Читать книгу Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels - Страница 7

Četrpadsmitajā gadsimtā Paternosterrova ieguva savu nosaukumu no tā, ka tuvējā Sv. Pāvila katedrālē bija dzirdamas mūku lūgšanas Pater Noster jeb “Mūsu Tēvs debesīs” skandēšana. Šajā gadsimtā ielā izvietojās veikali, kur tirgoja reliģiskos tekstus un rožukroņus, bet ap 1854. gadu šī iela bija izveidojusies par Londonas izdevēju pasaules centru. Sešos no rīta (kā vēstīja katedrāles zvani, mudinot ticīgos mosties un doties uz baznīcu) Raiens un Bekers izkāpa no policijas ratiem.

Agrā gaismiņā vējš bija daļēji izdzenājis miglu un ļāva abiem nolūkoties uz grāmatu veikalu rindām abpus ielai. Daudzi piederēja izdevējiem, kas dienas laikā izvietoja ielās kioskus, lai reklamētu savus dažnedažādos ražojumus. Taču seši no rīta svētdienā nav gluži darba laiks, tāpēc Raiens un Bekers klauvēja pie durvīm – cerībā, ka namos kāds dzīvo pastāvīgi.

Pa augšstāva logu izliecās samiegojies pavecāks vīrietis.

– Kas te par traci?

– Vai jūs te strādājat? – Raiens viņam uzsauca.

– Jā. Ejiet prom. – Nama iemītnieks atcirta un dzīrās aizvērt logu.

– Mēs esam no policijas un gribam ar jums parunāt.

– Policija? – Lai arī paziņojums šķita atstājis iespaidu uz veco vīru, pagāja zināms laiks, līdz viņš nokāpa lejā un atvēra durvis. Viņam mugurā bija naktstērps, galvā naktsmice. Sirmā bārda bija ieslīgusi iekritušajos vaigos.

– Baznīcas zvani jau tā skaļi dimdina, un tad vēl jūs rībināt, – viņš žēlojās. Sameklējis acenes un uzlicis tās, viņš izskatījās ļoti izbrīnīts, kāpēc policists formastērpā biedrojas ar ielas dauzoņu, kam rudie mati spraucas ārā no avīžzēna naģenes apakšas.

– Vai zināt, kas ir Opija lietotājs? – ierunājās Raiens.

– Tomass de Kvinsijs? – Nelikdamies zinis par Raienu apvalkātajās drēbēs, pārdevējs uzrunāja konsteblu Bekeru. – Jā. Ko jūs no viņa gribējāt? Te viņu neatradīsiet. Jums vajadzēja atnākt sestdien, tad būtu sastapušies.

– Mēs vēlamies iegādāties viņa sarakstītās grāmatas, – Raiens paskaidroja.

Pārdevējs nenolaida skatienu no Bekera uniformā. – Tās izķer diezgan ātri. Man tikai dažas ir palikušas.

– Mums tās ir jāizlasa, – Raiens nerimās.

Vecais pārdevējs joprojām izlikās neredzam runātāju un teica Bekeram: – Svētdienās veikals nav atvērts. Bet atnāciet pēc dievkalpojuma. Konstebla labā es izdarīšu izņēmumu.

– Mums tās jāizlasa jau tagad, – Raiens strupi noteica, paspraucās vecajam vīram garām un iegāja veikalā.

Ādas vākos iesietajai grāmatai vēl nebija pārgrieztas lapas. Bekers prata neizrādīt pārsteigumu, kad Raiens, nedaudz pavilcis augšup bikšu staru, no maksts, kas bija piestiprināta pie kājas, izvilka nazi un ķērās pie grāmatas.

– Tikai uzmanīgi! – pārdevējs iebilda. – Pircēji ir prasīgi pret to, kā tiek apgrieztas lapas. Konstebl, kopš kura laika jūs ļaujat cietumniekiem nēsāt dunčus?

– Šis vīrs nav cietumnieks. Tas ir detektīvinspektors Raiens.

– Ak, tā. Īrs. – Večuks pamāja, it kā viņa aizdomas būtu apstiprinājušās.

– Pastāstiet par grāmatu “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”, – lūdza Raiens.

– Izskatās, ka jūs par šo tematu zināt vairāk nekā es.

Raiens cieši lūkojās vecajā vīrā tik ilgi, kamēr tas, it kā padodoties, pacēla rokas.

– Ja jūs domājat de Kvinsija esejas… – pārdevējs novilka.

– Tātad ir vairākas? De Kvinsijs sarakstīja vairāk nekā vienu eseju par slepkavību? – Raiens tincināja.

– Kopā trīs. Visas iekļautas tai sējumā, kuru jūs pašlaik pūlaties izpostīt. De Kvinsijam slepkavību temats nudien ir tuvs sirdij.

– Kādu slepkavību?

– Sarakstījis darbu “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, nākamo grāmatu viņš solīja nosaukt par “Slepkavas grēksūdzi”. – Abi policisti izskatījās pārsteigti, bet pārdevējs turpināja: – Taču viņš uzrakstīja nevis grāmatu par slepkavošanu, bet gan trīs esejas par to. – Viņš atvēra sējumu.

Raienu un Bekeru satrieca de Kvinsija rakstītais par vīriešu klubu, kurā tiek lasītas lekcijas par ievērojamākajām slepkavībām cilvēces vēsturē. Cikls bija nosaukts par “Viljamsa lekcijām”, šādi iemūžinot par vairāku cilvēku nogalināšanu apsūdzēto Džonu Viljamsu.

– Mans Dievs, skat, kā de Kvinsijs slavina tās slepkavības! – Raiens iesaucās. – “Dižākās jebkad pastrādātās slepkavības. Viņa žilbinošā ģenialitātes spozme ir nepārspējama”.

– Un palasiet šo arī. – Bekers pārsteigts citēja: – “Vislieliskākās gadsimtā. Tās nav un nekad arī netiks pārspētas. Ģeniāli! Visas pārējās slepkavības nobāl šī tumšsārtā nodarījuma priekšā.”

– Izklausās, ka de Kvinsijs ir jucis.

Policisti noskaidroja, ka de Kvinsija jaunākā eseja par slepkavību publicēta tikai pirms mēneša. Tajā Opija lietotājs piecdesmit satriecoši asiņainu aprakstu pārbagātās lappusēs attēlojis abas Viljamsa pastrādātās slepkavību virknes. Tobrīd, 1854. gadā, kopš tiem notikumiem bija aizritējuši četrdesmit trīs gadi, taču slepkavību spilgtais apraksts radīja iespaidu, ka tās notikušas iepriekšējā vakarā.

“Viljamss lauza ceļu cilvēku pilnajās ielās, sava mērķa vadīts. Kas sacīts, tas jādara. Un šovakar viņš bija sev apzvērējies, ka piepildīs nesen iecerēto plānu, sējot milzu izbīli Londonas varenajā sirdī. Viņš bija izgājis no īrētās istabas un devās šajā drūmajā uzdevumā ap vienpadsmitiem vakarā, gan nedomādams sākt tik agri, taču bija nepieciešams izlūkot apkārtni. Darbarīkus viņš nesa, cieši iesaiņotus zem platā, brīvi krītošā mēteļa.”

Raiens norādīja uz nākamo lappusi. – Mārs aizslēdza veikalu tikai pusnaktī. Viljamss slapstījās ēnās ielas pretējā pusē. Kalpone izgāja no nama un devās uzdevumā. Pienāca naktssargs un palīdzēja Māram aizvērt logu slēģus. Tad…

“Viljamss gaidīja, līdz noklust aizejošā naktssarga soļi, uzkavējās vēl kādu pusminūti, bet, kad šīs briesmas bija prom, draudēja citas – Mārs varēja aizslēgt durvis. Ja tirgotājs durvju atslēgu pagriezīs kaut reizi, Viljamss vairs netiks iekšā. Tāpēc viņš steigšus iemetās namā un ar veiklu kreisās rokas kustību pagrieza atslēgu, tā ka Mārs nemaz nepamanīja šo liktenīgo kara viltību.”

– Ar veiklu kreisās rokas kustību, – Bekers izbrīnīts čukstēja. – Kā de Kvinsijs varēja zināt, ka Viljams aizslēdzis durvis ar kreiso roku?

“Nonācis pie letes, viņš izsacīja Māram vēlēšanos iegādāties nebalinātu vilnas zeķu pāri.”

– Nebalinātu zeķu pāri? Kā de Kvinsijs par tām uzzināja? Telpā tobrīd atradās tikai upuris un slepkava.

“Preču izkārtojumu slepkava jau bija iegaumējis. Lai tiktu pie konkrētā saiņa, Mārs bija spiests uzgriezt pircējam muguru un papūlēties aizsniegt plauktu, kas atradās astoņpadsmit collu virs paša galvas.”

– Astoņpadsmit collu? Kā de Kvinsijs var apgalvot tik precīzi? – Raiens izsaucās.

“Šāda veikalnieka poza slepkavniekam bija pilnīgi parocīga – brīdī, kad Mārs pavērsa pret viņu pakausi, noziedznieks veikli izrāva no sava platā mēteļa apakšas smagu kuģa namdara āmuru un ar vienu vienīgu sitienu pilnīgi apdullināja upuri, laupot tam spēju pretoties.”

– Tieši tāpat notika vakar. Uz grīdas mētājās nebalinātu zeķu pāris. Veikalnieks noteikti sniedzās pēc tām, – Bekers sacīja. – Paskatieties šajā vietā, kur rakstīts par mazuli!

“Šeit acīmredzot slepkavu apgrūtināja divas lietas: vispirms pusapaļais pārsegs šūpuļa galvgalī, kuru viņš ar āmuru sadauzīja gabalos, un pēc tam sedziņas un spilventiņi, kas bija sakrauti mazulim ap galvu un daļēji pasargāja to no āmura belzieniem. Tālab viņš pabeidza iesākto, ar bārdas nazi pāršķeldams mazajai, nevainīgajai radībiņai rīkli. Pēc tam, itin kā apmulsis, viņš uzlūkoja paša pastrādātās zvērības un tad rūpīgi sakārtoja gultasveļu virsū mirušajam bērniņam.”

– Tieši tādu ainu ieraudzījām mēs.

– Otrā reize, – pēkšņi ieteicās Raiens.

– Par ko jūs runājat?

– Viljamss noziegumu pastrādāja divreiz, – Raiens atgādināja, un, pāršķīris lappusi, sāka lasīt par šaušalīgajām tavernas īpašnieka, viņa sievas un kalpones slepkavībām, kas norisinājās pēc divpadsmit dienām.

– Ievērojāt tavernas īpašnieka vārdu? – Bekers vaicāja.

– Kas tajā īpašs?

Bekers iebakstīja ar pirkstu kādā vietā grāmatā: – Viņa vārds bija Džons Viljamsons.

– Un tad? – vaicāja Raiens.

– Slepkavu sauca Džons Viljamss. Otro slepkavību upuri sauca Džons Viljamsons.

Raiens neizpratnē pavērās uz konsteblu.

– Džons Viljamss. Džons Viljamsons. It kā viņi nāktu no vienas un tās pašas ģimenes, – Bekers skaidroja. – It kā tēvs nogalinātu dēlu.

– Tā noteikti ir sagadīšanās. – Raiens iebilda. – Ja slepkava un upuri būtu radnieciski saistīti, komisārs to pieminētu. Turklāt šāda versija nav iedomājama dzīvē. Viljamss bija jauns, drīzāk viņš varētu būt tavernas īpašnieka dēls, nevis tēvs. Tamlīdzīga spriedelēšana pie jēgpilna gala nenoved. Būtiskāk ir tas, cik detalizēti Opija lietotājs apraksta slepkavības.

“Kalpone tobrīd tupēja uz ceļiem pie kamīna, pabeidza tīrīt restes un brīdī, kad istabā ienāca slepkava, krāva kamīnā malku un ogles. Misis Viljamsone sagadīšanās pēc bija uzgriezusi durvīm muguru. Iekams kāds viņu ieraudzīja, Viljamss ar spēcīgu zvēlienu pa pakausi apdullināja un noguldīja tavernas saimnieci uz grīdas. Sitiens ar lauzni sadragāja uz mutes guļošās sievietes pakauša apakšējo daļu. Kritiena izraisītais blīkšķis pievērsa kalpones uzmanību – viņa paguva vienreiz iekliegties, kad slepkavnieks jau uzbruka, pacēlis savu darbarīku, un zvēla tik spēcīgi, ka viņas galvaskausa kaula šķembas iedūrās smadzenēs. Abas dzīvības bija neglabājami izpostītas, tāpēc turpmākās zvērības būtu nevajadzīgas – tomēr slepkavnieks nerimās un ar vienu kustību katrai sievietei pārgrieza rīkli. Spriežot pēc pozas, kalpone bija bez pretošanās pavērsusies pretī sitienam, un vēlāk ļaundarim atlika vien atgāzt mirušās sievietes galvu un viegli piekļūt kaklam.”

– Jūtos tik nelāgi, it kā es pats atrastos tai istabā, – Bekers klusi novilka. – Pagājuši četrdesmit trīs gadi pēc slepkavībām, bet Opija lietotājs par tām raksta kā par vakardienas notikumu.

– Ar kādu tīksmi viņš raksta par asinīm! – Raiens paķēra grāmatu un pietrūkās kājās. – Mums ar viņu jāparunā.

– Ar ko jūs gribat runāt? – ievaicājās grāmatu pārdevējs. – Ar de Kvinsiju? – Lejup pa pakāpieniem nodipēja soļi, vecais vīrs, pārģērbies un ar baznīcas grāmatu rokā, bija gatavs doties uz dievkalpojumu.

– Jūs minējāt, ka viņš bija sestdien ienācis, – Bekers atgādināja.

– Sēdēja tur, tajā krēslā. Nejutās ērti. Piere viņam bija sviedriem noplūdusi. Un viņš cilāja kājas, itin kā soļodams. Droši vien alka opija tinktūras. Taču de Kvinsija meita ik pa laikam pienesa tasi tējas, viņš atbildēja uz pircēju jautājumiem, un jāatzīst, ka es pārdevu daudz grāmatu. Starp citu, vai jūs domājat iegādāties pašu sabojāto sējumu?

– Policijas vajadzībām. Ar atlaidi. – Par atlaidi mums nebija runas.

Raiens nolika uz galda naudu, pusi grāmatas cenas. – Vai jūs zināt, kurp viņš devās?

– Es zinu tikai to, ka viņš dzīvo Edinburgā.

– Viņš taču nedevās visu šo gabalu atpakaļ uz Skotiju?

Tikai ne to!

– Man radās iespaids, ka visu nākamo nedēļu viņš kopā ar meitu paliks tepat, Londonā.

– Kur? – Raiens noprasīja.

– Nav ne jausmas. Atšķirībā no policijas… – Večuks nievājoši palūkojās uz Raiena apvalkātajām drānām. – …es neuzdodu cilvēkiem personiskus jautājumus. To varētu zināt viņa izdevējs.

– Kur lai meklējam viņa izdevēju?

– Adrese ir grāmatā, par kuru samaksājāt tikai puscenu. Taču, ja gribat visdrīzākajā laikā aprunāties ar Opija lietotāju, šī adrese jums diez vai līdzēs.

– Kāpēc ne?

– Arī izdevējs atrodas Edinburgā.

Raiens un Bekers izsteidzās no grāmatu veikala un iekāpa policijas ratos.

– Uz dzelzceļa staciju pie Vaterlo tilta! – Raiens uzsauca kučierim.

Rati aiztraucās pa ielu, un baznīcēni, kas devās Sv. Pāvila katedrāles virzienā, ar nepatiku nopētīja Raienu raupjajā, vienkāršajā apģērbā, acīmredzot noturēdami viņu par arestantu.

– De Kvinsijs rakstīja par divām slepkavību virknēm, vai ne? – Bekers ierunājās.

Raiena skatiens liecināja par neizpratni, kāpēc Bekers atgādina tik pašsaprotamu faktu.

– Jā, Retklifas lielceļa lietā tika pastrādātas divas slepkavību virknes. Mēs taču to zinām.

– Vai, jūsuprāt, tagad varētu notikt vēl viena virkne slepkavību?

Kad rati piebrauca pie Vaterlo tilta, namu rindas beidzās, un skatienam pavērās platā upe ar tvaikoņiem, baržām un vieglām laiviņām, kuru saceltie viļņi saplūda ar augstajiem upes viļņiem.

Bekers pamanīja, ka Raiens lūkojas sev pie kājām, nevis veras uz plašo, vareno ūdeņu klaju. Detektīvs sēdēja, cieši pieķēries ratu malai. Tikai tad, kad rati nobrauca no tilta otrā pusē un upe palika aiz muguras, Raiens atslābināja tvērienu un pacēla galvu.

– Vai jums kaut kas kaiš? – Bekers apvaicājās.

– Kāpēc jūs tā domājat?

– Šķita, ka brauciens pāri upei jums rada raizes.

– Man raizes rada slepkavības.

Rati nonāca pie arkām, uz kurām balstījās Vaterlo tilta dzelzceļa stacija, un iebrauca milzīgajā celtnē.

Raienam atmiņā vēl bija tie laiki, kad dzelzceļš nepastāvēja. Pirmais sliežu ceļš tika izbūvēts 1830. gadā starp Liverpūli un Mančestru; togad viņam bija sešpadsmit gadu. Pirms tam cilvēki lielākoties ceļoja zirgu vilktās karietēs, kas, kā atzīmēja komisārs Meins, spēja pārvietoties pat ar ātrumu desmit jūdžu stundā, lai gan tādu pārsteidzošu ātrumu spēja uzturēt tikai pasta rati, kuriem stacijās mainīja zirgus. Tagad, kad valstī krustu šķērsu stiepās dzelzceļi, cilvēki attālumu varēja pieveikt ar vēl nesen neaptveramu ātrumu – sešdesmit jūdžu stundā.

Tomēr, lai šāda kārtība funkcionētu, vilcienu pienākšanas un atiešanas laikiem bija jāiekļaujas striktā grafikā. Tas izraisīja krasas pārmaiņas sabiedrības laika un attāluma uztverē. Pirms dzelzceļa izbūves kādā ciematā ziemeļrietumu Anglijā pulkstenis rādītu desmit minūtes pāri septiņiem, bet simts jūdžu attālajā ciematā – par divdesmit minūtēm vairāk. Šāda nesakritība nebūtu būtiska, ja cilvēks ceļotu karietē un ceļā starp šiem ciematiem paietu vairāk nekā desmit stundas.

Toties mūsdienās, kad vilcieni traukdamies pieveic šīs simts jūdzes vienā stundā un četrdesmit minūtēs, pulksteņu rādījumu atšķirības dažādos ciematos bija svarīgi novērst. Ja neliela laika nobīde rastos visās apdzīvotajās vietās, saskaņots saraksts būtu neiespējams. Visos dzelzceļa un drīz visos pārējos Anglijas pulksteņos tika uzstādīts vienāds laiks, ko noteica Karaliskās Griničas observatorija Londonā – ātri vien to nodēvēja par Dzelzceļa laiku.

Pārsteidzošā kārtā ziņas spēja traukties vēl straujāk nekā vilciena pasažieri, mērojot simtiem jūdžu garu attālumu nevis dažu stundu, bet – apbrīnojami! – dažu sekunžu laikā; tas tādēļ, ka, dzelzceļu tīkliem paplašinoties, gar sliedēm ierīkoja telegrāfa līnijas. Operatori, klabinādami taustiņus, nodeva tālāk ziņas neiedomājamā ātrumā.

Iegājis dzelzceļa stacijas telegrāfa kantorī, Raiens lika nosūtīt telegrammu Džeimsa Hoga izdevniecībai, kas atrodas Skotijas pilsētā Edinburgā, Nikolsonstrītā 4 – tā vēstīja grāmatā ievietotā adrese.

Cilvēki briesmās. Nekavējoties atsūtiet Tomasa de Kvinsija Londonas adresi.

– Telegrammas teksts liek domāt, ka briesmas draud pašam de Kvinsijam, – ieteicās Bekers.

– Tā mēs varētu drīzāk saņemt atbildi.

Kamēr viņi sarunājās, vēsts nonāca Edinburgas telegrāfā. Pēc dažām minūtēm kurjers ar aizlīmētu aploksni tika nosūtīts uz Hoga biroju; ja izdevējs nebūs tur sastopams (un svētdienas rītā tas ir ļoti ticams), kurjers iztaujās visus kaimiņus, līdz noskaidros Hoga mājas adresi.

Otru telegrammu Raiens nosūtīja uz Edinburgas policijas iecirkni.

Slepkavības izmeklēšana. Steidzami sameklēt Džeimsu Hogu. Nepieciešama Tomasa de Kvinsija Londonas adrese.

– Tagad varētu nodomāt, ka de Kvinsijs ir aizdomās turamais, – Bekers atzīmēja.

– Vai tad nav? Salīdzinot ar Londonu, Edinburga ir maza pilsēta. Viena telegramma vēl šodien noteikti sasniegs mērķi. Pirms divdesmit gadiem, kad biju tāds pats konstebls kā jūs, uz Edinburgu nestiepās pat dzelzceļš, kur nu vēl telegrāfa līnija. Tad mums šai darbā paietu vairākas nedēļas.

– Ja nu Hogs ir izbraucis no pilsētas? – Bekers prātoja. – Iespējams, viņš pat ieradies Londonā.

– Tad es likšu patrulētājiem ievākt ziņas visās Londonas viesnīcās. Tā vai citādi, es esmu iecerējis noskaidrot, kur šis de Kvinsijs, jupis rāvis, atrodas.

Slepkavības vietā ņudzēja kā bišu stropā.

Kad Raiens un Bekers izlēca no policijas ratiem, kāds konstebls ziņoja:

– Inspektora kungs, kaimiņi, ar kuriem es aprunājos, neko nav pamanījuši.

– Man arī neko nav izdevies noskaidrot, – otrs piemetināja. – Miglas un aukstuma dēļ neviens nav rādījies ārā no mājas.

– Runāju ar naktstauriņu, kura esot redzējusi kādu svešinieku, – trešais piebilda.

– Jābūt lielas bezcerības māktai, lai vakar tādā aukstumā stāvētu uz ielas, – Raiens sacīja policistam.

– Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa to ievērojusi. Neviens cits neesot redzēts.

– Viens no iemesliem? – Raiens pārvaicāja.

– Sieviete apgalvoja, ka esot devusies klāt šim vīrietim, bet viņa skatiens it kā brīdinājis par briesmām, ja viņa ies tuvāk. Bargāku skatienu viņa savā mūžā neesot redzējusi.

– Vai viņa varēja vīrieti aprakstīt?

– Gara auguma. Platiem pleciem. Jūrnieka mētelī un cepurē. Dzeltena bārda.

– Dzeltena? Nav daudz vīru ar tādas krāsas bārdu. Izskatīsim katalogu, varbūt kāds līdzinieks trāpīsies.

Raiens zināja – ja pēdējo desmit gadu laikā šis vīrs kaut reizi arestēts, viņa pieņemtie vārdi, vecums, garums, svars, tetovējumi, dzimumzīmes, rētas un citas pazīmes ir rūpīgi ieviestas katalogā.

– Vai viņa pamanījusi, kurp vīrs devies?

– Viņa apgalvo, ka rīkojusies prātīgi un uzgriezusi muguru un viņš aizsoļojis uz pretējo pusi.

– Turpiniet izklaušināt kaimiņus. Paplašiniet meklējamo loku!

Atgriezušies tavernā, Raiens ar Bekeru nonāca dibenistabā, kur divi patruļnieki pieskatīja rokudzelžos saslēgto vīrieti.

Joprojām pastāvēdams uz to, ka bijis piedzēries, arestētais nedz atcerējās to, kur iepriekšējā vakarā bijis, nedz arī spēja nosaukt kādu, kurš varētu galvot par viņa atrašanās vietu laikā, kad tika pastrādātas slepkavības.

– Viņam kājās ir nagloti zābaki, – Bekers norādīja Raienam. – Pēdu nospiedumi bija citādi.

– Skaidrs, ka tie ir nagloti. Nav naudas jaunām zolēm, – apcietinātais atņurdēja.

– Allaž var gadīties, ka pārauti citi apavi, – Raiens iebilda. – Taču izmēru mainīt gan nav iespējams.

– To noskaidrosim. – Bekers novilka gaudulīgajam arestantam zābaku no kājas un izgāja samērīt to ar nospiedumiem, kuru atlējumi jau bija sacietējuši. – Pārāk mazi, – viņš atgriezies pavēstīja.

Raiens paberzēja skaustu. – Gandrīz vai esam nonākuši strupceļā.

– Detektīvinspektor Raien? – Uzrunātais pagriezās pret konsteblu, kurš stāvēja uz sliekšņa. – Jūs meklēja kāds puika. Viņam esot telegramma.

Atvēris aploksni, Raiens pasmaidīja. – De Kvinsija Londonas adrese.

EMĪLIJAS DE KVINSIJAS DIENASGRĀMATA. TURPINĀJUMS

Maniem piedzīvojumiem ar tēvu es nu varu pievienot vēl vienu – arestu. Konstebls Bekers un tas huligāns, kurš sevi nodēvēja par detektīvinspektoru Raienu, gan apgalvo pretējo, taču abu drūmās, nopietnās sejas izteiksmes un steiga, ar kādu mūs veda uz policijas ratiem, viņu teikto atspēkoja.

– Doties kopā ar jums uz Skotlendjardu? Kālab? – tēvs noprasīja, kamēr mūs ietina miglas plīvuri.

– Mums ir jautājumi, – atteica tas, kurš izskatījās pēc huligāna.

– Par ko?

– Par Retklifas lielceļa slepkavībām.

– Visu, ko esmu gribējis par tām pateikt, esmu ierakstījis savā jaunākajā grāmatā. Kādēļ jums ir svarīgi četrdesmit trīs gadus veci notikumi?

– Es nerunāju par četrdesmit trīs gadus veciem notikumiem, – iebilda huligāns. Man grūti viņā saredzēt policijas detektīvinspektoru.

– Protams, ka slepkavības notika pirms četrdesmit trim gadiem, – tēvs iebilda. – Vai detektīvi skolā nemācās? Atņemiet tūkstoš astoņi simti vienpadsmit no…

– Tās notika vakar vakarā, – Raiens noskaldīja.

– Kā, lūdzu?

– Slepkavības pastrādātas vakar vakarā.

No šiem vārdiem gaiss šķita kļuvis vēl saltāks. Pat caur miglas mutuļiem redzēju, kā tēvs iztaisno muguru.

– Slepkavības? Vakar vakarā? – viņš pārsteigts nočukstēja.

– Vai kāds var apstiprināt, kur jūs vakar vakarā atradāties un ko darījāt starp desmitiem un pusnakti? – vaicāja Bekers.

No Raiena mutes šis jautājums skanētu izaicinoši, turpretim konstebls vērsās pie mana tēva ar cieņu.

– Nē.

– Lūdzu, pastāstiet, kur jūs tajā laikā bijāt! – Arī šoreiz konstebla balss tonis iedrošināja.

– Es nezinu.

– Jūs nezināt? – Raiens rupji iejaucās. – Vai opija tinktūras lietošana ir vājinājusi jūsu atmiņu?

– Man ir lieliska atmiņa.

– Tad varbūt zāles jums tā apstulbinājušas prātu, ka neapjēdzāt, ko vakar vakarā darījāt?

– Es zinu, ko darīju. Tikai nezinu, kur tas bija.

Raiens pašūpoja galvu un dzēlīgi piezīmēja: – Kādu postu opijs nodara cilvēkiem!

Konstebls Bekers paspēra soli uz priekšu un pieklājīgi uzrunāja mani: – Vai drīkstu lūgt pēc jūsu vārda, mis?

– Emilija de Kvinsija. Esmu viņa meita.

– Vai jūs varat palīdzēt mums aptvert, ko jūsu tēvs stāsta?

– Es skaidri paudu savas domas. Viss ir saprotams, – tēvs sacīja. – Ja jūs būtu taujājuši, ko es tobrīd darīju, nevis to, kur atrados, es būtu atzinis, ka pastaigājos.

– Pastaigājāties? Tik vēlu? – Raiens atkal iejaucās. Migla mūs ietina aizvien ciešāk.

Es sāku noģist abu policistu iepriekš pārdomātu stratēģiju – pašpuika pūlējās mūs iebiedēt, turpretim konstebls izturējās draudzīgi. Tie cerēja, ka šāda pretišķība mums sajauks prātus un mēs izpaudīsim ko noderīgu.

– Mans tēvs nostaigā lielus attālumus, – es paskaidroju. – Īpaši daudz laika viņš pavada pastaigās, kad cenšas samazināt opija tinktūras devu.

– Kādā vasarā, ko pavadījām Ezeru novadā, – tēvs ar lepnumu piebilda, – es nostaigāju divus tūkstošus jūdžu.

– Divus tūkstošus jūdžu? – Raienu šāds skaitlis samulsināja.

– Te ir auksts, – tēvs sacīja. – Vai mēs varētu turpināt sarunu mājā, nevis uz ielas, visiem kaimiņiem dzirdot?

– Nē, mums ir jādodas uz Skotlendjardu, – Raiens uzstāja.

– Vai jūsu ratos ir ierīkota vajadzību telpa? Varbūt jūs pa ceļam apstāsieties, lai mēs to varētu apmeklēt? – To pateicis, tēvs pagriezās pret mani. – Atvaino par šo izteicienu, mana mīļā.

Nu pie stratēģiskās viltības ķērās tēvs, jo nekad agrāk viņš nebija lietojis šo muižniecības apzīmējumu atejai.

– Es piedodu, tēvs.

– Mūsu mājā ir ierīkota apbrīnojama vajadzību telpa, – tēvs klāstīja Raienam un konsteblam Bekeram. – Saimniecības vadītāja pastāstīja, ka tā izveidota pēc ūdens iekārtas parauga, kādu pirms trim gadiem varēja aplūkot Lielajā Izstādē Haidparkā. Ja nemaldos, to esot izrādījuši ar saukli: “Nospied un noskalo!” Izgudrotājs esot prasījis peniju par katru reizi, kad noskalots ūdens. Lielo Izstādi apmeklēja gandrīz seši miljoni cilvēku. Padomājiet tik, katrs samaksāja peniju!

Raiens padevās un nopūties piekrita. – Labi, labi. Ieiesim mājā.

Kad visi četri iegāja viesistabā, misis Vordena grozījās turpat tuvumā. Viņas sejas izteiksme liecināja, ka nekas cits arī nebija gaidāms – Opija lietotāju tūlīt nopratinās policija.

– Es iekuršu kamīnu, – sieviete piedāvāja, nepārprotami vēlēdamās noklausīties sarunu.

– Nepūlieties, – Raiens viņu atturēja. – Mēs nepaliksim tik ilgi, lai istaba iesiltu.

– Tēvs kopš brokastīm nav neko baudījis. Lūdzu, atnesiet tēju un biskvītus, – es izrīkoju misis Vordenu. Bet viņa pat nepakustējās. – Lūdzu! – es neatlaidos.

Misis Vordena negribīgi devās izpildīt lūgumu, un viņas kuplais tērps nošalca gar durvju stenderēm. Es pieņēmu, ka viņa par varītēm centīsies noklausīties sarunu no virtuves.

Pēc tam sākās liela staigāšana, un visi – ilgu laiku pavadījuši aukstumā uz ielas – apmeklēja to, ko tēvs vēl arvien dēvēja par vajadzību telpu, kas atradās pirmajā stāvā. Šo turīgo ļaužu Londonas daļu gan apkalpo uzņēmums, kas pa caurulēm piegādā ūdeni namos, tomēr ūdens spiediens nav iepriekš paredzams. Tāpēc varētu gadīties, ka vajadzību telpā, ja to ierīkotu augšstāvā, ūdens tomēr nebūtu nepieciešamā daudzumā.

Visas šurpu turpu staigāšanas apjukumā es tomēr ievēroju, ka tēvs uzkāpj augšstāvā. Necik ilgi, un viņš atgriezās viesistabā. Lai arī telpā bija vēss, viņa pieri klāja sviedri. Pēc rīta pastaigas izraisītā pārguruma sviedru kārta mirdzēja, taču tagad izskatījās blāva; es no pieredzes zināju, ko tieši tas nozīmē.

– Ak, tēvs… – es vīlusies novilku.

Viņš paraustīja plecus. Virsmēteļa kreisajā pusē bija redzams uztūkums, kur, bez šaubām, izspiedās kabatā ielikts opija tinktūras flakons. Tas jau bija paredzams pēc tām mocībām, ko tēvam izraisa sarunas ar svešiem cilvēkiem.

– Kāpēc jūs tā teicāt? Vai kas atgadījies? – konstebls Bekers iejautājās, raudzīdamies te uz mani, te uz tēvu. Viesistabas lampas apgaismojumā es pamanīju, ka policistam uz zoda ir rēta. Tam par spīti, viņu bija patīkami uzlūkot.

– Mana meita vienīgi vēlas norādīt, ka ir nogurusi.

– Gluži pretēji, tēvs.

– Vai vakar vakarā jūs devāties pastaigā? – Raiens jautāja.

– Beidzamā laikā es izjūtu nemieru, – tēvs sacīja. – Es nekautrēšos atzīt, ka esmu iekrājis ievērojamus parādus. Bija brīdis, kad es maksāju īri par sešām dažādām vietām vienlaikus.

– Tēvs, ja tu nebūtu tādos daudzumos iegādājies grāmatas, lielākā daļa šo mājvietu tev būtu liekas. – Es pagriezos pret konsteblu Bekeru un paskaidroju: – Viņš piepilda vienu māju ar grāmatām, tad noīrē otru un pēc tam nākamo.

– Tās ir ģimenes darīšanas, Emilij. Svešiniekam nav par tām jāzina tik sīki. Daži namīpašnieki izrādījās cietsirdīgi, iesūdzēja mani tiesā un pat panāca, ka mani iemet cietumā.

– Cietumā? – Raiens pārvaicāja visnotaļ ieinteresētā tonī.

– Jā, cietumā. Kā gan es varēju strādāt, nomaksāt parādus un uzturēt savu nu jau nelaiķi sievu un tolaik vēl astoņus bērnus? Draugi sedza manas saistības, un mani atsvabināja, bet tad, protams, es biju parādā ne tikai namīpašniekam, miesniekam, maizniekiem, bet arī draugiem, un nu jūs apjaušat, kā tas viss krājās un auga. Dažbrīd, vairīdamies no tiesu izpildītājiem, es biju spiests pārlaist nakti siena kaudzēs, taču tas bija nieks, salīdzinot ar izmisumu, ko savulaik piedzīvoju septiņpadsmit gadu vecumā, mitinādamies Londonas aukstajās ielās.

Bekers sarauca pieri un jautāja:

– Mis de Kvinsij, vai jūsu tēvs allaž tā runā?

– Kā es runāju? – Tēvu šāds jautājums samulsināja.

– Tik daudz vārdu tādā ātrumā.

– Es nemaz nerunāju ātri, – tēvs iebilda. – Gluži otrādi, visi pārējie runā lēnām. Es uzklausu katru vārdu un vēlos, kaut cilvēki pasteigtos izsacīt savas domas. Konstebl Beker, es negribētu runāt tik tieši, taču cauri jūsu formastērpa biksēm no kreisā ceļgala sūcas asinis.

– Asinis? – Bekers paraudzījās uz kāju. – Ak tā. Laikam būs pārplīsusi kāda šuve.

– Šuve?

– Mani naktī sakoda divas cūkas.

Tagad bija tēva kārta izrādīt apjukumu.

Misis Vordena atgriezās ar tēju un biskvītiem, tērpa platā apakšdaļa gandrīz iesprūda durvju ailā. Sieviete novietoja paplāti uz galda un, salējusi visiem tēju, nostājās maliņā.

– Tencinu, – sacīja Raiens, skaidri likdams manīt, ka saimniecības vadītājas pakalpojumi vairs nav nepieciešami. Sarūgtinātā misis Vordena nozuda virtuvē, kur pilnīgi noteikti centās noklausīties.

– Jūs runājāt par slepkavībām, – tēvs atgādināja.

– Jā, – Raiens apstiprināja. – Slepkavības notikušas vakar vakarā pie Retklifas lielceļa.

Tēvs samiedza zilās acis. – Cik upuru?

– Pieci. Trīs pieaugušie un divi bērni.

– Vai dieniņ! – tēvs nopūtās. Izskatīdamies pilnīgi sagrauts, viņš iebāza labo roku mēteļa kabatā, izņēma flakonu un iešļāca tējas tasē rubīnsarkanu šķidrumu.

– Ko jūs darāt? – Raiens noprasīja.

– Uzņemu zāles.

– Zāles? Kas tās par zālēm, ko izsniedz flakonos? Vai tas ir alkohols?

– Nē. Nu, zināmā mērā tomēr ir. Bet patiesībā nav.

– Nesakiet, ka tā ir opija tinktūra.

– Es jau teicu, es dzeru zāles. Mani moka spēcīgas sejas sāpes. Opija tinktūra ir vienīgais līdzeklis, kas spēj tās remdēt.

– Sejas sāpes?

– Un kuņģa traucējumi. – Tēvs iedzēra prāvu malku no tasītes. – Tas sākās vēl tad, kad biju jauneklis.

Konstebls Bekers norādīja uz tējas tasi. – Bet jūs ielējāt vismaz unci.

Tēvs iemalkoja vēl.

– Paga! – Konstebls pastiepa roku pēc tasītes. – Augstais Dievs, cilvēk, vai jūs grasāties sevi nogalēt?

Tēvs pievirzīja tasīti sev tuvāk, neļaudams konsteblam Bekeram to satvert. – Nogalēt? – Sviedru kārtiņa tēvam uz pieres kļuva manāmāka, tomēr vēl nespodrāka. – Cik dīvainas iedomas! – Viņš norādīja uz priekšmetu, ko turēja rokā Raiens. – Redzu, ka jums ir mana jaunākā grāmata.

– “Spriedumi par slepkavību kā vienu no smalkajām mākslām”, – Raiens skaļi izlasīja nosaukumu.

Tēvs iemalkoja vēl mazliet šķidruma no tasītes. – Jā, tā sauc vienu no esejām šajā grāmatā.

Bekers paraudzījās uz mani un sacīja:

– Mis de Kvinsij, vai jūs nevēlētos pievienoties saimniecības vadītājai vai arī doties uz savu istabu?

– Kāda iemesla dēļ es varētu to vēlēties?

– Es bīstos, ka mūsu saruna varētu jūs satraukt.

– Es esmu lasījusi tēva darbus. Es zinu, kas tajos aprakstīts.

– Tik un tā, satricinājums var izrādīties pārāk liels.

– Ja jutīšos satriekta, tad aiziešu, – es stingri noskaldīju.

Kādu brīdi neviens nebilda ne vārda. Raiens un konstebls Bekers lūkojās viens otrā, itin kā nevarēdami vienoties par turpmāko rīcību.

– Ļoti labi, palieciet, ja tā uzstājat, – Raiens attrauca. – Tūkstoš astoņi simti vienpadsmitajā gadā Džons Viljamss iegāja Retklifas lielceļa veikalā, kuru saimnieks jau grasījās slēgt. Ar āmuru, uz kura bija iezīmēti iniciāļi Dž. P., viņš sadragāja galvaskausu veikala īpašniekam, viņa sievai, zīdainim un kalponei. Pēc tam viņš mazulim pārgrieza rīkli.

Man radās iespaids, ka Raiens nevajadzīgi sabiezina krāsas, lai pamudinātu mani atstāt istabu, taču es nocietinājos un neizrādīju savas izjūtas.

– Tā tas notika, – tēvs apstiprināja.

– Tieši tādi paši notikumi norisinājās Retklifas lielceļa apkaimē vakar vakarā, – Raiens stāstīja. – Tikai šoreiz nogalināti divi bērni.

– Divi bērni? – Tēvs lēni novietoja tasi uz galda. – Ak vai!

– Mums radusies laba tiesa jautājumu, – Raiens turpināja. – Kā jūs varat tik precīzi, tādos sīkumos zināt, kā izdarītas slepkavības pirms četrdesmit trim gadiem? Kādēļ pat pēc tik ilga laika jūs slavināt šīs slepkavības? Kādēļ vēl pirms mēneša jums šķita svarīgi tās tik ārkārtīgi sīki un izteiksmīgi aprakstīt? Visbeidzot es jautāšu vēlreiz…

kur jūs atradāties vakar vakarā desmitos?

– Un arī šoreiz mana atbilde būs tāda pati. Es staigāju pa ielām.

– Pa kurām ielām?

– Man nav ne jausmas. Es biju nogrimis domās.

– Jūs gribat, lai noticam, ka jūs nepievērsāt ne mazāko uzmanību apkārtnei?

– Miglā? Pat tad, ja es nebūtu tā aizdomājies, tur nebūtu nekādas apkārtnes, ko ievērot.

– Par ko jūs bijāt aizdomājies?

– Par kādu personisku jautājumu.

– Kad notikusi slepkavība, nav tādu personisku jautājumu, par kuriem mēs nedrīkstam izprašņāt.

Es vairs nejaudāju ciest klusu. – Tas ir neprāts! Jūs taču neapgalvosit, ka manam tēvam ir kāds sakars ar šīm slepkavībām?

– Viņš šai jautājumā ir zinošs. Viņš ir apsēsts ar tām.

– Ar slepkavībām, kas notikušas pirms četrdesmit trim gadiem! – Nokaunējusies, ka esmu tā pacēlusi balsi, es turpināju runāt klusāk, taču diezgan bargā tonī. – Mans tēvs pelna iztiku ar rakstiem žurnālos. Lāgiem viņš skar sensacionālus tematus, lai izdevēji spētu pārdot vairāk eksemplāru. Un slepkavības interesē daudzus.

– Vakar vakarā mēs to pieredzējām, – Raiens piezīmēja. Viņš paraudzījās uz konsteblu Bekeru, it kā dodot mājienu pārņemt sarunas pavedienu.

– Mis de Kvinsij, – policists mani uzrunāja. Bija jaušams, ka viņš rauga izpelnīties manu labvēlību. – Vai jums ir kāda nojausma, cikos jūsu tēvs atgriezās no pastaigas pa ielām?

– Nav gan.

– Vai jūs zināt, cikos viņš izgāja no mājas?

– Ap deviņiem vakarā dzirdēju tēva soļus uz kāpnēm. – Stunda laika, lai desmitos nonāktu līdz veikalam, – Raiens pusbalsī aplēsa. – Cilvēkam, kurš radis nosoļot lielus gabalus, tas ir izdarāms.

– Vai dzirdējāt viņu atgriežamies? – Konstebls Bekers man jautāja.

– Nē.

– Trijos naktī! – no virtuves atskanēja misis Vordenas sauciens.

– Patiesi teikts, – tēvs piebalsoja. – Es pārrados trijos naktī.

– Pietiekami daudz laika, lai kājām atnāktu no veikala, – Raiens norūca zem deguna.

Vairs pār sevi nevaldīdama, es skaļi iesaucos: – Jūs paskatieties uz viņu! Manam tēvam ir sešdesmit deviņi gadi! Viņš ir maza auguma! Vārgs!

– Es esmu tievs, – tēvs mani izlaboja. – Toties vārgs ne, Emilija. Šomēnes vien… un šodien ir vienpadsmitais datums… es esmu nosoļojis simtu un piecdesmit jūdzes.

– Vai jūs no tiesas pieļaujat, ka manam tēvam ir tik daudz spēka, lai sadragātu galvas trim pieaugušiem cilvēkiem ar… Kā jūs teicāt? Kas izmantots?

– Kuģa namdara āmurs, – Bekers atgādināja.

– Droši vien smaga manta.

– Varens darbarīks.

– Aplūkojiet tēva rokas. – Abi pagriezās pret tēvu; varbūt pie vainas bija opija tinktūra, taču krēslā viņš izskatījās sarāvies mazāks, un viņa kājas tik tikko skāra zemi. – Jūsu aprakstītās darbības viņam nebūtu pa spēkam, – es uzsvēru.

– Vienam pašam ne, – Raiens atteica, – bet to varētu paveikt divi cilvēki; viens ar zināšanām, otrs ar spēku.

– Jūs man laupāt pacietību, – es aizrādīju. – Vēl tikai pietrūka jūsu pieļāvuma, ka patiesībā es nācu tēvam talkā nogalināt visus šos ļaudis. Vai jūs vēlaties zināt, kur es atrados desmitos vakarā?

– Goda vārds, mis de Kvinsij, es nedomāju…

– Es atrados gultā. Tomēr bīstos, ka man nebūs neviena liecinieka.

Abu vīru bārdainajos vaigos sakāpa sārtums.

– Izmantots kuģa namdara āmurs? – tēvs pārvaicāja.

– Jā, – atbildēja Raiens. – Vai izprotat tā nozīmi?

– Paralēle ar manu eseju bija tik precīza?

– Precīzāka, nekā varat iedomāties. Āmura galvā bija iegravēti iniciāļi. Vai gribat minēt, kādi tie ir?

– Dž. P. Tas taču nav iespējams.

– Tomēr ir. Uz āmura patiešām bija iegravēti burti Dž. P. Tādi paši rotāja āmuru, ar kuru nogalināti cilvēki pirms četrdesmit trim gadiem un kuru jūs aprakstījāt savās esejās par slepkavību kā brīnišķīgu mākslu. Tagad es uzstāju, – Raiens sacīja un piecēlās kājās, – lai jūs dodaties mums līdzi uz Skotlendjardu un atbildat uz mūsu jautājumiem pienācīgākos apstākļos.

– Nē, – tēvs iebilda. – Es nebraukšu kopā ar jums uz Skotlendjardu.

Raiens spēra soli viņam pretī. – Jūs maldāties. Ticiet man, ser, jūs brauksiet mums līdzi uz Skotlendjardu. Vai nu pats pēc savas brīvas gribas, vai ar piespiešanu, tā nu ir jūsu izvēle.

– Nē, – tēvs atkārtoja. Viņš izdzēra pēdējās opija tinktūras lāses no tasītes. – Uz Skotlendjardu es nedošos. Baidos, ka šo notikumu mēs varam pārrunāt tikai vienā vietā.

– Ak tā? Un kur tāda būtu?

– Tur, kur slepkavības pastrādātas.