Читать книгу Varoņi ir mana vājība - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 4

Annija pamodās nedaudz priecīgākā noskaņojumā. Doma par iespēju pamazām iedzīt Teo Hārpu vājprātā bija tik nedabiski patīkama, ka viņas pašsajūta nevarēja neuzlaboties. Viņš nekādā ziņā nespēja sarakstīt savas briesmīgās grāmatas bez bagātīgas iztēles, un ko gan citu viņš bija pelnījis, ja ne šīs iztēles vēršanos pret viņu pašu? Annija apsvēra turpmākās izdarības un ļāvās nelielai fantāzijai – Teo trakokreklā ieslēgts psihiatriskajā slimnīcā.

Un čūskas tur ložņās pa grīdu! Nebēdne papildināja ainu.

Tik viegli tu viņu nedabūsi rokā, Leo ņirdzīgi iebilda.

Savēlies matu kumšķis ieķērās ķemmē, un Annija to aizmeta. Uzvilkusi džinsus un pelēku T kreklu ar garām piedurknēm, viņa apģērbu papildināja ar džemperi, kas brīnumainā kārtā bija saglabājies no koledžas laikiem. Izgājusi no guļamistabas dzīvojamā istabā, viņa apskatījās, ko iepriekšējā vakarā bija izdarījusi pirms iešanas gulēt. Mazos izbāžņus, kas bija ielikti ar dzeloņstiepli aptītā traukā, viņa bija paslēpusi atkritumu maisā. Varbūt Marijai un Džordžijai O’Kīfai kauli šķistu skaisti, bet Annijai gan ne, un, ja viņai šeit jāpavada divi mēneši, tad vismaz kaut nedaudz bija nepieciešams radīt māju sajūtu. Diemžēl kotedža bija tik neliela, ka nekur nevarēja nobāzt zaigojošo ģipša nāriņas krēslu. Annija mēģināja tajā pasēdēt, bet mugurā spiedās nāriņas krūtis.

Divi atrastie priekšmeti viņu satrauca – Portland Press Herald izdevums, datēts pirms septiņām dienām, un svaigi samaltas kafijas paka virtuvē. Tātad nesen te kāds bijis.

Annija iedzēra krūzi tās pašas kafijas un piespieda sevi apēst grauzdētu maizīti. Viņu biedēja izredzes vēlreiz doties uz Hārpu namu, bet tur viņai vismaz būtu WiFi pieeja. Viņa nopētīja gleznā attēloto apvērsto koku. Varbūt līdz dienas beigām viņa noskaidros, kas ir K. Konors un vai mākslinieka darbam ir kāda vērtība.

Vilcināties vairs nevarēja. Ielikusi mugursomā piezīmju burtnīcu, klēpjdatoru un vēl šo to, Annija saģērbās un negribīgi devās gājienā uz Hārpu namu. Šķērsojot tīreļa austrumu malu, viņa nopētīja koka tiltiņu. Tā apiešana padarīja ceļu garāku, tātad jāsāk tas izmantot. Viņa tā arī darīs. Bet ne šodien.

Annija bija satikusies ar dvīņiem Teo un Rīganu Hārpiem divas nedēļas pēc tam, kad Marija un Eljots, kopā aizlidojuši uz Karību salām, atgriezās apprecējušies. Dvīņi kāpa augšup pa klinti no pludmales. Rīgana parādījās pirmā – zeltaini nosauļotām kājām, garajiem, tumšajiem matiem plīvojot ap skaisto seju. Tad Annija ieraudzīja Teo. Kalsns, atturīgs, ar noskrambātu pieri, pārāk lielu degunu viņa sejai, Teo jau sešpadsmit gadu vecumā bija pievilcīgs un uzreiz savaldzināja Anniju. Savukārt viņš, uzlūkojot Anniju, neslēpa, ka meitene viņu garlaiko.

Annija ārkārtīgi gribēja abiem iepatikties, taču viņu biedēja dvīņu pašpārliecinātība, kas sasaistīja mēli viņu klātbūtnē. Rīgana bija draudzīga un laipna, turpretī Teo rupjš un dzēlīgs. Eljots centās izdabāt abiem, pūloties atlīdzināt par to, ka pametis viņu māti, kad bērniem bija pieci gadi, bet viņš arī uzstāja, lai dvīņi pieņem Anniju. Teo nelabprāt uzaicināja Anniju doties līdzi braucienā ar burulaivu. Taču, kad Annija ieradās piestātnē, Teo, Rīgana un Džeisija jau bija devušies prom bez viņas. Nākamajā dienā viņa aizgāja turp stundu agrāk, bet pārējie neieradās vispār.

Kādu pēcpusdienu Teo Annijai ieteica, ka viņai būtu jāapskata veca omāru zvejas laiva nedaudz tālāk piekrastē. Mazliet par vēlu Annija atklāja, ka laiva bija kļuvusi par salas kaiju ligzdošanas vietu. Putni metās viņai virsū, sitot ar spārniem, un viena pat triecās viņai pret galvu – gluži kā Hičkoka filmā “Putni”. Kopš tā laika Annija bijās no kaijām. Teo ļaundarībām nebija gala: beigtas zivis gultā, agresīva bumbas spēle peldbaseinā, un kādu vakaru viņš atstāja Anniju tumsā vienu jūras krastā.

Annija atvairīja atmiņas. Par laimi, viņai nekad vairs nebūs piecpadsmit gadu.

Viņa sāka klepot, bet, apstājusies ievilkt elpu, aptvēra, ka šorīt tā bija pirmā lēkme. Varbūt beidzot kļūs labāk. Viņa iztēlojās sevi siltā birojā, ar siltu datoru pie silta galda strādājam darbu, kas viņai izraisa asaras, taču galu galā nodrošina pastāvīgu atalgojumu.

Bet kā tad mēs? Princesīte pažēlojās.

Annijai nepieciešams kārtīgs darbs, prātīgā Dillija iebilda.

Viņa nevar mūžīgi būt vēderrunātāja.

Nebēdnei arī bija kaut kas piebilstams.

Tev vajadzēja taisīt pornogrāfiskās lelles. Tu varētu prasīt daudz lielāku samaksu par izrādēm.

Pornogrāfiskas lelles – tā bija ideja, kas Anniju izklaidēja, mokoties drudža karstumā.

Beidzot viņa sasniedza klints virsotni. Ejot garām stallim, viņa sadzirdēja zirga grudzināšanu. Tiklīdz viņa paspēja nogriezties koku audzē, staļļa durvīs parādījās Teo. Pat dūnu jaka nespēja Anniju sasildīt, bet Teo bija ģērbies tikai melnā džemperī un džinsos, ar jātnieku zābakiem kājās.

Teo apstājās. Viņam aiz muguras, paslēpusies starp retajiem kokiem, Annija mēmi lūdzās, lai viņš nepaskatās atpakaļ. Vēja virpulis sagrieza gaisā rēgainu sniega dervišu. Teo sakrustoja rokas uz krūtīm, tad, satvēris džemperi aiz apakšējās malas, pārvilka to pār galvu. Zem džempera viņam mugurā nekā nebija.

Annija pārsteigumā tomēr nenovērsa acis. Tur nu viņš stāvēja nepakustēdamies, kailām krūtīm, mezdams izaicinājumu Menas ziemai, ļaudams vējam raustīt tumšos matus.

Tikpat labi Annija tagad varētu skatīties vecu televīzijas seriālu, kurā, kā zināms, derēja jebkurš attaisnojums, lai galvenais varonis novilktu kreklu. Tomēr šobrīd valdīja sīvs aukstums, un Teo Hārps nebija nekāds varonis, tātad vienīgais skaidrojums viņa rīcībai bija neprāts.

Teo savilka gar sāniem nolaistās rokas dūrēs, pacēla zodu un lūkojās uz māju. Kā tik skaists vīrietis varēja būt tāds cietsirdis? Stingrie muskuļi uz muguras, vīrišķīgie platie pleci… Kā viņš tur stāvēja, pavērsies pret debesīm… Tas bija ļoti dīvaini. Viņš vairs nelikās parasts mirstīgais, drīzāk daļa no ainavas – primitīvs radījums, kuram nebija nepieciešams cilvēcisks mierinājums, ko sniedz siltums, ēdiens… mīlestība.

Annija nodrebēja, vērojot, kā Teo, šūpojot rokā džemperi, nozūd durvīs, kas ved uz torni.

Džeisija aizkustināta priecājās par Annijas ierašanos.

– Neticami, ka tu atgriezies! – viņa iesaucās, kad Annija pakarināja mugursomu un noāva zābakus.

Annija savilka seju, cik vien priecīgu iespējams.

– Ja es paliktu mājās, nevarētu patīkami pavadīt laiku. Viņa pārlaida skatienu virtuvei. Kaut arī drūma, tā izskatījās krietni labāk, tomēr joprojām drausmīga.

Džeisija kliboja no plīts pie galda, kodījot apakšlūpu.

– Teo mani atlaidīs, – viņa čukstēja. – Esmu par to pārliecināta. Kopš viņš pastāvīgi uzturas tornī, viņam neliekas, ka mājā nepieciešams vēl kāds cilvēks. Ja nebūtu Sintijas… – Viņa sažņaudza kruķus tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. – Šorīt viņš te ieraudzīja Līzu Makinliju. Viņa manā vietā bija aizgājusi paņemt ar laivu atvesto pastu. Man šķita, ka viņam par to nekas nav zināms, bet es kļūdījos. Viņš necieš, ka šurp nāk cilvēki.

Tad kā viņš sameklēs nākamās slepkavības upuri? Nebēdne interesējās. Ja vienīgi tā būs Džeisija…

Es par viņu parūpēšos, Pīters plātījās. Es tā rīkojos. Aizsargāju vājas sievietes.

Džeisija, pieri saraukusi, atbalstījās stingrāk uz kruķiem, sārtā nīlzirga galvai muļķīgi rēgojoties pie paduses. – Teo atsūtīja īsziņu… viņš negribot, ka Līza vēlreiz nāktu šurp. Pasts glabāšoties pilsētā, līdz viņš aizbrauks pakaļ. Bet Līza man katru nedēļu atved arī iepirkumus, un ko man tagad iesākt? Es nedrīkstu zaudēt darbu, Annij.

Nekā cita man nav.

Annija centās viņu uzmundrināt.

– Tava kāja drīz sadzīs, un tu varēsi vadīt mašīnu.

– Tā ir tikai daļa vainas. Teo nepatīk, ka šeit ir bērns. Es viņam stāstīju, cik Livija ir klusa, un solīju, ka viņas klātbūtne pat nebūs pamanāma, bet viņai ir paradums izlavīties laukā. Baidos, ka Teo viņu ieraudzīs.

Annija uzvilka līdzpaņemtos sporta apavus.

– Kas tad nu! Vai lorda Teo dēļ četrus gadus vecs bērns nedrīkstēs iziet laukā paspēlēties? Tas nav pareizi.

– Nu, viņš savā mājā var darīt, ko grib. Turklāt es esmu ar kruķiem un nespēju iet Livijai līdzi, taču man negribas atstāt viņu vienu.

Annijai ļoti nepatika tas, kā Džeisija turpina attaisnot Teo. Vai viņai nepietika prāta saskatīt Teo īsto būtību? Bet iespējams, ka viņa joprojām bija Teo iemīlējusies, kaut arī pagājis tik daudz gadu.

Iemīlas bērni, Dillija čukstēja. Džeisija ir pieaugusi. Varbūt viņas jūtas ir nopietnas.

Tas nav labi, Nebēdne baidīja. Nemaz nav labi.

Virtuvē ienāca Livija. Meitenei kājās bija tās pašas velveta bikses, kas iepriekšējā dienā, rokā viņa nesa kurpju kastes lieluma plastmasas kārbu ar salūzušiem krītiņiem un papīra lapu ar atlocītiem stūriem.

Annijai viņa uzsmaidīja.

– Sveika, Livij!

Bērns aizgrieza galvu.

– Viņa ir kautrīga, – Džeisija teica.

Livija, nolikusi zīmēšanai paredzētos priekšmetus uz galda, uzrāpās uz krēsla un ķērās pie darba. Nemitīgi atvainojoties, Džeisija parādīja Annijai, kur glabājas tīrīšanas līdzekļi.

– Tev tas nav jādara. Patiešām. Tās ir manas rūpes, tev par to nav jāraizējas.

Annija pārtrauca viņas atvainošanos.

– Labāk apskaties, ko iesāksi ar sava saimnieka ēdienu. Tā kā neļāvi man īstenot ideju ar žurku indi, varbūt sameklēsi mušmires?

Džeisija pasmaidīja.

– Viņš nav nemaz tik slikts, Annij.

Tā nepavisam nebija taisnība.

Ienesot putekļu lupatas un slotu galvenajā hallē, Annija bažīgi uzmanīja kāpnes. Viņa lūdzās, kaut Džeisijai būtu taisnība un Teo parādīšanās te, lejā, pirms četrām dienām būtu bijusi anomālija. Ja viņš atklās, ka Annija dara Džeisijas darbu, viņš tiešām meklēs citu saimniecības vadītāju.

Vairums istabu apakšstāvā bija slēgtas, lai taupītu siltumu, bet halle un Eljota kabinets bija jāuzkopj. Slimības novārdzinātā Annija nolēma vispirms ķerties pie halles. Tikusi vaļā no zirnekļu tīkliem un noslaucījusi putekļainos sienu paneļus, viņa jau bija aizelsusies. Atgriezusies virtuvē, Annija ieraudzīja tur Liviju vienu pašu, joprojām aizņemtu ar zīmēšanu.

Annija bija padomājusi par Liviju, tāpēc iegāja pagalma puses koridorā pēc mugursomā atstātās Nebēdnes. Annija ļoti rūpējās par leļļu apģērbu, un Nebēdne bija ietērpta raibās triko biksēs, īsos sārtos svārciņos un koši dzeltenā T kreklā ar spīdīgu, spožu zvaigzni. Nevaldāmās oranžās dzijas cirtas saturēja saite ar zaļu, nokarenu magoni. Annija uzslidināja lelli uz plaukstas un ievietoja pirkstus svirās, kas darbināja tās muti un acis. Pieturot ar otru roku Nebēdni aiz muguras, viņa piegāja pie galda.

Livija lipināja nost papīru no sarkanā krītiņa, un Annija apsēdās iepretim meitenei. Nebēdne nekavējoties pacēla galvu virs galda virsmas un nopētīja Liviju.

– La… la… LA! – Nebēdne nodziedāja savā uzmanību visvairāk pieprasošajā balsī. – Es, Nebēdne, vēl arī pazīstama kā Dženevīva Adelaida Džozefīne Brauna, paziņoju, ka šī ir brī-ī-nišķīga diena!

Livija satrūkusies skatījās uz lelli. Nebēdne paliecās uz priekšu, mežonīgajām cirtām viļņaini apņemot seju, un centās ielūkoties Livijas darbā.

– Man arī ļoti patīk zīmēt. Vai drīkstu apskatīt tavu gleznu?

Livija, acis no lelles nenolaidusi, aizklāja lapu ar roku.

– Skaidrs, šis un tas ir privāts, – Nebēdne secināja. – Bet es ticu, ka ar talantu jādalās, piemēram, ar manu dziedāšanu.

Livija ziņkāri palieca galvu.

– Esmu brīnišķīga dziedātāja, – Nebēdne nočivināja. – Bet es nedziedu savas apbrīnojami burvīgās dziesmas kuram katram. Tāpat kā tu nerādi visiem savus zīmējumus. Visiem tie nav jārāda.

Livija uzsvērti atvilka roku no lapas.

Kamēr Nebēdne paliecās pāri to nopētīt, Annijai bija jāpaļaujas uz to, ko viņa varēja saskatīt ar acs kaktiņu – kaut ko līdzīgu cilvēka figūrai pie nemākulīgi uzzīmētas mājas. – Brī-ī-nišķīgi! – Nebēdne iesaucās. – Es arī esmu varena māksliniece. – Tagad lelle pielieca galvu. – Vai vēlies dzirdēt mani dziedam?

Livija pamāja.

Nebēdne plati izpleta rokas un uzsāka komiski atdarināt operas ārijas versiju “Rāpo, rāpo, zirneklīti”, kas vienmēr izraisīja smieklu vētru bērndārznieku vidū.

Livija uzmanīgi klausījās, bet viņas sejiņā neparādījās pat smaida ēna – pat tad ne, kad Nebēdne sagudroja dziesmai vārdus.

– Uzlēca mēness un nobaidīja sienāzi… Zirneklītim savukārt nokrita bikses. Ole!

Annijai no dziedāšanas uznāca klepus. Viņa to apslāpēja, liekot Nebēdnei mesties mežonīgā dejā. Beigās Nebēdne atkrita uz galda.

– Ci-ik ļoti mani nogurdina tā burvīgā, brīnišķīgā dziedāšana.

Livija nopietni pamāja.

Annija pēc pieredzes zināja, ka vislabāk ir pārtraukt izrādi, pirms bērni noguruši. Nebēdne pieslējās kājās un atmeta matu cirtas.

– Man laiks gulēt diendusu. Au revoir. Līdz nākamajai tikšanās reizei… – Nebēdne nozuda zem galda.

Livija nekavējoties pabāza galvu lejā, lai redzētu, kur lelle palikusi, bet Annija pirmā paspēja piecelties, šķērsot virtuvi un nolikt lelli atpakaļ mugursomā. Viņa nepaskatījās uz Liviju, bet aizejot sajuta, kā bērns noraugās viņai pakaļ.

Vēlāk, kad Teo bija devies izjādē, Annija izmantoja iespēju viņa prombūtnes laikā iznest mājā sakrājušos atkritumus uz metāla tvertnēm aiz staļļa. Atceļā viņa palūkojās uz tukšo peldbaseinu. Tā dibenu klāja nepatīkama sasalusi dubļu kārta. Pat vasaras vidū ūdens ap Peregrīnailendu bija dzestrs, tāpēc viņa un Rīgana galvenokārt peldējās baseinā, bet Teo deva priekšroku okeānam. Paisuma laikā viņš uz džipa aizmugurējā sēdekļa uzmeta vējdēli un devās uz Kaiju līci. Annija ilgojās viņam pievienoties, taču, baidīdamās, ka tiks atraidīta, neko nelūdza.

Gar staļļa stūri lavījās melns kaķis, lūkojoties uz viņu ar dzeltenām acīm. Annija sastinga. Galvā iedunējās trauksmes zvani.

– Škic! – viņa nošņāca. Kaķis skatījās uz viņu.

Viņa metās uz priekšu, vēcinot rokas.

– Ej prom! Prom! Un nenāc atpakaļ. Citādi nebūs labi.

Kaķis aiztipināja.

Nez no kurienes radušās, Annijai sariesās asaras acīs. Viņa tās samirkšķināja un atgriezās mājā.

Tovakar Annija aizmiga vēl uz divpadsmit stundām, tad rītu pavadīja, inventarizējot kotedžas dzīvojamo istabu. Viņa pierakstīja aplūkotās mēbeles, gleznas un dažādus citus priekšmetus, piemēram, taizemiešu dievieti. Iepriekšējā vakarā viņa Hārpu namā bija tik aizņemta, ka pārnākusi nepaguva neko izpētīt, bet apņēmās to izdarīt nākamajā dienā. Marija nekad nebija paļāvusies uz tirgotājiem, lai noteiktu viņai piederošo mākslas priekšmetu vērtību. Marija vispirms sagatavojās, un Annija grasījās rīkoties tāpat. Pēcpusdienā viņa ielika klēpjdatoru mugursomā un gāja atkal uz Hārpu namu. Muskuļi sāpēja no neierastās fiziskās slodzes, taču viņa uzkāpa klintī, tikai vienu reizi pārciešot klepus lēkmi.

Viņa iztīrīja Eljota kabinetu, arī neglīto tumšā riekstkoka ieroču skapi, nomazgāja iepriekšējās dienas netīros traukus, kamēr Džeisija raizējās, kā paēdināt Teo.

– Es ne visai labi gatavoju, – viņa atzinās. – Tas ir vēl viens iemesls, lai mani atlaistu.

– Šajā ziņā es tev nevaru palīdzēt, – Annija ar nožēlu atteica.

No jauna ieraudzījusi melno kaķi, viņa izskrēja laukā bez jakas, lai dzīvnieku padzītu. Vēlāk viņa iekārtojās pie virtuves galda, nolikusi uz tā klēpjdatoru, taču mājas WiFi sistēmu sargāja parole. Kā jau bija paredzams…

– Es vienmēr lietoju telefonu, kuru Teo man iedeva, – Džeisija skaidroja, apsēdusies pie galda tīrīt burkānus. – Paroli nekad neesmu izmantojusi.

Annija izmantoja dažādas vārdu un dzimšanas dienu kombinācijas, pat laivu nosaukumus, taču bez panākumiem. Viņa izstiepa rokas virs galvas, lai atbrīvotu plecus, un skatījās ekrānā, tad lēni uzrakstīja Rīgana 0630. Tā bija vasaras diena, kad Rīgana Hārpa noslīka, jahtai vētrā apgāžoties patālu no salas krasta. Viņai bija divdesmit divi gadi, viņa tikko bija beigusi koledžu, bet Annijai prātā viņa vienmēr palika sešpadsmit gadus veca, ar tumšiem matiem. Eņģelītis, kas spēlēja oboju un rakstīja dzeju.

Piepeši atsprāga durvis, un Annija apsviedās krēslā. Pakampis padusē Liviju, virtuvē iemetās Teo Hārps.