Читать книгу Bezdibeņa malā - Džozefs Fainders - Страница 16

Denijs izgāja no “Pirmā centra” un nonāca spožā saules gaismā. Reibonis vēl nebija mitējies.

Viņš atrada Starbucks kafejnīcu, nopirka sev kafiju, apsēdās un iegrima domās. Bija skaidrs, ka sākušās pamatīgas nepatikšanas. Viņš interneta meklētājā ierakstīja frāzi “Sinaloas kartelis”.

Meklētājs piedāvāja izvēlēties plašākus variantus: “Sinaloas kartelis ķēdes motorzāģis”, “Sinaloas kartelis locekļi” un “Sinaloas kartelis ziņas”.

Izvēlējies pirmo variantu, Denijs uzklikšķināja uz frāzes un tad apstiprināja, ka ir vismaz astoņpadsmit gadus vecs. Sākās videomateriāls.

Meksikā spāniski sarunājās divi resnvēderaini vīrieši bez krekliem. Iespējams, tie bija narkotiku tirgoņi vai karteļa algotie slepkavas. Sliktie puiši izskatījās nobijušies kā bērni un sasieti gulēja zemē pie kādas ķieģeļu sienas.

Tad uzradās kāds vīrietis aizsargkrāsas tērpā un iedarbināja ķēdes motorzāģi, it kā grasītos nogāzt koku. Dažu sekunžu laikā meksikāņi palika bez galvas.

Titros parādījās uzraksts: “Viņiem bija pārāk garas mēles.”

“Konfidenciālas informācijas sniedzēju noteikti var pielīdzināt šiem vīriem,” Denijs prātoja.

Videomateriālā skanēja narcokorrido – polkas ritmu spēlēja ģitāras, trompete un akordeons. Šīs meksikāņu narkotiku darboņu radītā žanra dziesmas parasti bija veltītas slepkavām un spīdzinātājiem no karteļiem, tātad nacionālajiem varoņiem. Mundrā, visnotaļ jautrā un laimīgā melodija skarbi disonēja ar upuru kliedzieniem.

Pāris minūšu laikā Denijs bija apskatījis fotogrāfijas, kurās četrpadsmit karteļa kaujinieki tiek sazāģēti gabalos, kas uzjundīja domas par meistarīgi sadalītu Pateicības dienas tītaru.

“Man ir pamatīgas nepatikšanas, tādēļ jāaprunājas ar kādu prātīgu cilvēku. Ar advokātu krimināllietās. Diemžēl es nevienu nepazīstu. Hm, Sāras bijušais vīrs ir advokāts. Manas bijušās sievas bijušais vīrs.” No tādā situācijā paredzamajiem sarežģījumiem viņam iesāpējās galva. “Nē, paldies. Lūsija koledžas laikā dzīvoja kopā ar korporatīvo juristi, kas tagad ir slavena persona Vašingtonā. Advokāti pazīst cits citu, tātad viņa varēs man kaut ko ieteikt.”

Denijs sameklēja mobilo tālruni un zvanīja draudzenei, taču pasteidzās nospiest atcelšanas pogu, iekams notika savienojums.

“Tas ir nopietns lēmums. Atkāpšanās vairs nebūs. Pirms izrunāšanās ar Lūsiju man viss ir rūpīgi jāapdomā.”

Piepeši Denijs atcerējās, ka pazīst kādu, kas varētu palīdzēt. Pirmajā kursā viņam pretī dzīvoja Džejs Poskancers, kurš lielāko daļu mūža pavadīja Batlera vārdā nosauktajā bibliotēkā Kolumbijas universitātē un bija centīgs, nervozs, skarbs, tomēr izcils students. Iestājās Hārvarda universitātes Juridiskajā skolā, strādāja pie Augstākās tiesas tiesneša, vēlāk kļuva par pieprasītu privātā advokātu birojā un specializējās krimināltiesībās. Vismaz Denijs par to bija pārliecināts.

Tieši tāda – spējīga – cilvēka padoms viņam bija nepieciešams.

Viņš vēlreiz paņēma tālruni un piezvanīja.