Читать книгу Varoņi ir mana vājība - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 3

Viņš lēnām kāpa lejup. Kā vēsturisks gotu varonis pērļu pelēkā vestē, tumšās biksēs, jātnieku zābakos no melnas ādas, ar pieguļošiem stulmiem. Pie sāna nevērīgi karājās duelēšanās pistole ar tērauda stobru.

Annijai pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Mirkli viņai ienāca prātā, ka atkal sācies drudzis – vai arī iztēlei beidzot izdevies pārspēt realitāti. Redzētais tomēr nebija halucinācija, viss bija pārāk reāls.

Lēni, lēni viņa novērsa skatienu no pistoles, zābakiem un vestes, lai aplūkotu pašu cilvēku.

Blāvajā, pelēkajā gaismā viņa mati izskatījās kraukļa melni, acis bija majestātiski bāli zilas, seja ar smalkiem vaibstiem bez smaida ēnas. Viss viņā pauda deviņpadsmitā gadsimta augstprātību. Annijai radās vēlēšanās pakniksēt. Un bēgt. Pateikt, ka īstenībā viņai nav nepieciešams tas guvernantes darbs.

Vīrietis nonāca kāpņu apakšā, un tad viņa to ieraudzīja. Gaiši baltu rētu virs uzacs. Šī rēta bija radusies viņas dēļ.

Teo Hārps.

Astoņpadsmit gadu ir pagājis kopš viņu pēdējās satikšanās. Astoņpadsmit gadu, kopš Annija mēģināja aizmirst to briesmīgo vasaru.

Bēdz! Bēdz, cik vien ātri spēj! Šoreiz galvā kliedza nevis Princesīte, bet prātīgā, praktiskā Dillija.

Un vēl kāds…

Tātad… beidzot esam satikušies. Leo mūžīgais mierīgums bija zudis, dodot vietu godbijībai.

Hārpa dzedrais, vīrišķīgais skaistums atbilda gotiskajai videi. Viņš bija garš, slaids un atstāja eleganti izlaidīgu iespaidu. Baltā kravate uzsvēra tumsnējo sejas krāsu – mantojumu no mātes andalūzietes –, un pusaudža kalsnums nu bija tikai sena atmiņa. Taču trasta fonda lietotāja augstprātīgā stāja nebija mainījusies.

Viņš veltīja Annijai aukstu skatienu.

– Kas vajadzīgs?

Annija bija stādījusies priekšā, tātad Teo ļoti labi zināja, kas viņa ir, bet izturējās tā, it kā viņa mājā būtu ienācis svešs cilvēks.

– Es meklēju Villu Šovu, – viņa paskaidroja, ienīstot vieglās trīsas balsī.

Teo panācās uz priekšu pa marmora grīdu ar melna rombveida formas oniksa ielaidumiem.

– Šovs te vairs nestrādā.

– Kurš tad rūpējas par kotedžu?

– Tas jājautā tēvam.

It kā Annija tā gluži vienkārši varētu piezvanīt Eljotam Hārpam, vīram, kas ziemas pavadīja Francijas dienvidos kopā ar trešo sievu – pavisam citādu nekā Marija. Mātes spilgtā personība un ekscentriskais dzimumu izlīdzinošais stils – šauras stabuļveida bikses, balti vīriešu krekli, skaistas šalles – bija valdzinājis pusduci mīļāko, arī Eljotu Hārpu. Laulība ar Mariju bija viņa sacelšanās pusmūžā pret ultrakonservatīvo iepriekšējo dzīvi. Eljots bija devis Marijai to drošību, kuru viņa nekad nespēja sasniegt saviem spēkiem. Viņi jau pašā sākumā bija nolemti viens otram.

Annija zābakos savilka kāju pirkstu galus, pavēlot sev neatkāpties.

– Vai tu nezini, kur Šovu meklēt?

Teo tikko manāmi paraustīja plecus. Viņš bija pārāk vienaldzīgs, lai tērētu enerģiju kustībai.

– Nav ne jausmas.

Atskanēja ļoti moderna mobilā tālruņa zvans. Annija nebija pamanījusi spīdīgi melnu telefonu Teo rokā. Tiesa, ne tajā, kura glāstīja ieroci. Kad viņš palūkojās ekrānā, Annija aptvēra, ka tieši Teo bija redzējusi iepriekšējā vakarā, kad viņš, nerēķinoties ar skaisto dzīvnieku, auļoja putenī pāri ceļam. Tas nebija nekāds brīnums. Ne jau pirmo reizi Teo Hārps nerēķinājās ne ar vienu – vai tas būtu cilvēks vai dzīvnieks.

Anniju atkal pārņēma nelabums. Viņa pamanīja zirnekli rāpojam pa netīro marmora grīdu. Teo izslēdza zvanu. Viņam aiz muguras pa atvērtām durvīm – tās veda uz bibliotēku – Annija pamanīja Eljota Hārpa lielo sarkankoka galdu. Izskatījās, ka tas netiek izmantots. Nebija ne kafijas krūzes, ne dzeltenā zīmogspilventiņa vai uzziņu grāmatas. Ja Teo Hārps sacerēja nākamo romānu, viņš to nedarīja šeit.

– Dzirdēju par tavu māti, – viņš sacīja.

Viņš neizteica Annijai līdzjūtību. Bet arī viņš bija liecinieks tam, kā Marija izturējās pret meitu.

– Stāvi taisni, Antuanete. Skaties cilvēkiem acīs. Kā citādi tu panāksi cilvēku cieņu pret sevi?

Vai arī ļaunāk.

– Atdod to grāmatu. Tu nelasīsi nekādas sēnalas. Tikai tos romānus, kurus es tev dodu.

Annija ienīda visus tos romānus. Citi varētu iemīlēt Melvilu, Prustu, Džoisu un Tolstoju, bet Annija ilgojās pēc grāmatām, kas attēloja bezbailīgas varones ar stāju, nevis tādas, kas metas zem vilciena.

Teo Hārps slidināja īkšķi gar mobilā telefona malu, otra roka bija uz pistoles. Skatiens slīdēja pār Annijas nevērīgi savilktajiem apģērba gabaliem – sarkano apmetni, veco šalli un viņas novalkātajiem brūnajiem zamšādas zābakiem. Annijai šķita, ka viņa murgo. Ko nozīmē pistole? Un Teo dīvainais tērps? Kāpēc māja izskatījās tā, it kā būtu atgriezusies divus gadsimtus senā vēsturē? Un kāpēc Teo reiz bija mēģinājis viņu nogalināt?

– Teo ne tikai biedē ar savu uzvedību, – māte bija teikusi vīram un Annijai. – Ar tavu dēlu, Eljot, kaut kas noteikti nav kārtībā.

Tagad Annija saprata to, kas tajā vasarā bija palicis neskaidrs. Teo Hārps bija garīgi slims – psihopāts. Meli, manipulācijas, cietsirdība… Viņa tēvs Eljots dažādus negadījumus centās attaisnot kā puikas palaidnības, bet patiesība bija gluži cita.

Pakrūtē joprojām žņaudza kamols. Šādas bailes bija neciešamas, Annija to apzinājās.

Teo pārlika pistoli no kreisās rokas labajā.

– Annij, nenāc vairs šurp.

Jau atkal Teo izdevās viņu aizvainot, un viņa necieta šo sajūtu.

Nezin no kurienes gaitenī atbalsojās spokains vaids. Annija apsviedās, it kā gribētu redzēt, kas izdevis dīvaino skaņu.

– Kas tad tas?

Viņa atskatījās uz Teo un ievēroja, ka viņš ir pārsteigts nesagatavots. Tomēr viņš ātri atguvās.

– Šī ir veca māja.

– Man tas neizklausījās pēc mājas izraisīta trokšņa.

– Tā nav tava darīšana.

Viņam bija taisnība. Nekas saistībā ar Teo vairs nebija viņas darīšana. Annija pagriezās, lai ietu prom, bet paspēra tikai dažus soļus, kad vaids atkārtojās, šoreiz skaņai nākot no citas puses. Viņa atkal atskatījās uz Teo. Rieva viņa pierē iegūla dziļāka, pleci saspringa.

– Vai tev bēniņos paslēpta prātu zaudējusi sieva? – Annija atļāvās minēt.

– Vējš, – Teo izaicinoši atcirta uz viņas dzēlīgo mājienu. Annija stingri satvēra mātes apmetņa mīksto vilnas audumu.

– Es tavā vietā atstātu gaismu iedegtu.

Viņa turēja galvu augstu paceltu, kamēr izgāja cauri hallei uz gaiteni, kas veda uz virtuvi, tad apstājās un apņēma ciešāk sarkano apmetni. Kaktā atkritumu spaiņa virspusē bija redzama saldētu Eggo vafeļu kārba, tukša cepumu paciņa un kečupa pudele. Teo Hārps bija jucis. Ne tāds, kas tikai muļķīgi joko, bet sliktā nozīmē – kā cilvēks, kurš bēniņos slēpj līķus.

Izgājusi atpakaļ arktiskajā gaisā, Annija nodrebēja ne tikai no aukstuma. Viņa bija izmisumā.

Tad viņa izslējās taisnāk. Teo viedtālrunis… Tātad šajā mājā bija mobilie sakari. Vai ārā pie mājas tie arī bija iespējami? Viņa izņēma no kabatas savu vecmodīgo mobilo tālruni un, atradusi piemērotu vietu pie pamestās lapenes, ieslēdza to. Sekunžu laikā atskanēja signāls. Drebošām rokām Annija uzspieda salas tā sauktā rātsnama numuru.

Atsaucās sieviete, stādīdamās priekšā kā Barbara Roza.

– Vills Šovs pagājušajā mēnesī kopā ar ģimeni aizbrauca no salas, – viņa paskaidroja. – Pāris dienu pirms Teo Hārpa ierašanās.

Annijai pamira sirds.

– Tā notiek ar jaunajiem cilvēkiem, – Barbara turpināja. – Viņi dodas prom. Omāru zveja pēdējos gados ne visai veicas.

Tagad Annijai bija skaidrs, kāpēc Šovs neatbildēja uz viņas elektronisko vēstuli. Viņa nolaizīja lūpas.

– Nez kā… Cik būtu jāmaksā cilvēkam, kurš nāktu man palīgā? – Viņa izklāstīja, kas noticis ar automašīnu, tāpat arī par savu neziņu, kā rīkoties ar granulu kurināmo un ģeneratoru.

– Es aizsūtīšu pie jums savu vīru, tiklīdz viņš būs pārnācis mājās, – Barbara mundri paziņoja. – Tā mēs salā risinām jautājumus. Izlīdzam cits citam. Jums nevajadzēs gaidīt ilgāk kā stundu.

– Patiešām? Tas… ir ļoti jauki. – Annija saklausīja stallī klusu grudzināšanu. Tajā vasarā, kad viņa te dzīvoja, stallis bija maigi pelēkā krāsā. Tagad tas bija tumši sarkanbrūns, tāpat kā tuvējā lapene. Annija palūkojās uz māju.

– Visi skuma, uzzinājuši par jūsu mātes nāvi, – Barbara sacīja. – Mums viņas pietrūks. Viņa salai atnesa kultūru un arī slavenus cilvēkus.

– Paldies. – Vispirms Annija nosprieda, ka tas ir gaismas radīts efekts. Viņa samirkšķināja acis, bet tas palika turpat. No augšstāva loga uz viņu lūkojās bāls ovāls.

– Kad Bukers izvilks jūsu mašīnu, viņš parādīs, kā iekurināt māju, kā iedarbināt ģeneratoru. – Barbara uz mirkli apklusa. – Vai Teo Hārpu jau satikāt?

Tikpat ātri kā parādījusies, seja logā nozuda. Annija atradās pārāk tālu, lai izšķirtu vaibstus, bet tas nebija Teo. Vai sieviete? Bērns? Sajukusi sieva, kas ieslēgta mājā?

– Tikai uz brīdi. – Annija skatījās uz tukšo logu. – Vai Teo atbraucis kopā ar vēl kādu?

– Nē, viens pats. Varbūt neesat dzirdējusi, bet pagājušajā gadā viņam nomira sieva.

Vai tiešām? Annija novērsa skatienu no loga, lai iztēle atkal negūtu virsroku. Pateikusies Barbarai par palīdzību, viņa devās atpakaļ uz kotedžu “Mēness zvejnieks”.

Kaut arī viņai joprojām sala, sāpēja plaušas un no prāta neizgāja seja logā, noskaņojums nedaudz uzlabojās. Drīz viņa atgūs mašīnu, bet kotedžā parādīsies siltums un elektrība. Tad viņa nopietni varēs ķerties klāt pie Marijas atstātā mantojuma meklēšanas. Kotedža nebija liela. Nevajadzētu būt grūti to atrast.

Jau atkal Annija vēlējās, kaut varētu pārdot “Mēness zvejnieku”, bet viss, kas saistīts ar Mariju un Eljotu Hārpu, bija sarežģīts. Viņa apstājās, lai atpūstos. Eljota vectēvs bija uzcēlis Hārpu namu divdesmitā gadsimta sākumā, un Eljots iegādājies tam tuvākos īpašumus, arī kotedžu “Mēness zvejnieks”. Kaut kāda iemesla dēļ Marija bija iemīlējusi kotedžu un, šķiroties no Eljota, pieprasīja, lai to atdod viņai. Eljots atteicās to darīt, taču procesa beigās abi panāca kompromisu. Kotedža piederēs Marijai tik ilgi, kamēr viņa tajā dzīvos sešdesmit dienas pēc kārtas katru gadu. Citādi tā tiek nodota atpakaļ Hārpu ģimenei. Termiņu nedrīkstēja pārtraukt. Arī pagarināt ne. Ja viņa aizbrauktu, pirms beidzas sešdesmit dienas, viņa nedrīkstētu atgriezties un sākt tajā dzīvot no jauna.

Marija bija pilsētas meitene, tāpēc Eljotam likās, ka viņš guvis virsroku. Ja viņa divu mēnešu laikā atstātu salu kaut uz vienu dienu, viņa zaudētu kotedžu uz mūžu. Bet, Eljotam par apjukumu, Mariju visnotaļ apmierināja viņa nosacījumi. Viņa mīlēja salu, pat ja vairs ne Eljotu, un, tā kā viņai bija liegta iespēja divus mēnešus redzēt draugus, viņa aicināja visus pie sevis. Daži bija mākslinieki ar vārdu, citi – jaunie talanti, kuriem vajadzēja iedrošinājumu. Visus viņus “Mēness zvejniekā” gaidīja vieta, kur gleznot, rakstīt, radīt kotedžas studijā. Māksliniekus Marija loloja daudz vairāk nekā jebkad savu meitu.

Ietinusies ciešāk apmetnī, Annija atsāka iet. Kotedžu viņa bija mantojusi ar tiem pašiem nosacījumiem, kādiem reiz piekrita māte. Viņai kotedžā bija jāpavada sešdesmit dienas pēc kārtas – vai arī tā atkal pārietu Hārpu īpašumā. Bet atšķirībā no mātes Annija necieta šo salu. Tomēr šobrīd viņai nebija citas apmešanās vietas – vienīgi uz kožu saēstās sofas noliktavas istabā kafejnīcā, kur viņa strādāja. Kad māte slimoja un sasirga arī Annija pati, viņa nespēja saglabāt darba vietu, un viņai nebija ne naudas, ne spēka sameklēt, kur apmesties.

Kājas ļodzījās, līdz Annija sasniedza sasalušo tīreli. Viņa novirzīja uzmanību, izmēģinādama dažādus spokainus vaidus. Izlauzās kaut kas gandrīz līdzīgs smiekliem. Iespējams, ka viņa bija cietusi neveiksmi kā aktrise, bet ne kā vēderrunātāja.

Un Teo Hārpam nebija radušās ne mazākās aizdomas.

Nākamajā rītā Annijai bija ūdens, elektrība un drēgna, bet apdzīvojama māja. No Barbaras Rozas pļāpīgā vīra Annija uzzināja, ka Teo Hārpa atgriešanās bijusi salas sarunu galvenais temats.

– Traģēdija, kas notika ar puiša sievu, mums liek just viņam līdzi, – Bukers klāstīja pēc tam, kad bija apmācījis Anniju, kā pasargāt caurules no aizsalšanas, rīkoties ar ģeneratoru un glabāt propāna gāzi. – Kaut arī viņš ir dīvainis, tomēr šeit pavadījis daudzas vasaras. Vai esat lasījusi viņa grāmatu?

Annijai nepatika atzīties, tāpēc viņa atturīgi paraustīja plecus.

– Manai sievai tā likās biedējošāka nekā Stīvena Kinga darbi, – Bukers turpināja. – Diez no kurienes viņam tāda iztēle?

“Sanatorija” bija pārspīlēti šaušalīgs romāns par psihiatrisko slimnīcu, kurā atsevišķā telpā tiek turēti vājprātīgi kriminālnoziedznieki, īpaši tādi, kam baudu sagādā citu spīdzināšana. Šīs istabas iemītniekus pārvieto laikā. Annijai grāmata šķita pretīga. Teo no vecmāmiņas bija mantojis bagātīgu trasta fondu, tāpēc viņam nebija jārada literatūra, lai pelnītu iztiku, un, pēc Annijas domām, tas viņa garadarbu padarīja vēl peļamāku, pat ja tas kļuva par bestselleru.

Paredzēto turpinājumu viņa noteikti netaisījās lasīt.

Pēc Bukera aiziešanas Annija izkravāja pirkumus, kas bija iegādāti cietzemē, pārbaudīja logus, piebīdīja durvīm priekšā ar dzelzi apkalto galdu un nogulēja divpadsmit stundu. Kā pierasts, viņa pamodās no klepus lēkmes un tūdaļ iedomājās par naudu. Annija bija ieslīgusi parādos, un tas viņai darīja nopietnas raizes. Palīdusi zem segas, acis pavērsusi pret griestiem, viņa centās izdomāt, kā rīkoties.

Pēc tam, kad Marijai bija noteikta diagnoze, pirmo reizi viņa sauca palīgā meitu, un Annija bija klāt, atsacīdamās no nolīgtajiem darbiem, kad māti vairs nevarēja atstāt vienu.

– Kā tas nākas, ka esmu uzaudzinājusi tik bailīgu bērnu? – Annijas māte mēdza atkārtot. Bet mūža beigās Marija bija tā bailīgā, kura turējās pie Annijas, lūdzoties, lai meita neiet prom.

Annija iztērēja savus nelielos iekrājumus, lai samaksātu īri par Marijas iemīļoto dzīvokli Manhetenā un mātei nevajadzētu pārcelties citur. Pēc tam pirmo reizi mūžā viņa izmantoja kredītkartes. Annija pirka augu maisījumus, no kuriem, kā Marija apgalvoja, viņa jūtoties labāk, pirka mātes mākslinieces garam atbilstošas grāmatas un īpašu pārtiku, lai viņa nezaudētu pārāk daudz svara.

Jo vārgāka kļuva Marija, jo vairāk novērtēja meitu.

– Nezinu, ko es bez tevis darītu. – Šie vārdi bija īsts balzams mazajam bērnam, kas joprojām mita pieaugušās sievietes Annijas sirdī, ilgojoties pēc kritiskās mātes atzinības.

Annijai izdotos palikt virs ūdens, ja viņa neapņemtos piepildīt mātes sapni par pēdējo ceļojumu uz Londonu. Vēlreiz paļaujoties uz kredītkartēm… Annija nedēļu stūma Mariju ratiņkrēslā pa viņas iemīļotajiem muzejiem un galerijām. Tajā mirklī, kad Teita galerijā viņas apstājās pie mākslinieka Nivena Gāra audekla, izrādījās, ka Annijas upurēšanās bijusi tā vērta. Marija pieplaka ar lūpām pie Annijas plaukstas un nomurmināja vārdus, kurus meita visu mūžu bija cerējusi dzirdēt.

– Es tevi mīlu.

Annija piespieda sevi piecelties no gultas un rītu pavadīja, pārmeklējot kotedžas piecas istabas: dzīvojamo daļu, virtuvi, vannas istabu, Marijas guļamistabu un mākslinieku studiju, kas reiz bija domāta viesiem. Mākslinieki, kuri gadu gaitā šeit uzturējās, bija dāvinājuši Marijai gleznas un mazas skulptūras, taču vērtīgākās māte jau sen bija pārdevusi. Bet ko viņa bija saglabājusi?

Annija redzēja visu un neko. Spilgti sārtu Viktorijas laika dīvānu ar polsterētu atzveltni, futūristisku pelēkbrūnu atzveltnes krēslu, akmens dievieti no Taizemes, putnu izbāžņus, sienas lieluma gleznu ar otrādi augošu gobu. Dažādu priekšmetu un mēbeļu stilu sajaukumu izlīdzināja mātes nevainojamā krāsu izjūta – sienas vaniļas tonī, mēbeļu stingrie audumi miršu zaļi, pelēkbrūni un olīvkrāsā. Taču Annija bija visai izbrīnījusies par dīvāna koši sārto audumu un neglītu, zaigojošos toņos nokrāsotu ģipša krēslu nāriņas veidolā.

Lēnām dzerot otru krūzi kafijas, Annija nolēma turpināt meklēšanu sistemātiskāk. Vispirms viņa ķērās pie dzīvojamās istabas, uzskaitot katru mākslas priekšmetu un aprakstot to piezīmju burtnīcā. Ja Marija viņai būtu pateikusi, ko meklēt, viss kļūtu daudzkārt vieglāk. Vai arī, ja būtu iespējams pārdot kotedžu.

Princesīte uzmeta lūpu.

Tev nevajadzēja vest māti ceļojumā uz Londonu. Labāk būtu nopirkusi man jaunu kleitu. Un diadēmu.

Tu rīkojies pareizi, Pīters, kā vienmēr, atbalstīja Anniju. Marija nebija slikts cilvēks, tikai slikta māte.

Dillija ierunājās sev ierastajā maigajā manierē, kas viņas vārdiem lika dzelt ne mazāk. Vai tu to darīji viņas dēļ… vai sevis?

Leo tikai ņirdza. Tu esi gatava uz jebko, lai iegūtu māmiņas mīlestību, vai ne, Antuanete?

Tā nu tas bija ar tām Annijas lellēm… Lelles pateica to patiesību, kurai Annija negribēja skatīties acīs.

Palūkojusies laukā pa logu, viņa tālumā pamanīja kustību. Tur zirgs ar jātnieku mugurā uz pelēkbaltas ainavas fona traucās pāri ziemīgajam tīrelim tādā ātrumā, it kā visi elles dēmoni dzītos viņam pakaļ.

Vēl pēc vienas dienas, kuru Annija pavadīja klepojot, brīžiem paguļot un ļaujoties vaļaspriekam zīmēt muļķīga paskata multiplikācijas tēlus, lai tādējādi uzlabotu garastāvokli, viņa saprata, ka ilgāk nevar neņemt vērā sarežģījumus ar mobilā tālruņa lietošanu. Iepriekšējās nakts snigšana padarīja jau tāpat bīstamo ceļu nepārvaramu, tātad atlika vēlreiz doties uz klints virsotni sameklēt signālu. Taču viņa apņēmās tagad turēties nostāk no mājas, lai viņu tur nepamanītu.

Annija bija uzvilkusi dūnu jaku un kāpienam sagatavojusies labāk nekā pirmajā reizē. Kaut arī joprojām koda stiprs sals, uz brīdi parādījās saule, un svaigā sniega kārta mirdzēja kā apbārstīta ar sudraba vižņiem. Tomēr Anniju pārāk nomāca pašas grūtības, lai viņa priecātos par dabu. Viņai bija nepieciešams kaut kas vairāk par mobilā tālruņa signālu. Viņai vajadzēja pieeju internetam. Lai neļautu mākslas priekšmetu tirgotājam izmantot situāciju savā labā, viņai pašai bija jāizpēta visas piezīmju burtnīcā pierakstītās mantas, bet kā to panākt? Kotedžā nebija satelīta pieslēguma. Vasaras mēnešos internetu par brīvu piedāvāja viesnīcā un viesu namos, taču tagad tie bija slēgti. Pat ja viņas automašīna izturētu braucienu uz pilsētu, viņa nespēja iedomāties, ka klauvētu pie svešu cilvēku durvīm, lūdzot, lai atļauj viņu mājās pasērfot tīmeklī.

Kaut arī ģērbusies biezajā jakā un uzvilkusi pār kuplajiem matiem sarkano adīto cepuri, bet, lai aizsargātu elpošanas ceļus, aptinusi ap degunu un muti šalli, Annija, uzkāpusi klintī, drebinājās. Palūkojusies uz Hārpu namu, lai pārliecinātos, ka Teo nerēgojas tuvumā, viņa atrada aiz lapenes vietu, kur varēja izmantot mobilo telefonu un piezvanīt uz pamatskolu Ņūdžersijā, jo viņi nebija samaksājuši par viņas pēdējo uzstāšanos, un uz komisijas veikalu, kur bija atstājusi Marijas vēl atlikušās pieklājīgās mēbeles. Savas noplukušās mēbeles nebija vērts pārdot, tāpēc viņa tās pameta ietves malā. Kā viņai bija apnicis raizēties par naudu!

Es samaksāšu tavus rēķinus, Pīters paziņoja. Es tevi izglābšu.

Troksnis novērsa Annijas uzmanību. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja zem zemajiem zariem paslēpušos bērnu – trīs četrus gadus vecu meitenīti, kas bija pārāk maza, lai drīkstētu viena atrasties laukā. Viņa bija apģērbta tikai mīkstā sārtā jakā un purpursarkanās rupja velveta biksēs. Nebija ne cimdu, ne ziemas zābaku, ne cepures uz pavisam taisnajiem gaiši brūnajiem matiem.

Annija atcerējās logā pamanīto seju. Mazā acīmredzot bija Teo meita. Kā gan citādi. Viņa bija Teo bērns.

Iedomājoties, ka Teo ir tēvs, Anniju pārņēma šausmas. Nabaga mazais meitēns! Viņa nebija pietiekami silti apģērbta, un, kā šķita, neviens viņu neuzraudzīja. Ņemot vērā to, ko Annija zināja par Teo pagātni, šie varēja būt viņa mazākie grēki tēva lomā.

Aptvērusi, ka Annija viņu redz, meitenīte atkāpās aiz zariem. Annija notupās.

– Sveika! Es negribēju tevi nobiedēt. Man šeit bija jāpiezvana pa telefonu.

Bērns tikai skatījās uz Anniju, bet viņai bija laba pieredze ar kautrīgiem mazajiem.

– Es esmu Annija. Īstenībā Antuanete, bet tā mani neviens nesauc. Kas tu esi?

Bērns neatbildēja.

– Vai tu esi sniega feja? Vai varbūt sniega zaķis?

Atbildes joprojām nebija.

– Saderēsim, ka tu esi vāvere. Taču es nekur nemanu riekstus. Vai varbūt tu esi vāvere, kura ēd cepumus?

Parasti pat visbiklākais bērns atsaucās uz tik jocīgām runām, bet meitenīte nereaģēja. Kurla viņa nebija, jo pagrieza galvu, kad iečivinājās putniņš, taču Annija, ielūkojusies lielajās, vērīgajās acīs, nojauta kaut ko nelāgu.

– Livija… – Atskanēja apslāpēta sievietes balss, it kā nevēloties, lai to dzirdētu mājas iekšienē. – Livij, kur tu esi? Tūlīt pat nāc šurp!

Annijas ziņkāre guva virsroku, un viņa apgāja apkārt lapenei.

Runātāja bija skaista sieviete gariem blondiem matiem ar celiņu sānos un glītu augumu, ko nespēja noslēpt ne džinsi, ne maisveidīgs džemperis. Viņa neveikli atbalstījās pret kruķiem.

– Livija!

Sievietē jautās kaut kas pazīstams, un Annija paspēra soli ārā no paēnas.

– Džeisija?

Sieviete saļodzījās, pieturoties pie kruķiem.

– Annija?

Džeisija Milsa un viņas tēvs bija dzīvojuši kotedžā “Mēness zvejnieks”, pirms Eljots to nopirka. Annija viņu nebija redzējusi gadiem ilgi, bet cilvēku, kas izglābis tev dzīvību, nekad nevar aizmirst.

Sārts zibsnis aizspurdza Annijai garām, kad mazā meitene Livija metās uz pagalma puses durvīm, sniega aplipušajām sarkanajām kedām gluži vai lidojot gaisā. Džeisija klibodama devās viņai pa pēdām.

– Livij, es tev neatļāvu iziet laukā. – Jau atkal viņa runāja tā dīvaini šņācoši, gluži kā čukstēdama. – Mēs to jau esam apspriedušas.

Livija pameta atpakaļ skatienu, taču neteica ne vārda.

– Ej noauj apavus.

Meitene nozuda, un Džeisija palūkojās uz Anniju.

– Dzirdēju, ka esi uz salas, bet negaidīju, ka ieraudzīšu tevi te.

Annija piegāja viņai tuvāk, tomēr turēdamās koku aizsegā.

– Kotedžā nav mobilajam tālrunim nepieciešamās uztveršanas zonas, bet man vajag piezvanīt.

Bērnībā Džeisija bija tikpat blonda, cik Teo Hārps un viņa dvīņumāsa tumšmataini, un Džeisijas mati arī tagad bija saglabājušies tādi paši. Viņa vairs nebija kaulaina pusaudze kā toreiz, bet skaistie vaibsti joprojām šķita maigi izplūduši, it kā atrastos aiz elpas aizmiglotām briļļu lēcām. Bet kāpēc viņa bija šeit?

Džeisija laikam lasīja Annijas domas.

– Es tagad Hārpu namā esmu saimniecības vadītāja.

Annijai bija grūti iztēloties Hārpu namā darbu, kas būtu vēl nomācošāks. Neveikli pamādama sev aiz muguras uz durvju pusi, Džeisija aicināja:

– Nāc iekšā.

Annija nevarēja tur iet, turklāt viņai bija neapstrīdams attaisnojums.

– Lords Teo man pavēlēja turēties tālāk no viņa mājas. – Vārds Teo lipa viņai pie lūpām kā smirdoša eļļa.

Džeisijai vienmēr bija piemitusi spēcīgāka taisnīguma izjūta nekā pārējiem, tāpēc viņa nereaģēja uz Annijas zobgalību. Dzērāja omāru zvejnieka meita bija pieradusi uzņemties atbildību, un, kaut arī jaunākā no četrotnes – gadu jaunāka par Anniju un divus gadus jaunāka par Hārpu dvīņiem –, viņa šķita visvairāk pieaugusi.

– Teo nāk lejā uz pirmo stāvu tikai nakts vidū, – viņa paskaidroja. – Viņš pat nemanīs, ka esi šeit.

Acīmredzot Džeisija nezināja, ka Teo pastaigājas pa kāpnēm ne tikai naktīs.

– Es tiešām nevaru.

– Nu lūdzu, – Džeisija uzstāja. – Būtu ļoti patīkami pārmaiņas pēc parunāties ar pieaugušu cilvēku.

Viņas aicinājums tiešām izskanēja no sirds. Annija bija Džeisijai mūžīga parādniece, un, lai cik ļoti viņai šobrīd gribējās iet prom, tā nedrīkstēja rīkoties. Saņēmusies viņa ātrā solī devās pāri atklātajam plašajam pagalmam, cerēdama nenokļūt Teo redzeslokā. Ejot augšā pa figūru apsargātajiem pakāpieniem, viņa sev atgādināja, ka beigušās tās dienas, kad Teo viņu terorizēja.

Džeisija, stāvēdama atvērtajās pagalma puses durvīs, ievēroja Anniju raugāmies uz purpursarkano nīlzirgu, kas bija iespiests viņas vienā azotē, un sārto lācīti otrā.

– Tās ir manas meitas rotaļlietas.

Tātad Livija bija Džeisijas meita. Nevis Teo bērns.

– Kruķi berž man paduses, – Džeisija pasūdzējās, ielaižot Anniju pagalma puses koridorā. – Tāpēc piesēju pie tiem mīkstās mantiņas.

– Jā, izskatās interesanti.

Džeisija tikai pamāja, mīksto rotaļlietu dēļ ne visai droši noturēdama līdzsvaru.

Viņas nebija tuvas draudzenes, bet tajā sen pagājušajā vasarā Džeisija bija Annijai ļoti palīdzējusi. Pēc mātes šķiršanās divas reizes uz īsu brīdi apciemojot salu, Annija sameklēja savu glābēju, bet Džeisijas atturīgā uzvedība radīja neveiklību tikšanās laikā.

Annija noslaucīja kājas uz paklājiņa, kas bija nolikts pie durvīm iekšpusē.

– Kā tas tev gadījās?

– Paslīdēju uz ledus pirms divām nedēļām. Nepūlies vilkt nost zābakus, – viņa piezīmēja, kad Annija noliecās. – Grīda ir tik netīra, ka mazliet sniega neko nemainīs. – Viņa neveikli iekliboja no gaiteņa virtuvē.

Annija tomēr noāva zābakus un nekavējoties to nožēloja, jo drēgnums no akmens grīdas izgāja cauri zeķēm. Uz brīdi uznāca klepus, tad viņa izšņauca degunu. Nokvēpušā pavarda dēļ virtuve šķita vēl tumšāka nekā iepriekšējā reizē. Trauku kaudze izlietnē bija augstāka nekā pirms divām dienām, atkritumu grozs pārpildīts, un grīdu noteikti vajadzēja uzslaucīt. Apkārt redzamais skats lika justies neomulīgi.

Livija bija nozudusi, un Džeisija, aizklibojusi pie gara galda virtuves vidū, atslīga uz koka krēsla ar taisnu atzveltni.

– Es labi apzinos, kāda šeit netīrība, – viņa sacīja, – bet kopš nelaimīgā kritiena man ir ļoti grūti ar visiem pienākumiem tikt galā.

Džeisija bija saspringta, un Annija neatcerējās, ka viņa agrāk tāda būtu bijusi. Sievietes nervozitāte izpaudās ne tikai apgrauztajos nagos, bet arī ātrajās, nemierpilnajās roku kustībās.

– Izskatās, ka tavs kājas lūzums ir nelāgs, – Annija secināja.

– Turklāt galīgi nelaikā. Daudzi prot nostaigāt nepieciešamo termiņu ar kruķiem, bet par mani to nevar teikt. – Pacēlusi ar rokām slimo kāju, viņa uzlika to uz blakus krēsla. – Teo jau tāpat negribēja, ka es šeit strādāju, un tagad viss galīgi jūk un brūk… – Viņa pastiepa rokas augšup, tad, it kā attapusies, nolaida atpakaļ klēpī. – Apsēdies. Es piedāvātu tev kafiju, bet tā ir pārāk liela ņemšanās.

– Man neko nevajag, – Annija pateicās un apsēdās sāniski pret Džeisiju. Virtuvē atgriezās Livija ar notraipītu baltsārti svītrotu kaķēnu. Jaciņu un kurpes viņa bija novilkusi, bet purpursarkano bikšu gali rēgojās mitri. Džeisija to pamanīja, taču, padevusies apstākļiem, neko neteica.

Annija uzsmaidīja bērnam.

– Cik tev gadu, Livij?

– Četri, – Džeisija atbildēja meitas vietā. – Livij, grīda ir auksta, uzvelc čības.

Bērns atkal nozuda, tā arī nebilstot ne vārda.

Annija vēlējās kaut ko pajautāt par meitenīti, bet juta, ka tā būtu uzmācīga tincināšana, tāpēc labāk painteresējās par virtuvi.

– Kas šeit noticis? Māja ir ļoti pārvērtusies.

– Vai tas nav briesmīgi? Eljota sieva Sintija ir gluži vai apsēsta ar visu anglisko, kaut arī pati dzimusi Ziemeļdakotā. Viņai ienāca prātā ideja pārtaisīt māju par deviņpadsmitā gadsimta pili un izdevās pierunāt Eljotu iztērēt veselu bagātību tās pārbūvei, virtuvi ieskaitot. Tik daudz naudas izdot par kaut ko tik neglītu! Un pagājušajā vasarā viņi te nemaz neatbrauca.

– Tiešām izskatās vājprātīgi. – Annija sacēla kājas uz krēsla, lai pēdas nesaltu uz akmens grīdas.

– Mana draudzene Līza… tu viņu nepazīsti, jo viņa tajā vasarā bija aizbraukusi no salas… Līzai ļoti patīk, ko Sintija sadarījusi, bet viņai taču te nav jādzīvo. – Džeisija palūkojās uz sakodītajiem nagiem. – Es ļoti priecājos, kad Līza ieteica Sintijai pieņemt mani par saimniecības vadītāju pēc Villa aizbraukšanas. Ziemā šeit nav iespējams atrast darbu. – Krēsls nočīkstēja, kad viņa centās ieņemt ērtāku pozu. – Tagad, kad salauzu potīti, Teo mani atlaidīs.

Annija saslēja zodu.

– Tipiski Teo Hārpam – darīt pāri tam, kurš ir bezpalīdzīgs.

– Viņš, kā šķiet, ir mainījies. Nezinu. – Džeisijas skumīgā sejas izteiksme atgādināja Annijai kaut ko gandrīz aizmirstu. To, kā meitene tajā vasarā bija uzlūkojusi Teo – it kā viņš būtu visa viņas pasaule. – Es cerēju, ka biežāk tiksimies. Parunāsimies un tamlīdzīgi.

Tātad Džeisija joprojām bija iemīlējusies Teo. Annija atcerējās, ka bija apskaudusi Džeisijas maigo skaistumu, blondumu, kaut arī Teo neizrādīja viņai uzmanību. Annija centās būt taktiska.

– Varbūt tev tā jāuzskata par veiksmi. Teo nevar uzskatīt par nopietnu mērķi romantiskām attiecībām.

– Laikam gan. Viņš kļuvis savāds. Neviens uz šejieni nenāk, un viņš pats savukārt tikpat kā neiet uz pilsētu. Cauru nakti klīst pa māju, dienā vai nu jāj ar zirgu, vai sēž tornī un raksta. Viņš galvenokārt uzturas tur. Varbūt visi rakstnieki ir dīvaini. Es viņu gandrīz nemaz neredzu.

– Aizvakar, kad atnācu, uzskrēju viņam tieši virsū.

– Ak tā? Mēs ar Liviju bijām saslimušas, citādi tu būtu mani satikusi. Nogulējām gandrīz visu dienu.

Annija atcerējās mazo sejiņu otrā stāva logā. Varbūt Džeisija bija gulējusi, bet Livija gan ne.

– Teo tātad apmeties tornī, kur mēdza dzīvot viņa vecmāmiņa?

Džeisija pamāja, sagrozot ērtāk kāju uz krēsla.

– Tur ir atsevišķa virtuve. Pirms salauzu potīti, es tur glabāju produktus pusdienu gatavošanai. Tagad netieku augšā pa kāpnēm, tāpēc sūtu ēdienu ar liftu.

Annija labi atcerējās to liftu. Reiz Teo viņu tajā bija iesprostojis un atstājis ieslēgtu starp stāviem. Viņa palūkojās uz vecā pulksteņa apaļo ciparnīcu pie sienas. Cik ilgi vēl jāgaida, līdz varēs doties prom?

Džeisija izņēma no kabatas telefonu – kārtējo moderno viedtālruni – un nolika uz galda.

– Teo sūta ziņu, kad viņam kaut kas vajadzīgs, bet, tā kā esmu salauzusi kāju, necik daudz nespēju izdarīt. Viņš jau vispār mani negribēja, taču Sintija uzstāja. Tagad esmu devusi iemeslu viņam tikt no manis vaļā.

Annija būtu vēlējusies teikt kaut ko uzmundrinošu, bet Džeisija pārāk labi pazina Teo, lai paredzētu, ka viņš rīkosies tieši tā, kā būs ieņēmis prātā.

Džeisija pameta skatienu uz spīdīgu filmiņas “Mans mazais ponijs” uzlīmi, kas bija pielipināta pie raupji darinātā kalpotāju galda.

– Man pats svarīgākais ir bērns. Livija ir viss, kas man palicis. – Džeisija to pateica nevis ar nožēlu, bet vairāk kā apstiprinot faktu. – Ja zaudēšu te darbu, cita nav. – Viņa neveikli cēlās augšā no krēsla. – Atvaino, ka tā sūdzos. Pārāk daudz laika pavadu tikai ar četrus gadus vecu bērnu, tāpēc gribējās izkratīt sirdi.

Četrus gadus vecais bērns, šķiet, nerunāja vispār.

Džeisija piekliboja pie ļoti lielas un vecmodīgas saldētavas.

– Man jāsāk gatavot pusdienas.

Annija piecēlās.

– Ļauj, es tev palīdzēšu. – Par spīti vājumam, viņa vēlējās kaut ko paveikt cita cilvēka labā, tā uzmundrinot pati sevi.

– Nē, nevajag. – Džeisija atvilka saldētavas aizbīdni un atvēra durvis, atklājot iekšpusē ļoti modernu ledusskapi. Viņa nopētīja tā saturu. – Agrāk mana vienīgā vēlēšanās bija tikt prom no salas. Tad apprecējos ar omāru zvejnieku un biju spiesta te palikt.

– Vai es viņu pazīstu?

– Viņš bija vecāks par mums, tātad – nez vai. Neds Greisons. Salas glītākais vīrietis. Uz brīdi viņam izdevās likt man aizmirst, cik ļoti es ienīdu salu. – Džeisija izņēma no ledusskapja ar plastikātu pārklātu bļodu. – Pagājušajā vasarā viņš nomira.

– Izsaku līdzjūtību.

Džeisija rūgti iesmējās.

– Nevajag. Izrādījās, ka viņam ir draņķīgs raksturs un smagas dūres, kuras viņš bieži lika lietā. Galvenokārt pret mani.

– Ak, Džeisij… – Viņas trauslā āriene divkārt lika nodrebēt, iztēlojoties, ka viņai nodara pāri.

Palikusi bļodu uz elkoņa, Džeisija to piespieda pie sāna.

– Cik ironiski. Pēc viņa nāves man šķita, ka vairs nelauzīšu kaulus. – Ar gurnu aizsitot ledusskapja durvis, viņa uz mirkli zaudēja līdzsvaru. Kruķi nokrita uz grīdas reizē ar bļodu. Tā saplīsa, un čili aizlidoja uz visām pusēm.

– Velns! – Džeisijas acis aizmigloja dusmu asaras. Čili mērce bija apšļakstījusi gan akmens grīdu, gan bufeti, notraipot džinsus un Džeisijas sporta apavus. Visapkārt mētājās stikla lauskas.

Annija piesteidzās klāt.

– Vajag satīrīt. Es to izdarīšu.

Atslīgusi pret ledusskapi, Džeisija skatījās uz nekārtību. – Es nevaru būt atkarīga no citiem cilvēkiem. Man pašai jātiek galā.

– Ne jau pašlaik, ne jau tagad. – Annija runāja tik stingri, cik vien spēja. – Saki, kur tev ir spainis.

Annija palika Hārpu namā visu pēcpusdienu. Lai arī cik nogurusi, viņa negrasījās pamest Džeisiju tādā stāvoklī. Viņa sakopa virtuvi, nomazgāja izlietnē traukus, Džeisijas klātbūtnē cenšoties apslāpēt klepu. Visu laiku viņa uzmanījās, vai neparādīsies Teo. Apziņa, ka viņš atrodas tik tuvu, biedēja Anniju, bet viņa neļāva Džeisijai to pamanīt. Pirms aiziešanas viņa paveica vēl kaut ko tādu, kas iepriekš nebūtu nācis ne prātā. Viņa pagatavoja pusdienas.

Paskatījusies uz pašas sameistarotās tomātu zupas šķīvi, uz hamburgeru, kas bija sakombinēts no dažādiem pāri palikušiem produktiem, uz baltajiem rīsiem un kukurūzu, Annija noprasīja:

– Vai žurku inde nemētājas te kaut kur tuvumā?

Džeisija pārkliboja pāri virtuvei.

– Nu nekas, iztiksim bez tās, – Annija noteica. – Ēdiens jau tāpat izskatās pietiekami pretīgs.

– Viņš to neievēros. Ēdiens viņam nerūp.

Vienīgais kas Teo interesēja, bija cilvēku sāpināšana.

Annija aiznesa paplāti ar pusdienām uz pagalma puses koridoru. Novietojusi paplāti liftā, viņa atcerējās, kādas šausmas bija pārdzīvojusi, ieslēgta šaurajā kabīnē. Visapkārt valdīja piķa melna tumsa. Viņa bija saritinājusies kamolā, ceļgalus pierāvusi pie krūtīm. Teo pēc tam tika nosodīts – viņam bija jāpaliek divas dienas istabā, bet Annija pamanīja, ka dvīne Rīgana ielavījās pasēdēt pie brāļa.

Cik Teo bija negants un egoistisks, tik Rīgana mīļa un bikla. Māsa un brālis bija nešķirami, izņemot reizes, kad Rīgana spēlēja oboju vai sacerēja dzejoļus, ierakstīdama tos purpursarkanā piezīmju grāmatiņā. Annija nojauta, ka viņa un Rīgana varētu kļūt par īstām draudzenēm, ja vien Teo necenstos to nepieļaut.

Džeisijai savilga acis, kad Annijai pienāca laiks doties prom.

– Nezinu, kā lai tev pateicos.

Annija neizrādīja, cik ļoti viņa nogurusi.

– Tu jau to izdarīji. Pirms astoņpadsmit gadiem. – Annija saminstinājās. Lai gan viņai to īsti negribējās, tomēr pateica: – Rīt atkal atnākšu tev palīgā.

Džeisijai iepletās acis. – Tev nav tas jādara!

– Man tas nekaitēs, – Annija meloja. – Izraušos no savas nomāktības. – Prātā iešāvās jauna doma. – Vai mājā ir WiFi? – Kad Džeisija pamāja, viņa pasmaidīja. – Lieliski. Paņemšu līdzi klēpjdatoru. Tā tu man izlīdzēsi. Man šis tas jāizpēta.

Pakampusi salveti, Džeisija piespieda to pie acīm.

– Paldies! Man tas daudz ko nozīmē.

Džeisija devās meklēt Liviju, un Annija gāja pēc mēteļa. Par spīti nogurumam, viņa bija priecīga, ka izdarījusi kaut ko labu, lai atlīdzinātu veco parādu. Velkot rokās cimdus, Annija apstājās. No prāta neizgāja lifts. Viņa atcerējās, kā toreiz, būdama jaunāka, bija centusies iepatikties Teo.

Ej, Nebēdne mudināja. Tu taču to gribi.

Vai tev neliekas, ka tas ir nedaudz bērnišķīgi? Dillija aizrādīja.

Nepavisam, Nebēdne atcirta.

Annija izlavījās cauri virtuvei un, iedama tik klusu, cik vien iespējams, iegāja pagalma puses gaitenī un devās pa šauro eju līdz galam, līdz lifta durvīm. Edgaram Alanam Po piederēja monopoltiesības uz vārdiem “vairs nekad” no dzejoļa “Krauklis”, un žurnāls “Rožu Pumpurs” arī nevienu vairs nebiedēja. “Tu mirsi pēc septiņām dienām,” – tas skanēja pārāk noteikti. Bet viņa bija daudz skatījusies televīziju, kad slimoja, arī “Apokalipsi”…

Atvērusi lifta durtiņas, Annija nolieca galvu un izdvesa klusu, baismu pilnu vaidu.

– Šausmas… – Tas skanēja kā čūskas šņāciens. – Š-šausmas…

Viņai uzmetās zosāda.

Ķertā! Nebēdne aiz sajūsmas iespiedzās.

Bērnišķīgi, bet patīkami, Dillija secināja.

Steigšus atkāpjoties pa to pašu ceļu, pa kuru ieradusies, Annija izgāja no mājas. Turēdamās paēnā, lai nebūtu redzama no torņa, viņa devās prom.

Hārpu namam beidzot bija savs spoks, kādu tas sen bija pelnījis.