Читать книгу Bezdibeņa malā - Džozefs Fainders - Страница 11

PIRMĀ DAĻA
10

Оглавление

Pie vakariņu galda uzradās arī abi Gelvinu dēli – gari, tievi un izskatīgi, tumšiem matiem, gaišām acīm, biezām uzacīm un spēcīgiem apakšžokļiem. Jaunākais dēls Brendans bija uzvilcis sporta kreklu ar Bostonas koledžas logo, Old Navy zīmola treniņbikses un gumijas sandales. Raiens savukārt bija izvēlējies apdilušus džinsus, Ron Jon Surf Shop zīmola T kreklu un basas kājas un izskatījās teju kā Brendana dvīņubrālis, tomēr likās tāds kā izkoptāks, izsmalcinātāks, ar izteiktāku zodu un stūraināku seju. Abi jaunekļi vairāk līdzinājās mātei nekā tēvam, no kura viņi bija mantojuši tikai acis.

– Laiku pa laikam Brendans pārrodas mājās, lai kārtīgi paēstu, – Gelvins skaidroja. Viņš bija noģērbis žaketi, atklājot skatienam zeltītos bikšturus un balto kreklu, un tagad pavilka vaļīgāk kaklasaiti. – Raien? Kādu ieganstu tu minēsi? Neatradi nevienu tīru drēbju gabalu?

– Ļoti smieklīgi, – Raiens norūca.

– Es viņam atļāvu vest mājās netīro veļu, – Selina teica, – taču Manuela to nemazgā. Ar to jātiek galā pašam, jo mums te nav nekāda viesnīca. – Viņa strauji vairākkārt sasita plaukstas, lai uzsvērtu savus vārdus.

Brendans studēja Bostonas koledžas otrajā kursā, savukārt Raiens to bija absolvējis pirms gada un tagad piestrādāja televīzijas kompānijā. Denijam radās iespaids, ka puisis pats sevi uztur un viņa tēvs – miljonārs – nemaksā par dzīvokli. Tas šķita neparasti.

Ebija likās iejutusies ģimenē, it kā būtu Gelvinu otrā meita. Viņas ar Dženu par kaut ko sačukstējās, un Ebija ieķiķinājās. Abām priekšā bija piekrauti šķīvji ar vistu, rīsiem un pupiņām. Tik gardu maltīti Denijs sen nebija baudījis.

– Tātad tu esi rakstnieks, ja? – Gelvins jautāja.

– Jā.

– Aizraujoši. – Gelvins sēdēja garā virtuves ozolkoka galda vienā galā, bet Selina bija iekārtojusies otrā gala. Jaunekļi sēdēja pretī meitenēm. Abi sagrozījās krēslos un tēloja ieinteresētību. Suņi gulēja zem galda.

– Nezinu, cik tas ir aizraujošs, taču… arī tas ir darbs.

– Tu paraksties ar savu vārdu vai izmanto pseidonīmu?

– Ar savējo. Denjels Gudmens. – Šādu jautājumu Denijs bija dzirdējis neskaitāmas reizes. Tas bija pieklājīgs veids, kā pateikt: “Es nekad par tādu rakstnieku neesmu dzirdējis.”

– Man krājumā ir neskaitāmi stāsti, ko varētu iekļaut grāmatā, taču nekad nav laika. Varbūt ķeršos pie rakstīšanas, kad aiziešu pensijā.

“Tiešām smieklīgi, cik daudz cilvēku apgalvo, ka sarakstītu grāmatu, ja vien viņiem būtu laiks!” Denijs prātoja. “It kā no veiksmīgas karjeras viņus šķirtu tikai tāds nieks kā aizņemtība.”

– Jā, man acīmredzot ir paveicies. Viss pasaules laiks ir manā rīcībā! – Denijs noteica.

– Sapratu. – Gelvins iesmējās. – Tātad… tu raksti romānus vai kaut ko citu?

– Dokumentālo literatūru, – Denijs atbildēja un tūdaļ precizēja: – Biogrāfijas. – Tobrīd Gelvins pacēla viesa atnesto vīna pudeli. Denijs papurināja galvu, un namatēvs pielēja glāzi sev.

– Piemēram? – Gelvins tincināja.

– “Kenediji no Bostonas”.

– Ak tā. Kaut ko esmu dzirdējis. Par Džonu Kenediju un viņa ģimeni?

– Vairāk par viņa vectēvu Džonu Frānsisu Ficdžeraldu, kurš pirms simts gadiem bija Bostonas mērs un dibināja Kenediju dinastiju. Spilgts personāžs.

– Tas parasti nozīmē arī “korumpēts”, – Gelvins aizrādīja. – Tieši tā. – Denijs pasmaidīja. – Korumpēts, tomēr mīlēts.

– Arī tagad kaut ko raksti?

– Kā vienmēr.

– Par ko?

Denijs vilcinājās. “Gelvinam varētu nepatikt apzīmējums “zaglīgais kapitālists”. Turklāt es grasos viņam lūgt aizdevumu.”

– Par deviņpadsmitā gadsimta uzņēmēju.

– Un kad es varēšu grāmatu izlasīt?

– Mamm! Pasaki Brendanam, lai atdod man kurpi! – Džena iesaucās.

– Atdod māsai kurpi, – Selina noskaldīja.

– Man nemaz tās nav, – Brendans bezkaislīgā tonī attrauca.

– Viņš to burtiski nospēra man no kājas, – Džena žēlojās.

– Viņš ir īsts mērkaķis.

– Izbeidziet, basta! – Selina uzsauca. – Vai tad esat atgriezušies sešgadnieku vecumā?

Par tādu ķīvēšanos Denijs jutās pateicīgs, taču Gelvins neatlaidās:

– Kad tava jaunā grāmata nonāks tirdzniecībā? Varbūt es tiešām nopirkšu.

– Mazliet būs jāpagaida, es vēl tikai rakstu, – Denijs atbildēja.

– Sokas labi?

– Atklāti runājot, mazliet par lēnu. Dažkārt dzīve liek šķēršļus.

– Vai esat kādreiz cietis no iedvesmas trūkuma? – pajautāja Raiens.

– Nē. Rakstniecība ir tāds pats darbs kā visi pārējie. Santehniķi taču nerunā par iedvesmas trūkumu, vai ne?

– Tas man patīk, – Gelvins atzina. – Dzirdējāt, bērni? To sauc par darba ētiku. Neviens netiek piespiests strādāt. Cilvēks gluži vienkārši katru dienu apsēžas un raksta, patīk tas viņam vai nepatīk.

Denijs mulsi palocīja galvu.

Piepeši ieaurojās skaļa mūzika. Denijs pazina pirmos ģitāras akordus no rokgrupas Lynyrd Skynyrd dziesmas “Mīļās mājas Alabama”, kas ne pārāk veiksmīgi pārtaisīta par tālruņa zvana melodiju. Gelvins piecēlās un no krēsla atzveltnei pārmestās žaketes krūšu kabatas izņēma savu viedtālruni. Paskatījies uz numuru, viņš nospieda atbildēšanas taustiņu.

– Es esmu vakariņās, – viņš strupi paziņoja. Iestājās ilga pauze. – Šis ir vakariņu laiks, un es to pavadu kopā ar ģimeni. – Vēl pēc brīža viņš izgrūda: – Nē… es teicu “nē”… Es nevaru.

Radās iespaids, ka visi tikko ieraudzījuši tādu Gelvina iezīmi, ko viņam nepatika izrādīt.

Gelvins izbeidza sarunu.

– Katram noteikti gadās dienas, kad šķiet, ka visai pasaulei kaut kas no tevis ir vajadzīgs.

– Nemitīgi. – Denijs smagi norija siekalas. “Varbūt aizdevuma lūgšana nav nemaz tik prātīga doma.”

– Kā veicas ar darba meklējumiem, Brendan?

Jauneklis paraustīja plecus.

– Nezinu.

– Pasaki, ja vajadzīga mana palīdzība.

– Ir jau labi.

– Tu taču negribēsi atkal pavadīt vasaru Nantaketas pludmalē, vai ne? – Gelvins jautāja. Acis viņam iemirdzējās. – Negribēsi būt viens no tiem neveiksminiekiem, kas nemitīgi sērfo un staigā apkārt slapjā kostīmā.

– Es jau cenšos, – Brendans īgni novilka.

– Izbeidz, Tomij, viņš vēl studē koledžā! – Selina aizrādīja. – Gan vēlāk atradīs darbu.

– Kas tur slikts, ja cilvēks grib pavadīt vasaru Nantaketas pludmalē? – sašutuma pilnā balsī pavaicāja Džena. – Un kāpēc viņam vispār jāmeklē darbs?

– Tiešām, – piekrita Selina. – Kāpēc?

Gelvins plati pasmaidīja.

– Tagad meitenes dodas uzbrukumā. Palīgā, Denij, piesedz mani!

Denijs papurināja galvu, jo negribēja iejaukties ģimenes strīdā.

– Piedod, vecīt, tev būs jātiek galā pašam.

– Jūs, Denij, katru vasaru pavadāt Keipkodā, vai ne? – painteresējās Gelvins. – Cik ilgi jūs dzīvojat Velflītā?

– Velflītā? – Denijs nebija stāstījis Gelvinam, ka viņa vecāki dzīvo Velflītā un viņš tur ir uzaudzis. Un par vasarām viņi noteikti nebija pļāpājuši.

– Jūsu vasaras mājā. Ebija par to stāstīja.

– Ak tā. – Denija balsī ieskanējās ironija. – Jā, kaut mums… – Piepeši viņš pamanīja, ka Ebija nervozi sagrozās krēslā un pietvīkst. Acīmredzot meitene bija pūlējusies atstāt iespaidu uz Gelviniem un tādēļ vecvecāku pieticīgo tipveida māju Velflītā pārvērtusi par namu, kur viņa pavada katru vasaru. Tāpēc Denijs teikumu pabeidza citādi, nekā pirmīt bija iecerējis: – …kaut mums nebūtu turp tik ilgi jābrauc.

– Jā, nedēļas nogalēs satiksme Keipkodā ir briesmīga, – Gelvins piekrita.

Bet Denijs ievēroja viņa acīs dzirkstošās uguntiņas. Namatēvs bija pieķēris viesi melos. Viņš allaž pamanīja visu.

Pēc vakariņām Gelvins atvainojās un devās uz kabinetu piezvanīt. Kalpone nekur nebija manāma. Denijs sprieda, ka varbūt šis viņai ir brīvs vakars. Iebūvētajos skaļruņos atskanēja dziesma – kaut kas par “ballīti”, kas “šovakar notiks pie mums”. Brendans un abas meitenes pietrausās no krēsliem, šļūkāja un augstu cilāja kājas, griezās un virpuļoja, pieliecās un tad lēca gaisā, slidinājās un atdarināja iešanu uz vietas. Brendans paķēra vienu suni un ritmā kustināja tam ķepas, taču suns cīnījās pretī un draudīgi ierūcās. Ebija un Džena izplūda smieklos.

“Izskatās, ka meita šeit jūtas laimīga,” Denijs atskārta. “Tagad ir skaidrs, kas viņu tā velk pie Gelviniem. Tā ir nevis bagātība, bet lielā, sirsnīgā, haotiskā un labvēlīgā ģimene, kurai viņa tā alkst piederēt. Viņa grib būt ģimenes locekle.”

Pēc dažām minūtēm Gelvins atgriezās virtuvē un kādu brīdi pastāvēja blakus Denijam, lai pavērotu bērnus.

– Burvīgi, vai ne? – Denijs pamāja ar galvu, un namatēvs turpināja: – Tava meita ir lieliska, palīdz atraisīt Dženā tādas lietas, ko mēs nekad agrāk neesam manījuši.

– Hm, – Denijs norūca un atkal palocīja galvu. – Abas izskatās laimīgas.

– Tieši to es gribēju sacīt. Klau, varbūt nozudīsim no šejienes? Gribi malciņu viskija?

Kādu mirkli Denijs vilcinājās. Viņš jau bija izdzēris glāzi slikta sarkanvīna, un priekšā vēl bija ātrgaitas šoseja – ceļš uz mājām.

Iekams viņš paguva atbildēt, Gelvins sacīja:

– Es gribētu lūgt tev palīdzību.

Bezdibeņa malā

Подняться наверх