Читать книгу Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels - Страница 3

“Lai panāktu priekšstatu par izsmalcinātu slepkavību, nepietiek tikai ar diviem cietpauriem – vienu, kurš nogalina, un otru, kurš tiek nogalināts, – dunci, naudasmaku un tumšu šķērsielu. Neatņemamas ideālās slepkavības sastāvdaļas ir plānošana, nogalināto cilvēku izvietojums, apgaismojums un ēnojums, dzejiskums un sentiments. Tāpat kā Eshils un Miltons dzejā, kā Mikelandželo tēlniecībā, arī izcils slepkava paceļ savu mākslu līdz kolosālai grandiozitātei.”

TOMASS DE KVINSIJS

“SPRIEDUMI PAR SLEPKAVĪBU KĀ VIENU NO SMALKAJĀM MĀKSLĀM”

Londona, 1854. gads

Ticiāns, Rubenss un van Deiks – tā ticis runāts – pirms mākslas darba radīšanas vienmēr pilnībā pārģērbās. Vispirms viņi nomazgājās vannā, simboliski attīrīdami prātu no visa, kas varētu traucēt darbam, un tikai tad ķērās pie sava redzējuma iemūžināšanas uz audekla. Viņi uzvilka vissmalkākās drānas, uzlika vislabākās parūkas, un viens no tiem pat apjozās ar zobenu, kura spals bija nobārstīts briljantiem.

Nāves mākslinieks bija sagatavojies līdzīgi. Tērpies vakara kārtā, viņš divas stundas sēdēja un cieši lūkojās sienā, lai koncentrētu izjūtas. Kad mijkrēslis cauri loga aizkaram sāka mest ēnas, viņš iededza eļļas lampu un melnā ādas somā sakārtoja sava māksla darba radīšanai nepieciešamos piederumus. Paturot prātā Rubensu, viņš ievietoja somā arī dzeltenīgu parūku, kuras krāsa nepavisam nelīdzinājās paša gaiši brūnajiem matiem. Somā nonāca arī atbilstošas krāsas pieliekamā bārda. Vēl pirms desmit gadiem tā būtu piesaistījusi apkārtējo uzmanību, taču jaunākā mode diktēja nepieciešamību audzēt bārdu, un viņš ar saviem gludi skūtajiem vaigiem aizvien biežāk izcēlās pūlī. Starp pārējiem priekšmetiem somā tika ievietots arī smags kuģa namdara āmurs. Uz pavecā, nobružātā darbarīka sitamās virsmas bija iegravēti iniciāļi Dž. P. Briljantiem rotāta zobena vietā, ar kuru gleznodams bija bruņojies kāds senāko laiku mākslinieks, viņš iebāza kabatā salocītu bārdas nazi ar ziloņkaula spalu.

Viņš izgāja no sava patvēruma un, nosoļojis vairākus kvartālus, nonāca pie rosīga krustojuma, kur pieturā gaidīja kebu. Pēc divām minūtēm beidzot piebrauca tukša ekipāža – kučieris bija iekārtojies augstu uz bukas divriču aizmugurē. Nāves māksliniekam nebija nekas pretī stāvēt tur, visu acu priekšā pat tajā saltajā decembra naktī. Patiesībā tobrīd viņš pat vēlējās tapt ievērots, lai gan drīz vien viņu saskatīt traucēs migla, kas aizvien necaurredzamāka atplūda no Temzas un veidoja gaišus oreolus ap gāzes laternām. Mākslinieks samaksāja kebmenam astoņus pensus un lika doties uz Adelphi teātri Strendā. Tur, izlīkumojis starp daudzajām karietēm, viņš zirgu pakavu klaboņas pavadībā raiti tuvojās smalki ģērbtiem ļaudīm, kas drūzmējās pie ieejas. Gāzes laternu apgaismotā markīze virs teātra durvīm vēstīja, ka tiek izrādīta sensacionālā melodrāma “Korsikāņu brāļi”. Nāves mākslinieks lugu labi pārzināja un spētu atbildēt uz visiem jautājumiem par to, īpaši par pirmajos divos cēlienos izmantoto neparasto paņēmienu. Pēc autora ieceres, darbība šajos cēlienos notika vienlaikus, lai gan teātrī tos izrādīja vienu pēc otra. Pirmajā daļā brālis ierauga sava dvīņa rēgu. Otrajā daļā dvīni nogalina tieši tajā brīdī, kad brālis redz viņa spoku. Pēdējā cēlienā norisinājās tik vardarbīga atriebības aina un uz skatuves lija tik daudz mākslīgo asiņu, ka neskaitāmi teātra apmeklētāji neslēpa satricinājumu un tāds sašutums kāpināja pārdoto biļešu skaitu.

Nāves mākslinieks iejuka priecīgi saviļņotajā pūlī, kas ieplūda teātrī. Kabatas pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem. Pēc desmit minūtēm paredzēts pacelt priekškaru. Foajē valdošajā kņadā viņš pagāja garām tirgotājam, kas pārdeva lugā iekļautās dziesmas “Spoka meldijas” notis, izgāja pa sānu durvīm miglā tītajā šķērsielā, paslēpās aiz tumšajām kastēm un vēlējās pārliecināties, vai viņam neviens neseko.

Pēc desmit minūtēm, juzdamies drošībā, viņš iznira no nelielās šķērsielas otrā galā, nosoļoja pāris kvartālu un apstādināja citu kebu – tagad nenācās gaidīt, jo no teātra prom brauca daudzas ekipāžas. Šoreiz kebmenam tika pavēlēts braukt uz ne tik greznu pilsētas daļu. Mākslinieks aizvēra acis un ieklausījās, kā keba riteņi rībina pār lielajām, gludajām granīta plāksnēm, kas klāja galvenās ielas, un pēc tam pār nelielajiem, nelīdzenajiem Londonas Īstendas daļas senāko ieliņu bruģakmeņiem. Kad vīrietis izkāpa apvidū, kur elegantu drēbju kārta nebija parasta parādība, kebmens nešaubījās, ka pasažierim padomā atrast ielasmeitu.

Noslēpies aiz slēgtajām publisko labierīcību durvīm, viņš izņēma no ādas somas ikdienas drānas, uzvilka tās mugurā un salocīja somā teātra apmeklējumam paredzētās. Vīrietis turpināja soļot pa aizvien nolaistākajām ielām un izložņāja dažādu māju lieveņus, ielu nostūrus un šķērsielas, notraipīdams nupat uzvilktās vienkāršās drēbes un izvārtīdams ādas somu dubļos. Viņš nonāca starp netīrajiem zirgu staļļiem, un jau pēc brīža gludi skūto seju sedza dzeltena bārda un gaišbrūnos matus tādas pašas krāsas parūka. Saliekamais cilindrs jau sen glabājās somā, un galvā tagad bija noplukusi jūrnieka cepure. Kuģa namdara āmurs atradās novazāta jūrnieka mēteļa kabatā.

Šādās nodarbēs aizritēja divas stundas. Tās nebūt nešķita garlaicīgas – pievērst uzmanību katram sīkumam viņam sagādāja prieku, un tāpat ielīksmoja iespēja kavēties pārdomās par gaidāmo lieliskā plāna izpildi. Soļodams biezajā, necaurskatāmajā miglā, viņš nonāca pie sava galamērķa, neievērojama veikaliņa netālu no Londonas dokiem. Tur pārdeva apģērbu tirdzniecības kuģu jūrniekiem, kuri apgrozījās tajā apkaimē.

Brīdi pakavējies uz ielas stūra, mākslinieks uzmeta skatienu kabatas pulkstenim, taču pieraudzīja, lai laikrādi neviens nepamana. Trūcīgajā pilsētas daļā tā šķistu pārlieka greznība, un ikviens noprastu, ka mākslinieks vis nav jūrnieks, par kādu uzdodas. Pulksteņa rādītāji vēstīja, ka tūlīt būs desmit. Viss noritēja saskaņā ar plānu. Agrāk apmeklēdams šo kvartālu, vīrietis bija ievērojis, ka vietējais policists šajā ielā nonāk piecpadsmit minūtes pāri desmitiem. Precizitāte bija likumsargu darba sastāvdaļa, tālab katrs patruļnieks stundas laikā apstaigāja savu divu jūdžu garo maršrutu. Parasti konstebls šajā vietā nonāca vienā un tai pašā laikā.

Uz ielas bija redzams tikai viens cilvēks – prostitūta, kuru pat saltā nakts nebija spējusi iedzīt atpakaļ spraugā, ko tā sauca par mājām. Manīdams, ka viņa tuvojas, mākslinieks uzmeta sievietei skaudru skatienu. Viņa apstājās kā dzelta, apcirtās un pazuda miglā.

Mākslinieks no jauna pievērsa uzmanību veikalam un atzīmēja prātā, ka logu klāj putekļu kārta, kas padara blāvāku telpā degošās lampas gaismu. Uz ielas iznira tumšs vīrieša stāvs – kāds, kā ierasts desmitos vakarā, aizvēra logu slēģus.

Līdzko vīrieša ēna nozuda mājā, mākslinieks šķērsoja tukšo ielu, nostājās pie durvīm un nospieda rokturi. Ja durvju bulta jau būtu aizšauta, viņš pieklauvētu, cerēdams, ka veikalnieks nenoskaudīs piecas minūtes laika, lai apkalpotu vēl beidzamo klientu šai dienā.

Taču durvis nebija aizslēgtas. Mākslinieks atstūma čīkstošās durvis vaļā un iegāja veikalā, kur bija tikai mazliet siltāks nekā uz ielas. Cilvēks, kurš tobrīd nolaida griestu laternu, pagriezās pret nācēju. Apmēram trīsdesmit gadu vecajam, tievajam vīrietim bija bāla seja un nogurušas acis, viņš valkāja melnu kreklu ar stāvu apkaklīti apaļiem galiem. Viena krekla podziņa atšķīrās no pārējām. Apdilušie bikšu gali bija apspūruši.

Vai dižam mākslas darbam visādā ziņā jāiemūžina dižens objekts? Vai karalienes slepkavība rada paliekošāku iespaidu nekā parasta cilvēka nogalināšana? Nē. Slepkavības mākslas mērķis ir sēt bailes un žēlastību, taču neviens sevišķi nepārdzīvo par karalienes, premjerministra vai bagātnieka slepkavību. Izdzirdot par šādu noziegumu, cilvēkus vispirmām kārtām pārņem pārsteigums, ka pat šīs pasaules varenie nav pasargāti no nāves triecieniem. Satricinājums ir īslaicīgs – turpretim žēlums un bēdas nomoka ilgi. Tālab mākslas darba objektam jābūt gados jaunam, strādīgam, ar niecīgiem ienākumiem, apveltītam ar godkāri, cerību tālā nākotnē sasniegt mērķi, spītējot nogurdinošajiem apstākļiem, kas laupa drosmi. Svarīgi, lai objektam būtu mīloša sieva un bērni, kas ir atkarīgi no viņa nebeidzamajiem pūliņiem. Žēlums. Asaras. Tie ir smalkas mākslas priekšnosacījumi.

– Grasījāties slēgt ciet? Laime, ka paguvu, – ierunājās mākslinieks, aizvērdams durvis.

– Kundze jau poš vakariņas, bet vēl vienam pircējam laiks vienādiņ atradīsies. Ko vēlējāties? – Kalsenā veikalnieka sejā nemanīja apjausmu, ka mākslinieka liekā bārda nebūtu īsta un ka viņš pazinis vīru, kurš iepriekšējā nedēļā bija iegriezies šai veikalā, tikai citādi nomaskējies.

– Man vajag četrus pārus zeķu. – Mākslinieks pameta skatienu aiz letes un norādīja uz vēlamo pirkumu. – Biezas. Tādas kā tās, augšējā plauktā.

– Četrus pārus? – Veikalnieka balss tonis liecināja, ka šādā dienā tas būtu itin vērā ņemams pirkums. – Šiliņš gabalā.

– Pārāk dārgi. Biju cerējis, ka vairumā sanāks lētāk. Būs jāpameklē citur.

Dibenistabā aiz aizvērtajām durvīm ieraudājās bērns.

– Kāds laikam ir izsalcis, – mākslinieks sacīja.

– Lora? Kad viņa nav izsalkusi? – Veikalnieks nopūtās.

– Piemetīšu vēl vienu pāri. Pieci pāri par četriem šiliņiem.

– Lai iet!

Kamēr veikalnieks devās pie letes, mākslinieks pasniedzās sev aiz muguras un aizšāva durvju bultu. Lai noslāpētu metālisko troksni, viņš skaļi iekāsējās, un talkā nāca arī veikalnieka dobjo soļu troksnis. Tad mākslinieks sekoja vīrietim, izvilcis no mēteļa kabatas āmuru.

Veikalnieks nostājās aiz letes un pastiepās pēc zeķēm augstākajā plauktā, ko mākslinieks bija noskatījis jau iepriekšējā nedēļā. – Vai šīs?

– Jā, nebalinātās.

Mākslinieks atvēzējās un zvēla ar āmuru. Viņam bija muskuļainas rokas. Āmura galvai bija plata sitējvirsma. Ierocis ar lielu spēku iebelza veikalniekam pa galvu. Atskanēja dobjš krakšķis, līdzīgs tam, kāds rodas, ar zābaku ielaužot ledus kārtu uz peļķes.

Iestenējies veikalnieks slīga zemē. Mākslinieks sita vēlreiz, mērķēdams zemāk, un āmurs trāpīja pa ļimstošā vīrieša galvvidu. Šoreiz atskanēja paukšķis.

No somas mākslinieks izņēma uzsvārci, ko tūdaļ uzstīvēja mugurā virs drēbēm. Nostājies aiz letes, viņš izņēma no kabatas bārdas nazi, atvāza to, atgāza veikalnieka izkropļoto galvu un pāršķēla tam rīkli. Rūpīgi uzasinātais asmens slīdēja kā pa mīkstu sviestu. Plauktos izkārtotos apģērba gabalus nošļāca asinis.

Griestu lukturis šķita iemirdzamies spožāk.

Smalkā māksla.

Aiz durvīm atkal iečinkstējās mazulis.

Mākslinieks palaida vaļā mirušo, kura ķermenis gandrīz bez trokšņa noslīga uz grīdas. Aizvāzis nazi, viņš ielika to kabatā, satvēra āmuru un piegāja pie otrām durvīm, aiz kurām dzirdēja sievieti uzsaucam:

– Džonatan, vakariņas galdā.

Pastūmis durvis vaļā, mākslinieks sastapās ar neliela auguma tievu sievieti, kas pati bija grasījusies atvērt durvis. Tāpat kā veikalniekam, viņai bija gurdas acis, kas izbrīnā iepletās. – Kas jūs tāds būtu, jods rāvis?

Šauro gaiteni ar zemajiem griestiem mākslinieks bija paguvis īsu mirkli apskatīt pirms nedēļas, kad ieradās veikalā, izlikdamies par klientu. Tur trūka vietas, lai pienācīgi atvēzētos, tāpēc nācās turēt āmuru nolaistā rokā un izdarīt sitienu no apakšas uz augšu, trāpot sievietei zem zoda. No trieciena upura galva pacirtās atpakaļ, un viņa īsi ievaidējās. Viņš nogrūda sievieti uz grīdas, nometās uz viena ceļa un tagad, ieguvis pietiekami daudz vietas atvēzienam, trieca āmuru viņai sejā vēl trīs reizes.

Labajā gaiteņa pusē durvis veda uz virtuvi. No tās atplūda vārītas jēra gaļas smarža un varēja dzirdēt saplīstam šķīvi. Mākslinieks pietrūkās kājās, iemetās virtuvē un ieraudzīja tur jaunu kalponi, kuru iepriekšējā nedēļā bija redzējis izejam no veikala. Viņa jau pavēra muti kliedzienam. Virtuve bija mazliet plašāka, slepkava varēja atvēzēties sāniski un spēja apklusināt kliedzienu, sadragādams sievietes žokli.

– Mammīt? – turpat netālu ievaicājās bērns.

Apsviedies pret durvīm, mākslinieks gaitenī ieraudzīja aptuveni septiņus gadus vecu meitenīti ar astītēs sasietiem matiem un lupatu lelli rokā. Viņa, šausmu pārņemta, lūkojās uz mātes līķi, kas gulēja uz grīdas.

– Tu laikam esi Lora, – ieteicās mākslinieks.

Un ielauza meitenei galvaskausu.

Virtuvē iekunkstējās kalpone. Viņš pārgrieza tai rīkli.

Viņš pārgrieza rīkli mātei.

Viņš pārgrieza rīkli bērnam.

Metāliskais asins smārds jaucās ar vārītas jēra gaļas aromātu, un mākslinieks pārlūkoja dzīvo gleznu. Sirds sitās tik strauji, ka aizcirtās elpa.

Mākslinieks aizvēra acis.

Bet strauji atvēra plakstus, jo atkal izdzirdēja mazuļa raudas.

Tās atplūda no istabas gaiteņa galā. Pagājies uz priekšu, viņš ieraudzīja vēl vienas atvērtas durvis uz šauru, pēc pelējuma smirdošu guļamistabu, kur sveces gaisma apspīdēja zīdaiņa šūpuli ar pītu klūgu pārsegu. Raudas skanēja zem pārsega.

Mākslinieks atgriezās virtuvē pēc āmura, tad devās atpakaļ uz guļamistabu un sašķaidīja šūpuli. Viņš blieza pa salauzītajiem šūpuļa gabaliem un pa tīstokli, pēc tam ar nazi pārgrieza bērnam rīkli.

Satinis tīstokli ciešāk, viņš to atlika vietā zem šūpuļa pārsega paliekām.

Sveces liesma pēkšņi likās iemirdzamies žilbinoši spoži. Tās absolūtajā skaidrībā mākslinieks konstatēja, ka viņa rokas ir vienās asinīs. Uzsvārcis arī bija iekrāsojies sarkans, un apavus klāja asinis. Atradis guļamistabas dzeltenbrūnajā kumodē ieplaisājušu spoguli, viņš tajā pārliecinājās, ka liekā bārda, parūka un galvassega tomēr palikuši neskarti.

Viņš iegāja virtuvē, no krūkas ielēja bļodā ūdeni un nomazgāja rokas, tad novilka apavus un noskaloja arī tos. Noģērbis uzsvārci, viņš to salocīja un novietoja uz krēsla.

Āmuru mākslinieks atstāja uz virtuves galda un, izgājis gaitenī, pagriezās, brīdi apbrīnoja jaunās kalpones līķi uz virtuves grīdas un aizvēra durvis. Aiztaisījis arī guļamistabas durvis, viņš izgāja veikala telpā un aplūkoja mātes un septiņgadīgās meitenes mākslinieciski izvietotos augumus asinīm nošļakstītajā gaitenī.

Tad vīrietis aizdarīja arī šīs durvis. Veikalnieka līķis bija ieraugāms vienīgi tad, ja ieskatījās aiz letes. Nākamo veikala apmeklētāju gaida virkne pārsteigumu.

Šausmas un žēlums.

Smalkā māksla.

Piepeši pie durvīm pieklauvēja, un mākslinieks strauji apsviedās pret tām.

Klauvējiens atkārtojās. Viesis ārpusē nospieda rokturi, paceldams aizkritni, taču mākslinieks bija pieraudzījis, ka bulta ir kārtīgi aizšauta.

Ielas puses durvīs nebija loga, veikala loga aizvirtņi bija ciet, tāpēc ārpusē stāvošais nevarēja ieskatīties iekšā, lai gan pa durvju spraugām acīmredzot plūda lampas mestā gaisma.

– Džonatan, atnācis Ričards! – ārpusē sauca vīrietis.

– Es atnesu Lorai segu!

Atkal atskanēja klauvējiens.

– Džonatan!

– Kas te par nekārtībām? – kāds noprasīja valdonīgā balsī.

– Konstebl, cik labi, ka esat te!

– Stāstiet, ko šeit darāt.

– Tas ir mana brāļa veikals. Brālis lūdza atnest segu viņa mazajai meitiņai, kas ir saaukstējusies.

– Bet kālab tā dauzāties pa durvīm?

– Viņš never vaļā durvis. Gaidīja mani, bet nenāk pie durvīm.

– Klauvējiet skaļāk.

No sitieniem durvis nodrebēja.

– Cik cilvēku mīt šai mājā? – tincināja policists.

– Mans brālis, viņa sieva, kalpone un divas meitas.

– Kādam taču nudien būtu jādzird klauvējieni. Vai mājai ir arī sētas puses durvis?

– Pa šo ieliņu uz priekšu. Jākāpj pāri mūrim.

– Pagaidiet te, es aiziešu un paskatīšos.

Mākslinieks paķēra somu, atvēra durvis un, izgājis gaitenī, neaizmirsa tās aizvērt aiz sevis. Bīstamajos apstākļos sirds spēcīgi pukstēja. Viņš pasteidzās garām mātes un bērna līķiem, gandrīz paslīdēja uz slidenās grīdas un atslēdza sētas puses durvis. Izgājis šaurajā pagalmā, viņš atkal atļāvās zaudēt mazliet dārgā laika, lai rūpīgi aizdarītu durvis. Migla oda pēc skursteņu pelniem. Tumsā viņš saskatīja āra atejas aprises un paguva iespraukties aiz nelielās ēkas brīdi pirms tam, kad pāri mūrim elsodams pārrāpās kāds vīrietis un, pacēlis laternu, pārlūkoja apkārtni.

– Vai te kāds ir? – vīrietis ieprasījās piesmakušā balsī. Viņš piegāja pie nama durvīm un pieklauvēja. – Es esmu policists! Konstebls Bekers! Vai jums kaut kas lēcies?

Konstebls atvēra durvis un iegāja mājā. Izdzirdējis viņu noelšamies, mākslinieks pagriezās pret tumšo mūri aiz atejas.

– Dievs tēvs debesīs… – konstebls nomurmināja, acīmredzot ieraudzījis mātes un meitenes mirstīgās atliekas gaitenī. Grīdas dēļi iečīkstējās – konstebls devās mirušajām klāt.

Šo brīdi mākslinieks izmantoja – novietoja somu uz mūra, uztrausās pats, paķēra somu un nolēca otrā pusē. Viņš piezemējās uz dubļiem klāta slīpuma un noslīdēja zemāk, gandrīz iekrizdams samazgās. Blīkšķis, ko viņš krītot radīja, šķita tik skaļš, ka vīrietis baidījās, vai to neizdzirdēs konstebls. Bikšu staras bija slapjas. Mākslinieks pagriezās pa labi un, taustīdamies gar sienu, virzījās uz priekšu miglas pielietajā tumsā. Uz visām pusēm spruka žurkas.

Aiz muguras drīz atskanēja pazīstamais trauksmes signāls. Ikviens patrulētājs nēsāja līdzi koka klabekli – kad to grieza, pāri apkārtnei rībēja skaļi tarkšķi. Konstebls to lika lietā, un sacelto troksni noteikti izdzirdēs citi patrulētāji, kas apstaigā tuvējos maršrutus.

Mākslinieks nonāca miglas pielietā šķērsielā, kuras galā mirdzēja blāva laterna.

– Palīgā! Slepkavība! – kliedza policists.

– Slepkavība? Kur? – sauca pretī kāds cits.

– Mana brāļa veikalā! – sauca vīrietis. – Šeit! Dieva vārdā, palīdziet!

Varēja dzirdēt atveramies logus. Blīkšķēdamas atdarījās durvis. Tumsā dimdēja steidzīgi soļi.

Tuvodamies gaismas lokam šķērsielas galā, mākslinieks saskatīja atkritumu kaudzi un noslēpa aiz tās bārdas nazi. Miglā garām pa ielu paskrēja vairāki cilvēki, kurus bija piesaistījis patrulētāja klabekļa saceltais troksnis.

Kad pūlis pazuda skatienam, mākslinieks izgāja no šķērsielas un devās pretējā virzienā, turēdamies tuvu tumsā grimstošajām ēkām un būdams gatavs ienirt nišā ikreiz, kad izdzirdēs kādu skrienam pretī. Pūļa murdoņas atbalsis pamazām dzisa un palika tālu aiz muguras.

Uzmeklējis publiskās labierīcības, viņš noņēma dzelteno parūku un iemeta bedrē, tāpat izrīkojās arī ar bārdu. Pēc piecām minūtēm kādā šķērsielā pie smalkāka kvartāla robežas viņš atbrīvojās no jūrnieka apģērba un apvilka teātra apmeklētāja kārtu, kuru bija nēsājis līdzi somā. Jūrnieka drānas līdz ar cepuri viņš iemeta klusā stūrī – tām no rīta uzradīsies laimīgs atradējs. Dubļiem nošķiestā ādas soma nonāca drazu kaudzē mazliet tālāk. Arī tai drīzumā gadīsies jauns īpašnieks.

Turīgāko ļaužu kvartālā viņš sekoja pakavu klaboņai un cauri miglai nonāca pie platas ielas. Pieturā netālu no restorāna gaidīja tukšs kebs. No augstās bukas aplūkodams gājēja smalko apģērbu, kebmens nosprieda, ka šo pasažieri ir droši uzņemt tik vēlā stundā.

Pa ceļam uz mūzikholu Vestendā mākslinieks ar mutautu noslaucīja dubļus no kurpēm. Mūzikholā izlikdamies par kārtējo teātra cienītāju, kas pēc asiņainās kulminācijas izrādē “Korsikāņu brāļi” alkst maigākas izklaides, vīrietis panāca, lai pārējiem apmeklētājiem viņš paliek atmiņā. Visbeidzot viņš noīrēja vēl vienu kebu un devās mājās, gremdēdamies apcerē, vai Ticiāns, Rubenss un van Deiks jebkad izjutuši tādu apmierinājumu par savu smalko mākslu kā viņš.