Читать книгу Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels - Страница 4

Londonas policija, pirmā likuma uzraudzības organizācija Anglijā, tika nodibināta 1829. gadā. Iepriekš pilsētas drošība bija atkarīga no gados vecākiem naktssargiem, kuriem līdz ar klabekli piešķīra arī patumšu laternu un pavēlēja apgaitas laikā ik pēc pusstundas sasaukties. Tomēr nereti večuki visu nakti nosnauda savās šaurajās sardzes būdās. Kad Londonas iedzīvotāju skaits sasniedza pusotru miljonu, pilsētas pārstāvji uzdeva seram Robertam Pīlam izveidot Metropoles policiju, kuras pirmie trīsarpus tūkstoši policistu par godu organizācijas dibinātāja vārdam un uzvārdam ieguva palamas “bobiji” un “pīleri”.

Neilgā laikā, līdz 1854. gadam, Londonas iedzīvotāju skaits pieauga teju līdz četriem miljoniem, un tobrīd tā bija lielākā pilsēta pasaulē. Tikām policistu skaits bija tikai dubultojies, sasniedzot septiņus tūkstošus, un ar šādu daudzumu nepavisam nepietika, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību septiņsimt kvadrātjūdžu platībā. Tika izveidota detektīvu nodaļa, kurai uzdeva palīdzēt policistiem, – tajā ietilpa astoņi darbinieki, kas, ģērbušies civildrēbēs, palaikam apstaigāja pilsētu. Šādu neatpazīstamu varas pārstāvju eksistence stipri satrauca daudzus Viktorijas laika pilsoņus, kuriem apsēstība ar privātumu radīja patoloģiskas aizdomas par izspiegošanu.

Detektīvus izraudzījās no parasto policistu vidus. Ielas viņi jau pazina un izcēlās ar savām neparastajām spējām ievērot visus sīkumus, prasmi pārlūkot rosīgu viesnīcas vestibilu vai pārpildītu dzelzceļa staciju un pamanīt ikvienu, kura izturēšanās neiederējās: iespējamo laupītāju līdzzinātāju, kurš nekustīgi stāv sardzē steidzīgu ļaužu pūlī, iespējamo kabatzagli, kurš burzmā izvēlas upuri, iespējamo suteneru, kura vaibsti nodod saltu aprēķinu laikā, kamēr apkārtējo sejas pauž jautrību.

Metropoles policija un tās detektīvu nodaļa Londonā rada mājvietu Vaithola rajonā, līdzās daudzām citām valdības ēkām. Tā kā ēkas galvenās durvis veda uz Greitskotlendjardstrītu, avīžu reportieri policijas iecirkni, saīsinādami ielas nosaukumu, nodēvēja par Skotlendjardu. Neprecētiem detektīviem un konstebliem piedāvāja dzīvot kopmītnēs netālu no policijas ēkas, un tieši tur svētdien, 1854. gada 10. decembrī, divdesmit piecas minūtes pāri pusnaktij četrdesmit gadu veco detektīvinspektoru Šonu Raienu uzmodināja patrulētājs, ziņodams, ka Īstendā, Vopingas rajonā, noslepkavoti vairāki cilvēki. Lai arī varmācība Īstendā bija parasta parādība, slepkavības tomēr gadījās reti. Togad Londonā bija pakārti vien četri slepkavas, un katrā noziegumā bija pa vienam upurim. Pat vislielākajā pasaules pilsētā vairāki vienkop nogalināti cilvēki bija šokējoša parādība.

Raiens, vakariņās saēdies vārītu liellopa gaļu un klimpas un tālab gulējis caurā miegā, saģērbās nieka piecās minūtēs un pārliecinājās, ka cimdi atrodas bezveidīgā mēteļa kabatās. Pasaucis līdzi desmit konsteblu, kuri arī mitinājās kopmītnēs, viņš izgāja uz ielas. Ārā bija tik auksts, ka saltajā gaisā varēja saskatīt paša elpu; Raiens iekāpa policijas ratos, kurus bija licis piebraukt. Dzestrajās, miglas pielietajās ielās citus transporta līdzekļus tikpat kā neredzēja, un policisti slepkavības vietā ieradās četrdesmit minūšu laikā.

Gluži kā pie karātavām pirms soda izpildes ap māju drūzmējās ziņkārīgie, un kučieris bija spiests apturēt zirgus gabaliņu nostāk. Raiens ar konstebliem izkāpa uz akmeņiem bruģētās dubļainās ielas un devās turp, kur skanēja skaļas balsis, līdz atdūrās pret garāmgājēju mūri, kas neļāva piekļūt tuvāk.

– Šito pastrādāja Atsperpapēžu Džeks, es jums saku! – kāds sauca, atgādinādams par ugunsspļāvēju vīru, kuram pie zābakiem piestiprināti lieli nagi un atsperes. Pirms septiņpadsmit gadiem šāds noziedznieks it kā bija uzbrucis saujiņai londoniešu un kopš tā laika kļuvis par vietējās folkloras tēlu.

– Nekā, tie būs bijuši īri! Lai kur pagriezies, visur redzi kādu nolāpītu īreli ubagojam! Tas bads bija galīgas blēņas!

Nebija nekāda bada!

– Skaidra lieta! Tie īreļi samelsa pilnas ausis par to, lai varētu mums še atņemt darbu! Šķūrējam šos mājās!

– Ne vella! Visi viņi ir zagļi, visi kā viens. Karam tik augšā!

Zēna gados kopā ar vecākiem atbraucis šurp no Īrijas, Raiens bija pamatīgi nopūlējies, lai runā atbrīvotos no īru akcenta. Viņa apģērbs bija tikpat bezpersonisks. Pieradis darboties nepamanīts, viņš valkāja zemu virs acīm uzvilktu avīžzēna cepuri, lai apkārtējie neievērotu viņa rudos matus.

– Konstebl, – viņš uzrunāja policistu, kas gāja blakus.

– Atbrīvojiet mums ceļu!

– Tūlīt, inspektora kungs.

Tā saucamajai “buļļa acs” laternai, kuru nēsāja katrs policists, bija atstarotājs korpusa iekšpusē un palielināmais stikls priekšā vienīgajai atverei sānos. Desmit policistu zibināja spilgtos gaismas kūļus, stumdīja pūli un rupjās balsīs bauroja: – Atkāpties! Policija! Atbrīvot ielas!

Raiens tiem sekoja, cerēdams, ka tāds daudzums policistu novērsīs ziņkārīgo uzmanību no viņa un ļaus aizslīdēt neievērotam. Viņi nonāca pie viena no daudzajiem veikaliņiem šai apkaimē, kur apkalpoja tirdzniecības kuģu jūrniekus no tuvējiem Londonas dokiem. Atrodoties tik tuvu Temzai, nāsīs iesitās stipra ekskrementu smaka. Pilsētā nepastāvēja kanalizācijas sistēma, un visi ķermeņa izdalījumi nonāca vai tika iegāzti upē.

Pie veikala sardzē stāvēja konstebls, un slēgtie logu aizvirtņi neļāva ielūkoties iekšā.

Konstebls, kā jau visi uniformētie policisti, bija gara auguma, fiziski spēcīgs un prāvas miesasbūves, lai noziedzniekiem neuzmāktos kārdinājums pamudināt viņu laist darbā steku. Policista ķiverē un platās jostas sprādzē bija iestrādāts policijas ģerbonis un zeltaini burti VR – Victoria Regina (“Karaliene Viktorija”).

Raiens pazina konsteblu, atcerējās viņu arī pēc rētas uz platā zoda, ko tas bija ieguvis pirms mēneša, pievārēdams noziedznieku noliktu sargu aplaupīšanas lietā, kuru abi ar Raienu izmeklēja.

– Vai jūs, Beker?

– Jā, inspektora kungs. Priecājos jūs redzēt. Lai gan žēl, ka netiekamies jaukākos apstākļos.

– Ko atradāt? – Piecus līķus.

– Piecus? Konstebls, kurš mani uzmodināja, teica, ka esot četri.

– Iesākumā es atradu četrus mirušos. Trīs pieaugušos un vienu meiteni. Kaimiņi teica, ka bērns bijis septiņus gadus vecs.

“Septiņi gadi”? Raiens ar pūlēm saglabāja bezkaislīgu sejas izteiksmi.

– Bet tad es apskatīju visu kārtīgāk, – Bekers turpināja. – Guļamistabā bija sarīkots grautiņš, visur mētājās kaut kādas atlūzas un šķembas. Sākumā neapjautu, ka tās ir šūpuļa atliekas. Zem pīta pārsega gabala atradās zīdainis.

– Zīdainis, – satriekts nočukstēja Raiens. Slēpdams emocijas, viņš pagriezās pret konstebliem, kuri bija ieradušies kopā ar viņu. – Iztaujājiet kaimiņus, noskaidrojiet, vai tie nav redzējuši kaut ko neparastu. Kādu svešinieku. Cilvēku, kas apkaimē neiederas.

Lai gan mūsdienās šādas darbības šķiet pašsaprotamas, Raiena aizsāktā kārtība tolaik bija pastāvējusi tikai dažus desmitus gadu. Zinātne, kuru vēlāk nosauca par kriminoloģiju, radās Francijā, kad profesionāls noziedznieks Ežēns Fransuā Vidoks iestājās darbā Parīzes policijā un 1811. gadā noorganizēja detektīvu vienību, kas valkāja civildrēbes, nevis uniformu. Viņa vīri, izlikdamies par ubagiem un dzērājiem, apgrozījās noziedznieku iecienītajās tavernās. Laika gaitā Vidoks pameta darbu policijā un izveidoja pirmo privātdetektīvu aģentūru. 1843. gadā, vienu gadu pēc tam, kad tika dibināta Londonas policijas detektīvu nodaļa, daži detektīvi, tostarp Raiens, aizbrauca uz Parīzi, kur Vidoks ierādīja viņiem savus paņēmienus. Pirmo reizi vēsturē par standarta kārtību kļuva nozieguma vietas metodiska izmeklēšana.

– Lieciet kaimiņiem saprast, ka pat visniecīgākais sīkums var izrādīties būtisks. Vienam būs jāsargā durvis, kamēr mēs ar konsteblu Bekeru izpētām veikala telpas. Neviens cits ēkā nedrīkst ienākt. Vai esat gatavs? – viņš uzjautāja Bekeram.

– Tas būs iespaidīgs skats, – Bekers, pavēris durvis, brīdināja.

– Par to es nešaubos.

Raiens devās iekšā pirmais.

No pūļa aiz muguras atskanēja sauciens:

– Ielaidiet mūs! Ļaujiet arī mums apskatīt!

– Jā! – kāds cits piebalsoja. – Mēs te ārā salstam nost!

Kad veikalā iegāja arī Bekers, Raiens aizvēra durvis. Iekšā valdīja stiprā, metāliskā asins smarža.

Sakopodams domas, Raiens pārlaida skatienu veikala telpai. Nokvēpusi laterna pie griestiem. Nobružāta lete. Plaukti ar raupja materiāla apģērba gabaliem un zeķēm. Aizvērtas durvis pa kreisi no letes.

– Vai šīs durvis bija aizvērtas, kad jūs ieradāties mājā? – viņš vaicāja Bekeram.

– Es ienācu no sētas puses. Jā, šīs durvis bija aizvērtas. Pārmeklējis māju, es pieraudzīju, lai viss paliek neskarts. Tieši tā, kā jūs mums mācījāt pirms trim mēnešiem.

– Labi. Jūs ienācāt pa sētas puses durvīm? Vai tās nebija aizslēgtas?

– Tās viegli atvērās.

– Tātad slepkava aizbēga pa sētas pusi pirms jūsu ierašanās.

– Tādas bija arī manas aizdomas.

Savu viedokli Raiens nepauda skaļi. Iespējams, Bekeram palaimējies, ka brīdī, kad viņš iegāja mājā, slepkavas tur vairs nebija. Pārsteidzis noziedznieku notikuma vietā, konstebls varēja kļūt par kārtējo upuri.

Pamanījis uz letes asins traipu, Raiens saņēmās un iegāja aiz tās. Tur viņš ieraudzīja pirmo līķi, kuram pārgrieztā rīkle gluži vai atgādināja muti. Sadragātais galvaskauss izrādījās vienā pusē saplacināts. No pāršķeltās galvas bija izšļācies milzīgs daudzums asiņu, un arī drēbes tuvējos plauktos bija notraipītas koši sarkanas.

Tik izkropļotu līķi Raienam bieži nebija gadījies redzēt – vienīgi reizēs, kad upurus, žurku pamatīgi apgrauztus, pēc ilga laika atrada peldam Temzā. Par laimi, viņam bija mācīts savaldīt emocijas.

Asiņu peļķē mētājās pieci zeķu pāri.

– Jādomā, ka veikalnieks sniedzies pēc tām. Kur ir kase?

– Zem letes.

Raiens atvēra kases aparātu un pārlaida skatienu zelta, sudraba un vara monētām. – Mārciņa, astoņi šiliņi un divi peniji.

– Acīmredzot veikals nav plaucis. – Bekera balsī ieskanējās līdzcietīga nots.

– Tomēr citiem tā būtu vesela bagātība. Kāpēc slepkava nepievāca monētas?

Raiens atvēra durvis pa kreisi no letes un aplūkoja uz grīdas gulošo sievieti un meiteni. Abām bija sadragātas sejas un pārgrieztas rīkles.

Pirmajā mirklī Raiens pat nespēja parunāt, taču arī šoreiz mācītā savaldība guva virsroku. – Kāds, virzīdamies uz sētas puses durvīm, ir iekāpis asinīs un paslīdējis. Vai tas bijāt jūs, Beker?

– Nekādā ziņā, inspektora kungs.

– Pēdas nospiedums ir izsmērēts un nav labi sazīmējams, taču neizskatās, ka šim cilvēkam kājās bijuši nagloti zābaki.

– Tātad slepkavnieks nav no strādniekiem?

– Jūs esat vērīgs puisis, Beker.

Raiens atvēra durvis labajā pusē, un nāsīs līdz ar vārītas jēra gaļas aromātu iesitās arī asiņu smaka. Vilkdams seklus šķebinošā gaisa malkus, viņš pētīja kalpu meitenes līķi, kas gulēja uz virtuves grīdas. Pat sāpju izķēmotajā, sadauzītajā sejā viņš saskatīja vasarraibumus, un tas varēja liecināt, ka meiča, tāpat kā viņš, ir no Īrijas.

Neizturējis Raiens riebumā novērsās un pamanīja uz virtuves galda blakus šķīvim novietotu lielu āmuru. Ieraugot, ka āmura sitējvirsma ir notriepta asinīm, viņam sirds sāka pukstēt straujāk.

Pirmo reizi detektīvs skatīja tik daudz nāves vienkop. Spriedumus viņš izteica aizžņaugtā balsī:

– Vai veikalnieka sieva iztraucēja slepkavu, pirms viņš paguva atvērt kasi zem letes? Vai tādēļ viņš iebruka dziļāk mājā un nogalināja visus pārējos? Lai nepaliktu liecinieku? Tad kāds pieklauvēja pie ielas puses durvīm, un viņš bēga, nepaspējis pievākt naudu? – Raiens iegrima pārdomās par paša izteiktajiem pieļāvumiem. – Nē, tādi secinājumi neder. Ja nebija laika nozagt naudu, tad slepkava nezaudētu tik vērtīgos mirkļus, lai, bēgot pa gaiteni, aizvērtu durvis.

– Varbūt viņš par kasi nemaz nezināja? – Bekers minēja.

– Tad kālab viņš noslepkavoja veikala īpašnieku?

Atkal izgājis gaitenī, Raiens ievēroja, ka arī durvis uz guļamistabu ir aizvērtas. Nelielajā istabelē valdošā nekārtība liecināja, ka tajā naktis pavada vairāki cilvēki. Vietumis mētājās šūpuļa gabali un atlūzas. Bekers bija brīdinājis, ka mājā ir nogalināts mazulis, tomēr Raiens izrādījās negatavs ieraudzīt līķīti, kas, satīts segā, gulēja zem šūpuļa pītā klūgu pārsega salauzītajām atliekām.

– Mīļais Dievs… – Raiens par detektīvu strādāja divpadsmito gadu un pirms tam astoņus gadus bija pavadījis patruļnieka amatā. Apstaigādams pasaules lielākās pilsētas ielas, viņš bija domājis, ka ir pieredzējis visu ļaunumu, kādu viena cilvēciska būtne spēj nodarīt otrai. Taču nu detektīvs atskārta, cik nevainīgs savā domāšanā ir bijis, lai gan nebija nojautis, ka šo apzīmējumu vēl kādreiz spēs attiecināt pats uz sevi.

– Mazulis. Sitieni ar āmuru būtu… – Raiens apklusa, nespēdams uz brīdi iegrožot emocijas. – Tā ir meitenīte, jūs sacījāt?

– Jā, – Bekers klusā balsī apstiprināja.

– Sitieni vien būtu atnesuši nāvi, taču viņš tik un tā pāršķēla tai kaklu. – Detektīvs nenovaldīja dusmu uzbangojumu. – Nolādēts, kāpēc? Tik mazs bērns taču nevarētu viņu sazīmēt. Zīdaini nogalināt nebija nekādas jēgas. Naudu viņš nav paņēmis. Visas durvis ir aizvērtas. Āmurs atstāts. Kāpēc? Man trūkst saprašanas.

Izgājis no guļamistabas, niknuma pārņemtais Raiens aizsoļoja līdz gaiteņa galam un atvēra sētas puses durvis.

Konstebls, kurš stāvēja sardzē, izslējās taisnāk. – Šeit nedrīkst nākt.

– Viss kārtībā, Harij, – Bekers iznācis mierināja konsteblu. – Tas ir detektīvinspektors Raiens.

– Piedošanu, inspektor. Piesardzība nenāk par ļaunu.

– Piesardzība ir laba lieta. – Raiens izgāja no mājas. Viņš cerēja, ka nakts vēsais gaiss remdēs viņā niknumu, taču miglas tvans piejaucās šķebinošajām dvakām, kas vēl kavējās nāsīs. – Kas atrodas tur, tālāk?

Konstebls pavērsa laternas gaišo staru pret ateju, tad nolaida lejup, apgaismojot pieblietēto pagalma zemi. – Es jau izmeklējos, bet uz cietās zemes pēdu nospiedumi nav saskatāmi.

– Vai jūs gājāt cauri mājai, lai nokļūtu pagalmā?

– Nē. Konstebls Bekers pieteica, ka būs labāk, ja mājā pabūs pēc iespējas mazāk cilvēku. Viņš lika man pārrāpties pāri mūrim, kā to pats darīja pirmīt. Tur, labajā pusē.

– Izgaismojiet to vietu ar laternu!

Londonas bēdīgi slaveno miglu dēvēja par pilsētas “parasto pavadoni”, jo tā bija raksturīga vienīgi šai metropolei. Miglu radīja no pusmiljona skursteņu izmestie ogļu dūmi, kam piejaucās iztvaikojumi no Temzas. Sienas pilsētā pastāvīgi klāja kvēpu slānis. Laternas stars uz mūra izgaismoja gaišas švīkas – tur abi konstebli, traušoties pāri, bija noberzuši netīrumu kārtu.

– Apspīdini mūri viscaur!

Nelielā pagalma tālākajā malā aiz atejas uz mūra augšdaļas arī vīdēja nospiedumi un švīkas.

– Šeit pāri sienai rāpies slepkava, – Raiens nosprieda.

Varēja dzirdēt, ka pūlis uz ielas kļūst nevaldāms.

– Ielaidiet mājā, lai varam redzēt, ko tas neģēlis pastrādājis! – kāds auroja.

– To izdarījis svešs. Džonatanam neviens paziņa nebūtu ne pirksta piedūris!

– Rādās, ka jums, – Raiens uzrunāja konsteblu, kurš stāvēja sardzē pie sētas puses durvīm, – jāiet talkā kolēģiem uz ielas. Nostājieties šķērsielā. Neļaujiet nevienam tuvoties mājai no pagalma puses. Nebīstieties sagādāt kādu punu, ja rodas nepieciešamība.

– Labi, inspektora kungs. Ikviens, kurš raudzīs tikt man garām, iedzīvosies galvassāpēs.

Konstebls, pagriezies pret sienu, ienira miglā. Viņa laternas mestais gaismas loks drīz nozuda tumsā.

Raiens klausījās, kā patrulētāja zābaki skrapst pret ķieģeļiem, kamēr konstebls rāpās pāri mūrim, un tad pievērsās Bekeram:

– Nāciet man līdzi.

– Jā, inspektora kungs.

Uztrausies uz mūra, Raiens ieurbās ar acīm miglas piesātinātajā tumsā uz ielas. – Kad kāpsiet augšā, pasniedziet man laternu. Tikai uzmanieties un nekāpiet turpat, kur slepkava. Mums nepieciešams nonākt otrā pusē, neaizskarot to vietu, kur nolēcis viņš.

Lejā Raiens satraukts juta, ka pēdas iestieg dubļos. Viņš spēji noelsās un gandrīz paslīdēja ieliņas slīpumā, tomēr paguva pieturēties pie Bekera.

– Pēdējā laikā nav lijis. Kāpēc te sakrājušies dubļi? – Raiens neizpratnē pētīja zemi.

– Jā, veikala pagalmā zeme ir sausa kā akmens. – Bekers tikpat apjucis piebalsoja un, sperdams piesardzīgus soļus pa slīpumu, pavērsa laternas staru lejup. Tas spēja pāršķelt miglas sienu un atklāja skatienam pārāk spēcīgās dvakas cēloni, proti, ar tumšu, eļļainu šķidrumu pilnu notekas grāvīti.

– Lai Dievs stāv klāt! Tā ir vietējā ateju izgāztuve!

Pa noteku aizpeldēja līķītis – visticamāk, beigts suns. Dvingas nomocīts, Raiens norīstījās. – Vai jūs uzskatāt, ka holeru izraisa smirdīgi izgarojumi?

– Māte vienādiņ mani par to brīdināja. – Bekera vārdi skanēja slāpēti, it kā viņš būtu aizturējis elpu.

– Vai esat dzirdējis par doktoru Džonu Snovu?

– Nē, – Bekers novilka caur zobiem.

– Es strādāju kopā ar viņu holeras epidēmijas gadījumā pirms trim mēnešiem. Snovs ir pārliecināts, ka slimību saķer, dzerot nelabu ūdeni, nevis ieelpojot nejauku gaisu.

– Ceru, ka viņš domā pareizi.

– Ticiet man, es arī tā ceru. Rīkojamies aši. Uzspīdiniet laternu dubļiem. Tur būs pēdu nospiedumi.

– Rau! – Bekers norādīja. – Tie ir dziļi!

– Lieliski! Nolaidiet laternu vēl zemāk. Redziet, arī šo apavu nospiedumiem nav naglotas zoles. Nospiedumi ir gana skaidri. Es varu izveidot ģipša atlējumus.

– Par tādiem ir dzirdēts. Redzēts gan nav.

– Samaisa ūdeni ar ģipsi, līdz…

Netālu atskanēja dzīvniecisks krekšķis.

Raiens saspringa.

Pēc brīža lopiņš ieurkšķējās skaļāk un tuvāk.

Kreisajā pusē.

– Tā ir cūka, – ieteicās Bekers.

– Jā, – Raiens piekrita, juzdams nemieru.

– Varētu būt prāva, – Bekers sprieda.

Londonā visās malās mitinājās daudz un dažādi mājlopi. Fermeri, kas pārcēlušies uz pilsētu, vai arī strādnieki, kas centās izvilkt dzīvību, nereti ierīkoja pagalmā stūrīti, kur turēja lopus pārtikai. Govju, cūku, kazu, aitu un vistu radītie trokšņi pilsētā allaž jaucās ar kariešu riteņu rīboņu un pakavu klaboņu.

Taču no cūkām labums bija divējāds. No tām ieguva gaļu, un tās klaiņodamas apēda atkritumus. Kopā ar neskaitāmajiem kraukļu bariem tās neļāva Londonai noslīkt samazgās.

Cūka ierukšķējās vēlreiz – pēc skaņas varēja secināt, ka tās šņukurs varētu būt aptuveni Raiena cirkšņa augstumā.

– Stipri izbadējušās, tās var uzbrukt cilvēkiem. – Vienā rokā Bekers turēja laternu un ar otru izvilka steku. – Es vienreiz tādu skatu redzēju.

Laternas gaismā varēja saskatīt mūrī iestiprinātu metāla kronšteinu. Bekers pa to uzsita ar steka dzelzs galu, un kaut kas noklabēja.

– Te staigādama, cūka izbradās apavu nospiedumus. Jūs nevarēsiet uztaisīt ģipša atlējumus. Bet… kamēr mēs te dirnam, slepkava bēg aizvien tālāk.

– Vai jums ir kaut kas padomā? – taujāja Raiens.

– Viens no mums sekos slepkavam, – Bekers atbildēja, – turpretī otrs sargās pēdu nospiedumus. Ejiet. Jūs zināt, kas meklējams. Es palikšu un neļaušu cūkai izbradāt pēdu nospiedumus.

– Vai jūs tiešām esat ar mieru? – Raiens šaubīdamies vērās smacējošajā tumsā.

– Esmu gatavs uz visu, lai šo ļaundari notvertu, inspektora kungs. Ejiet! Ņemiet laternu.

– Un atstāt jūs tumsā?

– Citādi jums pašam nāksies staigāt tumsā. Kā tad jūs bez laternas varēsiet sekot pēdām? Noķeriet viņu!

– Ja man neizdosies viņu notvert, kazi, jūsu sargātie pēdu nospiedumi palīdzēs sazīmēt vainīgo. Ļoti labi. – Raiens negribīgi paņēma laternu. – Pateicos.

– Vai drīkstu uzdot jautājumu, inspektora kungs?

– Protams.

– Kas man vēl nepieciešams, lai kļūtu par detektīvu?

– Jūs esat uz pareizā ceļa. – Raiens noteica. Viņš izpētīja, ka pēdas ved pa labi, pretēji virzienam, kur urkšķēja cūka. – Atgādāšu laternu atpakaļ, cik vien drīz varēšu.

Detektīvinspektors pagrieza laternas metāla vāku, lai deglim piekļūtu vairāk gaisa. Laternas gaismas stars kļuva spilgtāks. Pavērsis to sev priekšā, viņš devās pa dubļiem klāto slīpumu. Dzīvnieks aiz muguras atkal ierukšķējās, un Bekera steka dzelzs uzgalis atkal nodžinkstēja pret kronšteinu. Tumsā noklinkstēja atbalss.

Turēdamies cieši pie mūra, Raiens sekoja pēdām. Viņš virzījās piesardzīgi un ne mirkli neaizmirsa, ka slepkava var atrasties tepat tuvumā. Miglas taustekļi vijās apkārt, un bija dzirdama žurku nagu skrapstoņa uz akmens. Pēc piecām minūtēm viņš nonāca atkritumu piebārstītajā šķērsielā pa labi, un te noziedznieka apavi uz ielas nelīdzenā seguma bija atstājuši dubļu sliedi. Gar kājām, skaļi ņaudēdams, pazibēja kaķis.

Dubļu sliede vērtās aizvien nemanāmāka, taču vēl bija saskatāma, kad Raiens nonāca šķērsielas galā pie gāzes laternas, kas meta dūmakainu gaismu. Apmulsis viņš raudzījās uz dubļainajiem pēdu nospiedumiem, kas pievirzījās pie sienas kreisajā pusē un pēc tam aizstiepās tālāk pa ielu. Pūļa aurošana skanēja no labās, no veikala puses.

“Skaļajā jūklī neviens neievērotu slepkavu, kurš tobrīd iznāktu no šķērsielas,” sprieda Raiens. “Bet – ko viņš darīja pie sienas?”

Uzspīdinājis laternu, Raiens ar kāju pārmeklēja atkritumu kaudzi. Pašķīda netīras lupatas, stikla lauskas un koka kastu atlūzas, kas smirdēja pēc urīna.

Skatienu piesaistīja kāds gaišs priekšmets. Atspēris nost drazas ap atradumu, viņš noliecās to apskatīt. Krūtis sažņaudza satraukums – viņš sazīmēja savāzta bārdas naža ziloņkaula spalu.

Kamēr inspektors Raiens pētīja bārdas nazi, konstebls Bekers stāvēja piķa melnajā tumsā, gluži vai sajuzdams, kā miglas dūmaka aizslīd gar seju. Mūra siena klusināja jezgu, ko radīja pūlis uz ielas veikala priekšā, tādēļ vienīgie dzirdamie trokšņi bija steka klaudzieni pret sienu un cūkas rukšķēšana, kas atgādināja diloņslimnieka krekšķus.

– Pie joda, vācies prom! – Bekers iesaucās, cerēdams aizbiedēt lopiņu.

Taču cūka neatkāpās.

Tieši otrādi – spriežot pēc trokšņiem, tā nāca tuvāk. Bekeram šķita, ka saredz miglā kustamies neskaidras aprises. Uzaudzis zemnieka mājā, viņš zināja, ka cūkas var svērt tikpat, cik smagsvara bokseris – protams, ja tām pietiek ēdamā. Vai šī būtu pietiekami nobarojusies ar atkritumiem un maitām? Pat ja cūka svērtu divas trešdaļas no minētā svara, ar to būtu gana, lai viņu nogāztu gar zemi, ja tā sadomātu tumsā uzbrukt – īpaši tādēļ, ka slidenajā nogāzē jau tā bija grūti noturēt līdzsvaru. Reiz, barodams cūkas, Bekera tēvs bija pakritis aplokā, un masīvie, riebīgie un negantie lopi metās viņam virsū, ar asajiem zobiem izraudami miesas gabalus no viņa rokām un kājām. Tēva kliedzienu atsaukts, mazais Bekers toreiz apmētāja cūkas ar akmeņiem, līdz tās atkāpās, un tēvs, asinīm noplūdis, varēja pārtrausties pāri aploka sētai.

Bekers pūlējās atgaiņāt seno notikumu no atmiņas un vienlaikus centās sevi pārliecināt, ka cūkas aprises, kas miglā arvien pieauga, ir tikai viņa iztēles auglis. Piedevām viņam reiba galva no centieniem neieelpot ekskrementu radīto smirdoņu, kas pacēlās no notekas. Vai Raiens runāja patiesību, teikdams, ka holera ceļas no nelaba ūdens, nevis no tā, ka ieelpo smirdīgus izgarojumus? No šausmīgās dvingas Bekeram kļuva šķebīgi.

Cūka ošņājās tuvāk.

Neizturami gribējās pietrūkties kājās, pārrāpties pāri mūrim un nolēkt otrā pusē, drošā vietā. Taču domas neizbēgami atgriezās pie pieciem līķiem veikalā un solījuma sargāt slepkavas pēdu nospiedumus. Bekers bija apņēmies, ka nebūs visu mūžu konstebls. Viņam bija divdesmit pieci gadi. Iepriekš viņš bija izmēģinājis dažādus dvēseli nomācošus darbus – piemēram, rāvies sešdesmit stundu nedēļā ķieģeļu fabrikā –, līdz atskārtis, ka garais augums un spēcīgie muskuļi sniedz priekšrocību pieteikties darbā par policistu. Nu jau piecus gadus viņš patrulēja Londonas ielās, lielākoties nepatīkamākajos rajonos, un strādāja garākas stundas nekā ķieģeļu fabrikā, ik vakaru nostaigāja divdesmit jūdzes un saņēma tikai vienu brīvdienu divās nedēļās.

Tomēr, lai kādas drausmas, pienākumu pildot, gadījās redzēt, Bekers lepojās ar to, ka darbā spēj likt lietā ne tikai fizisko spēku, bet arī prātu. Viņa varā bija neļaut, lai ar cilvēkiem apietas varmācīgi. Taču tādā amatā kā inspektors Raiens viņa iespējas to nepieļaut pieaugtu – turklāt detektīvs saņem astoņdesmit mārciņas gadā, bet konstebli pelna tikai piecdesmit piecas. Ja radušās izredzes uz labāku dzīvi, liedzot vienai nešpetnai cūkai izbradāt šos pēdu nospiedumus, tad, debesu vārdā, viņš stāvēs un neatkāpsies. Šo apņēmību iedragāja vēl vienas cūkas ierukšķēšanās miglas mutuļos.

Tā atradās pretējā pusē. Nu Bekers stāvēja starp diviem lopiem, nerimtīgi sita ar steku pa mūri un sauca:

– Nost no manis, bandubērni!

Piepeši viņš saklausīja pirmo cūku metamies uzbrukumā. Pēc dzirdes noteikdams dzīvnieka atrašanās vietu, viņš no visa spēka zvēla ar steku un trāpīja pa kaut ko cietu. Tumsā atskanēja neganti skaļa kviekšana, kas Bekeram atgādināja ikgadējo mājlopu kaušanu tirgus sezonā, kad tēvs pārgrieza cūkām rīkles.

Nostājies ieplestām kājām virs nospiedumiem, kurus bija zvērējis aizsargāt, viņš vēlreiz cirta ar steku, pēc tam trešo reizi un ikreiz trāpīja mērķī. Cūka spalgi iekviecās un ietriecās konsteblam ciskā. Spēcīgais grūdiens vīrieti teju notrieca no kājām notekas grāvītī.

“Sargā pēdu nospiedumus!”

Lai saglabātu līdzsvaru, Bekers pieliecās un atvēzējās brīdī, kad cūka traucās garām. Triekdams steku tai pa pēcpusi, viņš juta, kā ierocis iegrimst miesā. Cūka iekviecās. Bekers pagriezās, bet pieraudzīja, lai pēdu nospiedumi, kuri atradās starp kājām, netiek bojāti.

Tagad abas cūkas atradās vienā pusē. Vairs nenācās sadalīt uzmanību. Taču, ja abas uzbruks vienlaikus, Bekeram nebūs cerību tās apturēt – dzīvnieki notrieks viņu dubļos un gāzīsies virsū.

– Gribat izkauties? Lūdzu! – viņš kliedza.

Bekers paspēra vēl vienu soli, nostādamies priekšā pēdu nospiedumiem, lai varētu tos labāk aizsargāt. Sakopojis visus spēkus, viņš gāza ar steku un pēc negaidītās sadursmes sagrīļojās. Ievainotā dzīvnieka kauciens pauda vienlaikus sāpes un niknumu. Taču niknums guva virsroku. Pirmā cūka uzbruka vēlreiz. Iespējams, tā tomēr bija otrā. Bekers vairs nespēja tās atšķirt – viņš sita, netrāpīja un pārsteigts juta, kā piedurkne tiek sagrābta zobos un rauta. Viņš vilka pretējā virzienā.

Piedurkne notrūka, un vīrietis pakrita. “Pēdu nospiedumi! Nedrīkst sabojāt pēdu nospiedumus!” viņš paguva nodomāt, pagriežoties aizvēlās sāņus un iestenēdamies atsitās pret mūri. Kājas paslīdēja dubļos, un konstebls nokrita uz sāniem. Tērauda ķivere no galvas nokrita un grabēdama aizripoja. Cūkas metās uzbrukumā. Bekers atvairījās ar abām kājām, spēra, trāpīja pa šņukuriem un zobiem, un bailes radīja halucinācijas, it kā viņš sēdētu uz tās jaunās, nesen redzētās ierīces, ko dēvēja par divriteni, – viņš gan gulēja uz sāniem un zābaku biezās zoles nespiedās pret pedāļiem, tomēr, lielā ātrumā kustinādams pēdas, viņš spēra pa acīm, ausīm un purniem. Viņš iekliedzās un spēra vēl spēcīgāk, virzīdamies ar muguru pret sienu. “Nē! Pārāk tuvu pēdu nospiedumiem!”

Kamēr detektīvinspektors Raiens pētīja atrasto savāzto bārdas nazi, liesma lukturī sāka dzist. Viņš paskrūvēja vaļā vāciņu, lai deglim piekļūtu vairāk gaisa, taču tas nesagādāja cerētos uzlabojumus. Tik tiešām, gaisma kļuva vēl blāvāka. Pakratījis lukturi un nedzirdējis tajā petrolejas šļakstus, inspektors apjauta, ka drīz paliks stāvam tumsā.

Taču vārajā apgaismojumā aplūkojis atvāzto nazi, Raiens vēl paguva saskatīt asinis uz bārdas naža asmens un eņģes. Viņš salocīja nazi un ievietoja to mēteļa kabatā. Lukturis apdzisa. Ja nebūtu gāzes laternas šķērsielas galā, viņš vairs vispār neko neredzētu. No labās puses atlidoja pūļa klaigas pie veikala. Izgājis no šķērsielas, viņš soļoja pa slideno bruģēto ielu no vienas pustumšas laternas pie nākamās un devās balsu virzienā. Kad Raiens tuvojās pūlim, ceļu saskatīt palīdzēja ne vien laternas, bet arī gaisma, kas krita no apkārtējo namu logiem. Trača uzmodinātie veikalu īpašnieki, kas dzīvoja ēku sētas puses istabās, bija ar sērkociņiem iededzinājuši savus gaismekļus, un tādējādi arī uz ielas kļuva gaišāks.

Nonācis pie ļaužu drūzmas, detektīvinspektors centās piekļūt tuvāk veikaliem labajā pusē un pūlējās izbrīvēt sev ceļu.

– Ei, tu negrūsties, ja? – kāds vīrietis aizrādīja.

– Palaidiet mani. Es esmu policists!

– Tu gan pēc pīlera neizskaties. – Es esmu slepenais. Detektīvs.

– Kā ta’, un es esmu lords Pālmerstons. Va’ ne, Pīt? Es esmu sasodīts lords Pālmerstons.

– Aha. Lords Kupidons, tas nu gan.

– Un šis zellis sevi iedomājas par karalieni Viktoriju. Paskat, kā grūstās!

– Man patiesi jātiek jums garām. Lūdzu, atbrīvojiet ceļu, lai es…

– Vācies prom, puis.

Runātāja elpa oda pēc džina. Raiens nosprieda, ka prātīgāk būs tikt cauri pūlim tā vidū, un atkal pūlējās izbrīvēt ceļu. Viņš pacēla augstāk policista lukturi un cerēja, ka tā iedvesīs pienācīgu cieņu. – Dodiet ceļu! Man jānokļūst veikalā.

– Kur tu nospēri bobija lukturi?

– Es strādāju policijā. Man jātiek cauri.

– Kā nu ne? Kur tavs žetons? Tinies!

Pēkšņi Raiens juta kabatā rosāmies svešu roku. Viņu mēģināja apzagt. Raiens ar lukturi iegāza vainīgajam pa roku.

– Viņam kabatā ir bārdas nazis! – iekliedzās kāds vīrs, iespējams, aplaupītājs.

– Kam? Kur?

– Šim! Viņam ir bārdas nazis!

Kad Raiens centās atbrīvoties, viņu sagrāba vairākas rokas, trieca pret laternas stabu un sapurināja.

Detektīvinspektora naģene nokrita zemē. Bez cepures galvā viņš jutās kails.

– Rudmatis!

– Īrs! Mēs atradām slepkavu!

– Uzklausiet mani! Es esmu no policijas!

– Ko ta’ tu staigā ar bārdas nazi kabatā? Vai kāds viņu ir te redzējis?

– Es ne! Tik sarkanus matus es neaizmirstu!

Raiens pūlējās izrauties.

– Nekur tu nespruksi!

Detektīvs saņēma dūres triecienu vēderā un sāpēs saliecās. Kampdams pēc gaisa, viņš zvēla augšup ar lukturi. Kāds vīrietis ievaidējās, un Raiens cietušo uzgrūda vairākiem citiem vīriem. Viens nogāzās uz ielas, un ielokā pavērās sprauga. Izmantojot izdevību bēgt, Raiens vairākas reizes pavēzēja ar lukturi.

– Neļaujiet slepkavam aizbēgt! – kāds ieaurojās.

Pūlis metās viņam pakaļ. Raiens iebēga atpakaļ šķērsielā, no kuras nupat bija iznācis, taču attālināties no laternas gaismas nebija pieļaujams, jo tālāk valdīja tik necaurredzama tumsa, ka viņš varēja uzdrāzties kaut kam virsū un pārāk stipri savainoties. Vārajā ielas laternas gaismā viņš saskatīja kastes dēli atkritumu kaudzē, kurā bija uzgājis bārdas nazi. Satvēris to, Raiens atkāpās pilnīgā tumsā. Kad vajātāji nonāca pie šķērsielas, tajā ieskrēja viens vīrietis, un Raiens ar dēli iebelza viņam pa deniņiem.

Sāpēs kliegdams, vīrietis izšāvās atpakaļ uz platās ielas.

– Ko gaidāt? – kāds brēca. – Laidieties pakaļ!

– Pats laidies! – atkliedza savainotais, taustīdams pārsisto galvu, no kuras tecēja asinis.

– Kas šeit par nekārtībām? – kāds bargi noprasīja.

– Konstebl, mēs atradām slepkavu! Viņš ir tajā šķērsielā. Viņam ir bārdas nazis!

– Atkāpties!

Miglu pāršķēla skaudrs, žilbinošs gaismas stars.

Tas tuvojās.

– Policija! – vīrietis sacīja. – Nosauciet savu vārdu!

Raiens pazina balss īpašnieku. Ar šo konsteblu viņš dzīvoja vienā telpā kopmītnēs līdzās Skotlendjardam.

– Sveicināts, konstebl Rolij. – Kā jūs zināt manu vārdu?

– Vai tulzna uz kreisās pēdas ir apdzijusi?

– Tulzna uz… Augstā debess, rudie mati! Jūs esat detektīvinspektors Raiens!

– Sadodiet šim! – uz ielas ieaurojās kāds vīrs.

– Iedodiet man savu steku, – Raiens pavēlēja. Policists paklausīja. – Izņemiet klabekli, – Raiens norīkoja.

Konstebls satvēra pie jostas piestiprināto klabekli un atvāza tā rokturi. Luktura gaismā klabekļa svina rokturis izskatījās gana biedējoši.

Raiena bezveidīgā mēteļa kabatās glabājās dažnedažādi noderīgi priekšmeti. Viņš izņēma četrus vates kumšķus.

– Kam tie domāti? – taujāja konstebls.

– Lai mēs nezaudētu dzirdi.

Satinis divus kumšķus pikučos, Raiens iebāza tos policistam ausīs un atlikušos izmantoja sev par ausu aizbāžņiem. Vate slāpēja troksni, taču nepadarīja to nedzirdamu.

– Atkal esmu iemācījies ko jaunu, – konstebls secināja.

– Pavērsiet lukturi sev priekšā un darbiniet klabekli, cik vien skaļi spējat. Mēs atbrīvosim sev ceļu uz veikalu. Vai esat gatavs?

– Ar prieku!

– Nodibināsim kārtību.

– Vediet ārā to īru! – no pūļa atskanēja sauciens.

Policists pavērsa lukturi pret pūli. – Dodiet ceļu! – Stingri satvēris klabekli aiz roktura, viņš to spēcīgi iegrieza.

– Nost! – ierēcās Raiens un iznāca priekšā. Vienā rokā viņš turēja steku un otrā – dēli. – Atbrīvot ielu!

Vīri apmulsuši soli atkāpās.

– Ejiet prom! – konstebls skaļi noducināja, griezdams klabekli, cik ātri vien spēja. Garā auguma vīrietis saminstinājās. Raiens iesita viņam pa roku, cietušais skaļi iekliedzās un aši atkāpās miglā.

Nu uzbrukumā devās otrs. Raiens iespēra tam pa ceļgalu, un vīrietis nokrita.

Piepeši elles troksnim pievienojās citu klabekļu tarkšķi, atsteidzās konstebli un nostājās ierindā plecu pie pleca līdzās Raienam. Policisti atstūma pūli, apžilbināja nemierniekus, spīdinot tiem sejās luktura starus, un palaikam dāļāja cirtienus ar klabekļu svina rokturiem.

Pūlis bēga.

– Turpiniet meklēt! Turpiniet uzdot jautājumus! – Raiens mudināja. – Aizdodiet man lukturi!

Noraizējies par Bekeru, detektīvinspektors ieskrēja veikalā un pa gaiteni nonāca pagalmā.

– Beker! – viņš sauca, paskrēja garām atejai un uztrausās uz mūra. – Beker, vai jūs mani dzirdat?

Palūkojies otrpus mūrim un pavērsis lejup luktura staru, viņš nespēja novērst acu no ainas, kas pavērās skatienam.

Konstebls gulēja blakus ekskrementu notekai. Viņa formastērpu klāja asinis un smirdoši netīrumi. Blakus bija divas milzīgas cūkas, arī asinīm noplūdušas; acīmredzot beigtas.

– Beker! Runājiet! Vai esat dzīvs?

Acis samiedzis, konstebls pavērās augšup, uz gaismu.

– Cūkas neizbradāja pēdu nospiedumus. Es solījumu turēju. Tagad jūs varēsiet izveidot ģipša atlējumus.