Читать книгу Bezdibeņa malā - Džozefs Fainders - Страница 20

Kad Denijs atgriezās mājās, viņu sagaidīja Reksis, būkšķinādams asti pret grīdu. Suns bija saritinājies pie kājām Lūsijai, kura sēdēja dīvānā un strādāja. Saimnieka ierašanās nepamudināja dzīvnieku piecelties.

– Es tūdaļ beigšu, – Lūsija teica. – Ceru, ka tu viņu nepārbiedēji.

– Ko?

– To savu draugu Ārtu, kas sagribējis kļūt par rakstnieku. Tikai pēc mirkļa Denijs atskārta, par ko draudzene runā. Nervi joprojām bija uzvilkti kā stīgas.

– Ak, protams. Nē, viņš tikai gribēja zināt pašus pamatus, piemēram, kā tikt pie aģenta. Nekā būtiska.

– Kādu grāmatu viņš grasās rakstīt?

Melot šai sievietei nebija patīkami, taču attīstīt paša sagudrotās pasaciņas sižetu izrādījās vēl grūtāk.

– Tā precīzi laikam pat nepateikšu. Pārāk skaidra tā ideja viņam nemaz nebija. Pag, es apsveicināšos ar Ebiju! – Viņš pamanīja meitas mugursomu uz grīdas.

Meitene sēdēja savā gultā, uz ceļgaliem uzlikusi klēpjdatoru, un klabināja taustiņus.

– Sveika, Būgij! Kā gāja skolā?

– Sveiks, tēt! – Ebija atsaucās, pat nepacēlusi galvu. – Normāli.

– Kā veicās ar ievadu matemātiskajā analīzē?

– Izcili. Es dabūju Nobela prēmiju.

– Ja? Lai balvu saņemtu, būs jābrauc uz Oslo vai Stokholmu? Es nekad nevaru atcerēties, kurā pilsētā to pasniedz, – Denijs teica. Ebija izklaidīgi papurināja galvu, pabeigusi spēli.

– Vai es traucēju tev pildīt mājasdarbu?

– Jā, bet nekas.

– Tu gatavo pētījumu par feisbuku? – Denijs redzēja pietiekami lielu datora ekrāna daļu, lai pazītu šī sociālā tīkla logo.

– Vai tu kaut ko gribēji, tēt?

– Kā klājas Dženai?

– Normāli.

– Vai rīt tu plāno ciemoties pie viņas?

Meita pacēla galvu.

– Nezinu. Kāpēc tu prasi?

– Tāpēc, ka es interesējos par tavu ikdienu.

– Ha, ha! Vai patiesībā tu gribi aizrādīt, ka tur es pavadu pārāk daudz laika? Bet šodien es biju mājās uz vakariņām, turpretī tevis nebija. Tas tā, starp citu.

– Kāds te ir pārāk jūtelīgs. – Denijs aptvēra, ka šī saruna var izvērsties par strīdu, tādēļ centās savaldīties. – Gelvini ir lieliski, vai ne? Es nebrīnos, ka tev gribas būt kopā ar viņiem.

– Es ciemojos pie Dženas, nevis pie “viņiem”.

– Nomierinies, meitiņ.

– Nomierināties? Vai tu centies tēlot labo tēti?

– Es biju domājis ironiski. Starp citu, kā tev patīk Estevans?

– Gelvinu šoferis? Nezinu. Es pat neatceros, vai mēs jebkad esam sarunājušies. Bet neuztraucies, viņš ir labs šoferis. Denijs jau dzirās apjautāties, vai Estevans nēsā ieroci, taču apdomājās un teica:

– Protams. Bet nevajadzētu pieļaut, ka viņš vienmēr ved tevi mājās. Dažreiz es varu aizbraukt tev pakaļ.

– Agrāk tu apgalvoji, ka negribi braukt uz Vestonu, jo vakaros pie mūsu mājas ir grūti atrast stāvvietu.

– Nē, man patīk tevi vizināt. Mums ar tevi vairāk laika jāpavada kopā.

Ebija paraustīja plecus un atkal pievērsās datoram.

– Vienalga.

– Turklāt es veicu pētījumus Velzlijas koledžā, tātad Gelvinu māja sanāk gandrīz pa ceļam.

Meitene pamāja.

“Man kaut kā atkal ir jāiekļūst Gelvina mājā!” Denijs prātoja. “Pats uzprasīties ciemos es taču nevaru. Turklāt vēl būs jāizdomā ticams iegansts, lai ieietu viņa kabinetā. Pagaidām nav tādas atrunas, kas neizklausītos speciāli sagudrota vai apšaubāma. Cerams, ka izdevība drīz radīsies.”