Читать книгу Kaisles atspulgi - Anna Deivisa - Страница 7

Jādomā, ka bija svētdienas rīts. Galvassāpes bija neciešamākas nekā parasti, kakls sūrstēja pēc visām tām cigaretēm (“tabaka ir grauzdēta un neietekmē kaklu” – ak, liecieties jel mierā!). Spogulī bija redzama izdēdējusi, acis samiegusi būtne garā kokvilnas pledā ar bālu ādu un ar vīnu notraipītu muti.

– Augstais dievs, – noteica Greisa neatpazīstamā (pat viņai pašai) citplanētietes balsī un nedroši devās uz durvīm.

Aiz viņas istabas durvīm valdīja kņada. Tillija spēlējās ar divām kaimiņu meitenēm. Izvilkusi laukā praktiski visas rotaļlietas, kas piederēja viņiem ar Fēliksu, viņa bija tās izkārtojusi rindās uz kāpnēm, lai spēlētu rotaļlietu veikalu. Meitenes pašlaik strīdējās par to, kura būs pārdevēja un kuras pircējas (viņas visas vēlējās būt pārdevējas). Fēlikss nekur nebija manāms, taču viņa klaigāšana bija dzirdama no kādas attālākas istabas, un brīdi pa brīdim to pārmāca pamācības “Nē, Fēliks. Tas nozīmēja nē!” labi pazīstamajā kalpones un bērnu neoficiālās auklītes Ednas īru izrunā. Vēl tālāk bija sadzirdama Greisas mātes neizlīdzinātā balss, viņai izmēģinot alta partiju no Hendeļa “Mesijas”.

– Tante Greisa, Letīcija uzvedas briesmīgi. Pasaki, lai viņa izbeidz! – Tillijai bija sarkani nokrāsoti vaigi, iespējams, ar lūpukrāsu, kas bija nočiepta tantei vai mātei. Abām pārējām meitenēm bija tādi paši lellīšu vaigi.

– Tikai ne tagad, mīļā! – Greisa, turēdamās pie kāpņu margām, laipoja lejā pa kāpnēm starp rotaļlietām. – Tante Greisa ir nevesela.

– Bet…

– Atceries mūsu norunu par svētdienu rītiem, Tillij…

Meitene nopūtās un neapmierināti sakrustoja rokas. Greisa vārgi novicināja plaukstu, lai aizgaiņātu šo vīziju, un tad turpināja ceļu līdz kāpņu apakšai un tālāk pa ēdamistabas durvīm.

– Lūk! Augšā ir. – Nensija, izskatīdamās ļoti spirgta, sēdēja pie galda, uz kura atradās tējas tase un Viktorijas kūkas gabals. Viņai iepretī, lejot tēju no viņu labākās sudraba tējkannas, sēdēja viņu amerikāņu kaimiņš, Džons Krāmers. Viņš arī izskatījās sakopts un veselīgs. Viņa acis bija tikpat spīdīgas kā kastaņi, kurus Greisa ar Tilliju bija vākusi parkā pagājušajā rudenī.

– Augstais dievs! – Greisa savilka kokvilnas mājastērpu ciešāk. Viņai gribējās sarauties un paslēpties aiz šī aizsega.

– Apburoši, – noteica Nensija.

– Priecājos jūs atkal satikt, mis Rezerforda!

– Sauciet viņu par Greisu, – sacīja Nensija. – “Mis Rezerforda” viņai vienmēr ir likusies dīvaina un vecmeitīga. Vai tā nav, mās?

– Piedošanu. Es… Atvainojiet. – Greisa pagriezās uz durvju pusi.

Taču Krāmers piestūma šķīvi pie tuvākā tukšā krēsla ar vārdiem: – Kūka ir ļoti laba. Un te ir pārāk daudz diviem cilvēkiem.

– Ak, paldies! Taču es katrā laikā varu to nobaudīt vēlāk. Man ir visai… – Greisa pagriezās pret Nensiju. – Vai esmu palaidusi garām brokastis?

Nensija sarauca uzacis. – Mīļā, pulkstenis ir gandrīz trīs.

– Ak. – Tas izskaidroja Tillijas nicīgo attieksmi, kad Greisa bija pieminējusi viņu svētdienas rīta “vienošanos”. Izsalkums guva virsroku pār viņas neērtību, tiekot pieķertai rītakleitā. Un jebkurā gadījumā Nensija jau bija skaidri pieteikusi savas tiesības uz Džonu Krāmeru. Tad kāda tam nozīme, ja Greisa izskatījās pēc grausta? – Nu tad es varētu ieēst kādu kūkas gabaliņu.

Tas bija Krāmers, kurš viņai nogrieza gabalu, un Krāmers, kurš piepildīja viņas tējas tasi. To darot, viņš nopilināja ar tēju balto galdautu un, nomurminājis atvainošanos, izsteidzās ārā, lai sameklētu kaut ko, ar ko to saslaucīt.

– Nu, tas ir interesanti. – Greisa nokoda kumosu no kūkas. – Ne katru rītu es tevi atrodu te vaļojamies ar neiedomājami izskatīgu vīrieti. Izskatās, ka viņš te jūtas kā savējais.

Nensija sarauca pieri. – Viņš atnāca, lai palūkotos, kā klājas Fēliksam. Ceru, ka tu neliksi man kaunēties.

– Es lai liktu tev kaunēties? Ja kādam te vajadzētu kaunēties, tad tikai man. Pati redzi, pēc kā es izskatos!

– Patiešām. – Nensija saknieba lūpas kā vienmēr, kad bija dusmīga. – Cikos tu atgriezies?

– Ak, es nezinu. Vai tam ir kāda nozīme?

Krāmers atgriezās ar dvieli un bez kādas jēgas izberzēja izlieto tēju.

– Neraizējies par to, Džon, – sacīja Nensija. – To tik un tā vajadzēja mazgāt. – Tie bija meli.

– Nu labi. – Uzsmaidīdams vienai un otrai māsai, viņš atkal apsēdās savā vietā.

– Tad kur jūs vakar vakarā bijāt, Greisa?

– Royal kafejnīcā un “Harmonijas alā”. – Greisai nācās nopūlēties, lai nedomātu par savu izskatu. Likās dīvaini atkāpties malā, lai ļautu Nensijai pirmajai pieteikt savas pretenzijas uz kādu vīrieti. Tomēr tā bija pareiza rīcība. Cenzdamās to sev iestāstīt, Greisa dzirdēja sevi pļāpājam par pagājušo vakaru. – Pēc tam bija ballīte mākslinieka darbnīcā Blūmsberijā. Briesmīgas gleznas, taču visai pieklājīgs džezs gramofonā un samērā interesanta mītiska dieva statuja ar ragiem un sešām rokām. Patiesībā no tās sanāca visai labs pakaramais. Pēc tam daži no mums devās uz Haidparku. Tam bija kāds noteikts iemesls, taču es vairs nespēju atcerēties, kāds. Jādomā, ka aukstajā dienas gaismā tas tāpat liksies nebūtisks, vai ne? – Viņa uzrunāja Nensiju. – Burvīga kūka, mās. Vai tu pati to izcepi, vai arī tas ir Ednas ražojums?

– To atnesa Džons.

– Cik mīļi no jūsu puses, Džon!

– Ak, ko nu, – noteica Krāmers. – Ir jauki, ja ir draudzīgi kaimiņi, ar kuriem tajā dalīties. Es tik bieži esmu viens pats savā mājā, ka jau sāku raizēties, vai nebūšu zaudējis spēju risināt sarunas. Un, vaļsirdīgi runājot, mana saimniecības vadītāja cep tik daudz, ka es jau esmu sācis apsvērt iespēju aizbultēt krāsni.

Ārpusē skaņu kakofonija kļuva skaļāka.

– Tad jūs strādājat mājās? – Greisa apjautājās. – Ar ko jūs nodarbojaties?

– Esmu žurnālists. New York Times korespondents Anglijā, taču dažreiz šo un to uzrakstu arī citiem izdevumiem. Tas ir mans blakus darbs.

– Cik aizraujoši. Vai esat iecerējis palikt Londonā ilgu laiku?

– Es nezinu. Palikšu tik ilgi, kamēr man būs interesanti. Greisa malkoja tēju un atļāvās ieskatīties viņam acīs.

– Vai jūs te atrodat daudz interesanta?

– Pagaidām jā. – Viņa skatiens kļuva ciešāks. Greisai likās, ka viņš lasa tās domas.

– Bet nākotnē… kas lai to zina?

– Un jūsu draugs no Savojas viesnīcas? Vai viņš šķiet interesants?

Izskatījās, ka Nensija vēlas kaut ko teikt, taču tad priekšnamā atskanēja kliedzieni un spiedzieni, kas liecināja par vardarbības uzliesmojumu četrgadīgo meiteņu starpā. Atvainojusies viņa piecēlās un devās ārā, lai nodibinātu kārtību.

Palikuši divatā, Krāmers un Greisa uzlūkoja viens otru pāri galdam. Protams, Greisai nevajadzēja to pieminēt, taču viņa nespēja noturēties. Patiesi, tas bija pārāk intriģējoši. Viņa bija prātojusi par to, kas saista Krāmeru ar Sātanu un kāpēc viņš tā reaģēja, kad uzradās Krāmers. Tagad likās, ka tam varētu būt kāds sakars ar žurnālistiku. Tas Greisā izraisīja vēl lielāku interesi par to, kas varētu būt viņas Sātans…

– Ko jūs īsti zināt? – Krāmers klusītēm apjautājās.

Greisa viņu uzlūkoja. Apsvēra situāciju. – Visu.

To izdzirdējis, viņš šķita nomierināmies. – Par to es ļoti šaubos. – Tad viņš piecēlās kājās. – Bija patīkami jūs abas satikt, taču nu man ir jāiet. Man līdz pulksten pieciem ir jāpabeidz raksts.

Viņš pasniedzās pēc durvju roktura un tad pavilcinājās, palūkodamies uz Greisu.

– Es jūsu vietā turētos no viņa tālāk.

– Kāpēc?

Krāmers paraustīja plecus. – Ja jau jūs tāpat visu zināt, man tas nav jāpaskaidro.

Vēlāk, kad bērni bija gultās un Ketrina ar savu draudzeni Klementīni bija iekārtojušās pie ēdamistabas galda, lai spēlētu kārtis, Greisa pierunāja Nensiju doties vakara pastaigā kopā ar viņu pa klusajām Hempstedas ieliņām un tad ievilināja viņu “Mitrā”. Nensija, kura reti kad izgāja no mājas bez bērniem, sākumā nevēlējās nekur doties, taču tad šī iespēja likās viņu iepriecinām.

– Tā. – Greisa novietoja uz galdiņa divas putojošas džina kokteiļa glāzes. Viņas paģiras bija veiksmīgi izvējojušās – un galu galā dzirkstošiem dzērieniem vajadzēja iedarboties uzmundrinoši, vai ne? Jebkurā gadījumā deguns likās dīvaini jutīgs. Viņa skaidri sajuta telpā valdošo smaržu. Tā bija šķebinoša, mikla smaka. Ar alu piesūcies paklājs, kas nekad netika kārtīgi iztīrīts. Slapja suņa spalva.

– Man vajadzētu tevi brīdināt… – Nensija iedzēra pirmo malku. – Mammīte ir nostājusies uz kara takas.

– Kādā sakarībā? – Greisa bija aizņemta, pētot bāru. Viņa bija izvēlējusies izdevīgu vietu stūrī, no kuras labi varēja saskatīt visus ienākošos un izejošos.

– Saistībā ar tavu sleju.

– Un kas tai vainas?

– Es nezinu. Viņa to šorīt lasīja – pēdējās nedēļas sleju –, visu laiku kaut ko murminādama, un tad aizmeta avīzi un aizgāja projām, vēl aizvien murminot un lamājoties. Tu zini, kādas tam mēdz būt sekas.

– Paldies par brīdinājumu. – Greisas smaids viegli sašķobījās. – Interesanti, kas viņai tur likās tik nepieņemams?

Nensija paraustīja plecus.

Greisa centās iegūt laiku, izņemot no somas savu melnkoka cigarešu iemuti un noņemoties ar aizkūpināšanu. – Man ir jāraksta apskati par restorāniem un naktsklubiem. Taču man gribētos domāt, ka es daru ko vairāk par to.

– Tu arī dari.

– Bet?

– Nav nekāda “bet”. Ne gluži. Un es patiešām nezinu, kas apbēdināja mammu. – Nensijas zilo acu zīlītes viegli sašaurinājās. – Bet varbūt…

– Jā?

– Nu, tu raksti tā, it kā pieņemtu, ka visas ir tādas kā tu. Ka visas katru vakaru dodas uz labākajiem krogiem, tērpušās vismodernākajās drēbēs, un raizējas par to visu. Tu raksti tā, it kā tas viss būtu vissvarīgākais dzīvē, un tā vien šķiet, ka, tavuprāt, cilvēki, kuri nedzīvo tādu dzīvi, ir… nu… varētu teikt, bezvērtīgi.

Greisa sajutās aizskarta. – Es tā nedomāju. Tu taču tam nepiekrīti?

– Mīļā, tu taču spēj paciest nelielu kritiku, ko? Tava slejair populāra, tev labi sanāk… Man ir tikai nelielas aizdomas par to, ka vairums tavu lasītāju nedzīvo tādu dzīvi kā tu. Tavu sleju viņi lasa garas un grūtas darba dienas beigās, kad bērni ir aizgājuši gulēt un viņiem beidzot ir radusies iespēja atpūtināt kājas. Viņi atrodas ārpusē un lūkojas iekšā. Lasot Dimanti Griezni, viņi jūtas kā teātrī. Vai varbūt kā zvērudārzā.

– Nensij, – Greisa pasniedzās un saņēma māsas plaukstu. – Lūdzu, nerunā tā. Ja es varētu, es mainītos ar tevi vietām, ne mirkli nedomājot. Tillija un Fēlikss…

– Es zinu. Patiešām, es to zinu. – Nensijas sejā parādījās drūma izteiksme, un viņa atbrīvoja roku. Viņa acīmredzami bija iedomājusies par Džordžu.

Greisa meklēja ko tādu, kas spētu novērst uzmanību. – Klau, Nensij, paskaties uz tiem abiem puišiem pie bāra. Nē, negriezies uz viņu pusi tik uzkrītoši.

– Un kas ir ar viņiem? – Nensija bija pati nevainība ar plati ieplestām acīm.

– Ak kungs, tu nu gan esi garlaicīga! Vai tu neievēroji, cik viņi ir izskatīgi? Neesmu viņus te agrāk manījusi.

– Greisa, tu esi nelabojama.

– Nu, viņi dažas reizes palūkojās uz mums, Bieži negadās redzēt divus, kuri būtu kaut cik pieņemami. Ne tajā pašā telpā un tajā pašā laikā, nemaz nerunājot par to, lai viņi patiešām būtu kopā.

Nensiju pamazām sāka pārņemt panika. – Nedari neko! Lūdzu. Mēs mierīgi iedzeram pa mēriņam. Man ar to pietiek.

Greisa iespurdzās. – Kā tev tīk. Tikai nestāsti man, ka es nedaru visu tavā labā.

– Es nekad tā neteiktu. Tu esi mīļa. Es tikai neesmu…

– Es zinu. – Greisa vēl aizvien vēroja abus vīriešus uz bāra ķebļiem. Tie bija labi ģērbušies vīrieši vecumā ap trīsdesmit pieciem gadiem, kuri bija iegrimuši dziļā sarunā.

– Tad kas ir ar mūsu jauno draugu Džonu Krāmeru?

– Kas tad ir ar viņu?

– Nu beidz taču, Nensij.

– Viņš ir kaimiņš. Viņš ir izturējies laipni pret mani.

– Dieva dēļ!

– Viņam patīk atrasties bērnu tuvumā. Viņam pašam Amerikā ir palikusi meita, kura mācās internātskolā, un viņš ilgojas pēc tās. Viņa sieva nomira pirms vairākiem gadiem. – Tomēr Nensija pietvīka, to sakot. Viņa allaž bija viegli sarkusi. Nensija nekad nebija spējusi pārliecinoši melot vai turēt kaut ko noslēpumā. Atšķirībā no Greisas.

– Tu viņu esi visai labi iepazinusi, vai ne? Un cik daudz laika tu esi ar viņu pavadījusi?

Nensija saknieba lūpas – samulsums atkāpās dusmu priekšā. – Kāpēc lai es pavadītu laiku kopā ar viņu? Es visu dienu esmu ieslēgta mājā, dienu pēc dienas ar mammu un bērniem – un beidzot uzrodas kāds, ar kuru es varu reizi pa reizei iziet pastaigā un prātīgi aprunāties. Džons Krāmers man ir izrādījis vienīgi pieklājību un cieņu. Mēs abi esam vientuļi.

– Skaidrs.

– Neskaties uz mani tā!

– Kā?

Nensija novēcināja rokas. – Tā… viszinīgi un ar pārākuma apziņu. Greisa, tu izskaties gluži kā mamma sliktā dienā.

– Tas, – Greisa noteica, – iespējams, ir nejaukākais, ko tu man jebkad esi teikusi.

– Nu, tu to biji pelnījusi. – Nensija iztukšoja savu glāzi. – Tev ir simtiem draugu vīriešu, kuri ir tikai draugi. Vai man nevar būt kaut vai viens bez visām šīm sarauktajām uzacīm un daudznozīmīgajiem izteicieniem? Vai tas ir tāpēc, ka tu ej uz darbu un es ne? Vai ir obligāti jāapgrozās vīriešu un biznesa pasaulē, lai tev tiktu piedotas platoniskas pazīšanās? Man draugi ir vajadzīgi tikpat ļoti kā tev.

– Ak, Nensij, es tikai ķircinājos.

– Nu, tavai zināšanai, starp mani un Džonu Krāmeru nav nekā cita, izņemot draudzību. – Viņa atkal sāka atgūt labo omu. Vētra bija pāri. – Bet kā tad ar tevi? Kurš ir tas noslēpumainais vīrietis, par kuru tu visu laiku raksti savā slejā?

– Es nerakstu par viņu visu laiku. Esmu viņu pieminējusi tikai divreiz. Patiesībā es nemaz nezinu, kas viņš ir. Vienīgais, ko es par viņu skaidri zinu, ir tas, ka viņi ar Džonu Krāmeru necieš viens otru.

– Tiešām? Dieva dēļ, kāpēc gan tā?

– Man nav ne vismazākās jausmas. – Greisa iztukšoja glāzi un nolika to uz galda ar būkšķi.

– Greisij, es patiešām ceru, ka tu nesaistīties ar kādu briesmīgu cilvēku. Tev ir vajadzīgs krietns vīrietis, kurš tevi saturēs grožos. Kas vainas vecajam labajam Dikijam? Viņš ir pilnīgi burvīgs, un mēs pēdējā laikā viņu vispār neredzam.

Greisa apsvēra atbildi, taču tad nolēma nepūlēties. Droši vien Nensija šā vai tā nemaz negaidīja sakarīgu skaidrojumu. Palūkojusies uz bāra pusi, viņa ieraudzīja divus tukšus ķebļus tur, kur bija sēdējuši abi izskatīgie vīrieši. – Viņi ir ņēmuši un aizgājuši, – Greisa noteica. – Tipiski! Vīrieši nespēj novērtēt neko labu, kad viņi to ierauga, vai ne? Vai iedzersim vēl pa glāzei?