Читать книгу Varoņi ir mana vājība - Sūzana Elizabete Filipsa - Страница 7

No vecu egļu audzes parādījās zirgs un jātnieks. Ieraudzījis Anniju, Teo pievilka pavadu. Annija sajuta auksta metāla garšu kaklā. Viņa bija viena salā, kur nevaldīja likumi, viņa bija pamesta viena uz ceļa pret cilvēku, kas reiz bija mēģinājis viņu nogalināt.

Iespējams, ka viņš ir nodomājis šo mēģinājumu atkārtot.

Vai-ī! Vai-ī! Princesītes mēmie spiedzieni pieskaņojās Annijas sirds ritmam.

Tikai nesāc izrādīt bailes, Nebēdne pavēlēja, kad Teo tuvojās Annijai.

Vispār Annija nebaidījās no zirgiem, bet šis bija ļoti liels, un viņai šķita, ka dzīvnieka acīs pavīd neprāts. Viņai bija tāda sajūta, ka atgriežas senajā šausmu ainā, un, par spīti Nebēdnes pavēlei, viņa paspēra dažus soļus atpakaļ.

Gļēvule, Nebēdne viņu izsmēja.

– Kurp tad tu? – Teo apģērbs nebija piemērots aukstajam laikam. Viņam mugurā bija tikai melna zamšādas žakete, rokās cimdi. Nebija ne cepures, ne siltas šalles ap kaklu. Tomēr viņa āriene šoreiz atbilda divdesmit pirmajam gadsimtam. Annija joprojām neizprata, ko redzējusi tajā pirmajā vakarā.

Atmiņā atplaiksnīja Mērijas vārdi Bunco spēles laikā.

Bet es saku, ka Rīgana Hārpa vadīja jahtu tikpat labi kā viņas brālis. Turklāt ne jau es vienīgā uzskatu, ka viņas izbraukšana ar jahtu jūrā tik vētrainā laikā bija ļoti dīvaina.

Annija atvairīja bailes – viņa varēja vērsties pēc palīdzības tikai pie savām iemīļotajām lellēm.

– Es dodos uz viesībām pie draugiem salā. Ja neieradīšos, viņi mani meklēs.

Teo pielieca galvu.

Viņa steidzīgi turpināja:

– Diemžēl mašīna ieslīdēja grāvī, tāpēc man derētu palīdzība. – Lūgt viņam palīdzību bija briesmīgāk nekā pārciest ļaunāko klepus lēkmi, bet nekas cits neatlika. – Vai man meklēt kādu spēcīgāku vīru?

Teo spēka netrūka, tāpēc bija muļķīgi izteikt tādu dzēlību.

Viņš palūkojās pāri ceļam uz mašīnu, tad atkal uz Anniju.

– Man nepatīk tava attieksme.

– Tu neesi vienīgais.

Teo samirkšķināja plakstiņus, it kā viņam būtu sejas tiks, un Annija nodomāja, ka tādi ar laiku attīstās psihopātiem.

– Tu dīvaini lūdz palīdzību.

Mums katram ir savas dīvainības. Tad varbūt pastumsi mašīnu?

Pagriežot Teo muguru, lai dotos atpakaļ pie Kia, viņai rokas un kājas trīcēja.

Dejotāja pakaviem dunot pret zemi, Teo jāja Annijai blakus. Viņa minēja, vai izdevies Teo iesēt aizdomas, ka Hārpu namā spokojas. Viņa cerēja, ka tā. Tik-tak, pulkstenis tikšķ.

– Darīsim tā, – Teo ierunājās. – Es palīdzēšu tev, ja tu palīdzēsi man.

– Labprāt, taču man nepadodas līķu skaldīšana. Pārāk daudz kaulu.

Sasodīts! Lūk, kas ar viņu notika, ja daudz laika pavada ar savām lellēm. Leļļu raksturi pārņēma viņas domas un prātu.

Mūsu domas ir tavējās, Dillija aizrādīja.

Teo tēloja neizpratni. – Par ko tu tur runā?

Annija mainīja taktiku, kļūstot pieļāvīgāka.

– Kāda palīdzība tev vajadzīga? – Izņemot psihiatra.

– Es gribu no tevis noīrēt kotedžu.

Annija apstājās kā zemē iemieta. Lai nu ko viņa bija gaidījusi, bet ne to.

– Un kur es pati palikšu?

– Brauksi atpakaļ uz Ņujorku. Tev šeit nav jādzīvo. Es tev atlīdzināšu.

Vai tiešām Teo uzskatīja viņu par tik dumju? Annija sabāza rokas jakas kabatās.

– Tu mani turi par galīgu nejēgu?

– Es nekad neesmu par tevi tā domājis.

Annija atsāka iet, cenzdamās netuvoties Teo.

– Kāpēc man jābrauc prom, pirms pagājis sešdesmit dienu termiņš?

Teo palūkojās uz viņu, vispirms izlikdamies, ka nesaprot, bet tad paužot satraukumu, it kā būtu atcerējies.

– To es biju aizmirsis.

– Kā tad! – Annija atkal apstājās. – Kāpēc tu gribi noīrēt kotedžu? Tev taču Hārpu namā ir vairāk istabu, nekā tu izmanto.

Teo pasmīkņāja gluži tāpat kā Leo.

– Lai tiktu no tās mājas prom.

Es viņam iesperšu, Pīters nemierīgi piedāvāja. Taču viņš ir briesmīgi liela auguma.

Teo, nopētījis Kia, nolēca no Dejotāja un piesēja viņu ceļa otrā pusē pie koka.

– Tāds braucamais pie mums nav derīgs. Tev tas būtu jāzina.

– Tūlīt pat nopirkšu citu.

Veltījis Annijai ilgu skatienu, Teo atvēra mašīnas durvis un iesēdās tajā.

– Pastum.

– Es?

– Tā ir tava mašīna.

Draņķis. Viņai nepietika spēka tādam uzdevumam, un Teo to labi zināja, bet tas viņu netraucēja izsaukt pavēles, kamēr viņa stūma mašīnu no aizmugures. Tikai tad, kad Annija sāka klepot, viņš, atteicies no vietas pie stūres, ar pirmo grūdienu dabūja viņas mašīnu laukā no grāvja.

Annijas drēbes bija notašķītas, seja netīra, bet Teo gandrīz pat rokas nebija notraipījis. Toties, ja notikušo vērtēja no gaišās puses, viņš nebija ievilcis Anniju krūmos, lai pārgrieztu viņai rīkli, tāpēc viņa pieņēma, ka nav iemesla žēloties.

Nākamajā dienā, uzkarinot jaku un mugursomu uz āķa pie Hārpu nama pagalma puses durvīm un apmainot zābakus pret sporta apaviem, Annija joprojām domāja par tikšanos ar Teo. Tas, ka Teo nebija viņu fiziski aizskāris, nenozīmēja, ka viņš tā nerīkosies turpmāk. Viņai tāpat bija skaidrs, ka Teo viņu neaiztika, jo nevēlējās iekulties nepatikšanās ar policiju, ja gadījumā krastā tiktu izskalotas sievietes mirstīgās atliekas.

Gluži kā Rīgana… Annija atvairīja šo domu. Rīgana bija vienīgais cilvēks, kas Teo bija dārgs.

Apejot ap stūri, viņa ieraudzīja Džeisiju nekustīgi sēžam virtuvē pie galda. Viņa bija džinsos un džemperī – citā apģērbā Annija viņu nebija redzējusi –, un viņai šis ikdienišķais ietērps ne visai piestāvēja. Džeisijai būtu jāvalkā koķetas vasaras kleitiņas un jānēsā lielas saulesbrilles, vadot Alabamā sarkanu auto ar nolaižamo jumtu.

Annija nolika klēpjdatoru uz virtuves galda. Nepaskatīdamās uz viņu, Džeisija gurdi sacīja:

– Tas ir beidzies. – Viņa atbalstījās ar elkoņiem pret galdu un saberzēja deniņus. – Šorīt, atgriezies no izjādes, Teo atsūtīja man īsziņu. Viņam esot jāaizbrauc uz pilsētu, bet pēc tam mums būšot jārunā par citu vienošanos.

Annija apvaldīja vēlmi sākt asu kritiku.

– Tas vēl nenozīmē, ka viņš tevi atlaidīs. – Lai gan īstenībā īsziņas jēga bija tieši tāda.

Džeisija beidzot uzlūkoja viņu. Gara blondo matu cirta nokarājās gar bālo vaigu.

– Mēs abas saprotam, ka viņš to izdarīs. Pāris dienu varu palikt pie Līzas, bet ko lai es daru pēc tam? Mana maziņā… – Džeisijas seja savaikstījās. – Livija tāpat jau daudz pārcietusi.

– Es parunāšu ar Teo. – Annijai to nepavisam negribējās darīt, bet prātā nenāca nekas cits Džeisijas mierināšanai. – Vai… vai viņš vēl ir pilsētā?

Džeisija pamāja.

– Viņš aizveda atkritumus, jo es to nespēju. Kā lai viņu vaino par vēlmi tikt no manis vaļā? Es netieku galā ar pienākumiem, par kuriem man maksā algu.

Annija gan varēja Teo vainot, un viņai nepatika ilgpilnā atmaigusī izteiksme Džeisijas acīs. Vai pieķeršanās cietsirdīgiem vīriešiem bija viņas uzvedības stils?

Džeisija uzrāvās kājās no galda un pastiepās pēc kruķiem.

– Jāaiziet apraudzīt Liviju.

Annijai prātā bija izdarīt kaut ko ļaunu Teo, kamēr viņa nav mājās. Kaut ko tādu, lai viņš aizbrauktu prom no salas. Paņēmusi no ledusskapja kečupa pudeli, viņa uzkāpa augšā un pa durvīm koridora galā iegāja tornī. Viņa devās uz torņa vannas istabu, kur pie dušas kabīnes karājās mitrs dvielis.

Izlietne izskatījās tīri izmazgāta pēc rīta skūšanās. Viņa apgrieza otrādi līdzpaņemto kečupa pudeli un izspieda plaukstā pāris pilienu. Nedaudz. Tikai mazliet. Pirkstus izpletusi, viņa tos pārlaida gar spoguļa apakšējās malas kreiso stūri, atstājot tik tikko samanāmas sarkanu plankumu pēdas. Tas nebija uzkrītoši. Tā, lai izskatītos vai neizskatītos pēc asiņainiem pirkstu nospiedumiem. Tik viegli, ka viņam būs jābrīnās, vai nav tos ievērojis no rīta, vai arī kaut kas noticis viņa prombūtnes laikā.

Protams, daudz iespaidīgāk būtu atstāt gultas spilvenā iedurtu nazi, bet, ja viņa atļautos tik daudz, Teo sāktu aizdomās turēt viņu, nevis spokus. Annija gribēja, lai Teo sāktu šaubīties par paša saprātu, nevis meklētu, kas ielauzies viņa īpašumā, – tieši tāpat kā tad, kad viņa pagājušajā nedēļā bija padarbojusies ar viņa vecmāmiņas pulksteni.

Nakts vidū viņa bija aizgājusi atpakaļ uz Hārpu namu. Tas bija riskants pasākums. Un viņai ilgi nācās saņemties šādam solim. Bet baiļu satraukums visnotaļ atmaksājās. Pirms tam dienā viņa bija pārbaudījusi, vai torņa ārdurvis nečīkst. Viss bija klusu, kad viņa naktī, īsi pirms diviem, iegāja tornī. Ielavīties dzīvojamā istabā, kamēr Teo guļ augšstāvā, nebija pārāk grūti. Viņa atvilka pulksteni no sienas, lai ieliktu jaunu bateriju vecās vietā, kuru bija izņēmusi jau iepriekš. Kad tas bija padarīts, viņa noregulēja laiku tā, lai pulkstenis nosistu divpadsmit reižu, bet tikai tad, kad pati jau atradīsies drošībā kotedžā. Viss izdevās ģeniāli.

Taču atmiņas par pastrādāto Anniju neiepriecināja. Pēc visa, ko Teo bija nodarījis, viņas blēņošanās drīzāk bija bērnišķīga, nevis draudpilna. Viņai vajadzēja izgudrot kaut ko bīstamāku, bet prātā nenāca nekas tāds, par ko viņu nevarētu pieķert.

Annija saklausīja aiz muguras troksni. Asi ievilkusi elpu, viņa apsviedās apkārt.

Tas bija melnais kaķis.

– Ak kungs… – Annija noslīga uz ceļiem. Kaķis vēroja viņu zeltainām acīm. – Kā tu te iekļuvi? Vai viņš tevi ievilināja? Turies no viņa pa gabalu. Tu nedrīksti te nākt.

Kaķis ieskrēja Teo guļamistabā. Annija viņam sekoja, bet dzīvnieks palīda zem gultas. Viņa nometās uz vēdera un mēģināja izvilināt kaķi laukā.

– Nāc nu, kaķīt. Nāc, nāc, kaķīt.

Viņš pat nepakustējās.

– Teo tevi ēdina, vai ne? – Annija secināja. – Neļaujies. Tev nav ne jausmas, ko viņš ieliks tavā ēdienā.

Kaut gan kaķis neņēma vērā Annijas pūles, viņa sadusmojās.

– Muļķa kaķi! Es cenšos tev palīdzēt.

Kaķis iecirta nagus paklājā, izstaipījās un nožāvājās viņai sejā.

Annija paspraucās zem gultas un izstiepa roku. Kaķis pacēla galvu un brīnumainā kārtā palīda viņai pretim. Annija aizturēja elpu. Kaķis tuvojās viņas rokai, paošņāja to un sāka laizīt pirkstus.

Izrādījās, ka viņam garšoja kečups.

Tā kā Annijas pirksti bija ar to notraipīti, kaķis ļāva, lai viņu paceļ un aiznes lejā uz virtuvi. Džeisija vēl bija prom pie Livijas, tāpēc neviens neredzēja Annijas cīņu ar ārkārtīgi saniknoto dzīvnieku, viņai pūloties iebāzt kaķi grozā ar vāku, kuru bija atradusi pieliekamajā. Kaķis ņaudēja kā neprātīgs visu ceļu līdz pat kotedžai.

Kad Annija ienesa kaķi iekšā, viņas nervu gali bija tikpat atkailināti sāpīgi kā skrāpējumi uz rokām.

– Vari ticēt, ka tas nav patīkami ne tev, ne arī man. – Annija pacēla groza vāku. Kaķis izlēca, uzmeta kūkumu un uzšņāca viņai.

Annija ielēja bļodiņā ūdeni. Avīžu kaudzi uz grīdas varēs izmantot par vietu, kur viņam nokārtoties. Šovakar kaķa maltītei noderēs viņai pašai paredzētais ēdiens – tuncis no kārbiņas. Annija gribēja atpūsties, bet muļķīgā kārtā bija solījusi Džesijai aprunāties ar Teo. Steidzoties atpakaļ augšā klintī, ar šalli aiztinusi degunu un muti, viņa minēja, cik ilgi vēl vajadzēs pūlēties, līdz varēs uzskatīt, ka ir samaksājusi parādu Džeisijai.

Kuru viņa mēģināja apmānīt? Parāda atlīdzināšana bija tik tikko sākusies.

Viņa saoda degumu, pirms ieraudzīja dūmu mākoni no atkritumu tvertnēm aiz garāžas. Džeisija nebūtu tikusi pāri pagalmam pa ledus klāto taku, tātad Teo bija atgriezies no pilsētas un šobrīd apmierināja savu neveselīgo dedzināšanas kāri.

Bērnībā viņš mēdza vākt no jūras izskalotus kokus un glabāja tos virs paisuma līnijas, lai viņi varētu sakurt sārtus, kad vēlējās.

– Ja lūkojas liesmās, – Teo mēdza teikt, – var redzēt nākotni.

Bet kādu dienu Annija sekoja Teo pa pēdām, kad viņš viens devās uz pludmali, un redzēja viņu metam ugunī it kā sprunguļus, taču viņa pamanīja nozibam kaut ko purpursarkanu un aptvēra, ka viņš sadedzina Rīganas dārgo sarkano piezīmju grāmatiņu, kurā viņa rakstīja dzejoļus.

Tovakar Annija dzirdēja abus strīdamies Teo istabā.

– Tu to izdarīji! – Rīgana kliedza. – Es zinu. Kāpēc tu esi tik ļauns?

Lai arī ko atbildēja Teo, viņa teikto nomāca skaļa vārdu apmaiņa starp Eljotu un Mariju kāpņu apakšā.

Pēc pāris nedēļām pazuda Rīganas iemīļotā oboja. Galu galā kāds atrada pārogļotās atliekas vienā no atkritumu tvertnēm. Vai bija tik neiespējami saistīt Teo ar Rīganas nāvi?

Annija būtu gribējusi ņemt atpakaļ Džeisijai doto solījumu, ka parunās ar Teo. Tomēr viņa sakopoja gribu un devās apkārt garāžai. Teo jaka bija pārmesta pār celmu, pats ģērbies tikai džinsos un pelēkā T kreklā ar garām piedurknēm. Ejot tuvāk, Annija aptvēra, ka tikšanās tieši tagad, kad viņa ierodas taisnā ceļā no kotedžas, nāk viņai par labu. Teo nebija zināms, ka šis ir viņas otrais Hārpu nama apmeklējums, un viņam neradīsies pamats saistīt Anniju ar pirkstu nospiedumiem uz spoguļa. Džeisija nespēja tikt augšā pa kāpnēm, un Livija savukārt bija par mazu, lai aizsniegtu spoguli. Tātad atlika tikai kāds ne visai draudzīgs radījums no viņpasaules.

Dzirksteles uzšāvās no tvertnes. Ziemas ainavā Teo veidolu aiz sarkani gailošā plīvura – ar dramatiski tumšiem matiem, mežonīgi zilām acīm un sātaniski asiem vaibstiem – varēja salīdzināt ar pašu velna mācekli.

Kabatās sabāztās rokas sažņaudzot dūrēs, Annija piegāja pie degošās tvertnes.

– Džeisija teica, ka tu viņu atlaidīšot.

– Ak tā? – Teo pacēla vistas kāju, kas bija nokritusi zemē.

– Pagājušajā nedēļā es sacīju, ka palīdzēšu viņai, un tā arī daru. Mājā ir kārtība, un ēst arī tu dabū.

– Ja to, ko jūs abas sūtāt augšā, var nosaukt par ēdienu. – Teo iemeta ugunī koka karkasu. – Pasaule ir skarba pret tādām līdzjūtīgām sirdīm kā tu.

– Labāk līdzjūtīga sirds nekā pilnīgs tās trūkums. Pat ja tu Džeisijai izsniegsi lielu atlaišanas pabalstu, cik ilgi viņa ar to iztiks? Cits darbs viņu negaida. Un viņa ir viena no taviem senākajiem draugiem.

– Šorīt es biju tas, kam vajadzēja vest otrreiz pārstrādājamos atkritumus uz pilsētu. – Teo savāca sauju savītušu apelsīnu mizu.

– Es arī to varēju izdarīt.

– Kā tad! – Viņš aizmeta apelsīnu mizas. – Mēs jau vakar redzējām, kā tu brauci uz pilsētu.

– Tas bija atsevišķs negadījums. – Viņa to pateica pavisam mierīgi, ar zināmu nopietnību.

Teo uzlūkoja Anniju, nopētot viņas uzkrītoši pietvīkušos vaigus un izspūrušos matus, kas līda laukā no sarkanās cepures. Viņai nepatika Teo skatiens. Tas nebija draudīgs, bet vairāk atgādināja pētīšanu caur lupu. Viņš redzēja, kāda viņa ir. Ar zilumiem un sasitumiem. Ar rētām. Pat… Annija gribēja izvairīties no tāda iespaida… pat ar cēlu sirdi.

Tomēr šoreiz viņa izjuta nevis bailes un riebumu par Teo vērīgo skatienu, bet skaudru vēlmi apsēsties uz celma un atklāt to, kas viņu nomāca, it kā viņai atkal būtu piecpadsmit gadu. Tieši tāpat kā toreiz, kad Teo bija izdevies iegūt viņas uzticību. Taču Annijas dusmas pārmāca jebkuru vēlmi.

– Kāpēc tu sadedzināji Rīganas dzejoļu grāmatiņu?

Gaisā pašķīda dzirksteles.

– Es neatceros.

– Viņa vienmēr centās tevi aizstāvēt. Lai kādus briesmu darbus tu sastrādāji, viņa tevi aizstāvēja.

– Dvīņiem ir dīvainības. – Teo gandrīz ļauni pasmīnēja, tik ļoti atgādinot Leo, ka Annija nodrebinājās. – Klau, – viņš teica, – varbūt varēsim kaut ko izdomāt.

Aprēķins Teo acīs lika nojaust, ka viņš izlicis kārtējās lamatas.

– Nekādā ziņā.

Teo paraustīja plecus.

– Kā vēlies. – Viņš pacēla ar atkritumiem pilnu melno maisu un iemeta ugunī. – Iešu runāt ar Džeisiju.

Lamatas aizcirtās.

– Tu neesi mainījies ne par matu! Ko tu gribi?

Viņš pievērsa Annijai savu velnišķīgo skatienu.

– Gribu izmantot kotedžu.

– Es nepametīšu salu, – Annija paziņoja, degošas plastmasas sīvajai smakai piepildot pagalmu.

– Lai tā būtu. Es to izmantošu tikai dienā. – Karstuma viļņi, kas cēlās no uguns starp viņiem, izkropļoja Teo vaibstus.

– Tu dzīvo pa Hārpu namu dienas laikā. Lieto WiFi. Dari, ko gribi. Vakarā mēs maināmies vietām.

Teo bija izlicis slazdu, kas bija aizcirties ciet. Vai viņš vispār bija minējis, ka atlaidīs Džeisiju, vai viņa un Džeisija tikai pieņēma to kā faktu? Apsverot notikušo, bija jāsecina, ka viltīgais gājiens ticis ieplānots, lai viņš panāktu savu mērķi. Un tad Annija atskārta vēl kaut ko.

– Tu biji kotedžā jau pirms manas atbraukšanas. Tā kafija, ko atradu, bija tavējā. Tāpat arī avīze.

Teo iemeta pēdējos atkritumus degošajā tvertnē.

– Nu un tad? Tava māte neiebilda pret to, ka citi cilvēki apmetas kotedžā.

– Mana māte ir mirusi, – Annija atcirta. Viņa atcerējās, ka avīzes datums bija tikai dažas dienas pirms viņas ierašanās. – Tu noteikti zināji, ka atbraukšu. Šķiet, uz salas visi par to bija informēti. Bet, kad es šeit nokļuvu, nebija ne ūdens, ne apkures. Tātad tu rīkojies apzināti.

– Es nevēlējos, ka tu šeit paliec.

Teo izturēšanās liecināja, ka viņam nav ne kripatiņas kauna, bet šajos apstākļos Annija negrasījās viņam pasniegt zelta medaļu par atklātu atbildi.

– Kas tik īpašs ir kotedžā? Teo paķēra jaku no celma.

– Tā nav Hārpu nams.

– Bet, ja reiz tu tik ļoti ienīsti šo vietu, kāpēc te dzīvo?

– Es tev varētu jautāt to pašu.

– Man nebija izvēles. – Annija uzmauca cepuri pār ausīm. – Ar tevi ir citādi.

– Ir gan, vai ne? – Viņš pārlika jaku pār plecu un pagriezās, lai dotos uz māju.

– Es piekritīšu tikai ar vienu noteikumu, – Annija nosauca viņam pakaļ, apzinoties, ka ne jau viņas varā bija izvirzīt prasības. – Es braukšu ar tavu Range Rover, kad man tas būs vajadzīgs.

Teo turpināja iet.

– Atslēgas ir uz āķa pie pagalma puses durvīm.

Annija atcerējās savu guļamistabā izmētāto apakšveļu un atvērtu pornogrāfiska satura mākslas fotogrāfiju albumu uz dīvāna. Un vēl tur bija melnais kaķis.

– Labi. Bet mūsu vienošanās sākas rīt no rīta. Atnesīšu tev kotedžas atslēgas.

– Nevajag. Man jau tādas ir. – Pāris lieliem soļiem viņš apgāja ap stalli un nozuda skatienam.

Annija bija piekritusi šantāžai, no kuras guva arī savu labumu. Viņas rīcībā tagad bija drošs transporta līdzeklis, un nevajadzēja arī raizēties par to, ka saskriesies ar Teo dienas laikā. Viņa minēja, vai Teo ievērojis pirkstu nospiedumus uz spoguļa. Kaut viņai būtu bijusi izdevība dzirdēt, kā Teo iekliedzas!

Iespējams, ka šovakar viņa ieskrāpēs ķepu nagu pēdas torņa durvīs. Lai viņš tad gudro, kam tie pieder.

Annija iegāja virtuvē, kur Džeisija sēdēja pie galda, kārtojot tīro veļu. Livija pacēla skatienu no lielas bilžu mīklas uz grīdas, pirmo reizi pievēršot Annijai uzmanību. Annija pasmaidīja, domās nolēmusi vēlreiz atnest Nebēdni šodien pat.

Viņa piegāja pie galda, lai palīdzētu Džeisijai salikt veļu.

– Es runāju ar Teo. Tev nav jāuztraucas.

Džeisijas debitantes acis iemirdzējās.

– Patiešām? Vai esi par to pārliecināta?

– Esmu. – Annija pacēla peldpalagu un sāka locīt.

– Turpmāk es uzņemšos tos pienākumus, kuru dēļ jābrauc uz pilsētu, tāpēc saki, kas man jādara.

– Man vajadzēja vairāk paļauties uz viņu. – Džeisija izklausījās gluži bez elpas. – Viņš ir tik jauks pret mani.

Annija iekoda mēlē. stipri.

Brīdi viņas strādāja klusumā. Annija ņēma palagus un dvieļus, lai nevajadzētu pieskarties Teo personiskajiem apģērba gabaliem. Džeisija savukārt lēnām ar labpatiku locīja zīda bokseršortus, aptaustot materiālu.

– Saderēsim, ka tie ir dārgi.

– Apbrīnojami, kā ķermenis, kas ietērpts tik smalkā apakšveļā, iztur sieviešu uzbrukumus. – Nemaz nepieminot svarīgu šā ķermeņa daļu…

Džeisija uztvēra Annija piezīmi nopietni.

– Ko tu runā! Sieva viņam nomira tikai pirms gada, un vienīgās sievietes šeit esam tu, es un Livija.

Annija palūkojās uz četrus gadus veco meitenīti. Livija koncentrējoties bija savilkusi pieri, iespiezdama lielos bilžu gabalus īstajās vietās. Viņa bija normāli attīstīta, un Annija bija dzirdējusi, kā meitenīte klusu savā nodabā dungo, tātad balss saites darbojās. Kāpēc viņa klusēja? Vai tā bija kautrība vai kaut kas nopietnāks? Lai būtu kā būdams, nerunāšana padarīja viņu trauslāku par četrgadīgu vidusmēra bērnu.

Livija pabeidza darbiņu un izgāja no virtuves. Annija pārāk daudz laika pavadīja šeit kopā ar Džeisiju un Liviju, tāpēc viņa gribēja uzzināt, kas īsti kaiš mazajai meitenei.

– Es redzēju, ka Livija raksta skaitļus. Viņa ir īsta gudriniece.

– Dažus viņa velk otrādi, – Džeisija piebilda, tomēr acīm redzami lepojās.

Annija nespēja izdomāt, kā noskaidrot nerunāšanas iemeslu, tāpēc pajautāja tieši:

– Neesmu dzirdējusi Livijas balsi. Vai viņa runā ar tevi, kad manis nav klāt?

Džeisijas lūpas sakniebās.

– Es arī vēlu sāku runāt.

Viņa to pateica ar tādu noteiktību, kas neiedrošināja uz turpmāku izjautāšanu, taču Annija nepadevās.

– Es nevēlos uzmākties, bet, šķiet, man vajadzētu uzzināt kaut ko vairāk.

– Ar viņu viss būs labi. – Džeisija uzslējās uz kruķiem. – Kā tu domā, vai pagatavot Teo vakariņās maltās gaļas plācenīšus?

Annija nemēģināja pat iztēloties Teo viedokli par Džeisijas plācenīšiem.

– Protams.

Viņa saņēmās uzsākt sarežģītāku tematu.

– Džeisij, manuprāt, tev jāgādā, lai Teo vairs netiek Livijai ne tuvumā.

– Jā. Viņš pārskaitās zili melns par to stalli.

– Runa nav tikai par stalli. Viņa uzvedību… nav iespējams paredzēt.

– Kā to saprast?

Annija nevarēja atklāti apsūdzēt Teo vēlmē nodarīt pāri Livijai, jo viņa nezināja, vai tā tas patiesībā ir, bet arī nedrīkstēja neņemt vērā tādu iespēju.

– Teo… viņš neprot apieties ar bērniem. Un Hārpu nams vispār nav drošākā vieta mazuļiem.

– Tu neesi šejieniete, Annij, tāpēc nezini, kā te ir. – Džeisijas tonis bija gandrīz labvēlīgi žēlīgs. – Salas bērni netiek lutināti. Es vilku tīklus, kad man bija astoņi gadi, un nez vai te ir kāds bērns, kurš līdz desmitajai dzimšanas dienai neprastu vadīt automašīnu. Cietzemē ir citādi. Peregrīnailendas bērni agri iemācās kļūt patstāvīgi. Tāpēc tas ir briesmīgi, ka Livija nedrīkst iet laukā.

Annija šaubījās, vai kāds no tiem patstāvīgajiem salas bērniem būtu mēms. Tomēr, cik viņa saprata, Livija runāja ar māti, kad Annijas nebija klāt. Varbūt Annijas bažas nebija pamatotas. Teo satraukums par to, ka Livija stallī varēja savainoties, šķita gluži patiess.

Annija nolika atsevišķi traukiem paredzētos dvieļus.

– Teo grib pa dienu strādāt kotedžā.

– Līdz tavai atbraukšanai viņš tā bieži darīja.

– Kāpēc tu man to nepateici?

– Es domāju, ka tu zini.

Annija gribēja iebilst, ka Teo ir ļoti labi iekārtots kabinets tornī, bet aprāvās, jo Džeisija taču nezināja par viņas ložņāšanu pa māju. Viņa spēja samierināties ar domu, ka jāstrādā pie Teo, vienīgi sev atgādinot, ka īstenībā to nedara no brīva prāta. Viņa maksāja seno parādu Džeisijai.

Pabeigusi likt salocīto veļu grozā, Annija ienesa klēpjdatoru kādreiz tik patīkamajā ziemas dārza istabā, bet tagad telpa ar tumšajiem paneļiem pie sienām un biezu vīna krāsas paklāju vairāk atgādināja Drakulas alu. Tomēr atšķirībā no Eljota kabineta tur pavērās skats uz okeānu. Annija apsēdās dziļā ādas atzveltnes krēslā, kas bija novietots pret logu, pa kuru pāri lielajai fasādes verandai varēja redzēt okeānu. Tas šodien bija tēraudpelēks ar niknām baltām viļņu galotnēm.

Atvērusi pašas izveidoto inventāra saraksta datni, viņa ķērās pie darba, cerēdama, ka šoreiz izdosies noskaidrot kaut ko vairāk. Viņai bija paveicies sameklēt daudzus māksliniekus, kuru darbi karājās kotedžā pie sienām. Mākslinieks, kas bija gleznojis studijas murāliju, strādāja uz pusslodzi koledžā, un viņa daiļrade nebija pazīstama, tātad velti būtu mēģināt pārdot murāliju ar visu sienu. Par melnbaltajām litogrāfijām virtuvē viņa saņemtu pāris simtu dolāru. R. Konors, otrādi augošā koka autors, piedāvāja savus darbus vasarās rīkotos mākslas tirdziņos par pieticīgām summām, un, ņemot vērā komisijas naudu, kuru vajadzēja maksāt tirgotājam, viņa tik tikko segtu izdevumus.

Annija atļāvās Google ierakstīt Teo vārdu. Viņa to gan bija darījusi arī agrāk, bet šoreiz meklēšanā pievienoja vēl vienu vārdu. Sieva.

Viņa atrada tikai vienu skaidri saskatāmu fotogrāfiju. Tā bija uzņemta pirms pusotra gada Filadelfijas orķestra ballē. Teo izskatījās kā dzimis, lai nēsātu smokingu, un lieliski saderēja ar savu sievu. Paraksts vēstīja, ka viņu sauc Kenlija Adlere-Hārpa. Aristokrātiska skaistule ar nevainojami veidotiem vaibstiem un gariem melniem matiem. Viņā jautās kaut kas pazīstams, taču Annija uzreiz nespēja atminēt, kas īsti.

Vēl mazliet pameklējusi, viņa ieraudzīja nekrologu. Kā jau Džeisija teica, Teo sieva bija mirusi pagājušā gada februārī. Viņa bija trīs gadus vecāka par Teo. Viņa bija mācījusies Brinmorā un maģistra grādu ieguvusi Dārtmutā, tātad bija ne tikai skaista, bet arī gudra. Strādājusi finanšu jomā, nomirstot atstājusi vīru, māti un dažas krustmātes. Ģimene tātad nebija plaša. Nāves iemesls nebija minēts.

Kāpēc viņa izskatījās tik ļoti redzēta? Tumšie mati, nevainojami simetriskie vaibsti… Beidzot pār Anniju nāca atklāsme. Rīgana Hārpa būtu viņai līdzīga, ja sasniegtu trīsdesmit gadu slieksni.

Šausmu pilnās domas pārtrauca nevienmērīga klaudzināšana, kruķiem atsitoties pret grīdu. Ziemas dārza durvīs parādījās Džeisija.

– Livija aizskrēja. Viņa atkal tikusi laukā.

Annija nolika malā klēpjdatoru.

– Es viņu sameklēšu.

Džeisija atbalstījās pret durvju stenderi.

– Viņa tā neuzvestos, ja es reizēm varētu viņu izvest svaigā gaisā. Tas taču ir pats par sevi saprotams, ka nedrīkst bērnu visu laiku turēt iekšā. Ak kungs, es esmu slikta māte.

– Tu esi lieliska māte, un man tāpat noderēs svaiga gaisa malks.

Tas nu bija pēdējais, ko Annijai vajadzēja. Svaigais gaiss viņai bija līdz kaklam. Vējš, kas sitās sejā, sāpoši muskuļi no rāpšanās augšā klintī uz Hārpu namu divreiz dienā – cik ļoti viņai tas bija apnicis! Spēks gan pamazām atgriezās.

Vēlreiz uzmundrinoši uzsmaidījusi Džeisijai, Annija iegāja virtuvē apvilkt kaut ko siltāku. Mirkli lūkojusies uz mugursomu, viņa nolēma, ka pienācis laiks izņemt Nebēdni. Livija bija notupusies zem iemīļotā koka zariem un dancināja čiekuru pāri, it kā tās būtu rotaļu figūras.

Annija, uzslidinājusi uz plaukstas Nebēdni, sakārtoja lelles sārtos svārciņus pāri apakšdelmam. Livija izlikās neredzam, ka Annija nāk pie viņas. Apsēdusies uz veca akmens tuvu kokam, Annija atbalstīja elkoni pret kāju un ļāva Nebēdnei vaļu.

– S-s-st… S-s-st…

No skaņas p vēderrunātāji amatieri centās izvairīties, tāpat kā no burtiem m, f, v – tiem visiem bija nepieciešamas arī lūpu kustības. Bet Annija gadiem ilgā pieredze ar skaņu aizstājējiem pat pieaugušajiem neļāva uztvert, ka viņa mīkstāk izrunā t burtu p skaņas vietā.

Livija pacēla galviņu, viņas acis bija kā piekaltas lellei.

– Kā tev patīk mans ietērps? – Nebēdne grozījās, izrādot raibās triko bikses un T kreklu ar zvaigzni. Kustības bija otrs veids, kā novērst publikas uzmanību no skaņu aizstāšanas. Kaut vai, piemēram, mans izrunājot kā nans.

Nebēdne atmeta izspūrušos dzijas pavedienu matus.

– Vajadzēja uzvilkt leoparda auduma džinsus. Svārki traucē mest kūleni vai lēkāt uz vienas kājas. Bet tu jau to nesaproti. Tu esi par mazu, lai lēktu uz vienas kājas.

Livija nikni papurināja galviņu.

– Ak nē?

Livija vēlreiz papurināja galvu. Izlīdusi no zaru apakšas, viņa pacēla kājiņu un neveikli palēcās uz otras.

– Vareni! – Nebēdne saplaukšķināja mazās auduma plaukstas. – Vai tu vari aizsniegt savus kāju pirkstus?

Livija pieliecās celīšos un aizskāra apavu purngalus, tā ka brūnie mati noplīvoja līdz zemei.

Tā Nebēdnes vadībā Livija turpināja vēl brīdi izpildīt dažādus vingrinājumus. Beidzot, kad meitene bija apskrējusi vairākas reizes apkārt eglei, Nebēdnei mudinot viņu skriet arvien ātrāk, lelle paziņoja: