Читать книгу Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels - Страница 8

Nakts tumsa jaucās ar aizvien biezāko miglu. Uz ielas veikala priekšā vairs krustu šķērsu nezibeņoja policijas lukturu stari. Izmeklēšana bija atdūrusies strupceļā – visi kaimiņi iztaujāti, visas iespējamās vietas pārmeklētas.

Tomēr uz ielas valdīja juceklis. Izkāpjot no policijas ratiem, Raiens ar Bekeru tūdaļ novērtēja situāciju. Lielākā daļa dienas laikā sastopamo cilvēku, saprotams, atradās savās mājvietās un slēpās no šausmām, kādas varētu nest nesen iestājusies nakts, taču ielās palikušie dzērāji sacēla troksni, kāds būtu pa spēkam desmitkārt lielākam pūlim. Viņi bija bruņojušies ar rungām, zobeniem un šautenēm, un Raiens jutās bezspēcīgs. Valstī, kurā nav likumu par ieročiem, šaujamie drīkst piederēt pat bērniem.

– Cik ilgi jūs te paliksiet un gādāsiet par mūsu drošību? – noprasīja kāds nogalinātās ģimenes kaimiņš konsteblam, kas stāvēja pie veikala.

– Kamēr ilgst izmeklēšana.

– Un cik ilgi tas būs? Līdz nākamās dienas naktij?

– Iespējams, – atbildēja policists.

– Iespējams? Un kā būs nākamajā nedēļā? Vai jūs šeit parādīsieties?

– Nemācēšu atbildēt. Kamēr mēs uzturamies šeit, daudzās ielās policisti nepatrulē. Drīz mums būs jāatgriežas savos rajonos.

– Mans Dievs! Ja mēs paši neatradīsim slepkavu, mūs visus apkaus!

Raiens pamanīja, ka Opija lietotājs ar meitu paši, bez palīdzības, ir izkāpuši no policijas ratiem. Par spīti detektīvinspektora ievērojamajiem pūliņiem viņu atrunāt, de Kvinsija meita bija atteikusies palikt mājās, un pats de Kvinsijs savukārt nebija pierunājams doties prom bez meitas.

– Man jāpārliecinās, ka ar tēvu nenotiek nekas ļauns, – viņa apgalvoja un par pierādījumu savas klātbūtnes nepieciešamībai brauciena laikā pierunāja de Kvinsiju notiesāt vairākus cepumus. – Tēva kuņģis ir tādā stāvoklī, ka viņš ēd, cik maz vien iespējams. Un šodien šī ir pirmā reize kopš brokastīm, kad viņš apēd kaut mazumiņu.

Raienam nekad nebija nācies sastapties ar šādiem cilvēkiem. Piecas pēdas un desmit collas garais Raiens bija garāks nekā lielākā daļa viņa līdzcilvēku 1854. gadā un pilnībā atbilda prasībām par policista augumu. Turpretim de Kvinsijs nesniedzās pat līdz tālaika vidējam cilvēka garumam – piecām pēdām un četrām collām – un bija kalsns, tādēļ šķita vēl īsāks, varbūt tikai piecas pēdas garš. Tomēr Opija lietotāja runasveids pilnībā disonēja ar augumu, jo gluži vai piepildīja tuvāko apkārtni.

Arī tik apņēmīgu sievieti kā viņa meita Raiens vēl nebija sastapis. Viņas izvēlētais apģērbs – blūmeres – apliecināja valkātājas neatkarīgo raksturu. Lai gan negribīgi atzīdams, ka jaunā sieviete ir pievilcīga, ar patīkamiem vaibstiem, zilām acīm, kas mantotas no tēva, un gludiem, tumšiem, pakausī sakārtotiem matiem, Raiens tik tikko valdīja niknumu, kad viņu uzrunāja:

– Tagad redzat, cik neērtā situācijā jūs esat sevi nostādījusi, par visu varu gribēdama braukt līdzi. Nu jums nāksies stāvēt šeit, aukstumā, un paļauties uz konsteblu, kurš sargās jūs no šī salašņu pūļa, kamēr mēs uzkavējamies mājā.

– Un kālab, lūdzams paskaidrojiet, es vēlētos palikt ārā, aukstumā?

– Nudien, jūs taču nevarat iet šai namā.

– Kāpēc ne? Es esmu pieredzējusi nāvi, īpaši mātes ilgās, mokošās slimības laikā.

Raiens uzmeta Bekeram skatienu, it kā lūgdams viņu tikt ar sievieti galā.

Taču Bekers nepaguva kaut ko sacīt, jo Opija lietotājs atvēra durvis un iegāja veikalā. Raudzīdams nezaudēt noteicēja stāvokli, Raiens veikli paspraucās vecajam vīram garām. Nākamajā mirklī veikalā iesteidzās arī Emilija ar Bekeru pa pēdām.

Līķi bija aizvākti, taču telpā arvien valdīja nejauka smaka. Raiens atskatījās uz Emiliju, baidīdamies, ka jaunā sieviete noģībs. Taču pārsteidzošā kārtā izrādījās, ka viņa, nobālējusi un piespiedusi pie deguna kabatlakatiņu, vairāk padevusies ziņkārei, nevis šausmām.

Bekers aizvēra durvis, lai neļautu dzestrajai miglai ieplūst mājā.

– Vai viss šeit ir palicis tā, kā slepkava atstāja? Ja neskaita aizvestos līķus? – vaicāja de Kvinsijs.

“Vai varbūt tā, kā to atstājāt jūs ar savu līdzzinātāju?” Raiens nodomāja, taču skaļi sacīja: – Nē, nav.

– Kas ir citādi? – de Kvinsijs taujāja.

– Mans nolūks, piekrītot atvest jūs šurp, ir uzdot jautājumus jums. Nevis atbildēt uz tiem, – Raiens atgādināja.

– Kas tieši ir mainījies? – de Kvinsijs jautāja un norādīja uz atvērtajām durvīm pa kreisi no letes. – Es redzu uz gaiteņa grīdas krietni daudz sakaltušu asiņu. Tās izplūdušas, veidojot siluetus, it kā iezīmējot nokritušus cilvēkus. Uz kurieni mirušos nogādāja?

– Kad mākslinieks bija rūpīgi visu uzskicējis, mirstīgās atliekas nonesa pagrabā.

De Kvinsijs saprotoši pamāja. 1854. gadā Londonā nebija apbedīšanas biroju. Miroņus līdz apbedīšanai glabāja mājās. Ģimenes locekļi novietoja tuvinieku miesas gultā, nomazgāja un apģērba, lai mirušais izskatītos kā aizmidzis. Dažkārt taisīja pēcnāves maskas un, attīstoties dagerotipijas tehnoloģijām, šad tad tos arī nofotografēja. Kad nelaiķis bija sagatavots, telpā drīkstēja ienākt sērojošie draugi un aplūkot mirstīgās atliekas. Šādi apciemojumi varēja ilgt pat piecas dienas, bet pēc tam noteikti vajadzēja sagādāt zārku.

Mirušā mājā tad tika noturēta reliģiska ceremonija, pēc kuras zirga vilktos līķratos zārku veda uz kapsētu. Taču Londonas straujā izaugsme veicināja sarežģījumus. Kapsētās, kas paredzētas trīs tūkstošiem kapavietu, vajadzēja ietilpināt pat astoņdesmit tūkstošus. Problēmu atrisināja, laika gaitā sakraujot zārkus citu citam virsū desmit, divpadsmit vai piecpadsmit kārtās. Apakšējie zārki sadalījās, un kapsētas darbinieki šo procesu paātrināja, atrokot zemes virskārtu un lēkājot pa virsējiem zārkiem, lai iegremdētu tos dziļāk un virsū varētu sakraut jaunus.

Vēlāk kapsētas tika ierīkotas jūdzēm tālu no Londonas centra, un tādēļ bēru procesijai, nogādājot nelaiķi līdz pēdējai atdusas vietai, aiz zirga vilktiem līķratiem ceļā bija jāpavada dienas lielākā daļa. Taču tikai pirms mēneša – novembrī –, uzbūvējot Londonas Nekropoles dzelzceļa staciju, bija ieviests kāds jauninājums. Tagad bērinieki varēja sakāpt īpašā vilcienā, kas viņus nogādāja uz nesen izveidoto Brukvudas kapsētu divdesmit piecu jūdžu attālumā. Pēc apglabāšanas ceremonijas vilciens aizveda bēru viesus atpakaļ uz Londonu, ļaujot vienas dienas laikā paveikt vēl nesen neiespējamo.