Читать книгу Slepkavība kā smalkā māksla - Deivids Morels - Страница 5

Opija tinktūra ir rubīnsarkanā krāsā, ar rūgtu garšu un sastāv no deviņdesmit procentiem spirta un desmit procentiem opija. To sešpadsmitajā gadsimtā ieviesa vācu izcelsmes Šveices alķīmiķis, kad atklāja, ka spirtā opijs izšķīst labāk nekā ūdenī. Viņa maisījumā ietilpa saberztas pērles un zelta folija. Septiņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados kāds angļu ārsts pilnveidoja formulu, izņēma no tās saberztās pērles un zelta foliju un parakstīja šķidrumu kā zāles pret galvassāpēm, kuņģa un zarnu darbības traucējumiem un nervu slimībām. Viktorijas laikmetā opija tinktūru tik plaši izmantoja par sāpju remdētāju, ka burtiski katrā saimniecībā bija atrodams tinktūras trauks. Ņemot vērā to, ka no opija tiek atvasināts morfijs un heroīns, tinktūras spējas nomākt sāpes nebija pārspīlētas. Zobu sāpes, podagra, caureja, tuberkuloze un vēzis – tās bija tikai dažas kaites, ko solīja novērst opija tinktūras izgatavotāji. Savus darinājumus tie nodēvēja dažādi: “Beitlija nomierinošais šķīdums”, “Makmanna eliksīrs” un “Beiliju mātes remdējošais sīrups”. Sievietes lietoja opija tinktūru pret menstruālajām spazmām. To deva mazuļiem, kas cieta no kolikām.

Fiziskās atkarības jēdziens deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados bija svešs. Lai gan daži ārsti atzīmēja, ka ilgstoša opija tinktūras lietošana, iespējams, var radīt pieradumu, daudzi pārāk lielu pieķeršanos opijam uzskatīja par ieradumu, gribasspēka trūkumu, ko var viegli pārvarēt ar parastajiem Viktorijas laika tikumiem – pašdisciplīnu un rakstura stingrību. Tāpēc likums neregulēja opija tinktūras izplatību. To par lētu naudu varēja mierīgi iegādāties pie visiem apkaimes aptiekāriem. Turklāt tinktūras izsniedza bez receptēm un pārdeva arī pārtikas tirgotāji, miesnieki, skroderi, ielu tirgotāji, traktiernieki un pat īres naudas iekasētāji. Ieteicamā deva, ko drīkstēja lietot neilgu laiku un tikai noteiktu simptomu gadījumos, bija divdesmit pieci pilieni, trešdaļa tējkarotes. Taču neskaitāmi cilvēki tolaik šo devu pārsniedza, un tiem patiešām izveidojās fiziska atkarība, kaut gan Viktorijas laika sabiedrības žņaugi nepieļāva atzīšanos šādā gara spēka trūkumā.

Ir grūti noteikt, cik daudz tālaika Anglijas iedzīvotāju bijuši atkarīgi no šīm zālēm, taču tās dienu no dienas lietoja miljoniem ļaužu, tātad šis skaits noteikti bija ievērojams. Daudzu vidusšķiras un augstākās šķiras sieviešu bālums, biežais apetītes trūkums, tieksme ģībt un krietnu daļu dzīves pavadīt vienatnē tumšās telpās, pārāk polsterēto un pārāk mēbelēto istabu greznie rotājumi, allaž aizvilktās biezās drapērijas – tie visi ir valsts mēroga atkarības pierādījumi, kurus Viktorijas laika sabiedrības ierobežojumi liedza apspriest.

Taču Tomass de Kvinsijs savu atkarību neslēpa. Deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados viņš kļuva bēdīgi slavens visā Anglijā, jo viņam pietika nekaunības dokumentēt savu ieradumu skandalozajā darbā “Angļu opija lietotāja grēksūdze”, kas strauji kļuva populārs. Tajā de Kvinsijs aprakstīja, kā 1804. gadā devies uz aptieku nopirkt mazliet opija tinktūras, lai nomāktu nemitīgās “galvas un sejas sāpes”, un tā bijusi viņa pirmā saskarsme ar šīm zālēm. Tolaik deviņpadsmit gadu vecais jauneklis studēja Oksfordas universitātē, un viņa sejas sāpes, iespējams, radīja nervozitāte un spriedze, ko finanšu trūkuma māktais puisis izjuta starp turīgajiem studentiem.

Deviņu gadu laikā de Kvinsijs mazpamazām palielināja opija tinktūras lietošanas biežumu un daudzumu, līdz 1813. gadā spēja apspiest savu tieksmi tikai ar lielām pūlēm un uz īsu laika posmu. Atkarības kulminācijas laikos viņš diendienā lietoja nevis trešdaļu tējkarotes, bet gan karafi ar sešpadsmit unču ietilpību. Viena unce būtu nāvējoša deva ikvienam, kurš nav pieradis pie opija.

Par spīti opija tinktūrai – vai arī tās rosināts –, de Kvinsijs ir sarakstījis vairākas spožākās un izcilākās deviņpadsmitā gadsimta esejas, īpaši “Angļu pasta kariete” un “Par klauvēšanu pie vārtiem “Makbetā””, ko dēvē par Šekspīra kritikas pamatakmeni. Memuāri par Vērdsvertu, Kolridžu un citiem literātiem, ar kuriem autors bija draudzīgās attiecībās, ir neaizstājami. Taču de Kvinsijam vajadzēja rakstīt daudz vairāk, lai uzturētu savu sievu un astoņus bērnus. Mūžīgo parādu nomocīts un daudzu parādu piedzinēju vajāts, viņš bieži aizbēga no mājām.

Reiz kāds nokaitināts namīpašnieks uz veselu gadu ieslodzīja de Kvinsiju savā īres namā, piespiezdams viņu rakstīt, lai nomaksātu ievērojamo parādu. Kā vēlāk izteicās de Kvinsijs, istaba “piesniga” pilna ar papīriem. “Ne kvadrātcollas uz galda, kur novietot tasīti, ne taciņas no durvīm uz kamīnu.” Visbeidzot rakstniekam izdevās bēgt, palūdzot izdevēju sagādāt viņam caurejas līdzekli, sāļus, ko paslēpa starp izdevēja sūtītajiem rakstu darbu materiāliem. Dažkārt opija lietošana izraisīja tik smagus aizcietējumus, ka de Kvinsijs pat piecas dienas nebija iztukšojis zarnas. Šoreiz gan tā nebija. Pārdozējis caurejas sāļus, viņš pavadīja vairākas dienas atejā, vienīgajās labierīcībās visā īres namā, kurā bija ieslodzīts. Noguris no nebeidzamajām īrnieku žēlabām, namīpašnieks negribīgi ļāva de Kvinsijam atstāt māju.

1854. gadā de Kvinsijam bija sešdesmit deviņi gadi. Viņa sieva bija mirusi, arī trīs dēlu vairs nebija šai saulē. Dzīvi palikušie bērni bija izklīduši pa pasauli, apmetušies Īrijā, Indijā un Brazīlijā, un pie viņa palikusi tikai pastarīte Emilija. Divdesmit vienu gadu vecā meita, kas vēl nebija saistījusies laulības saitēm, uzņēmās atbildību mesties vienreizējā dēkā – pieskatīt savu ģeniālo, ekscentrisko un neparedzamo tēvu.

NO EMILIJAS DE KVINSIJAS DIENASGRĀMATAS

Svētdiena, 1854. gada 10. decembris

Šorīt es atkal atradu tēvu klīstam pa iekšpagalmu. Viņš bija pamodies daudz agrāk nekā es, varbūt pat pirms rītausmas. Vakarnakt es skaidri dzirdēju nočīkstam grīdas dēļus, kad viņš pagāja garām manas istabas durvīm un devās lejup pa kāpnēm ar nodomu klaiņot pa tumšajām ielām. Viņš apgalvo, ka vienīgi šādi spēj atturēties no opija tinktūras – novirzot domas un nopūloties, lai nostaigātu ik dienas pat piecpadsmit jūdžu.

Tēvs ir maza auguma, un tagad viņa stāvs šķiet vēl izģindušāks. Es raizējos, ka viņa apmātība ar pastaigām nesīs vairāk ļaunuma nekā labuma. Arī viņa runasveids man aizdod bažas. Pirms pametām mūsu mājas Edinburgā un devāmies šurp uz Londonu, lai popularizētu viņa jauno sacerējumu krājumu, tēvam bija pierasts atmosties no tramīga miega ne agrāk kā pusdienlaikā. Ilgu laiku viņš atteicās doties kādā ceļojumā. Te piepeši viņš nodēvēja to par pilnīgu nepieciešamību un pārsteidza mani, pavadīdams vairākas stundas pastaigās, lai sagatavotos braucienam. Drīz viņš modās deviņos. Dažu nedēļu laikā tēvs trūkās no miega arvien agrāk – vispirms astoņos, tad septiņos, pēc tam jau sešos. Vilcienā, kas devās uz Londonu, viņš staigāja pa vagonu, līdz vaigi ziedēja sārti no piepūles.

– Lai izvairītos no opija, – tēvs spītīgi apgalvoja, lai gan es zināju, ka viņš nav no tā pilnībā atteicies. Viņa mantās starp apģērbu un grāmatām atrodas divas karafes šī nicināmā šķidruma.

Pavisam lielu uztraukumu manī radīja viņa vārdi:

– Tā kā arvien mostos par stundu agrāk, piecos, četros, pat trijos naktī, es bīstos, ka atgriežos vakardienā.

Taču es esmu pārliecināta, ka viņš grib atgriezties vakardienā. Brauciens uz Londonu liekas vairāk saistīts ar pagātni nekā rakstu darbu krājumu – iespējams gan, ka šie abi mērķi baismā kārtā ir savā starpā savijušies.

Mūsu ienākumi no tēva darba nav pietiekami, lai atļautos krāšņo namu pilsētā, kurā esam apmetušies. Mums ir atsūtīta pusmūža sieviete, kas kalpo reizē par istabmeitu un virēju. Tēvs apgalvo, ka nezina, kas apmaksā rēķinus, un es viņam ticu. Iespējams, kāds no vecajiem paziņām paslepus sagādājis līdzekļus, lai varam doties ceļā, kaut gan nevaru iedomāties, kurš tas būtu, jo daudzi no šiem paziņām, piemēram, Vērdsverts un Kolridžs, ir pametuši šo pasauli jeb, kā izsakās tēvs, “pievienojušies vairākumam”, jo gadsimtu gaitā miris daudz vairāk cilvēku, nekā pašlaik ir dzīvo.

Mūsu miteklis atrodas netālu no Raselskvēra, un pēc tam, kad ieradāmies še pirms četrām dienām, tēvs mani samulsināja, uzaicinādams doties pastaigā vēl pirms mantu izkravāšanas. Mērojuši dažus kvartālus, mēs nonācām skvērā, un es ar iepriecinājumu trokšņainās, juceklīgās pilsētas vidū ieraudzīju brīnišķu parku. Vējiņš bija izklīdinājis miglu. Spīdēja decembra saule – reta parādība, kā tēvs atzina, – un viņš pētīja zāli un kailos kokus, un zilo acu skatiena spraigums apliecināja, ka viņš gremdējas atmiņās.

– Septiņpadsmit gadu vecumā manas mājas bija Londonas ielas, – viņš iesāka.

To es, bez šaubām, zināju, jo dažus tālaika šausminošos notikumus tēvs bija aprakstījis savā grāmatā par opija lietošanu.

– Es augu ziemu dzīvoju ielās, – viņš turpināja.

Arī tas man bija zināms, taču es biju sapratusi, ka labāk ļaut, lai tēvs izrunā visu, kas ir uz sirds.

– Tais laikos šajā laukumā ganījās govis. Neskaitāmas naktis kopā ar līdzbiedru mēs pārlaidām tepat, ievīstījušies lupatā, ko tik tikko varētu nodēvēt par segu. Man palaimējās uziet vecu spaini. Kad govju tesmeņi pierietēja, es mēģināju vienu lopiņu izslaukt. Siltais piens kaut nedaudz novērsa saltuma izraisītos drebuļus.

Tēvs runāja, neraudzīdamies manī; viņa dvēsele bija pievērsusies atmiņām.

– Kādas pārmaiņas šeit norisinājušās! Pirmīt, braukdams no dzelzceļa stacijas, kuras toreiz nebija, es pilsētu pat nepazinu. Cik daudz vietu man vajadzētu apskatīt!

Balss tonis liecināja, ka dažas no tām vietām viņš negrib redzēt, lai gan tas būtu vajadzīgs.

– Anna, – viņš nočukstēja.

Jāpiebilst, ka manas mātes vārds bija Mārgarita. Mani sauc Emilija.

– Anna, – viņš atkārtoja.

Paturēdama atmiņā šo sarunu, es vēroju, cik saspringti tēvs soļoja šurpu turpu pa pagalmu aiz mājas.

Virtuvē ienāca mūsu saimniecības vadītāja misis Vordena ar svinīga izskata cepurīti galvā, pasitusi padusē baznīcas dziesmu grāmatu.

Uz galda atradās maize, sviests, zemeņu džems un tējkanna.

– Es tad nu iešu uz baznīcu, mis de Kvinsija. Pieņemu, ka jūs ar tēvu arī drīz turp dosities.

Kopš mūsu ierašanās misis Vordena pret tēvu izturējās piesardzīgi, taču mani viņa drīzāk uzrunāja ar līdzcietību, it kā uzskatītu, ka man uzkrauta pārlieku smaga nasta.

– Jā, uz baznīcu, – es atteicu un cerēju, ka manā balsī nejaušas meli.

– Viņš šķiet varen ticīgs, – sacīja misis Vordena, it kā negribīgi izteikdama atzinību, – Un to, ja ļausiet man izsacīties vaļsirdīgi, es nebiju gaidījusi, ja atminas viņa sarakstīto “grāmatu”.

Gadu gaitā tēvs bija sarakstījis daudz grāmatu, taču misis Vordena šo vārdu uzsvēra tā, lai nerastos šaubas, par kuru darbu viņa runā.

– Jā, tā grāmata, – es noteicu.

– Es pati, skaidra lieta, neesmu to lasījusi.

– Skaidra lieta.

Tēvs atkal pasoļoja garām logam, apstaigājis pagalma visus četrus stūrus. Kalsnā seja bija piepūlē sasprindzināta. Skatiens liecināja, ka domās viņš atrodas ārpus pagalma. Pirkstos viņš virpināja kreļļu virteni.

– Es redzu, kā viņš nodevies rožukronim, – misis Vordena piezīmēja. – Lūgšanu skaitīšana pastaigas laikā stiprina gan garu, gan miesu.

Rožukronī krelles bija sadalītas pa desmit. Katra desmitā krellīte bija zilā krāsā, pārējās bija baltas.

– Man nav gadījies sastapt daudzus romiešus. – Šādi misis Vordena nodēvēja Romas katoļus. – Bet gan jau dažs pāvesta piekritējs var būt tikpat ticīgs kā Anglijas baznīcai piederīgie.

Patiesībā tēvs ir Anglijas baznīcas piederīgais un bieži raksta par reliģijas samezglotajiem noslēpumiem. Bet es nezināju, kā izskaidrot rožukroni viņa rokā, neuzkurinot sievietē vēl lielākas aizdomas par manu tēvu, tālab es vienīgi palocīju galvu.

– Labi, es tad nu došos, – misis Vordena bilda.

– Pateicos. Tēvs liek piesacīt, lai gaidāt mūs vēlu.

Pagriezdamās uz promiešanu, misis Vordena uzmeta man skatienu, kas vēstīja – ja es patiesi pošos uz baznīcu, mans tērps nešķiet piedienīgs tādam nolūkam. Pati viņa bija tērpā, kura stīpotā, volāniem apšūtā apakšdaļa bija tik kupla, ka viņa tik tikko jaudāja izspraukties pa durvīm. Es nepārspīlēju – viņai zem svārkiem šķita izvietots vesels putnubūris. Es savukārt dodu priekšroku drānām, kādas nule sludināja Amēlija Blūmere,1 – garas, ērtas bikses, kas saņemtas cieši ap potītēm un ko sedz dabiski krītoša kleita. Es neizprotu, kādēļ laikrakstos šādu ģērbšanas stilu apsmej un platās bikses zem kleitas saukā par “blūmerēm”. Taču labāk lai mani zobo par apģērbu, nekā tradīciju labad iežmiedz tērpā, kas apgrūtina kustēšanos.

Kad misis Vordena aizvēra ielas puses durvis, no pagalma ienāca tēvs – itin kā būtu dzirdējis viņu aizejam. Rožukroni viņš nolika uz galda. Cepures galvā viņam nebija. Īsajos, tumšajos matos, kurus laiks pārsteidzošā kārtā nespēja iekrāsot sirmus, mirdzēja sviedru lāsītes, taču tikai daļēji no fiziskās piepūles. Bez šaubām, viņu mocīja tieksme pēc opija tinktūras.

– Cik daudz tu nostaigāji? – es taujāju.

– Tikai piecas jūdzes.

Krelles nemaz nekalpoja par rožukroni – šādu sistēmu tēvs izmanto, lai noteiktu, cik lielu ceļa gabalu ir mērojis ierobežotā vietā. Kad mēs šai mājā ieradāmies, viņš izmērīja attālumu gar iekšpagalma četrām sienām un to pielīdzināja vienai baltajai krellītei. Nostaigājis deviņas baltās un vienu zilo krellīti, viņš ķērās pie nākamā desmitnieka. Šādi viņam atlika paturēt prātā vien zilo krellīšu skaitu un sareizināt to ar desmit un vēlāk ar izmērīto attālumu. Tēvs pats uzskata to par vienkāršu metodi, bet vairums, kam to skaidroju, saviebj seju kā piepešās galvassāpēs.

– Tēvs, laiks dzert tēju, – es sacīju.

– Mans kuņģis nekādi nejaudās ar to tikt galā, Emīlij.

Mums jādodas.

– Tēju! – es atkārtoju.

– Man nepieciešams apmeklēt dažas vietas.

– Maizi, sviestu un džemu, – es piedāvāju.

Kopš ierašanās Londonā tēva laiku aizņem intervijas, kurās es viņu pavadu, lai atgādinātu viņam ieēst un padzerties. Tagad arī Amerikā ir nopērkams viņa darbu apkopojums, un Lielbritānijā ir pieejami četri rakstu sējumi, kuru skaits vēl papildināsies; šis ir viens no iemesliem, kālab tēvs devās šajā braucienā – lai tiktos ar grāmatu tirgotājiem, kā arī Flītstrītas žurnāliem un laikrakstiem.

To atzīt ir pazemojoši, taču patiesība ir tāda, ka mēs dzīvojam naudas grūtībās. Kaut arī spēcīgi pieradis pie opija tinktūras, tēvs vēl vairāk ir apmāts ar grāmatu pirkšanu. Gadiem viņš mēdza piebāzt māju ar grāmatām un nekavējoties noīrēt otru, pēc tam trešo, un tā tālāk. Parādi ir sakrājušies milzu apjomos, un es baidos, ka mēs nonāksim nabagu tiesā. Brauciens uz Londonu patiešām bija svarīgs, lai gan, iespējams, ne tādā nozīmē, kā to paklusām domāja tēvs.

Viņa drosmīgie centieni pelnīt iztiku nav bez sava upura. Jaunības gados, brāļa iebaidīts, tēvs joprojām grūti saprotas ar cilvēkiem. Kuņģa un citu gremošanas orgānu traucējumi viņu nomoka pārāk bieži un aprimst pēc opija tinktūras lietošanas vai tad, kad es par viņu parūpējos. Tagad tēvs ir spiests tikties ar pasauli un izlikties par to priecājamies, lai cilvēki pirktu viņa darbus un sagādātu līdzekļus iespējai atkal ierausties savā čaulā. Viņa brašie, pazemojošie centieni nav bijuši bez panākumiem. Grāmatu pircēji alkst tikties ar bēdīgi slaveno Opija lietotāju, kura atklātais un sīksīkais apraksts par savu zāļu lietošanas pieradumu pat trīsdesmit trīs gadus pēc pirmpublicējuma ir skandalozas slavas apdvests.

Nesen tēvs pievienoja trešo daļu savai šaušalīgajai esejai “Spriedumi par slepkavību, vienu no smalkajām mākslām”. Lai gan es esmu pateicīga par to, ka jaunpievienotais materiāls ienes naudu un ļauj pārdot vairāk grāmatu, atzīstos, ka dramatiskie nogalēšanas apraksti ir pārāk baismīgi un es šo darbu neizlasīju līdz galam. Ļaudis tincina, vai es nebīstoties dzīvot kopā ar tēvu, kurš katrā ziņā esot vardarbīgs cilvēks. Es stāstu, ka mans tēvs ir maigākais vīrs uz Dieva radītās zemes, bet laba vēlētāji man velta neticības pilnus skatienus, it kā bilzdami: “Mēs zinām, ka jūs noteikti melojat, jo tas ir jūsu tēvs; patiesi, ikviens, kurš apraksta slepkavības tik spilgti un ar tādām asiņu bagātām ainām, noteikti slepenībā ir varmāka.”

Šodien bija mūsu pirmā brīvā diena, tālab mēs ar tēvu aizsoļojām uz tuvējo Britu muzeju. Apkaime bija tukša kā izslaucīta, jo visi sēdēja baznīcu dievkalpojumos – un tieši tādēļ tēvs izvēlējās šo laiku, lai staigātu pa ielām. Muzejs bija slēgts, taču tēvs, visticamāk, tikpat bija pārāk aizņemts ar savām domām, lai ietu tajā.

Saltais vējš nerimās dzenāt miglu. Tēvs cieši lūkojās uz muzeja majestātisko priekšpagalmu, un viņa žokļa muskuļi te saspringa, te atlaidās; to izraisīja kāre pēc opija tinktūras.

– Tāda te nebija tolaik, kad Londonā uzturējos iepriekšējo reizi, – viņš man stāstīja. – Divdesmit piecus gadus tas bija lielākais būvlaukums Eiropā, bet man tā arī negadījās to redzēt.

Milzīgā ēka lika man justies mazai un trauslai.

– Šeit glabājas Asīrijas ķīļrakstu plāksnītes, – tēvs turpināja, un viņa balsī jautās skumjas, – arī Rozetas akmens. Atslēgas pagātnes iztulkošanai. Bet kurš var iztulkot mūsu atmiņu drupas?

Ļaudis melš, ka tēvam piemīt ērmīgs izteiksmes veids, bet pēc maniem uzskatiem – gluži pretēji. Lielākā daļa cilvēku runā tik vienmuļi, ka teju ieaijā miegā. Lai arī ne allaž saprazdama, ko tēvs stāsta, es tomēr viņa vārdus uzskatu par rosinošiem pat brīžos, kad viņš pārbauda manu pacietību. Kazi, tādēļ es pat divdesmit viena gada vecumā vēl neesmu sastapusi džentlmeni, ar kuru kopā spētu pavadīt tikpat daudz gadu, cik ar tēvu.

Mēs nolīgām kebu un devāmies apskatīt visas ievērojamās vietas, kuras bija uzceltas tais desmitgadēs, kopš tēvs nav bijis Londonā, – Bekingemas pili, Belgreivas laukumu, Trafalgarskvēru, Nacionālo galeriju un jauno Parlamenta ēku.

Taču mēs no keba tā arī neizkāpām un nekur neuzkavējāmies. Tiesa, sēdēdams kebā, tēvs nervozi šļūkāja kājas, it kā soļotu. Man radās iespaids, ka viņš mūsu galamērķus nosauc uz labu laimi. Drīz vien es apjautu, ka šie apskates objekti izvēlēti vienīgi tādēļ, lai novilcinātu laiku, un mēs galu galā tuvojamies tai vietai, kuru tēvam vajadzēja apmeklēt – un kur viņš tik ļoti negribēja nonākt.

Mēs izkāpām no keba pie Marmora arkas, kura – kā tēvs pastāstīja – ir Romā uzbūvētās Konstantīna arkas kopija. Sākotnēji tā bijusi balta, taču tagad pilsētas sodrēji to padarījuši pelēku. Kamēr rati izbrauca cauri lielajai atverei arkas vidū, mēs devāmies cauri gājēju arkai kreisajā pusē. Policists, kurš stāvēja savā telpā, pamāja mums ar galvu.

– Arī šīs būves toreiz nebija, – tēvs ieminējās.

Mums aiz muguras pletās plašais Haidparks. Dievkalpojumi beidzās, un šurpu turpu braukāja karietes. Siltos mēteļos ģērbušās ģimenes pastaigājās starp kokiem. Bet tēva skatiens vērsās tālumā, priekšā, uz Oksfordstrītu.

– Šī iela tolaik bija dzestrāka, skarbāka, – viņš atcerējās.

Abās pusēs rindojās veikali un darbnīcas. Pilsētas tirdzniecības sirds, kas svētdienā slēgta, šķita nedabiski klusa.

– Kad man bija septiņpadsmit gadu un es dzīvoju uz ielas… – tēvs iesāka. Viņš ilgu brīdi vērās uz pakāpieniem pie kāda veikala ieejas. – Piecus mēnešus, parasti ziemā. – Viņš pētīja maiznīcu, itin kā uzlūkodams to no tālas pagātnes. – Lielākoties es uzturējos šeit. Oksfordstrītā. Redzi to maiznīcu? Dzīvodams badā, es maiznīcas redzēju sapņos. Vai es tev jau stāstīju par skeletu?

No tēva mutes šāds baiss jautājums neizklausījās savāds. – Par skeletu? – es pajautāju.

– Tolaik es mācījos Mančestras klasiskajā ģimnāzijā. Ķirurgam, kurš piedalījās skolas darbā, kabinetā atradās skelets. Baumoja, ka tie ir kāda bēdīgi slavena lielceļa laupītāja kauli. Dzelzceļu tolaik vēl nebija, tālab šādi laupītāji bija nebeidzams ceļinieku bieds. Šis vīrs pakārts, un ķirurgs bija samaksājis bendem, lai tas atgādā viņam līķi, jo tajos laikos nebija cita likumīga ceļa, kā tikt pie līķa, ko medicīnas studentiem secēt. Taču vēlāk izrādījās, ka steigā, izņemdams pakārto no cilpas, bende nebija pamanījis, ka laupītājs vēl dvašo. Tādēļ ķirurgam un medicīnas studentiem nācās durstīt to ar skalpeli, pārliecināties, ka lielceļa laupītājs izlaiž garu, un tikai tad varēja ķerties pie secēšanas. Pēc tās viss, kas palika pāri no līķa, tika izvārīts sārmā, un atlika vienīgi skelets.

Briesmīgais stāstījums manī neraisīja izbrīnu, lai gan es biju pateicīga liktenim, ka tuvumā negadījās neviens garāmgājējs.

– Manas izjūtas saistībā ar šo nelaimīgo skeletu precīzi atspoguļoja manas izjūtas pret skolu, – tēvs turpināja. – Vīrs, kurš man mācīja latīņu un grieķu valodu, necieta to, cik viegli man šie priekšmeti padodas, jo pats tos apguvis lielās mokās. Ar laiku aizvainojums pārauga dusmās un pēc tam fiziskā cietsirdībā. Beigu beigās es lūdzos aizbildņiem, lai mani atpestī no skolas šausmām.

Mana tēva tēvs, kuru viņš redzējis pavisam reti, bija ceļojošais tirgotājs un nomira ar diloni, kad dēlam bija septiņi gadi. Testaments paredzēja, ka puisēna dzīvi noteiks četri aizbildņi, taču tie savus pienākumus pildīja pavirši, tādēļ viņa skolas gaitas palaikam aprāvās un nereti gadījās nezinoši skolotāji.

– Tomēr viens no aizbildņiem rīkojās īpaši sparīgi. Viņš, tāpat kā skolotājs, no manis pieprasīja pilnīgu pakļaušanos, un tas nebija manā dabā. Tāpēc es aizbēgu. Pie mātes ierasties nevarēju, jo viņa mani uz karstām pēdām nosūtītu atpakaļ pie aizbildņiem. Tālab es aizņēmos mazliet naudas no ģimenes drauga, kurš juta līdzcietību manā izmisuma pilnajā situācijā. Kādu laiku es mitinājos te vienā, te citā fermā Velsas pusē, bet laika gaitā, pamazām izsīkstot arī tam mazumiņam naudas, es izmēģināju laimi šeit, Londonā. Un te mana dzīvība karājās mata galā. Vējiņš vairs nespēja izkliedēt miglu, un sāka biezēt dūmaka, kas neļāva redzēt tālāk par kvartālu. Kļuva vēl aukstāks, un es priecājos, ka biju iedomājusies uzvilkt siltu mēteli.

Tēvs soļoja uz priekšu, aplūkodams veikalu sliekšņus un aizslēģotos logus – šķita, ka viņš katru no tiem pazīst pavisam labi.

– Trūcīgā iztika ļāva man ieturēt tikai vienu maltīti dienā, un tā bija tēja ar maizi un sviestu. Necik ilgi, un arī tam vairs nepietika naudas. Es sāku ubagot, taču pilsētu apdzīvoja neskaitāmi ubagi. Ja nebūtu sastapis vīru, kuram piederēja māja netālajā Grīkstrītā, es nezinu, kas mani nogalētu vispirms, dabas stihijas vai bads. Šis cilvēks bija saistīts ar augļošanu un šaubīgiem jurisprudences pārstāvjiem. Vīru sauca Brunnels, taču viņš sevi dažkārt dēvēja par Braunu. Lai ienaidnieki viņu nenotvertu, Brunels ik nakti pavadīja kādā citā Londonas pusē. No rīta šis vīrs ieradās mājā, kuru tiku pieminējis, bet pēcpusdienā devās kaut kur paslēpties. Māja bija gandrīz neapdzīvota, tāpēc pastāvēja briesmas, ka to kāds var izdemolēt; tālab, kad es ierados pie viņa aizņemties naudu, viņš mani nopētīja un piedāvāja darījumu. Es drīkstēju tur rast patvērumu naktī un apsolījos sacelt pamatīgu traci, ja kāds mēģinās tajā ielauzties. Māja bija noplukusi, – tēvs stāstīja. – Vienīgās mēbeles bija atrodamas istabā, kurā šis cilvēks glabāja papīrus, bet citur neredzēja ne skaidiņas. Naktīs, kad nedega sveces, iestājās baismīga tumsa. Es mēģināju iemigt uz kailās grīdas un drebēdams klausījos žurku skrubināšanā. Daudzo grauzēju nagi skrapstēja pa grīdu dēļiem. Slimība un bads, nemaz nerunājot par mokošajiem sapņiem, ļāva man iekrist vienīgi suņa miegā, un pusmiegā es dzirdēju pats sevi vaidam. Saspīlētie nervi izraisīja muskuļu spazmas, kājas raustījās, bez mitas uzmodinot mani. Par laimi, šim Brunelam vai Braunam… lai kāds būtu viņa īstais vārds… patika apspriest grieķu un latīņu valodā sarakstītos daiļdarbus. Ik rītu, ieradies mājā ar smalkmaizītēm savām brokastīm, viņš pacienāja mani ar drupačām, kamēr abi pārrunājām “Odiseju” vai “Eneīdu”. Citādi es pārtiku vien no atliekām, ko ubagodams salasīju no vienaldzīgiem garāmgājējiem rosīgajās ielās. Ja kāda meitene nebūtu iežēlojusies par mani… kaut arī viņa pati bija pelnījusi visas pasaules žēlastību… manis šai saulē vairs nebūtu. Un viņu sauca Anna.

Šis vārds noskanēja tikpat piepeši kā negaidīta zvanu dimdoņa. Aukstums pieņēmās spēkā. Es ietinos mētelī ciešāk un klusībā biju pateicīga tēvam par to, ka tas atsāka soļot pa Oksfordstrītu. Migla zagās aizvien tuvāk. Tagad redzamība bija labi ja trīs ceturtdaļas kvartāla.

– Annai bija sešpadsmit gadu, – tēvs stāstīja. – Viņa bija no tām sievietēm, kuras sauc par paklīdušām.

– Tu nekad neesi mani pārāk saudzējis, – es iebildu. – Tāpēc arī tagad runā bez aplinkiem.

Tomēr tēvs brīdi vilcinājās. – Anna bija ielasmeita. Nonākusi trūkumā juridisku nesaskaņu dēļ saistībā ar naudu, kas bija palikusi mantojumā no vecākiem. Taču citiem cilvēkiem izdevās piesavināties naudu un Anna palika bez nekā. Visus tos ziemas mēnešus viņa cieta no kāsa, taču aprūpēja mani tik centīgi, it kā patiesībā es būtu slimāks. Es bieži pastaigājos kopā ar viņu pa Oksfordstrītu, un mēs kopā patvērāmies zem portikiem. Viņa aizstāvēja mani pret pilsētas sargiem, kas dzina mani prom no lieveņu pakāpieniem, kur es vēlējos atpūsties un atgūt spēkus.

Tēvs atkal itin kā vērās tālumā. Viņš apstājās un norādīja uz kādu netālu vietu.

– Mēs kavējām laiku, gaidot leijerkastnieku, kas trinkšķināja savu instrumentu uz ielas stūra. Viņš allaž izlikās, ka leijerkaste sver trīsreiz vairāk nekā patiesībā, un, griezdams rokturi, piepūlē savieba seju un smagi elsa. Mēs ar Annu, rokās sadevušies, klausījāmies viņa mūziku. Garāmgājēji šad tad iemeta kādu monētu tasītē, kas bija piestiprināta pie leijerkastes, un vīrs tad izplūda pateicībā, it kā būtu saņēmis veselu bagātību. Mums šīs nieka monētas patiesi šķistu liela bagātība. Tomēr, pat izsalkušiem, mums vēl bija mūzika; un kopš tiem laikiem, dzirdot leijerkasti, man atmiņā arvien ataust vakari, kad stāvēju šeit, pie vecās eļļas laternas, aplicis roku Annai ap pleciem.

Tēvs dziļi ieelpoja un piespieda sevi stāstīt tālāk: – Vienvakar, juzdamies īpaši slābs, es palūdzu Annu aizvest mani uz netālo sānielu. Tur es apsēdos uz kāpnēm, bet man pēkšņi kļuva aizvien sliktāk. Es sēdēju, piespiedis galvu viņai pie krūtīm. Pēkšņi es izslīdēju no jaunās sievietes apskāvieniem un nokritu uz pakāpieniem. Anna iekliedzās un satraukta aizsteidzās uz Oksfordstrītas pusi. Daudz drīzāk, nekā varēju iedomāties, viņa atgriezās ar glāzi, kurā bija nostāvējies vīns. Tas man bija pašā laikā. Tukšais kuņģis nebūtu ņēmis pretī ēdamo. Taču tāds stimulējošs dzēriens sniedza man sparu, un es spēju uztrausties sēdus. Anna nekādi nevarēja cerēt, ka es viņai naudu atmaksāšu, un tomēr viņa bija iegādājusies vīnu tolaik, kad pašas vajadzībām tik tikko pietika līdzekļu. Jo bieži es esmu gremdējies pārdomās par to, cik strauji griežas laimes rats. Dažas dienas pēc tam, kad Anna mani uzcienāja ar vīnu, es lūdzu ubaga dāvanas Elbemarlstrītā, un man garām gāja džentlmenis, kurš pazina manu ģimeni un nejaušā kārtā arī mani. Tiesa, pirmajā mirklī viņš nosprieda, ka ir pārskatījies… tik ļoti viņu bija satriecis mans stāvoklis. Es atbildēju uz viņa daudzajiem jautājumiem un atzinu, ka nevajag sazināties ar manu māti, jo viņa brīdinās aizbildņus, kuri mani piespiedīs atgriezties tai nožēlojamā skolā, bet es no tās vēlāk atkal izbēgšu. Džentlmenis saklausīja izmisumu manā balsī un solījās nepievilt manu uzticēšanos. Nākamajā dienā viņš man pasniedza desmit mārciņu zīmi; tāds naudas daudzums man šķita gluži neiedomājams. Kad vīrs, kura mājā es radu patvērumu naktīs, uzzināja par manām desmit mārciņām, viņš pieprasīja trīs no tām sev. Es lūdzu atļaut arī Annai namā apmesties, taču viņš draudēja izlingot mani uz ielas, ja vedīšot turp padauzas. Daļu no atlikušās naudas… piecus šiliņus es izdevu par ēdienu man un Annai. Piecpadsmit šiliņus (atminu, cik grūti man nācās tos noskaitīt) es iztērēju par drēbēm, lai āriene palīdzētu īstenot mana labvēļa ieteikto plānu. Mančestras skolā biju iedraudzējies ar zēnu, kura bagātais tēvs augstu vērtēja studentus ar latīņu un grieķu valodas zināšanām, tāpēc es apņēmos doties pie sava drauga, kurš tobrīd studēja Ītonā, un pārliecināt viņu aizvest mani pie sava tēva. Cerēju, ka spēšu izlūgties palīdzību. Iespēju spārnots, es atdevu Annai divas mārciņas; nevis pārtikai, bet zālēm, lai izdziedētu klepu. Tumšā ziemas vakarā pulksten sešos mēs, rokās sadevušies, soļojām uz Pikadili laukumu. Es biju iecerējis iekāpt pasta karietē, kas devās uz Ītonu. Mēs izgājām cauri Londonas rajonam, kas šobrīd vairs nepastāv. Es apsolīju viņai dalīties visā labajā, kas mani sagaida, un zvērēju meiteni nemūžam nepamest. Es atzinos viņai mīlestībā un apliecināju, ka negribu viņu atstāt, tomēr mani spārno lielas cerības par mūsu nākotni. Taču Anna bija bēdu sagrauzta. Kad teicu ardievas un noskūpstīju meiteni, viņa apvija man rokas ap kaklu un lēja asaras. Man bija padomā pēc nedēļas atgriezties. Mēs sarunājām, ka pēc astoņām dienām tieši pulksten sešos Anna gaidīs mani netālu no Greittičfīldstrītas sākuma, mūsu parastajā tikšanās vietā. Taču Ītonā mani gaidīja vilšanās, sarūgtinājums un ilgi pūliņi, tālab Londonā es atgriezos tikai pēc daudziem mēnešiem. Sešos vakarā es steidzos uz Greittičfīldstrītas sākumu. Es gaidīju, ilgi gaidīju. Anna neatnāca. Nākamajā vakarā es atkal tur gaidīju. Arī šoreiz Anna neieradās. Nākamajā un aiznākamajā vakarā iznākums bija tāds pats. Dienas laikā es devos uz Annas pieticīgo mājvietu, taču neviena ielasmeita, kura tobrīd tur mitinājās, nebija viņu redzējusi. Viena stāstīja, ka namīpašnieks pret Annu izturējies tik nelāgi, ka viņa bijusi spiesta meklēt dzīvesvietu citur. Kad es meklēju citos dzīvokļos, tajos jau bija apmetušās citas ielasmeitas, tās mani nepazina. Uzlūkojot nesen iegādāto drēbju kārtu, tās nosprieda, ka esmu džentlmenis, kuram ir vēlme pēc pērkamas sievietes sabiedrības. Viņas piedāvājās Annas vietā. Citām radās aizdomas, ka esmu likuma pārstāvis vai arī meklēju kādu, kurš mani aplaupījis, un atteicās mani uzklausīt. Dienu un nakti es pārstaigāju Oksfordstrītu, pēc tam paplašināju meklējumus uz tuvējām ielām. Es gaidīju mūsu iecienītajā vietā netālu no leijerkastnieka. Taču velti. Bija pagājuši tik daudzi mēneši, un Anna, iespējams, zaudējusi ticību maniem solījumiem, vairs negrasījās atgriezties mūsu tikšanās vietā. Kazi, es, pats to nepamanīdams, pagāju viņai garām dažu soļu attālumā ļaužu pārpildīto ielu labirintā, kur dažas pēdas var būt tikpat daudz kā vairākas jūdzes. Iespējams, ka manas prombūtnes laikā Annu pieveicis nejaukais kāss. Dziļi sērodams par šādu varbūtību, es tomēr radu mierinājumu apziņā, ka Anna, ja mirusi, vismaz ir beigusi ciest. Pēc kāda laika centieni uzlabot manas izredzes piespieda mani atkal sēsties pasta karietē. Gadu gaitā, iegriezdamies Londonā, es noteikti ik reizes sešos vakarā nostājos Greittičfīldstrītā. Anna tā arī neparādījās. Es vienmēr meklēju viņu ar skatienu arī visās citās ielās, bet nekur neesmu viņu redzējis.

Tēva stāsts izskanēja miglā, kuras dzeltenīgā dūmaka bija sabiezējusi tik ļoti, ka es spēju saskatīt tikai piecus tuvākos veikalus.

– Es vēlos uzdot tev jautājumu, – tēvs sacīja.

– Mēs taču allaž esam spējuši izrunāties par jebkuru tematu. Ko tu gribi zināt? – es taujāju.

Ar grūtībām viņš izmocīja vārdus: – Vai tevi nesāpina tas, ka savulaik vistuvākais cilvēks pasaulē man bija ielas staigule?

Es labi apdomāju atbildi. – Ja jāizvēlas starp iespēju palikt dzīvam un iespēju zaudēt tikumu, es varu saprast ceļu, kādu Anna bija spiesta iet.

– Vai tevi nesāpina tas, ka es stāstu par Annu tik sirsnīgi, it kā viņa būtu tava māte?

– Tas norisinājās pirms piecdesmit diviem gadiem. Mātes jau piecpadsmit gadu vairs nav šai saulē. Tu neizrādi necieņu pret māti, stāstīdams, ka ilgi pirms jūsu precībām kāda cita sieviete bijusi tavai sirdij tuva. Kāds ir tavs mērķis?

– Mērķis?

– Tu jau mēnesi kaut ko slēp. Vai tu piekriti atgriezties Londonā Annas dēļ?

Tēvs novērsās.

Es neatlaidos. – Sākotnēji tu kategoriski atteicies braukt uz Londonu, lai popularizētu savus rakstu darbus. Par pietiekamu ieganstu kalpoja gan opija tinktūra, gan nevēlēšanās saistīties ar svešiem cilvēkiem. Bet kādā dienā tu piepeši mainīji savas domas, samazināji opija ikdienas devu un paziņoji, ka tev visādā ziņā jābrauc šurp.

– Jā. Viss mainījās pēc ziņas, ko saņēmu pa pastu.

– Kādas ziņas?

Miglas dēļ bija redzami vairs tikai četri tuvākie veikali.

– Tu brīnījies, kā mēs Londonā varam atļauties apmesties tik smalkā namā, – tēvs sacīja.

– Jā, un tu atbildēji, ka neko nezini.

– Tā ir tiesa. Es nezināju… un vēl arvien nezinu. Šis piedāvājums bija izteikts vēstulē. Sūtītājs nebija parakstījies. Taču dokumenti par mājas īri un misis Vordenas nolīgšanu izrādījās īsti. Pārējo es tev noklusēju, jo nejaudāju piespiest sevi vēlreiz izdzīvot to dienu tumsību. Allaž esmu atkārtojis, ka cilvēks nespēj pilnībā atbrīvoties no atmiņām, taču patiesībā tieši tā es raudzīju sevi tīši maldināt, proti, piespiezdams sevi aizmirst.

– Tu minēji, ka visu neesi man izstāstījis. Ko tu ar to domāji, tēvs?

Viņš dziļi ieelpoja un izpauda to, ko bija glabājis slepenībā: – Man tika solīts, ka es, ieradies Londonā, uzzināšu, kas ar Annu noticis.

Šāds pārsteidzošs paziņojums man uz brīdi laupīja valodu. Es paspēru soli tuvāk tēvam. – Uzzināsi, kas ar Annu noticis? Un tu jau zini? Mēs Londonā uzturamies četras dienas. Vai šī persona jau ir uzmeklējusi tevi?

– Nē. Tas palicis tāds pats noslēpums kā todien, kad šo vēstuli saņēmu. Biju domājis, ka braukāšu pa pilsētu, tikdamies ar grāmatu tirgotājiem un avīžu žurnālistiem, un varbūt no pūļa kāds pienāks klāt un piedāvās aprunāties divatā.

– Kādēļ lai kāds tā tērētos? Izīrētu mums namu, bet pats nepapūlētos sazināties ar tevi un izklāstīt, kādēļ ir mūs šurp atsaucis?

– Man nav ne jausmas. Tas laiks bija ļaunākais manā dzīvē. Vienlaikus arī labākais. Annas dēļ. Ja apstākļi būtu bijuši citādi, viņa varēja kļūt par manu dzīvesbiedri.

– Un to bija tik grūti man izstāstīt?

– Kā redzams, mēs tomēr neesam spējuši apspriest visu, – atteica tēvs.

– Tas mainīsies.

– Jā, – viņš atzina.

Migla kļuva arvien blīvāka, dzestrums pieauga. Es savilku mēteli ciešāk.

– Iesim atpakaļ uz māju, – tēvs izlēma. – Kā mēs šādā miglā spēsim to atrast?

– Oksfordstrīta ir vienīgā iela pasaulē, kur es pārzinu ikvienu kaktiņu. Neraizējies, Emilija. Mēs nokļūsim mājās.

Garām klabēdama aizbrauca kariete. Tēvs veda mani cauri miglai.

Mēs gājām pa ielas kreiso pusi. Nonākot pie platas ielas, kas krustojās ar Oksfordstrītu, tēvs sacīja:

– Ja es nekļūdos, šai jābūt Totenemkortroudai. Vai vari saskatīt plāksnīti pie sienas? Jā, Totenemkortrouda. Dosimies pa to. Jaunības gados es mēdzu te stāvēt un sapņot, kā dodos līdz pat ielas galam, kur beidzās namu rinda un sākās meži.

Nenieka neredzēdami sev apkārt, mēs turpinājām ceļu pa Totenemkortroudu, vēlāk nogriezāmies vispirms vienā sānieliņā, tad otrā. Pirmīt tēvs pielīdzināja Londonas ielas labirintam un bija tās novērtējis atbilstoši. Viņš lūdza, lai es neuztraucos. Patiesību sakot, es nekad neuztraucos – ja nu vienīgi par savu tēvu.

Mēs mērojām, pēc manām aplēsēm, kādas divas jūdzes. Lielākā daļa sieviešu kuplajos tērpos nebūtu spējušas noiet pat pāris kvartālu. Taču manas blūmeres, kā tās nievājoši saukāja avīzēs, sniedza man nepieciešamo brīvību.

Vispirms mēs nonācām ielā, kuras nosaukums, kā tēvs teica, ir Lielā Raselstrīta, drīz pēc tam iegriezāmies citā ielā un viņš drošināja: – Mēs gandrīz esam klāt.

Tad miglā pavīdēja divi stāvi.

Tēvs strauji ieelsās.

Abi vīrieši – tagad tos redzēju skaidrāk – bija gara auguma.

Tie panācās pretī cauri miglai un aizšķērsoja mums ceļu.

– Vai jūs esat tie, kurus es gaidīju? – tēvs noprasīja.

– Par ko jūs runājat?

– Par Annu.

– Kas ir Anna?

– Ja jūs nezināt, kas ir Anna, nestājieties man ceļā! – tēvs atcirta.

Vīri nepaklausīja, un tēvs mēģināja paiet tiem garām. Bet vīri arī paspēra dažus soļus sānis un atkal nostājās mums pretī. Vaigi viņiem bija bāli, neskūti.

– Nolādēts! Laidiet mūs garām!

Viena vīra bezveidīgais apģērbs līdzinājās tam, kādu valkātu ielas pašpuika. Otram galvā bija dīvaina apveida cepure. Es aši aplēsu, uz kuru pusi man un tēvam būtu labāk bēgt.

– Man nav naudas! – tēvs paziņoja. – Ar mani varat darīt, ko gribat, bet manai meitai ļaujiet ieiet mājā!

– Bez tevis es nekur neiešu, tēvs!

– Vai jūs esat Opija lietotājs? – noprasīja tas, kurš izskatījās kā pašpuika.

– Ko?

– Tomass de Kvinsijs?

– Kāda darīšana jums varētu būt gar…

– Es esmu detektīvinspektors Raiens. Tas ir konstebls Bekers.

Miglai nedaudz pašķiroties, es ieraudzīju, ka otra vīra dīvainā apveida galvassega patiesībā ir policista ķivere, un viņam mugurā ir konstebla formastērps.

Taču noteicējs izrādījās pašpuika: – Esmu spiests lūgt jūs doties man līdzi uz Skotlendjardu.