Читать книгу Mēnessgaismas simfonija - Džūda Devero - Страница 2

Sofija centās apvaldīt dusmas, bet tas nebija viegli. Viņa juta tās virzāmies augšup no kuņģa kā žulti.

Viņa sēdēja pie savas vecās automašīnas stūres un atradās aptuveni divdesmit jūdžu attālumā no Edilīnas Virdžīnijas pavalstī. Apkārt pavērās skaists skats: ceļu ieskāva koki, un rietošās saules stari rotaļājās to lapās. Sofija par Edilīnu uzzināja no savas augstskolas laiku istabiņas biedrenes Kimas Oldridžas. Kopā ar trešo istabiņas iedzīvotāju Džeku Sofija uzjautrinājās par Kimas sniegto mazpilsētiņas aprakstu. Viņa apgalvoja, ka pilsētiņa esot kā paradīzes un vēl vienas paradīzes apvienojums.

– Visi visus pazīst! – Kima līksmi stāstīja.

Džeka lūdza paskaidrot, ko tas nozīmē. Kima pastāstīja par septiņām ģimenēm, kas ieradās Amerikā astoņpadsmitā gadsimta sākumā un nodibināja Edilīnas pilsētu.

– Tās pašas ģimenes joprojām dzīvo Edilīnā? – Džeka izbrīnā iesaucās.

– Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju ir šo septiņu sākotnējo ģimeņu pēcteči, tāpēc mūs visus vieno radniecīgas saites. Jā, mēs joprojām dzīvojam Edilīnā.

Kima runāja tik piesardzīgi, ka Džeka sāka viņu pratināt. Kima pastāstīja, ka pilsētā mīt arī citi, un tos dēvē par “jaunienācējiem”. Pat ģimenes, kuras apmetās Edilīnā deviņpadsmitā gadsimta sākumā, tika uzskatītas par “jaunpienācējām”.

Kad meitenes sāka diskutēt par dzīvi mazpilsētā, tās priekšrocībām un trūkumiem, Sofija atturējās no komentāriem. Viņa piebāza pilnu muti ar ēdienu un aizbildinājās ar to, ka nespēj parunāt. Reizēm Sofija piepeši atcerējās, ka viņai jābūt citur. Viņa darīja visu iespējamo, lai izvairītos no sarunām par bērnību.

Patiesībā Sofijai bija kauns. Kimas un Džekas bērnība bija gluži normāla. Viņas mēdza sūdzēties par kādu no vecākiem, brāli vai māsu, tomēr abas meitenes bērnībā tika mīlētas un sargātas. Sofijas bērnība bija citāda. Viņas māte mainīja mīļākos kā zeķes. Viņas dzīvoja nelielā pilsētiņā Teksasas pavalstī, kur valdīja Treeborne Foods un visuresoša nabadzība.

Sofija neatcerējās pirmo reizi, kad sameloja par savu izcelsmi. Viņa apgalvoja, ka ir dzimusi mazā, glītā pilsētiņā Teksasas pavalstī, kurā ir daudz atpūtas klubu un golfa laukumu. Daudziem bija patīkamas atmiņas par šo pilsētu, tāpēc Sofija turpināja melot.

Džeka un Kima to neievēroja. Viņas dzīvoja bezrūpīgi. Sofija centās iztēloties tādu prāta stāvokli, tomēr viņai tas neizdevās. Viņa visu mūžu vai nu steidzās kaut kam pretī, vai no kaut kā bēguļoja.

Sofija paskatījās uz biezo aploksni, kas bija nolikta uz blakus sēdekļa, un Treeborne logo šķietami glūnēja viņai pretī. Tas līdzinājās mirgojošai neona izkārtnei, kas periodiski ieslēdzas un izslēdzas.

Spalgs automašīnas skaņas signāls atsauca Sofiju īstenībā. Viņa bija tiktāl iegrimusi domās, ka šķērsoja nepārtraukto līniju un nokļuva pretējā joslā. Viņa strauji parāva stūri pa labi, ieraudzīja grants ceļu, kas nozuda mežā, un turpināja virzīties pa to. Nobraukusi tikai dažus jardus, ar kuriem pietika, lai noslēptos, Sofija apturēja automašīnu. Viņa izslēdza motoru un atbalstīja pieri pret stūri. Prātā zibēja ainas no iepriekšējo piecu gadu laikā piedzīvotā.

Sofijas mātes nāve izmainīja visu viņas dzīvi. Pēc augstskolas beigšanas viņa saņēma darba piedāvājumu, bet bija spiesta to noraidīt. Ja Sofija sāktu strādāt, viņai vajadzētu atstāt savu dzimto mazpilsētu Teksasas pavalstī. Tā kā viņas māsa nevarēja pamest mājvietu, Sofijai nācās doties dzīvot pie viņas. Todien Sofija jutās, kā darītu kaut ko cēlu. Viņa piezvanīja laipnajam vecajam vīram, kurš piedāvāja darbu.

– Darbs ir vienkāršs, – viņš paskaidroja, – tomēr tas ir labs sākums karjerai. Sofij, tu esi talantīga un ambicioza. Tu paveiksi daudz.

Kad Sofija zvanīja vecajam vīram, lai noraidītu darba piedāvājumu, viņa jutās kā svētā, jo atteicās no savām vajadzībām, lai varētu rūpēties par mīļo, nevainīgo, trauslo divpadsmit gadus veco māsu.

Vecais vīrs mēģināja Sofiju pierunāt.

– Sofij, tu esi pārāk jauna, lai to darītu. Vai tava māsa nevar dzīvot pie kāda cita radinieka? Pie mātesmāsas vai vecvecākiem, pie jebkura cita cilvēka?

– Viņai esmu tikai es. Ģimenē iestājušies negaidīti apstākļi. Līsai vajag…

– Ko vajag tev? – vīrietis teju vai kliedza.

Tomēr viņa vārdi nespēja mainīt Sofijas lēmumu atteikties no savas dzīves, lai turpmākos piecus gadus pavadītu rūpēs par māsu. Sofija gribēja viņu aizsargāt, uzturēt un mēģināt iemācīt prasmi izdzīvot. Tomēr klusībā viņa sāka vēlēties sasniegt kaut ko pati – iemīlēties un izveidot ģimeni. Tas Sofijai neizdevās.

Viņa izkāpa no automašīnas un palūkojās apkārt. Aiz koku zariem vīdēja lielceļš. Automašīnu bija maz, tikai daži apvidus auto, kam bija piestiprinātas laivas.

Sofija atbalstījās pret automašīnu, aizvēra acis un pavērsa seju pret sauli. Bija silts, tomēr gaisā jautās rudens tuvums. Citi cilvēki savu māju pagalmos grāba lapas un pasūtīja steriem malkas. Iespējams, viņi domāja par Pateicības dienu un to, kādus saldumus izdalīt bērniem nedēļas nogalē – Visu svēto dienas vakarā. Sofija bija ceļā. Viņa prātoja, vai Kārters pavadīs svētkus kopā ar savu līgavu. Ko Kārters viņai dāvinās Ziemassvētkos? Vai tā būs smalka, nevainojama rokassprādze ar briljantu, ko aplikt ap viņas mazo, nevainojamo aristokrātes roku?

Vai viņi kopā brauks no kalna ar ragaviņām?

Sofija atkal juta, kā prātu pārņem dusmas.

Kārteram bija tiesības uz savu… Sofija pielika pie mutes plaukstu, jo sajuta gandrīz nepārvaramu vēlmi kliegt. Toreiz Kārters viņai teica: “Tev jāsaprot, ka tu esi tāda meitene, kuru vīrieši…”

Viņa aizliedza sev atsaukt atmiņā vārdus, ko Kārters teica abu pēdējā kopējā vakarā. Veids, kādā viņš runāja, Sofiju sāpināja gandrīz tikpat ļoti kā paši vārdi. Kārteru izbrīnīja tas, ka Sofija nezināja kaut ko, viņaprāt, pašsaprotamu. Viņa raudzījās sejā, ko bija mīlējusi, un saprata – Kārters nejūtas atbildīgs. Vainīga bija tikai Sofija, jo pārpratusi Kārteru kopš paša sākuma. “Es biju pārliecināts, ka tu par to zini,” Kārters taisnojās, neizpratnē saraucis uzacis. “Tas bija tikai vienas vasaras romāns. Vai tad par to neraksta grāmatās? Nekas cits mūs nesaistīja, un vēlāk mēs šīs vasaras notikumus atcerēsimies ar prieku.”

Vārdi likās tik patiesi, ka Sofija sāka šaubīties par sevi un pieļāva domu, ka zinājusi patiesību, tikai atteikusies to atzīt. Jebkurā gadījumā viņa jutās sagrauta un pievilta. Sofija no visas sirds ticēja, ka mīl Kārteru un ka viņu jūtas ir abpusējas. Kārters uzklausīja viņas žēlabas par darbu un to, cik bieži viņa jutās kā palaidusi garām visu dzīvi, un visbeidzot sāka Sofiju skūpstīt, līdz viņa apklusa.

Pēc augstskolas absolvēšanas aizritēja gandrīz gads, līdz Sofija aptvēra, ka ir smagi ziedot pašas dzīvi, lai palīdzētu citam. No smejošas studentes viņa pārtapa jaunā sievietē, kura strādāja divos darbos. Sofija visu dienu stāvēja kājās, smaidīja, runājot ar klientiem, priekšniekiem, kolēģiem, un pēc darba laika beigām viņai bija citi pienākumi. Sofija izmēģināja visu: viņa bija viesmīle, administratore, pagaidu sekretāre, pārdevēja uz nepilnu slodzi. Neviens nevēlējās pieņemt Sofiju darbā uz ilgāku laiku, jo zināja: līdzko Līsa beigs skolu, Sofija dosies projām. Šāds dzīvesveids bija viņu nogurdinājis. Kad Sofija atgriezās mājās, Līsa palīdzēja pagatavot vakariņas, bet viņai bija jāpilda mājasdarbi. Turklāt kopā ar viņām dzīvoja patēvs Ērnijs. Vienmēr klātesošais un vērīgais vīrietis ar dzēriena pudeli rokā gaidīja brīdi, kad Sofija novērsīs skatienu. Viņa gribēja aizvest Līsu projām no pilsētas, tomēr Ērnijs bija meitenes aizbildnis, tāpēc viņas bija spiestas palikt. Līdzko Sofija atgriezās pilsētā, Ērnijs paziņoja, ka ir savainojis muguru un pametis autovadītāja darbu Treeborne Foods. Tas nozīmēja, ka ģimenes uzturēšanas pienākums uzgūla Sofijas pleciem. Viņa runāja ar juristu par iespēju kļūt par māsas aizbildni, bet jurists paskaidroja, ka tiesu darbi izmaksātu pārāk daudz. Ērnijs nebija iepriekš sodīts un apgalvoja, ka uzreiz pēc atlabšanas atgriezīsies darbā. Turklāt Līsas māte pirms nāves piešķīra Ērnijam aizbildņa tiesības, un abu laulība bija likumīgi noslēgta. Sofijai neatlika nekas cits kā vien gaidīt, kad māsa kļūs pilngadīga.

Kopumā Sofijas dzīve kopš augstskolas absolvēšanas bija stresa pilna, līdz viņa satika Kārteru. Vairāku gadu garumā Sofijas dzīves centrā bija māsa, bet Līsa atrada nepilnas slodzes darbu, un Sofijai kļuva vieglāk. Pirmo reizi vairāku gadu laikā viņai parādījās pa kādam brīdim, ko veltīt sev, un tad Sofijas dzīvē uzradās Kārters. Viņa iespaidā Sofija saprata, ka vēlas ne tikai strādāt radošu darbu, bet arī izveidot ģimeni. Ģimene bija svarīgākais Sofijas dzīvē. Otro vietu ieņēma māksla.

Viņa atkāpās no automašīnas un aplūkoja apkārt esošo mežu. Sofija cerēja, ka tas viss ir palicis pagātnē. Pirms divām dienām viņa aizveda Līsu uz pavalsts augstskolu, un bankā bija noguldīta naudas summa, ar ko pietika pirmā studiju gada izmaksu nosegšanai. Atvadoties abas māsas apskāvās un raudāja un Līsa Sofijai pateicās. Sofija mīlēja māsu un zināja, ka viņai Līsas pietrūks, tomēr viņa jutās brīva un tikusi pie iespējas veidot savu dzīvi no jauna. Svarīgākais cilvēks Sofijas jaunajā dzīvē bija Kārters Trīborns – vīrietis, kuru viņa bija iemīlējusi.

Divsimt jūdžu garo ceļu līdz patēva mājai Sofija mēroja, būdama lieliskā garastāvoklī, un viņa jutās labāk nekā jebkad agrāk. Sofija plānoja turpināt darbu mākslas jomā, ko bija apguvusi augstskolā, un pavadīt atlikušo dzīvi kopā ar Kārteru. Viņa piederība Trībornu ģimenei varēja radīt problēmas, bet Sofija bija gatava tām pielāgoties. Viņa vairākas reizes bija satikusi Kārtera tēvu, kurš rūpīgi uzklausīja visu viņas sakāmo. Viņš atstāja ļoti patīkama cilvēka iespaidu un nemaz nešķita tik biedējošs, par kādu viņu uzskatīja pārējie. Viņi pret Trīborna kungu izturējās ar bijību, jo viņa milzīgajā fabrikā strādāja visi pilsētas iedzīvotāji.

Sofija gribot negribot salīdzināja Kārtera tēvu ar savu slinko patēvu – alkoholiķi. Viņš bija cilvēks, no kura Sofijai vajadzēja pasargāt māsu. Pēc tam, kad bija aizvedusi Līsu uz augstskolu, Sofija atgriezās mājā, ko bija iegādājusies viņas māte; Sofija kopš mātes nāves maksāja hipotekāro kredītu. Ērnijs sveiciena vietā prasīja, ko Sofija gatavos vakariņās. Viņa pasmaidīja un atbildēja patēvam, ka viņam jāgatavo pašam.

Pēc desmit minūtēm Sofija ieradās Kārtera mājās. Viņi mīlējās, un pēc tam Kārters paziņoja, ka nākamā gada pavasarī precēsies ar citu meiteni. Viņa un Sofijas attiecības bijis tikai “vasaras romāns”.

Reizēm emociju uzplūdā cilvēki zaudē spēju domāt. Kārters pilnībā izmantoja Sofijas apjukuma stāvokli: iegrūda sievietei rokās viņas drēbes un gandrīz vai ar varu izstūma laukā pa mājas parādes durvīm. Tad Kārters uzspieda uz viņas pieres šķīstu skūpstu un aizvēra durvis. Sofija nezināja, cik ilgi tur stāvējusi – varbūt tās bija desmit minūtes, varbūt stunda. Viņa nespēja koncentrēt skatienu vai atsākt domāt. Piepeši viņai ienāca prātā, ka tas bijis kāds novēlots aprīļa joks. Kārters viņu vienkārši izmuļķojis.

Viņa atvēra lielā nama durvis un iegāja iekšā. Priekšā rēgojās milzīgais vestibils un platās, izliektās kāpnes. Sofija klusi un nesteidzīgi uzkāpa pa kāpnēm, uz kurām bija uzklāts paklājs. Viņas sirds strauji pukstēja. Sofija nosprieda, ka nepareizi saklausījusi Kārtera teikto.

Apstājusies pie viņa istabas, Sofija tajā ielūkojās pa atvērtajām durvīm. Atgūlies gultā un uzgriezis Sofijai muguru, Kārters runāja pa telefonu. Viņš runāja klusā un pavedinošā balsī, ko Sofija bija dzirdējusi neskaitāmas reizes. Bet tagad viņš pavedinošos vārdus veltīja kādai sievietei, vārdā Treisija.

Sofija izdzirdēja troksni apakšstāvā un atjēdzās. Viņa slapstījās pilsētas turīgākās ģimenes namā, un pa kāpnēm augšup devās pats Trīborna kungs.

Viņai neatlika nekas cits kā noslēpties aiz pavērtajām Kārtera istabas durvīm.

Trīborna kungs apstājās durvīs, un nodārdēja viņa spēcīgā balss, ko labi pazina vairāki tūkstoši Treeborne Foods strādnieku.

– Vai tu tiki vaļā no tās meitenes?

– Jā, tēt, – Kārters atbildēja, un viņa balsī bija ne kripatas nožēlas.

– Labi! – Trīborna kungs teica. – Viņa ir glīta, tomēr mēs nedrīkstam uzturēt attiecības ar viņas ģimeni. Mums ir jāsaglabā statuss. Mums…

– Es zinu, – Kārters garlaikoti attrauca. – Tu to visu stāsti jau kopš manas dzimšanas. Es gribu turpināt sarunu ar Treisiju.

– Pasveicini viņas tēvu, – Trīborna tēvs atbildēja un devās projām pa gaiteni.

Kad Kārters aizvēra guļamistabas durvis un Sofija palika gaitenī, viņa gandrīz zaudēja samaņu. Pirmais impulss lika pēc iespējas ātrāk izkļūt no mājas. Nonākusi līdz pirmajam pakāpienam, Sofija spēji apstājās. Piepeši viņai kļuva skaidrs, kas jādara. Viņa pagriezās, pārliecināti aizsoļoja garām Kārtera istabai un iegāja viņa tēva kabinetā. Durvis bija atvērtas, un telpā neviena nebija. Uz lielā ozolkoka galda bija tas. Recepšu grāmata. Pirms divām stundām Kārters to bija izņēmis no seifa.

Trībornu pavārgrāmata mazpilsētā bija leģendāra, un to pieminēja visas uzņēmuma reklāmas. Pastāvēja uzskats, ka visus uzņēmumā ražotos saldētos ēdienus gatavo pēc slepenām receptēm, ko nākamajām paaudzēm nodevusi Trīborna kunga vecmāmiņa. Katru ēdiena iepakojumu rotāja viņas stilizēts attēls. Vecmāmiņas seju un Trībornu uzņēmuma logotipu pazina lielākā daļa amerikāņu.

Kad Sofija tās dienas vakarā ieradās Trībornu namā, viņa nerimās runāt par saviem nākotnes plāniem – arī par Kārteru – un veltīja maz uzmanības mīlēšanās procesam. Tas Kārteru nokaitināja. Turklāt viņš jau zināja, ka tas ir abu pēdējais kopīgais vakars.

Visbeidzot viņš atmeta ar roku centieniem piesaistīt Sofijas uzmanību un piedāvāja parādīt viņai grāmatu. Sofija uzreiz saprata, par ko ir runa, un klusējot skatījās uz Kārteru, vienlaikus pagodināta un samulsusi. Visi pilsētas iedzīvotāji zināja, ka recepšu grāmatu ir redzējuši tikai Trībornu ģimenes pārstāvji un viņu laulātie draugi.

Bet Kārters gribēja parādīt grāmatu Sofijai.

Viņam izrādījās taisnība – pati doma par šādu godu novērsa Sofijas uzmanību no visa pārējā. Turēdams Sofijas roku, Kārters ieveda viņu sava tēva darbistabā, kuras sienas bija izklātas ar paneļiem. Viņš pavirzīja sānis gleznotu portretu un atvēra aiz tā noslēpto seifu, un lepni izcēla no tā lielu, biezu aploksni.

Sofija domāja, ka viņš atvērs aploksni un parādīs viņai tās saturu, bet Kārters to nedarīja. Tā vietā viņš ielika aploksni Sofijas izstieptajās rokās. Kad viņa grasījās to atvērt, Kārters aploksni atņēma un grasījās ielikt to atpakaļ seifā. Viņš nepaspēja to izdarīt, jo Sofija sāka vīrieti skūpstīt. Apziņa, ka viņai ļauts pieskarties tik svarīgam priekšmetam, uzbudināja. Turklāt tas liecināja, ka abu attiecības ir patiesi nopietnas. Kārters steidzīgi nometa aploksni uz sava tēva lielā galda un mīlējās ar Sofiju uz kabineta grīdas.

Pēc tam Kārters paziņoja, ka viņu attiecības ir beigušās, un izstūma Sofiju laukā pa durvīm. Noklausījusies Kārtera un viņa tēva sarunu, kurā abi vīrieši Sofiju noniecināja, viņa iztaisnoja muguru un apņēmīgi aizsoļoja pa krāšņi izdekorēto gaiteni. Viņa paņēma aploksni, kurā bija ievietota rūpīgi saudzētā pavārgrāmata, un pasita to padusē. Sofija pagriezās un ieraudzīja, ka seifa durvis joprojām ir atvērtas. Tajā vīdēja vairākas simtdolāru banknošu kaudzītes. Viņa izjuta kārdinājumu pastiept roku un paņemt dažas kaudzītes sev, tomēr to nedarīja. Sofija bezrūpīgi aizcirta seifa smagās durvis un pasmaidīja, izdzirdot būkšķi. Nemainīgi lepnā gaitā Sofija devās lejup pa kāpnēm un izgāja pa nama durvīm.

Kad Sofija nokļuva mājās, nevaldāmās dusmas lika viņai justies stiprai un par sevi pārliecinātai. Viņa iekrita gultā un iegrima dziļā miegā. Pamodusies nākamajā rītā, Sofija uzreiz zināja, ko darīs. Nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai visu viņas nelielo mantību sakārtotu ceļojumu somās, plastmasas maisos un divās kartona kastēs.

Kad Sofija izgāja pa durvīm, viņai sekoja patēvs, turēdams rokā dzērienu.

– Tu taču negrasies doties projām? Brīvlaikā te atgriezīsies Līsa, tāpēc es tev iesaku nebraukt projām, – Ērnijs teica, un viņa kalsnajā sejā parādījās smīns. – Nāc vien atpakaļ un…

Sofija paskaidroja, kas Ērnijam būtu jāiesāk ar saviem draudiem. Kad viņa atvēra automašīnas durvis, atskanēja mobilā telefona zvans. Zvanītājs bija Kārters. Iespējams, ka viņš jau bija uzzinājis par nozudušo grāmatu, bet Sofija nevēlējās par to pārliecināties.

Viņa pasvieda mobilo telefonu patēva virzienā. Viņš to nenoķēra, un telefons nokrita brūnajā piemājas zālē. Tas joprojām zvanīja, un Ērnijs, dusmīgi murminādams, centās to pacelt. Sofija iekāpa mašīnā un sāka braukt. Pusdienlaikā viņa iegādājās citu telefonu un aizsūtīja Kimai īsziņu ar tekstu “MAN IR VAJADZĪGS DARBS UN PASLĒPTUVE”. Sofija gana labi pazina savu draudzeni un zināja, ka pat pēc vairāku gadu garumā pārtrūkušiem sakariem Kima viņai palīdzēs.

Kima nekavējoties atbildēja. Viņa rakstīja, ka atrodas ārpus pilsētas, bet tūlīt ķersies pie darba. Pēc stundas Kima piezvanīja un paziņoja, ka ir visu nokārtojusi. Bija patīkami dzirdēt viņas balsi. Kima paskaidroja, ka Sofija var apmesties Vingeitas kundzes mājā Edilīnas pilsētā un iekārtoties pagaidu darbā par Kimas brāļa palīdzi. “Rīdam ir vajadzīgs kāds, kurš palīdzētu sakārtot viņa dzīvi, bet viņš to labprātīgi neatzīs,” Kima paskaidroja. “Es tev drīzumā atradīšu citu darbu, jo manam brālim ir nelāgs raksturs. Neviens nav pelnījis tādu izturēšanos. Viņa trīs pašreizējās darbinieces grib darbu pamest, bet Rīds nemitīgi paaugstina viņu algu, lai no tā atturētu. Manuprāt, personāls saņem lielāku atalgojumu nekā pats Rīds.”

Kima bija labā un pļāpīgā noskaņojumā un ne reizi nepūlējās izdibināt, ar kādām grūtībām Sofija saskārusies. Kad Sofija sāka neveikli taisnoties par ilgajiem klusuma gadiem un vajadzību pēc paslēptuves, Kima viņu pārtrauca. “Es priecājos, ka tu atkal esi manā dzīvē. Kad atgriezīšos mājās, mēs parunāsim, un tu pati vari izvēlēties, cik daudz man stāstīt. Pagaidām tev jānokļūst drošībā.”

Viņas teiktais bija tik trāpīgs, ka uzreiz pēc sarunas beigām Sofija pirmo reizi ļāvās asarām. Tomēr viņa apzinājās, ka nedrīkst sevi tā lutināt.

Sofija pavadīja nakti viesnīcā. Viņa bija ietaupījusi mazliet naudas, ko rūpīgi slēpa no patēva un neuzticēja pat mazpilsētas bankai. Uzreiz pēc saullēkta viņa devās ceļā. Kad viņa tuvojās Edilīnai, dusmas bija mazinājušās. Sofija pret savu gribu salīdzināja sevi ar Kimu un Džeku. Viņas bija vienaudzes, bet abām pārējām sievietēm bija brīnišķīgs darbs, un ar interneta starpniecību Sofija uzzināja, ka abas ir apprecējušās. Dažreiz Sofija jutās tā, it kā dzīvokļa biedrenes būtu apmeklējusi krustmāte feja, bet viņa pati palikusi bešā.

Sofija papurināja galvu, lai aizgaiņātu nepatīkamās domas. Kad viņas māte pirms vairākiem gadiem paziņoja, ka vēlas precēties ar Ērniju, Sofija jau paredzēja nākotni. Tobrīd viņa mācījās augstskolas studiju programmas trešajā kursā un viņas māte bija slima. “Viņš grib precēties tikai tāpēc, lai iegūtu aizbildniecību pār Līsu pēc tam, kad…” Sofija aprāvās. “Pēc tam, kad es nomiršu?” māte turpināja. “Pasaki to skaļi! Es zinu, ka tas notiks. Līsa prot parūpēties par sevi pati. Problēmas ir tikai tev.” Sofijai bija nepatīkami to dzirdēt. Viņa ar lielām pūlēm iestājās augstskolā. Kad Sofija uz to norādīja mātei, viņa nicīgi nošņācās: “Sofij, tu esi sapņotāja. Padomā par faktiem! Tu iestājies augstskolā, bet studē mākslu! Tā ir bezjēdzīga izglītība. Kāpēc tu nemācies kaut ko tādu, kas tev palīdzēs atrast darbu? Kļūsti par ārsti vai juristi, vai vismaz par kāda ārsta vai jurista palīdzi.” Sofijai atkal nebija, ko atbildēt.

Māte nomira divas dienas pirms Sofijas augstskolas izlaiduma, un viņa devās mājup, lai varētu piedalīties bērēs. Nokļuvusi mājās, Sofija ievēroja kāros skatienus, ar kādiem patēvs apveltīja viņas māsu. Viņa nolēma pavadīt mājās vasaru, bet tā arī nekur neaizbrauca – līdz pat iepriekšējai dienai.

Sofija piegāja pie automašīnas pasažierdurvīm un atvēra tās, tad brīdi vilcinājās. Vai pie manis patiešām ir tā grāmata, uz kuras pamata uzcelta visa Trībornu impērija? Vai man seko policija? Sofija bija paņēmusi līdzi klēpjdatoru, bet nebija ielūkojusies internetā. Vienkāršajā telefonā trūka interneta pieslēguma, tāpēc Sofija nezināja, kas notiek. Vai iesaistīsies federālie aģenti? Pie cik seniem draugiem viņi mani meklēs? Sofija un Kima nebija sazinājušās kopš augstskolas beigšanas, tāpēc viņas telefonsarunu ierakstos neparādījās zvani uz Edilīnu.

Sofija aizcirta automašīnas durvis un nodomāja, ka grāmata jāatdod. Viņa apsvēra iespēju ierasties Edilīnā un nosūtīt mapi atpakaļ Kārteram. Ja ģimene ir uzsākusi Sofijas vajāšanu, iespējams, ka viņi to pārtrauks, ja atgūs grāmatu.

Viņa apsēdās pie automašīnas stūres un pagrieza atslēgu, bet nekas nenotika. Motors bija pagalam.

– Gluži kā mana dzīve, – Sofija nomurmināja. Iepriekš viņai patika lauku apvidus, bet tagad tas šķita biedējošs. Viņa bija apturējusi automašīnu uz grantēta ceļa, kas dažu pēdu attālumā aprāvās un nebija redzams no galvenā lielceļa. Sofija zināja, ka drīz satumsīs, un, ja paliks automašīnā, viņu nemūžam neatradīs.

Viņa paskatījās uz savu mobilo telefonu. Signāla nebija. Viņa izkāpa no automašīnas un pastaigāja apkārt, turēdama aparātu augšup pastieptā rokā, bet tas nespēja uztvert zonu.

Atlika tikai viens – iet kājām. Sofija atvēra bagāžas nodalījumu un pārmeklēja somas un kastes, līdz atrada savus skriešanai paredzētos apavus. Protams, Sofija nemēdza skriet. Viņa nebija sportiska. Pēdējo gadu laikā viņas fiziskās aktivitātes aprobežojās ar gājienu no galda līdz ūdens automātam.

Sofija noāva glītās sandales zelta krāsā, uzvilka īszeķes un sasēja lielo kurpju auklas. Viņa paņēma sārtu jaku, ko uzģērba pāri vasaras kleitai. Bija skaidrs, ka ceļā uz Edilīnu kļūs vēss. Sofija piegāja pie automašīnas priekšējām durvīm, paņēma rokassomu un visbeidzot arī lielo aploksni. Viņa bija atstājusi iepirkumu maisu uz virtuves krēsla, tāpēc nebija nekā, kur aploksni ielikt.

Viņa vēlreiz mēģināja iedarbināt mašīnu, tomēr nekas nenotika, tāpēc viņa aizslēdza durvis un devās lielceļa virzienā. Koku mestā ēna bija tā sabiezējusi, ka bija gandrīz pavisam tumšs. Lapas iekustināja vēja brāzma, un Sofija savilka jaku ciešāk. Izdzirdējusi pa ceļu tuvojamies automašīnu, viņa instinktīvi atkāpās ēnā un nogaidīja, līdz tā pabrauc garām. Prātā rosījās atmiņas par visiem šausmu stāstiem, kuros bija iesaistīti vientuļi ceļotāji un sērijveida slepkavas, kas uzņēma tos savās automašīnās. Kad automašīna aizbrauca, Sofija turpināja ceļu un pārmeta sev par muļķīgām iedomām. Pēc Kimas teiktā, Edilīna bija drošākā vieta uz pasaules. Tur nenotika nekas slikts, izņemot dažas lielu apmēru zādzības pēdējo gadu laikā, par kurām Sofija izlasīja internetā, bet viņa nolēma par tām nedomāt.

Garām pabrauca vēl divas mašīnas, un abas reizes Sofija nogaidīja koku pavēnī.

– Ja es turpināšu tādā garā, es nemūžam nenokļūšu pilsētā, – viņa skaļi runāja un noskurinājās, iztēlodamās gājienu pa ceļu pusnaktī. Laiku pa laikam viņa uzkāpa uz ceļa un pārbaudīja telefonu, bet signāla joprojām nebija. Tomēr Sofija bija nogājusi ne vairāk par jūdzi.

Aizrāvusies ar centieniem uztvert zonu, Sofija nedzirdēja tuvojošās automašīnas radīto troksni. Tā parādījās ceļa līkumā, raidīdama tik spožus staru kūļus, ka apžilbināja sievieti gluži kā briedi, kas izskrējis uz braucamās daļas. Automašīna brauca tieši viņai virsū! Sofija skaidri redzēja BMW simbolu dažu pēdu attālumā. Prātā bija tikai viena doma: izdzīvot! Sofija pacēla rokas un kā nirējs, kurš metas ūdenī, strauji metās uz ceļa malu. Viņa piezemējās uz sejas asu pundurozola zaru murskulī, un mute piebira pilna ar zemi. Sofija spēji pagriezās un pievērsa skatienu ceļam, kur maza BMW markas automašīna sudrabotā krāsā pārbrauca pāri viņas telefonam un grāmatai. Par laimi, Sofija bija pārlikusi rokassomu šķērsām pāri krūtīm, tāpēc tā nebija pazaudēta. Automašīna neapstājoties turpināja ceļu.

Kad Sofija piecēlās kājās, viņa sajuta sāpes visā ķermenī. Nokļuvusi atpakaļ uz ceļa, viņa savāca telefona atliekas un pacēla aploksni. Uz tās bija redzamas riepu atstātas pēdas, un viens stūris bija atplēsts vaļā. Bija tumšs, tomēr Sofija redzēja, ka aploksnē ievietotā grāmata ir apbružāta un tās lapas salocītas. Viņa nezināja, vai grāmata tāda bijusi iepriekš, vai arī tās ir BMW vadītāja pārgalvīgās rīcības sekas.

Sofija ar telefona atliekām un aploksni rokās nogāja ceļa malā un brīdi cīnījās ar asarām. Iespējams, viņa netiktu sodīta, ja atdotu grāmatu nevainojamā stāvoklī, bet tagad tā izskatījās gandrīz iznīcināta. Sofijai draudēja cietumsods kāda riebīga autovadītāja dēļ…

Viņa izvilka no matiem lapas, izspļāva mutē sabirušo zemi un noslaucīja asiņainās skrambas uz rokām un kājām. Sofija zināja, ka rīkojas nepareizi, bet viņai vajadzēja atbrīvoties no dusmām. Pretējā gadījumā viņa iekristu bedrē un nemūžam no tās neizkļūtu.

Sofija devās ceļā. Šoreiz viņa neslēpās no automašīnām, bet turpināja iet. Trīs vadītāji – vientuļi vīrieši – piedāvāja sievieti aizvest. Sofijas dusmas pieauga ar katru mirkli, un, apveltījusi vīriešus ar naidpilniem skatieniem, viņa tiem visiem atteica.

Kājas smeldza, ievainojumi un nobrāzumi sāpēja, pēdas pārklājās ar tulznām. Katra Sofijas ķermeņa colla šķietami izstaroja sāpes. Tomēr viņa turpināja ceļu, atsaukdama atmiņā dārgo automašīnu, kas pārbrauca pāri grāmatai. Sievietes prātā tas līdzinājās Kārtera nevērīgajai rīcībai; arī viņš ne reizi neatskatījās. Viņa spēra soļus citu pēc cita ar tik lielu spēku, ka ķermenim cauri izskrēja trieciena vilnis. Tomēr Sofija neapstājoties turpināja ceļu, gluži tāpat kā automašīnas vadītājs.

Pirms Sofija ieraudzīja krogu, viņa dzirdēja no tā plūstošo troksni. Tas nebija skaļš, bet, kad kroga durvis tika atvērtas, atskanēja rokmūzikas un kantrimūzikas simfonija.

Sofijas soļi kļuva lēnāki. Viņa bija atradusi apdzīvotu vietu. Tas nozīmēja, ka varēs pasūtīt taksometru. Varbūt Vingeitas kundze, Sofijas dzīvojamā nama īpašniece, varēs atbraukt viņai pakaļ. Ja Edilīna patiešām bija tik laba pilsēta, par kādu to uzskatīja Kima, te vajadzēja būt palīgiem.

Kad Sofija apstājās, lai palaistu garām automašīnu, viņa to ieraudzīja. Stāvlaukuma kreisajā malā bija novietots tas pats sudrabotais BMW markas auto, kas gandrīz notrieca pašu Sofiju, iznīcināja viņas telefonu un visdrīzāk panāca to, ka viņai būs jāpavada vairāki gadi cietumā. Sofija atmeta galvu, sasprindzināja nobrāzto žokli un, pasitusi padusē apbružātajā aploksnē ielikto pavārgrāmatu, devās pāri ielai.

Nokļuvusi restorānā, Sofija apžilba, tāpēc nostājās durvju ailē, lai palūkotos apkārt. Apkārt valdīja miers, pie galdiņiem sasēdušie cilvēki milzīgos apjomos tiesāja eļļā vārītus ēdienus. Tas bija Amerikai raksturīgs skats. Pa kreisi atradās liels mūzikas automāts, vieta dejām un daži galdiņi, pie kuriem sēdošie vīrieši un sievietes dzēra alu no kausiem un ēda vistu spārniņus no milzīgām bļodām. Sofija bija pārliecināta, ka spēs pazīt cilvēku, kurš viņu gandrīz nogalināja.

Ceļa pēdējās pāris jūdzes Sofija pavadīja, iztēlodamās garenu seju, tuvu novietotas acis un pat lielas ausis. Garu un kalsnu, un, protams, turīgu vīrieti. Kārtera ģimene bija turīga. Ja viņš notriektu sievieti, tad brīnītos, kāpēc viņa nepavācās malā. Vai Kārters sauktu savu upuri par “vasaras noziegumu”?

Viņa piegāja pie bāra letes un gaidīja, līdz pienāca bārmenis. Tas bija jauns vīrietis ar gaišiem matiem un zilām acīm.

– Sveika! Kas ar tevi noticis? – viņš jautāja.

– Mani gandrīz notrieca automašīna.

Puisis izskatījās norūpējies.

– Tiešām? Vai gribi, lai sazinos ar šerifu?

Sofija satvēra nozagto grāmatu ciešāk.

– Nē, – viņa nelokāmi noteica. – Es tikai vēlos noskaidrot, kam pieder sudrabkrāsas BMW.

Bārmenis pavēra muti, grasīdamies kaut ko teikt, bet pie bāra letes sēdoša sieviete ierunājās pirmā.

– Vai redzi to čali zilā kreklā?

– Vai tas ir viņš? – Sofija vaicāja.

– Jā, tas ir viņš, – sieviete atbildēja.

– Gārlenda kundze, – bārmenis iesāka, – es nedomāju… – Liec aiz auss, – sieviete uzrunāja Sofiju, – tas cilvēks ir draņķis. Viņš uzskata, ka zina vairāk par jebkuru citu pilsētas iedzīvotāju. Es gribu, lai kāds viņu noliek pie vietas.

Sofija neatbildēja, tikai palocīja galvu un devās taisnā ceļā pie norādītā galdiņa. Vīrietis sēdēja ar muguru pret viņu, tāpēc seja nebija redzama. Pie galdiņa bija vēl divi citi vīrieši, kuru acis, Sofijai parādoties, iemirdzējās. Viņa nelikās par tiem ne zinis un nostājās Gārlenda kundzes parādītā vīrieša priekšā.

Vīrietis bija ārkārtīgi pievilcīgs, bet izskatījās noguris un noskumis, un Sofijai kļuva viņa žēl. Bet, viņu ieraudzījis, vīrietis tā saviebās, it kā Sofija no viņa grasītos pieprasīt kādu pakalpojumu. Tas sievieti salauza. Viņa gribēja tikai parunāt un pateikt visu, ko domā, bet negrasījās pieļaut, ka viņu uzlūko kā… slogu. Sofija nevienam nebija slogs, viņa kopš sešpadsmit gadu vecumā sāka strādāt.

Viņa lepojās ar prasmi uzturēt sevi pati.

– Vai varu palīdzēt? – vīrietis jautāja zemā balsī, it kā gaidītu, ka Sofija pieprasīs kaut ko briesmīgu.

– Vai tas BMW ir tavējais?

Viņš palocīja galvu, un nepatika pret Sofiju viņa skatienā pieņēmās spēkā.

Sofija rīkojās neapdomājoties. Viņa paņēma līdz malām pielietu alus kausu un izgāza tā saturu uz vīrieša galvas. Viņa nelēja strauji, bet gan pakāpeniski, lai kauss iztukšotos vairāku sekunžu garumā. Pār vīrieša seju tecēja auksts alus, un visi kroga apmeklētāji apklusa. Pat mūzikas automāts klusēja, it kā būtu atvienots no elektrības.

Pats vīrietis nekustīgi sēdēja un vērās Sofijā ar skatienu, kas pauda tikai un vienīgi izbrīnu. Kad kauss bija tukšs, restorānā valdīja absolūts klusums. Sofija dusmīgi lūkojās uz alū izmirkušo seju.

– Nākamreiz brauc uzmanīgi.

Viens no vīriešiem paņēma tukšo kausu. Sofija devās pāri telpai un izgāja ārā no kroga.

Nokļuvusi ārpusē, viņa apstājās, nezinādama, ko darīt tālāk. Tad atvērās kroga durvis un pa tām iznāca viens no vīriešiem, kurš bija sēdējis pie galdiņa.

– Sveika, – viņš izrunāja Sofiju, – es esmu Rasels Pendergasts, jaunais pilsētas mācītājs. Vai tevi vajag aizvest?

Sofija dzirdēja, ka krogā no jauna sāka kūsāt dzīvība, un neļāva sev domāt.

– Jā, lūdzu, – viņa atbildēja un iesēdās zaļā pikapā blakus vīrietim. Viņi uzsāka ceļu uz Edilīnu.