Читать книгу Kaisles atspulgi - Anna Deivisa - Страница 5

Nedēļu pēc ballītes Ciros Dikijs piezvanīja Greisai, lai uzaicinātu viņu uz pusdienām “Katrīnā”, izslavētā krievu restorānā Kensingtonā.

Tieši tobrīd Greisa atradās darbā un kopā ar Oskaru Kato-Fērgusonu, vēl vienu reklāmas tekstu sacerētāju, kuru viņa uzskatīja par visai glumu, noņēmās ar “Stjuarta” elpu atsvaidzinošā eliksīra jauno reklāmas kampaņu.

Kato-Fērgusons apgalvoja, ka viņiem vajadzētu pozicionēt “Stjuartu” kā jaunu un nepārspējamu veselības toniku “Svaiga elpa uz mūžu”.

Greisa bija iespiedusi starp lūpām zīmuli savas ierastās cigaretes vietā. – Man tas nepatīk.

– Kāpēc? – Fērgusons atzvila krēslā, sacēlis kājas uz Greisas rakstāmgalda.

– Varbūt tāpēc, ka tā bija mana ideja?

– Neizturies nu tik muļķīgi! – Greisa ar vistīrāko nicinājumu nopētīja Fērgusona kurpju pazoles. – Tas mani vienkārši neuzrunā. Skāņa elpa ir drīzāk sociāla nekā veselības problēma. Tā iedragā pašapziņu. Tieši tur “Stjuarts” var palīdzēt.

Fērgusons ieskatījās pulkstenī un izlikās apspiežam žāvas.

– Skūpstīšanās. – Greisa īpaši uzsvēra šo vārdu un vēroja, kāds būs iespaids. Jā, tagad viņš mazliet izslējās.

Šajā brīdī iezvanījās telefons.

– Vai tu kādreiz esi ēdusi boršču, Greisij?

Zem pašķīdušā krējuma kārtas borščs bija izteiktā tumši sarkanā krāsā. Pēc garšas tas likās saldens.

– Kas tas ir? – Greisa nopētīja savas karotes saturu.

– Bietes, – noteica Dikijs. – Jādomā, ka ar degvīna šļuku. Tas tagad nāk modē. Dimantei vajadzētu par to ieinteresēties.

– To mēs redzēsim.

– Runājot par tavu priekšpēdējo sleju, – Dikijs iedzēra alus malku. – Esmu saņēmis sūdzību.

– Un kas tad šoreiz? Insinuācija? Zini, es patiešām runāju par čarlstonu.

– Patiesībā sieviešu tiesības. Tu izteici līdzjūtību sievietēm vecumā zem trīsdesmit, jo viņām nav vēlēšanu tiesību. – Nē, tā nebija. Ne gluži. Es teicu, ka justu viņām līdzi, ja vien viņas nebūtu tik biedējoši jaunas un jaukas.

Dikija sejas izteiksme bija pārmetoša. – Un cik tev ir gadu?

– Trīsdesmit. Tu to zini.

Viņš pieveica atlikušo boršču. – Picadilly Herald nav formulējusi savu nostāju vēlēšanu tiesību jautājumā. Tu to zini.

– Mani neinteresē avīzes nostāja, vienalga, vai tā ir formulēta vai ne. Tā ir tava problēma. Es rakstīšu, ko vēlēšos. No tevis ir atkarīgs, vai tas tiks publicēts vai ne.

– Ak tu neciešamā sieviete! – Viņš nometa karoti tuk-

šajā šķīvī tā, ka nošķindēja vien. Taču tad viņš pasmaidīja. – Runājot par ko citu, kad es beidzot tikšu pie tik ļoti kārotajām Hempstedas vakariņām? Neesmu redzējis Nensiju veselu mūžību. Un līdz brīdim, kad jūs, dāmas, papūlēsieties mani atkal ielūgt, jūsu bērni jau būs izauguši.

– “Tver mirkli ar “Stjuartu”.” – Greisa nespēja iedomāties par to reizi, kad Kato-Fērgusons bija mēģinājis “tvert mirkli” ar viņu. Tas bija kāds pasākums pēc darba – nu viņa vairs neatcerējās, kurš tieši. Viņš bija izgrīļojies aiz stūra, kad Greisa iznāca no dāmistabas. Fērgusons bija visai apreibis un sapinās pats savās kājās. Greisa bija pasniegusi roku, lai palīdzētu viņam noturēt līdzsvaru, un jau pēc mirkļa viņš bija sagrābis meiteni un apgrābstīja ar savām garajām rokām. Greisa bija viņam iecirtusi pamatīgu pļauku, un kopš tā brīža Fērgusons tai nebija tuvojies.

– Attēlā, – sacīja Greisa, – redzami vīrietis un sieviete, kuri gatavojas skūpstīties. Viņu acis ir aizvērtas. Viņi ir pilnībā iegrimuši mirkļa baudīšanā.

– Tu prāto, vai nevajadzētu atkal pašai pozēt fotogrāfijai, ko? – Fērgusona smaids pauda nicinājumu. – Iztēlojies sevi par romantisku varoni?

– Nocel savas kājas no mana rakstāmgalda, Kato.

Būtu grūti sameklēt kādu labāku par tevi, Greisa domāja, kad viņi ar Dikiju ķērās klāt pie kopīga pelmeņu šķīvja.

Dikijs piederēja pie tiem retajiem cilvēkiem, kas būtu ar mieru ņemt savā paspārnē visu viņas ģimeni, ja vien Greisa to pieļautu. Un viņš bija mīlējis Greisu, patiešām mīlējis, turklāt tas nemaz nebija tik sen. Cik daudzi citi vīrieši bija viņu patiesi mīlējuši? Varbūt tikai viens. Izskatīgie puiši, ar kuriem viņa pirms vairākiem gadiem bija flirtējusi, tagad bija aizņemti ar citām sievietēm – vai arī jau sen bija miruši ierakumos. Tie, kas vēl aizvien bija dabūjami, izrādījās šīs pasaules Kato-Fērgusoni. Oportūnisti, meļi un bezgaumīgi švauksti.

Ja vien viņa justu ko vairāk pret Dikiju. Ja vien viņa spētu just to pret viņu.

– Man tev kaut kas ir. – Dikijs uzmeta uz galda aploksni. – Tā pienāca šorīt. Neesmu radis atvērt tavas vēstules, taču nezin kāpēc tā tika nosūtīta uz manu biroju.

Nelaime slēpās tur, ka Greisa atcerējās, kā tas ir – būt kopā ar Dikiju. Kāpēc viņa bija to izbeigusi. Nekas nav vientulīgāks par kopdzīvi ar nepareizo vīrieti.

Viņa pasniedzās pēc aploksnes.

Savojas viesnīca

Londona WC2

1927. gada 15. aprīlī

Mis Dimantei Grieznei

Picadilly Herald

Cienītā mis Griezne!

Vai Jūs varētu nodot šo ziņu savai burvīgajai māsai?

Es justos ārkārtīgi pagodināts, ja Mis Safīra Griezne piekristu iznākt ārā no nešaubīgi mīklainās dārglietu lādītes, kurā jūs, māsas, mītat, lai kopā ar mani kaut ko iedzertu pulksten 19 “Amerikāņu bārā” Savojas viesnīcā.

Lūdzu, panāciet, lai mis Griezne pieņemtu manu uzaicinājumu, jo es arī esmu pilnīgi satriekts. Pasakiet viņai, ka atteikuma gadījumā man atkal nāksies vakariņot vienam, ēst pārceptu steiku kādā briesmīgā Londonas ūķī un varbūt noslēgt savu vientuļo vakaru greznajā “Silvestrā”, kur citas nodarbes trūkuma dēļ es sēdēšu un apbrīnošu mazos, tirkīzzilos putniņus.

Patiešām ceru, ka viņas savainotā kāja tagad ir pilnībā sadzijusi.

Patiesā cieņā

Jūsu Sātans vakara uzvalkā

– Izskatās, ka būsi noķērusi savu zivi, – Dikija balsij bija saspringti nevērīga pieskaņa. – Vai tu sarunāsi tikšanos savā nākamajā slejā?

Brīdī, kad Greisa izgāja cauri virpuļdurvīm un ienāca Strand vestibilā, kur viņas atspulgs parādījās mirdzošajā stiklā un misiņā, viņai iestājās panika. Pakrūtē kaut kas sagriezās, un elpa aizķērās kaklā, tāpēc viņa izlavījās cauri lielajai telpai zem greznajām lustrām, lai iespruktu tuvākajā dāmistabā un pie spoguļa noņemtos ar matiem un lūpu krāsu ar tik trīcošām rokām, ka lūpu krāsas tūbiņa izslīdēja no pirkstiem, iekrita izlietnē un pārlūza uz pusēm.

Ja nu viņš neieradīsies?

Viņa sēdēs “Amerikāņu bārā” viena ar savām cigaretēm un savu kokteili, un savu vilšanos, un viesmīlis pienāks klāt ar līdzjūtību sejā, iespējams, pieglaimīgi apgalvojot, ka džentlmenim – lai kas viņš arī būtu – jābūt neprātīgam, lai piemānītu tik skaistu sievieti. Un viņa pašai par kaunu atzīs, ka nemaz nezina, kas viņš tāds ir – attiecīgais džentlmenis, – lai arī uzskatījusi viņu par viesnīcas viesi. Tad viesmīlis izskatīsies apmulsis un mazliet nosodošs – un viņa nospriedīs, ka varbūt ir laiks doties projām un braukt ar autobusu atpakaļ uz Hempstedu.

Un ja nu viņš ieradīsies?

Ienākot bārā piecpadsmit minūtes pēc noliktā laika (patiesībā tas bija agri pēc Greisas standartiem), viņa lika sev aizvērt acis, pavilcinādama neziņas brīdi. Tad viņa saņēmās, atvēra acis un palūkojās apkārt.

Viņa bija aizmirsusi, cik vīrišķīga ir šī vieta. Tumšs koks un kuģu modeļi. Greisa juta, ka viņa pati šeit kļūst meitenīga un nesvarīga. Šajā vakarā bārā bija daudz cilvēku, un vairums galdiņu bija aizņemti, taču ne pie viena nesēdēja viņš.

Platplecains vīrietis ar gaišiem matiem labā uzvalkā sēdēja pie bāra, uz augstā ķebļa smēķēdams, uzgriezis Greisai muguru. Viņa sajuta, kā sejā parādās smaids, un jau grasījās pieiet klāt, lai uzsistu viņam uz pleca, kad izdzirdēja viņa balsi cauri murdoņai – tā bija smalka un angliska – un pamanīja vīrieša profilu… Deguns un zods bija pilnīgi citāds.

Piecpadsmit minūtes vēlāk. Neviens saprātīgi domājošs vīrietis nekavētu piecpadsmit minūtes, ja viņam norunāta satikšanās ar tādu meiteni kā viņa. Viņš nenāks. Kaut kas acīmredzot bija atgadījies – kādas nebūtiskas biznesa darīšanas, kas izrādījušās pietiekami svarīgas, lai sabojātu viņas vakaru un sagrautu cerības. Vai varbūt viņš vispār ne-

bija paredzējis ar viņu satikties. Varbūt viņš nebija spēris kāju Savojas viesnīcā un tagad atradās kādā citā bārā, pētīdams sievietes un mazliet pasmiedamies par domu, ka viņa varētu sēdēt viena pati un gaidīt.

Tad piepeši viņai uz pleca uzgūla kāda plauksta un pazīstamā balss ar amerikāņu akcentu, kas izklausījās tā, it kā viņš kaut kur klusībā smietos, sacīja: – Nu, vai man jūs saukt par Dimanti vai Safīru? Kura būs šovakar?

Greisas smaids – iepriecināts par satikšanos, taču ne pārāk priecīgs, ne pārāk atvieglots – jau bija savā vietā, kad viņa pagriezās un noteica: – Varat saukt mani, kā vien vēlaties, ja vien sadabūsiet man ko dzeramu.

Bija atbrīvojies stūra galdiņš. Viesmīlis atnesa viņu dzērienu – “Balto lēdiju” viņiem abiem. Pasniegts amerikāņu gaumē ar ledu, tas bija viens no daudzajiem kokteiļu kartes jauninājumiem, ko bija ieviesis Harijs Kredoks, Savojas viesnīcas slavenais bāra pārvaldnieks, kurš pats bija īpaši importēts no Amerikas.

Viņi nopētīja viens otru pāri kokteiļu glāzēm. Vīrietis bija mazliet citāds nekā Greisas atmiņās. Ne tik ideāls, taču reālāks. Varēja padomāt, ka viņa ir iepazinusi šo amerikāni kopš pēdējās satikšanās reizes, lai gan patiesībā viņa neko par to nezināja. Šovakar tā likās visai patīkama pretruna – nezināšana un zināšana. Vīrietis rotaļājās ar savu glāzi. Greisa rotaļājās ar savējo.

– Nu tad pastāstiet man par savu sleju, – viņš ierunājās.

– Kas tur ko stāstīt? Tas ir Vestendas raksturojums noiekšpuses. Es stāstu cilvēkiem, ko ēst, kur dejot, kur pirkt apģērbu. Un stāstu viņiem, kurp nevajag iet.

Vīrietis ar pirkstu pārbrauca pāri glāzes malai, pēc tam iemērca to kokteilī un tad nolaizīja. – Nu, nu. Es nelasu jūsu sleju katru nedēļu, lai uzzinātu, vai man jāpērk krekli Selfridges vai Libery veikalā, vai orķestris ir labāks Ciros vai Salamander krogā.

– Jūs lasāt manu sleju katru nedēļu?

– Tā ir personiskāka, nekā jūs domājat. Tas ir stāsts par neparastu sievieti, kura dzīvo ļoti modernu dzīvi Londonā. Dzīvi, kas ir iespējama tikai tagad – šogad, tagad.

– Ak tā. Tātad jums šķiet, ka es domāju tikai par ballītēm un šampanieti, un ideālu boba griezumu.

– Nu, bobs no manas vietas izskatās visai precīzi nogriezts.

Greisa pasmaidīja, lūkodamās savā glāzē. – Un kāda ir jūsu dzīve? Ko jūs darāt Londonā?

– Es? – Viņš paraustīja plecus. – Es interesējos par cilvēkiem. Tāpēc arī atrodos šeit.

– Par cilvēkiem?

– Man patīk viņus vērot. Domāt par to, kas viņus dzen uz priekšu. Kas padara viņus unikālus… īpašus. Varētu teikt, ka es esmu kolekcionārs.

– Kā tā? Vai jūs grasāties salikt interesantus paraugus savā koferī un aizvest mājās?

– Savā ziņā. – Viņš izņēma “Beikera” Lights paciņu un piedāvāja Greisai cigareti. Vīrieša rokas, kad viņš pasniedzās, lai aizdegtu Greisas cigareti, bija spēcīgas un stingras.

– Paskatieties uz sievieti pelēkajā kleitā. – Viņš viegli pielieca galvu, un Greisa paraudzījās uz to pusi. Sievietei va-

rēja būt apmēram četrdesmit gadu. Viņa bija pievilcīga, taču pārlieku tieva. Izskatījās nervoza. – Viņa ir precējusies, taču ne ar savu pavadoni cilindrā, – viņš turpināja. – Viņš nezina, ka viņa ir precējusies, un viņa negrib, lai uzzinātu.

– Kā jūs to izsecinājāt?

– Kad viņa atnāca, viņai bija gredzeni. Kad vīrietis aizgāja pie bāra, viņa tos novilka un ielika somiņā. Viņa izskatās mazliet nervoza, vai jums tā nešķiet? Kā cilvēks, kurš daudz ko licis uz spēles.

– Tad jūs domājat, ka viņa ir iemīlējusies tajā vīrietī ar cilindru?

– Viņai gribētos, lai tā būtu. Taču patiesībā viņa to tikpat kā nepazīst.

Greisa pacēla galvu, gribēdama nopētīt vīrieša seju, kamēr viņš ir pievērsies precētajai sievietei un viņas pavadonim, taču nu viņa gaišās acis bija pievērsušās Greisai.

– Vai jūs kādreiz esat bijusi iemīlējusies? – viņš apjautājās, nepamirkšķinādams ne acu.

Savā prātā viņa ieraudzīja rudmatainu vīrieti formastērpā. Greisa aizgaiņāja šo tēlu. – Nē, – viņa noteica. – Ne gluži. Un jūs?

– Es mīlēju sievieti, kura nomira.

– Man ļoti žēl. – Greisa novērsās un iedzēra savu kokteili.

– Nevajag. Viņai nebija žēl.

Tā bija tik dīvaina piezīme, ka Greisa iedomājās, vai viņš nav to izdomājis, lai šokētu savu sarunbiedri.

– Tas bija sen.

– Un vai kopš tā laika ir bijusi arī kāda cita?

Likās, ka viņš mudina Greisu uz šāda veida sarunu – flirtējoši atklātu.

– Protams. Es pastāvīgi esmu iemīlējies. Tas ir lielisks stāvoklis. Jums kādreiz vajadzētu izmēģināt. Varbūt jums patiks.

Greisa papurināja galvu. – Jūs runājat par mīlestību tā, kā citi runā par saldējumu.

Viņš paraustīja plecus. – Viena ir karsta, otrs auksts. Abi garšo labi.

– Mīlestība nav nekas tāds, ko var izlemt nogaršot.

– Pasakiet to viņai! – Amerikānis atkal norādīja uz sievieti pelēkajā kleitā. Viņas sejā bija izsmalcināti skumja izteiksme. Vīrietis cepurē bija saņēmis viņas roku.

– Neizskatās, ka viņa lieliski pavadītu laiku, – Greisa noteica. – Neesmu pārliecināta, ka tā notiek, ja cilvēki ir iemīlējušies.

– Varbūt arī ne. Taču tā ir mīlestība, kas tevi pāršķeļ, atkailina visu to, kas atrodas iekšā. Un tas ir kaut kas, ko nākas izdarīt, ja tu negribi izkalst. Mīlestība atgādina, ka jūs esat dzīvs, mis Griezne.

– Tādā gadījumā, ja tā jūs nenogalina.

– Patiešām.

– Atvainojiet, ser… – tas bija viņu viesmīlis ar kādu klerku uzvalkā – iespējams, no viesnīcas administrācijas.

– Kas noticis? – Vīrietis viņus nopētīja no galvas līdz kājām.

– Tur ir kāds džentlmenis, ser, pie administratora. – To sacīja klerks.

– Nu un tad? – Vīrieša tonis bija strups, aizkaitināms.

– Kā redzat, es neesmu viens.

Klerks pamāja Greisai. – Atvainojamies, kundze. Ser, viņš apgalvo, ka esot atnācis aprunāties ar jums.

– Kā viņu sauc, šo džentlmeni? Vai viņš jums iedeva vizītkarti?

– Nē, ser. – Klerks izskatījās apmulsis. – Es jautāju pēc viņa vārda, taču viņš atteicās man to nosaukt.

– Dieva dēļ! – Amerikānis izbolīja acis. – Ejiet un pasakiet viņam, ka es esmu aizņemts. Vai ka manis te nav – jūs nevarējāt mani atrast. Pasakiet viņam, ko vien vēlaties. Vienkārši tieciet no viņa vaļā.

Viņš bija sācis runāt skaļāk. Cilvēki pie blakus galdiņiem sāka atskatīties uz viņiem. Greisa mazliet pielieca galvu un norija kādu malku no sava kokteiļa.

– Ļoti labi, ser! – Izskatījās, ka klerks sacīs vēl kaut ko, taču tad viņš acīmredzot pārdomāja un iekoda apakšlūpā. Pēc tam viņš pagriezās un devās projām viesmīļa pavadībā.

Amerikānis izņēma nākamo cigareti.

– Ko tas viss nozīmēja? – Greisa apjautājās.

– Īsti nezinu, lai gan man ir zināmas aizdomas. – Viņš aizdedzināja cigareti. – Es tikai ceru, ka ar to arī viss beigsies. Tā, kur mēs vakariņosim? Varu dabūt mums galdiņu viesnīcas restorānā. Vai arī te ir kāda vieta, kurp jūs gribētu mani aizvest?

– Es nezinu. – Greisa bija ievērojusi, ka sieviete pelēkajā kleitā vēl aizvien skatās uz viņiem. Viņa bija pieliekusi galvu, lai kaut ko pačukstētu vīrietim cilindrā. – Es neesmu pārāk izsalkusi. Vai jums nešķiet, ka tas bija mazliet dīvaini?

Gaišās acis bija kļuvušas vēsas. – Nekas mani nepārsteidz, mis Griezne. Nu vairs ne. Domāju, ka mums vajadzētu iztukšot savas glāzes un doties prom no šejienes.

– Jā, varbūt. Bet…

– Atvainojiet, ser. – Viņš bija atgriezies – tas pats pirmītējais klerks, kurš tagad izskatījās ne pa jokam samulsis. – Džentlmenis atsakās doties projām. Viņš apgalvo, ka viņam steidzami ar jums jārunā. Viņš apgalvo, ka jūs zinot, kas viņš ir.

Amerikānis atbīdīja savu krēslu un piecēlās kājās. Viņš bija krietnas sešas collas garāks par klerku. – Es jums jau teicu, ka esmu aizņemts un nevēlos runāt ar šo cilvēku. Vai jums te ir drošības dienests?

– Nu, ser…

– Lai jūsu šveicari izmet viņu laukā!

Klerks paspēra soli atpakaļ un, šķiet, saņēmās, lai atkal ierunātos. – Mēs vēlētos izvairīties no nevajadzīgām scēnām, ser, ja vien tas ir iespējams. Vadība būtu patiesi pateicīga, ja jūs izietu priekštelpā un aprunātos ar šo džentlmeni. Šķiet, ka tas ir personisks jautājums, kuram nav nekāda sakara ar šo iestādījumu.

Amerikānis nopūtās un paberzēja pieri. – Ak, viss kārtībā! Lieciet, lai viņš pagaida ārā pie ieejas, labi? – Viņš iedeva klerkam dzeramnaudu un savilka seju izteiksmē, kas gandrīz atgādināja smaidu, tomēr īsti tāds nebija.

– Nu? – Greisa iztukšoja savu glāzi.

– Man ļoti žēl. – Viņš atkal paberzēja pieri un klusītēm nočukstēja: – Sasodīts. – Tad, vērsdamies pie viņas: – Baidos, ka tas var prasīt zināmu laiku.

– Nu tad tas ir galā. – Greisas vilšanās nepavisam nebija samērojama ar notiekošo. Tas bija kas vairāk par patīkama vakara saīsināšanu. Viņai šķita, ka kāds nupat ir atņēmis visai pasaulei krāsas.

– Nē, tas nepavisam nav galā. – Vīrietis saņēma viņas plaukstu, pacēla sev pie lūpām un noskūpstīja. – Nekādā ziņā. Kā varu jūs atkal sameklēt?

– Caur Herald avīzi. – Greisai ļodzījās kājas. – Varat man atsūtīt vēl vienu zīmīti.

– Lai notiek! Ja jūs tā vēlaties, es tā arī darīšu. Visu labu, Dimante! Līdz nākamajai reizei.

– Līdz nākamajai reizei, Sātan.

Iziedama vestibilā, Greisa jutās caurspīdīga, nepabeigta, it kā nemaz neatrastos te. Varbūt īstā Greisa – viņas patiesā būtība – vēl aizvien sēdēja pie bāra kopā ar amerikāni. Vai varbūt viņa nemaz te nebija atradusies visu vakaru. Paklājs apslāpēja viņas soļus. Atspulgi stiklā un misiņā bija tikai fragmenti, kuros atplaiksnījās kāda kalsna būtne ar nobažījušos seju.

Administrācijas zonā valdīja kņada. Vīrieši nesaprotami smagos mēteļos deva dzeramnaudu nesējiem, kas stiepa milzīgus koferus. Liela auguma sievietes ar pērlēm un spalvām. Vecas, izkaltušas dāmas ar maziem sunīšiem. Smejoši bērni. Un kāds vīrietis, kurš stāvēja pie administratora letes ar muguru pret Greisu, acīmredzami kādu gaidīdams. Sātanu. Šo vīrieti viņa uzreiz pazina, pat garāmejot.