Читать книгу Mēnessgaismas simfonija - Džūda Devero - Страница 6

Kad iezvanījās telefons uz naktsskapīša, Sofija nezināja, vai vajadzētu atbildēt. Iespējams, ka zvanītājs gribēja runāt ar Kimu. Tomēr pēc astotā zvana viņa pacēla klausuli.

– Halo? – viņa nedroši ierunājās.

– Vai tu esi Sofija?

Sievietes sirds apstājās. Viņa bija atrasta. Sofija paskatījās uz gultā nolikto aploksni, uz kuras bija automašīnas riepu atstātas pēdas. Tai blakus bija nobružātā un sapluinītā vecā pavārgrāmata. Tā bija taisīta no nodzeltējušām, ar lenti sasietām un aprakstītām papīra lapām. Tomēr teksts bija rakstīts vai nu tādā valodā, ko Sofija neprata, vai arī bija šifrēts.

– Jā, es esmu Sofija, – viņa atbildēja, aizturējusi elpu.

Melot nebija jēgas.

– Es esmu doktors Rīds. Nē, sauc man vienkārši par Rīdu. Pēc tādām vakariņām, kādas tu man pagatavoji, vari mani saukt, kā vien vēlies.

Vīrietim bija patīkama zema balss. Tā radīja asociācijas ar kausētu šokolādi.

– Es cerēju, ka tev patiks.

Sofija pūlējās atcerēties, kā Kimas brālis izskatās.

– Ja nebūtu Treeborn Foods izstrādājumu, es…

– Ko?! – Sofija iesaucās, bet saprata, ka runa ir par saldēto pārtiku Rīda ledusskapja saldētavas nodalījumā. Kad Sofija atvēra mazās durtiņas un ieraudzīja kastes ar uzrakstu Treeborne, viņa pārbijās. – Ak tā. Atvaino, es gandrīz izlēju dzērienu. Jā, tie ir saldētas pārtikas ražotāji.

– Ko tu dzer? – Rīds flirtējot vaicāja.

Sofija jau sen bija pārliecinājusies par teiciena “Ceļš uz vīrieša sirdi iet caur viņa vēderu” patiesumu.

– Tu iztukšoji vīna pudeli, vai ne?

– Es apēdu visu un izdzēru visu. Es reti… – Viņš meklēja īstos vārdos.

– Noreibsti?

– Tu runā kā īsta Dienvidu skaistule. Jā, esmu iereibis, bet es neēdu pusdienas un brokastīs ēdu sviestmaizi ar olu.

– Tas ir neveselīgi. Cikos man atnākt rīt? Vai esmu pieņemta darbā?

– Vai tu runā nopietni? – Rīds atbildēja. – Es dubultošu tavu algu. Starp citu, cik daudz es tev maksāju?

Sofija iesmējās.

– Man nav ne jausmas. Kima nepieminēja naudu. – Ko Kima ir viņam pastāstījusi par mani? – Vai viņa ar tevi nerunāja par mani un darbavietu?

– Es domāju, ka tu labi pazīsti manu māsu. Viņa man piezvanīja un paziņoja, ka ir nolīgusi tevi par manu personīgo asistenti, un beidza sarunu. Es pat nezināju, kad tu ieradīsies.

Sofija ar lūpām bez skaņas izveidoja vārdus: “Paldies, Kima!”

– Man ātri vajadzēja darbu, un Kima palīdzēja.

– Izklausās draudīgi, – Rīds līdzjūtīgi teica. – Sarežģījumi mīlestībā?

Kopš pēdējās tikšanās ar Kārteru Sofijai nebija iespējas par to kādam pastāstīt. Studiju gados viņas kopā ar Kimu un Džeku plaši apsprieda vīriešu nodevīgo dabu.

Kopš tā laika Sofijai nebija neviena, ar ko izrunāties.

– Es… – viņa iesāka un sajuta spiedienu krūškurvī.

– Kas notika? – Rīds jautāja klusā balsī.

Viņš runāja tik saprotoši, ka Sofija nolēma atklāt patiesību, tomēr centās runāt bezrūpīgi.

– Viss notika pēc sena scenārija. Atšķirīgi uzskati. Es domāju, ka mums ir nopietnas attiecības, bet viņš apgalvoja, ka tā bijusi tikai vasaras aizraušanās. Izrādās, ka visu šo laiku viņš bija saderinājies ar citu sievieti.

Rīds nesmējās. Viņš klusā balsī atbildēja:

– Es zinu.

– Ko Kima tev par mani stāstīja? – Sofija satraukti vaicāja.

– Neko. Goda vārds. Es runāju par sevi. Man nodarīja gandrīz to pašu.

Sofija centās atcerēties, ko Kima stāstījusi par savu brāli, bet tie bija pārāk seni notikumi, pēc kuriem piedzīvots daudz jauna.

– Vai tev un Džekai nebija attiecību? Vai viņa nebija tevī iemīlējusies?

– Džeka? Nē. Nekā tamlīdzīga. Viņa bija bērns. Viņa izauga un kļuva par glītu sievieti, un es apskaudu Trisu, tomēr mums nav bijis attiecību. Ja vien neskaita faktu, ka viņa izglāba man dzīvību un gandrīz noslīka pati.

– Tev ir man jāizstāsta, kas notika, – Sofija paziņoja un iekārtojās gultā ērtāk.

– Ir vēls, un tu droši vien gribi gulēt.

Sofija visu dienu pavadīja, tīrot tumšo, pieputējušo dzīvokli, un bija pārgurusi, tomēr viņa negrasījās to Rīdam atklāt. Viņa nolēma uzklausīt cita cilvēka problēmas cerībā, ka tas ļaus piemirst savējās.

– Es labprāt uzklausītu stāstu par cita cilvēka nelaimi, – viņa atzinās.

– Tā ir pazīstama sajūta. – Rīds izstiepās dīvānā, turēdams mobilo telefonu pie auss. – Labi, tātad… reiz sensenos laikos, – viņš iesāka un pastāstīja Sofijai par sevi un Lauru. Iespējams, Rīdam bija vēlme izrunāties, jo viņam neizdevās atrast savu aizstājēju, vai tāpēc, ka viņam bija apnicis paturēt visu sevī. Vīriešu kārtas draugiem Rīds varēja sūdzēties par lielo pacientu skaitu, tomēr nevarēja viņiem stāstīt par to, cik ļoti necieta salīdzināšanu ar Tristanu. Arī patiesību par sevi un Lauru Rīds nevarēja atklāt nevienam. Visiem pilsētas iedzīvotājiem mēles galā bija vārdi: “Es tev teicu, ka tā notiks!” Visi zināja, ka Rīds un Laura ir nesaderīgs pāris.

Tomēr Sofija nebija Edilīnas iemītniece. Viņa nebija paciente un Rīdu nemaz nepazina. Viņa bija svešiniece, bija vakars – Rīds pa logu redzēja mēnesi –, un viņš bija izdzēris mazliet par daudz vīna. Rīds runāja bez piepūles un ilgi.

– Esmu dzirdējusi, ka tev vienmēr ir paticis glābt citus, – Sofija teica, kad runa bija par Lauras biklo raksturu.

– Tā tas ir, – viņš piekrita. Pateicoties Sofijai, viņš jutās labāk.

– Kima ir apņēmīgs cilvēks, un arī citos viņa to vērtē augstu. Reizēm man no viņas bija bail.

– Ak tā? – Rīds jautāja. – Man reiz ienāca prātā, ka Laura man iepatikās, jo bija manas mātes un māsas tiešs pretstats. Lauras klātbūtne bija nomierinoša, jo viņa man nepavēlēja un neuzbāzās ar savu viedokli par visu.

– Un kā ir tagad? – Sofija vaicāja.

– Manuprāt, es esmu iemācījies turēties pretī mātes un māsas spiedienam, kaut gan tas ne vienmēr nāk par labu. Mamma gribēja atsūtīt uz dzīvokli ēdienu un nolīgt darbā apkopējas. Es teicu, ka esmu pieaudzis vīrietis un varu to izdarīt pats. Kā redzi, tas izvērtās citādi.

– Nē, – Sofija atbildēja. – Es gribēju teikt… kā viss izvērstos, ja tu apprecētos ar Lauru un paliktu Edilīnā? Tu strādātu turpat, kur šobrīd, bet visu atlikušo dzīvi, nevis tikai divu gadu garumā.

– Oho! – Rīds iesaucās. – Es nebiju par to domājis. Manuprāt…

– Ko?

– Šovasar Džeka un Kima lika man nostāties aci pret aci ar Lauru un apgalvoja, ka ir izdarījušas man pakalpojumu. – Viņš pastāstīja Sofijai, kā bērnībā uz visām istabas sienām izlīmēja ceļojuma plakātus. – Es teicu mammai, ka Laura brauks man līdzi, ka mēs… Tas nebūtu izdevies, vai ne?

– Šķiet, ka nē, – Sofija piekrita. – Spriežot pēc visa, ko esmu par tevi dzirdējusi, tu esi vajadzīgs visai pasaulei, ne tikai Edilīnai.

– Tu proti uzlabot vīrieša pašsajūtu.

– Tieši to… – Sofija negribēja atklāt Kārtera īsto vārdu, – Tieši to Ērls teica, pirms mani pameta. Viņš teica arī… – Viņa apklusa.

– Ko viņš teica? – Rīds jautāja.

– Tas notika pārāk nesen, tāpēc man ir nepatīkami to visu atkārtot.

Sofija paskatījās uz pavārgrāmatu. Vairāk par visu pasaulē viņai gribējās kādam atklāt, ko viņa ir izdarījusi. Varbūt bija jārunā ar advokātu? Tomēr Sofija zināja, ka advokāts ieteiks padoties. Rīt es atdošu pavārgrāmatu tās īpašniekiem. Viņa nolēma nosūtīt to no citas pavalsts, lai uz pastmarkas nebūtu norādīta Virdžīnija. Viņa…

– Vai tu tur vēl esi? – atskanēja Rīda balss.

– Jā. Es tikai domāju par to, ko tu man teici.

– Vai tu domāji arī par to, kā atriebties Ērlam?

– Es… – Sofija vilcinājās. Cik daudz viņa drīkstēja atklāt šim vīrietim? Viņa ievilka elpu. – Es paņēmu līdzi kaut ko, kas pieder Ērlam, un gribu nosūtīt to atpakaļ, bet nevēlos, lai viņš uzzina, ka atrodos Virdžīnijas pavalstī.

– No kurienes tu gribi to nosūtīt? Man ir draugi visā pasaulē. Iepakosim šo priekšmetu, nosūtīsim to uz ārzemēm, un mani draugi nosūtīs to atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņi uz to pat nepaskatīsies. Ko tu par to domā?

– Vai tas aizņems daudz laika?

– Visur ir pieejams eksprespasts.

Sofijas acīs sariesās atvieglojuma asaras. Visi Edilīnas iedzīvotāji bija neticami laipni, izņemot to neģēli, kurš viņu gandrīz notrieca ar automašīnu. Sofija vēlējās padarīt Rīda dzīvi labāku.

– Uz tavas virtuves letes ir daži neapmaksāti rēķini. Vai es varu tos apmaksāt? Tu vari parakstīt neaizpildītus čekus… ja vien man uzticies. Vai proti rīkoties ar kontu internetbankā?

Rīds pasmaidīja.

– Sofij, man nav konta internetbankā, bet esmu dzirdējis, ka tas ir ļoti parocīgs. Es ierosinu rīkoties šādi – rīt pulksten deviņos tiksimies birojā un abi kopā izveidosim kontu.

– Tā ir laba ideja, – Sofija atbildēja un pasmaidīja.

– Labi. Es esmu ārsts, ir aptuveni pusnakts, un mums abiem jāliekas gultā.

Sofija apspieda smieklus, izdzirdējusi Rīda teikto, bet viņš pats saprata savu kļūdu.

– Es pārteicos. Gribēju teikt, ka tev jāliekas savā gultā un man savējā…

– Es sapratu, – Sofija viņu pārtrauca. – Tiksimies rīt.

– Paņem līdzi to priekšmetu, kas jānosūta ļoti stulbajam Ērlam.

– Sarunāts, – viņa smaidot atbildēja. – Arlabunakti – un paldies.

– Es tev esmu pateicību parādā. No kā bija gatavota tā oranžā zupa?

– No ķirbja.

– Un biezenis?

– No pastinakiem.

– Tāds bija Kimas minējums. Labi. Ej gulēt. Tiksimies rīt.

Sofija vēlreiz novēlēja viņam arlabunakti un nolika klausuli.

Viņa kādu laiku gulēja, vērdamās griestos, un smaidīja. Varbūt viss nokārtosies. Ja viņa atdos pavārgrāmatu Kārtera ģimenei, viņi, iespējams, neizvirzīs apsūdzību. Ja sūtījums pienāks no citas valsts, viņi, iespējams, Sofiju nemaz neatradīs.

Pirmo reizi kopš dienas, kad Sofija uzgrieza muguru patēvam, viņa nodomāja, ka turpmākā dzīve varētu būt veiksmīga. Iespējams, ka pagātne bija aiz muguras un šodien – šovakar – sākās jauna dzīve.

Izslēgusi gaismu, viņa nodomāja, ka arī šis svešinieks mēnesnīcā varētu būt viņas jaunās dzīves daļa.