Читать книгу Bezdibeņa malā - Džozefs Fainders - Страница 10

“Pieķerts.”

Denijs pasmaidīja, taču nejutās patīkami.

Viņš nebūt nemēģināja uzdot deviņus dolārus vērtu brūvējumu par divsimt dolāru dārgu Bordo vīnu, tomēr radās iespaids, ka viņš ir mēģinājis blēdīties. “Un kā Gelvins zina par šo veikalu? Ja cilvēkam pie mājas ir standartiem atbilstošs basketbola laukums, viņš nepērk vīna pudeles par diviem dolāriem. Bet varbūt Gelvins pūlējās parādīt, ka ir pavisam parasts cilvēks? Taču tikpat labi iespējams, ka viņš draudzīgi zobojas par mani.”

Lai kā būtu, Gelvins saprata, kur Denijs iegādājies dāvanu. – Mūsu meitenes ļoti daudz laika pavada kopā, tādēļ es iedomājos, ka mums jāiepazīstas tuvāk, – viņš sacīja.

Kaut kur mājā kāds vingrinājās klavierspēlē. Klasikas skaņdarbs tika izpildīts labi, taču ne perfekti. Tad atskanēja Ebijas smiekli, uzvēdīja ķiploku un, visticamāk, ceptas vistas smarža.

– Man patīk jūsu māja, – Denijs teica. – Lielisks plānojums. – Pateicoties Selinai. Viņa strādāja kopā ar arhitektu un pieņēma visus lēmumus. Es neiejaucos.

“Protams,” Denijs nodomāja. “Tev tikai vajadzēja noskaitīt piecdesmit miljonus dolāru.”

– Ebija stāstīja, ka jūs dzīvojat pašā Bostonā.

– Jā.

– Laimīgie! Bekbejā, vai ne? Es vienmēr esmu gribējis dzīvot tieši tur. Kājām iet uz darbu. Baudīt ainavu. Apkārt koledžas meitenes šortiņos…

– Nebūtu slikti.

– Selinai patīk priekšpilsētas. Un es paklausīgi daru, kā man liek. – Toms izteiksmīgi paraustīja plecus.

Virtuve izrādījās iespaidīga, lielāka par jebkuru redzētu restorāna virtuvi. Uz āķiem karājās vara katli, darba virsmas bija darinātas no melna akmens. Telpa bija aprīkota ar vairākām iebūvētām cepeškrāsnīm un milzīgu, spīdīgu, tumši sarkanu gāzes plīti ar vara rotājumiem. Denija tēvs bija Velflītā uzbūvējis māju informācijas tehnoloģiju magnātam, kurš sev vēlējās tādu pašu La Cornue firmas plīti.

Velvētie griesti un rokām tēstās sijas mudināja domāt, ka tie tapuši viduslaiku pilij. Pabružātā kaļķakmens grīda šķita pārklājusies ar samtainu patinu un nākusi no tās pašas pils. Džena stāvēja pie milzīgas apaļas pannas, kur sprakšķēja un dūmoja tauki.

– Ay, Dios mío! – Selina iesaucās un pieskrēja pie meitas. – Nesadedzini to vistu, mīļā! Vajag tikai apbrūnināt. – Suņi skraidīja pa virtuvi un histēriski vaukšķēja.

– Es neko nededzinu! – Džena protestēja.

– Sveiks, tēt, – Ebija noteica. Smaids sejā mazliet noplaka, un viņa izvairījās skatīties Denijam acīs. Viņa stāvēja pie galda un kaut ko maisīja bļodā. Acīmredzot meitene joprojām uztraucās vai dusmojās par to, ka vajadzēs aiziet no skolas. Viņa neticēja, ka tēvs atrisinās problēmu. Un viņai bija taisnība.

– Sveika, mazā. – Denijs iegāja virtuvē un apskāva meitu. – Ko tu taisi?

– Gvakamoli. Burvīga virtuve, vai ne?

Ja arī viņa gribēja salīdzināt šo telpu ar Gudmenu šauro virtuvīti, Denijs nelikās zinis par šo dzēlīgo piezīmi.

– Apbrīnojama. – Un domās viņš piebilda: “Te varētu filmēt kādu ēdienu gatavošanas raidījumu. Pietiktu vietas arī skatītājiem.” – Pieraugi, ka esi saspaidījusi visus kunkuļus.

– Nē, Selina apgalvo, ka šī mērce nedrīkst izskatīties kā gatavota ar blenderi.

Namamāte tūdaļ piegāja meitenei klāt un no aizmugures uzlika rokas uz pleciem.

– Meksikā mēs gvakamolē vienmēr atstājam nelielus kunkulīšus. Tieši tā, kā patlaban dara Ebija. – Denijs saoda Selinas parfīmu ar kādu asu un eksotisku noti. – Perfekti, mīļā. Nē, es tiešām gribu paturēt šo meiteni! Vai tas ir iespējams? “Atkārtota šī frāze vairs nešķiet tik smieklīga,” Denijs nodomāja. Viņš slepus pārvilka ar plaukstu pār galda virsmu. Izrādījās, ka tas nav granīts. Visticamāk, tas bija modernais Pyrolave firmas materiāls, neticami dārgs glazēts lavas akmens. Informācijas tehnoloģiju magnāts savam Velflītas namam bija pasūtinājis šo moderno materiālu. “Meistars darbu paveicis ārkārtīgi lieliski, savienojumu vietas vispār nav redzamas.” Piepeši Denijs atskārta, ka tas ir vienlaidu gabals. “Un tāpēc noteikti vēl dārgāks.”

Tajā mirklī sevi uzstājīgi pieteica trakā ideja, kas pirms tam bija slēpusies tumšos prāta nostūros. “Šis puisis sešpadsmit tūkstošus dolāru mēnesī iztērē par kaklasaitēm vien! Piecus tūkstošus es viņam jau esmu parādā. Kas tad ir vēl sešpadsmit? Nieks. Nopietni. Ko es varu zaudēt?”

Viņš pacēla galvu un saskatījās ar Gelvinu, kurš bija vērojis viesi un tobrīd pasmaidīja. Arī Denijs savilka lūpas mulsuma pilnā smaidā.

– Vai tu taustīji galda virsmu?

– Es nezināju, – Denijs apjucis sacīja, – ka lavas akmens var būt tik biezs.

– Tu esi ķēries pie renovācijas?

– Mans tētis bija celtnieks, un es dažkārt viņam palīdzēju.

– Ak tā? Mans tētis bija santehniķis.

– Dienvidu rajonā?

– Kā tu uzminēji?

– Nereti es tur redzēju furgonus ar uzrakstu “Brāļu Gelvinu santehnika”. Ar āboliņa lapas logo.

– Jā, es zināju, ka man šis puisis patiks! – Gelvins atzina.