Читать книгу Bezdibeņa malā - Džozefs Fainders - Страница 6

– Sliktas ziņas? – Lūsija sarauca pieri un skumji pasmaidīja.

– Ļoti.

Denijs izstāstīja visu, ko bija teikusi Mindija, tāpat par satikšanos ar skolas direktori un negaidīto aizdevumu no Tomasa Gelvina.

– Ak tā, – Lūsija novilka. – Ļoti dāsni. – Aizrautību viņas balsī nemanīja. Draudzene nodūra galvu.

– Lūsij? Skatīsimies patiesībai acīs.

– Tu esi pārliecināts, ka tā ir laba ideja?

– Un kāpēc nav?

– Ir ļoti savādi, ja nepazīstams cilvēks apmaksā tavas meitas ekskursiju.

– Piekrītu, tas ir neparasti. Bet rīt mēs esam ielūgti pie viņa uz vakariņām.

– Rītvakar es strādāju. Protams, ja mani vispār kāds ir aicinājis. Vai Ebijai par to ir zināms?

– Diez vai.

– Nenovērtē pusaudzes par zemu! Viņas ievēro visu. Un prot manipulēt. Tici man! Arī es savulaik tāda biju.

– Iespējams.

– Es uzskatu, ka nav gudri aizņemties naudu no tik tikko iepazīta cilvēka. Vajadzētu vismaz uzmanīties.

– Zini, kas patiešām nav gudri? Prasīt piecus tūkstošus dolāru par skolnieces ekskursiju uz Itāliju! Un uzskatīt, ka vecākiem tāda summa nesagādā nekādas problēmas.

– Tu tikai tagad to saprati?

– Nē, bet mani tas kaitina. Un es nezinu, kā tas ietekmēs Ebiju.

– Tātad patiesībā mēs runājam par Ebijas jauno draudzeni.

– Manu meitu no Gelviniem mājup ved latīņamerikānis šofera formastērpā. Un tas nav īsti pareizi.

– Pret to man nebūtu iebildumu.

– Viņa ir bērns! Un tas nav viņas ierastais dzīvesveids.

– Tieši tā. Ebija to lieliski apzinās, tātad galvu nezaudēs. – Kā iespējams to tik droši apgalvot? Ja tev kāds apvaicājas, vai pie T krekla apkakles piešūtā etiķete nekairina ādu, tu piepeši sāc just, ka patiešām kairina, un nespēj vairs nomierināties.

– Tātad dzīvošana pie tēva, kurš tevi dievina, bet nav kļuvis par miljardieri, ir neciešama?

Nočīkstēja ārdurvju eņģes, un bija dzirdams, kā Ebija nosviež mugursomu un Reksis priekā būkšķina asti pret grīdu. Ebija sarunājās ar suni gluži kā ar mazu bērnu vai plānprātiņu.

– Kā tev klājas, Reksi? Vai tu biji labs puika? Kāpēc tev joprojām nav noņemta siksniņa? – Jau nākamajā mirklī kaklasiksna nožvadzēja. – Pajautāsim tētim, vai viņš atcerējās izvest tevi pastaigā.

Ienākusi virtuvē, viņa vairāk līdzinājās pieaugušai sievietei, nevis meitenei. Pāris mēnešu ilga draudzība ar Dženu bija ietekmējusi viņas ģērbšanās stilu – gaišzilo Juicy zīmola treniņbikšu un brīvi krītoša, ar flīsu oderēta rūtaina flaneļa krekla vietā nāca studenšu iecienītie kostīmi, legingi un kosmētika. Denijs vēlējās aizrādīt, ka tā pagaidām nav nepieciešama un pieaugušas sievietes dzīvi viņa vēl pagūs izbaudīt.

– Tev. – Ebija no kaudzītes izvilka vēstuli un nometa uz galda. Šādas krēmkrāsas aploksnes lietoja Laimena akadēmija. – Laikam kārtējais rēķins. Vai mēs atkal kavējam maksājumus?

– Mums viss ir kārtībā, – Denijs attrauca. – Uztraukumam nav pamata. Vai vakariņas ēdīsi? Ir palikušas dažas garneles un garie makaroni, ja vēlies. Varbūt uzvārīt makaronus ar sieru?

– Nē, paldies, – Ebija atteica mīlīgā tonī. – Es paēdu pie Gelviniem.

– Lieliski. – Denijs mēģināja izklausīties priecīgs. Pēdējā laikā meita itin bieži vakariņoja kopā ar Dženas ģimeni. “Un ko meitenei var pārmest? Mūsu vakariņām divatā parastā iezīme ir saspringums un ieildzis klusums. Un tomēr…” – Man rīt paredzēta tikšanās ar viņiem.

Ebija palocīja galvu.

– Zinu. Tev viņi noteikti iepatiksies.

– Sveika, Ebij! – Lūsija spēra soli uz priekšu un viegli ieknieba meitenei vaigā. – Cik skaistas kurpes! Torija Bērča?

Piepeši Ebija apmulsa, taču vienlaikus jutās glaimota.

– Laikam.

Agrāk Denijs uztraucās par to, kā meita sadzīvos ar viņa draudzeni, bet izrādījās, ka abas lieliski satiek. Varbūt tāpēc, ka Lūsija nekad nemēģināja ieņemt Sāras vietu. Vai tāpēc, ka Ebija alka pēc citas mātes. Bet varbūt tāpēc, ka Sāra apprecēja vīrieti, kas Ebijai nepatika.

– Burvīgas! – Lūsija nebeidza jūsmot.

– Jaunas? – Denijs noprasīja.

Ebija pietvīka, tad teatrāli palūkojās apkārt un pajautāja:

– Vai te tiek uzņemts “Brīnumaino pārvērtību” šovs? Varbūt tagad es drīkstu iet uz savu istabu un pildīt mājasdarbus?

– Pagaidīsi, – Denijs aizrādīja. – Mēs neesam beiguši sarunu.

Sakrustojusi rokas uz krūtīm un sakniebusi lūpas, Ebija skaidri parādīja, cik ļoti vēlas šo sarunu turpināt.

– Es jautāju, vai tās kurpes ir jaunas.

Meitenes ciešais un ilgais skatiens mudināja domāt, ka viņa apsver atbildi. Tad viņa sacīja:

– Tā ir dāvana no Gelviniem, skaidrs?

– Ļoti jauki, – Lūsija noteica, mēģinādama kliedēt vētru, un sāka rosīties ap ēdamgaldu, kas bija nokrauts ar grāmatām, papīriem un reklāmas bukletiem. Turpmākajā strīdā viņa negrasījās iesaistīties.

– Dāvana? Kam par godu?

– Kam par godu? – Ebija iepleta acis. – Es šo pēcpusdien Neitikas tirdzniecības centrā stāvēju kā muļķe un skatījos, kamēr Džena iepirkās, jo man nav ne kredītkartes, ne naudas. Iespējams, viņai palika manis žēl.

– Žēl?

– Viņai ir sava platīna American Express kredītkarte, bet man nav pat debetkartes!

– Cik šausmīgi! Kā meitene var rādīties cilvēkos, ja viņai nav platīna kredītkartes? – Ebija kvēloja negantās dusmās, bet klusēja. Denijs turpināja: – Ja tu gribēji kaut ko nopirkt, varēji piezvanīt man. Tev tas ir labi zināms.

– Un tu pateiktu “nē”.

– Varbūt arī ne. Bet tu vismaz būtu pajautājusi.

– Jā, tas tik būtu piedzīvojums! “Sveiks, tēt! Es tikko ieraudzīju visbrīnišķīgākās Torijas Bērčas zīmola kurpītes pasaulē, un Džena tādas jau nopirka. Vai iedosi divsimt dolāru?” Un tu teiktu “jā”? Smiekli nāk. Esi taču godīgs vismaz pret sevi!

– Divsimt dolāru? – Denijs izdvesa. – Tev taisnība, sasodīts! Es noteikti iebilstu.

– Redzi nu.

Tātad meitai nebija pretenziju pret dāvanām no Gelviniem.

– Jūs pēcpusdienu pavadījāt tirdzniecības centrā? Kā tad palika ar mājasdarbiem?

– Man nebija līdzi klēpjdatora.

– Kāpēc?

– Tu runā par datoru, kas sver vismaz tūkstoš mārciņu!

– Pagājušajā gadā tu to staipīji līdzi un nemaz nesūdzējies.

– Un aizpagājušajā gadā, aizaizpagājušajā un vēl pirms tam. Tas dators ir no dinozauru laikmeta, un tam ir vieta antikvāro lietu veikalā.

Denijs tik tikko valdīja smieklus un sacīja:

– Ja tev vajadzīgs jauns klēpjdators, mēs varam to apspriest. Un ielūdz kādreiz Dženu ciemos pie mums. Tad jūs varbūt izpildīsiet mājasdarbus.

– Tu nopietni? – Ebija neticīgi lūkojās uz tēvu.

– Ja baidies, ka būšu traucēklis, tad es tikmēr varu iziet no mājas un strādāt kafejnīcā vai citur.

– Tu tiešām nesaproti?

– Ko es nesaprotu?

– Tavuprāt, es gribētu atvest Dženu uz šo… nabagmāju, kurā mēs dzīvojam? – Ebija noprasīja. Denijs vairs nespēja apslāpēt smieklus. – Tas nav nekāds joks! – meitene iesaucās.

– Protams, nav, mīļā, – Denijs noteica. Kad Sāra vēl bija vesela un nebija šķīrusies no otrā vīra, viņas dzīvoja vecā Viktorijas laikmeta mājā ar sešām guļamistabām Čestnathillā. Nams piederēja Sāras vīram, partnerim lielā Bostonas juridiskajā firmā. Tagad meitenei nebija ne mātes, ne viņas otrā vīra, ne veclaicīgas mājas. Denijs piegāja tuvāk un mēģināja apskaut meitu, bet viņa atgrūda tēva rokas. – Es tikai gribu, lai tev pietiek laika izpildīt mājasdarbus. Šis patiešām ir svarīgs gads. Tu to lieliski zini. Rudenī tu pieteiksies koledžām, un…

– Nopietni? – Ebija sastingusi izgrūda. – Nopietni? – Un tad viņa nokliedza: – Es tam neticu! – Pagriezusies uz papēža, meitene ieskrēja savā guļamistabā un aizcirta durvis.

Lūsija pacēla galvu no ēdamgalda un skumji pasmaidīja. Vārdi būtu lieki. Bija žēl gan tēva, gan meitas, un situācija bija pagalam sarežģīta. Viņas laulība ar arhitektu bija izjukusi, bet abi palika draugi, un dēls jau studēja Boudina koledžas otrajā kursā. Šādas scēnas viņa savulaik piedzīvojusi ne reizi vien.

– Neviens nav teicis, ka ar pusaudžiem būs viegli, – viņa nočukstēja, saglaudusi Denija matus.