Читать книгу Mēnessgaismas simfonija - Džūda Devero - Страница 9

Sofija sēdēja pie virtuves letes un skatījās uz lielo kasti ar mālu, ko viņai bija iedevusi Betsija. Tas bija labas kvalitātes māls baltā krāsā, kas sacietēja pats – tik lieliski piemērots modelēšanai, ka Sofija bija pārliecināta: māla izvēlē savu pirkstu pielikusi arī Kima. Kaste bija iesaiņota dāvanu papīrā, un tai bija pievienota kartīte ar pateicības vārdiem no doktora Rīda.

Apkārtējie un pati Sofija jau sen vairs neuzskatīja sevi par mākslinieci. Viņa atsauca atmiņā studiju gadus. Tolaik meitenes uztraucās par tik nenozīmīgām lietām! Par to, vai pasniedzējam patiks zīmējumu kontūras un Kimas sudraba izstrādājumu dizaini, un Sofijas zīmētie dzīvokļa biedreņu portreti. Sofija atcerējās bailes un uztraukumu, ko piedzīvoja, veidojot pirmo bronzas skulptūru. Tā izdevās perfekta, un Sofija ar grūtībām apvaldīja atvieglojuma asaras kursabiedru klātbūtnē. Vēlāk viņa dzīvoklī sajūsmināti dejoja un Džeka atnesa šampanieša pudeli. Tā bija fantastiska diena!

Tomēr neilgi pēc tam Sofija atgriezās mājās, lai apmeklētu mātes bēres, un uzņēmās atbildību par mazo māsu. Pēc diviem gadiem viņa bija spiesta pārdot visu, ko izgatavojusi skolā: gleznas, šķiedras skulptūras un pat savu dārgo bronzas skulptūru. To visu Sofija pārdeva par smiekla naudu, bet ar to pietika, lai segtu komunālos maksājumus.