Читать книгу Kaisles atspulgi - Anna Deivisa - Страница 9

Picadilly Herald

1927. gada 25. aprīlis

DIMANTE GRIEZNE TIEKAS AR DEKSTERU O’KONELU

Ekskluzīvi Picadilly Herald

Reizi pa reizei man gadās sastapt pa kādam vīrietim, kurš ir patiesi izskatīgs līdz tādai pakāpei, ka piesaista skatienu, liek saļimt ceļgaliem un, jā, piepilda muti ar siekalām. Jums, meitenes, kuras pirms dažiem gadiem grauza nagus un līdz vēlai naktij urbās “Vīzijā”, es tagad varu apliecināt, ka grāmatas skandalozi slavenais autors Deksters O’Konels patiešām ir viens tāds amerikāņu vīrieša eksemplārs. Jā, “amerikāņu” te būs pareizais apzīmējums. Kad jūs pēdējoreiz esat pamanījušās kādu no mūsu jaukajiem angļu puišiem ar tik platiem pleciem un krūškurvi? Augums (vai kāds pat mūsdienu apgaismības laikmetā uzdrošinās presē izteikties par vīrieša augumu?), nu, augums pieder pie tiem, kurus nav iespējams neievērot. Jā, tam nāca par labu augstākās kvalitātes pēc pasūtījuma šūts uzvalks (zīda un kokvilnas sajaukums maigā baložpelēkā krāsā, nešaubīgi no Savile Row vai kāda tā Ņujorkas ekvivalenta, lai kā tas sauktos): tāds uzvalks, kas izceltu jebkuru augumu, pat visparastāko, un ar dārgu veiklību apslēptu tā nokarenākās vietas. Taču acīmredzamā slaidā un atlētiskā varenība nebija uzvalka nopelns, to es jums, meitenes, varu apgalvot.

Es teiktu, ka šis konkrētais augums ir galarezultāts visiem tiem sporta veidiem, kurus viņi piekopj Amerikas koledžās (O’Konels ir mācījies Jeilā). Arī īsam, taču fiziski nogurdinošam dienesta laikam medicīniskās palīdzības korpusā kara laikā (jā, viņš bija viens no tiem, kuri ieradās Eiropā visai agri, lai cīnītos līdzās mūsu puišiem) un veselīgai dienvidštatu audzināšanai, pie kuras piederēja mājās gatavots ēdiens ar tādiem nosaukumiem kā “auzu putraimu putra” un “jaunās kukurūzas un pupiņu sautējums”, un “viltotais zaķis” (lai cik negaršīgi tie izklausās, tajos neapšaubāmi kaut kam jābūt).

Nedrīkst nepieminēt arī viņa seju: lūpu vieglo savilkšanos smaidā, romieša cienīgos smalkos vaigu kaulus un degunu, gaišo matu koķeto nepaklausību, zilo acu skaidro un vēso gudrību: tās nevēlas lūkoties jūsējās, ja vien jūs necenšaties visiem spēkiem izvairīties no to vērīgā skatiena. Nelaime tikai tāda, ka man īpaši nepatīk izskatīgi vīrieši. Es viņiem neuzticos ne tik, cik melns aiz naga.

Viņš sēdēja pie vislabākā stūra galdiņa – tā paša, pie kura bija sēdējis tovakar, kad Greisa viņu pirmoreiz ieraudzīja. Viņa to pamanīja dažas sekundes pirms tam, kad vīrie-

tis pacēla galvu un ieraudzīja Greisu. Tās bija tikai nedaudzas sekundes, taču Greisai ar tām pietika, lai saņemtos un savilktu seju pietiekami vēsā izteiksmē. Pietika, lai dotu viņai priekšrocības šajā atklāsmes mirklī – lai brīdī, kad vīrietis paceltu galvu, tas būtu viņš, nevis Greisa, kurš likās iztrūcies, lai arī pavisam mazu drusciņu.

– Mis Griezne! – Viņš piecēlās, satvēra Greisas plaukstu un to noskūpstīja tik galanti, ka Greisai šis žests šķita pārspīlēts, un tad turpināja tur stāvēt, nopētot viņu neslēpti vīrišķīgā manierē, kas radīja Greisā pamatīgu mulsumu. Viņas kleita – vaļīgs šifona tērps ar ziedu rakstu, gandrīz nemanāmi caurspīdīgs, lai uzsvērtu vienkāršo balto zīda kārtu apakšā, – bija pārāk vieglprātīga šim gadījumam. Ja Greisai būtu atlicis laiks aizbraukt uz mājām pārģērbties, viņa būtu uzvilkusi savu melno Chanel kostīmu un aplikusi ap kaklu stikla pērlīšu krelles.

– Labvakar, O’Konela kungs. Jādomā, ka man vajadzētu justies glaimotai par visu šo izlikšanos?

– Gribat teikt, ka tā nav?

Greisa apsēdās, un viņš darīja to pašu.

– Jūs esat iemanījies radīt situāciju, kurā akcents ir likts tikai uz jums un man ir jākļūst sīkai un pakalpīgai. Kāpēc lai tas man glaimotu?

– Nu, tā ir viena iespēja, kā to uzlūkot. Varbūt es vienkārši gribēju jūs vēlreiz satikt. Vai jūs man tagad atklāsiet savu īsto vārdu?

Neatbildot viņa sāka rakņāties somiņā, meklējot savu piezīmju grāmatiņu un pildspalvu, un visbeidzot izvilka tos laukā ar plašu žestu.

– Nu labi. – Viņš nopūtās. – Bet vai šī cīnīšanās jums nešķiet mazliet nogurdinoša?

– Nabaga Deksters. Vai jūs esat briesmīgi noguris? – Viņa atvēra piezīmju grāmatiņu.

Viņš papurināja galvu. – Mis Griezne, tā tas neies krastā.

– Nē?

– Nē. – Viņš pasniedzās pāri galdiņam un izņēma viņai no rokām piezīmju grāmatiņu un pildspalvu.

Viesmīlis Džo, kurš bija pienācis, kamēr viņi sarunājās, stāvēja abiem līdzās.

– Labvakar, O’Konela kungs. Vai drīkstu atļauties jums ieteikt “šatobriānu”? Tas tiek pasniegts ar kartupeļiem un zaļajām pupiņām.

– Izklausās ideāli, – noteica O’Konels. – Un atnesiet mums pudeli sarkanvīna, labi, Džo? Pēc jūsu izvēles, tikai lai tas būtu patiesi labs.

– Atvainojiet, – sacīja Greisa. – Vai man tajā visā nav nekādas teikšanas?

– Nē. Jums jābūt sīkai un pakalpīgai, atceraties? Mēs ēdīsim vidēji izceptu steiku, Džo. Un vai jūs nebūtu tik laipns un nepaglabātu šos? – Viņš pasniedza Greisas piezīmju grāmatiņu un pildspalvu.

– Un tagad, – viņš turpināja, kad viesmīlis bija aizgājis, – ja jūs man negribat atklāt savu vārdu, vai jūs man vismaz pastāstīsiet kaut ko interesantu par sevi?

– Piemēram, ko?

– Piemēram, kāda iemesla dēļ jūs neesat precējusies.

“Rakstnieki ir neglīti,” O’Konels paziņo, baudot sīkstu šatobriānu “Eifeļa tornī”. (Piedošanu, Stulika kungs, taču tas bija sīksts. Jūsu šefpavāram nevajadzētu sekot bien-cuit angļu tradīcijām un atkal pievērsties cuisine française. Kartupeļi, gluži pretēji, nebija izvārīti līdz galam. Tas ir piedodami attiecībā uz visiem citiem dārzeņiem, tikai ne kartupeļiem!) “Savos romānos mēs ar cilvēkiem darām nejaukas lietas,” O’Konels saka. “Mēs uzmanīgi viņus vērojam un tad iegrozām veidolos, kas atbilst mūsu mērķiem. Beigās viņi atgādina atspulgus atrakciju parka spoguļos. Rakstīšana ir nejauka nodarbošanās.”

Es viņam jautāju, vai tas attiecas arī uz Veroniku no “Vīzijas”, vai O’Konela pirmā un oriģinālā divdesmito gadu meitene ir bijusi briesmīgi sagrozīta versija par kādu viņam pazīstamu būtni.

“Bez šaubām,” viņš saka. “Viņa bija meitene, kurā es biju iemīlējies, – meitene, kura salauza manu sirdi. “Vīzijā” bija daudz vairāk kaislības nekā visā citā, ko esmu uzrakstījis. Tāpēc tas ir mans labākais romāns. Protams, tā bija briesmīga kaislība. Pat naids. Taču tik un tā kaislība.”

Es jautāju, kas notika ar meiteni, kura salauza viņa sirdi.

Viņš parausta plecus. “Tam vairs nav nozīmes.” To sakot, viņa seja izskatās drīzāk neglīta nekā glīta.

– Neticu, ka neviens nav jums to jautājis. – O’Konels uzdūra uz dakšiņas pupiņu pākstis, nepūlēdamies tās iepriekš sagriezt.

– Mani nesatrauc, vai jūs tam ticat vai ne. Tā ir patiesība. – Greisa nomocījās ar savu liellopu gaļas šķēli. Viņas mute bija briesmīgi izkaltusi par spīti izdzertajam vīnam. Viņa tik tikko spēja norīt kumosu un juta, ka nākas gremotun gremot gluži kā govij, ar malku vīna noskalojot katru ar pūlēm pievārēto kumosu. Viņai nepatika justies tik nervozai.

Izskatījās, ka O’Konels ir apņēmies noskaidrot šo jautājumu līdz galam. – Kādam taču ir jābūt. Un jūsu redaktors? Sedžviks, vai ne?

– Mēs esam tikai draugi.

– Vai jums šķiet, ka viņš arī tā domā?

– Es nezinu. Kamēr viņš patur savas jūtas pie sevis, man par to nav jādomā.

Smaids parādījās tikai O’Konela sejas apakšdaļā, atstājot acis neskartas.

– Neaizmirstiet, ka es esmu redzējis jūs kopā. Jums būtu vajadzējis dzirdēt, kā mainījās viņa balss, kad es teicu, ka vēlos, lai mani intervētu jūs.

– Nu, ja jums ir taisnība, tad viņam nav paveicies.

O’Konels uzdūra uz dakšiņas gabaliņu gaļas, taču tad turpināja sēdēt, turēdams dakšiņu rokā, piesaistot tai Greisas uzmanību. Uz mazā pirkstiņa viņam bija vienkāršs sudraba gredzens. Un zeltaini matiņi uz ādas.

– Jūs esat cietsirdīga sieviete, – viņš noteica. – Kas jūs padarījis tik cietsirdīgu?

– Bija kāds, kurš aizgāja bojā. Taču tas nav nekas neparasts, vai ne? Ne šobrīd. Ne šajā valstī. Ikviens ir kādu zaudējis, un tas nav nekāds iemesls kļūt “cietsirdīgam”, kā jūs izsakāties. Varbūt es vienmēr esmu tāda bijusi.

– Vai jūs cenšaties man sagādāt izaicinājumu? – Gaļas kumoss vēl aizvien atradās turpat, uz viņa dakšiņas.

– Ko jūs ar to gribat teikt?

– Jūs gribat, lai es izlauztos cauri jūsu bruņām? Atvērtu jūs kā sardīņu kārbu?

– Vai jūs nevarētu atrast kādu liriskāku salīdzinājumu? Galu galā jūs esat rakstnieks. Ja jūs pūlaties mani apburt, jums vajadzētu būt mazliet poētiskākam.

Viņš vieglītēm paliecās uz priekšu. – Beidziet. Jūs neinteresē visa tā miglas pūšana acīs, vai ne? Jūs no manis gribat ko citu.

– Patiešām? Un ko es no jums varētu gribēt?

– Jūs gribat tikt iepazīta. Patiesi iepazīta.

– Ak tā. Un man likās, ka jūs pateiksiet kaut ko interesantu.

O’Konels viegli iesmējās, tad ielika mutē liellopu gaļas gabalu un sāka to košļāt. Greisa vēroja viņa muti. Domāja par viņa muti. Par to, kā tā varētu garšot.

– Pēc “Vīzijas” publicēšanas viņš kļuva mazliet neprātīgs, – pusdienu laikā Carlton restorānā ēdot piparotu mencu, sacīja Mārgarita. – Visa tā nauda. Jūs jau zināt, kā mēdz notikt. (It kā kāda no viņām to varētu zināt, Greisa domāja, bakstīdama savītušos salātus.)

– Automašīnas. Sievietes. Ballītes. Kautiņi. Viņu allaž izmeta no viesnīcām. Viņam aizliedza rādīties nelielā Pensilvānijas pilsētiņā… man šķiet, tas varēja būt apmēram tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā. Un vienreiz viņš tika apcietināts, Francijā. Kaut kur Rivjērā. Vispirms notika kautiņš ar restorāna īpašnieku. Dūru vicināšana, trauku plēšana. Pēc tam, kad izmeta viņu un viņa draugus laukā, viņš uzrāpās mugurā zirga statujai un sāka kliegt un dziedāt. Atteicās kāpt lejā. Beigās policijai nācās sadabūt saliekamāskāpnes un novilkt viņu lejā. Bez šaubām, viņš atpirkās no visām nepatikšanām.

– Bez šaubām.

– Tad vēl tur bija sieviete, vārdā… man šķiet, viņu sauca Henrieta. Tovasar Francijā viņa bija kopā ar O’Konelu. Viņa bija precējusies – šķiet, ar senatoru, ja es pareizi atceros. Tas bija liels skandāls. Viņa bija prototips Helēnai Dohertijai “Ellē un Helēnā”, viņa trešajā romānā. Vai jūs esat to lasījusi?

– Es esmu lasījusi tikai “Vīziju”, – teica Greisa. – Un kas notika ar Henrietu?

– Viņa atgriezās pie vīra, – sacīja Mārgarita. – Viņš par to krietni dabūja trūkties. Redziet, cilvēki viņu apskauda. Viņa naudas dēļ un arī dzīvesveida dēļ. Visa kā dēļ. Taču tad viņš noklusa.

Viņa bija nolocījusi savu piparoto mencu un tagad uzlūkoja desertu ratiņus. Greisa pasauca viesmīli, taču viņai bija vajadzīgs zināms laiks, lai izšķirtos starp krēma kūciņām, šokolādes torti un ābolu pīrāgu. Beigu beigās uzvarēja torte.

– Tu teici, ka viņš noklusa. Ko tas nozīmē?

– Tieši to arī nozīmē. Cilvēki apgalvoja, ka viņš esot izdedzis. Nu, avīzēs un tamlīdzīgi. “Nepaklausīgais dēls” un “Elle un Helēna” neguva lielus panākumus. To nevarēja ne salīdzināt ar “Vīziju”. Kritiķiem abas grāmatas neko īpaši nepatika, un tās netika pārdotas tik lielās tirāžās. Protams, man tās patika, taču es neesmu cilvēku vairums. Visi vēlējās, lai viņš uzrakstītu otru “Vīziju”. Varbūt beigās tas viņam sāka apnikt. Vai varbūt viņam beidzās nauda, to es nezinu. Taču viņš nozuda. Visi tie stāsti, pleiboju ķēmoša-

nās, tas viss bija pazudis. Neviens īsti nezina, ko viņš ir darījis šo pēdējo gadu laikā. Laiku pa laikam paklīst runas, ka viņš ir uzrakstījis ko jaunu. Visi to gaida. Cilvēki grib, lai viņš realizētu savu potenciālu un nāktu klajā ar kādu izcilu opusu. Mēs visi ceram, ka tieši ar to viņš ir nodarbojies. Un tad jūs to uzzināsiet. Jūs satiksieties ar viņu – aci pret aci!

Pēdējos piecus gadus pēc sava trešā romāna “Elle un Helēna” iznākšanas Deksters O’Konels ir bijis sev neraksturīgi kluss. Nekādu romānu, nekādu īso stāstu, pat ne rakstu vai grāmatu apskatu. Agrāk, gandrīz desmit gadu laikā, nepagāja ne nedēļa, lai O’Konels nepateiktu ko skaļu un spožu, un stilīgu kādā ievērojamā publikācijā. Nepagāja neviens mēnesis, lai netiktu saņemts kāds protests pret viņa “dēmoniskajiem” darbiem no Viskonsīnas māšu līgas vai Teksasas zudušo dēlu baznīcas, vai kādas citas aptaurētas organizācijas.

Daži ir nosprieduši, ka viņš ir izrakstījies, iztukšots un nošļucis un šobrīd balsta savas vārgās rokas pret bāru kādā lētā franču viesnīcā, atcerēdamies savu zaudēto spožumu. Citi bija viņu ieslodzījuši jumtistabiņā, kur viņš sacer izcilu daiļdarbu klostera noslēgtībā, varbūt pat sizdams galvu pret galdu brīžos, kad nenāk iedvesma, šī neaptveramā burvju enerģija, kas agrāk padarījusi viņam rakstīšanu tikpat vieglu kā smiešanās.

Un te nu viņš ir. Ēd ceptu liellopu gaļu kopā ar jūsu pazemīgo kalponi. Viņš izstaro apmierinātību un bezrūpību. Viņa rokas netrīc. Viņš nepavisam neatgādina cilvēku, kurš ir “atgriezies no bezdibeņa malas”. Bet vai viņš iečukstēskaut vārdu manā gaidpilnajā ausī par to, ko visu šo laiku darījis? Kā tad, gaidi ar maisu!

“Jā, es rakstu romānu,” viņš negribīgi nosaka pēc tam, kad esmu laidusi darbā krietnu valdzinājuma devu, lai viņu pierunātu un apburtu (un varat man ticēt, ka es protu būt apburoša). “Nē, tas nav pabeigts. Taču es to pabeigšu – iespējams, pēc dažiem mēnešiem. Esmu te ieradies, lai strādātu pie nodaļas, kuras darbība norisinās Londonā. Iespējams, to varētu nosaukt par “Vīzijas” turpinājumu, lai gan vārds “turpinājums” nav īsti precīzs. Šie tēli no manis neatkāpās. Stenlijs tika pie dažiem sirmiem matiem reizē ar mani.” (Tikai neģībstiet, meitenes! Es nepamanīju nevienu sirmu matu viņam uz galvas un esmu pārliecināta, ka to izteikti zeltainais tonis nav radies no krāsu pudelītes. Uzskatīsim šo atsauci uz novecošanu par tēlainu izteicienu.) “Un Veronika ir tikusi pie zināma slīpējuma un pozas, kas raksturīga mazliet vecākām, bet vēl aizvien skaistām sievietēm. Viņas viltīgās palaidnības ir kļuvušas daudz izsvērtākas. Jautājums ir par to, vai zem šī asā spožuma un gudrības ir palicis arī kas maigs. Tas mani aizrāva Veronikas tēlā.”

Viņš apgalvo, ka šis laiks viņam bijis vajadzīgs, lai sagatavotos pastāstīt vēl kaut ko par Stenliju un Veroniku. Šim stāstam vajadzējis nobriest viņa galvā, kamēr viņa paša dzīvesstāsts turpinājās. Tie abi brieduši kopā ar viņu, taču nācies pagaidīt, līdz viņš iegūst jaunu perspektīvu uz to abu un savas personiskās pieredzes rēķina. Tagad, pēc visa šī laika, pēc sliktā puiša uzvedības un klusēšanas viņš beidzot ir gatavs sniegt mums grāmatu, kuru esam gaidījuši tik ilgu laiku.

Laba sarkanvīna pudele paveica savu parasto darbu, un Greisa juta, ka sāk atslābināties. Kad viņi bija tikuši līdz armanjakam, viņa jutās pavisam nepiespiesta un krietni pļāpīga. Viņa tam stāstīja, ka vīrieši romānos ir daudz pievilcīgāki par vīriešiem uz lielā ekrāna.

– Redziet, viņus ierobežo realitāte. – Viņa norādīja visapkārt, novēcinādama savu cigarešu iemuti. – Lasot grāmatu, galveno varoni iespējams iztēloties pēc savas patikas. Viņu var izveidot atbilstoši savai personiskajai gaumei. Kinokamera cenšas pārveidot aktieri par varoni, taču tās iespējas ir ierobežotas. Es varu pagatavot pīrāgu no miltiem, olām, cukura un sviesta, taču nespēšu pagatavot ideālu franču radziņu, lai kā es censtos.

– Un jums garšo radziņi, kā tas ir labi zināms regulāriem jūsu slejas lasītājiem. – Kuš, kuš! – Vēl viens plašs žests ar cigaretes iemuti. – Es vēl neesmu beigusi. Pēc gada vai diviem visi aktieri runās. Tad pat viņu balsis neliks darboties iztēlei. Tas padarīs viņus vēl parastākus.

– Vai jūs domājat, ka tās iedzīvosies? Skaņu filmas?

– Nu bet protams! – Greisa atbildēja. – Pieminiet manus vārdus. Un paskatieties uz karjerām, kuras izgāzīsies ar skaļu blīkšķi. Skaņu filmas prasīs pavisam citu tēlošanas manieri. Nākotnes lielās zvaigznes būs mūsu labākie angļu teātra aktieri, gan jūs redzēsiet.

– Jūs esat visu izdomājusi, vai ne? – O’Konels iesprauda mutē resnu cigāru.

– Man nav bail to izteikt skaļi. Tā es tiku audzināta. Mamma un tētis allaž mūs mudināja apšaubīt pieņēmumus un spriest pēc mūsu pašu ieskatiem.

– Mūs?

– Mani un manu māsu.

– Ak jā, visa tā rutīna. Dimante un Safīra…

Taču Greisa jau bija pārmetusies uz citu tēmu. – Varbūt tāpēc es neesmu precējusies. Man patīk argumentēt. Es nepieļaušu, lai kāds vīrietis mani pabīda malā vai pasaka man priekšā, ko domāt. Šķiet, ka tas mani padara neērtu.

– Nu, nezinu, kā būtu ar jūsu pabīdīšanu malā. Varbūt mēs tagad varētu iet prom no šejienes un mazliet jūs izdancināt kādā modernākā iestādījumā? Vai tas labpatiktu jūsu individuālistiskajai un absolūti atklātajai dabai?

– Jā gan! – Un, pirms Greisa paguva sevi savaldīt, aizrautība iemirdzējās viņai sejā gluži kā bērnam.

– Viņam ir ļoti patīkama balss. – Mārgarita bija notraipījusi deguna galu ar tortes krēmu. Greisa mēģināja viņai uz to norādīt, taču viņa, aizrāvusies tikai ar savu stāstu, likās neko neievērojam. – Muzikāla, ja jūs saprotat, ko es ar to gribu teikt. Ne vienmēr rakstnieki ir labi lasītāji. Abas šīs īpašības ne vienmēr sakrīt. Taču O’Konels… viņam piemīt īpašs tembrs. Viņu nav grūti iztēloties uz skatuves. Viņš gluži acīmredzami ir kaut kas. Ja viņš nebūtu rakstnieks, tad būtu slavens ar ko citu.

– Es labāk palūgšu rēķinu. – Greisa ieskatījās pulkstenī. – Mums ir jāiet atpakaļ.

– Es jūs tik ļoti apskaužu! – Mārgaritas acis aiz brillēm izskatījās milzīgas. – Bieži esmu iztēlojusies, ka kādreiz sastopos ar viņu. Nejauši saskrienos, vai zināt. Un viņš tad paskatītos uz mani un teiktu…

– Tieši tas notika ar mani. – Greisa pasmaidīja. – Es ar viņu saskrējos.

Taču Mārgarita neklausījās. – Jādomā, ka nekad vairs es nepiekļūšu viņam tik tuvu kā tagad. Es runāju par šīm pusdienām ar jums. Lasot jūsu interviju, es pazīšu savus jautājumus, to, ko esmu jums pastāstījusi. Tas būs gluži vai tāpat, it kā es pati būtu ar viņu sarunājusies, tikai ar jūsu starpniecību. Ir kā jūs būtu kāds medijs starp mūsu gariem.

– Nomierinies. – Greisa atkal ieskatījās pulkstenī.

– Piedošanu, Greisa! – Atkal atgriezās pirmītējā familiaritāte. – Viņa grāmatas man nozīmē ārkārtīgi daudz, tur tā lieta.

– Nu labi. – Bija atnests rēķins, un Greisa sāka rakņāties somiņā.

– Kad tas iznāks? Tas raksts? Būs patīkami redzēt jūsu vārdu avīzē. “Intervēja Greisa Rezerforda”. Iztēlojieties, ko visi teiks darbā!

– Ak! – Greisa pacēla galvu. – Šajā sakarībā man ir kas sakāms. Tas ir visai liels noslēpums.

– Tiešām? Pasakiet! Jūs varat man uzticēties.

– Nu, redzi, es rakstu sleju avīzei Picadilly Herald ar citu vārdu…

Mārgaritas deguns vēl aizvien bija noziests ar krēmu. Varbūt tas tā arī tur palika visu dienu.

Viņa čarlstons bija iespaidīgs – taču, no otras puses, vai tas varēja būt citāds? O’Konels, divdesmito gadu modernās sievietes tēla izgudrotājs, Amerikas literatūras sliktais zēns, deju partneris visām tām ar dārglietām apkarinātajām dāmītēm, kuru vīri glūnēja pa stūriem, greizsirdīgi nolūkodamies. Greisa nespēja iztēloties, ka viņam vajadzētu ņemt stundas pie Mazulītes. Viņš tā virpuļoja ar Greisu Lido klubā, ka viņas pēdas tikpat kā nepieskārās grīdai. Viņš tai lika sajusties vieglai kā pūciņai, gan iekšēji, gan ārēji, un emocijas virpuļoja viņai apkārt tā, ka dejojot viņa nepārtraukti smējās. Arī viņam sejā bija smaids, kas lika izskatīties pēc tā zēna, kāds viņš bija, kad pirmoreiz uzbūra Veroniku.

Kad viņi, aizelsušies un izspūruši, beidzot aizgrīļojās no deju grīdas pie sava vislabākā galdiņa (Menijs Hopkinss, īpašnieks, bija pārvietojis vairākus cilvēkus, ieraugot viņus ierodamies abus kopā), no kura labi varēja redzēt orķestri un šīvakara īpašo viešņu, dziedātāju Violetu Lamoru, kura tikko bija pabeigusi sezonu Monmartras teātrī Ņujorkā, O’Konels pasauca viesmīli un pasūtīja šampanieti.

Greisa impulsīvi pagriezās pret viņu un iejautājās: – Vai mēs kaut ko svinam? Vai jūs esat pabeidzis savu jauno romānu?

Viņa seja apmācās.

– Dekster, es jūs intervēju avīzei. Man jums ir jāpajautā par romānu.

– Ak jā, – viņš noteica. – Intervija. Biju pavisam aizmirsis par interviju.

– Tā bija jūsu ideja.

– Nevarētu teikt, ka viena no manām labākajām.

– Dikijs teica, ka varbūt jūs esat pabeidzis romānu.

– Vai tiešām?

Viņi apklusa, kad viesmīlis atnesa šampanieti.

Atskanēja aplausi. Violeta Lamora bija nostājusies pie mikrofona. Viņa bija sīciņa un tieviņa, taču balss, sākot dziedāt, bija apbrīnojami dziļa un skanīga, ar traģisku pieskaņu. O’Konels sēdēja, nolūkodamies uz viņu, un izskatījās aizkustināts.

Malkodama šampanieti, Greisa noskatījās, kā O’Konels vēro dziedātāju. Nu jau viņi bija pavadījuši kopā piecas stundas. Pavisam drīz vakars beigsies un viņa atgriezīsies Hempstedā. Atpakaļ pie ģimenes, pie savas drudžaini garlaicīgās dzīves. Viņai vajadzēs atlicināt laiku starp dažām miegam atvēlētām stundām un dienas darbu “Pīrsona un Pīrsona” aģentūrā, lai uzrakstītu sakarīgu avīzes interviju no visa tā, kas neapšaubāmi kļūs par flirtēšanā un vārdiskās divkaujās pavadītu vakaru. Radās savāda sajūta, ka kādā dziļākā līmenī viņi ir noslēguši vienošanos. Viņi abi zināja, ka dejo vajadzības uzspiestu deju.

Vai arī tā bija tikai viņas iztēle, šī vienošanās abu starpā? Vai tā bija tikai vēlamā pieņemšana par esošo?

– Šie daži pēdējie gadi – jūsu klusēšanas gadi…

– Ak! Atkal atgriežamies pie intervijas. – Viņš pārspīlēti izbolīja acis. – Man vajadzēja vienkārši uzaicināt jūs uz satikšanos kā normālam cilvēkam.

– Jūs slēpāties no pasaules, jo negribat tai piederēt. Jūs jutāties iedzīts slazdā, būdams Dižais rakstnieks. Iedzīts slazdā, būdams Sliktais zēns. Visi zināja, kas jūs esat, un sākumā jums tas patika, taču tad izrādījās, ka jūs to vairs nevēlaties. Jums nācās aizbēgt, lai varētu būt pats. Es nezinu, kur jūs esat bijis visu šo laiku un ko esat darījis, taču lietas būtība bija tieši tāda.

O’Konela seja atmaiga. Greisas plauksta atradās uz galda, un nu viņš pasniedzās un uzlika uz tās savējo, tā ka saskārās tikai viņu pirksti. Tikai pirksti. – Jūs esat tikpat gudra, cik skaista.

Vaids. – Cik nožēlojami ir dzirdēt tādu banalitāti no jums!

– Piedošanu, ka liku jums vilties. – Vīrieša pirksti vēl aizvien skāra viņējos. Tikai paši pirkstu galiņi. Taču ar to pietika. – Es esmu tikai vīrietis.

– Jebkurā gadījumā es neesmu skaista. Esmu pārāk stūraina. Pārāk kaulaina. Es labi ģērbjos. Zinu, kā sevi pasniegt, kur apgriezt matus. Mana gudrība ir daudz lielāka par manu skaistumu. – Greisai pār lūpām izlauzās nopūta. Viņai ļoti gribējās noliekt galvu – uz brīdi atbalstīt to pret vīrieša roku. Sajust, kā viņš noglāsta tai pakausi.

– Jūs apjautājāties par romānu. Nu, tāda nav. Šobrīd no manis nav daudz palicis pāri. Pēc… Nu, pēc dažiem pēdējiem gadiem.

– Tātad tā ir tāda kā rakstnieka aizture?

– Ne gluži. Manā gadījumā tas ir kas cits. Man tagad ir jāiepazīst cita veida dzīve. Pavisam atšķirīga no tās, kuru esmu baudījis agrāk, un tā kļūs par dzinējspēku manam romānam.

Violeta Lamora bija uzsākusi jaunu dziesmu. Tumšu, samtainu dziesmu par nebeidzamu nakti.

– Ko lai es saku intervijā? Par romānu?

– Sakiet, ko vien vēlaties. – Nu viņš cieši satvēra Greisas plaukstu.

– Sakiet to, ko jūsu lasītāji gribēs dzirdēt. Nekad nevar zināt – varbūt ar laiku tā izrādīsies patiesība.

Viņa rokas karstums. Melanholiskā dziesma. Alkohola radītais reibums. Viņa dzidrās acis un kaut kas klātesošs, taču ne gluži redzams aiz šī skatiena.

– Man gribas, kaut šis vakars nebeigtos, – viņa nedomājot noteica. – Es negribu atgriezties mājās.

Viņš pasmaidīja. – Es arī ne.

Ēdot desertu kopā ar Deksteru O’Konelu, es saprotu, ka jūtos visai savādi. Viņš nav tikai romānu rakstnieks vien. Viņš ir radījis īstu fenomenu. Es esmu Briesmone, kas vakariņo ar doktoru Frankenšteinu (lai arī visai labi ģērbusies briesmone ar nevainojamām manierēm). Nepārprotiet mani – arī pirms “Vīzijas” bija brīvas uzvedības sievietes; skaidrs, ka bija. O’Konels nav atbildīgs par to, ka es katru vakaru dodos dejot, tāpat kā tā nav Lūizes Bruksas vai Klāras Bovas, vai Koko Šaneles un “gatavs valkāšanai” revolūcijas vaina (lai gan, meitenes, jūs noteikti piekritīsiet, ka apģērbi mūsu ielās un katalogos mūsdienās ir daudz stilīgāki). Tomēr tas bija O’Konels, kurš izdomāja viņām apzīmējumu savā pirmajā īsajā stāstā. Tas bija O’Konels, kurš izveda šādu sievieti aplūkošanai pie visiem tiem līdz kaklam nopogātajiem tipiem, kuriem patīk nosodīt, bet kuri klusībā jutās aizgrābti. Viņi apbrīnoja dumpiniecisko, divdabīgo Veroniku. Arī Helēnu ar viņas nelaimīgo laulību un velnēna dabu. Un impulsīvo Džordžiju no “Nepaklausīgā dēla”. Vēl jau ir arī viņa īso stāstu varones: meitenes, kuras izspēlēja savus pielūdzējus citu pret citu, kuras apgrieza matus īsus un pārspēja savas sāncenses sievišķajā viltībā, kuras visu nakti dejoja un smēķēja, un dzēra. Šīs meitenes izklaidējās. Tieši pēc tā tik daudzas no mums alkst, vai ne, meitenes? Pirms mēs norimstamies un kļūstam par ģimenes mātēm (proti, tās no mums, kuras var atrast vīru). Dzīve tiek dzīvota ar nelielu paātrinājumu.

Kamēr es urbjos savā Pavlovas kūkā (ja kāda no jums nezina, tad tas ir jauns, dumpīgs deserts, kas atgādina kalnu ar sniegotu virsotni. Nosaukts primabalerīnas vārdā, tas ir gatavots no sakultiem olu baltumiem un liela cukura daudzuma), man sāk ataust apjēga par to, ka bez Dekstera O’Konela varbūt nebūtu arī Dimantes Grieznes. Tā nu gan ir savāda doma. Varbūt tieši šī iemesla dēļ viņš gribēja, lai tieši Mazā Es vadītu šo interviju.

Kad mēs viens no otra atvadāmies restorāna ārpusē, viņš pakrata manu plaukstu gluži lietišķā manierē. Vismaz viņa rokasspiediens ir uzticību izraisošs un spēcīgs.

Uzticēties viņam? Ne uz to pusi. Taču tādiem vīriešiem kā Deksters O’Konels tas nav svarīgi. Nav svarīgi, ko mēs gribam no viņa un ko viņš piedāvā. Viņš iemieso spožu, greznu dekadenci, kas nolasāma visos viņa stāstos. Dažas no mums varētu sapņot par šādu dzīvi, ja vien mums būtu tāda iespēja, taču varbūt mums nevajadzētu aizmirst, ka O’Konela stāstiem reti ir laimīgas beigas. Leģenda par O’Konela pieciem “pazaudētajiem” gadiem un skumjas viņa acīs mums vēsta, ka sapnis nozīmē tieši to. Vīziju.

Viņš noskūpstīja Greisu uz ielas. Lietū un tumsā. Pulkstens bija pāri trijiem, un viņi bija klaiņojuši apkārt, meklējot taksometru. Viņi atradās kaut kur Blūmsberijā, patvērušies zem veikala nojumes no lietus, kas piepeši bija pastiprinājies, kad viņš satvēra Greisu aiz pleciem un pievilka sev klāt.

Viņa to bija vēlējusies visu vakaru – šo tuvību. O’Konela ķermeņa pieskārienu viņai. Greisa to bija vēlējusies vēlilgi pirms šī vakara. Viņa aizvēra acis un ļāvās šai sajūtai, gribēdama, lai tā kļūtu par visu; lai tā liktu visai pārējai pasaulei izgaist, kaut vai tikai uz laiku. Vīrieša rokas uz viņas muguras bija spēcīgas un īstas. Viņa mute… Taču viņš jau bija atrāvies.

– Zini, es nekad neuzzināšu, kāda ir sajūta, skūpstot meiteni bez pieliekšanās. Tas ir gara auguma mīnuss.

– Es nostāšos uz pakāpiena, ja mēs tādu atradīsim.

Viņš iesmējās. – Neraizējies par pakāpieniem. Iesim uz manu viesnīcas istabu. Tu varēsi nostāties uz gultas.

Viņš pieliecās, lai noskūpstītu Greisu vēlreiz, un šoreiz tā bija viņa, kas atrāvās.

– Es nevaru, Dekster.

– Kāpēc ne? – Viņš izskatījās aizkaitināts. Vai varbūt vīlies. Bija grūti noteikt, ko īsti pauž šīs acis.

– Man ir jāiet mājās.

Viņš sabāza rokas dziļi kabatās. – Kāds tevi tur gaida? – Jā. Nē. Ne tā, kā tu iedomājies. Es dzīvoju kopā ar savu māsu un viņas abiem bērniem. Un mūsu māti.

– Tu gribi teikt, ka viņas netiks galā bez tevis vienu nakti? Patiesībā tikai pusi nakts?

– Man no rīta ir jāstrādā. Intervija ir jāpabeidz līdz dienas beigām. Es vienkārši esmu…

– Tu neesi no tādām? – Viņa balss bija izsmējīga. – Nu, tev neapšaubāmi izdevās mani maldināt, Dimante Griezne!

– Mani sauc Greisa. Greisa Rezerforda. Pa dienu es strādāju par reklāmas tekstu sacerētāju aģentūrā. Un man ir jārūpējas par trokšņainu ģimeni.

– Nu, nu. Šķiet, ka mums ir iestājies patiesības mirklis.

Mums laikam vajadzētu tev sameklēt taksometru, Greisa. Mēs iziesim ārā, tiklīdz lietus mazliet rimsies.

Viņa jau to nožēloja – savu atklāsmi. Tā bija izjaukusi burvību. Tagad, bez noslēpumainības elementa, kas Deksteru piesaistīja, viņš zaudēs interesi. Ar pieliektu galvu atstājusi patvērumu zem nojumes, Greisa ātri devās uz priekšu pa ielu, eļļainajam lietum izmērcējot viņas matus un apšļakstot kājas.

Soļi viņai aiz muguras. – Greisa, pagaidi! Kas notika?

– Tu zini, kas notika. – Viņa apcirtās apkārt. – Tu esi… tu esi tu.

– Un tu prāto, kāpēc es pazudu uz pieciem gadiem? Tu neesi vienīgā, kas slēpj savu vārdu. Beidz. Vismaz ļauj man tev palīdzēt atrast taksometru.

Viņš saņēma Greisu aiz rokas, nomurminādams kaut ko par laika apstākļiem šajā sasodītajā valstī, un viņi kopā devās uz Totenhemkortroudas pusi.

– Man tev kaut kas jāpajautā, – viņa ierunājās, kad lietus sāka rimties.

– Tās sasodītās intervijas sakarībā?

– Nē. Tas nav intervijas sakarībā. Dekster… – Tagad tu man liec satraukties ne pa jokam.

– Kas tevi saista ar Džonu Krāmeru?

Viņš apstājās kā iemiets un atkāpās no Greisas. – Vai tu nupat izrunāji tā cilvēka vārdu? Vai es sadzirdēju tevi pareizi?

– Viņš taču bija tas cilvēks no Savojas viesnīcas, vai ne? Tas, kurš izjauca mūsu nelielo satikšanos?

– Jēzīt! Vai es nekad neatbrīvošos no tā nelieša? – O’Konels paberzēja pieri, un viņa pleci nošļuka. Viņš izskatījās noguris.

– Viņš ir mūsu kaimiņš. Viņam ir visai draudzīgas attiecības ar manu māsu. Domāju, ka viņš varētu būt iemīlējies Nensijā.

– Jēzīt!

– Viņš man ieteica turēties tālāk no tevis. Kāpēc viņš tā darīja?

– Paklau… Mums ir savi rēķini, man un Krāmeram. Tā ir nejauka pagātne. Man likās, ka tas ir beidzies, taču nu viņš atkal uzrodas šeit, Londonā, lai gan mūsu starpā vajadzētu atrasties Atlantijas okeānam. Un tā tas turpinās. Un turpinās. Es būšu vecs vīrs un gulēšu uz nāves gultas, un pacelšu galvu, un tur viņš stāvēs. Tieši blakus kaulainajai. – Vai tu gribi teikt, ka viņš grasās tev atriebties? Ka viņš tev ir sekojis uz Londonu?

– Skat, redz, kur taksometrs! – O’Konels izstiepa roku, un taksometrs piebrauca klāt.

– Dekster?

– Tikai māte sauc mani par Deksteru. – Viņš atvēra Greisai automašīnas durvis un atkāpās malā, lai ļautu viņai iekāpt. – Dāma brauks uz Hempstedu! – viņš uzsauca šoferim.

– Vai tu negribi, lai tevi aizved?

– Tu brauc uz ziemeļiem. Es došos uz dienvidiem, uz Savojas viesnīcu.

– Nu, tādā gadījumā laikam atliek novēlēt labu nakti.

– Laikam gan. Vēl tiksimies, Greisa Rezerforda. Ak jā, un uzmanies no Krāmera! Neļauj viņam lenkt savu māsu. Vai sevi.