Читать книгу Kaisles atspulgi - Anna Deivisa - Страница 4

Fotogrāfijā redzama sieviete ar koķetu acu skatienu un īsi apgrieztiem matiem. Viņa viena pati sēž pie galdiņa restorānā ar tukšu šampanieša glāzi sev priekšā. Starp diviem cimdotās rokas pirkstiem viņa tur aizdegtu cigareti garā melnkoka iemutī. No viņas viegli pavērtajām, koši krāsotajām lūpām izplūst ideāls dūmu gredzens. Uzraksts virs fotogrāfijas vēsta: “Vai jūs uzdrošināsieties?” Ar maziem burtiņiem zem attēla ir uzrakstīts, ka “Beikera” vieglā tabaka ir grauzdēta un nekaitē kaklam.

Misters Obrijs Pīrsons nometa novilkumu uz rakstāmgalda un atzvila čīkstošajā ādas krēslā. – Nu?

Greisa Rezerforda, sēdēdama cietā koka krēslā galda otrajā pusē, nokremšļojās.

– Nu, mister Pīrson, es domāju…

– Jūs domājāt? Vai tiešām? – Vīrieša uzacis gandrīz saplūda kopā, viņam saraucot pieri. – Vai jūs kaut brīdi padomājāt par to, kā mūsu klients uz to reaģēs? – Pīrsons norādīja uz pierādījumu.

Greisa ievilka elpu. Būtu daudz patīkamāk risināt šo sarunu ar misteru Henriju Pīrsonu, vecāko brāli. Viņš bija daudz brīvdomīgāks. – Uzskatu, ka šī kampaņa varētu palielināt “Beikera” pārdošanas apjomus aptuveni par trešdaļu. Varbūt vairāk. Mēs nekad agrāk neesam mērķējuši uz sievietēm, ja runa bija par cigaretēm, un ir pienācis pēdējais laiks to darīt. Šogad Londonas meitenes atdarina Holivudas vieglprātīgo stilu – viņu mati un svārki ir īsāki nekā jebkad agrāk. Viņas grib arī dzīvi, kas būtu ar to saistīta, – čarlstona dejošanu augām naktīm, romānus ar žilbinošiem jauniem vīriešiem. Dzīvi, kas būtu mazliet neprātīga. Viņas grib darīt to, ko viņu mātes nedarītu. Zināt, visas Holivudas aktrises smēķē.

Misters Pīrsons paberzēja pieri, no kuras bija sākuši atkāpties mati. Varbūt tie atkāpās tāpēc, ka viņš vienmēr pieri tur berzēja, tieši šajā vietā. – Mis Rezerforda, mēs pilnīgi noteikti nevaram izmantot šajā reklāmas kampaņā attēlu ar meiteni, kura smēķē. Mums ir jārūpējas par savu reputāciju.

– Ak, ser, tās ir pilnīgas blēņas. “Pīrsonam un Pīrsonam” ir pienācis laiks kļūt mūsdienīgiem.

– Gribu jūs brīdināt, – Pīrsona balss bija kļuvusi klusāka. – Jūsu vietā es ļoti rūpīgi apdomātu savus nākamos vārdus.

– Lai notiek. – Greisa norija siekalas. – Lai paliek attēls. Mums nav jārāda smēķējoša sieviete. Iztēlojieties deju grīdu, kas ir pilna ar pāriem. Priekšplānā vīrietis pastiepis roku pretī meitenei, aicinot viņu uz deju. Apakšā rakstīts: “Jā? Vai nē?” Te būs vēl viens: meitene ir apsēdusies līdzās savam draugam automašīnā ar nolaistu jumtu. Paraksts vēsta: “Cik tu esi ātrs?”

Pīrsons atvēra rakstāmgalda atvilktni un parakņājās tajā. Aizcirtis to, viņš uzsauca savai sekretārei Glorijai, lai viņa atnestu aspirīnu.

– Ser? – Greisa paliecās uz priekšu.

– Cik ilgi jūs pie mums strādājat, mis Rezerforda?

– Gandrīz desmit gadus.

Viņš veltīja tai smaidu. Tas izskatījās neiederīgs viņa sejā – itin kā būtu tur pielīmēts. – Mana dārgā, varētu padomāt, ka Londona šo desmit gadu laikā ir ievērojami mainījusies.

– Ak, tā ir mainījusies!

– Taču es jums parādītu, ka ne visas šīs izmaiņas ir uz labu. Ir daudz cilvēku – daudz –, kuri tā domā. Un šīs mūžam mainīgās pilsētas sirdī slēpjas fundamentāls vērtību kodols, kas paliek nemainīgs, un tam tā ir jāpaliek. Nemainīgs, stabils kodols, ap kuru virmo viss haoss un pārmaiņas. “Pīrsons un Pīrsons” ir daļa no šī kodola. Tieši tāpēc mēs spējam noturēt tādus klientus kā “Beikers” par spīti visai konkurencei.

– Ser, ar visu cieņu…

– Cieņa – jā, tā arī pie tā visa piederas, mis Rezerforda. Vai jūs domājat, ka, ierodoties darbā stundu vēlāk un acīmredzami sagurusi, izrādāt cieņu pret saviem darba devējiem un viņu klientiem? Vai kad jūs sēžat birojā, smēķēdama cigaretes un bārstīdama anekdotes? Vai jūs domājat, ka tas rāda labu piemēru mašīnrakstītājām un sekretārēm? – Bet pārējie tekstu sacerētāji dara to pašu. Un izskatās, ka nevienam nav iebildumu.

Vēl viens pielīmēts smaids. – Jūs esat gudra meitene. Man nav vajadzības jums to stāstīt. Un kāds nelabais jūs apsēda, kad jūs pati nolēmāt pozēt tai fotogrāfijai? Stenlijs Beikers smietos visu ceļu līdz “Bensona krogam”, ja es ļautu viņam ieraudzīt šo novilkumu.

Sekretāre ienesa divas aspirīna tabletes un glāzi ūdens, novietoja to visu uz rakstāmgalda un aizgāja. Pēc viņas aiziešanas iestājās manāmi neomulīgs klusums.

– Tātad, – Greisa ierunājās, – vai man ir jāiesniedz atlūgums?

Smiekliņš. – Ak tu tētīt, cik dramatiski! Jums piemīt drosme, tas nu ir skaidrs. Ejiet atpakaļ un padomājiet vēl. Jums ir izdevies kaut ko uztaustīt ar savu ideju par vēršanos pie sievietēm. Tikai ne šādā veidā. Palūkojieties, vai varat izdomāt kaut ko… parastāku. Un runājot par visu pārējo…

– Es zinu, ser. Es saprotu.

Pēc desmit minūtēm savā mazītiņajā kabinetā Greisa nocēla telefona klausuli un palūdza savienojumu ar Ričardu Sedžviku, avīzes Piccadilly Herald redaktoru.

– Dikij, es gribu šovakar satikties ar tevi un paēst vakariņas.

– Greisa? Vai tā esi tu?

– Skaidrs, ka tā esmu es. Septiņos? Man nav īpaši svarīgi, kur.

– Piedod, vecenīt. Šovakar esmu aizņemts.

Greisa nepacietīgi bungoja ar pirkstgaliem pa rakstāmgaldu. – Kādā sakarībā aizņemts? Ar darbu?

Atskanēja dīvains troksnis, kas varēja būt nopūta, taču tikpat labi bija izskaidrojams ar traucējumiem savienojumā.

– Neesmu drošs, vai tā ir tava…

– Tātad tā ir meitene. Jācer, ka ne tā briesmīgā Petsija? Tā taču nav viņa, ko, Dikij?

– Greisa, tu zini, cik ļoti man patīc, bet…

– Tā šļupstēšana ir samākslota. Vai tu to nesaprati? Un tā deguna šķobīšana. Viņa tēlo mazo meitenīti. Viņa domā, ka tieši to vēlas vīrieši. – Pieres saraukšana. – Tā taču nav, vai ne, Dikij?

– Šovakar es nesatiekos ar Petsiju.

– Ar ko tad? – Ievērojusi neparasto klusumu no mašīnrakstītāju puses ārpusē, Greisa izstiepa labo kāju un iespēra pa durvīm, tās aizcirzdama.

– Man ir jāiet apskatīt to vācu gleznu. Tu jau zini – to, kas maksāja to milzu naudu. Tā atrodas paviljonā.

– Ak tā. Neviens neiet uz “Metropoli”, Dikij. Tas ir nomācoši un nejēdzīgi. Ļaunas mašīnas un nevainīgas meitenes – vai arī viss bija otrādi? Pavisam, pavisam muļķīgi.

– Paldies par tavu zinošo un apgaismojošo viedokli, visudārgā!

– Nav par ko. – Greisa izvilka cigareti no kārbiņas uz sava rakstāmgalda un lūkojās apkārt pēc sērkociņiem. – Vai mēs nevarētu paēst “Eifeļa tornī”? Tu jau zini, cik ļoti man tur riebjas, taču tevis dēļ esmu ar mieru doties jebkur, dārgais.

– Ak tu tētīt, cik tu esi nesavtīga.

– Tad mēs varētu noslēgt vakaru ar nelielu ballīti, uz kuru ir ielūgta Dimante.

– Ak tad tagad mēs dosimies arī uz dejām?

Greisa sameklēja sērkociņus un vienu uzšķīla, iespiedusi klausuli starp ausi un plecu. – Nopietni, Dikij. Man ar tevi par kaut ko jāaprunājas.

Nonākusi līdz Totenhemkortroudai ar pusstundas nokavēšanos, Greisa aprīļa lietusgāzē iekļuva bez lietussarga. Nebija redzams neviens taksometrs, tramvajs vai autobuss, tāpēc viņa bija spiesta bez kādas elegances spraukties cauri vakarpuses pūļiem, ūdenim no renstelēm apšļakstot viņu līdz pat potītēm, pelēkam lietum izsūcoties cauri drēbēm un izveidojot smirdīgus pleķus, kamēr nāsis kairināja slapju būvgružu smaka. Steidzoties uz priekšu, viņa klusībā nolādēja savu mūžīgo paradumu (Greisa allaž kavēja norunātās tikšanās par pusstundu), savus darba devējus (par to, ka viņu birojs atradās Pikadillijā, kas nebija pietiekami tuvu Persijstrītai, kurā atradās “Eifeļa tornis”), laika apstākļus (galu galā tā bija Londona. Kurš gan reizi pa reizei nelamāja laika apstākļus?), Dievu (kam viņa neticēja) un Dikiju Sedžviku (par to, ka viņš bija piekritis satikties ar viņu, un par to, ka viņam patika “Eifeļa tornis”). Kad viņa ieradās restorānā, lietus bija kļuvis vēl spēcīgāks. Ar noliektu galvu piesteigusies pie durvīm, Greisa saskrējās – turklāt tik stipri, ka viņai noklabēja zobi, – ar kādu ļoti pamatīgu būtni. Kāda plauksta saķēra viņas delmu, un viņa ielūkojās gaiši zilās acīs. Lūpas smaidīja – vai varbūt tās tikai bija lūpas, kam ir tāda forma, kas allaž šķiet smaidām.

– Vai jūs esat precējusies? – Balss runāja ar gludu amerikāņa akcentu.

– Nē. – Vārds bija izsprucis, pirms vēl viņa paguva to apturēt. Plauksta vēl aizvien turēja viņas delmu.

– Tas ir labi. – Šķita, ka runājot vīrietis lūkojas viņai garām.

Turpat netālu Greisa ieraudzīja taksometru ar iedarbinātu motoru. Droši vien vīrietis nupat bija no tā izkāpis. Jādomā, ka šoferis joprojām vēroja visu notiekošo.

– Atvainojiet! – Viņa izrāvās no tvēriena un augstprātīgi devās uz restorānu.

– Es teiktu, ka trīsdesmit divi. – Vīrieša smaids, kas atspoguļojās stiklā, izskatījās izķēmots. Šķībs. – Jūsu sejā var saskatīt rūgtumu. – Viņš bija iebāzis roku kabatā, lai sameklētu sīknaudu, un atkāpās, lai samaksātu šoferim. – Mainīga un jauka.

– Patiesībā man ir trīsdesmit. Tā gan nav jūsu darīšana.

– Pēc gada vai diviem to visu pārklās ledus kārtiņa, – vīrietis noteica. – Tā notiek vienmēr.

Pirms kara “Eifeļa tornis” bija iemīļota avangarda mākslinieku un rakstnieku uzturēšanās vieta, kur apgrozījās Ogastess Džons, Vindhems Lūiss, Ezra Paunds. Vēlāk zīmējumus un piezīmes viesu grāmatā atstāja Čārlzs Čaplins, Ronalds Fērbenks un Džordžs Gēršvins – un restorānu iecienīja spožāka, modernāka publika. Tūkstoš deviņi simti divdesmit septītajā gadā tas bija kļuvis par pieminekli pats par sevi un arī cenas bija atbilstošas. Dažādas kvalitātes gleznas un gravīras, kas klāja restorāna sienas, Greisai atgādināja par kapakmeņiem, lai arī tie bija juceklīgi izvietoti un neprātīgi krāsaini kapakmeņi. Restorāns barojās no savas bohēmiskās pagātnes. Varbūt te varēja pasūtīt uzkodas, kas sastāvēja no uzsildītām atmiņām, un pamatēdienā nostalģijas sautējumu. Bija skaidrs, ka Diks Sedžviks te jutās kā mājās.

– Kā vienmēr laikā. – Dikijs piecēlās, lai viņu noskūpstītu uz vaiga. – Greisij, dārgā, tu esi galīgi izmirkusi!

– Tas nekas. Gan es atkal izžūšu. – Greisa apsēdās riekstkoka krēslā ar kokgrebumiem. – Tikmēr vari izklaidēties, vērojot, kā no manis izplūst lieli tvaika mākoņi.

– Nu, ja tu esi droša par to. – Dikijs apsēdās. – Man tā vien šķiet, ka man vajadzētu kaut ko darīt tavā labā.

– Vienkārši salūko man kaut ko dzeramu, labi?

– Nomēģini šo! – Viņš pagrieza uz galda stāvošo vīna pudeli tā, lai Greisa varētu apskatīt etiķeti. – Tas ir no Ronas ielejas, tā man teica Džo. Briesmīgi labs.

– Par to es nešaubos, taču man nav glāzes. Esi tik labs un piesaisti Džo uzmanību.

Viņš turpināja runāt par vīnu, un Greisa ar salveti susināja mitros plankumus uz savas melnās zīda krepdešīna kleitas, kad, pacēlusi skatienu, ieraudzīja, kā ēdamtelpā ienāk platplecainais vīrietis no ielas. Viņam mugurā bija balts, iestērķelēts krekls ar tauriņu. Rūdolfs Stuliks, restorāna īpašnieks, vienā mirklī atradās viņam līdzās un pieveda pie labākā stūra galdiņa, nosēdināja un, rūpēdamies par viņa ērtībām, aizdedzināja svešinieka cigareti. Piepeši gaiši zilās acis pavērsās uz Greisas pusi, un viņa novērsās, nolūkodamās uz kleitas sprādzi ar pērlītēm un tad uz Dikiju. Šovakar viņā jautās neparasts nogurums. Viņš nepavisam neatgādināja parasto līksmo un enerģisko Ričardu.

– Tu izskaties noguris, Dikij. Vai avīzē viss ir kārtībā?

Mirklīgs aizkaitinājums. – Ne vienmēr viss saistās tikai ar avīzi, Greisa.

– Es zinu.

Neveikls brīdis. Bija labāk netērpināt viņu tālāk. Greisa pameta vēl vienu īsu skatienu pāri telpai. Stuliks sīki izskaidroja ēdienkarti amerikānim un tad norādīja uz dažām gleznām, kuras bija darinājuši plašāk pazīstamie klienti. Vīrietis šķita ieinteresēts, taču, kad Stuliks novērsās, viņš uzreiz paraudzījās uz Greisu.

– Sasodīta diena. – Greisa sev lika pievērsties Dikijam un tikai Dikijam. – Es iesniedzu atlūgumu. – Viņa iedzēra malku no glāzes. – Teikšu, ka par vīnu tev ir taisnība. Ļoti patīkams.

– Tu to izdarīji?

– Nu, vismaz mēģināju. Pīrsons gan neņēma mani nopietni. Tas ir, Obrijs Pīrsons. Un man šķiet, ka es pati arī neņēmu sevi nopietni. Es nevaru atļauties zaudēt savu darbu, ne gluži. Taču viņi ir tādi dinozauri, ka liek cilvēkam zaudēt pacietību.

– Tu vienmēr tā saki. Vai abi ēdīsim zivi? Šodien viņiem ir jūras mēle ar citronu. Ar jaunajiem kartupelīšiem.

– Dikij, tev nav ne jausmas, ko meitenei nozīmē strādāt tādā vietā. Vīrieši var darīt visu, ko vien vēlas, ja vien laikus uzraksta savus tekstus. Turpretī es – pietiek ar vienu smiekliņu un vienu cigaretes dūmu, lai ar mani būtu cauri. Un man ir jājūtas viņiem pateicīgai, vai saproti? Par to, ka viņi man ļauj tur strādāt. Tāpēc es gribēju aprunāties ar tevi. Es iedomājos…

Sedžviks iesmējās. – Tu iedomājies, kā būtu strādāt avīzē. Vai tu tiešām domā, ka avīzē ir labāk? Domā, ka pret tevi izturēsies tāpat kā pret citiem puišiem? Tāda ir pasaule, kurā mēs dzīvojam, mīļā. Taču tā uzlabojas – palēnām. – Viņš pamāja viesmīlim. – Džo, divas zivis, lūdzu.

– Manuprāt, pārāk lēni. – Greisa neviļus paraudzījās uz telpas pretējo pusi. Amerikānis, saraucis pieri, skatījās savā rokaspulkstenī… Viņa atkal pievērsās Dikija vasarraibumainajai sejai, atgriežoties pie sākotnējā jautājuma. – Es parto domāju. Ja nu Dimante sāktu rakstīt ko vairāk par vienu sleju? Viņa varētu recenzēt grāmatas, rakstīt par politiku, pat sastādīt horoskopus!

Dikijs papurināja galvu. – No tā nekas nesanāktu.

– Bet kāpēc? Dimantei ir milzu panākumi, tu vienmēr esi tā teicis. Kurš vēl cits jūsu stulbajā avīzē saņem maisiem vēstuļu? Par kuru citu tenko pārējās avīzes? Vai tu zini, ko Herolds Graimss izdomājis vakardienas Mail? Viņš domā, ka Rebeka Vesta esot Dimante Griezne. Rebeka Vesta!

– Tas cilvēks ir stulbenis. – Dikijs runāja klusām un tad nokremšļojās. – Paklau! Es esmu ārkārtīgi apmierināts ar to, kā tas virzās. Godīgi sakot, man pat ir grūti tam noticēt. Taču lasīt Dimantes rakstīto ir tas pats, kas ēst lakricu. Var ieēst tikai pavisam mazu gabaliņu.

Īgna nopūta. – Nu, man jau visu laiku nav jābūt Dimantei.

Diks pastiepa roku pāri galdam, lai saņemtu viņas plaukstu. Vieglītēm. – Greisa, tu esi Dimante. Visu laiku. Tu nevarētu kļūt ne par vienu citu, pat ja to vēlētos. Es pats negribētu, lai tu būtu kāda cita.

Amerikānis atkal skatījās šurp. Uz viņas plaukstu, kas atradās Dikija rokā.

– Lai gan dažreiz es jūtos kā Viktors Frankenšteins, – Dikijs nomurmināja.

– Nu labi. – Viņa atbrīvoja plaukstu. – Man nāksies darīt to, ko darītu jebkurš pareizi domājošs briesmonis, un pieprasīt, lai tu dubulto manu honorāru.

– Nu, nu, mis Aizvainotā. Labāk uzmanies – tā raucot pieri, tu vari dabūt neiznīdējamas krunkas. Tā tu izskaties vecāka par kādiem desmit gadiem.

– Ak, Dikij, tu esi tik neciešams! Ar tevi nav iespējams parunāt nopietni. – Viņa veltīgi ar skatienu meklēja viesmīli. – Kur ir Džo? Mums vajag vēl vīnu.

Amerikānis bija piecēlies no sava galdiņa.

Kad bija iztukšota vēl pusotra pudele, Dikijs un Greisa apturēja taksometru, lai brauktu uz Ciros Orindžstrītā. Lietus nebija mitējies. Savienojumā ar tumsu tas padarīja pilsētas apveidu izplūdušu. Greisa raudzījās laukā pa logu uz spožajiem veikalu skatlogiem un gaismas kūļiem, kas atstarojās uz mitrā asfalta. Cilvēki tvērās zem lietussargiem vai drūzmējās autobusu pieturās, taču lielākā Londonas daļa bija devusies mājās pie miera.

– Pie joda, kurš gan iet ballēties otrdienā? – Dikijs sacīja. – Tas nav pat pieklājīgi. Starp citu, kurš rīko to ballīti?

– Es neatceros. – Greisa bija tikpat izvairīga kā mitrais vakara gaiss. – Esmu pazaudējusi ielūgumu.

– Lieliski. Un tagad viņa man to pasaka. Galu galā, tu varēji pieminēt, ka tas notiek Ciros. Es pieņēmu, ka tas ir neliels džeza vakars kāda mājās. Es būtu pārģērbies uzvalkā, ja būtu to zinājis. Būtu uzlicis tauriņu.

Greisa atvēra savu rokassomiņu, izņēma melnu zīda kaklasaiti un pasniedza to viņam. – Neīgņojies. Dimante ir vienmēr gatava ārkārtas situācijām. Un sapurinies – ielūgumā bija pieminēts šampanietis. Tai jābūt jautrai ballītei.

Noņemdamies ap kaklasaiti, Dikijs uzsāka stāstu par Ciros – kādā citā vakarā, kādā citā ballītē, bet Greisa bija pārstājusi klausīties, kā allaž sajuzdamās kā apburta, ieraugot Pikadillijas laukumu naktī. Šeit bija tā lielā jaunā pasaule, kura tādus kā “Pīrsons un Pīrsons” atstāja bezcerīgi tā-

lu pagātnē. Laukumu, kas bija slavenākais Londonas lielāko maģistrāļu saplūšanas punkts, pašlaik apgaismoja milzīgi tirdzniecības marku nosaukumi, kas bija veidoti no krāsainām gaismiņām. Londonas mērijas pūliņi pieņemt likumus, kas būtu vērsti pret šīm reklāmām, bija tikai pastiprinājuši tirgotāju apņēmību pilnībā izmantot atrašanās vietas sniegtās priekšrocības. Tomēr milzīgās jaunās metro stacijas būvniecības laikā šeit viss bija apbružāts, nestabils un improvizēts. Darbu veikšanas laikā bija aizvākta sākotnējā Erota statuja, un sākumā bija licies, ka laukuma dvēsele ir devusies tai līdzi. Taču tagad Eross bija prom jau tik ilgu laiku, ka Greisa tikai ar pūlēm spēja atcerēties, kāds tas izskatījies. Tagad likās, ka Pikadillijas dvēsele drīzāk mīt jaunajās reklāmās. Lai arī tās šķietami sauca “Schweppes”, “Bovril”, “Gordon’s Gin”, patiesībā tās likās skaļi vēstām: “Es esmu Londona, es esmu nākotne.”

Šovakar lietus bija tik spēcīgs, ka skats izplūda un vairāk līdzinājās sapnim. Košo krāsu izgaismotās lietus lāses bezbēdīgi bungoja pie loga, tāpēc Greisai likās, ka laukums raud. Cauri asarām viņa manīja citu taksometru sausos salonus, kuros sēdēja smejošas meitenes, nogurušas dāmas cepurēs, jauni vīrieši, kuri izskatījās pēc mednieka vai medījuma. Citu automašīnu saloni atgādināja sīciņas, pabeigtas pasaulītes. Un viņa kopā ar Dikiju atradās savā mazajā pasaulē, slīdēdama tam visam cauri tādā kā transā…

Līdz kāds taksometrs uz mirkli piebrauca līdzās viņējam un viņa ieraudzīja kādu profilu. Noteikta zoda līnija, romieša profils…

– Tas ir tas pats vīrietis!

– Kāds vīrietis? Par ko tu runā?

– Ak! – Otrs taksometrs nogriezās pa labi. Tas izrādījās pavisam īss mirklis. Vai tas patiešām bija amerikānis? Vai arī viņa vēl aizvien domāja par to kaut kur savā zemapziņā?

– Greisa?

– Tas nav nekas. Skat, mēs esam klāt! Ļauj, es tev palīdzēšu ar to kaklasaiti.

Dubultās durvis atvērās, atklājot Ciros slaveno stikla deju grīdu, kas atgādināja ledu, uz kura dejotāji likās slidojam. Džīns Linsens un viņa Ciros Club Dance orķestris rāvās pilnā sparā. Balti uzvalki, pieglausti mati, mirdzošs misiņš. Gaiss bija piedūmots un reibinoši smaržoja pēc dāmu parfīmu sajaukuma, kam pievienojās rūgtena sviedru smaka.

– Nav nekāds brīnums, ka ielas bija tukšas, – Greisa nomurmināja. – Visi ir sanākuši te. – Un patiesi, tā vien likās, ka visi modernie Londonas vīrieši un sievietes ir sapulcējušies šeit zem viena jumta. Enerģiskas meitenes, kas šķindināja pērlītes un kalnu kristālus, gazelēm līdzīgas sievietes zīdā un spalvu rotās, nevainojami ģērbušies vīrieši baltos kreklos.

– Jā, tev bija taisnība par šampanieti, – sacīja Dikijs. Viesmīļi staigāja šurpu turpu, iznēsādami ar glāzēm pilnas paplātes. Dikijs nocēla vienu Greisai un vienu sev.

– Paskaties tur!

Pie garās bāra letes bija sakrauta bīstama glāžu piramīda. Bārmenis bija uzkāpis augšup pa saliekamajām kāpnēm, turēdams rokās vislielāko šampanieša pudeli, kādu Greisa jebkad bija redzējusi. Mirdzošais šķidrums putodams plūda lejup pa piramīdu, skatītāju aplausu pavadībā piepildīdams glāzes Möet et Chandon strūklakā.

Dikijs, kurš acīmredzami vēl aizvien nejutās gana saposies un pašapzinīgs, atplauka, kad kāds viņam uzsauca. Greisa atpazina Roniju Heizeltonu no Times kopā ar nogurdinošu kolēģu baru. Vēl aizvien pētīdama telpu un vēlēdamās to apskatīt labāk, viņa izlikās sekojam Dikijam, taču tad ieslīdēja pūlī.

Tālāk no deju grīdas, apsēdušies pie galdiņiem, aizrautīgi sarunājās mazāk uzkrītoši cilvēki: pelēcīgi vīriņi ar pliku pakausi un brillēm, drukni sīka auguma vīrieši ar bārdu. Grāmatnieki, nodomāja Greisa, pamanījusi Semjuelu Vultonu, pazīstamu izdevēju, kurš bija sapulcējis ap sevi ļaužu bariņu. Redaktori, romānisti, dzejnieki bija aizslēpušies aiz visiem skaistajiem zēniem un meitenēm ar tituliem un privātiem ienākumiem, kuri vēlējās tēlot strādājošos. Šī acīmredzot bija literāra ballīte – nu, vismaz pēc idejas.

– Skatos, ka nu jau viss ir izžuvis. – Viņš stāvēja Greisai tieši aiz muguras. Pārāk tuvu.

– Vai jūs mani izsekojat? – Viņa atbildēja nepagriezdamās, pievērsusi skatienu deju grīdai. Prožektora stars apgaismoja vienu no trompetistiem, kurš izpildīja skaļu solo.

– Es gribēju uzdot jums to pašu jautājumu.

Greisa pagriezās, lai viņu uzlūkotu, un, to darot, kaut kas ietrīcējās viņai pakrūtē, izraisot vēlēšanos sākt ķiķināt. Tā būtu aizrautīgi meitenīga ķiķināšana – tieši tāda, kādai viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja ļauties.

Svešinieks bija visai liels vīrs – platiem pleciem, pamatīgu kaklu. Viņā jautās visaptveroša vīrišķība. Greisai būtu gribējies uzzināt, kāda ir sajūta, dejojot ar viņu, – sajust šīslielās plaukstas smagnēji uzguļamies viņas pleciem, viņas mugurai.

– Nu, nu. – Viņa pakratīja ar pirkstu. – Atzīstieties.

Viņš pasmaidīja. – Redzēju, kā jūs ar draugu te ienācāt pirms kādām piecpadsmit minūtēm. Es te atrodos jau divas stundas.

– Blēņas! Jūsu taksometrs piebrauca līdzās mūsējam Rīdžentstrītā.

Saraukta uzacs. – Cik glaimojoši! Acīmredzot būšu atstājis uz jums pamatīgu iespaidu.

– Nu, man šķiet, ka pirmīt jūs atstājāt uz manas kājas zilumu, ja to var saukt par “iespaida atstāšanu”.

Vīrietis izņēma Greisai no rokas tukšo šampanieša glāzi un apmainīja to pret pilnu. – Es gribēju teikt, – viņš sacīja, – ka tad, ja jūs par kādu domājat, – kad jūs nespējat viņu izdabūt no prāta, tad jūs viņu saskatāt itin visur.

Greisa atļāvās iespurgties. Viņš piederēja pie tiem, kas izmanto vārdu cīņu kā pavedināšanas tehniku. – Trīsdesmit astoņi, – viņa noteica, noskatīdama vīrieti no galvas līdz kājām.

– Kā, lūdzu?

– Vecums. Vai varbūt četrdesmit. Un šķīries. Tas ir padarīts Amerikā, vai ne? Varbūt jūs esat šķīries pat divreiz. Tagad viņš bija tas, kurš iesmējās. – Jādomā, ka biju to pelnījis, mis…

– Varat saukt mani par Safīru.

– Ak tā gan? – Viņš pasniedzās, lai pieskandinātu savu glāzi viņējai.

– Un jūs? Kas esat jūs?

– Es? – Viņš paraustīja plecus. – Esmu tipisks īrs. Pieradis lišķēt.

Greisa izbolīja acis. – Šī ir visneraksturīgākā īru izruna, kādu es jebkad esmu dzirdējusi. Droši vien jūsu vecvectēvs ir nācis no Skiberīnas vai Belidehobas, vai tamlīdzīgi. Vai nepietiek ar to, ka jūs esat amerikānis?

Greisa īsti nezināja, kā tas notika – bija karsti, un viņa bija mazliet apreibusi, taču vīrieša labā roka pieskārās viņas vaigam. Tā kavējās tur, pavēršot Greisas seju tā, lai viņa varētu ieskatīties vīrieša gaišajās, uzjautrinātajās acīs.

– Laikam man patīk zināma romantika, – viņš sacīja. – Jums ne?

Bija gandrīz četri no rīta, kad taksometrs piebrauca Toftsvolkas galā Hempstedā. Greisai izkāpjot, viņas labās kurpes papēdis aizķērās aiz kanalizācijas lūkas vāka. Nomurminājusi vārdus, kas būtu izraisījuši apjukumu “Pīrsona un Pīrsona” birojā, viņa izslējās, samaksāja šoferim un pieklibodama devās augšā pa stāvo nogāzi līdz devītajam numuram – augstai un šaurai karalienes Viktorijas stilā celtai terašu mājai. Viņa vēl aizvien noņēmās ar atslēgām, cenzdamās pēc iespējas klusāk atvērt nepakļāvīgās durvis, kad tās no iekšpuses atvēra vīrietis, kuru viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Gara auguma vīrietis tvīda uzvalkā ar spīdīgiem brūniem matiem un ūsām. Mulsinoši izskatīgs. Tik izskatīgs, ka svarīgo jautājumu par to, kāpēc pilnīgs svešinieks atver viņas mājas durvis nakts vidū, pārmāca Greisas satraukums par to, vai viņas grims nav izplūdis un vai viņa ir iereibusi tādā mērā, kas jau robežojas ar neglītumu, vai arī ir tikai kļuvusi pļāpīga.

– Mis Rezerforda? – Viņš bija amerikānis. Vēl viens. Viņam bija atrotītas krekla piedurknes, atklājot iedegušus, stiegrainus bicepsus. Viņš pakāpās malā, lai ielaistu Greisu iekšā. Šaurā priekšnama dēļ viņai, spraucoties garām, nācās piekļauties vīrietim cieši klāt.

– Piedošanu, bet…

– Džons Krāmers. – Viņš pastiepa plaukstu, lai sarokotos. Spēcīgs tvēriens. Maiga balss. – Es dzīvoju otrpus ceļam. Ierados šurp, lai palīdzētu.

Atžirbums atgriezās vienā mirklī, nesot sev līdzi paniku. – Kur ir Nensija? Un mana māte? Kur viņas ir? – Greisa nometa savu jaku uz mēteļu pakaramā un atvēra atpūtas istabas durvis. Visur dega gaisma. Pulksten četros no rīta.

– Jūsu māte ir aizgājusi gulēt. Jūsu māsa sēž pie bērna.

Greisa apcirtās apkārt. – Kas notiek?

– Fēlikss ir apslimis, – vīrietis sacīja. – Tagad viņš guļ, taču ārsts teica, ka viņu nevajagot atstāt vienu. – Viņš uzlika roku Greisai uz pleca. – Vai salūkot jums kādu karstu dzeramo?

– Nē, paldies. Atvainojiet. – Fēlikss. Kāpjot augšā pa kāpnēm, viņas prātā jaucās baisas domas. Viņas skaistais mazais māsasdēls, viņas zelta puisēns…

– Pagaidiet mirklīti, – vīrietis uzsauca, stāvēdams kāpņu apakšā.

Kad Greisa nonāca līdz kāpņu laukumiņam, Fēliksa durvis atvērās un ārā izslīdēja Nensija, uzlikusi pirkstu uz lūpām. Viņas acis bija sārtas un pietūkušas, biezie, gaišie mati pārvērtušies lēkšķēs.

– Man prieks, ka tu esi mājās. – Viņas balss bija nogurusi un saspringta. – Man tevis ļoti pietrūka.

– Nāc šurp! – Greisa atpleta rokas un apskāva mazo māšeli. Nensija bija sīkāka par Greisu. Viņa ļāva sevi apskaut, pieliekusi galvu, un tā atradās tieši zem Greisas zoda. Viņas allaž bija tā apskāvušās, cik vien abas spēja atcerēties. Greisa glāstīja Nensijas matus, aizlikdama tos māsai aiz ausīm. – Tā, tagad pastāsti man, kas ir noticis.

– Viņam bija drudzis. Man likās, ka vienkārši nāk zobiņi, – tu jau zini, kāds viņš tad kļūst. Ļāvu Ednai iet mājās parastajā laikā, pēc bērnu vakariņām. – Viņa atbrīvojās no Greisas apskāviena, lai varētu ieskatīties māsai acīs. – Bet, kad viņa aizgāja, Fēliksam kļuva ļoti slikti. Viņa piere dega, un viņš briesmīgi svīda. Nomazgāju viņu vēsā ūdenī, taču tas nelīdzēja. Es biju tik ļoti uztraukusies, Greisa. Nabaga mazā Tillija – viņai pašai nācās aiziet gulēt. Nekādas vakara pasaciņas, nekādas mīlināšanās. Redzi, mamma arī bija izgājusi, viņai bija bridža vakars. Tillija bija tik mīļa… Un tad Fēlikss sāka kļūt pavisam gurds.

– Kāpēc tu man nepiezvanīji uz darbu? – Greisai gribējās sapurināt Nensiju, un viņai nācās pamatīgi nopūlēties, lai savaldītos un to nedarītu. – Tev vajadzēja man zvanīt tūlīt pat, tiklīdz drudzis bija sācies. Es uzreiz būtu nākusi mājās, tu taču zini, ka būtu.

– Es tiešām centos tevi sazvanīt, taču telefons īsti nedarbojās. Un tad – tas bija tik briesmīgi – Fēliksam uznāca tāda kā lēkme. Es biju viņu uz brīdi atstājusi uz dīvāna, un tad atskanēja būkšķis. Protams, es iesteidzos iekšā, un viņš bija nokritis uz grīdas un locījās, un drebēja, un es nevarēju viņu atmodināt. Tas bija tik biedējoši, Greisa.

– Par to es nešaubos. Cik ilgi tas turpinājās?

– Jādomā, ka tikai minūti vai divas, bet man likās, ka pagājusi vesela mūžība. – Nensijas acu zīlītes bija iepletušās, un viņa trīcēja. – Kad tas bija beidzies, es viņu paņēmu uz rokām un metos pāri ielai, lai klauvētu pie Džona durvīm. Viņš bija brīnišķīgs. Viņš piezvanīja ārstam un tad atnāca šurp un palīdzēja man ielikt Fēliksu gultā. Un viņš palika te visu vakaru – laikam pat visu nakti. Pat pēc tam, kad mamma bija atgriezusies, viņš uzstāja, ka paliks un sagaidīs tevi.

– Un ko teica ārsts? – Greisas sejā sāka pulsēt nervs. Doma par to, ka mazais Fēlikss varētu locīties uz grīdas slimības lēkmē, bija pārāk briesmīga. – Kā Fēlikss jūtas tagad?

– Ārsts teica, ka lēkmi, visticamāk, izraisījis drudzis. Līdz brīdim, kad viņš ieradās, temperatūra jau bija mazliet nokritusies, un viņš domāja, ka ļaunākais jau ir garām. Taču ārsts teica, ka mums vajagot turēt bērnu vēsumā un dot viņam padzerties, ja viņš pamostos, un novērot līdz rītam, katram gadījumam. Rīt viņš atnāks atkal.

– Labi. – Greisa aptvēra, ka viņas rokas ir sažņaugtas dūrēs. Viņai nācās papūlēties, lai tās atsvabinātu.

Apakšā atskanēja koka čīkstoņa. Nesdams divas krūzes ar kakao, augšā pa kāpnēm kāpa kaimiņš Krāmers. – Te būs. Nezināju, vai pievienot cukuru, un tomēr…

– Pateicos. – Greisa paņēma savu krūzi. Nensija likās savādi kautrīga, saņemot savējo. Pat koķeta. Viņa to bija saukusi par Džonu…

– Vai gribat, lai es paliktu un pasēdētu pie Fēliksa? – viņš apjautājās. – Es droši vien šā vai tā nespēšu aizmigt. No bezmiega ir savs labums, tāpēc nekautrējieties to izmantot.

Greisa sajuta, kā viņas sejā iesitas karstums, uzlūkojot Nensiju un ieraugot, kā viņas vaigi pietvīkst. – Pateicos, Krāmera kungs, – viņa noteica ar zināmu piepūli. – Jūs esat ļoti laipns. Taču es labprāt pasēdēšu pie Fēliksa.

Plecu paraustīšana un smaids. – Nu labi, ja esat par to pārliecināta. – Viņa acis bija brūnas un ļoti tumšas. Patīkami drūmas.

Uzlecošā saule izlauzās cauri Fēliksa istabas plānajiem aizkariem, viegli apgaismojot aizmigušā puisēna seju. Vienpadsmit mēnešu vecumā viņš no zīdaiņa bija sācis pārvērsties mazā zēnā, bet pagaidām īsti nebija ne viens, ne otrs. Šis pārejas brīdis bija viņu padarījis īpaši trauslu un īpaši skaistu. Zeltainas matu pūkas veidoja oreolu ap viņa galvu. Viņa acis, kuras, nomodā esot, bija tumši zilas, tagad bija aizvērtas, un tās ieskāva garas, biezas skropstas. Elpa vieglītēm plūda no viņa pavērtajām sārtajām lūpām. Bērna sejiņa bija vēsa, drudzis bija mitējies, un Greisa mierīgi būtu varējusi atstāt viņu vienu – tomēr viņa kavējās, vērodama Fēliksu un juzdamās tik atvieglota par to, ka puisēnam vairs nekas nekaiš, un nespēdama atraut skatienu no viņa. Vēl ne.

Cilvēki bieži vien apgalvoja, ka Fēlikss un Nensija ir kā divas ūdenslāses. Taču viņi nebija redzējuši Greisas bērnības fotogrāfijas – vēl pirms tam, kad viņas mati kļuva tumši. Dziļāk ieskatoties, Fēliksa vaibsti vairāk atgādināja tantes nekā mātes vaibstus. Viņam bija Greisas acis, Greisas šķelmīgais smaids, Greisas bālā, teju caurspīdīgā āda. Tā bija Fēliksa četrgadīgā māsa Tillija, kura vairāk atgādināja Nensiju – ar savu lellītes seju, glīti uzrauto deguntiņu un bedrītēm vaigos.

Fēlikss gulēja uz sāniem, pielicis vienu roku pie sejas un vieglītēm saliecis pirkstus. Tie bija brīnišķīgi apaļīgi pirkstiņi. Otra roka atradās viņam gar sāniem. Vērojot viņu, ieklausoties viņa elpā un rītausmas korī aiz loga, Greisa iedomājās, ka nekur citur pasaulē viņa nevēlētos atrasties tik ļoti, kā vēlējās atrasties šeit. Sēžot pie sava zēna gultas. Viņa atļāvās domāt par bērnu kā par savu zēnu, nesajuzdama to kā nodevību pret māsu. Tā bija Greisa, kura rūpējās par Nensiju, kad viņa bija gaidībās ar Fēliksu, Greisa, kura viņai palīdzēja atkopties pēc māsas vīra Džordža nāves. Greisa bija klāt ieilgušajās, teju neveiksmīgajās dzemdībās, masēdama Nensijas muguru un pieturēdama viņu. Saturēdama viņu kopā. Pēdējā laikā bieži vien tā bija Greisa, kas pamodās, kad Fēlikss naktīs raudāja. Pēc tēta un Džordža nāves Toftsvolkas devītajā numurā vairs nebija palicis neviens vīrietis. Nensija bija trausla un tikai ar pūlēm tika galā ar saviem mātes pienākumiem. Un Ketrina, viņu māte, bija ekscentriska un nepraktiska – viņai bija neskaitāmas teorijas par to, kā pasaulei vajadzētu darboties, bet ne mazākās jausmas par to, kā darbojas viņas pašas mājsaimniecība. Tāpēc tā neizbēgami bija Greisa, kurai nācās iejaukties un kļūt par ģimenes galvu. Greisa bija Fēliksa tēva aizstājēja.

Tas nav nekas slikts, viņa sev teica, sēdēdama šūpuļkrēslā un nolūkodamās uz zēnu, uzskatīt viņu par savējo. Galu galā nu jau nebija tikpat kā nekādu cerību uz to, ka viņai pašai varētu būt bērni. Ne jau nu tagad, trīsdesmitgadu vecumā, bez vīra un pat bez līgavaiņa. Un kāpēc lai viņa vēlētos tikt pie vīra? Viņa bija pieradusi būt galvenā, un nebija nekāda iemesla padoties un atstāt šo kontroli vīrieša ziņā. Un, ja tu esi viena, neviens nespēj tevi pievilt vai sāpināt.

Rītausmas koris bija beidzies. Fēlikss miegā saldi nopūtās. Šūpuļkrēsls viegli nočīkstēja. Greisas acis vērās ciet, galva klanījās. Viņas domas bija aizņemtas ar pagājušo vakaru, atmiņām pārvēršoties pa pusei neprātīgos sapņos. Viņa dejoja ar gaišmataino amerikāni vai īru, vai kas nu viņš bija. Tieši to viņa vakar vakarā bija vēlējusies – dejot ar viņu –, taču tas nebija noticis. Viņi bija sarunājušies, kad abus bija pamanījuši paziņas – cilvēki, kuri viņus izšķīra. Greisa vēlāk bija viņu meklējusi, taču nekur nevarēja atrast.

Viņa plaukstas atradās uz Greisas muguras, rokas ap viņas kaklu. Greisa ieskatījās vīrieša sejā un atklāja, ka dejo ar otru amerikāni – ar Džonu Krāmeru, kurš dzīvoja otrpus ielai.

Picadilly Herald

1927. gada 11. aprīlis

VESTENDIEŠI

Dāmas, dāmas, dieva dēļ, ko jūs darāt ar saviem matiem? Pēdējā laikā esmu novērojusi manāmu boba frizūru kvalitātes pazemināšanos. Vai mātes apgriež jūsu matus ar pudiņa bļodu un virtuves šķērēm? Šīs smagnējās, šķībās šķipsnas abpus sejai ir vienkārši nepiedodamas! Steigšus dodieties pie prasmīga friziera un vairs nerādieties Kit-Cat klubā, Ciros, “Harmonijas alā” vai “55. klubā”, kamēr nebūsiet labojušas situāciju. Ja jums vispār ir kaut kur jāiet, tad, lūdzu, aprobežojieties ar Hamersmitu un citām priekšpilsētām, kur tādiem jautājumiem netiek piešķirta tik liela nozīme.

Patiešām, tam nav nekāda attaisnojuma, tāpēc ka ir pietiekami daudz vietu, kur var tikt pie apbrīnojama un ģeometriski precīza griezuma: Steffani Džermainstrītā, William Jones Brūerstrītā un trāpīgi nodēvētais “Stūrainais salons” aiz Selfridges veikala: tie ir tikai daži. Es neatklāšu sava augstu vērtētā friziera identitāti, jo tāda reklāma var izspēlēt ar mani ļaunu joku nākamreiz, kad es pieteikšu vizīti pēdējā brīdī (lai gan, ja jūs būsiet pieteikušās un izskatīsieties patiesi izmisušas, es varētu jūs pažēlot). Šobrīd viņš kļūst mazliet iedomīgs (esmu pamanījusi viņa krēslā tādas slavenības kā Aisedora Dunkane, Konstance Telmidža un Luīze Bruksa). Sievietes no tuvienes un tālienes grib tikt pie šīs meistarīgās trigonometrijas, ko uzbur viņa pirkstu gali un kam nav līdzīgu citviet Parīzē. Kad es vakardien sēdēju viņa krēslā pa pusei paģībusi, viņš iečukstēja man ausī, ka piepelnoties kā burvju mākslinieks, zāģējot dāmas uz pusēm izmeklētas publikas priekšā un reizi pa reizei liekot viņām pazust. Es viņam ieteicu izgaisināt tikai tās, kuru boba griezums ir sabojāts, un atstāt mūs, pārējās, neskartas.

Tā, bērni: pavasaris ir klāt, dienas kļūst gaišākas un stiepjas uz priekšu – gluži kā mūsu deju kurpes. Nesen atvērtais “Silvestras klubs” šobrīd ir īpaši moderns, viss piepildīts ar sārtām un zaļām spuldzīšu virtenēm un sīkiem tirkīzziliem putniņiem pie sienām. Iesaku jums izrotāties ar rožu pumpuriem… Tomēr man ir kāds vēlējums Dena Kreivena jaunajam orķestrim: vai jūs varētu spēlēt mazliet ātrāk? Pateicos.

Tā, par pagājušo otrdienu: man ir jālūdz Ciros vadībai neizīrēt savas lieliskās telpas veciem un noputējušiem izdevējiem, kas tur rīko dīvainus literārus vakarus. Šīs mirdzošās šampanieša strūklakas bija par dārgu naudu pirkta mirāža, lai gan es itin nemaz nepiekritīšu tam, ka grāmatu pasaulei piemīt kāds patiess spožums. Mister Semjuel Vulton, jūs esat pārcenties.

Visbeidzot, personisks lūgums no manas mazās māšeles Safīras puses: vai kāds zināms īru–amerikāņu džentlmenis varētu parādīties un atklāt savu identitāti? Nabaga Safīra ir aizrāvusies un neliksies mierā, kamēr neuzzinās, kas ir šis sātans vakara uzvalkā.

Dimante Griezne