Читать книгу Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels - Страница 6

Holera izraisa neapturamu caureju ar rīsu krāsas izdalījumiem, kas strauji noved pie ūdens zuduma un iespējamas nāves. Vēl pirms trim mēnešiem, 1854. gada septembrī, Londona bija pārcietusi ļaunāko epidēmiju, biedējoši īsā laika sprīdī – divās nedēļās – zaudējot septiņsimt cilvēku. Ārsts Džons Snovs darīja galu epidēmijai, pierādīdams, ka holeru izraisa nevis smirdošs gaiss, bet gan ar fekālijām piesārņota ūdens dzeršana. Uzliesmojuma epicentrs bija Brodstrītā, Soho rajonā. Snovs iztaujāja daudz cilvēku un noskaidroja, ka inficējušies tie, kas izmantojuši brīvkrānu tajā apkaimē. Ierokoties dziļāk zemē, tika atklāts, ka aka atrodas blakus atejas bedrei, no kuras ūdenī nonāk ekskrementi. Par pārsteigumu tiem, kas sludināja smirdošā gaisa teoriju, Snovs pielika punktu epidēmijai ar vienkāršiem līdzekļiem – lika noņemt brīvkrānam rokturi.

Detektīvinspektors Raiens toreiz bija nācis talkā Snovam, izmeklējot holeras cēloņus. Tagad, pavērsis lukturi viņpus mūrim un ieraudzījis asinīm noplūdušo Bekeru guļam blakus divām beigtām cūkām ekskrementu grāvī, Raiens nešaubīgi noprata, ka Bekers nekavējoties jāgādā prom medicīniskās aprūpes saņemšanai.

Raiens pavēlēja Bekeru policijas ratos steigšus vest uz ārsta Snova dzīvesvietu Fritstrītā 54, Soho rajonā, netālu no vietas, kur nesenā epidēmija bija uzliesmojusi visbargāk.

Ārsts, četrdesmit vienu gadu vecs vīrietis ar kalsnu seju, samērā ilgi meklēja un aizdedzināja sveci, kamēr pie viņa namdurvīm sparīgi klauvēja.

– Kāda velna pēc? – Ieraudzījis uz lieveņa divus konsteblus balstām Bekeru, doktors viņus uzmanīgi uzlūkoja.

– Detektīvinspektors Raiens lika nodot jums šo zīmīti, – bilda policists.

Satraukumam augot, Snovs izlasīja ziņu.

– Tepat uz sliekšņa novelciet viņam notraipītās drēbes un izsviediet tās uz ielas. Tad ievediet viņu priekšnamā. Tālāk ne. Es atnesīšu karstu ūdeni un tīru drānu. Viņš ir kārtīgi jānomazgā, pirms ievedam viņu kabinetā.

Tīri noberztais Bekers tika nosēdināts Snova kabinetā ar palagu apsegtā krēslā. Viktorijas laikmeta vidusposmā ārstu kabinetos atradās rakstāmgaldi, nevis apskates galdi. Galu galā, pēc apskates galdiem nebija nekādas nepieciešamības. Ārsti bija džentlmeņi un gandrīz nekad nepiedūra pacientiem ne pirksta – ja nu vienīgi tāpēc, lai noteiktu pulsa biežumu un stiprumu. Nepatīkamais pienākums pieskarties pacientam bija atstāts zemākai mediķu kārtai – ķirurgiem.

Taču Snovs, reiz strādājis par ķirurgu, bija saglabājis dažus paradumus arī pēc tam, kad bija paaugstināts dziednieku hierarhijā. Pievirzījis klāt eļļas lampu, viņš uzmanīgi nopētīja kodienu radītās brūces Bekera rokās un kājās un iesaucās:

– Ja cūkas bija slimas, ja kodumos iesūkušies ekskrementi…

Snovs aši dezinficēja ievainojumus ar stipru amonjaka šķidrumu – tolaik šķita gluži neiedomājami, ka ārsts varētu veikt tādu intīmu procedūru.

Ievilkdams nāsīs sīvo amonjaka dvaku, Bekers saviebās. Pēkšņi atskanēja dzīvnieku radīti trokšņi, un viņš apjukumā vērās visapkārt. Uz letēm atradās būri, kuru iemītniekus – peles, putnus un vardes – negaidītā jezga šķita satraukusi.

– Vai man rādās?

– Es tos izmantoju eksperimentiem, lai noteiktu devas, – Snovs paskaidroja.

– Kādas devas?

– Lielākās kodienu brūces man nāksies aizšūt. Sāpes būs ārkārtīgas. Bet šis jums palīdzēs justies ērtāk.

Snovs tuvināja masku Bekera sejai.

– Kas tas ir?

– Hloroforms.

– Nē! – Šausmu pārņemts, Bekers atrāvās. Par šo nesen radīto anestezējošo gāzi konstebls bija dzirdējis. Pērn Londonas avīzes rakstīja par to, kā karaliene Viktorija izdarījusi pretrunīgu izvēli un savu astoto dzemdību laikā pieprasījusi hloroformu. Snovs bija ārsts, kuram karaliene uzticējusies.

– Tas ir pilnīgi droši, – Snovs mierināja Bekeru. – Ja Viņas Majestāte uz mani paļāvās, arī jūs to varat. Esiet bez baiļu.

– Es ne no kā nebaidos, – Bekers uzsvēra. – Taču es neuzdrīkstos aizmigt.

– Ņemot vērā nupat izcīnīto kauju, mazliet miega jums nekaitētu. – Snovs atkal mēģināja uzlikt masku Bekeram uz sejas.

– Nē! – Bekers ar roku atstūmu Snovu. – Es nedrīkstu aizmigt! Es gribu kļūt detektīvs! Ja jūs mani aizmidzināsiet, izmeklēšana noritēs bez manis. Citas tādas izdevības man vairs nebūs!

Tikām slepkavības vietā saradās aizvien vairāk konsteblu.

– Klauvējiet pie durvīm. Izprašņājiet kaimiņus. Paplašiniet meklēšanas loku, – Raiens deva pavēli. – Taujājiet pēc visa, kas liekas dīvains, lai cik neievērojams tas šķistu.

Divu konsteblu pavadībā, viņu lukturu gaismas apspīdēts, Raiens atkal kāpa pāri mūrim aiz veikala. Uzmanīdamies, lai neuzlēktu virsū beigtajām cūkām, detektīvinspektors piezemējās gabaliņu nostāk un notupās, lai izpētītu pēdu nospiedumus. Tie izrādījās nevainojami saglabājušies – labāki, nekā viņš bija uzdrošinājies cerēt.

“Teicams darbs, Beker!” Raiens domās konsteblu uzslavēja.

Abi konstebli padeva viņam tukšu spaini, krūku ar ūdeni, maisu ar ģipsi un paši trausās pāri. Atcerējies, ka solījis parādīt Bekeram, kā to dara, Raiens ielēja ūdeni un iebēra pulveri tukšajā spainī un maisīja, pievienodams te vienu, te otru, līdz maisījums sāka atgādināt zirņu zupu. Tad viņš iegūto šķidrumu uzlēja pēdu nospiedumiem.

– Palieciet tepat, – viņš piekodināja konstebliem, kuri joprojām turēja rokās lukturus. – Nepieļaujiet, lai kāds aiztiek ģipsi, kamēr tas sacietē. Es apzinos, cik te ir briesmīgi apstākļi. Pēc divām stundām atsūtīšu konsteblus, kuri jūs nomainīs.

Raiens devās uz trokšņaino ielu iepretim veikalam un sastapa tur ateju bedru iztukšotājus, kurus pats bija ataicinājis. Holeras epidēmijas laikā viens no ārsta Snova argumentiem par sliktu teorijai, ka šo slimību izraisa smirdoņa, bija tāds, ka ateju bedru iztukšotāji, kuri vienā laidā ieelpo nejauku gaisu, neslimo ar holeru biežāk kā citi.

Ateju bedres parasti izsmēla naktīs – tālab to saturu dēvēja par “nakts zeltu”. Četru vīru brigāde (viens iesmēla toverī, otrs vilka to augšup, un pārējie divi iztukšoja to mucā) īpaši neizbrīnījās par pasūtījumu tik vēlā stundā, lai gan ziņkāri izraisīja paskaidrojums par tik steidzama aicinājuma iemeslu.

Interese pieauga, kad Raiens paskaidroja:

– Iespējams, slepkava kaut ko iemetis bedrē un ar nūju pagrūdis dziļāk zem virskārtas. Izsmeliet bedri un izlejiet tās saturu pagalmā. Neejiet cauri veikalam. Paņemiet kāpnes un pārkāpiet pāri mūrim no šķērsielas blakus mājai.

Kamēr “nakts zelta” vīri ķērās pie rīkojuma izpildes, piebrauca policijas rati, kuros sēdēja bārdains vīrs. Detektīvinspektors Raiens pazina Illustrated London News zīmētāju.

– Tāda pati vienošanās kā pagājušajā reizē, – Raiens sacīja, policijas lukturu starmešu drudžaino zigzagu apgaismots. – Oriģināli paliek man. Jūs drīkstat izgatavot kopijas, taču publicēt var tikai ar manu atļauju. Un to, iespējams, saņemsiet tikai pēc vairākām nedēļām.

– Kas šoreiz par ļembastu? – Vai jums ir stiprs kuņģis?

– Vai es nožēlošu, ka atsaucos jūsu aicinājumam ierasties?

– Nenožēlosiet, kad redaktors būs ieraudzījis ilustrācijas. Es gribu, lai jūs zīmējat visu, ko redzat, un tik centīgi, ka pirkstus sarauj krampji.

– Tas aizņems tik ilgu laiku?

– Es ceru, ka sieva negaida jūs mājās, lai dotos uz baznīcu.

– Viņa pirms mēneša aizgāja no manis.

– Žēl to dzirdēt. Taču pēc padarītā darba jums tik un tā var rasties vēlēšanās apmeklēt baznīcu.

Kad Raiens izrādīja, kas noticis veikalā, ilustrators nobālēja.

– Dievs tēvs debesīs…

Raiens atstāja vīru zīmējam un izgāja uz ielas. Bija ieradies policijas komisārs sers Ričards Meins, piecdesmit astoņus gadus vecs vīrs ar aristokrātiskām manierēm un biezu sirmu vaigubārdu, kas stiepās gandrīz līdz zodam. Viņš noklausījās Raiena ziņojumu un apskatīja nozieguma vietu. Vecais kungs gan spēja saglabāt profesionāli bezkaislīgu stāju, tomēr, iziedams no veikala, šķita tikpat bāls kā zīmētājs.

– Nekad neesmu redzējis neko tik briesmīgu, – Meins noteica.

Par atbildi Raiens palocīja galvu. – Piedevām tā nav laupīšana.

– Iekšlietu ministrs izdarīs ievērojamu spiedienu, lai mēs atrastu ārprātīgo, kas to pastrādājis, – komisārs paredzēja. Iekšlietu ministra pārziņā bija visi iekšzemes drošības aspekti, arī Londonas policijas departaments. Viņš bija komisāra Meina varenais priekšnieks. – Lords Pālmerstons gaužām vēlēsies, lai šo lietu nokārtojam bez kavēšanās. Iekams izceļas panika.

– Es domāju, ka esam atraduši abus slepkavības ieročus. Āmuru un šo. – Raiens parādīja komisāram bārdas nazi ar ziloņkaula spalu.

– Izskatās dārgs.

– Tā ir. Un pēdu nospiedumi liecina, ka slepkavam kājās nav bijuši nagloti apavi. Šis fakts arīdzan liek domāt, ka tas bijis nodrošināts cilvēks.

– Neiedomājami, – Meins iebilda. – Nodrošināts cilvēks nebūtu spējīgs uz tādu zvērību. Bārdas nazis noteikti ir zagts.

– Iespējams. Mēs pārskatīsim zādzību ziņojumus; varbūt šāds instruments pazudis. Tāpat mēs izklaušināsim veikalniekus, kas tirgo dārgus bārdas nažus. Varbūt kāds no viņiem varēs šo sazīmēt. Kas attiecas uz āmuru, tā īpašnieku droši vien nebūs grūti sameklēt. Uz tā ir iniciāļi.

– Iniciāļi?

– Dž. P.

– Nevar būt! – Meina sejas muskuļi šķita nodrebam aiz satraukuma. – Vai jūs esat par to pārliecināts?

– Kālab taujājat? Vai tas izraisa kādus sarežģījumus?

– Dž. P.? Ļoti bīstos, ka tas patiesi izraisa sarežģījumus. – Mēs viņu atradām! – atskanēja sauciens. – Slepkavu! Mēs viņu notvērām!

Raiens apsviedās un pūlējās saskatīt, kas notiek miglā. Tracis kļuva skaļāks, un laternu gaismā parādījās vairāki vīri, kas izstūma priekšā kādu cilvēku. Viņa saburzīto mēteli klāja asinis. Vīrietis pretojās.

– Viņš slēpās sānielā!

– Neslēpos vis! Es gulēju!

– Pretojās, kad mēs viņu sagūstījām!

– Ko lai citu iesāku? Jūs man sakritāt virsū!

– Noslaktēji Džonatanu un visu viņa ģimeni, tā, lūk! Vēl to nabaga kalponi piedevām!

– Džonatans? Es pat neesmu dzirdējis par…

– Tev uz mēteļa ir viņa asinis!

– Es par daudz iedzēru un pakritu!

– Tu nogalināji manu brāli! – Kliedzējs iezvēla gūsteknim ar dūri pa seju.

Raiens viņu brīdinoši apsauca.

Vīrietis sita vēlreiz. Gūsteknis sāpēs iekaucās un palēca sānis.

– Diezgan! – Raiens pavēlēja. – Lai viņš paskaidro!

– Viņš tik samelsīs pilnas ausis! Tas neģēlis pārgrieza manam brālim rīkli! – Pēc trešā belziena pašķīda asinis.

Raiens piesteidzās klāt, lai iejauktos. Piepeši sagūstītais nogāzās zemē, un pārējie nokrita līdzi.

– Es viņu vairs neredzu! Kur viņš palika? – Nogalinātā brālis uztraucās.

– Šeit! Es viņu turu!

– Nē, tu turi mani!

Miglā kūņojās vairāki cilvēki.

– Tur! Tālāk!

Kņada aizvirzījās uz šķērsielas pusi; pūlis vajāja izmisīgi bēgošu ēnu. Zvēliens ar rungu tik tikko neskāra bēgļa galvu.

Raiens šāvās viņiem pakaļ. Manīdams kādu skrienam līdzās, viņš pagrieza galvu un pārsteigumā iepleta acis.

– Beker, jūs?

Bekers bija pārģērbies tīrā uniformā un tagad turējās līdzās Raienam, lai gan ciešās šuves un pārsēji zem apģērba kavēja kustības.

– Es atgriezos, cik vien drīz varēju.

– Jums vajadzētu atpūsties.

– Lai palaistu secen iespēju mācīties no jums?

Vīri viņiem priekšā iebrāzās sānielā.

– Viņš atradis saplēstu pudeli! – kāds nokliedza. – Manas acis! Viņš trāpīja man acīs! Lai Dievs žēlīgs, es esmu akls!

Šaurajā ieliņā iespiedās aizvien vairāk cilvēku.

– Man trūkst elpas! – kāds stenēja.

Raiens pūlējās izvilkt cilvēkus ārā no ielas.

Bekers sekoja viņa paraugam. Būdams piecpadsmit gadu jaunāks par Raienu, garāka auguma un platākiem pleciem, viņš sparīgi rāva vīrus ārā no sānielas un nogrūda tos uz bruģa.

Tie neizturami dvakoja pēc alkohola.

– Atkāpieties! – Raiens pavēlēja.

Bet pūlis palika stāvam kā mūris.

Kreisajā pusē Raiens pamanīja gaismas strēli – tur, pavērusi durvis, ārā pārsteigta lūkojās korpulenta sieviete.

– Skrienam! – viņš aicināja līdzi Bekeru.

Abi steigšus paspraucās garām sievietei un attapās vienā no daudzajām vietējām tavernām. Gar soliem un leti viņi pa gaiteni nonāca pieliekamajā telpā ēkas labajā pusē.

– Pie loga! – Raiens sauca.

Konstebls pasteidzās garām alus mucām un pastūma augšup bīdāmo logu. No ielas atskanēja nomācoša kliedzienu un lāstu kņada. Raiens pavērsa lukturi ārā pa logu, un tā stars pāršķēla nakts tumsu. Varēja redzēt, ka bēglis atgaiņājas no uzbrucējiem ar saplēstas pudeles lausku. Dažiem no brūcēm sejā tecēja asinis. Vajātāji izbīlī izmisīgi centās pakāpties tālāk no bīstamā ieroča un uztriecās tiem, kas spiedās no aizmugures.

Bekers pasniedzās ārā pa logu, ar garajām rokām satvēra bēgli aiz pleciem un centās ievilkt mājā, bet divi vīri uz ielas pieķērās bēglim pie kājām.

Šādi rauts uz pusēm, tas neganti iebļāvās.

Raiens nolika lukturi uz galda, paķēra kaktā ieslietu slotu un ar kāta galu dūra tiem, kuri turēja bēgli. Viņš mērķēja tiem pa zodu, trieca un cirta tik spēcīgi, ka viens no vīriešiem iekliedzās un aizklāja ar plaukstām seju. Raiens nekavējās ar slotaskātu uzbrukt otram, un arī tas iegaudojies palaida vīrieša kājas vaļā.

Negaidot zaudējis pretestību, Bekers krita atmuguriski, ieraudams vajāto vīreli istabā. Abi nogāzās uz grīdas.

– Novāciet rokas! – gūsteknis sauca, atvairīdamies ar saplēsto pudeli.

Raiens izgrieza viņam roku, līdz vīrietis sāpēs iekliedzās un izmeta pudeli, kas uz grīdas sašķīda lauskās. No aprīkojuma jostas Bekers izņēma modernos rokudzelžus, kuros iestrādātās atsperes ļāva cieši apkļaut rokas, kamēr tos aizslēdza ar atslēgu.

– Es nekā slikta neesmu darījis! – vīrietis iesaucās.

– Mēs pavisam drīz noskaidrosim patiesību, – Raiens attrauca, mēģinādams atgūt elpu. – Kā jums uz mēteļa gadījās asinis?

– Tie mani gandrīz vai nobeidza! Tā tur tika asinis, – vīrietis runāja, veldams vārdus pār pietūkušajām lūpām.

– Ja jūs tiešām neslēpāties, bet aizmigāt, jo bijāt pārāk daudz izdzēris, – ierunājās Bekers, – šie cilvēki patiesībā izdarīja labu darbu.

– Kāda vella pēc jūs tā domājat?

– Tik saltā naktī jūs būtu miegā nosalis.

– Tad nu gan laba izvēle… nosalt vai tikt piekautam līdz nāvei.

– Varat pateikties mums, ka nenotika ne viens, ne otrs. – Kur tieši jūs dzērāt? – vaicāja Raiens, kas atzinīgi vēroja Bekera pūliņus iekarot aizturētā uzticību.

– Daudzviet.

– Kura bija pēdējā vieta? Cikos jūs aizgājāt no tās?

– Es neatceros. – Vīrietis oda pēc džina.

– Lai viņš paliek tepat un atžirgst tiktāl, ka varam viņu iztaujāt, – Raiens deva rīkojumu patruļas policistiem, kuri tikko ienāca istabā.

Joprojām smagi elsdams, detektīvinspektors kopā ar Bekeru izgāja tavernas priekštelpā; komisārs Meins viņu jau tur gaidīja un tagad šķita daudz vecāks par saviem piecdesmit astoņiem gadiem. Cieši sakostie žokļi, ko ieskāva vaigubārda, nodeva sasprindzinājumu.

Skaļais plūktiņš uz ielas turpinājās – konstebli klaigāja un belza ar stekiem, cenzdamies izdzenāt pūli.

– Tas ir tikai sākums, – Meins nopietnā balsī paziņoja.

– Varam cerēt, ka džins drīzumā aizdzīs viņus gulēt, – Raiens ieteicās.

– Nē, kļūs tikai ļaunāk. Zinu to no pieredzes. Āmurs un iniciāļi uz tā… Es…

Komisārs piepeši aprāvās, pamanījis līdzās apaļīgo tavernas saimnieci. Telpā ienāca vīrs sarkanu seju, acīmredzot viņas vīrs, un nostājās sievietei līdzās.

– Man ar jums jārunā, – Meins pievērsās Raienam, tīši nelikdamies zinis par Bekera klātbūtni. – Zem četrām acīm. Tavernas saimniekus acīmredzami pārsteidza komisāra pievēršanās sarkanmatainam īram, nevis patruļniekam uniformā.

– Konstebls Bekers ir mans palīgs, – Raiens aizrādīja.

– Viņam jāzina viss.

Bekeru šis apgalvojums pārsteidza, taču jaunais vīrietis prata noslēpt izbrīnu.

– Jūsu palīgs ir konstebls? – Komisārs vēl arvien ignorēja Bekeru. – Vai tas nav mazliet neparasti?

– Kā jūs jau norādījāt, lords Pālmerstons pavēlēs mums atklāt noziegumu pēc iespējas drīzāk un izvairīties no panikas. Mēs vēlamies apliecināt tautai, ka manā rīcībā ir visi nepieciešamie līdzekļi. Ja atradīsiet spēkus atgriezties veikalā, tur mūsu sarunu neviens nenoklausīsies.

– Ja nu vienīgi mirušie, – komisārs klusu piebilda.

Kad viņi iegāja mājā, Illustrated London News mākslinieks malkoja no blašķes. Pieķerts šai nodarbē, viņš par to neizrādīja nekādu kaunu.

– Es laikam šim darbam neesmu radīts. Kad es te vairs nespēju atrasties, devos ārā un mēģināju uzskicēt traci, bet…

– Dieva dēļ, avīzē par traci neko nelieciet! – komisārs lūdzās.

– Par mani varat neuztraukties. Es tai miglā neko nevarēju saskatīt, kur nu vēl uzzīmēt. Taču saskaitīju vismaz divus dučus reportieru, tāpēc varat nešaubīties, ka rīt lasīsiet ne tikai par nakts notikumiem veikalā, bet arī par nekārtībām uz ielas.

Komisārs novaidējās. – Tad lords Pālmerstons visādā ziņā mani izsauks pie sevis.

– Tur sākās tādas lietas, ka es atgriezos šai nolādētajā mājā.

Veikalā joprojām spēcīgi oda pēc asinīm.

– Šis darbs pavisam noteikti nav manā gaumē. – Varbūt jums jāiedzer vēl, – Raiens ierosināja.

– Jāiedzer daudz. Ja vien man tā nevajadzētu naudu…

– Mēs gribētu šeit parunāties, svešu netraucēti, – Raiens aizrādīja. – Ielās tagad iestājies miers. Iespējams, svaigā gaisā jutīsieties labāk. Varat arī iegriezties tavernā.

– Šeit? Citu netraucēti? Varat te uzturēties, cik sirds kāro. – Ilustrators ātrā solī izgāja uz ielas un aizvēra durvis.

Komisārs cieši vērās uz leti, aiz kuras gara acīm joprojām redzēja guļam veikalnieka līķi; to nevarēja aizmirst un ignorēt. Nelaiķa klātbūtnē telpa šķita sakļaujamies ap viņiem.

– Vai esat pārliecināts, ka iniciāļi uz āmura patiesi ir Dž. P.?

– Pilnīgi, – Raiens atteica.

– Man tolaik bija tikai piecpadsmit gadu, bet vēl tagad atminu, kādās izbailēs dzīvoju. Un cik ļoti baidījās mana māte.

– Baidījās? – Bekers pārjautāja.

– Mans tēvs nekad neatzina, ka būtu no kaut kā baidījies, taču es zināju, ka arī viņu māc bailes.

– Nesaprotu, par ko jūs runājat, – Raiens atzina.

– Jūs abi esat jauni, tolaik jūsu vēl nebija pasaulē. Taču es dienu no dienas lasīju par tām katrā laikrakstā, ko vien atradu.

– Par ko?

– Par Retklifas lielceļa slepkavībām.

Raiens un Bekers neizpratnē sarauca pieri, bet komisārs turpināja stāstīt.

Sestdiena, 1811. gada 7. decembris

Tās nakts notikumi izraisīja līdz šim nepārspētu šausmu un baiļu vilni, kas vēlās pāri Anglijai. Tūkstoš astoņsimt vienpadsmitajā gadā Retklifas apkaimē skraidelēja papilnam žurku, un tajā valdošais izmisums gāja roku rokā ar netīrību.

Katra astotā ēka tajā apvidū bija taverna. Ik uz soļa vīri nodarbojās ar azartspēlēm. Visu ielu stūros sevi piedāvāja prostitūtas. Zādzību sērga bija tik neapvaldīta, ka starp Retklifas lielceļu un Londonas dokiem nācās uzcelt cietokšņa mūrim līdzīgu sienu.

Īsi pirms pusnakts audeklu tirgotājs Timotijs Mārs palūdza mācekli Džeimsu Gouenu palīdzēt viņam aizslēgt veikalu, kas ilgāk nekā parasti bija vaļā, lai apkalpotu jūrniekus. Tie nesen bija piestājuši ostā ar pilnām kabatām naudas, kura tiem gluži vai svila pirkstos. Kalponi Mārgaritu Džūelu tirgotājs sūtīja apmaksāt maiznīcas rēķinu un atnest svaigas austeres, izplatītu lētu ēdienu, ko notiesāt jēlu. Taču maiznīca un arī citas tirgotavas, kurās varēja iegādāties austeres, izrādījās slēgtas. Mārgarita vīlusies atgriezās audumu tirgotavā un atklāja, ka durvis ir aizbultētas no iekšpuses. Meitenes sparīgo klaudzināšanu pie durvīm izdzirdēja gan nakts patrulētājs, gan kaimiņš, kam šī rīboņa bija iztraucējusi vēlās vakariņas.

Kaimiņš pārrāpās pāri žogam, kas atdalīja abu īpašumu pagalmus, iegāja mājā pa neaizslēgtajām sētas puses durvīm un gaitenī ieraudzīja mācekļa līķi. Jauneklim bija ielauzts galvaskauss, sienas – nošķiestas asinīm. Iztrūcinātais kaimiņš iegāja dziļāk namā un pamanīja netālu no ielas puses durvīm zemē guļam misis Māru. Viņa bija saņēmusi vairākus sitienus pa galvu, pa plaisām galvaskausā bija izplūdušas smadzenes. Šausmu pārņemtais vīrietis atbultēja ārdurvis. Ļaudis, kas tikām bija sapulcējušies nama priekšā, atgrūda viņu sānis un iebrāzās mājā. Līdz ar citiem ieskrēja Mārgarita Džūela. Viņa ielūkojās aiz veikala letes un, ieraudzījusi Timotija Māra izkropļoto līķi, iekliedzās.

Taču šausminošie atklājumi tikai sākās. Rūpīgāk aplūkojot līķus, kļuva skaidrs, ka Māram, viņa sievai un māceklim ir pārgrieztas rīkles. Turklāt Māram griezums bija tik dziļš, ka varēja redzēt kakla skriemeļus. Dibenistabā meklētāji ieraudzīja sadragātu šūpuli un zīdaini ar ielauztu galvaskausu – mazulim, tāpat kā visiem pārējiem, bija pārgriezta rīkle.

– Nauda no Māra veikala kases nebija paņemta, – komisārs Meins turpināja. – Guļamistabā tika uziets kuģa namdara āmurs ar iniciāļiem Dž. P. Tā sitējvirsmu klāja asinis un mati.

– Bet… – Bekers saminstinājās; viņam prātā valdīja juceklis. – Līdzīgi notikumi norisinājušies arī te. Šoreiz gan nogalināti divi bērni.

Komisārs pat nepamanīja protokola pārkāpumu – Bekers bija uzrunājis viņu pirmais, nenogaidot, kamēr to izdarīs detektīvinspektors Raiens.

– Retklifas lielceļš atrodas tikai ceturtdaļjūdzes attālumā, – teica Raiens. – Tas notika sestdienā, tūkstoš astoņsimt vienpadsmitā gada septītajā decembrī, jūs sakāt?

– Pirms četrdesmit trim gadiem, – komisārs nočukstēja. – Šodien ir desmitais decembris, nevis septītais. Taču slepkavības notika sestdienā, tāpat kā šodien. Tas sakrīt.

Meins pamāja. – Es uzaugu Īrijā, mans tēvs Dublinā ieņēma tiesneša amatu.

Raiens nebija zinājis, ka Meins ir īrs un spējis gandrīz pilnībā atbrīvoties no īru akcenta.

– Tajos laikos, vēl pirms dzelzceļa, Londonas laikrakstus un žurnālus pārvadāja pasta karietēs. Uzlabotie ceļi ļāva tām traukties ar pārsteidzošu ātrumu, desmit jūdzes stundā, – Meins stāstīja. – Ziņas par mežonīgajām slepkavībām nepielūdzami izplatījās, un visur tās uzņēma ar lielām izbailēm. Kad karietes nonāca Holihedā, pastu pārvietoja divmastu buriniekos, kas aizpeldēja uz Dublinu. Pirms tvaikoņu izgudrošanas šādi kuģīši bija vēja un negaisu varā. Brīžiem nelielie pasta kuģi burāja pāri Īrijas jūrai veselas divas dienas. Mans tēvs bija iecerējis nodarboties ar politiku, tāpēc ziņas no Londonas viņam bija svarīgas. Vēstis par Retklifas lielceļa slepkavībām sasniedza viņu piecas dienas pēc zvērību pastrādāšanas.

Nams, kurā atradās pieci līķi, šķita gluži vai spiežamies sarunbiedriem virsū.

– Ciktāl tēvs spēja atminēties… ciktāl ikviens spēja atminēties, nebija tāda gadījuma, kad tik daudz cilvēku būtu nogalināts vienlaikus, – komisārs turpināja. – Jā, gadījās, ka laupītājs naktī nošāva ceļotāju. Garāmgājēju varēja ievilkt šķērsielā un nodurt, lai iegūtu viņa zuteni. Dzērāju kautiņš varēja beigties ar kāda nāvi. Taču noslepkavoti trīs pieauguši cilvēki un vēl bērns… nekas tāds nebija iedomājams. Nogalēts zīdainis! Un visi gājuši bojā tik varmācīgā nāvē! Vēstis izplatījās no pilsētas uz pilsētu, valodas pieņēmās spēkā, jo vietējie laikraksti pārpublicēja sīkākas ziņas par šo noziegumu. Bija grūti aptvert, cik jukušam jābūt cilvēkam, lai pastrādātu kaut ko tādu. Saņēmis laikrakstus piecas dienas pēc slepkavības, mans tēvs ieminējās veikala partnerim, kurš mūs tobrīd apciemoja, ka slepkava jau varbūt paguvis aizceļot. Patiesi, tikpat labi varmāka varēja atrasties uz pasta kuģa, ar kuru šīs vēstis atveda uz Īriju. Slepkava pat varētu būt Dublinā. Tajā brīdī tēvs attapa, ka es klausos pie durvīm, un tās aizvēra.

Nāves māja likās kļūstam vēl dzestrāka. Milzīga satraukuma pārņemts, komisārs uzlūkoja Raienu un Bekeru.

– Ļaudis baidījās iziet no mājām, turēja aizdomās ikvienu svešinieku. Es dzirdēju stāstu par kādu bagātnieci, kas likusi pierīkot slēdzenes visām durvīm viņas namā. Katrs troksnītis naktī šķita vēstām par slepkavnieku, kas katrā ziņā grasās visus nogalināt. Panika norima pamazām, taču drīz atgriezās ar vēl lielāku spēku. Divpadsmit dienas pēc pirmā vairāku cilvēku slaktiņa tika sarīkots otrs.

– Tiešām? – Raienu ziņa acīmredzami pārsteidza. – Vēl viens? Pēc divpadsmit dienām?

– Tikai pusjūdzi no Māra veikala. Turpat Retklifas lielceļa apkaimē.

– Šoreiz tas norisinājās ceturtdienā, – komisārs stāstīja. – Nedēļu pēc Ziemassvētkiem. Pie tavernas, kas piederēja kādam Džonam Viljamsonam, īsi pirms slēgšanas, cerēdams uz krūku alus, piesteidzās apmeklētājs un izdzirdēja kādu saucam: “Slepkavo!” Kliedzējs bija kāds puskails vīrietis, kurš tavernā īrēja istabu un nu karājās saplēstu palagu virvē no augšstāva loga. Krītošo cilvēku uztvēra piesteidzies naktssargs. Īrnieks nerima klaigāt, un naktssargs sita pie aizslēgtajām ārdurvīm, kamēr uz ielas strauji sapulcējās ziņkārīgie. Kādam izdevās atraut vaļā lūku, pa kuru piegādāja alus mucas. Nonākuši pagrabā, viņi atrada Viljamsona līķi. Traktierniekam bija iedauzīta galva ar lauzni, kas, asinīm notriepts, mētājās līdzās. Arī rīkle bija pārgriezta. Labās rokas īkšķis izrādījās gandrīz nošņāpts – acīmredzot vīrietis bija mēģinājis aizstāvēties. Uzskrējuši pa kāpnēm virtuvē, ļaudis atrada Viljamsona sievu guļam asins peļķē, un arīdzan viņai bija pārgriezta rīkle. Blakus gulēja līdzīgi izkropļota kalpone. Izbēgušais īrnieks stāstīja, ka izdzirdējis skaļu troksni un zadzies lejup no augšstāva, lai saprastu, kas notiek. Nonācis netālu no kāpņu pakājes, viņš ieskatījies virtuvē un ieraudzījis kādu svešinieku pie misis Viljamsones līķa. Bīdamies sacelt kaut mazāko troksni, īrnieks klusiņām atgriezies istabā un sasējis kopā palagus, lai nolaistos pa logu. Vēsts par slepkavību izplatījās tuvu un tālu. Dimdēja ugunsdzēsēju zvani. Vīri tvēra rokās pistoles un zobenus un spietoja ielās, medīdami visus, kuri šķita cik necik aizdomīgi. Kāds brīvprātīgais vajāja varbūtējo slepkavu, kurš gan patiesībā bija nevainīgs. Vajātais izvilka pistoli, un lode sašķaidīja brīvprātīgajam seju. Ikviens svešzemnieks, sevišķi īrs, tika uzskatīts par vainīgu.

Pieminējis īrus, komisārs brīdi klusēja, it kā Raienam vajadzētu aptvert, kādas šausmas viņu tautieši pārdzīvojuši.

– Svešinieki slēpās un tika vainoti par slēpšanos. Namiem aizslēģoja logus un nolīga sargus, kurus pēc tam turēja aizdomās kā slepkavas. Pasta karietes izvadāja laikrakstus uz visām valsts malām, un panika auga augumā. Nomaļos ciematos iedzīvotāji apbruņojās, jo dzīvoja pārliecībā, ka slepkava, bēgot no Londonas, dosies uz laukiem un atstās aiz sevis kārtējo līķu kaudzi. Atminos savu izbīli, dzirdot tēvu draugam apgalvojam: “Mēs vairs nejūtamies droši pat savās gultās.” Es lasīju, ka Londonā cilvēki steigušies uz baznīcu izlūgties Dievam aizstāvību un tur uz durvīm ieraudzījuši pienaglotu brīdinājuma uzrakstu: “Mūsu vidū ir briesmoņi.”

– Briesmoņi, – Raiens atkārtoja.

– Iztēlojieties, cik atviegloti visi jutās, kad anonīms ziņotājs aizveda izmeklētājus pie jauna tirdzniecības flotes jūrnieka Džona Viljamsa, kurš nesen bija pārradies no gara jūrasbrauciena un piesaistīja uzmanību ar tieksmi iekulties kautiņos.

– Džons Viljamss? – Bekers pārjautāja.

– Tieši tā. Viņš īrēja istabu tuvējā pansijā, īsa gājiena attālumā no abām slepkavību vietām. Tajās mēbelētajās istabās agrāk bija uzturējies kāds kuģa namdaris un atstājis savu darbarīku kasti. Darbarīku vidū atradās arī āmurs, kura galvas virspusē ar naglu bija iegriezti namdara iniciāļi Dž. P.

– Tie paši iniciāļi bija uz āmura, kuru atradām šonakt, – Raiens sacīja.

– Nu jūs varat saprast manas raizes. Pansijas īpašnieks āmuru pazina un sazīmēja tajā tādu pašu ieroci, kādu atrada pirmo slepkavību vietā. Liecinieki apgalvoja, ka otrās slepkavības naktī Viljamss esot atgriezies pansijā pēc tam, kad izplatījušās ziņas par drausmīgo notikumu, un izturējies dīvaini. Kāds atcerējās redzējis asinis uz viņa apģērba, bet pats jūrnieks apgalvojis, ka tās tur gadījušās kautiņa laikā tavernā. Viljamu apcietināja, un no Ziemassvētku vakara līdz Otrajiem Ziemassvētkiem viņš uzturējās Koldbātfīldsas cietumā, gaidot nopratināšanu, kas bija nolikta pēc svētkiem. Taču, kad sapulcējās miertiesneši un publika saspiedās tiesas zālē, cerot noskatīties iespējamā slepkavas iztaujāšanu, tika paziņots, ka cietumsargi atraduši Viljamsu kamerā mirušu.

– Mirušu? – Bekers izbrīnīts atkārtoja.

– Tā bija pašnāvība. Pie kameras griestiem bija kāds stienis, uz kura cietumsargi mēdza vēdināšanai uzkarināt gultasveļu. Viljamsam bija ļāvuši paņemt līdzi drēbes, un viņš pakārās ap stieni apsietā kaklautā. Taču ar to šausmas vēl nebeidzās.

– To gan ir grūti iztēloties, – novilka Raiens.

– Varas iestādes secināja, ka Viljamsa pašnāvība principā ir atzīšanās nodarījumā. Parastos apstākļos briesmoņu gals tika izrādīts, viņu publiski pakarot. Šajā gadījumā tas vairs nebija iespējams, tādējādi Vecgada vakarā līķi novietoja uz ieslīpas platformas zirga vilktos ratos, lai iedzīvotāji varētu slepkavu ērti apskatīt. Āmuru iestiprināja spraugā pa kreisi no viņa galvas, lauzni nolika virs galvas. Iepretim āmuram ķermenim otrā pusē tika novietots vēl trešais priekšmets, kuram būs būtiska loma šajā ceremonijā. Publika pulcējās ap ratiem, kurus veda pa Retklifas lielceļu, – komisārs stāstīja. – Ratiem pa priekšu un aiz muguras soļoja vairāki politiķi, kuri alka pūļa uzmanības. Gājiens apstājās iepretim Māra veikalam, kur bija pastrādātas pirmās četras slepkavības, itin kā Viljamsa līķim vajadzētu uzlūkot nozieguma vietu. Pēc desmit minūtēm ratus aizvilka pie tavernas, kur bija notikušas pārējās slepkavības. Ielu malās, gājienu vērojot, pulcējās aptuveni divdesmit tūkstoši cilvēku. Drūzmā valdīja savāds klusums, it kā skatītājus būtu apstulbinājuši prātam neaptveramie Viljamsa noziegumi. Vienīgo izlēcienu atļāvās kāds kučieris, kas nolēca no bukas un vairākas reizes iecirta ar pātagu līķim pa seju.

Raienam noraustījās vaigs.

– Vēl rati apstājās Kenonstrītas un Keiblstrītas krustcelēs. Tur izcēla bruģakmeņus, izraka bedri un tajā iemeta Viljamsa līķi. No ratiem izņēma priekšmetu, kas bija iepriekš novietots iepretim āmuram. Tas bija miets.

– Kas? – Raienam paspruka.

– Vīrs, kurš bija uzņēmies bendes lomu, ielēca bedrē un iedūra mietu tieši Viljamsam sirdī. Mirstīgajām atliekām uzmeta nedzēstus kaļķus, pēc tam virsū uzbēra zemi. Bruģakmeņus ar āmuriem iesita atpakaļ vietā. Kad par to uzzināju, es prašņāju tēvam, kāpēc laists darbā miets. Viņš pastāstīja man par senu māņticību. Ja nelaiķim šādi caurdur sirdi, ļaunais gars nespēj atgriezties, lai pastrādātu jaunus, prātam neaptveramus noziegumus.

– Un kāpēc tieši krustcelēs? – Bekers pajautāja.

– Arī tā ir māņticība. Ja nelīdzētu pat miets un briesmoņa gars tomēr spētu atgriezties, tas paliktu iesprostots turpat krustcelēs, jo nemūžam nespētu izšķirties, kurš no četriem ceļiem ejams. Iesākumā bruģakmeņi virs apbedījuma pacēlās augstāk par pārējiem, un ceļiniekiem nebija grūti noteikt, kur briesmonis ir apglabāts, un apbraukt viņa atdusas vietu, lai neapgānītu sevi. Taču mazpamazām akmeņi nosēdās un segums izlīdzinājās. Gadu gaitā ļaudis aizmirsa, kur Viljams ir aprakts, un arī to, ka viņš vispār ir tur apglabāts.

– Es bieži šķērsoju tās krustceles, – Raiens piezīmēja. – Man nebija nekādas nojausmas.

– Apzinoties, ka šīm šausmām pienācis gals, es beidzot varēju mierīgi gulēt un nebīties, ka Viljamss varētu slapstīties apkārt tumsā, – komisārs atzina padotajiem.

– Un tām patiesi bija pienācis gals? Vai slepkavības turpinājās?

– Nē, neturpinājās.

Mājā atskanēja čīkstoņa, it kā viens no mirušajiem būtu sakustējies, lai gan patiesībā salā logiem krakstēja koka rāmju stiprinājumi. Tomēr Raiens, Bekers un komisārs Meins cieši uzlūkoja aizvērtās durvis, aiz kurām gaitenī, virtuvē un guļamistabā gulēja mirušie.

– Runājot par slepkavībām šeit… vai domājat, ka uzbrucējs ir atradis vecu āmuru un ar naglu iegravējis iniciāļus Dž. P., lai pievērstu uzmanību šai līdzībai? – iejautājās Bekers. Kādas satraucošas domas nomākts, viņš piepeši papurināja galvu. – Lai gan… nē, tas pavisam nav iespējams.

– Stāstiet, kas jums padomā, – Raiens pavēlēja. – Ja vēlaties strādāt kopā ar mani, tad negribu, lai slēpjat savas domas.

– Vai tas nevarētu būt tas pats āmurs, kuru izmantoja agrākajās slepkavības?

Negaidot durvis atvērās, un visi trīs iztrūkās.

Mājā ienāca bārdainais Illustrated London News mākslinieks.

– Vai šī ir jūsu? – viņš uzrunāja Raienu, turēdams rokā avīžzēna naģeni. – To atrada viens no patruļniekiem un iedomājās, ka cepure līdzinās tai, kuru pazaudējāt.

– Jā. Pateicos. – Raiens uzstīvēja naģeni galvā un nopriecājās, ka var beidzot apslēpt rudos matus. – Cik ilgi jūs glabājat vecos izdevumus?

– Redakcija ir saglabājusi visus numurus kopš laikraksta iznākšanas tūkstoš astoņi simti četrdesmit otrajā gadā.

– Mūs interesē tūkstoš astoņi simti vienpadsmitais gads. Un visas ilustrācijas, kurās attēlots togad kādā noziegumā izmantots ierocis.

– Tolaik laikrakstos zīmējumu nebija. Mēs pirmie tos ieviesām. Jūs interesē noziegums? Kurš noziegums?

– Retklifas lielceļa slepkavības.

– Ak, tās, – lietišķā tonī attrauca mākslinieks.

– Jūs par tām zināt? – komisārs izbrīnīts vaicāja. – Kā gan? Jūs esat jauns un tolaik, vienpadsmitajā gadā, vēl nebijāt dzimis.

– Protama lieta. Bet es pagājušajā nedēļā par tām lasīju. Bekers šķita tikpat izbrīnīts kā komisārs. – Jūs par tām lasījāt?

– “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”.

– Deviņi pērkoni, par ko jūs runājat? – Raiens iesaucās.

– Par eseju “Opija lietotājs”. Tās autors ir Tomass de Kvinsijs.

– Visi zina, kas ir Opija lietotājs. Kāds sakars Tomasam de Kvinsijam ar…

– Es piektdien skicēju viņa portretu avīzes vajadzībām. Drīz publicēs viņa kopotus rakstus. Šis vīrs sniedz intervijas reportieriem, lai panāktu, ka ļaudis pērk viņa grāmatas. Necienīgi, ja gribat zināt manas domas. Bet… kad tad Opija lietotājs ir bijis cienījams?

– Es šā vai tā ne…

– “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”. Tas ir cits Tomasa de Kvinsija darbs. Viņš nav sarakstījis tikai grāmatu par opija lietošanu. Tā kā biju rakstnieku uzzīmējis, es nolēmu noskaidrot, par ko tāda jezga. It kā uzsvērdams teikto, bārdainis izvilka blašķi un pacēla pie lūpām, lai iztukšotu to.

– De Kvinsijs nerakstīja tikai par opija pieradumu. Šī “smalkās mākslas” grāmata apraksta Retklifas lielceļa slepkavības.

– Ko jūs teicāt?

– Opija lietotājs par to sacerējis lappusēm vien. Tik asiņainu gabalu es vēl nebiju lasījis. Iedzīvojos murgos. Viņš tur aprakstījis tik daudz šausminošu sīkumu, it kā pats būtu bijis klāt.