Читать книгу Mēnessgaismas simfonija - Džūda Devero - Страница 7

– Labrīt! – doktors Oldridžs sveicināja savas trīs darbinieces.

Heteri ārsta laipnais tonis tik ļoti izbiedēja, ka viņai no rokām izslīdēja mapes un nokrita uz grīdas. Betsija aizrijās ar kafiju, un Alise pavēra muti.

– Skaista diena, vai ne? – Rīds turpināja. Neviena neatbildēja, tāpēc viņš paņēma apmeklējumu žurnālu. Ieraudzījis tukšu lapu, viņš atcerējās, ka plānojis pavadīt dienu Ričmondā. Rīds pievērsās izbrīnā sastingušajām sievietēm.

– Man ir norunāta tikšanās ar manu jauno palīdzi Sofiju šeit pulksten deviņos. Dāmas, es vēlos jums pateikties par to, ka vakar viņu silti uzņēmāt. Vispār jūs drīkstat ņemt brīvdienu pēc tam, kad būsiet sasveicinājušās. Sievietes lūkojās uz Rīdu tādā kapa klusumā, ka viņš gandrīz zaudēja labo noskaņojumu. Bet tad viņš atcerējās Sofiju un pasmaidīja. Viņa bija pirmais cilvēks, kuram Rīds izstāstīja visu par savām attiecībām ar Lauru. Sarunās ar citiem viņš izmeta jokus par šķiršanos un vairākkārt uzsvēra, ka sirdssāpes ir rimušas, bet iepriekšējā vakarā saprata, ka tā nav taisnība. Rīds vairs neilgojās pēc Lauras, tomēr viņam joprojām sāpēja. Viņš tā arī nesaprata, kāpēc Laura izvēlējās vīrieti, kurš bija tik… nu, mazāk vērtīgs par Rīdu. Viņa ego, vīrišķība un ticība sev tika pilnībā sagrauta.

Tomēr Rīds jutās tā, it kā no sirds būtu novēlies akmens. Sofija runāja pareizi. Pēc apprecēšanās ar Lauru viņš būtu iesprostots Edilīnā uz visiem laikiem.

– Sofija? – beidzot ierunājās Betsija.

Rīds nespēja apvaldīt emocijas un sarauca pieri.

– Jā, Sofija… – viņš nevarēja atcerēties Sofijas uzvārdu. Varbūt Kima to nemaz nebija teikusi.

– Vai tev viņa patika? – Alise piesardzīgi jautāja. Darbinieces neuzdrīkstējās uzdot doktoram Rīdam jautājumus par viņa personīgo dzīvi – vismaz ne kopš pirmās reizes. Viņa atbildes bija kā elektrības sitieni.

– Jā, patika, – Rīds atbildēja un vēlreiz pasmaidīja. – Ar viņu ir interesanti sarunāties.

– Sarunāties? – Betsija jautāja. – Tu viņu satiki?

Rīds nolika apmeklējumu žurnālu uz letes un dziļi ievilka elpu. Kāpēc šīs sievietes uzvedās tik dīvaini?

– Nē, es viņu nesatiku, bet mums bija ilga telefonsaruna. Es gribu zināt, kāpēc jūs tik dīvaini uzvedaties. Kāpēc jūs raugāties uz mani tā, it kā es būtu saticis spoku? Vai Sofija nav īsta? Vai viņa ir manas iztēles auglis?

Sievietes saskatījās un nolēma, ka patiesība jāatklāj Heterei.

Tomēr Hetere klusēja, un Rīdam nācās apvaldīt vēlmi viņai uzkliegt, jo Hetere bija ļoti bikls cilvēks. Viņa sabruka, izdzirdot jebkādu piezīmi, kas nebija mīlestības un rūpju pilna. Tomēr Rīds apveltīja jauno sievieti ar caururbjošu skatienu. Ar šādu skatienu viņš glābšanas operācijās mēdza piespiest cilvēkus ķerties pie darba.

– Viņa aplēja tevi ar alu, – Hetere izgrūda un atkrita krēslā, it kā paliktu bez spēka.

Piepeši Rīdam viss kļuva skaidrs. Glītā meitene krogā, alus, kas tecēja pār viņa seju, Kimas draudzenes ierašanās Edilīnā – tas viss notika vienā un tajā pašā laika sprīdī. Rīds par to nebija domājis, bet pieņēma, ka agresīvā meitene bijusi Edilīnā tikai caurbraucot. Krogs atradās galvenā lielceļa malā, un ceļš veda arī uz citām vietām, ne tikai Edilīnu.

Sievietes vērās Rīdā ar plati ieplestām acīm un gaidīja viņa reakciju. Tomēr Rīdam nebija ne jausmas, ko teikt. Viņš klusēdams pagriezās un iegāja savā kabinetā.

Pirmā doma, kas viņam ienāca prātā, bija: Sofija pametīs darbu. Viņa ieraudzīs Rīdu, sapratīs, kas viņš ir, un aizies. Iepriekšējā vakarā Rīdam piezvanīja Rasels un paskaidroja, kas notika uz lielceļa.

– Tu viņu gandrīz notrieci ar automašīnu, – Rasels teica.

– Nekas tamlīdzīgs nenotika.

– Notika gan, – Rass turpināja. – Tu iegriezies līkumā piecu jūdžu attālumā no kroga austrumu virzienā un pētīji dokumentus. Nabaga meitene bija spiesta ielēkt akmeņozolu audzē, lai nepakļūtu zem taviem riteņiem.

– Ak Dievs! – Rīds nočukstēja.

– Tu piesauc īsto būtni, – Rasels piebilda. – Viņš nosargāja jūs abus.

– Zem automašīnas riepas kaut kas nokrakšķēja…

– Tas bija viņas mobilais telefons. Un viņa bija arī ielikusi kaut ko aploksnē. Tu tai pārbrauci pāri.

– Un viņa tikai izlēja alu uz manas galvas? – Rīds jautāja. – Viņai vajadzēja meklēt mani ar bisi rokās. Vai tu nezini viņas vārdu un adresi? Es gribu nosūtīt atvainošanos un jaunu telefonu. – Tajā brīdī Rasels pavēstīja, ka laiks beigt sarunu, jo viņam jādodas projām.

Rīds apsēdās lielajā ādas krēslā un uz brīdi aizvēra acis. Attiecībās ar sievietēm viņš pieļāva vienas vienīgas kļūdas. Kopš šķiršanās no Lauras viņam bijušas divas nopietnas attiecības, un abas reizes…

Viņš paberzēja seju ar plaukstām. Ļauties sevis žēlošanai nedrīkstēja. Rīds saprata, kāpēc jutās labi, karādamies helikoptera trosē. Izprast bangojošu okeānu bija vieglāk nekā izprast sievietes.

Ko man tagad darīt? Pareiza un godprātīga rīcība šķita satikt Sofiju un mēģināt paskaidrot savas izturēšanās iemeslus.

Kā lai es to izdaru? Vai man mēģināt izpelnīties Sofijas līdzjūtību? Vai runāt par miega trūkumu? Vai man teikt, ka aizņemtības dēļ esmu spiests lasīt dokumentus, sēžot pie automašīnas stūres?

Bija skaidrs, ka Sofija viņam nepiedos. Rīds nebija pelnījis piedošanu.

Un kādas būtu šīs godprātīgās rīcības sekas? Tas nozīmētu, ka vakarā dzīvoklī nebūs garda, mājās gatavota ēdiena, rēķini paliks neapmaksāti un nebūs neviena, ar ko Rīdam vakarā parunāt. Tas viņu biedēja visvairāk.

Parunāt, viņš nodomāja un sarosījās. Rīds joprojām drīkstēja runāt ar Sofiju, ja vien izdotos izvairīties no viņas un kāds Edilīnas iedzīvotājs neizpļāpātos par to, ka tieši Rīds viņu gandrīz nogalināja.

Rīds zināja: ja viņš apsvērs šo muļķīgo, absurdo ideju vēl desmit sekundes, tad nāks pie prāta. Viņš no tās atteiksies. Rīdam bija jārīkojas godprātīgi, jāsagaida Sofija un jāsamierinās ar savas rīcības sekām. Viņš apņēmās būt labs darba devējs un izrakstīt Sofijai čeku par atlaišanas kompensāciju, un… pie velna!

Viņš steigšus izskrēja priekšnamā. Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm deviņi.

– Nesakiet viņai! – Rīds uzsauca savām darbiniecēm. – Arī neviens cits cilvēks šajā pilsētā nedrīkst viņai to teikt. Man nepieciešams laiks, lai… lai… – Viņš nespēja izlemt, ko darīt turpmāk. – Skaidrs?

Sievietes klusēdamas palocīja galvu, un Rīds izsteidzās ārā pa pagalma puses durvīm. Viņam pirms Sofijas ierašanās bija jāizved sava ar sliktu slavu apveltītā automašīna no stāvlaukuma. Pirmā vieta, kas Rīdam todien jāapmeklē, bija Frazier Motors Ričmondā. Viņš plānoja noīrēt citu automašīnu. Ar BMW Sofijai būs pārāk spēcīgas asociācijas. Sēdēdams pie stūres, Rīds negribot sāka vēlēties, kaut būtu klausījies māsā, kad viņa stāstīja par savām dzīvokļa biedrenēm. Tad viņš zinātu, kā Sofijai izpatikt.

Vispirms bija jāpiezvana mātei un jāaptur tenkas. Rīds viņai piezvanīja, izmantojiet brīvroku sistēmu, jo bija apņēmies turpmāk nenovērsties no ceļa.

– Mammu? – Rīds ierunājās, kad viņa māte atbildēja uz zvanu.

– Tas taču Edilīnas alus puika!

Rīds saviebās un vēlējās, kaut atkal būtu Namībijā, tomēr neprotestēja. Mātei vajadzēja izrunāties.

– Kima sacīja, ka viņas draudzene Sofija tevi ilgi neizturēs, – Elena Oldridža turpināja. – Tā kā tev ir slikts raksturs un tu mēģināji nabaga meiteni noslepkavot, viņai izrādījās taisnība. Ko Sofija teica, kad uzzināja, ka nevērīgais šoferis ir viņas darba devējs?

– Neko, – Rīds sameloja. Viņš drudžaini centās izdomāt veidu, kā izlūgties Sofijas piedošanu.

– Es saprotu, kāpēc viņa ar tevi nerunāja, – Elena turpināja. – Vai viņa tevi ar kaut ko apmētāja? Es ceru, ka asi priekšmeti nebija pieejami. Rons atnāca pie manis un atstāstīja notikuma detaļas. Viņš bija sajūsmā un grasās izrādīt meitenei savas simpātijas. Rons teica, ka viņam patīk meitenes ar krampi. Vai tas nav apburošs vecmodīgs vārds? Savukārt tev tika pasniegta skaista, vientuļa meitene uz sudraba paplātes, bet tu visu sabojāji. Rons teica…

– Māt! – Rīds iebrēcās. – Nesaki viņai, ka vainīgs biju es.

– Sofijai? Vai tu gribi, lai es nestāstu skaistajai Sofijai, ka tu viņu gandrīz notrieci un aizbrauci tālāk, it kā nekas nebūtu noticis? Tu…

– Jā, tieši tā. Es mēģināšu izlūgties viņas piedošanu.

Šis paziņojums Rīda māti tik ļoti izbrīnīja, ka viņa uz brīdi apklusa. Tas negadījās bieži.

– Ja es Sofijai uzreiz atklāšu, kas esmu, – Rīds iesāka, – viņa aizbēgs neatskatīdamās. Bet ja man būs mazliet vairāk laika, varbūt es varēšu… – Viņš apklusa.

– Ko tu varēsi? – māte jautāja.

– Es nezinu, – Rīds atzinās. – Tās noteikti ir tikai manas iedomas, bet… Mammu, man viņa patika. Es viņai pastāstīju par Lauru.

– Ko tu izdarīji?

– Vakar mums bija telefonsaruna, un es viņai pastāstīju par attiecībām ar Lauru. Sofija teica, ka, ja viss būtu noticis pēc mana plāna, es tagad būtu iestrēdzis Edilīnā uz visiem laikiem un nevarētu apceļot pasauli.

– Tā ir taisnība, – Elena piesardzīgi atbildēja. – Tomēr, cik atceros, to pašu tev savulaik teica vairāki citi cilvēki.

– Iespējams, bet vakar es biju paēdis Sofijas gatavotās vakariņas, izdzēris pudeli vīna un… Nezinu, varbūt esmu sasniedzis sāpju slieksni. Ja esmu spiests šeit pavadīt vēl divus ar pusi gadus, varbūt ir vērts mēģināt padarīt šo laiku patīkamu. Ko tu par to domā?

– Jā, – Elena atbildēja drebošā balsī.

– Mammu! Vai tu raudi?

– Nē, protams! – viņa attrauca. – Bet mani priecē tavs domu gājiens. Es parunāšu ar tām muļķa sievietēm, kas pie tevis strādā, un darīšu visu iespējamo, lai Sofija neuzzinātu patiesību pēc iespējas ilgāk.

– Līdz šai nedēļas nogalei. Ja tev izdosies noslēpt patiesību trīs dienas, es būšu ļoti pateicīgs.

– Neaizmirsti par lielo pasākumu rītvakar. Tur būs visi mums pazīstamie cilvēki. Es pasūtīju tavu tērpu pirms vairākiem mēnešiem, un Sāra to ir gandrīz sagatavojusi valkāšanai.

– Es varu aplikt stetoskopu un lūgt visus novilkt drēbes pirms pārbaudes.

Viņa māte nesmējās, un Rīds sāka aizbildināties ar vajadzību beigt sarunu, bet aprāvās.

– Kāpēc tu sauc manas darbinieces par muļķēm?

– Tāpēc, ka viņas dod priekšroku Tristanam, nevis manam dēlam.

– Paldies, mammu.

Plati smaidīdams, Rīds beidza sarunu. Tomēr jau pēc mirkļa viņš sāka drudžaini domāt par to, ko var pagūt izdarīt nieka triju dienu laikā.

Rīds stāvēja Frazier Motors lielajā birojā un gaidīja pārdevēja parādīšanos. Salicis rokas kabatās, viņš lūkojās ārā pa stikla sienu. Apakšā bija milzīgā izstāžu zāle, kur atradās mirdzoši tīras automašīnas un klīda pārdevēji, gatavi no tām notraust vismazāko putekli.

Aiz Rīda muguras tika atvērtas durvis, bet viņš nepagriezās.

– Ko nozīmē teiciens “Dakter, izārstē sevi”?

Rīds pagriezās un ieraudzīja, ka durvju ailē nostājies viņa brālēns Kolins Freizers, ar milzīgo augumu aizsegdams gaismu. Viņš nesen bija apprecējies un kopā ar sievu gaidīja nākam pasaulē pirmo mazuli.

– Kā klājas Džemmai? – jautāja Rīds. Viņa apmeklēja ginekologu Viljamsburgā.

– Lieliski. Viņa ir vesela, – Kolins atbildēja. – Ēd vairāk nekā mans brālis. Vai tas ir normāli? – Kolina jaunākais brālis bija ļoti liela auguma.

– Pilnībā, – Rīds noteica. – Kāpēc esi atnācis? – Kolins bija Edilīnas šerifs. Kad viņš nolēma neiesaistīties ģimenes automehānikas biznesā, gan ģimenes locekļi, gan pilsētas iedzīvotāji jutās satriekti. Freizeru ģimene apkopa visu, kam bija piestiprināti riteņi.

– Manam kravas autiņam jānoregulē priekšējie riteņi, – Kolins paskaidroja. – Puiši teica, ka tu izskaties nelaimīgs, tāpēc atsūtīja mani paturēt tev rociņu. – Viņš ar žestu piedāvāja Rīdam apsēsties krēslā pie tālākās sienas. Pats Kolins iekārtojās dīvānā, un viņa lielais augums to gandrīz pilnībā piepildīja. Viņš paliecās uz priekšu un skatījās uz savu brālēnu. Viņi bija kopā uzauguši un viens otru labi pazina. – Vai tavs sliktais noskaņojums saistīts ar to meiteni, kuru gandrīz notrieci?

Rīds palocīja galvu.

– Es pieņemu, ka tu uzzināji, ka viņa ir tava darbiniece.

Rīds vēlreiz palocīja galvu.

– Ko tu darīsi?

– Pagaidām es bēgu no problēmas, ierāvis asti kājstarpē. Mamma pateica visu, ko par to domā. Kima atstāja man trīs ziņojumus balss pastkastē, un manas darbinieces… – Rīds izmisumā pasvieda gaisā rokas.

– Tev vajadzētu viņas atlaist, – Kolins atbildēja. – Viņas ir Trisa darbinieces. Agrāk, kad pie viņa nāca Džemma, sievietes pret viņu slikti izturējās.

Rīda acis iezalgojās. Kad Kolina mīļotā sieviete draudzējās ar doktoru Trisu, viņš bija ļoti greizsirdīgs.

– Labākais, ko vari darīt, – Kolins turpināja, – ir atklāt meitenei patiesību. Zemojies. Atvainojies. Nopērc viņai jaunu automašīnu.

– Tev taisnība, – Rīds atzina, piecēlās kājās un palūkojās laukā pa logu. Viņš iegrūda rokas dziļi kabatās. – Kas notika ar viņas automašīnu? Vai tā avarēja?

– Nē. Tā nomira no vecuma un nepietiekamas apkopes. Izskatās, ka eļļa nebija mainīta gadiem ilgi. Tētis viņai vakar nosūtīja nomas auto.

– Labi, – Rīds vienaldzīgi atbildēja. – Es samaksāšu rēķinu. Tas ir mazākais, ko varu darīt.

– Un kā ir ar tevi pašu? – Kolins turpināja. – Tētis teica, ka tu gribi nomainīt savu BMW pret citu automašīnu.

– Jā. Es nevaru ar to braukt un atgādināt Sofijai, ko izdarīju.

– Jebkurā gadījumā ir laiks veikt tehnisko apkopi. Es varu tev aizdot Jeep. – Kolins vēroja savu draugu. No vienas puses, viņam Rīda bija ļoti žēl. Viņš labprātīgi piekrita palīdzēt brālēnam dažu nedēļu garumā, jo viņš bija salauzis roku, bet pēc tam Triss aizbrauca uz Ņujorku, un Rīds iestrēga negribētā darbavietā. Rīdam tika uzspiesti Trisa darbinieki un pacienti, kuri nemitīgi atkārtoja, ka vēlas, lai darbā atgriežas Triss.

No otras puses, Kolinam un visiem pārējiem cilvēkiem, kuri pazina Rīdu, bija apnikusi viņa drūmā attieksme.

– Tev šī meitene patīk, vai ne? – Kolins ierunājās.

Rīds nepagriezies paraustīja plecus.

– Nezinu. Mums ir bijusi tikai viena telefonsaruna, bet viņa…

– Ko viņa izdarīja?

– Viņa pagatavoja man ēdienu, iztīrīja dzīvokli. Mēs parunājām. Tas bija jauki.

Rīda dzīvoklī savulaik dzīvoja arī Kolins, tāpēc viņš zināja, cik nomācošs tas ir. Dzīvoklī bija vājš apgaismojums, nelāgas smakas, ko nebija iespējams izvēdināt, trokšņainas naktis. Reizēm atgriezties dzīvoklī pēc garas darba dienas bija neizturami. Ja vēl tur valdītu laba ēdiena aromāts un telpās būtu tīra grīda… Jā, tam varēja būt uzmundrinoša iedarbība.

Kolins zināja, ko nozīmē alkt pēc kaut kā – gan pēc darba, gan pēc mīļotās sievietes.

– Jābūt kādam risinājumam. Tu noteikti vari kaut ko izdarīt.

Rīds apsēdās atpakaļ krēslā.

– Es neko nevaru izdomāt. Es lūdzu mammai parūpēties, lai Edilīnas iedzīvotāji netenko, tomēr Sofija aplēja mani ar alu daudzu acu priekšā. Pirmais jaunienācējs, kurš Sofiju ieraudzīs, ar lielāko prieku viņai atklās, ka doktors Rīds viņu gandrīz nogalināja.

Kolins zināja, ka Edilīnas iedzīvotāji prot glabāt noslēpumus, tomēr situācijās, kurās bija iesaistīti jaunienācēji, viss bija citādi. Diemžēl viņi visu redzēja. Fakts, ka Sofija joprojām nezināja sava pāridarītāja vārdu, bija apbrīnojams.

– Ja viņa varētu tevi iepazīt, pirms uzzina… – Kolins apklusa, jo pēdējā laikā Rīds vairs nelīdzinājās tam cilvēkam, kas viņš bija iepriekš. Gadu gaitā Kolins divreiz bija devies uz citu valsti, lai palīdzētu Rīdam labdarības misijās. Rīds bija organizēts, strādīgs, aizrautīgs un pret donoriem izturējās laipni. Tomēr Edilīnā viņš bija pavisam citāds. Kolins centās izdomāt veidu, kā to mainīt. Rīdam patika izaicinājumi.

– Nu ko, – Kolins teica. – Jums ar šo meiteni tik un tā izveidotos tikai īslaicīgas attiecības. Tu vienmēr esi nelaimīgs, un tas viņu aizbaidītu. Esmu pārliecināts, ka viņa, kā jau visas sievietes, vēlas māju un bērnus. Ja arī jūs kļūtu par pāri, viņa tevi pamestu tāpat, kā to izdarīja Laura. Turklāt es dzirdēju, ka Rons jau ir ķēries pie Sofijas aplidošanas. Viņai Rons droši vien patiks.

– Viņš ir vējagrābslis, – Rīds atbildēja, un viņa skatiens mainījās. – Kas zina, varbūt Sofijai patiktu ceļošana. Dažām sievietēm patīk. – Viņa acis iezalgojās.

– Vai tu plāno viņu apprecēt?

– Mēs nupat iepazināmies! Patiesību sakot, nemaz neesam tikušies. Man tikai patika ar viņu sarunāties.

– Tev patika ar viņu sarunāties, ēst viņas gatavoto ēdienu un gulēt uz viņas izmazgātajiem palagiem. Tā izklausās pēc laulības dzīves.

Rīds gribēja iebilst pret šo absurdo apgalvojumu, bet tad iesmējās.

– Labi, es saprotu, ko tu gribi teikt. Esmu uzpūtis no mušas ziloni, bet bija patīkami cerēt. Man jāatgriežas darbā un jāatklāj viņai patiesība. Viņa… – Rīds paskatījās uz Kolinu. – Šodien Sofija nokārtos ar manu bankas kontu saistītus jautājumus. Es viņai pateicu savas debetkartes numuru, un viņa izveidos kontu internetbankā.

Kolins papurināja galvu.

– Tu esi iekritis. Varbūt tev izdosies atlikt neizbēgamo uz kādu laiku.

– Es lūdzu mammai trīs dienas laika. Es nezinu, kāpēc to darīju. Vai es uzskatu pats sevi par tik brīnišķīgu telefonsarunu biedru, ka viņa man nevilcinoties piedos, kad būs uzzinājusi patiesību?

– Sievietes neaizmirst pāridarījumus, un viņas pavisam noteikti tos nepiedod. Līdzko viņa uzzinās, ko tu izdarīji, ar tevi būs cauri.

– Paldies, – Rīds norūca.

– Varbūt tu vari… – Kolins apklusa, jo telpas durvis atvērās un ienāca glīta sekretāre, kura nesa lielu kartona kasti.

– Atvainojiet, es nezināju, ka te kāds ir. – Viņa nolika kasti uz galda. – Tavs tēvs grib, lai šie būtu gatavi rīt. Viņš pauda vēlmi noslēpt tās komandas biedru sejas, kura iepriekšējā ceturksnī uzrādījusi tik sliktu sniegumu.

– Sarunāts, – Kolins atbildēja. – Atstāj kasti šeit, un es visu nokārtošu.

Sieviete aizgāja un aizvēra durvis.

– Tātad, – Kolins turpināja, – tu varētu atvainoties tiktāl, ka viņa…

Tikmēr Rīds piegāja pie kastes un ielūkojās tajā.

– Ir Visu svēto dienas priekšvakars, – viņš izbrīnīts iesaucās.

– Jā. Tētis vienmēr rīko nelielu pasākumu darbiniekiem un izsniedz prēmijas, bet šogad pārdošanas rādītāji ir tik zemi, ka… – Viņš apklusa, jo Rīds no kastes izcēla vilkača masku un pielika to pie sejas.

Pēc mirkļa Kolins visu saprata.

– Maska noslēps tavu seju.

– Jā, – Rīds piekrita un nolika pūkaino masku malā. – Viņa neredzēs, kas es esmu.

Kolina prātā šaudījās domas.

– Tas nebūs viegli, tomēr mums varētu izdoties paturēt patiesību noslēpumā trīs dienu garumā. Tā būs šodiena, piektdiena, sestdiena un svētdiena. Rīt notiks lielais pasākums. Visiem būs tērpi. Arī mana ģimene to apmeklēs. Mamma alkst visiem pastāstīt, ka Pēra draudzene Reičela ir stāvoklī.

– Visi to jau zina, – Rīds attrauca. – Reičela ir sapirkusi tik daudz bērnu apģērbu, ka ar tiem pietiktu sešiem mazuļiem.

– Tas nekas. Ariela un Džemma arī ir stāvoklī, tāpēc visām bērnu drēbītēm atradīsies pielietojums.

Rīds pasmaidīja. Visi zināja, ka Kolina māte Elija vairāk par visu pasaulē gribēja mazbērnus, un šobrīd gan viņas meita Ariela, gan vedekla Džemma un topošā vedekla Reičela gaidīja mazuļus. Viņas vēlēšanās bija piepildījusies.

– Klau! Man ir ideja, – Kolins iesaucās. – Ko tu teiktu par privātu tikšanos ar Sofiju rīt pēcpusdienā? Vai zini veco Heinu ģimenes namu pie Makterna ceļa?

To dzirdēdams, Rīds strauji ievilka elpu.

– Kas notika?

– Mēs ar Lauru grasījāmies dzīvot tajā namā. Pie dīķa…

– Jā, pareizi. Tā ir Trisa Oldridža mājas kopija. – Abi vīrieši viens otru lieliski saprata. – Lai nu kā, Ariela un Frenks to namu nopirka. Iepriekšējā nedēļā tika noslēgts līgums, un nams līdz saimnieku atbraukšanai būs tukšs. Ariela, Kolina māsa, dzīvoja Kalifornijā, kur studēja medicīnas rezidentūrā. Viņa plānoja atgriezties dzimtajā pilsētā un vadīt ārsta praksi kopā ar Tristanu – tas dotu abiem gana daudz brīva laika, ko pavadīt kopā ar ģimeni.

– Es varu parunāt ar mammu un sagatavot māju, un jūs ar Sofiju varēsiet tur divatā satikties. Tā kā ir Visu svēto dienas priekšvakars, jūs ieradīsieties maskās.

Rīds samulsa. Tas varēja izdoties. Varbūt. Varbūt nē. Varbūt pavisam noteikti nē. Kura sieviete vēlas tikties ar vīrieti maskā? Tad Rīds atcerējās Trisa stāstīto par to, kā viņš savulaik lenca savu tagadējo sievu Džeku. Viņa bija māksliniece, tāpēc Trisam nācās ķerties pie izdomas. “Man kā zinātniekam tas nebija vienkārši,” Triss teica, “bet es to izdarīju.” Arī Sofija bija māksliniece, un varbūt viņai patiktu…

Rīds pievērsās Kolinam.

– Vai, tavuprāt, Sāra varēs atrast vēl vienu tērpu?

– Ja vien pastāv kaut mazākā iespēja izvilkt tevi no nomāktības, domāju, visi pilsētas iedzīvotāji būs ar mieru ķerties pie šūšanas un izgatavot tev tērpu. Pie velna, es pats esmu ar mieru piešūt dažas pogas! – Kolins paņēma mobilo telefonu. – Šī ir tava pēdējā iespēja atteikties.

Līdzko es piezvanīšu mammai, atpakaļceļa vairs nebūs.

– Tava māte un mana māte… – Rīds vairs negribēja domāt. – Labi, kāpēc gan ne?

Kolins nospieda ātrā zvana taustiņu.