Читать книгу Bezdibeņa malā - Džozefs Fainders - Страница 7

Lūsija pamodās agri un uzvārīja abiem kafiju. Denijs stundu kārtīgi rakstīja, iekams Ebijas istabā izdzirdēja mūziku – dobjus hiphopa basus, kuru dēļ vibrēja grīda. Vēl pavisam nesen meita modās ar salkanu Teiloras Sviftas vai kādas līdzīgas dziedātājas balādi. Tagad viss, ko viņa klausījās, šķita vienāds – kā robota radīta mūzika ar frāzēm par “gulēšanu uz grīdas klubā”.

Pēc divdesmit minūtēm viņš sēdēja pie ēdamgalda, lasīja laikrakstu The Boston Globe un malkoja kafiju no milzīgas baltas krūzes ar rotājumu “Es © tēti” nevienmērīgā piecus gadus vecas meitenes rokrakstā. Ebija dāvanu sagatavoja kādas draudzenes dzimšanas dienā, kas bija sarīkota kādā keramikas darbnīcā Bruklainā, kur bērni rotāja gatavas krūzes. Tas notika pirms desmit gadiem, taču Denijs visu atcerējās kā pavisam nesenu gadījumu.

Ebija peldmētelī iznāca no vannas istabas, garaiņu mākoņa ieskauta. Mati joprojām bija mikli. It kā nelikdamās zinis par tēva klātbūtni, viņa iegāja nelielajā virtuvē, iebēra sev bļodā kviešu pārslas ar kanēļa garšu, uzlēja pienu bez laktozes un devās pie ēdamgalda.

– Man arī palika? – apsēdusies viņa pajautāja.

– Kas?

– Tas. – Ebija norādīja uz kafijas krūzi.

Denijs pasmaidīja.

– Tu esi pārāk jauna, lai kļūtu atkarīga no kofeīna.

Meita pavilka tuvāk aplokšņu kaudzīti un sāka šķirstīt.

– Pie Gelviniem no tā neizpūš tik lielu ziloni. Selina mums ar Dženu allaž uztaisa kafiju ar pienu.

– Selina ir viņu saimniecības vadītāja vai pavāre?

– Izbeidz, tēt! Selina ir Dženas mamma. – Ebija pacēla Laimena akadēmijas sūtīto krēmkrāsas aploksni un grasījās atplēst. Denijs nevēlējās, lai meita izlasa atgādinājuma vēstuli un satraucas, taču nealka arī strīdēties, tādēļ neko neteica.

– Bet šorīt tu neesi pie Gelviniem, vai ne? – Denijs nespēja apvaldīt smaidu.

Kad viņi ar Sāru pirmoreiz augļa monitorā ieraudzīja bērniņa sirdsdarbības atspoguļojuma līkni, viņš svinīgi nosolījās, ka nemūžam nelietos banālās un paredzamās, taču vecāku ļoti iemīļotās frāzes. Piemēram: “Kamēr tu dzīvo zem mūsu jumta, viss notiks pēc mana prāta.” Vai: “Tāpēc, ka es tā teicu.” Un: “Man vienalga, ko dara citi bērni.”

Viņš ielika pienu atpakaļ ledusskapī, piepeši izdzirdēja spalgu, apslāpētu kliedzienu un pagriezās.

Ebija nobālējusi drebošā rokā turēja vēstuli no skolas vadības. Papīrs čaukstēja.

– Neuztraucies tā, – Denijs mierināja. – Čeks mazliet kavējas. Man vajadzēja naudu iztērēt citiem mērķiem.

Meitene raudāja tikpat izmisīgi kā toreiz slimnīcas palātā, kad nomira Sāra. Gandrīz bez skaņas, tikai paretam ieelsojoties, lai ievilktu plaušās gaisu vai nožagotos. Acis bija ieplestas, mute vaļā. Sejā vīdēja šoks. Asaras straumēm ritēja pār vaigiem.

Denijam sažņaudzās pakrūte. Ebija, protams, pārspīlēja, taču viņš negribēja meitu sāpināt.

– Būgij, – viņš klusi iesāka, piegāja meitai klāt un aplika rokas ap pleciem. – Mīļumiņ, kas noticis? – Tad viņš palūkojās uz vēstules tekstu un teju vai pamira. Lai visu saprastu, pietika ar dažiem fragmentiem: “..diemžēl jāinformē .. mums nav izvēles .. nekavējoties nesaņemsim maksājumu .. ieraksti Ebigailas lietā .. palīdzēsim pārcelt uz citu skolu ..”

Ja Laimena akadēmija nesaņems sešpadsmit tūkstošus dolāru līdz piektdienas pieciem pēcpusdienā – tātad trīs dienu laikā —, Ebijai šīs skolas durvis būs slēgtas.

Denijs cieši apskāva meitu. Viņai smagi cilājās krūtis, un karstās asaras dedzināja tēva pieri.

– Paklau, – viņš klusi, bet apņēmīgi nočukstēja, – nekas tāds nenotiks, ja?

No aizžņaugto vārdu straumes lielāko daļu Denijs nesaprata. Vienīgie skaidrie bija “visi mani draugi” un “tēt”.

Kliedziena brīdī viņa bija savilkusi muti tieši tāpat kā piedzimšanas mirklī, kad medmāsa izņēma viņu no akušieres cimdotajām rokām, prasmīgi ietina sedziņā un nolika uz apsildāmā galda. Tad šis sešas mārciņas smagais zīdainis savilka pirkstus dūrēs un pirmo reizi mūžā skaļi ieraudājās, it kā paziņojot: “Es esmu šeit!”

Tanī sekundē Denijs atskārta, ka vienmēr darīs visu, kas ir viņa spēkos, lai aizsargātu šo mazulīti.

– Mīļā, – viņš sacīja, – pat nedomā par to! Dzirdi? Tas nenotiks! Es apsolu.

Diemžēl viņš apzinājās, ka tādam iedrošinājumam nav pamata un solījumi ir tukši. “Interesanti, vai to saprot arī Ebija?” viņš prātoja.