Читать книгу Varoņi ir mana vājība - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 5

Viņš izskatījās tāds, it kā viņu te būtu iepūtis spēcīgs ziemeļaustrenis. Teo ierašanās bija pēkšņa un biedējoša. Ļaunuma pilnā sejas izteiksme lika teju vai sastingt. Tomēr visvairāk satrauca viņam zem rokas iespiestā pārbiedētā meitenīte un viņas sejā sasalušais mēmais, baismu pilnais kliedziens.

– Livija! – Džeisija steidzās pie bērna, taču zaudēja līdzsvaru un neveikli nokrita uz akmens grīdas, paraujot kruķus līdzi.

Annija pielēca no krēsla, automātiski reaģējot šausmās par to, kas sagaidāms, kad Džeisija piesliesies kājās.

– Ko tu dari?

Teo tumšās uzacis sašutumā savilkās.

– Ko es daru? Viņa bija stallī!

– Dod viņu man! – Annija izkampa Liviju no Teo rokas, bet bērns baidījās arī no viņas. Džeisijai bija izdevies uzvilkties sēdus. Annija, ielikusi meitenīti Džeisijai klēpī, instinktīvi nostājās starp viņām un Teo. – Paliec, kur esi, – viņa brīdināja Teo.

Ei! Es esmu varonis, Pīters protestēja. Tas ir mans uzdevums – aizstāvēt citus cilvēkus.

– Viņa bija manā stallī! – Teo iebrēcās.

Ar savu klātbūtni viņš piepildīja alai līdzīgo virtuvi, atņemot visu gaisu. Tverot pēc elpas, Annija nostājās stingrāk.

– Vai tu, lūdzu, nevarētu pieklusināt balsi?

Džeisija noelsās. Teo turpināja kliegt tikpat skaļi.

– Viņa nevis vienkārši stāvēja pie durvīm. Viņa bija iekšā steliņģī pie Dejotāja. Steliņģī! Tas zirgs ir tramīgs. Vai tu neapjēdz, kas ar viņu tur varēja notikt? Un es tev teicu – nenāc šurp. Kāpēc tu te esi?

Annija apņēmīgi pretojās bailēm. Šajā reizē nedrīkst pieļaut, lai Teo viņu iebiedē. Tomēr viņas dusmu spēks nespēja mēroties ar vīrieša naidu un niknumu.

– Kā Livija iekļuva stallī?

Teo acis dega apsūdzībā.

– Kā lai es to zinu? Varbūt durvis nebija aizbultētas.

– Vārdu sakot, tu piemirsi aizgrūst aizbīdni. – Annijas ceļgali iedrebējās. – Varbūt tu biji aizņemts ar domām par to, kā izvest zirgu kārtējo reizi sniegputenī?

Viņai bija izdevies novērst Teo uzmanību no Džeisijas un Livijas. Diemžēl tagad Teo skatiens pilnībā pievērsās viņai. Viņš savilka rokas dūrēs, it kā gatavotos sist.

– Pie velna, ko tu šeit dari?

Lelles izglāba Anniju.

– Nelieto vārdu “velns”, – Annija aizrādīja Dillijas nosodošajā balsī, par laimi, atceroties, ka jākustina lūpas.

– Kāpēc tu atrodies manā mājā? – Teo uzsvēra katru zilbi tikpat nepatīkamā manierē kā Leo.

Viņa nedrīkstēja atklāt, ka palīdz Džeisijai.

– Kotedžā nav WiFi, un man tas ir nepieciešams.

– Sameklē to citur.

Ja tu piekāpsies, Nebēdne paredzēja, viņš atkal gūs uzvaru.

Annija paslēja augšup zodu.

– Es būtu ļoti pateicīga, ja tu man nosauktu paroli.

Teo skatījās uz Anniju tā, it kā viņa būtu izlīdusi no kanalizācijas caurules.

– Es tev jau piekodināju šeit nerādīties.

– Tiešām? Neatceros. – Viņai bija jāaizstāv Džeisija. – Džeisija man sacīja, ka es nedrīkstot šeit nākt, – Annija meloja, – bet es neņēmu vērā viņas aizliegumu. – Annija vēlējās, lai viņš saprastu. – Es vairs neesmu tik jauks cilvēks kā agrāk.

Piepeši Džeisija kaut ko klusi nomurmināja, kaut gan labāk būtu bijis paklusēt. Un Teo no jauna pievērsās viņai.

– Tu zini, kāda ir mūsu vienošanās, Džeisij.

Viņa pieglauda Liviju sev pie krūtīm.

– Es centos gādāt, lai bērns negadās tev ceļā, bet…

– Bet tas notiek, – Teo apvaldīti secināja. – Nāksies pārskatīt norunu. – Augstprātīgi to paziņojis, viņš pagriezās, lai dotos prom, it kā nekas cits vairs nebūtu piebilstams.

Lai viņš iet! Princesīte lūdza.

Taču Annija nedrīkstēja to pieļaut, tāpēc metās viņam pretī.

– No kādas šausmu filmas tu esi izkāpis? Paskaties uz viņu! – Ar pirkstu viņa norādīja uz Džeisiju, cerēdama, ka Teo neievēros, cik ļoti viņas pirksts dreb. – Tu tiešām esi spējīgs izmest sniegā atraitni bez graša kabatā un mazu bērnu? Vai tava sirds pavisam pārvērtusies akmenī? Ak, neklausies. Tie ir tikai retoriski jautājumi.

Teo uzlūkoja Anniju kā uzmācīgu odu. Viņa sejā nebija ne mazākās līdzcietības. – Un kāda tev gar to visu daļa?

Annija necieta strīdus, toties Nebēdnei tie patika. Un tāpēc bija īstais brīdis izmantot viņas “otro es”.

– Man ir līdzjūtīga, cilvēciska sirds. Ja vārds “līdzjūtīga” tev vispār kaut ko izsaka.

Teo dižciltīgās zilās acis satumsa.

– Livija vairs neies stallī, jo tu atcerēsies aizslēgt durvis. Un tava saimniecības vadītāja lieliski tiek galā ar pienākumiem, kaut arī viņai ir lauzta potīte. Tu taču dabū savus ēdienus, vai ne? Paskaties uz virtuvi. Tā spīd un laistās. – Tas bija pārspīlējums, tāpēc Annija pievērsās tam, kas varēja būt Teo vājais punkts. – Ja tu atlaidīsi Džeisiju, Sintija noalgos kādu nezināmu cilvēku. Padomā vien. Tavā privātajā teritorijā ielauzīsies svešinieks, kas klīdīs apkārt pa Hārpu namu. Novēros tevi. Traucēs tev strādāt. Varbūt pat mēģinās ar tevi sarunāties. Vai to tu gribi?

Jau sēcoši ievelkot elpu, Annija saskatīja, ka ir uzvarējusi, jo Teo acu plakstiņi viegli saspringa un pārāk skaisto lūpu kaktiņi pavilkās lejup.

Viņš palūkojās uz Džeisiju, kas joprojām sēdēja uz grīdas ar Liviju rokās.

– Uz pāris stundām aiziešu, – viņš strupi noteica. – Kamēr būšu prom, iztīri torni. Trešo stāvu neaiztiec.

Viņš izmetās pa durvīm gandrīz tikpat sparīgi, kā bija iebrāzies iekšā.

Livija turēja īkšķi mutē. Džeisija noskūpstīja viņu uz abiem vaidziņiem, tad nolika malā un, atbalstīdamās uz kruķiem, uzslējās augšā.

– Es neticēju savām ausīm. Kā tu ar viņu runāji!

Annija pati arī nespēja tam noticēt.

Tornim bija divas ieejas – gan no ārpuses, gan no mājas otrā stāva. Džeisijai bija grūti uzkāpt augšā, tātad Teo doto uzdevumu vajadzēja paveikt Annijai.

Tornis bija uzcelts uz augstāka pamata nekā pārējā Hārpu nama daļa, tāpēc torņa pirmais stāvs bija tajā pašā līmenī kā nama otrais stāvs. Durvis gaiteņa galā kāpņu augšpusē veda uz torņa galveno dzīvojamo daļu. Šķiet, nekas nebija mainījies kopš tiem laikiem, kad tur uzturējās dvīņu vecmāmiņa. Uz smilškrāsas sienu fona stāvēja mīkstās mēbeles no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, vietām apskrambātas un izbalējušas saulē, kas spīdēja logos, no kuriem pavērās skats uz okeānu.

Nodilis persiešu paklājs sedza koka parketa grīdu, un smilškrāsas dīvāns ar apaļām parocēm un bārkstainiem spilveniem atradās zem pāris amatieru eļļas gleznām. Pie sienas uz grīdas bija divi lieli noputējuši koka svečturi ar baltām svecēm, kas nekad nebija aizdegtas, un virs svečturiem pulkstenis ar svārstu, bet tā rādītāji apstājušies uz vienpadsmitiem un četriem. Šī bija vienīgā Hārpu nama daļa, kas nebija mainījusies uz slikto pusi, taču bija tikpat drūma kā viss pārējais.

Annija iegāja nelielajā virtuvītē, kur gala sienu aizņēma lifts. Nekur nebija manāma netīru trauku kaudze, gluži otrādi. No galvenās virtuves augšā uzsūtīto ēdienu trauki bija nomazgāti un salikti zilā plastmasas žāvētājā. Annija paņēma zem izlietnes ieraudzīto smidzināmo tīrīšanas līdzekli, tomēr pie darba vēl neķērās. Džeisija gatavoja Teo tikai vakariņas. Ko Sātana kungs ēda pārējā laikā? Nolikusi baloniņu malā, viņa atvēra tuvākos skapīšus. Nekur nebija ne tritona acu, ne varžu kāju. Nekādu sautētu acu bumbiņu vai eļļā ceptu pirkstiņu frī. Toties viņa ieraudzīja kastītes ar dažādām brokastu pārslām, Cheerios un Wheaties. Nekā ļoti salda. Nekādu interesantu uzkožamo. Bet arī nevienas iekonservētas cilvēka ķermeņa daļas.

Tā kā šī bija vienīgā iespēja izpētīt telpu, Annija turpināja slepeno apskati. Viņa redzēja pavisam parastus konservus. Saini ar sešām dārga gāzētā minerālūdens pudelēm, lielu paku ar augstākā labuma kafijas pupiņām un pudeli kvalitatīva skotu viskija. Uz letes bija atstāti daži augļi, un Annijai, uz tiem skatoties, galvā ieķērcās ļaunās karalienes balss no “Sniegbaltītes un septiņiem rūķīšiem”. Paņem ābolu, mana skaistā…

Aizgriezusies viņa piegāja pie ledusskapja, kur atrada asinssarkanu tomātu sulu, cietā siera gabalu, eļļainas melnās olīvas un neatvērtas kārbiņas ar pretīgu zoss pastēti. Annija nodrebinājās. Kāds tur brīnums, ka Teo iecienījis maltīti no iekšējiem orgāniem.

Saldētava bija tukša, dārzeņiem paredzētajā nodalījumā glabājās vienīgi burkāni un redīsi. Viņa pārlaida skatienu virtuvei. Kur palikusi neveselīgā pārtika? Tortilla čipsi un Ben&Jerry’s kārbiņas? Kur kartupeļu čipsu paku kaudze, zemesriekstu sviesta burkas? Nekur nemanīja neko sālītu, kraukšķīgu. Vai saldumus. Zināmā mērā šī virtuve bija tikpat biedējoša lielā telpa apakšstāvā.

Annija paņēma izsmidzināmo tīrīšanas līdzekli, bet tad saminstinājās. Vai viņa kaut kur nebija lasījusi, ka šis darbs jāsāk no augšas uz leju?

Nevienam nepatīk tādi okšķeri, Princesīte paziņoja savā augstprātes tonī.

It kā tev pašai nebūtu savu trūkumu, Annija atcirta.

Liekulība nav trūkums, Princesīte nepalika atbildi parādā.

Tas ir aicinājums.

Jā, Annija gribēja iebāzt degunu visos skapjos, un viņa nolēma nekavēties. Kamēr Teo atradās drošā attālumā no mājas, viņa noskaidros, ko tieši viņš glabā savā midzenī.

Kāju ikri sāpīgi protestēja, Annijai kāpjot uz otro stāvu. Pastiepusi kaklu, viņa saskatīja aizvērtas durvis trešajā stāvā – bēniņos, kur Teo it kā sacerēja savu nākamo sadistisko romānu. Vai arī sacirta līķus.

Guļamistabas durvis bija vaļā. Annija ielūkojās iekšā. Istaba atgādinātu telpu, kurā mitinās veca kundze, ja vien nekārtīgi saklātās gultas kājgalī nebūtu nomesti džinsi un džemperis. Sienas bija blāvi baltas, aizkariem lielu rožu pumpuru raksts, krēsls ar mīkstu sēdekli, un divguļamā gulta pārklāta ar smilškrāsas segu. Teo noteikti nebija papūlējies iekārtot omulīgu vidi.

Annija izgāja mazajā koridorā un, tikai mirkli vilcinājusies, pieveica atlikušos sešus pakāpienus uz aizliegto trešo stāvu. Viņa pagrūda vaļā durvis.

Piecstūru telpai bija atsegti koka griesti un pieci kaili, šauri logi ar smailām arkām. Arī šeit, tāpat kā citur, trūka cilvēka rokas pieskāriena. Burta “L” formas galds pie vienas sienas, piekrauts ar papīriem un kompaktdisku vāciņiem, dažas piezīmju burtnīcas, dators un austiņas – to visu Annija redzēja šajā telpā. Pāri pretim uz rūpnieciska melna metāla plaukta stāvēja dažādu veidu elektronika, arī skaņu aparatūra un mazs plakanā ekrāna televizors. Zem viena loga uz grīdas bija saliktas grāmatas, un blakus izsēdētam atzveltnes krēslam stāvēja klēpjdators.

Nočīkstēja durvis.

Aiz satraukuma aizelsusies, Annija apsviedās apkārt.

Ienāca Teo. Rokā viņam bija melna adīta šalle.

Reiz viņš mēģināja tevi nogalināt, Leo ņirgājās. Viņš var to izdarīt atkal.

Annijai aizcirtās elpa. Viņa atrāva skatienu no mazās baltās rētiņas pie Teo uzacs. Šo rētiņu bija sagādājusi viņa.

Vīrietis tuvojās Annijai, ne vairs vienkārši turot rokā šalli, bet slidinot to pirkstos kā garoti… žņaugu… vai ar hloroformu piesūcinātu lupatu. Cik ilgi tā būtu jātur virs sejas, lai viņa zaudētu samaņu?

– Šajā stāvā nedrīkst nākt, – Teo paziņoja. – Un tu to zini. Tomēr tu atrodies šeit.

Viņš apmeta šalli ap kaklu, satvēris galus rokās. Annijas mēle bija kā sastingusi. Jau atkal sevis iedrošināšanai nācās saukt palīgā Nebēdni.

– Tu esi tas, kuram te nevajadzētu būt. – Viņa cerēja, ka Teo nesaklausīs bailīgo pīkstienu ierasti drošajā balsī. – Kā lai es tieku pie okšķerēšanas, ja tu neej prom kā solīji?

– Vai tu joko, vai? – Teo paraustīja šalli aiz galiem.

– Tu… tu patiešām pats esi vainīgs. – Viņai nekavējoties vajadzēja kaut ko izgudrot. – Es te nekāptu augšā, ja tu būtu pateicis paroli, kad tev to lūdzu.

– Es nesaprotu, ko tu tur gvelz.

– Daudzi pieliek zīmīti pie datora. – Annija sažņaudza plaukstas aiz muguras.

– Es tā nedaru.

Neatkāpies! Nebēdne pavēlēja. Liec viņam apjēgt, ka tagad viņam darīšana ar sievieti, nevis piecpadsmit gadus vecu bailuli. Annija bija labākā aktiermākslas pilnveidošanas nodarbībās un tagad sniedza paraugpriekšnesumu.

– Vai tev neliekas, ka tas ir mazliet vājprātīgi?

– Vājprātīgi?

– Nu, tas ir neveiksmīgs apzīmējums, – Annija steidzīgi taisnojās. – Bet… ja nu tu aizmirsīsi paroli? Vai tiešām gribi zvanīt atbildīgajai kompānijai? – Viņa ieklepojās un ievilka elpu. – Pats saproti, kas tad notiek. Stundām jāklausās ieraksts telefonā, cik svarīgs viņiem ir tavs zvans. Vai arī, ka mainījusies izvēlne un tagad tev uzmanīgi jāklausās, ko darīt tālāk. It kā izvēlnes maiņa būtu tava, bet ne viņu problēma! Pēc pāris minūtēm man tad ir sajūta, ka sākšu trakot. Vai gribi izciest to elli, ja vienkāršāk ir piespraust zīmīti ar paroli?

– Vai aizsūtīt elektronisko vēstuli, – Teo atcirta pelnīti dzēlīgi par tādu pļāpāšanu. – Dirigo.

– Kas?

Palaidis vaļā šalles galus, Teo piegāja pie tuvākā loga, kur pret okeānu bija nolikts teleskops. – Tu mani pārliecināji. Parole ir Dirigo.

– Kas tā par paroli?

– Tas ir Menas štata moto. “Es vadu.” Tas arī nozīmē, ka tev vairs nav iemesla nākt un te okšķerēt.

Annijai īsti nebija nekā sakāma. Viņa lēnām kāpās uz durvju pusi.

Teo pacēla teleskopu ar trijkāji un aiznesa pie blakus loga.

– Vai tiešām tu domā, ka es nesaprotu – tu strādā Džeisijas vietā?

Viņai vajadzēja paredzēt, ka Teo to aptvers.

– Vai tev nav vienalga? Galvenais, ka darbs padarīts.

– Es negribu, ka tu šeit esi.

– Skaidrs. Tu drīzāk atlaidīsi Džeisiju.

– Man te neviens nav vajadzīgs.

– Ir gan vajadzīgs. Kurš atvērs durvis, kad tu gulēsi augšā savā midzenī?

Teo viņu ignorēja, lūkojoties teleskopā un pielāgojot to. Annija sajuta adatiņas durstām pakausi. No loga, pie kura viņš bija piestājies, pavērās skats uz kotedžu.

Lūk, kas notiek, ja izaicina nelieti, Leo pazobojās.

– Man ir jauns teleskops, – Teo teica. – Atbilstošā gaismā es varu redzēt apbrīnojami tālu. – Viņš tik tikko pakustināja teleskopu. – Ceru, ka mēbeles, kuras tu grūstīji, nebija pārāk smagas.

Aukstums aizložņāja līdz papēžiem.

– Neaizmirsti nomainīt palagus manā guļamistabā, – viņš turpināja nepagriežoties. – Kas gan var būt patīkamāks kā sajust tīru veļu pie kailas ādas.

Nedrīkst pieļaut, lai Teo redzētu, cik ļoti viņš joprojām biedē Anniju.

Viņa lēnām pagriezās un devās uz kāpnēm. Tagad pilnīgi pamatoti varēja sacīt Džeisijai, ka vairs nevarēs palīdzēt viņas darbos. Tā sacīt, protams, bija iemesls. Un tomēr Annijai bija arī pilnīga pārliecība par to, ka viņa nespēs sadzīvot ar sevi, ja bailes no Teo Hārpa būs piespiedušas pamest nelaimē cilvēku, kas reiz izglāba viņai dzīvību.

Viņa strādāja, cik veikli vien spēja. Noslaucīja putekļus mēbelēm dzīvojamā istabā, iztīrīja paklāju, izmazgāja virtuvi un tad, pakrūtei sažņaudzoties sliktās priekšnojautās, pārvietojās uz Teo guļamistabu. Sameklējusi tīru veļu, viņa ķērās pie gultas pārklāšanas, kaut arī tas bija pārāk personiski, pārāk intīmi. Zodu sasprindzinājusi, viņa tomēr visu paveica.

Sniedzoties pēc putekļu lupatas, viņa sadzirdēja augšā aizveramies bēniņu durvis, tad sekoja slēdzenes klikšķis un soļu dunoņa lejup pa kāpnēm. Annija pavēlēja sev negriezties apkārt, tomēr nesavaldījās un to izdarīja.

Teo stāvēja uz sliekšņa, ar plecu atspiedies pret stenderi. Viņa skatiens no Annijas izspūrušajiem matiem aizlīdēja uz krūtīm, gandrīz nemanāmām zem biezā džempera, tad pār gurniem un, tur pakavējies, turpināja ceļu. Viņa acis pauda kaut kādu aprēķinu. Kaut ko uzbrūkošu un satraucošu. Galu galā viņš novērsās.

Tad tas notika. Telpu piepildīja kāda baisa skaņa. Likās, tā pat nav no šīs pasaules. Pa pusei vaids, pa pusei rūciens. Stindzinoši…

Teo palika stāvam kā zemē iemiets. Annija pagrieza galvu, lai paskatītos augšup uz bēniņiem.

– Kas tad tas?

Teo uzacis savilkās. Viņš atvēra muti, it kā gribētu kaut ko paskaidrot, bet vārdi nenāca pār lūpām. Pēc mirkļa viņš bija prom.

Lejā aizcirtās durvis. Annija sasprindzināja zodu.

Nelietis. To tu esi pelnījis.

Teo elpa bija redzama gaisā, kad viņš atgrūda staļļa durvju aizbīdni. Stallis bija vieta, kur viņš vienmēr gāja domāt. Viņam bija šķitis, ka spēj visu paredzēt, bet ne prātā nenāca, ka Annija atgriezīsies, un to viņš negrasījās paciest.

Iekšā oda pēc siena, putekļiem un aukstuma. Pēdējos gadus viņa tēvs turēja četrus zirgus, bet, kad ģimene aizbrauca no Peregrīnailendas, dzīvniekus pārveda uz salas staļļiem. Tagad Teo melnais ērzelis bija palicis viens.

Dejotājs klusu nobubināja un pacēla galvu virs steliņģa. Teo pat iedomāties nebija varējis, ka reiz atkal ieraudzīs Anniju. Un tomēr viņa bija te. Teo mājā. Teo dzīvē. Un līdz ar viņu bija atgriezusies arī pagātne. Teo paberzēja Dejotāja purnu.

– Pietiek ar tevi un mani, vecīt, – viņš teica. – Tu un es… un tie velni, kas uzradušies, lai neliktu mums mieru.

Zirgs pamētāja galvu. Teo atvēra steliņģi. Viņš nedrīkstēja to pieļaut. Neatlika nekas cits kā atbrīvoties no Annijas.