Читать книгу Mēnessgaismas simfonija - Džūda Devero - Страница 3

Viņi kādu laiku brauca klusēdami, līdz Rasels ierunājās:

– Vai varētu būt, ka tu esi Sofija Kinkeida?

Sofijai uzmetās zosāda. Vai vīrietis izdzirdējis viņas vārdu ziņās? Vai to raidīja kanālā CNN?

– Atvaino, – Rasels turpināja, palūkojies uz sievieti. – Es negribēju tevi satraukt. Kima teica, ka tu nevēlies, lai visa pilsēta uzzina par tavu ierašanos, bet viņa par to pastāstīja man, jo ir apprecējusi manu brāli.

Sofija atviegloti nopūtās.

– Un tu esi mācītājs.

– Es par tādu kļuvu nesen, – Rasels smaidīdams atbildēja. Viņš bija ļoti pievilcīgs vīrietis. – Patiesību sakot, manā dzīvē ir daudz jaunumu. Esmu apmeties uz dzīvi jaunā pilsētā, dabūjis jaunu darbu, es nesen apprecējos un kļuvu par tēvu.

Vārdi “apprecējos” un “tēvs” Sofijai sagādāja vilšanos.

Izrādījās, ka viņa vēl spēj just.

– Pat brālis manā dzīvē parādījās nesen, – Rasels turpināja. Sofija neizrādīja interesi, tāpēc viņš mainīja sarunas tematu. – Kā tu šeit nokļuvi?

– Ar automašīnu. Es novietoju auto ceļmalā, un tas pārstāja darboties. Jābrīnās, kāpēc tas nenotika ātrāk.

– Es piezvanīšu šerifam, un viņš…

Sofija ātri ievilka elpu.

Rasels neizpratnē sarauca pieri.

– Šerifa ģimenei pieder uzņēmums Frazier Motors, – viņš paskaidroja. – Viņi tavu automašīnu salabos, aizvilks uz servisu un izdarīs jebko citu, kas nepieciešams.

– Automašīnā ir manas drēbes, – Sofija ierunājās, pievērsusi skatienu saviem savārtītajiem svārkiem. Klēpī gulēja nobružātā aploksne, ko Sofija turēja cieši satvertu. Ieraudzījusi savus baltos pirkstu kauliņus, viņa mēģināja atslābināties.

– Sofija, – Rasels ierunājās klusā balsī, – ja tev vajadzīgs kāds, ar ko parunāt, esmu tavā rīcībā.

– Paldies, – viņa atbildēja, – bet…

Kā lai atzīstu Dieva kalpam, ka esmu nozagusi priekšmetu, kas ir ļoti liela uzņēmuma darbības pamatā?

– Runā tad, kad būsi gatava, – Rasels teica. – Es varu aizvest tevi pie Kimas, nevis pie Vingeitas kundzes. Viņai ir vairāki skapji, pilni ar apģērbiem, un varbūt tur tu jutīsies labāk.

Sofijas acīs sariesās pateicības asaras, bet viņa tās atvairīja.

– Jā, labprāt, – viņa klusā balsī piekrita. Iztēlodamās iegremdēšanos vannā, pilnā ar ļoti karstu ūdeni, un tīru apģērbu, sieviete atslāba.

– Vai tu esi ieplānojusi kaut ko Edilīnā? – Rasels piesardzīgi jautāja un palūkojās uz Sofiju. Viņa bija neparasti glīta sieviete ar dabiski gaišiem matiem, lielām, zilām acīm un tik nevainojamu ādu, ka tā līdzinājās kamēlijas ziedlapiņai. Sofijas augumu bija nopētījuši visi kroga apmeklētāji – tādas formas atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Lai kādi arī būtu sievietes fiziskiem dotumi, viņa bija ļoti satraukta. Sofija turēja lielu aploksni, uz kuras bija automašīnas riepu atstāti nospiedumi, un tvērās pie tās tik izmisīgi kā pie savas dzīvības. Sievietes apģērbs bija saplēsts un novārtīts, uz viņas zoda rēgojās liels traips, viens ceļgals asiņoja.

Un pie tā visa, šķiet, bija vainīgs Rīds Oldridžs.

Raselam bija grūti noslēpt smaidu, kad šī skaistā jaunā sieviete izlēja alu uz Rīda galvas. Viņš zināja, ka neaizmirsīs šo skatu līdz kapa malai.

Pirms neilga laika Rīds ienāca restorānā un izskatījās tā, it kā vēlētos kādu nogalināt. Raselam un Ronam bija interesanta saruna par pasaules reliģijām, bet Rīda neapmierinātība ņēma pār to virsroku.

– Viņš teica, ka ir sākusies sirdslēkme, tāpēc es metos skriešus, – Rīds paskaidroja. – Tam, ka es neesmu gulējis divas dienas, nav nozīmes. Tie bija tikai gremošanas traucējumi. Vai gribat zināt, ko viņa vecākā meita izdarīja, kamēr biju tur?

– Vai viņa tev uzmācās? – Rons jautāja. Viņš bija Rīda brālēns un ilggadējs tuvs draugs. – Viņa ir glīta meitene un sasniegusi vajadzīgo gadu skaitu.

– Mani viņa neinteresē! – Rīds atcirta. Viesmīle viņa priekšā nolika tīru glāzi un kausu alus.

– Tevi neinteresē tieši šī sieviete vai viņas visas? – Rasels jautāja.

– Ja es pareizi sapratu tavu jautājumu, priecājies, ka esi mācītājs. Pretējā gadījumā es tev sadotu pa purnu, – Rīds noņurdēja.

– To es gribētu redzēt, – Rons iesaucās. – Rasels ir jaunāks par tevi un, pēc visa spriežot, arī veselīgāks. Kad tu pēdējoreiz atpūties?

– Manuprāt, kaut kad studiju laikā.

– Pirms Laura tevi pameta? – Rons jautāja. Rīds ieņurdējās un iedzēra lielu malku alus.

– Tikai nesāc arī tu! Visi šīs pilsētas iedzīvotāji domā, ka es ilgojos pēc meitenes, kuru esmu gandrīz aizmirsis. – Viņiem patīk jūsu romantiskais stāsts, – Rasels paskaidroja.

– Tici man, attiecību izbeigšana nav romantiska, – Rīds teica.

– Šīs attieksmes dēļ visi joprojām tenko par tevi un to Čonliju meiteni, – Rons atbildēja.

– Tu taču zini, kā pielikt punktu baumām, vai ne? – ierunājās Rasels. Viņš nesen bija iedraudzējies ar abiem brālēniem.

– Es zinu, ka tajā ir kāds āķis. Kāds?

– Tev ir jāapprecas, – Rasels turpināja.

Rīds gandrīz aizrijās ar alu.

Rons iesmējās.

– Labi teikts! Es tev pilnībā piekrītu.

– Un kā ir ar tevi pašu? – Rīds pievērsās brālēnam.

– Es palaidu garām Džeku.

– Tāpat kā es, bet es vismaz nebiju soļa attālumā no sabojātas draudzības ar Trisu viņas dēļ, – Rīds norādīja.

Rons plati pasmaidīja.

– Kas būtu domājis, ka meitene no lielpilsētas izrādīsies īsta sieviete?

– Zini, tādas rodas arī lielpilsētās!

– Iespējams, – Rons neizklausījās pārliecināts.

– Vai jūsu brālīguma uzplūds ir galā? – Rasels viņus pārtrauca. – Rīd, es runāju nopietni. Tev vajadzīga sieva. Tu neproti gatavot un zaudē svaru. Tu dzīvo šausmīgā dzīvoklī, un tavs riebīgais raksturs ir pilsētas leģenda.

Rīds pasmaidīja.

– Tas noder, lai savaldītu darbiniekus.

– Ha! – Rons iesmējās. – Tās nabaga meitenes nodarbojas ar savešanu, un tu esi viņu vienīgais klients.

Rīds ar plaukstu nobraucīja seju.

– Vai tev ir kaut mazākā nojausma, kā viņas pret mani izturas? Pirms vairākiem mēnešiem viņas sarīkoja ballīti un… – Viņas ielūdza visas sievietes, kuras varētu būt tev piemērotas, – Rons viņu pārtrauca un noliecās pie Rasela. – Edilīna piedzīvoja lielāko drūzmu apģērbu veikalos visā tās vēsturē. Dzirdēju, ka viena sieviete iegādājās kleitu, pārdomāja un atdeva to atpakaļ.

– Vai tas ir slikti? – Rasels jautāja.

– Viņa to darīja sešas reizes, – Rons paskaidroja, un bija redzams, ka Rīda neapmierinātība viņu bezgala uzjautrina.

Rasels sarauca pieri.

– Vai tev kāda no tām sievietēm iepatikās?

– Es nezinu! – Rīds atbildēja. – Viņas visas uzvedās līdz riebumam pareizi, un es nesapratu, kādas viņas ir īstenībā. Ja es būtu teicis, ka brīvajā laikā labprāt spīdzinu pīlēnus, viņas noteikti būtu izrādījušas sajūsmu.

– Kopš kura laika sieviete, kura uzvedas pareizi, ir slikta? – Rasels jautāja. – Vai tu ar kādu no viņām tikies vēlreiz?

– Nē, – Rīds atbildēja. – Man nav laika, lai tiktos ar sievietēm. Turklāt esmu mēģinājis to darīt – vienmēr neveiksmīgi. Tikšanās laikā es mēdzu saņemt steidzamus izsaukumus, un sievietes par to dusmojas. Reizēm es saprotu, ka viņas varētu kļūt par manām pacientēm, un tas nekad nebeidzas labi.

– Tāpēc tu esi vientuļš, – Rons turpināja.

– Lai nu kurš to sacītu! – Rīds atcirta. – Tu gribi būt kopā ar sievieti, kas prot diskutēt par filosofiju un salabot motorzāģi.

– Es biju tik tuvu! – Rons ievaidējās.

– Ko tas nozīmē? – Rasels jautāja.

– Tas ir pārāk garš stāsts, – atbildēja Rīds. – Es došos mājās un iešu gulēt.

– Oho! – Rons iesaucās un pievērsa skatienu ieejas durvīm krogā aiz Rīda muguras. – Runājot par skaistām sievietēm – paskatieties, kas te nupat ienāca!

Abi pārējie vīrieši pagriezās, lai aplūkotu jauno dāmu. Par spīti savārtītajam apģērbam viņa, bez šaubām, bija visglītākā meitene telpā un varbūt pat visā pilsētā. Viņai mugurā bija vienkārša kokvilnas kleita kopā ar sārtu jaciņu, un kājās bija uzvilktas krosa kurpes, bet apģērbs neapslēpa krāšņo augumu.

– Viņa izskatās kā gados jaunāka Bardo, – secināja Rons.

– Šķiet, ka viņa kādu meklē, – piebilda Rasels.

Rīds pagriezās atpakaļ.

– Ņemot vērā to, cik ļoti man neveicas, viņa meklē mani. Viņa droši vien savainojusi roku un vēlas nekavējoties saņemt medicīnisko palīdzību.

– Iespējams, – Rons piekrita, – bet viņas izmeklēšana sagādās daudz prieka.

– Man nē. – Rīds izdzēra alu. – Vai viņa tuvojas mūsu galdiņam?

– Nē, viņa sarunājas ar Gārlendas kundzi, – teica Rasels.

Rīds ievaidējās.

– Vēl viens cilvēks, kurš mani ienīst. Viņa izplata… tā ir personiska informācija, bet mums ar Gārlendas kundzi bija salta saruna, un viņa manu darbinieču priekšā izturējās tik nožēlojami, ka man vēl divu dienu garumā bija jāpacieš neapmierināta purpināšana.

– Vai viņas joprojām nepacietīgi gaida, kad darbā atgriezīsies Triss? – Rons painteresējās.

– Pie Betsijas datora stāv kalendārs turpmākajiem trim gadiem. Viņa visās dienās ar zīmuli atzīmē “x”. Katra diena tuvina viņas brīdim, kad atgriezīsies viņu dievinātais doktors Triss, kurš vienmēr rīkojas pareizi.

– Ak vai, – Rons iesaucās, – mazā skaistule tuvojas. Es ceru, ka viņa meklē mani.

– Tu domā, ka viņa vēlas saņemt konsultāciju Hēgeļa un Kanta darbu jautājumos? – Rasels pazobojās. Rons ikdienā pasniedza filosofiju Bērklija augstskolā, bet patlaban bija atvaļinājumā.

– Es esmu ar mieru palīdzēt tai mazulītei jebkādā veidā, – Rons atbildēja.

Izrādījās, ka Sofija meklē Rīdu, bet viņas nodomi nekādā veidā nelīdzinājās tiem, ko vīrieši iztēlojās.

Rasels un Rons nekustīgi sēdēja savās vietās, un tikmēr jaunā skaistule izlēja alu pār Rīda galvu. Viņš gatavojās kārtējās sievietes uzmanības apliecinājumiem, bet tā vietā saņēma auksta alus šalti.

Visu padarīja skaidru Sofijas teiktais: “Nākamreiz brauc uzmanīgi.” Kad Rīds apsēdās pie galda kopā ar Raselu un Ronu, viņš sūdzējās par piedrazoto lielceļu.

– Es tikai uzmetu skatienu dokumentiem sēdeklī. Kad pievērsu skatienu ceļam, ieraudzīju uz tā lielu, baltu aploksni. Man neatlika nekas cits kā vien pārbraukt tai pāri. Es nezinu, kas tajā aploksnē bija, bet tas zem riepām nokrakšķēja. Es ceru, ka riepa nav pārdurta.

Sofijas netīrais un noskrandušais izskats liecināja, ka Rīds nav bijis pilnībā atklāts. Rasels šaubījās par to, ka Rīds tikai uzmetis skatienu dokumentiem. Par spīti žēlabām Rīds Oldridžs savus ārsta pienākumus pildīja ļoti atbildīgi. Ja kāds nopietni saslima, Rīds darīja visu nepieciešamo, lai šim cilvēkam palīdzētu pat tad, ja tas prasīja ilgu laiku. Rīds apgalvoja, ka nav gulējis vairākas dienas, un pēc tam viņu izsauca pie cilvēka, kuram palīdzība nemaz nebija vajadzīga. Rasels nosprieda, ka Rīds daudz vairāk raizējies par saviem pacientiem nekā par to, kas notiek uz ceļa.

Rasels paskatījās uz Sofiju, kura klusējot sēdēja, cieši satvērusi aploksni. Izskatījās, ka sievietei ir atlicis pavisam maz spēka, lai turpinātu dzīvot. Viņš iepriekš bija strādājis ar šādiem cilvēkiem, un pārāk daudzi ņēma nelabu galu.

Vakar viņš bija piezvanījis savam brālim un Kimai, kuri joprojām baudīja medusmēnesi, un pastāstījis par savu jauniegūto mācītāja amatu Edilīnas baptistu baznīcā. Rasels grasījās uzsākt darbu pēc trim nedēļām. Treviss viņam lūdza pieskatīt Kimas draudzeni Sofiju Kinkeidu, kura dzīvos Vingeitas kundzes mājā, un… Rasels nevarēja atcerēties, ko vēl viņa brālis teica. Vai viņš pieminēja darbu?

– Es vakar biju ļoti aizņemts, bet dzirdēju, ka tev Edilīnā ir sarūpēts darbs.

– Jā, – Sofija piekrita. – Es būšu Kimas brāļa Rīda personīgā asistente. Uzmanies!

Viņas teiktais Raselu tā pārsteidza, ka viņš ļāva automašīnai novirzīties pa labi un gandrīz noripot no ceļa. Viņš iztaisnoja stūri un mēģināja izdomāt, ko darīt tālāk. Vai atklāt Sofijai, ka Rīds ir tas pats cilvēks, kurš viņu gandrīz notrieca ar automašīnu? Rasels paraudzījās uz sievieti. Viņa izskatījās tik nelaimīga, ka viņš nespēja sagādāt vēl vienu triecienu. Ja izdotos atlikt Sofijas un Rīda tikšanos uz vēlāku laiku, Rasels varētu atrast viņai citu darbu. Viņš sāka prātot par to, ko Sofija prot darīt.

– Tātad jūs ar Kimu kopā mācījāties?

– Jā, – Sofija atbildēja, – augstskolā.

– Ja drīkstu vaicāt, ko tu studēji?

– Mēs, trīs istabas biedrenes, ieguvām izglītību tēlotājmākslā. Džeka izvēlējās divdimensionālo mākslu, Kimu interesēja tikai juvelierizstrādājumi, un es nodarbojos ar trīsdimensionālo mākslu.

– Trīsdimensionālo? Ko tas nozīmē?

– Tā ir tēlniecība.

Lieliski, Rasels nodomāja. Kā lai atrod darbu tēlniecei Edilīnā? Viņš uzsmaidīja Sofijai.

– Varu derēt, ka tu esi izsalkusi.

Viņi iebrauca pilsētā, un Sofija aplūkoja skaisti atjaunotos vecos namus, kas slējās pilsētas ielās. Kima apgalvoja, ka Edilīna ir pilsēta, kurā apstājas laiks. Izskatījās, ka viņai ir taisnība.

– Te ir skaisti, – Sofija atzina. Rasels novietoja automašīnu restorāna stāvlaukumā. Ēka izskatījās celta divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados. – “Ela restorāns”, – viņa ierunājās un pirmo reizi pasmaidīja.

– Vai Kima par to stāstīja?

– Viņa apgalvoja, ka pietiek ar vienu maltīti, lai iedzīvotos sirdsdarbības traucējumos.

Rass pasmaidīja.

– Viņai visdrīzāk ir taisnība, bet reizēm taukvielas spēj sadziedēt brūces.

– Es neesmu ģērbusies atbilstoši restorāna apmeklējumam, – Sofija ierunājās, kad Rasels piegāja pie pasažiera puses durvīm un tās atvēra.

– Mēs esam Edilīnā, nevis Parīzē. Neviens tevi neievēros.

Kad Rasels ieveda Sofiju nelielajā restorānā, viņš saprata, ka ir kļūdījies. Sievietes izskats piesaistīja visu apmeklētāju skatienus. Nodriskātais apģērbs nepadarīja viņu mazāk glītu.

Patiesais restorāna apmeklējuma iemesls bija Rasela vēlme šo to nokārtot un tikai tad vest Sofiju uz Kimas mājām. Līdzko viņi veica pasūtījumu, Rasels atvainojās un izgāja ārā, lai piezvanītu savai sievai Klarisai. Viņš lūdza aiziet uz pārtikas veikalu un piepildīt Kimas ledusskapi ar ēdienu.

– Vai tad viņas draudzene nepaliks Vingeitas kundzes namā?

– Viņu gandrīz notrieca automašīna.

– Vai viņai nekas nekaiš? – Klarisa bažīgi iesaucās. – Vai viņai nevajadzētu aiziet pie doktora Rīda?

– Nē! – Rasels teju vai atkliedza, bet tad savaldījās. – Tas ir garš stāsts, un es gribu tev visu izstāstīt… un lūgt tavu padomu. Problēma ir tāda, ka Sofiju gandrīz notrieca tieši Rīds, un viņai rīt jāuzsāk darbs viņa pakļautībā. Es baidos, ka viņa iebelzīs Rīdam pa galvu ar beisbola nūju.

– Viņai nāksies saņemties, – Klarisa atzina. – Rīdu vēlas noslepkavot puse šīs pilsētas sieviešu. Dzirdēju, ka nesenākajā Edilīnas grāmatu lasītāju klubiņa sanāksmē dalībnieces trīs stundu garumā izstrādāja atriebības plānu. Manuprāt, par to interesējas Lifetime kanāls.

Rass nesmējās.

– Manuprāt, Sofijai ir iemesls pievienoties Rīda nīdēju klubiņam. Mans brālis…

– Tavs brālis tevi, kā jau parasti, kritizēs, – Klarisa viņu pārtrauca.

– Viņš ar baudu norādīs, kā man vajadzēja rīkoties.

– Un tu ar prieku norādīsi uz viņa paša kļūdām, – Klarisa turpināja. – Es nopirkšu pārtiku un ziedus un nogādāšu to visu Kimas mājās. Kad atbrauksi, mēs izdomāsim turpmāko rīcību.

Rasels pasmaidīja. Viņš bija iemīlējis sievu no pirmā acu uzmetiena un joprojām nespēja vien nopriecāties par viņas spriedumiem.

– Vai esmu teicis, ka es tevi mīlu?

– Jau vismaz stundu nē, – viņa atbildēja klusā balsī.

– Brauc mājās. Man tevis pietrūkst.

– Man tevis arī pietrūkst, – Rasels atbildēja un beidza sarunu. Viņš redzēja Sofiju pa restorāna logu un pacēla roku sveicienam. Atceļā viņš pavērsa skatienu augšup.

– Dod man gudrību, – Rasels nočukstēja un iegāja restorānā.