Читать книгу Kaisles atspulgi - Anna Deivisa - Страница 6

PAGĀTNE

Māsas Rezerfordas, būdamas attiecīgi septiņpadsmit un gandrīz sešpadsmit gadus vecas, savā Hempstedas apkārtnē bija reizē izdaudzinātas un bēdīgi slavenas. Māte, radikāla sufražiste, un tēvs, aizrautīgs darvinists, bija viņas audzinājuši brīvdomības garā un radinājuši atklāti izteikt savas domas, tāpēc viņas reti kad uzskatīja par vajadzīgu paturēt kaut ko pie sevis. Viņas nāca un gāja, kad vien vēlējās un ar ko vien vēlējās.

– Meitenes ir nenoliedzami gudras, – sacīja mis Steneta, Ziemeļlondonas koledžas direktore, saspringti uzsmaidīdama pāri savam rakstāmgaldam misteram un misis Rezerfordiem. – Viņas ir populāras, enerģiskas un visai apburošas. Patiesībā tik gudras un apburošas, ka šī skola ir viņām daudz ko piedevusi. Nu mums ir pienācis laiks apvienot spēkus un mazliet viņas savaldīt.

– Un kādi tieši ir viņu nodarījumi? – apjautājās Herolds Rezerfords.

Mis Steneta nopūtās. – Te jau sākas visi sarežģījumi. Runa galvenokārt ir par vispārējo attieksmi, taču es mēģināšu to raksturot mazliet dziļāk. Piemēra pēc ņemiet viņu matus. Skolas noteikumi nosaka, ka matiem vienmēr jābūt saņemtiem aizmugurē.

– Abu meiteņu mati ir pārāk īsi, lai tos varētu saņemt aizmugurē. – Ketrina Rezerforda sakrustoja rokas.

– Tieši tā. Bet kāpēc viņas vispār apgrieza matus? Viņām abām bija tik skaisti mati. Un, tiklīdz jūsu meitas bija sākušas viena otru apšņikāt, ar to piepeši aizrāvās visa skola. Dažas meitenes izskatās visai briesmīgi – un tas viss ir noticis laikā, kamēr viņas atrodas manā uzraudzībā. Jūs neticēsiet, cik daudz sūdzību es esmu saņēmusi no vecākiem. – Vai jūs gribat vainot mūsu meitas pie tā, ka dažas no jūsu audzēknēm ir apgriezušas matus? – Ketrina jautāja.

– Vai mums viņas jārāj par to, ka viņām ir spēcīga personība? Par to, ka viņas meklē pašas savu ceļu, nevis seko pūlim kā aitas?

– Šis boba griezums… – Nu jau mis Steneta ar pūlēm atrada vārdus. – Tas ir simbolisks. Tas ir īpašs eksistences veids… Prāta stāvoklis, kas nāk komplektā ar to. Vai kāds no jums, piemēram, ir lasījis Dekstera O’Konela “Vīziju”?

Samulsuma pilnas sejas otrpus rakstāmgaldam.

– Nu, varat būt droši, ka jūsu meitas gan ir.

– Tad mums tagad vajadzētu ierobežot viņu grāmatu izvēli? – Herolds Rezerfords ieskatījās pulkstenī. – Šī grāmata ir saņēmusi visai labas atsauksmes, vai ne? Vai tad O’Konels neieguva lielo balvu?

– “Šī grāmata” ir izraisījusi nebeidzamu viļņošanos Amerikā, tajā sniegtā jaunas meitenes attēlojuma dēļ. Tā ir meitene ar boba griezumu, kura melo un dzer, un salauž viegli iespaidojamu jaunu vīriešu sirdis, tāpat kā daudzasno tām meitenēm, kuras no viņas iedvesmojušās. Grāmata ir tikusi aizliegta trijās Amerikas dienvidu pavalstīs. Un pašlaik notiek aktīva kampaņa par tās aizliegšanu vēl piecās.

– Tā, mis Steneta. – Ketrina piecēlās kājās. – Šī ģimene netic cenzūrai, un es jūtos visai šokēta, konstatējot, ka jūs to darāt. Man likās, ka šī skola ir moderni domājošs iestādījums. Esmu pārliecināta, ka manas meitas nav meles vai dzērājas. Īsti nezinu par siržu laušanu, taču man šķiet, ka neviens nav atbildīgs par otra cilvēka iekšējo orgānu stāvokli. Galu galā, kurš zēns gan nevarētu ieķerties Greisā vai Nensijā?

– Es jums ieteiktu rūpīgāk pārdomāt savus argumentus, pirms atkal sūdzēties par mūsu meitām. – Herolds saņēma sievas roku. – Vai jūs apgalvojat, ka viņas ir spītnieces, kuras noved no ceļa pārējās? Vai arī jūs gribat teikt, ka viņas pieder pie vārgajām vientiesēm, kuras atdarina kādu muļķīgu uzvedību, par kuru ir izlasījušas jaunākajā romānā? Man šķiet, ka jums ir jāizlemj, kurai versijai jūs dodat priekšroku.

– Es gribu teikt… – Direktore piepeši sajutās nogurusi. – Gribēju jums pateikt, ka esmu mazliet noraizējusies par viņām. Man likās, ka varbūt jūs arī tādi esat.

Vakarā pēc šīs sarunas māsas Rezerfordas sēdēja mājās pie pusdienu galda. Greisa jauca spēļu kārtis.

– Kā būtu, ja es saliktu kārtis ar zīmējumiem uz leju? – Viņa tā arī izdarīja, izklādama tās vēdekļa veidā. – Mēs katra varētu paņemt pa kārtij, un tā, kurai iekritīs lielāka, izvēlēsies pirmā.

– Lai notiek! – Nensija pasniedzās un paņēma kārti. Tas bija kārava kalps.

– Laba kārts. Un arī glīts puisis. – Tagad Greisa ņēma savējo. – Pīķa kalps! Ha! Kura masts bija vērtīgāks? Es vairs neatceros, kā tur bija.

– Es arī ne. Varbūt mums abām vajadzētu ņemt vēl pa vienai kārtij. Tev nebūs iebildumu, ja es sajaukšu?

– Esi tik laipna.

Nensija savāca kārtis un sāka tās prasmīgi jaukt.

Greisa ar garo pirksta nagu vilka pa koka galdu, meklējot negludumus. – Mana nelaime slēpjas tur, – viņa sacīja,

– ka es nezinu, kuram no tiem dot priekšroku. Ja tu man to būtu pajautājusi pirms pusstundas, es bez šaubīšanās teiktu, ka Stīvenam. Bet nu, ja reiz par to ir runa, man šķiet, ka esmu visai pieķērusies arī Džordžam. Tāpēc varbūt tu izvēlies, un es ņemšu to, kuru tu negribi.

– Patiesībā, – Nensija nolika kārtis, – man šķiet, ka esmu nonākusi tādā pašā situācijā. Ja tu man būtu pajautājusi vakar, es noteikti teiktu, ka Džordžam. Bet Stīvens… Nu, viņš ir Stīvens, vai ne?

– Pie joda! – Greisa sāka kodīt nagu. – Ir jābūt kādai iespējai, kā to atrisināt.

– Mēs varētu likt viņiem izvēlēties… – Nensija paraustīja plecus, un uz brīdi abas meitenes likās dziļi iegrimušas domās.

Tad viņas reizē iesaucās: – Nē! – un izplūda skaļos smieklos.

– Nē, bet nopietni, – Greisa centās atgūt savaldīšanos. – Mums tas ir kārtīgi jāatrisina. Ja mēs ļausim visam tā turpināties, viņi tā sapīsies, ka vispār novērsīsies no mums!

– Skaidrs, ka ne, – sacīja Nensija. – Lai gan… es saprotu, ko tu gribi ar to teikt.

– Džordžs ir gudrākais, – sacīja Greisa. – Jādomā, ka viņš būs tas, kurš pelnīs vairāk naudas. Es teiktu, ka viņš ir arī spēcīgāks, tas ir, fiziski. Un varbūt arī morāli. Bet Stīvens…

– Stīvens ir neparedzams, – piezīmēja Nensija. – Jaukais palaidnis.

– Tas padara Džordžu par labāku vīru, – Greisa secināja. – Taču ar Stīvenu ir jautrāk.

– Ak kungs, – Nensija papurināja galvu. – Mēs abas gribam Stīvenu tagad un Džordžu vēlāk.

– Tieši tā, – noteica Greisa. – Tagad es esmu nogurusi no tā visa. Vai gribi uzspēlēt kārtis?

Beigu beigās to atrisināja karš. Karš sakūla emocijas, savādi ietekmējot attiecības. Pat vismazāk romantiskie vīrieši pirms ilgstošas šķiršanās sāpīgā daiļrunībā sāka atzīties mīlestībā. Ģībstošais vairākums dedzīgi ticēja slavas vainagotajai pārnākšanai, tomēr sajuta traģēdiju briestam turpat aiz stūra. Viņas dejoja, ciešāk piespiedušās saviem partneriem, skūpstījās ciešāk, deva neskaitāmus solījumus un dažos gadījumos pat nometa drēbes, kas citādi netiktu nomestas.

Tūkstoš deviņi simti piecpadsmitā gada vasarā, gandrīz gadu pēc vakara, kad māsas Rezerfordas bija izklājušas savu kāršu kavu, viņas vēl aizvien nespēja izvēlēties vienu no brāļiem Vilkinsiem – Džordžu vai Stīvenu. Parasti visi četri kaut kur devās kopā. Pastaigas pa parku, braucieni uz kino un deju zālēm. Viņi zināja, ka paziņas un vērotāji netiek gudri, kurš brālis aplido kuru māsu, un viņiem patika tikt aprunātiem. Misteram un misis Rezerfordiem patika abi puiši, un varbūt viņi saprata, ka tikmēr, kamēr visi četri turas kopā, neviena no meitenēm nevarēs viegli izdarīt ko tādu, ko vēlāk nožēlotu. Tomēr četrinieks nevarēja būt nešķirams visu mūžu.

Kādā pavēlā rītā Greisa viena pati pastaigājās pa parku un apsēdās uz sava iemīļotā soliņa Parlamenta kalna virsotnē, lai padomātu. Viņai bija piedāvāta iespēja studēt angļu literatūru Londonas universitātes koledžā, un līdz pat pēdējam laikam viņa bija aizrāvusies ar šo domu. Taču nu nešķita pareizi, ka viņa kara laikā pievērsīsies kaut kam tik egoistiskam, kamēr vairums viņai pazīstamo vīriešu un zēnu devās pildīt savu pienākumu. Greisa domāja par brāļiem Vilkinsiem, kuri bija iedalīti Karaliskajā strēlnieku pulkā, pateicoties tēvocim Česteram un laikam, kuru viņi pavadījuši skolā kā kadeti. Puišu neizbēgamā aizbraukšana lika Greisai uzlūkot viņus citām acīm, pastiprināja viņas izjūtas pret tiem abiem. Viņa nespēja iztēloties savu un Nensijas dzīvi bez Džordža un Stīvena klātbūtnes. Viņi allaž bija klāt. Kamēr viņa tur sēdēja, domādama par to, lejā uz taciņas atskanēja skaļš sveiciens, un Greisa ieraudzīja Džordžu nākam uz viņas pusi, saulei rotaļājoties viņa gaišajās matu šķipsnās, tā ka tās likās zeltainas.

– Es zināju, ka tevi te atradīšu. – Džordžs apsēdās viņai blakus.

– Gudrs zēns.

– Man ir jāaprunājas ar tevi, Greisij. – Viņa balss bija aizelsusies. Vai viņš bija skrējis?

– Nevarēji sagaidīt vakaru, ko? – Vakarā viņi visi četrigatavojās iet uz viesībām. Tam vajadzēja būt viņu pēdējam kopīgi pavadītajam vakaram ārpus mājas pirms puišu došanās uz savu pulku.

– Nē.

Greisa vēroja ainavu. Tā bija viņas iemīļotākā ainava visā pasaulē. Pilsēta bija atklāta, izklājusies acu priekšā tikai viņai vien par prieku. Svaigajam rīta gaisam bija viegli metāliska smarža. Aromāts pazudīs aptuveni pēc stundas – tas kļūs saldāks un nobriedīs. Greisa uzlūkoja Džordžu. Viņa saprata, ka puisis nervozē. Nervozē viņas dēļ.

– Tā tas ir, Greisa.

Viņa centās lūkoties Džordžam sejā, taču saule bija spoža, un viņa atskārta, ka miedz acis. Džordžam acīmredzami trūka vārdu. – Mēs dodamies prom pirmdien. Pirmdien. Es tam tikpat kā nespēju noticēt.

– Es arī ne. – Greisas balss bija klusa un vārga, neskatoties uz to, ka iekšēji viņā bangoja spēcīgas emocijas. Džordžs izskatījās tik apjucis. Greisai gribējās aplikt roku viņam ap pleciem. Vai viņa uzdrošinātos aplikt roku Džordžam ap pleciem?

– Greisa…

– Vai jūs būsiet kopā? Tas ir, Francijā. Jūs ar Stīvenu?

Džordžs sarauca pieri, itin kā viņa būtu pateikusi kaut ko ļoti dīvainu. – Mēs būsim kopā Reksemā. Bet vēlāk… Nu, es to nezinu.

– Man gribētos domāt par jums kopā, – viņa noteica. – Nespēju jūs iztēloties vienu bez otra. Bez tā, ka jūs viens otru atbalstāt. Jums tāpat vajadzētu domāt arī par mums ar Nensiju.

– Jā, – viņš sacīja. Un tad: – Nu, patiesībā nē.

– Tiešām? – Tas bija interesanti. – Tu gribi teikt, ka domā par mums atsevišķi? Šķirti?

– Es domāju par tevi. Tikai par tevi.

Greisa pievērsās Senpola katedrāles kupolam tālumā. Turpināja to vērot, jūtot, kā viņas elpa kļūst straujāka. – Džordž? Vai tu gribi teikt…?

– Tu zini, ko es gribu teikt. To es vienmēr esmu jutis pret tevi. Vienmēr.

Greisa norija siekalas. Sastinga. – Nu tad pasaki to. Padari to par īstenību.

– Es dodos karā, Greisa. Un es nevaru aizbraukt, nezinot… – Viņa balss izplēnēja.

– Pasaki to! Es nespēšu tam noticēt, kamēr tu nebūsi pateicis.

– Sveiki, jūs abi! – Līdzās nostājās kāds liels stāvs, daļēji aizsedzot sauli.

– Mammu. – Greisa juta, kā viss atkāpjas – spriedze, karstums. – No kurienes tu uzradies?

– Uzrados? – Misis Rezerforda nošņaukājās. – Es neesmu no tām, kuras uzrodas. Un tagad nāciet man līdzi, jūs abi. Džordž, dārgais, tu vari man palīdzēt pārliecināt manu meitu, ka viņai ir jāsāk mācīties universitātē, kā ieplānots. Vai viņa tev ir teikusi, ka grasās atteikties no vietas? Nē, nez vai. Vai tu spēj to iztēloties, pēc visām tām cīņām, kuras izcīnījušas tādas sievietes kā es, lai tādas muļķa meitenes kā viņa varētu tikt pie kārtīgas izglītības? Viņa apgalvo, ka gribot darīt ko “noderīgu”, bet tajā pašā laikā pat nenāca man līdzi uz lielo demonstrāciju par balsstiesībām. Nedz viņa, nedz viņas māsa. Goda vārds, tās manas meitas…

Greisa noskatījās, kā Džordžs pieceļas kājās. Saņemot viņas mātes roku, Džordžs uzmeta Greisai skatienu, kurā bija lasāmas briesmīgas ilgas. Un šis skatiens lika viņai vēlēties, kaut soliņš zem viņas iegrimtu zemē.

Viesības bija atvadu dejas, kas notika bagāto PerijuDžonsonu mājā par godu viņu dēlam Frederikam, kurš arī devās karā. Nekādi izdevumi netika taupīti. Deju zālē spēlēja orķestris, un tajā dejoja daudzi pāri smokingos, ar iestīvinātiem krekliem, plīvojošās kleitās un formastērpos, un tos acīgi vai skaudīgi uzmanīja vecāki cilvēki, kas, sūkdami punšu, sēdēja pie kāršu galda telpas dziļumos. Misters un misis Rezerfordi, kuriem labāk patika pavadīt vakarus mājās, vienā mierā lasot, nebija ieradušies. Kā vienmēr, viņu meitām vajadzēja uzvesties prātīgi Džordža un Stīvena sabiedrībā. Un kā vienmēr meitenes – viena tumšmate, otra gaišmate – atradās dejotājiem pa vidu, taču nodalījušās no pūļa, norobežojušās no partneru maiņas, no pastāvīgās iejaukšanās. Neviens puisis neuzdrošinājās jaukties pa vidu, kad Rezerfordu meitas dejoja ar saviem rudmatainajiem Vilkinsu puišiem. Šis četrinieks bija privāts un laika gaitā bija kļuvis neaizskarams. Pēdējā laikā viņi mainījās ar partneriem tikai savā starpā.

Četrotnes noskaņojums bija pacilāts. Smiekli robežojās ar histēriju. Rokas, kas apvijās ap kaklu un vidukli, bija ciešas un prasīgas. Greisa, kura dejoja ar Džordžu, apbrīnoja viņa ķermeņa tvirtumu, viņa prasmīgo soli. Viņa brūnās acis izskatījās tikpat mierīgas kā parasti, taču Greisu sajūsmināja viņas jaunās zināšanas par to, kas slēpjas aiz šī miera. Viņai gribējās palikt divatā ar Džordžu, tomēr šī brīža attālināšana, dienas vilkšana garumā pati par sevi bija kairinoša. Pēc brīža notika tīša sadursme. Nensijas smiekli un meitenīgi gaišās cirtas uz mirkli skāra Greisas seju, un tad viņu aizrāva projām kalsnākais, garākais un dzēlīgākais Stīvens, kurš smējās un čukstēja viņai ausī kaut ko nesaprotamu un tad aizvilka viņu projām, nost no deju grīdas un cauri franču durvīm tumšajā un rasas pielietajā dārzā.

– Man patīk šī vieta, – sacīja Greisa. Viņi roku rokā pastaigājās starp elegantajiem kokiem – sēru vītoliem, ciedriem un ozoliem, kuru lapas viegli čabēja. Šur un tur bija nelieli klajumi ar grieķu dievu statujām vai uz nakti izslēgtām strūklakām centrā. – Tai piemīt kas īpašs. Es nespēju to izskaidrot.

– Tas viss ir sudrabains un pilns ar burvestībām, – sacīja Stīvens. – Te var notikt jebkas. Vai tev tā neliekas?

– Jā.

Un tad Stīvena lūpas pārklāja viņējās un viņa piespieda savu ķermeni klāt viņējam – patiešām cieši. Viņa bija tikusi skūpstīta arī agrāk – to bija darījuši citi puiši, Džordžs un pat Stīvens, taču ne šādi. Greisa varēja viņu sajust cauri abu drēbēm, sajust viņa pieskārienu – to viņa daļu, par kuru meitenēm nevajadzēja neko zināt, bet kuru nebija iespējams ignorēt. Viņas lūpas bija pavērtas, viņu mēles savijās. Greisa sajuta puiša smaržu, svaigu un metālisku, gluži kā parka zāli tajā pašā rītā. Stīvena plaukstas bija atradušās uz Greisas muguras, bet nu tās pieskārās viņas krūtīm cauri kleitai – un viņa to pieļāva. Un tad viņai likās, ka kāds stāv aiz kokiem un vēro, tāpēc viņa beidzot atrāvās.

– Nu, nu. – Stīvens izbrauca ar plaukstu cauri matiem un stāvēja smaidīdams, atklāti uzlūkodams Greisas ķermeni. – Kurš gan būtu to varējis padomāt – pēc visa šī laika? Vai tā bija mana atvadu dāvana?

Greisa palūkojās sev apkārt – nolūkojās tālumā, aiz kokiem. Ja kāds tur bija atradies, tad tagad viņš bija aizgājis.

– Es nesaprotu, – viņa beidzot noteica.

– Kas tur ko saprast? Es gribēju tevi noskūpstīt. Tu gribēji noskūpstīt mani. – Stīvena acis bija gandrīz tādā pašā krāsā kā viņa brālim, tikai bez Džordžam piemītošā miera. Stīvena acīs jautās kas dzīvniecisks.

– Un kā tad Džordžs? Man likās…

– Kas tev likās?

– Man likās, ka jūs esat izlēmuši par mums, jūs ar Džordžu. Man likās…

Stīvens sarauca pieri, taču vēl aizvien izskatījās uzjautrināts. – Ak, Greisij! Mēs nekad neesam spējuši izlemt par jums. Tieši tāpat kā jūs nekad neesat spējušas izlemt par mums. Tā ir bijusi mūsu problēma jau ilgāku laiku, vai ne? Nezin no kurienes uzradās vēja pūsma. Greisa nodrebinājās. – Ir kaut kas, ko tu nezini.

– Ak, par to gan es šaubos. – Viņš gribēja atkal aplikt roku meitenei ap pleciem, taču Greisa atrāvās.

– Es šodien satikos ar Džordžu, – viņa sacīja. – Parlamenta kalnā. Viņš mēģināja man kaut ko pateikt. Viņš mēģināja…

– Ko mēģināja? Bildināt tevi?

Greisa juta, ka nosarkst par spīti tumsai.

– Nu, tas viltīgais vecais… – Stīvens iesāka.

– Patiesībā viņš mani nebildināja, – Greisa aši noteica. – Taču viņš bija izvēlējies vienu no mums. To viņš pateica skaidri. Šovakar, skatoties, kā tu dejo ar Nensiju, es nodomāju, ka jūs esat par kaut ko vienojušies.

– Greisij, mīļā! – Stīvens aizlika dažas vaļā pasprukušas matu šķipsnas viņai aiz ausīm. – Mēs ne par ko neesam vienojušies. Ja būtu, vai tad es tevi tā skūpstītu? Ko? Nāc šurp!

Viņi atkal skūpstījās. Greisa neko nevarēja ar sevi padarīt – tas bija pārāk aizraujoši.

Taču, kad viņu lūpas beidzot atrāvās, Greisa izgrūda: – Un kā tad Nensija?

– Un kas tad ir ar viņu? – Stīvens vēl aizvien turēja viņu apskautu. – Vai tu man jautā, vai esmu tā skūpstījis arī viņu?

– Nē, to es negribēju teikt.

– Būšu pret tevi atklāts, Greisa. Es būtu noskūpstījis arī viņu, ja viņa te atrastos tavā vietā. Jūs esat skaistas meitenes, un jūs esat tik līdzīgas un tik atšķirīgas – un katra no jums ir vēl īpašāka, vēl vērtīgāka tāpēc, ka ir arī otra. Gluži kā divas gleznas vai vāzes, vai kaut kas cits. Ikviens saprātīgi domājošs vīrietis gribētu jūs abas.

– Laid mani vaļā! – Greisa bija sākusi pretoties Stīvena apskāvienam un nu jau izrāvās brīvībā. – Tu esi absolūti nemorāls, Stīven Vilkins! Un tu gribi teikt, ka Džordžs ir tāds pats kā tu?

Viņš piešķieba galvu uz vienu pusi. – Bet tu jau esi tāda pati, Greisa. Atzīsti to. Uz kurieni tu iesi?

Viņa bija devusies projām, zariem brīkšķot zem kājām, un Stīvenam nācās skriet, lai viņu panāktu.

– Tu nemūžam nebūtu mani noskūpstījis, ja nedotos karā. Kāda nekaunība!

– Taču es dodos karā. – Stīvens viņu panāca. – Un, ja tu gribi, lai es izvēlētos tevi, nevis tavu māsu, – ja vēlies būt mana sirdspuķīte un sūtīt man iesmaržinātas vēstules un mazas matu šķipsniņas, un ilgoties pēc manis, un skumt – nu, es to uzskatīšu par vislielāko godu, Greisa. Un es arī ilgošos un skumšu pēc tevis.

– Kā gan tu vari iedomāties, ka es gribētu pēc tevis ilgoties!

Viņi atgriezās atpakaļ mājā. Daži vīrieši stāvēja uz terases, smēķēdami cigārus un dzerdami brendiju. Starp viņiem bija arī Džordžs.

– Sveiks, lielais brāli! – Stīvens uzsauca.

– Piedodiet. – Greisa negribēja skatīties uz viņiem – ne uz vienu no viņiem. Aši iziedama pa franču durvīm, kas veda uz pārpildīto deju zāli, viņa taisnā ceļā izlauzās cauri dejotājiem, lai nonāktu priekšnamā.

Asaras aizmigloja viņas skatu pa ceļam uz vannas istabu. Viņa vairs nezināja, ko domāt un kam ticēt. Greisa tik tikko spēja orientēties savās izjūtās. Tās bija svelmainas – tik daudz viņa zināja. Un varbūt arī šausminošas. Vai viņa tiešām bija tik sekla?

– Greisa! – Deju zāles durvis atvērās, un tajās parādījās Nensija, kura uzreiz apvija rokas Greisai apkārt un saspieda viņu ciešā apskāvienā. – Man tev kaut kas jāpastāsta, tikai neiedrošinies stāstīt mammai un tētim…

– Ak, Nensij, paklausies…

Taču Nensija bija pietvīkusi un satraukta – pārāk sa-

traukta, lai spētu klausīties Greisā. – Džordžs grib mani precēt, Greisa. Šobrīd tas ir noslēpums, bet, mīļā, vai tie nav visfantastiskākie jaunumi?

Picadilly Herald

1927. gada 18. aprīlis

VESTENDIEŠI

Kopš mana pēdējā ceļojuma uz Parīzi pagājušajā gadā (ak, cik fantastiska modes, ēdienu un visādu nieciņu paradīze! Vai dzīve vēl kādreiz būs tik spoža?) jūs droši vien atcerēsieties, ka es velti meklēju kādu Londonas kafejnīcu, kurā var dabūt patiesi labus konditorejas izstrādājumus. Patiesībā pietiktu pat ar pieņemamiem konditorejas izstrādājumiem, lai mitrā pavasara rītā izvilinātu smaidu šīs vestendietes bālajā sejiņā. Nu tad ziniet, visi pārējie konditorejas izstrādājumu draugi, man beidzot ir jaunas ziņas. Šonedēļ mani sasniedza runas par kādu iestādījumu Beikerstrītā ar izteiksmīgo nosaukumu “Rīta blāzma”, kurā pasniedzot radziņus, kas esot “tikpat labi kā Rue de Rivoli”. Vai gan es varēju noturēties, lai nesteigtos turp taisnā ceļā ar siekalu pilnu muti?

“Rīta spožums” ir savāda kafejnīciņa. Apgaismojums ir mazliet par spilgtu, galdiņi novietoti visai tuvu cits citam, un galda piederumi – runāsim atklāti – nav nevainojami tīri. Taču maizītes – maizītes… Labākais no visa, ko es nomēģināju (un es patiešām nomēģināju veselu izlasi un baidos, ka tā rezultātā mani gūžas kauli varētu iegrimt tauku slānī) bija dāņu kūkas. Radziņi īsti neatbilda Labā un Kreisā krasta standartiem, taču tajos vismaz varēja just gallu sparu. Bija dabūjami arī iespaidīgi daudzveidīgi olu ēdieni, kurus pasniedza patiesi iespaidīga sieviete ar ūsām.

Par vakara stundām: teju uzticami avoti baumo, ka Bens Brnijs, neapstrīdamais Ņujorkas deju orķestru karalis, grasās šķērsot dīķi, lai vēlreiz uzstātos Kit-Cat klubā. Jums tur ir vienkārši jābūt, neatkarīgi no tā, vai jūs viņu tur redzējāt vai ne. Neviens, pilnīgi neviens nespēj likt manām pēdām tā lidot kā šis cilvēks.

Un tagad lūdzu mani uz brītiņu atvainot. Ļaujiet man izlūgties jūsu žēlastību. Patiesība ir tāda, ka man ir apnicis būt Gudrajai sievietei. Kāda jēga no labi ieeļļotām smadzenēm šajā mūsu ļoti “modernajā” pilsētā? Nav iespējams iegūt pienācīgu atzinību, darot savu darbu, pat ja tu pastāvīgi pārspēj pilnīgi viduvējos kolēģus. Tāpat kā nav iespējams izmantot šo lielisko orgānu, lai izteiktu savu viedokli par valdības ievēlēšanu, ja tu neesi iegājusi ceturtajā gadu desmitā (manā gadījumā pirms nepilna gada, tāpēc pagaidām nekādas balsošanas). Un varbūt visvairāk aizskar tas, ka vīrieši – tie vīrieši, no kuriem tu vēlētos saņemt zināma veida uzmanību, – gluži vienkārši vēlas parunāt. Parunāt. Redziet, es esmu asprātīga. Esmu pieredzējusi un kulturāla sieviete, un viņi grib zināt manas domas par daudziem jautājumiem: par jaunāko teātra uzvedumu, par vakariņām “Eifeļa tornī”, par pareizo šalles valkāšanas manieri vai to, ko viņiem vajadzētu darīt, lai iekarotu kādu muļķa meiču, kurā viņi ir bezcerīgi iemīlējušies. Kāda jēgair no sarunām, es jums jautāju? Ja es būtu garlaicīga, varbūt viņi būtu spiesti atrast kādu aizraujošāku iespēju, kā pavadīt laiku kopā ar mani.

Tas arī viss. Lai gan patiesībā – nē, nav vis.

Pagājušajā nedēļā mani īsu laiku (izrādījās, ka ļoti īsu) Savojas viesnīcā izklaidēja kāds Sātans vakara uzvalkā. Jā, tie no jums, kuri pievērš pastiprinātu uzmanību šai slejai, zinās, ka iepriekš es centos izlikties, ka tā bija mana māsa, nevis es, kas sastapa šo personu. Atvainojos par maldināšanu, dārgie lasītāji (esmu sev pienācīgi sadevusi pa pirkstiem), taču meitenei ir jārēķinās arī ar tādu sīkumu kā pašlepnums. Lai vai kā, minēto džentlmeni kāds piepeši aizsauca projām no Savojas viesnīcas, pirms vēl ledus mūsu kokteiļos bija sācis izkust (starp citu, nogaršojiet “Balto lēdiju”, ja iemaldīsieties Savojas viesnīcas “Amerikāņu bārā”), taču viņš solījās mani atkal uzmeklēt, izmantojot šo avīzi. Lasītāj, neviens vēstījums nav pienācis. Un tā, ser, es nežēloju cilvēkus, kuri nevajadzīgi ievaino manu pašcieņu. Ja jūs neatklāsieties ar atpakaļejošu datumu, tad es būšu tā, kura jūs sameklēs, – un varat būt drošs, Sātan, ka manas dusmas ir tikpat asas kā mans matu griezums!

Dimante Griezne