Читать книгу Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels - Страница 2

No pirmā acumirkļa šķiet dīvaini, ka Anglijā Viktorijas laikmeta vidū, kas pazīstams kā cieši iegrožotu emociju laiks, tauta kļuva vai apsēsta ar jaunu literatūras paveidu, ko dēvēja par sensāciju romāniem. Kad 1860. gadā iznāca Vilkija Kolinsa romāns “Sieviete baltā”, tas aizsāka “sensāciju māniju”, kā to vēlāk nodēvēja tālaika kritiķi, – tas apmierināja “slimīgās apetītes alkas” un kā “vīruss… izplatījās pa visu valsti”. Lai gan jauno šokējošo literatūras darbu sākotne meklējama iepriekšējā gadsimtā populārajos gotiskajos romānos, sensāciju romānos sižets risinājās nevis senlaicīgās nomācošās pilīs, bet gan pavisam īstās Viktorijas laikmeta Anglijas mājās un to apkaimēs. Turklāt drūmajā noskaņā nebija nekā pārdabiska – tā auga un pūžņoja it kā cienījamu sabiedrības locekļu sirdīs, un to privātā dzīve slēpa šausminošus noslēpumus. Ārprāts, incests, izvarošana, šantāža, zīdaiņu slepkavības, dedzināšana, narkotiku lietošana, indēšana, sadomazohisms un nekrofilija – to un ne tikai to atbilstoši sensāciju romānu autoru ieskatiem slēpa viktoriāņu pieklājības un atturības plīvurs.

Papētot uzmanīgāk, Viktorijas laiku vidusposma sensāciju mānija šķiet loģiska reakcija uz tā laikmeta stīvajām, iegrožotajām emocijām. Nav iespējams pārvērtēt vidusšķiras un augstākās šķiras angļu centienus stingri nodalīt sabiedrisko un privāto dzīvi, slēpt savas patiesās jūtas no nepiederīgajiem. Paraža vienmēr turēt aizkarus aizvilktus pilnībā atspoguļo Viktorijas laikmeta cilvēku pārliecību par viņu mājas un privātās dzīves neaizskaramību – tai ir redzamā daļa, bet neredzamajā ielūkoties nav pieļaujams. Ikkatrā ģimenē noslēpumu bija pārpārēm, piedevām šis fakts tika uzskatīts par pašsaprotamu un svešiem gar tiem nebija nekādas darīšanas.

Tomass de Kvinsijs, pretrunīgi vērtētais Viktorijas laikmeta romānists, kura pārspriedumi par zemapziņu parādījās septiņdesmit gadu pirms Freida teorijas, par apvaldītajām jūtu izpausmēm un noslēpumiem izteicies šādi: “Nav tādas lietas kā aizmiršana. Viss reiz notikušais iespiežas prātā uz mūžiem un nakts laikā pēkšņi uzrodas atkal.” Rakstnieks ieguva vispārēju popularitāti, pastrādādams neiedomājamo – atkailinādams savu privāto dzīvi bēdīgi slavenajā darbā “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, kuru Viljams Berouzs vēlāk nosauca par “pirmo un joprojām vislabāko grāmatu par narkotiku pieradumu”.

De Kvinsija baismais rakstības stils, kas īpaši novērojams darbā “Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām”, ierindo viņu sensāciju romānu aizsācēju vidū. Šī baismā eseja dramatizē bēdīgi slavenās Retklifas lielceļa slepkavības, kas 1811. gadā kā baiļu terors pārņēma gan Londonu, gan visu Angliju. Ir vilinoši salīdzināt šo slepkavību iespaidu ar bailēm, kas sagrāba Londonas Īstendas rajonu Džeka Uzšķērdēja asiņaino dzīru laikā šā paša gadsimta beigu daļā, 1888. gadā. Taču Retklifas lielceļa slepkavību izraisītā panika patiesībā bija krietni vērienīgāka, jo tā bija pirmā reize, kad ziņas par šādu slepkavību sēriju izplatījās visā Anglijā – to panāca augošā laikrakstu ietekme (1811. gadā Londonā vien izdeva piecdesmit divas avīzes) un nesen uzlabotā pasta sistēma, kuras ietvaros visu valsti ar nemainīgu ātrumu desmit jūdzes stundā krustām šķērsām izbraukāja pasta karietes. Piedevām visi Džeka Uzšķērdēja upuri bija prostitūtas, turpretim Retklifas lielceļa apkaimē bojā gāja sīkuzņēmēji un to ģimenes. No Džeka Uzšķērdēja baidījās tikai ielasmeitas, toties Retklifas lielceļa slepkavnieks apdraudēja burtiski ikvienu. Upuru liktenis ir atspoguļots šī darba pirmajā nodaļā, kura dažiem varētu šķist šokējoša, taču tās sižets ir balstīts uz arhīva materiāliem.

“Pagājis ilgs laiks, kopš lasījām Tomasa de Kvinsija esejas, taču viņa aprakstītās asiņainās šausmas palikušas mūsu atmiņā vēl tagad un līdz pat šai dienai tās ir baisas savā varenībā. Jo vēl ilgi pēc tam ik nakti no jauna mūs sagrāba visreālistiskākās baiļu trīsas, mocīja visstindzinošākās šausmas un murgi, kas līdzīgi lāstiem pārņēma savā varā jau no pirmās reizes, kad lasījām viņa darbus.”

BRITISH QUARTERLY REVIEW, 1863. GADS