Читать книгу Bezdibeņa malā - Džozefs Fainders - Страница 14

Nākamajā rītā Denijs uzrakstīja vairāk nekā iepriekš gada laikā. Viņu bija pārņēmusi iedvesma. Pirksti steidzīgi klabināja tastatūru, teikumi virknējās mežonīgā ātrumā. Dažas minūtes pēc pusdienas viņš secināja, ka ir tapušas astoņpadsmit lappuses.

Lai to sasniegtu, bija pieticis iedzert kopā ar Gelvinu.

Paklausīties, kā Gelvins stāsta par augstprātīgajiem zilasiņu tipiem, kas nicināja viņa naudu. Santehniķa dēls Gelvins bija sapelnījis bagātību, taču uzskatīja un vienmēr uzskatīs sevi par autsaideru.

“Kaut kas ir noklikšķējis manās smadzenēs, jo es beidzot saprotu Džeju Gūldu,” Denijs secināja. “Izrādās, ka man nepatika temats, jo es neizpratu galveno varoni. Patiesībā Gūlds nav sliktāks par jebkuru citu tālaika biznesa titānu. Viņš ziedoja labdarībai, maksāja saviem strādniekiem un dažādiem trūcīgajiem, tikai neafišēja to. Džeja Gūlda karjera bija klasisks piemērs tam, kā nabags kļuvis par bagātnieku. Viņš piedzima Ņujorkas štata ziemeļos un uz Ņujorkas pilsētu devās ar pieciem dolāriem kabatā. Sapelnījis naudu, viņš tika noniecināts avīzēs, taču pat necentās sevi aizstāvēt un ļāva, lai ienaidnieki uzraksta viņa biogrāfiju. Stratēģiska kļūda.”

Apmierināts ar paveikto, Denijs izsauca taksometru un aizbrauca uz Bostonas centru – uz milzīgo un neglīto ēku “Pirmais centrs”, kur atradās pastmarku komisijas birojs un daudzas citas valdības iestādes. Viņš ieradās piecpadsmit minūtes par agru, bet bija paņēmis līdzi klēpjdatoru – gadījumam, ja vajadzētu strādāt.

Birojs bija otrajā stāvā. Pie durvīm neredzēja plāksnīti ar nosaukumu, bija norādīts vien trīssimt divdesmit otrais numurs. Pelēkais paklājs rādījās netīrs, un pie kabineta durvīm vīdēja milzīgs traips.

Pie sekretāres galda – pēc izskata lēta, valdības vajadzībām ražota sarkankoka lamināta galda L formā – sēdēja glīta jauna afroamerikāniete. Pasmaidījusi viņa pacēla rādītājpirkstu un tādējādi brīdināja, ka tūdaļ pievērsīsies klientam. Apmēram pēc minūtes viņa sacīja:

– Piedodiet… Gudmena kungs, vai ne? – Viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja. Sekretāre mudināja: – Vai apsēdīsieties?

Es paziņošu, ka esat ieradies.

Denijs iekārtojās krēslā pie sienas ar Narkotiku apkarošanas pārvaldes logo, kurā bija redzams stilizēts zeltaini melns ērglis. Viņš nopētīja plakātus ar meklētākajām personām un piesolītajām naudas prēmijām ziņotājiem.

Pēc pāris minūtēm sekretāre teica:

– Viņš tūlīt būs klāt.

Atvērās kādas durvis, un tajās parādījās drukns, sagumis vīrietis slikti pieguļošā uzvalkā. Kailā galva šķita pārmēru liela tādam augumam, kakla tikpat kā nebija, un sirmie mati sniedzās līdz apkaklei. Šauro lūpu kaktiņi tiecās lejup, un viņš atgādināja vardi. Apmēram piecdesmit gadus vecajam vīrietim bija kuplas ūsas, pusaudža gados iegūto pūtīšu rētas un bifokālās brilles metāla ietvarā.

– Paldies, Gudmena kungs, ka varējāt atnākt, – viņš iesāka. – Piedodiet, ka liku jums gaidīt. Īpašais aģents Glens Jeigers.

Lēnām piecēlies, Denijs sarokojās ar viņu.

– Jūs teicāt – īpašais aģents?

– Nāciet iekšā! Mums jāaprunājas, un es visu paskaidrošu. Tas nebūs ilgi. – Jeigers atvēra durvis, un tad abi aizsoļoja. Izrādījās, ka Jeigers mazliet klibo. Garais koridors ar baltajām sienām meta līkumu, jo arī pati ēka bija izliekta. Grīdu sedza nepievilcīgi pelēks izturīgs paklājs.

Jeigers apstājās līdzās pirmajām atvērtajām durvīm. Nelielajā kabinetā bez logiem pie apaļa konferenču galda sēdēja kāds vīrietis un sarunājās pa telefonu. Priekšā bija izlikti dokumenti un mapes. Ieraudzījis nācējus, viņš nolika klausuli un piecēlās.

– Gudmena kungs, šis ir īpašais aģents Filips Slokums.

Šis vīrietis izrādījās slaids un atlētisks, atsperīgs un plecīgs, kraukļa melnie mati bija pāršķirti ar celiņu, un zodu klāja biezi bārdas rugāji. Aso vaibstu, ziņkārā, šaudīgā skatiena un kalsnā auguma dēļ viņš atgādināja dzinējsuni vai lapsu. Viņš nevis pastiepa roku sveicienam, bet parādīja Denijam savu zelta krāsas metāla žetonu melnas ādas vāciņos. Virs ērgļa varēja izlasīt “Tieslietu ministrija”, bet apakšā – “ASV Narkotiku apkarošanas pārvalde”, “īpašais aģents” un numuru.

– Jūs esat no Narkotiku apkarošanas pārvaldes? – Denijs pārvaicāja. – Es patiešām neko nesaprotu. Kāds jums sakars ar pastmarkām?

– Pieņemu, ka jūs nevienam neesat stāstījis par šo tikšanos, – ieminējās Jeigers. Tonis bija rūpīgi izvēlēts un pamācošs – tādu neviens negaida no vardes mutes. Viņš apsēdās pie apaļā galda un mudināja Deniju rīkoties tāpat.

Denijs palika stāvam un tik tikko jaušami palocīja galvu.

– Kas te notiek?

– Mēs cenšamies jūs pasargāt.

– Pasargāt mani? Pilsoņu komiteja pastmarku izdošanai… – …bija tikai iegansts, lai ataicinātu jūs šurp, Gudmena kungs, – paskaidroja Jeigers un palūkojās uz kolēģi, kurš pāri galdam paslidināja papīra lapu Denijam. – Vai zināt, kas tas ir? – Jeigers jautāja. Šķita, ka viņš ir galvenais.

Uz lapas bija sarakstīti skaitļu stabiņi. Pirmajā acu uzmetienā tie Denijam neko neizteica, bet jau nākamajā mirklī viņš ieraudzīja savu vārdu, bankas nosaukumu un bankas kontu.

Starp daudzajiem cipariem un burtiem viņš samanīja Tomasa Gelvina vārdu un summu – piecdesmit tūkstoši dolāru.

– Vai tas ir jūsu bankas konts? – Jeigers jautāja.

– Jā.

– Informācija atbilst patiesībai? Tomass Gelvins samaksāja jums piecdesmit tūkstošus?

– Viņš neko man nemaksāja. Tas ir aizdevums. Kas tā par ielaušanos privātajā…

– Vai jums ir papīri par šo aizdevumu?

– Papīri? Ja puisis aizdod draugam mazliet skaidras naudas, parasti nekādi papīri pie notāra netiek rakstīti.

– Tomass Gelvins iedeva jums piecdesmit tūkstošus bez jebkāda līguma?

– Viņš ir draugs un uzticas man.

– Kaut nu tā būtu, – noteica Slokums. Griezīgais tenors atgādināja metāla šņirkstus. Viņš šūpoja labo kāju.

– Vai izstāstīsiet, ko tas viss nozīmē?

– Mēs izmeklējam kādu lietu, kurā iesaistīts arī Tomass Gelvins.

– Narkotiku lietu? Jūs nopietni domājat… Dieva dēļ, viņš ir īru katolis no dienvidu rajona!

– Vai kādreiz esat dzirdējis par “Sinaloas karteli”?

– Par meksikāņu narkotiku tirgoņiem? Un tad?

– Mums ir pamats uzskatīt, ka Tomass Gelvins strādā šajā kartelī.

Denijs neticīgi nolūkojās uz īpašajiem aģentiem un tad izplūda smieklos.

– Beidzot es sapratu! Viņa sieva ir meksikāniete. Protams. Viņš apprecēja meksikānieti, tātad noteikti ir saistīts ar karteli. Jo visi meksikāņi strādā karteļos, vai ne?

– Selinas Gelvinas tēvs ir Umberto Parra Fernandess i Gerrero.

– Vai man būtu jāzina, kas viņš ir?

– Kādreizējais Mičoakanas štata gubernators, kurš vēlāk kļuva par ietekmīgu spēlētāju narkotiku tirdzniecībā.

– Ak Dievs! Tas ir neprāts. Gelvins ir īrs no dienvidu rajona un nebūt neizskatās pēc tāda, kurš nodarbojas ar narkotiku biznesu. Noteikti neizskatās.

– Kā jūs to zināt?

Krietnu brīdi Denijs klusēja.

– Viņš gluži vienkārši neizskatās pēc tāda.

Jeigers cieši nopētīja Deniju.

– Jūs arī ne. – Kā, lūdzu?

– Apsēdieties, Gudmena kungs.

Sirds Denijam drudžaini pukstēja – bailēs vai dusmās.

Viņš palika stāvam un sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Ko tas nozīmē?

– Jūs tieši un finansiāli esat saistīts ar starptautisko narkotiku tirdzniecību.

– Smieklīgi, – Denijs attrauca.

– Nauda to apliecina, – Slokums atgādināja. – Jūs tagad oficiāli esat līdzzinātājs.

– Pagaidiet… – Denijs pacēla balsi. – Toms Gelvins bija pietiekami jauks un aizdeva man naudu, lai es varētu samaksāt par meitas studijām privātskolā, sasodīts! – Viņš pēc kārtas ieskatījās acīs abiem aģentiem un tad jau klusāk turpināja: – Divas stundas pēc tam, kad biju saņēmis šo summu savā kontā, es sešpadsmit tūkstošus pārskaitīju uz Laimena akadēmiju. Varbūt jūs varētu paskaidrot, kā tas iekļaujas jūsu teorijā.

– Tas, ko jūs izdarījāt ar naudu, nav svarīgi, – sacīja Slokums. – Man būtu vienalga arī tad, ja jūs visu ziedotu bāreņiem Ruandā. Jūs kontā saņēmāt netīru naudu, un tas nozīmē, ka esat iepinies noziegumā.

– Ak tā? – Denijs noprasīja. – Kā es to varēju zināt?

– Paskatieties vārdnīcā, ko nozīmē “apzināta bezdarbība” un “apzināta izvairīšanās”, – Jeigers pamācīja. – Tiesa uzskatīs, ka jūs neuzdevāt jautājumus, jo negribējāt zināt, kā Gelvins nopelnījis šo naudu. Jūs apzināti pievērāt acis uz noziegumu.

– Un tas nozīmē, – Slokums turpināja, – ka jūs var notiesāt arī tad, ja apgalvosiet, ka neko nezinājāt.

Denijs smagi norija siekalas. Telpa likās sasveramies un šūpojamies.

– Notiesāt? Par ko? Par to, ka nevainīgi pieņēmu…

– Lūdzu, paklausieties uzmanīgi, – ierosināja Jeigers. – Mums pietiek pacelt tālruņa klausuli, lai norunātu satikšanos ar prokuroru. Tiklīdz tas notiks, ūdeni sasmelt vairs neizdosies.

– Pie velna! Ko tas nozīmē? – Denijam bija izkaltusi mute un radās grūtības izrunāt vārdus.

Slokums greizi pasmīnēja.

– Naudas atmazgāšana organizētā grupā, naudas izkrāpšana pa pastu, elektroniskā vidē un no bankas kontiem. Un tas tikai sākumam. Par to draud trīsdesmit līdz četrdesmit gadu cietumā.

– Tiesāšana pēc federālajiem likumiem, – piebilda Jeigers. – Un tas nozīmē, ka atbrīvošana pirms termiņa nav iespējama.

– Diemžēl es nedomāju, ka jūs cietumā izturēsiet tik ilgi, – Slokums secināja. – Mūsu meksikāņu draugi satrauksies par to, ka jūs varbūt daudz zināt un sāksiet sadarboties ar varas iestādēm. Viņiem ir savējie visos mūsu cietumos. Mēs nevarēsim jūs pasargāt.

– Jūs taču neuzskatāt, ka varat mani notiesāt, ja jūsu rīcībā ir tikai safabricēti, aiz matiem pievilkti pierādījumi, vai ne? – Denijs pavaicāja.

– Mums ir lieliskas izredzes, – Jeigers attrauca.

Slokums paraustīja plecus.

– Arī tad, ja šīs apsūdzības netiks atbalstītas tiesā? Jūs patiešām gribat pavadīt piecus gadus, cīnoties pret sistēmu? Mūsu rokās ir vara. Mums ir izcili juristi un viss pasaules laiks. Bet jums? Noalgosiet kādu puslīdz normālu advokātu, lai izpestī jūs no šīm nepatikšanām? Kamēr viss noskaidrosies, maksa par viņa pakalpojumiem būs sasniegusi pāris miljonu. Nedomāju, ka jums bankā ir tāda summa.

– Un es necerētu uz drauga Gelvina palīdzību, – piemetināja Jeigers.

– It īpaši pēc tam, kad mēs konfiscēsim viņa aktīvus, – turpināja Slokums. – Un arī jūsu aktīvus, jūsu dzīvokli, sagrabējušo mašīnu un trīsdesmit divus tūkstošus pensijas fondā. Viss izkūpēs gaisā.

– Beigās jums varbūt izdosies pārliecināt tiesu un zvērinātos, ka esat attaisnojams, – Jeigers skaidroja. – Tomēr es pārāk necerētu uz šādu iznākumu, jo Tieslietu ministrija reti zaudē. Un jūs ar ģimeni pavisam noteikti izvazās pa mēsliem. Lai veicas ar godīgā vārda atgūšanu! Bet jūsu meitai… Ebigeilai vajadzēs dzīvot šai ēnā. Bērnam tas būs briesmīgi.

Denijam reiba galva. Viņš atslīga krēslā un izdvesa:

– Ko, pie velna, jūs gribat no manis?