus kapu pieminekļus. Augstāk nogāzē ar skatu pāri ostai tumša un tukša rēgojās salas viesnīca, gaidot pavasari, kas atnesīs jaunu dzīvību.

Peregrīnailendas mājas bija būvētas tuvu ceļam. Pagalmos grēdām glabājās omāru zvejas rīki, tauvu tinumi, vecu mašīnu vraki, kas vēl nebija aizvilkti prom metāllūžņos. Rozu māja izskatījās stipri vien līdzīga citām – četrstūraina, ar lubiņu jumtu, funkcionāla.

Barbara ielaida Anniju iekšā un, paņēmusi viņas jaku, pavadīja uz virtuvi cauri lielai dzīvojamai istabai, kur gaisā vēdīja degošas malkas smarža un saimnieces ziedu aromāta piesātinātais parfīms.

Pie loga virs izlietnes karājās sānos sasieti piparmētru zaļi aizkari, un pie sienas virs koka skapīšiem bija izvietota suvenīru šķīvju kolekcija. Barbaras lepnumu par mazbērniem skaidri apliecināja daudzās fotogrāfijas pie ledusskapja.

Joprojām glīta astoņdesmit gadus veca kundzīte, kuras augstie vaigu kauli un platais deguns lika pieņemt, ka viņā rit afrikāņu un indiāņu asiņu sajaukums, sēdēja pie galda blakus sievietei Annijas gados, smalkai brunetei ar uzrautu degunu, vidēji gariem matiem un taisnstūrveida brillēm melnos rāmjos. Barbara iepazīstināja ar viņu kā savu meitu Līzu Makinliju. Līza bija Džeisijas draudzene – tā, kura bija ieteikusi Sintijai Hārpai Džeisiju par mājkalpotāju.

Drīz vien Annija atklāja, ka Līza ir Peregrīnailendas brīvprātīgā bibliotekāre un salas vienīgās kafejnīcas un maizes ceptuves īpašniece.

– Maiznīca ir slēgta līdz pirmajam maijam, – Līza pastāstīja Annijai. – Un es neciešu Bunco spēli, bet vēlējos satikt tevi.

– Līzai ir divas brīnišķīgas meitas. Manas mazmeitiņas. Viņas dzimušas uz salas.

– Tas ir mans sods par to, ka apprecējos ar omāru zvejnieku, nevis aizlaidos no salas ar Džimiju Timkinsu, kad bija iespēja, – Līza pavēstīja.

– Neklausies, ko viņa runā. Līza mīl vīru. – Barbara paskaidroja, pirms iepazīstināja Anniju ar pārējām viešņām.

– Vai tevi nebiedē dzīvošana vienai pašai tajā kotedžā? – Jautājumu uzdeva Mērija, kam dziļās rievas no mutes kaktiņiem uz leju radīja piktu sejas izteiksmi. – Īpaši, kad tavs vienīgais kaimiņš ir Teo Hārps.

– Esmu diezgan bezbailīga, – Annija apgalvoja.

Lelles viņas prātā apkrita augšpēdus no smiekliem.

– Iemalkosim kaut ko, – Barbara ierosināja.

– Es tur nepaliktu pat tad, ja man par to samaksātu, – Mērija nelikās mierā. – Vismaz ne tad, kad Teo ir Hārpu namā. Rīgana Hārpa bija tik mīļa meitene.

Barbara noskrūvēja vāciņu vīna pakai.

– Mērijai ir aizdomu pilna daba. Neņem vērā.

Taču Mērija tik viegli nepadevās.

– Bet es saku, ka Rīgana Hārpa vadīja jahtu tikpat labi kā viņas brālis. Turklāt ne jau es vienīgā uzskatu, ka viņas izbraukšana ar jahtu jūrā tik vētrainā laikā bija ļoti dīvaina.

Kamēr Annija mēģināja uztvert dzirdēto, Barbara norādīja viņai uz krēslu pie viena no diviem galdiem.

– Neraizējies, ja neproti spēlēt. Bunco ir viegli apgūt.

– Tas ir tikai attaisnojums, lai iedzertu vīnu un tiktu prom no vīriešiem. – Džūdija Kestere papildināja piezīmi ar neatbilstoši skaļiem smiekliem, bet, kā šķita, viņa smējās par itin visu. Džūdijai piemita laba humora izjūta. Viņas koši sarkani nokrāsotie mati slējās uz galvas kā klauna parūka. Bija gandrīz neiespējami pret viņu sajust kaut mazāko nepatiku.

– Peregrīnailendā nav atļauta nopietna intelektuālā piepūle, – Līza dzēlīgi noteica. – Vismaz ne ziemā.

– Tu joprojām dusmojies, ka misis Hārpa neatbrauca šurp pagājušajā vasarā. – Barbara izmeta spēļu kauliņu.

– Sintija ir mana draudzene, – Līza iebilda. – Negribu dzirdēt neko sliktu par viņu.

– Kaut vai to, ka viņa ir snobiska? – Barbara meta vēlreiz.

– Viņa nav tāda, – Līza atcirta. – Kulturāls nenozīmē snobisks.

– Marija Hjūita bija daudz kulturālāka par Sintiju Hārpu, – Mērija pikti iestarpināja, – bet nestaigāja apkārt, skatoties uz visiem no augšas.

Kaut arī starp Anniju un viņas māti nebija valdījusi saskaņa, viņai bija patīkami dzirdēt par Mariju labus vārdus. Kad pienāca Līzas kārta spēlēt, viņa Annijai paskaidroja:

– Mēs ar Sintiju sadraudzējāmies, jo mums ir līdzīga gaume.

Annija domās minēja, vai tā ietvērusi arī Hārpu nama telpu iekārtošanu.

Spēli bija viegli iemācīties, kā jau Barbara bija teikusi, un Annija pamazām iegaumēja pie abiem galdiem sēdošo viešņu vārdus un raksturus. Līza uzskatīja sevi par intelektuāli, Luīze, astoņdesmitgadniece, bija ieprecējusies salā. Mērija pēc dabas bija tikpat īgna kā viņas seja, turpretī Džūdija Kestere – patīkami jautra un priecīga.

Būdama salas brīvprātīgā bibliotekāre, Līza drīz vien pievērsās tematam par Teo Hārpu.

– Viņš ir talantīgs rakstnieks. Viņam nevajadzētu tērēt laiku, sacerot tādus bezjēdzīgus darbus kā “Sanatorija”.

– Ak, man patika tā grāmata, – Džūdija iebilda ar nepārspējamu laba humora pieskaņu, tikpat uzkrītošu kā viņas purpursarkanais džemperis, kam pār krūtīm bija uzraksts PASAULES LABĀKĀ VECMĀMIŅA. – Es, to lasot, tā pārbijos, ka nedēļu gulēju ar ieslēgtu gaismu.

– Kas viņš par cilvēku, ka raksta par tādām spīdzināšanām? – Mērija brīnījās un saknieba lūpas. – Savu mūžu nebiju lasījusi kaut ko tik šaušalīgu.

– Grāmatu izdevās labi pārdot seksa ainu dēļ. – Savu novērojumu izteica sārtsejaina dāma, vārdā Naomi. Garā auguma, melni nokrāsoto, bļodiņas formā īsi apgriezto matu un skaļās balss dēļ viņa izskatījās visai uzkrītoša, un Annija nebrīnījās, izdzirdot, ka viņa pati vada savu omāru zvejas laivu.

Grupā vismodernākā bija Naomi partnere Bunco spēlē Tildija – sešdesmit gadus veca kundze ar paplāniem, blondiem, īsiem matiem, ķiršu sarkanu džemperi ar V veida dekoltē un vairākām kārtām sudraba kaklarotu; vietējā dāvanu veikala īpašniece.

– Sekss bija romāna labākā daļa, – viņa sacīja. – Tam vīrietim ir spilgta iztēle.

Kaut arī Līza bija aptuveni Annijas vecumā, viņas uzskati bija gandrīz tikpat puritāniski kā Mērijai.

– Tas nepatika viņa ģimenei. Es neiebilstu pret veikli sacerētām seksa ainām, bet…

– Bet… – Tildija viņu pārtrauca, – tu esi pret seksa ainām, kas cilvēkus uzbudina.

Līza labvēlīgi iesmējās. Barbara meta kauliņu.

– Vienīgais iemesls, kāpēc tev tā nepatika, bija Sindijas neatzinīgā attieksme.

– Sintijas, – Līza izlaboja viņas teikto. – Neviens viņu nesauc par Sindiju.

– Bunco! – Sudraba krustiņi sašūpojās Džūdijas ausīs, kad viņa ar plaukstu uzsita pa zvaniņu. Citas spēlmanes tikai novaidējās vien.

Viņas apmainījās pāriniecēm. Sarunas novirzījās uz propāna gāzes cenu un biežo elektrības padeves zudumu, tad uz omāru zveju. Papildus atklājumam, ka Naomi pieder pašai sava laiva, Annija uzzināja, ka vairums sieviešu reizi pa reizei jūrā palīdz vīriem. Tas bija smags darbs – nācās izcelt lomu, sašķirot saturu glabāšanai, salikt lamatās svaigas, briesmīgi smirdīgas ēsmas. Ja Annija jau nebūtu zaudējusi ilūzijas par salas dzīvi, šīs sarunas noteikti atsauktu viņu īstenībā.

Galvenais temats tomēr bija laika apstākļu prognozes, kas ietekmēja piegāžu transportu. Lielais prāmis, ar kuru Annija bija atbraukusi uz salu, ziemā gāja tikai ik pēc sešām nedēļām, bet mazākajam kuģītim bija paredzēts ierasties katru nedēļu ar produktiem, pastu un citu nepieciešamo. Diemžēl divpadsmit pēdu augsti viļņi neļāva kuģītim iziet no ostas uz cietzemi.

– Ja kādai ir papildu sviesta paciņa, es to nopirkšu, – Tildija apvaicājās, virpinādama pirkstos sudraba kaklarotu.

– Man ir sviests, bet pietrūkst olu.

– Olu man vairs nav. Toties saldētavā glabājas cukīni maize. Tildija nogrozīja acis.

– Mums visām ir cukīni maize.

Dāmas iesmējās.

Annija iedomājās par to, ka viņai palicis ļoti maz pārtikas un turpmāk jāpasūta daudz vairāk. Ja viņa neplāno cauru ziemu iztikt ar konserviem, tad steigšus jau no rīta jāizdara pasūtījums. Par to nāksies maksāt ar kredītkarti uz parāda…

Džūdija meta kauliņu.

– Ja prāmis nākamnedēļ neparādīsies, nekas cits neatliks kā uzcept mazbērnu jūrascūciņu.

– Tev ir paveicies, ka tavi mazbērni joprojām ir tepat, – ieminējās Mērija.

Džūdijas sejā nozuda priecīgā izteiksme.

– Es nespēju iedomāties, ko darīšu, ja viņi dosies prom. Astoņdesmit gadus vecā Luīze klusēja, bet Tildija pasniedzās un paplikšķināja pa viņas trauslo, vājo roku.

– Džonijs nekur nebrauks. Neuztraucies. Viņš drīzāk pametīs Dželīnu nekā ļaus sevi pierunāt uz kaut ko tādu.

– Es ceru, ka tev taisnība. – Vecā dāma nopūtās. – Lai Dievs dod, ka tev būtu taisnība.

Kad vakars tuvojās beigām un sievietes savāca mēteļus, Barbara paaicināja Anniju tālāk no durvīm.

– Es domāju par tevi kopš mūsu tikšanās, un es nejutīšos lāgā, ja nebūšu tevi brīdinājusi… Vairums salinieku uzskata, ka mēs te dzīvojam kā viena liela ģimene, bet pastāv arī ēnas puses.

Pastāsti par tām, Annija domās lūdza.

– Es nepieminēšu Mērijas apsēstību, kas saistīta ar Rīganas Hārpas nāvi. Neviens netic, ka Teo varētu būt vainīgs. Taču Peregrīnailenda ir noderīga ļaudīm, kuri grib izvairīties no liekas uzmanības. Kapteiņi noalgo zvejniekus no cietzemes, lieki viņus neizprašņājot. Tavas mātes kotedžā pāris reižu bija ielauzušies vandaļi. Esmu pieredzējusi kautiņus, nažu vicināšanu. Gadās, ka tiek pārdurtas riepas. Arī ne visi vietējie ir kārtīgi pilsoņi. Ja kāds pārāk bieži zvejo cita teritorijā, iespējams, ka auklas ir pušu un viss loms nogrimst okeāna dibenā.

Annija mēģināja iebilst, ka netaisās doties jūrā zvejot omārus, bet Barbara nerimās.

– Tamlīdzīgas nebūšanas atstāj iespaidu uz salinieku ikdienu. Vairums man ir mīļi, taču es rēķinos ar to, ka salā ir gan dzērāji, gan tādi, kurus mēs šeit nevēlamies. Kaut vai Džeisijas vīrs. Neds Greisons bija glīts, viņa ģimene šeit mīt jau trešajā paaudzē, tāpēc viņam likās, ka drīkst izrīkoties, kā ienāk prātā.

Gluži kā Teo, Annija mēmi piebilda.

Barbara paplikšķināja viņai pa roku.

– Es tikai gribu tev likt aiz auss, ka tu savā kotedžā esi nošķirta no pārējiem. Tev nav telefona, un kotedža atrodas pārāk tālu, lai mēs pietiekami ātri aizsteigtos tev palīgā. Sargi sevi un nezaudē modrību.

To nu Annija nekādā ziņā negrasījās zaudēt.

Izejot no Barbaras mājas, viņa jutās pamatīgi nobiedēta. Divas reizes pārbaudīja aizmugures sēdekli un tikai tad sēdās pie stūres, atceļā nemitīgi lūkojoties atpakaļskata spogulī. Ja neņem vērā, ka mašīna pāris reižu noslīdēja un gandrīz atsita priekšējo aizsargstieni dziļā grambā, viņa nokļuva mājās bez liekiem starpgadījumiem. Tas deva drosmi pēc trim dienām doties uz pilsētu pēc dažām grāmatām.

Iegājusi nelielajā bibliotēkā, Annija ieraudzīja Līzu Makinliju sēžam pie galda, un turpat skraidīja viena no viņas rudmatainajām meitām. Sasveicinājusies ar Anniju, Līza pamāja uz sarakstu organiskā stikla ietvarā.

– Lūk, mani ieteikumi februārim.

Annija nopētīja grāmatu nosaukumus. Tie atgādināja biezos, nomācošos romānus, kurus māte bija likusi viņai lasīt.

– Man patīk nedaudz izklaidējoša literatūra, – viņa atzinās.

Līza vīlusies paraustīja plecus.

– Džeisija ir tāda pati. Kad te dzīvoja Sintija, mēs organizējām katra mēneša grāmatu piedāvājumu, bet gandrīz neviens tam nepievērš uzmanību.

– Laikam cilvēku gaume atšķiras.

Tieši tobrīd mazā meitene paklupa pār bērnu grāmatu kaudzi, un Līza steidzās tās sakārtot.

Annija devās prom ar vairākiem brošētiem romāniem un Līzas nosodošo skatienu papildinājumā. Pusceļā uz kotedžu viņa ieraudzīja priekšā dziļu dangu.

– Sasodīts! – Viņa tik tikko paspēja nospiest bremzes pedāli. Kia sāka slīdēt, un viņa atkal iebrauca grāvī.

Mēģinājums izšūpot mašīnu beidzās tikpat neveiksmīgi kā iepriekšējā reizē. Annija izkāpa apskatīties. Vējš, kas, šķita, nekad nebeigsies, tūlīt metās viņu šaustīt. Kaut gan mašīna nebija iestigusi pārāk dziļi, bez palīdzības to nevarēja dabūt laukā. Bet kādas bija iespējas saņemt palīdzību? Vai viņai bija pirmās palīdzības aptieciņa vai bagāžniekā pāris smilšu maisu kā ikvienam prātīgam saliniekam? Annijai tādu nebija. Viņa nekādā ziņā nebija sagatavojusies dzīvot tādā vietā, kur ar visu jātiek galā pašai saviem spēkiem.

Neveiksminiece, Leo čukstēja.

Pīters, Annijas varonis, klusēja.

Viņa pārlaida skatienu ceļam.

– Es ienīstu šo salu! – Annija iekliedzās tik skaļi, ka atkal sāka klepot.

Atlika doties uz kotedžu kājām. Kā parasti, diena bija apmākusies. Vai saule jebkad apspīdēja šo Dieva pamesto nostūri? Iegrūdusi cimdotās rokas dziļi kabatās, Annija uzrāva plecus, cenšoties nedomāt par silto adīto cepuri, kas bija palikusi kotedžā uz gultas. Teo, iespējams, tieši tobrīd ar savu teleskopu to aplūkoja.

Galva spēji paslējās augšup, kad aiz muguras atskanēja lūstošu zaru troksnis un soļu duna, kādu spēj izraisīt tikai ļoti liels dzīvnieks. Šādi soļi neiederējās uz salas, kur suņi un kaķi jau skaitījās gana lieli radījumi. Tomēr bija vēl kāds. Melns zirgs vistumšākās pusnakts krāsā.