Читать книгу Mēnessgaismas simfonija - Džūda Devero - Страница 8

Sofija atvirzījās no doktora Rīda datora un, plati smaidot, novērtēja savu darbu. Tas prasīja vairākas stundas, tomēr viņai izdevās izveidot kontu internetbankā un automātisku visu to rēķinu apmaksu, ko viņa bija atradusi. Sofija pat iegādājās jaunu putekļu sūcēju un baltu servīzi par Rīda sakrātajiem American Express punktiem. Trauki viņa dzīvoklī bija noskrambāti un ieplaisājuši, turklāt tie bija tik veci, ka virskārta varēja būt ar svina piemaisījumu.

Viņa lejupielādēja programmu Quicken un sadalīja Rīda izmaksas kategorijās. Viņš tērēja nelielas naudas summas, un viņa čeki lielākoties tika izmantoti rēķinu apmaksai, tāpēc visa gada bilances ievadīšana programmā nebija sarežģīts darbs.

Sofijai nebija ne jausmas, kāda bija Rīda ienākumu, uzkrājumu un ieguldījumu izcelsme. Ik pēc pāris nedēļām Rīds saņēma čeku, ar kuru tika apmaksāti viņa izdevumi. Sofija nezināja, vai summa čekā bija vienīgie ārsta ienākumi. Ja tā, Rīds nepavisam nebija turīgs.

– Viņa finansiālais stāvoklis ir viņa paša darīšana, – Sofija skaļi paziņoja, staigādama pa dzīvokli. Tās dienas rītā viņai tika pateikts, ka tikšanās ar Rīdu ir atcelta, un tas sagādāja vilšanos. Tomēr viņa saprata, ka neatliekamās palīdzības sniegšana ir svarīgāka. Doktora Rīda darbinieces jau atkal bezgalīgi slavēja viņa pašaizliedzīgo rīcību.

– Un viņam ir tik labestīgs raksturs! – teica Hetere. – Šorīt viņa sejā rotājās jaukākais smaids, kādu jebkad esmu redzējusi. Tas piepildīja telpu kā saules gaisma, vai jums tā nešķiet? Es to sajutu!

Pārējās sievietes jūsmīgi piekrita un vērās Sofijā ar plati ieplestām acīm.

Kāpdama uz dzīvokli augšstāvā, Sofija smaidīja. Bija skaidri redzams, ka visas trīs ir iemīlējušās savā doktorā Rīdā.

Pusdienlaikā, kad Sofija nupat bija pabeigusi darbu ar rēķiniem, viņš piezvanīja. Sākumā Rīds atvainojās par atcelto satikšanos.

– Viss kārtībā, – viņa atbildēja. – Es saprotu. Mans pienākums ir tev palīdzēt, nevis traucēt.

– Tas ir jauki, – Rīds vilcinādamies atbildēja. – Kā tev sokas?

Sofija nesteidzīgi pastāstīja par visu, ko bija paveikusi kopš abu iepriekšējās telefonsarunas, tomēr Rīdu neinteresēja informācija par bankas kontu.

– Kā tev sokas mākslas jomā? Mana māsa apgalvo, ka nomirtu, ja viņai tiktu atņemta spēja radīt kaut ko jaunu. Tiesa gan, Kimai piemīt tendence būt melodramatiskai.

– Agrāk tā jutos arī es, bet ir pagājis tik ilgs laiks, kopš kaut ko radīju, ka es vairs neatceros, kā tas ir.

Rīds saminstinājās.

– Kima man to noteikti ir teikusi iepriekš, tomēr… ar kādu mākslas veidu tu nodarbojies?

– Ar tēlniecību.

– Vai tu metini tērauda veidojumus?

– Lielākoties strādāju ar mālu. Pēc augstskolas absolvēšanas es saņēmu piedāvājumu no uzņēmuma, kas nodarbojas ar sudrablietu izstrādi. Man būtu jāatveido Amerikas prezidentu galvas. Sākotnēji aptuveni pēdas augstumā, bet pēc tam tās samazina un piestiprina pie tējkannu rokturiem. Džordža, Abrahama un Džefersona seju profili rotātu galda piederumus.

– Tas izklausās…

– Bezgaumīgi? – viņa jautāja un pasmaidīja. – Tev pavisam noteikti ir taisnība, bet tas būtu tikai sākums.

– Kāpēc tu nepieņēmi piedāvājumu?

Sofija pastāstīja par mātes nāvi un divpadsmitgadīgo māsu Līsu, kura tika atstāta atbaidoša vīrieša aizbildniecībā.

– Es sapratu, ka viņš ierāpsies māsas gultā jau nākamajā dienā pēc bērēm.

– Tāpēc tu paliki pie māsas un rūpējies par viņu. – Rīda balsī jautās bijība.

– Es darīju to, kas bija jādara, – Sofija pieticīgi atbildēja.

Rīds tomēr neņēma vērā Sofijas centienus mazināt savas rīcības vērtību. Viņš labi zināja, cik grūti bija ziedot sevi citiem.

– Vai tu ne reizi nesajuti vēlmi aizbēgt?

– Kāpēc tu nesakravā mantas un nedodies projām no Edilīnas?

– Man ir pienākumi ģimenes priekšā, – Rīds atbildēja un apklusa. – Skaidrs. Tev bija tāpat.

– Tieši tāpat. – Sofija sēdēja uz krēsla pie virtuves letes. Viņa sakustējās un negribot iekunkstējās no sāpēm.

– Vai tev kaut kas kaiš? – Rīds jautāja.

– Jā un nē. Man ir zilumi, jo nokritu ceļa malā. Mani gandrīz notrieca pārgalvīgs braucējs. – Viņa īsi atstāstīja Rīdam tās dienas vakara notikumus.

– Tātad tu nezini, kas sēdēja pie stūres?

– Es atpazinu viņa automašīnu un… Pagaidi! Rass sēdēja viņam blakus restorānā, tātad viņš zina, kas ir šis cilvēks! Es viņam piezvanīšu un pajautāšu. Vispār man vajadzētu to darīt tūlīt pat. Tam nelietim ir jāatņem braukšanas tiesības. Viņam vajadzētu…

– Viņš noteikti ir tālu projām, – Rīds ātri attrauca. – Tas notika uz lielceļa, un pilsētu apmeklē daudzi tūristi.

– Viņš noslaucīja sviedrus no pieres.

– Tev droši vien taisnība, – Sofija piekrita. – Ja tas riebeklis dzīvotu Edilīnā, man kāds būtu to pateicis. Es daudzu cilvēku acu priekšā izlēju alu uz viņa galvas.

– Ak tā? – Rīds jautāja. Viņš sēdēja jaunajā Jeep markas auto, ko bija aizņēmies no Kolina, un nezināja, kā tajā kaut ko atrast. Viņam vajadzēja noslaucīt sviedrus, kas tecēja pār skaustu. – Varu derēt, ka tavs pāridarītājs bija… izbrīnīts.

– Viņš bija satriekts, – Sofija paskaidroja. – Es nebūtu izlējusi alu uz viņa galvas, ja viņš neskatītos uz mani kā uz cilvēku, kas no viņa kaut ko grib.

– Ko tad? – Rīdam bija tik karsti, ka viņš bija spiests atpogāt kreklu.

– Laikam jau naudu, – Sofija teica. – Viņš izskatījās bagāts.

– Ak tā? – Rīds mēģināja novilkt kreklu, bet plaukstas iestrēga aprocēs.

– Jā. Viņa skatiens bija augstprātīgs un garlaikots – kā cilvēkam, kuram nav jāuztraucas par naudas trūkumu. Rīds vairs nemēgināja atbrīvoties no krekla un pievērsa uzmanību Sofijas teiktajam.

– Ne jau visi, kuri spēj apmaksāt rēķinus, ir augstprātīgi.

– Iespējams, – Sofija piekrita. – Varbūt es vispārinu savu neseno pieredzi, tomēr vīrietis krogā izskatījās garlaikoti turīgs.

– Garlaikoti turīgs, – Rīds atkārtoja un uzjautrinājās par viņas vārdu izvēli. Viņš atpogāja krekla aproci. – Vai viņš bija neglīts?

– Nē. Patiesību sakot, viņš bija diezgan pievilcīgs. Ne tik skaists kā Rasels, bet glīts.

Rīda smaids kļuva arvien platāks.

– Vai vēlies aiziet ar mani uz randiņu?

Sofija priecājās par to, ka Rīds neredz viņas plato smaidu. Pēc Kārtera teiktā par Sofijas izskatu viņa priecājās, ka vīrietis izrāda interesi par viņas personību. Turklāt doktors Rīds viņu ne reizi nebija redzējis, un tas lika Sofijai justies vēl labāk.

– Jā, – viņa atbildēja, – ar prieku. Kad?

Rīds ievilka elpu.

– Sestdien. Tērpos.

– Ko?

– Mums būs tikšanās. Masku balle. Par godu Visu svēto dienas priekšvakaram. Mēs tiksimies mājā, kas pieder manam draugam. Pulksten vienpadsmitos. Mēs ēdīsim vakariņas. – Viņš zināja, ka runā aprautos teikumos, bet uztraukuma dēļ nespēja skaidri domāt. – Pēc tam dosimies uz pasākumu Makternu namā. Tur būs daudz cilvēku. Maskās.

Vispirms Sofijai tas likās pilnīgi neiespējami. Viņai nebija nekā, ko vilkt mugurā, turklāt bija jāvelta laiks darbam. Pēc tam viņa atcerējās, ka vairs nav spiesta uzturēt māsu un patēvu, tāpēc varēja atļauties strādāt tikai vienā darbavietā.

– Vai tā ir slikta doma? – Rīds vārgā balsī pārtrauca klusumu.

– Nē. Man… man tā patīk, bet man nav tērpa. Varbūt es kaut ko atradīšu Kimas skapī.

Rīds atviegloti uzelpoja.

– Viss jau ir noorganizēts. Mana māsīca Sāra pašūs jebko, ko tu vēlēsies. Kādu tērpu tu gribi?

Vieglprātīga izklaide nebija Sofijas dzīves sastāvdaļa jau sen, tāpēc viņai bija grūti aprast ar šādu domu. Viņi ar Kārteru kopā neapmeklēja nevienu pasākumu. Viņš ikreiz aizbildinājās ar nepatiku pret ballītēm un vēlmi pabūt divatā ar Sofiju. Tobrīd viņai Kārtera teiktais patika. Tagad viņa saprata, ka patiesais iemesls bija Kārtera vēlme noslēpt abu attiecības no citiem cilvēkiem.

– Es gribu tērpu, kas būtu pieskaņots tavējam, – Sofija paziņoja.

– Ko tas nozīmē?

– Ja tu pārģērbsies par Edvardu Septīto, es būšu…

– Karaliene Aleksandra.

– Nekādā gadījumā! – viņa iesaucās. – Es būšu Lilija Lengtrija.

– Ak tā? – Rīds smaidot jautāja. – Ko tu domā par Zirnekļcilvēku?

– Tad es būšu Mērija Džeina.

– Lāču tēvs?

– Protams, būšu Zeltmatīte.

– Vai viņa ir tērpta zilā kleitiņā un ar lenti matos?

– Tā ir Alise Brīnumzemē. Tādā gadījumā tev jāpārģērbjas par Trako Cepurnieku.

– To es varētu.

– Tātad, – Sofija teica, – kas tu būsi?

– To tev pateiks mana māsīca Sāra. Viņa šuj mums visiem paredzētos tērpus. – Un mēs ar viņu aprunāsimies, Rīds nodomāja. Kas man jāvelk, lai Sofijai mugurā būtu sarkans tērps ar dziļu izgriezumu?

Pirmo reizi pēc ilga laika Sofija smaidīja no visas sirds.

– Tev nav ne jausmas, ko vilkt, vai ne?

Rīds iesmējās.

– Pieķerts! Ne mazākās. Man bija ļoti aizņemts rīts, un…

– Vai Sāra zina tavu apģērba izmēru?

– Esmu sešas pēdas un vienu collu garš un sveru simt astoņdesmit piecas mārciņas, – Rīds atbildēja. – Un tu?

– Esmu piecas pēdas un trīs collas gara un drīzāk likšos slimnīcas gultā, nekā atklāšu tev savu svaru.

– Izklausās labi. Es zinu kādu vietu… – Viņš aprāvās, jo atcerējās, kā Sofiju satika pirmoreiz. – Vai varu atbraukt tev pakaļ rīt?

– Jā, protams. Nē, uzgaidi! Man vajadzētu ievākties savā dzīvoklī Vingeitas kundzes namā. Es prasu no Kimas pārāk daudz.

– Tātad tu to joprojām nezini?

– Ko tad?

– Vakar Vingeitas kundze aizbēga kopā ar dārznieku.

– Ak tā, – Sofija nevarēja izdomāt citu atbildi. – Man likās, ka viņa ir sieviete gados.

– Viņai ir aptuveni četrdesmit, tas nav daudz. Vingeitas kundze ir ļoti eleganta sieviete. Viņa ir precējusies ar vīrieti, par kura vardarbīgajām nosliecēm zina visi pilsētas iedzīvotāji, un, kā izrādās, iemīlējusies Billā Velšā.

– Viņš ir dārznieks?

– Viņš ir ne tikai dārznieks, bet arī celtnieks. Bills ir mans brālēns, un viņš ir lielisks cilvēks. Lai nu kā, kad Vingeitas kundze un Bills aizgāja, viena no viņas īrniecēm, Lūsija Leitona, jautāja…

– Leitona? – Sofija ierunājās. – Džekai ir tāds pats uzvārds.

– Tu joprojām nezini arī to? Kimas vīramāte apprecējās ar Džekas tēti.

Sofijai nācās palauzīt galvu, lai saprastu šos attiecību līkločus.

– Nē, man to neviens nestāstīja. Ko Leitona kundze jautāja?

– Viņa interesējās par iespēju iegādāties Vingeitu namu. Treviss – tas ir Kimas vīrs – grib atvērt bērnu nometni, un šim nolūkam viņš grib izmantot Vingeitu nama telpas.

– Tas laikam nozīmē, ka dzīvoklis vairs nav pieejams. Rīda pirmā doma bija piedāvāt Sofijai dzīvot kopā ar viņu, tomēr viņš to neteica skaļi. Kas man lēcies? Rīds bija saņēmis daudzus attiecību piedāvājumus no Edilīnas iedzīvotājām, un neviens no tiem viņu neinteresēja, bet Sofija viņu valdzināja. Iespējams, viens no iemesliem bija tas, ka viņa neklupa Rīdam virsū ar neslēptu iekāri.

Sofija klusējot domāja par dzīvokli. Tās dienas rītā viņa izpētīja Kimas skapi un darbojās Kimas virtuvē, un tas viņai nepatika. Māja piederēja Kimai, un Sofijai bija nepieciešama sava dzīvesvieta. Dzīvokļa Vingeitu namā vairs nebija, un tas bija nopietns trieciens.

Rīds juta, ka ir sabojājis sarunbiedres noskaņojumu.

– Es tev atradīšu kādu vietu, kur dzīvot, – viņš ierosināja. – Manam brālēnam Remzijam pieder vairāki īpašumi. Viņš kaut ko noteikti atradīs. – Ja vajadzēs, es to nopirkšu, viņš nodomāja. – Kādi ir tavi plāni šodienai?

Sofija cerēja, ka Rīds plāno viņu aicināt uz tikšanos vakarā. Būtu jauki iepazīties tuvāk pirms rītdien paredzētās masku balles.

– Ikdienišķi, – viņa atbildēja, kaut gan jaunais darbs bija tik nepierasts, ka uz to nekādi nevarēja attiecināt vārdu “ikdienišķs”. – Un kādi ir tavi plāni?

Rīds nevarēja teikt patiesību, proti, ka viņš visu savu laiku un enerģiju veltī turpmāko divu dienu plānošanai, tāpēc aizbildinājās ar ārsta pienākumiem.

– Glābt dzīvības noteikti ir brīnišķīgi.

– Kādreiz tā bija, – Rīds atbildēja, atcerēdamies darbu glābšanas operācijās un klīnikās, ko pats bija izveidojis.

– Un arī tagad tā ir. Man jādodas, – viņš teica.

– Jā, ej un izglāb kādu, – Sofija atbildēja, un saruna beidzās.

Rīds izslēdza telefonu un atspieda galvu pret automašīnas sēdekli. Otrā telefonsaruna ar Sofiju pārspēja pirmo. Tagad Rīdam bija jāatgriežas Edilīnā, jāsatiek māsīca Sāra un jāparunā par tērpiem. Kad viņš pastiepās uz automašīnas aizdedzes pusi, roka ieķērās kreklā.

– Pie velna! – viņš nomurmināja un atcerējās sirdsapziņas pārmetumus, ko viņam sagādāja runas par negadījumu ar Sofiju. Rīdam nācās izkāpt no mašīnas, jo citādi nebija iespējams sakārtot kreklu. Viņš to atpogāja un atkal uz vilka mugurā.

Atkal iekārtojies sēdeklī, Rīds piezvanīja Betsijai. Viņš grasījās lūgt pakalpojumu, tātad kliegt nedrīkstēja. Tas noteikti bija jāpatur prātā. Pirmo reizi kopš dienas, kad Tristans palūdza Rīdam aizstāt viņu darbā, viņam nebija slikts garastāvoklis.

– Es zinu, ka piešķīru jums visām brīvdienu, bet man vajag, lai jūs palīdzat Sofijai.

– Viņas dēļ mēs darīsim jebko, – Betsija izdvesa.

Viņas balsī skanēja tāds izmisums, ka Rīds nokaunējās. Viņš pret savām darbiniecēm izturējās pārāk skarbi.

– Nu, ē… viņai vajag mālu.

– Mālu? Vai tu gribi, lai es viņai nopērku mālu? – Betsija bija tik izbrīnīta, it kā viņai būtu uzticēts Herkulesa cienīgs varoņdarbs, un Rīds tikai ar grūtībām valdījās, lai neizteiktu asu piezīmi.

– Jā. Aizej uz mākslas piederumu veikalu vai… Es nezinu, uz kurieni tev jāiet, bet nopērc Sofijai kaut ko tādu, no kā var izveidot skulptūru.

– Ā, tu runā par modelēšanas mālu, – Betsija teica. Viņa uzrakstīja “Piezvanīt Kimai” uz aploksnes aizmugurējās daļas un tos divreiz pasvītroja. – Es to iesaiņošu kā dāvanu. Kādiem vārdiem jābūt uz kartītes?

Rīds nebija par to iedomājies.

– Ē… uzraksti vienkārši: “Paldies, Rīds.”

– Labi. Starp citu, tava mamma mums pastāstīja par tavu tērpu lielajam Visu svēto dienas priekšvakara pasākumam. Vai tev tas patīk? Manuprāt, tas ir…

Betsija apsprieda pārāk personiskus jautājumus.

– Jā, tas ir lielisks.

Viņš pārtrauca sarunu. Ja Betsijai patika tērps, tas nozīmēja, ka to valkātu viņas iemīļotais Triss. Vai tas bija smokings Džeimsa Bonda stilā? Vai Rīds tiks saģērbts kā supervaronis? Viņš varēja iztēloties savu brālēnu, tērpušos apmetnī un garos zābakos. Iedomu tēls viņu sasmīdināja. Rīds nemūžam nevilktu apmetni! Tomēr Tristans iekaroja savas sievas sirdi…

Rīds piezvanīja māsīcai Sārai, un viņam atkal bija grūti atrast īstos vārdus.

– Man ir vajadzīgs… īpašs tērps. Kaut kas… rītdienai. – Es zinu, – viņa atbildēja. – Tava mamma jau pasūtīja. Lai to izgatavotu, manai astoņi simti trīsdesmitajai vajadzēs jaunu adatu ādas šūšanai. – Sofija runāja par savu lielo Bernina markas šujmašīnu.

– Sāra, – Rīds teica, cenzdamies attapties no nupat dzirdētā. – Es nezinu, kas manai mātei padomā, bet es nevilkšu tērpu no ādas. Man vajadzīgs kaut kas rītdienai, kaut kas… – Viņš vilcinājās. – Vajadzīgs tērps, kas…

– Rīd! – Sāra viņu pārtrauca. – Man ir jāaprūpē divi bērni un jāpaēdina vīrs, kā arī līdz rītdienas vakaram jāpabeidz seši tērpi. Man nav laika, lai auklētos ar tevi. Kādu tērpu tu gribi?

– Kaut ko romantisku, – viņš izgrūda. – Kaut ko varonīgu.

– Ak tā, – Sāra novilka. – Tātad baumas par tevi un to meiteni ir patiesas. Viņu sauc Silvija, vai ne?

– Sofija… Bet tu to noteikti zini. Viņa pieskaņos savu tērpu manējam, tāpēc tam jābūt glītam.

– Spriežot pēc tenkām, ko esmu dzirdējusi, viņai vajadzētu pārģērbties par krodzinieci.

– Pārstāj! – Rīds iesaucās. – Vai tu to izdarīsi?

– Man ir jautājums.

– Ja tas ir saistīts ar alu, es pārtraukšu sarunu.

– Kad tu pēdējoreiz sēdēji zirga mugurā?