Читать книгу Grejs - E. L. Džeimsa - Страница 3

Man ir trīs mašīnas. Tās strauji brauc pa grīdu. Ļoti strauji. Viena ir sarkana. Otra zaļa. Trešā dzeltena. Man vislabāk patīk zaļā. Arī mammai patīk mašīnas. Man patīk, kad mamma rotaļājas ar mani un mašīnām. Sarkanā ir labākā viņai. Šodien viņa sēž uz dīvāna un vēro sienu. Zaļā mašīna ietriecas paklājā. Tai seko sarkanā mašīna. Un dzeltenā. Bums! Bet mamma neredz. Es atkārtoju. Bums! Bet mamma neredz. Es mērķēju ar zaļo mašīnu viņai kājās. Bet zaļā mašīna pabrauc zem dīvāna. Nevaru to aizsniegt. Mana plauksta ir pārāk liela. Mamma neredz. Gribu zaļo mašīnu. Bet mamma sēž uz dīvāna un vēro sienu. Mammu, mašīna! Viņa mani nedzird. Mammu! Es parauju viņu aiz rokas. Viņa atguļas un aizver acis. “Ne tagad, tārpiņ. Ne tagad,” viņa saka. Zaļā mašīna vēl joprojām ir zem dīvāna. Tā vienmēr ir zem dīvāna. Es to redzu. Bet nevaru aizsniegt. Zaļā mašīna ir pūkaina. To klāj pelēka pūka un netīrumi. Gribu to atgūt. Bet nevaru aizsniegt. Nekad nevaru aizsniegt. Zaļā mašīna ir zudusi. Zudusi. Un es nekad vairs ar to nerotaļāšos.

Es atveru acis, un sapnis pagaist agrīnajā rīta gaismā. Kas tas bija? Es cenšos notvert fragmentus, kas attālinās, bet nevienu no tiem nenoķeru.

Kā jau katru rītu, es atvairu šīs domas, izkāpju no gultas un milzīgajā skapī sameklēju tīras treniņbikses. Debesis aiz loga ir svina pelēkas, tātad gaidāms lietus, un es nevēlos salīt ikdienas skrējiena laikā. Dodos uz vingrošanas zāli augšstāvā, ieslēdzu televizoru, lai noskatītos rīta biznesa ziņas, un uzkāpju uz skrejceliņa.

Manas domas pievēršas gaidāmajai dienai. Paredzētas tikai dažādas sapulces, kaut gan vēlāk strādāšu ar personisko treneri savā kabinetā. Bastils vienmēr sagādā patīkamu izaicinājumu.

Varbūt piezvanīt Elinai?

Jā, varbūt. Nedēļas beigās paēdīsim vakariņas kopā.

Es aizelsies apturu skrejceliņu un eju uz dušu, lai sāktu vēl vienu vienmuļu dienu.

– RĪT, – ES NOSAKU, sūtot prom Klodu Bastilu, kurš stāv pie mana kabineta sliekšņa.

– Šonedēļ uzspēlēsim golfu, Grej? – Bastila smaidā pavīd nepiespiesta pašapziņa, jo viņš saprot, ka uzvarēs golfa laukumā.

Es sadrūmis vēroju, kā viņš pagriežas un aiziet. Atvadu vārdi ieber sāli manās brūcēs. Kaut gan treniņa laikā es varonīgi pūlējos, viņš mani pieveica. Bastils ir vienīgais, kurš to spēj, un tagad viņš vēlas iegūt vēl vienu trofeju golfa laukumā. Man riebjas golfs, bet zālienā notiek pārāk daudz darījumu, tāpēc jāpacieš mācības arī tur… un, kaut gan man nepatīk to atzīt, sacensība ar Bastilu uzlabo manu sniegumu.

Aiz loga plešas Sietla. To vērojot, es jūtu, ka mani atkal pārņem sen pazīstamais apnikums. Mans noskaņojums ir tikpat vienmuļš un pelēks kā debesis. Dienas saplūst kopā, visas vienādas kā ūdens lāses, un man nepieciešama kāda izklaide. Es strādāju visu nedēļas nogali, bet tagad, iesprostots kabinetā, nespēju rast mieru. Nevajadzētu tā justies pēc vairākām cīņām ar Bastilu, tomēr tā ir.

Es saraucu pieri. Jāatzīst, ka pēdējā laikā esmu ar kaut ko aizrāvies tikai tad, kad nolēmu sūtīt divas kravas lidmašīnas uz Sudānu. Starp citu, Rozai vajadzēja man ziņot par izmaksām un loģistikas jautājumiem. Kur viņa pazudusi? Es ielūkojos grafikā un sniedzos pēc telefona.

Sasodīts! Nāksies paciest interviju ar neatlaidīgo Kevanas jaunkundzi no universitātes avīzes. Kāpēc es tai piekritu? Neciešu intervijas. Aprobežoti, skaudīgi cilvēki uzdod man naivus jautājumus, jo vēlas iebāzt degunu manā personiskajā dzīvē. Turklāt viņa ir studente.

Atskan telefona signāls.

– Jā? – es asi jautāju Andreai, it kā viņa būtu vainīga. Vismaz nepieļaušu, lai intervija ieilgst.

– Pie jums atnākusi Anastasija Stīlas jaunkundze, Greja kungs.

– Stīla? Es gaidīju Ketrīnu Kevanu.

– Šeit sēž Anastasija Stīla.

Neciešu pārsteigumus. – Ved viņu šurp.

Tātad Kevanas jaunkundze nav pieejama. Es pazīstu viņas tēvu Īmonu, “Kevana mediju grupas” īpašnieku. Mēs esam strādājuši kopā, un viņš ir gudrs uzņēmējs, kā arī saprātīgi domājošs cilvēks. Šī intervija ir mans pakalpojums viņam, un es grasos vēlāk saņemt atmaksu, kad man tā būs vajadzīga. Un jāatzīst, ka mani nedaudz ieinteresēja viņa meita; gribēju noskaidrot, vai ābols kritis tālu no ābeles.

Pie durvīm atskan troksnis, un es pieceļos, jo manā kabinetā ar galvu pa priekšu iegāžas sieviete – gari, kastaņbrūni mati, gaiša āda, brūni zābaki. Apslāpējis dabisko aizkaitinājumu, ko rada šāda neveiklība, es steidzos pie meitenes, kas nokritusi četrrāpus. Es satveru viņu aiz trauslajiem pleciem un palīdzu piecelties.

Viņa nokaunējusies lūkojas uz mani ar skaidru skatienu, un es sastingstu. Meitenes acis ir neparasti zilas un atklātas, un vienu drausmīgu mirkli šķiet, ka viņa ieskatās man dvēselē un es esmu… neaizsargāts. Šī doma mani biedē, tāpēc es to nekavējoties atvairu.

Meitenei ir šaura, piemīlīga sejiņa, un viņa ir pietvīkusi nevainīgi rožsārtā krāsā. Es brīdi prātoju, vai visa viņas āda ir tik nevainojama un kā tā izskatītos sārta un kvēlojoša pēc nūjas sitieniem.

Sasodīts!

Es apvaldu nepaklausīgās domas; šāds virziens mani izbiedējis. Kas ar tevi noticis, Grej? Meitene ir pārāk jauna. Viņa pārsteigta lūkojas uz mani, un man gribas nopūsties. Jā, mazā, tā ir tikai seja, un šis skaistums nesniedzas dziļāk par ādu.

Man jāaizgaiņā apbrīnas pilnais skatiens no šīm acīm, bet vienlaikus varu izklaidēties.

– Kevanas jaunkundze. Mans vārds ir Kristjens Grejs. Vai jums nekas nekaiš? Varbūt vēlaties apsēsties?

Viņa atkal nosarkst. Esmu atguvis savaldību un nopētu meiteni. Viņa ir pievilcīga – trausla, bāla būtne ar bieziem, tumšiem, zirgastē saņemtiem matiem.

Brunete.

Jā, viņa ir pievilcīga. Es sniedzu roku. Viņa nokaunējusies atvainojas un satver manu plaukstu. Āda ir vēsa un mīksta, bet rokasspiediens ir pārsteidzoši stingrs.

– Kevanas jaunkundze saslima, tāpēc atsūtīja mani. Ceru, ka neiebilstat, Greja kungs. – Viņai ir klusa balss, kurā jaušams nesteidzīgs melodiskums, un viņa samirkšķina acis, garajām skropstām notrīsot.

Es pajautāju, kāds ir viņas vārds, un man neizdodas noslēpt uzjautrinājumu, kad atceros, cik neveikli viņa ieradās manā kabinetā.

– Anastasija Stīla. Es studēju angļu literatūru Vankūveras universitātē kopā ar Keitu, tas ir, Ketrīnu, nē, Kevanas jaunkundzi.

Tātad viņa ir kautrīga un viņai patīk lasīt. Meitene izskatās atbilstoši – slikti ģērbusies, paslēpusi trauslo augumu zem bezveidīga džempera, taisniem, brūniem svārkiem un praktiskiem zābakiem. Vai viņai nav nekādas stila izjūtas? Viņa nervozējot aplūko manu kabinetu, un es uzjautrināts pamanu, ka viņa skatās visur, tikai ne uz mani.

Kā šī jaunā sieviete var būt žurnāliste? Viņas raksturā nav itin nekā pašapzinīga. Viņa ir apjukusi, bikla… pakļāvīga. Šīs nepiedienīgās domas samulsināts, es papurinu galvu un prātoju, vai pirmais iespaids ir ticams. Es atbildu, ka visu saprotu, un piedāvāju apsēsties. Meitene vērīgi nopēta gleznas pie kabineta sienām. Man nav ne jausmas, kāpēc es gribu izskaidrot to izcelsmi. – Tas ir vietējā mākslinieka Troutona darbs.

– Gleznas ir brīnišķīgas. Parastais tajās kļūst par kaut ko izcilu, – viņa sapņaini nosaka, iegrimusi Troutona izsmalcinātajā, rūpīgi izstrādātajā mākslā. Viņai ir smalks profils, uzrauts deguns, mīkstas, pilnīgas lūpas, un ar šiem vārdiem viņa pauž manas izjūtas. “Parastais kļūst par izcilo.” Tas ir trāpīgs novērojums. Stīlas jaunkundze ir gudra.

Es piekrītu un ieinteresēts vēroju, kā viņas āda atkal koši pietvīkst. Apsēdies meitenei pretī, es cenšos apvaldīt domas. No lielās somas viņa izņem saburzītas papīra lapas un diktofonu. Meitene rīkojas neveikli un divas reizes nomet aparātu uz mana Bauhaus kafijas galdiņa. Ir acīmredzams, ka viņa nekad nav kaut ko tamlīdzīgu darījusi, bet man kāda neizskaidrojama iemesla dēļ tas šķiet uzjautrinoši. Parasti šāda neveiklība mani kaitinātu, bet tagad es slēpju smaidu aiz rādītājpirksta un apvaldu vēlmi pats sagatavot diktofonu darbam.

Kamēr meitene mokās, apjūkot arvien vairāk, es sāku domāt, ka man izdotos uzlabot viņas pirkstu veiklību ar jātnieka pātagas palīdzību. Ja to izmanto prasmīgi, var savaldīt pat tramīgākās būtnes. Es sagrozos krēslā. Viņa palūkojas uz mani un iekožas pilnīgajā apakšlūpā.

Sasodīts! Kā es nepamanīju, cik kārdinoša ir šī mute?

– At… atvainojiet, – viņa izstoma. – Neesmu pieradusi pie šādām sarunām.

Redzu, mazā, bet šobrīd man ir pilnīgi vienalga, jo nevaru atraut skatienu no tavas mutes.

– Nesteidzieties, Stīlas jaunkundze, laika pietiek. – Man vajag vēl mirkli, lai apspiestu savas nevaldāmās domas.

Izbeidz, Grej. Tūlīt pat.

– Vai neiebildīsiet, ja es ierakstīšu jūsu atbildes? – viņa jautā, atklāti un gaidpilni uzlūkojot mani.

Es tik tikko apvaldu smieklus. – Jūs uzdodat šo jautājumu pēc tam, kad esat tik ilgi pūlējusies ap diktofonu?

Viņa samirkšķina acis, un tajās uz brīdi pavīd apjukums.

Mani pārņem neierasta vainas apziņa.

Beidz uzvesties kā neģēlis, Grej. – Nē, man nav iebildumu. – Negribu justies atbildīgs par šo sejas izteiksmi.

– Vai Keita, tas ir, vai Kevanas jaunkundze paskaidroja, kam intervija domāta?

– Jā. Tā tiks publicēta izlaidumam veltītajā studentu avīzes numurā, jo es ceremonijas laikā izsniegšu diplomus. – Man nav ne jausmas, kāpēc es tam piekritu. Sems no sabiedrisko attiecību nodaļas apgalvoja, ka universitātes vides zinātņu fakultātei nepieciešama publicitāte, lai piesaistītu papildu finansējumu mana dāvinājuma apmērā, un Sems ir gatavs uz visu, lai pievērstu preses uzmanību.

Stīlas jaunkundze atkal samirkšķina acis, it kā viņai tas būtu jaunums, un šķiet mani nosodām. Vai tiešām viņa nav sagatavojusies šai intervijai? To vajadzēja zināt. Šī doma mani atvēsina. Tas ir… nepatīkami. Es gaidu kaut ko vairāk no cilvēka, kurš piesavinās manu laiku.

– Labi. Man jāuzdod jums daži jautājumi, Greja kungs. – Viņa atglauž aiz auss matu šķipsnu, un es aizmirstu savu sapīkumu.

– Mani tas nepārsteidz, – es dzēlīgi attraucu. Lai meitene pamokās! Viņa paklausīgi sagrozās krēslā, bet iztaisno muguru un atliec šauros plecus. Meitene ir gatava darbam. Viņa pieliecas, nospiež ieraksta pogu diktofonā un sarauc pieri, ielūkojoties saburzītajās piezīmēs.

– Jums izdevies izveidot iespaidīgu biznesa impēriju, kaut gan esat vēl ļoti jauns. Kam esat pateicību parādā par gūtajiem panākumiem?

Viņa noteikti ir spējīga uz kaut ko labāku. Cik neinteresants jautājums! Ne grama oriģinalitātes. Tas liek vilties. Es sniedzu viņai ierasto atbildi par īpašiem cilvēkiem, kas strādā manā labā, kam es uzticos, cik iespējams, un dāsni maksāju… un tā tālāk. Bet patiesībā, Stīlas jaunkundze, viss ir ļoti vienkārši: es esmu ģeniāls uzņēmējs. Man tas ir tikpat viegli kā elpot. Pirkt slikti pārvaldītas, grūtībā nokļuvušas kompānijas un tās uzlabot, dažas paturēt, bet neglābjami sabojātajām atņemt īpašumus un pārdot tam, kurš sola vairāk. Tikai jāsaskata atšķirības starp tām, un šajā jautājumā viss vienmēr atkarīgs no vadītājiem. Lai gūtu panākumus uzņēmējdarbībā, nepieciešami prasmīgi cilvēki, un es tos protu novērtēt veiksmīgāk nekā daudzi citi.

– Varbūt jums gluži vienkārši veicies, – viņa klusi nosaka.

Veicies? Mani pārņem dusmu trīsas. Kā viņa uzdrošinās? Meitene izskatās bikla un klusa, bet šis jautājums? Neviens nav atļāvies ieminēties, ka man ir veicies. Es smagi strādāju, vedu cilvēkus sev līdzi, uzmanīgi vēroju un noraidu viņu lēmumus, ja tas nepieciešams, vai arī viņus atlaižu. Lūk, ko es daru, un man tas padodas. Nekādas saistības ar veiksmi! Nu labi. Es nolemju palepoties ar savu erudīciju un citēju uzņēmēju, ko vienmēr esmu cienījis:

– Ļaužu izaugsme un pilnveidošanās ir vadoņa augstākais aicinājums.

– Jūs runājat kā cilvēks, kurš grib pār visiem valdīt, – viņa pavisam nopietni atbild.

Sasodīts! Varbūt viņa tiešām ieskatās manā dvēselē.

“Pavēlnieks” ir mans otrais vārds, mīlulīt.

Es salti uzlūkoju viņu, cerot iedvest bailes. – Jā, Stīlas jaunkundze, es uzņemos vadību visās situācijās. – Un man gribētos to uzņemties šeit, tūlīt pat, pakļaujot viņu.

Meitenes sejā atkal parādās pievilcīgais tvīkums, un viņa iekožas lūpā. Es turpinu runāt, cenšoties nedomāt par šo muti. – Turklāt milzīgu varu iespējams iegūt, pārliecinot sevi, ka esi dzimis, lai valdītu pār itin visu sev apkārt.

– Vai jūs uzskatāt, ka jums pieder milzīga vara? – viņa klusā, samtainā balsī jautā, bet vienlaikus sarauc smalko uzaci, paužot nosodījumu. Vai viņa tīši cenšas mani izprovocēt? Kas mani kaitina? Viņas jautājumi, attieksme vai arī neatvairāmā pievilcība? Manas dusmas pieņemas spēkā.

– Manā labā strādā vairāk nekā četrdesmit tūkstoši darbinieku, Stīlas jaunkundze. Šī apziņa man sniedz atbildības izjūtu. Ja vēlaties, varat to dēvēt par varas apziņu. Ja es nolemtu, ka telekomunikāciju nozare mani vairs neinteresē, un pārdotu savu uzņēmumu, jau pēc mēneša divdesmit tūkstošiem cilvēku vajadzētu domāt, kā segt hipotēkas maksājumus.

To dzirdot, viņa paver muti. Tas jau man patīk labāk.

Klausies vien, mazā. Es pamazām atgūstu līdzsvaru.

– Vai jums nav jāsaskaņo sava darbība ar uzņēmuma valdi?

– Kompānija pieder man. Un tajā nav nekādas valdes. – Viņai tas būtu jāzina.

– Vai jums ir kādas ar darbu nesaistītas intereses? – viņa steigšus turpina, pareizi uztvērusi manu reakciju. Viņa zina, ka esmu sadusmots, un tas kāda neizskaidrojama iemesla dēļ mani iepriecina.

– Ļoti dažādas, Stīlas jaunkundze. Ārkārtīgi dažādas. – Es gara acīm redzu ainas, kur viņa ieņēmusi vairākas pozas manā rotaļu istabā: pieķēdēta pie krusta, ieplestām kājām novietota uz lielās gultas, pārliekta pār pēršanas soliņu. Un, lūk, viņa atkal sarkst! Tas izskatās pēc aizsargmehānisma.

– Jūs ļoti smagi strādājat; kā jūs izlādējaties?

– “Izlādējaties”? – Šis vārds no tik gudras meitenes mutes izklausās savādi, bet uzjautrinoši. Turklāt… kad gan man ir laiks izlādēties? Viņai nav ne jausmas, ar ko es nodarbojos. Bet viņa atkal uzmet man savu nemāksloto skatienu, un es, pats par sevi brīnīdamies, sāku apsvērt viņas jautājumu. Tiešām, kā es izlādējos? Burāju, lidoju, drāžos… pārbaudu šādu pievilcīgu brunešu robežas un savaldu viņas… Es sagrozos uz krēsla, bet atbildu mierīgi, izlaižot dažus iecienītos hobijus.

– Jūs ieguldāt naudu ražošanā. Kāpēc?

– Man patīk veidot kaut ko jaunu, patīk izprast, kā darbojas mehānismi, kā tos var izjaukt un salikt kopā. Un mani interesē kuģi. Ko citu lai atbildu? – Tie pārvadā pārtiku uz visiem mūsu planētas nostūriem.

– Izklausās, ka jūs vairāk pakļaujaties savai sirdij, nevis loģikai un faktiem.

Sirdij? Nepavisam, mazā. Mana sirds jau sen ir izkropļota līdz nepazīšanai. – Iespējams. Kaut gan daudzi apgalvo, ka man nemaz nav sirds.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka viņi mani ir labi iepazinuši. – Es sāji pasmaidu. Patiesībā neviens mani nepazīst, izņemot Elinu. Interesanti, ko viņa teiktu par mazo Stīlas jaunkundzi? Meitene ir pretrunu kamols: kautrīga, neveikla, acīmredzami gudra un sasodīti uzbudinoša. Jā, labi, atzīstu: man viņa šķiet iekārojama.

Nākamo jautājumu viņa noskaita bez iedvesmas. – Vai draugi teiktu, ka ir viegli jūs iepazīt?

– Es esmu ļoti noslēgts cilvēks, Stīlas jaunkundze, un rūpīgi sargāju savas tiesības uz privāto dzīvi. Tāpēc es reti piekrītu intervijām. – Dzīvojot tā, kā to daru es, noslēpumainība ir ļoti svarīga.

– Kāpēc jūs bijāt ar mieru sniegt šo?

– Tāpēc, ka mēdzu ziedot universitātei naudu, turklāt man neizdevās atvairīt Kevanas jaunkundzi. Viņa mocīja un nogurdināja manus sabiedrisko attiecību darbiniekus, un es apbrīnoju šādu mērķtiecību. – Tomēr priecājos, ka uz interviju atnāca šī meitene, nevis otra.

– Jūs ieguldāt līdzekļus arī lauksaimniecības tehnoloģiju izveidē. Kāpēc jūs interesē šī joma?

– Naudu nav iespējams ēst, Stīlas jaunkundze, un šajā pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, kam nepietiek pārtikas. – Es bezkaislīgi uzlūkoju viņu.

– Jūs runājat kā filantrops. Vai tā ir viena no jūsu kaislībām? Visas pasaules nabagu pabarošana? – Viņa šķiet apjukusi, it kā es būtu pretrunu pilns, tomēr nevēlos pavērt viņai ieskatu savā melnajā dvēselē. Šis temats nav apspriežams. Jāvirza saruna tālāk.

– Tā ir svarīga nozare, – es nosaku, tēlojot vienaldzību, un cenšos novērst domas no bada, iztēlojoties savu locekli viņas mutē. Jā, šo muti vajag apmācīt, un es gara acīm redzu meiteni nometušos uz ceļiem. Lūk, šādas domas man patīk.

Viņa uzdod nākamo jautājumu, izraujot mani no fantāziju pasaules. – Vai jūs piekrītat kādai filozofiskai idejai?

– Ne gluži. Ir kāds princips, ko mēdzu ievērot. Tie ir Faierstona vārdi: “Cilvēks, kurš spējis pilnībā apgūt pats savu prātu, var iegūt visu pārējo, kas viņam pienākas.” Es esmu ļoti mērķtiecīgs. Man patīk valdīt pār sevi un visiem apkārtējiem.

– Tātad jūs vēlaties visu iegūt?

Jā, mazā. Piemēram, tevi. Es saraucu pieri, šīs domas pārsteigts.

– Es gribu nopelnīt tiesības uz to, bet jā, man gribas iegūt visu.

– Izklausās, ka esat neglābjams patērētājs. – Viņas balsī ieskanas nosodījums, un es atkal sadusmojos.

– Tieši tā.

Viņa runā kā bagātu vecāku meita, kas vienmēr dabūjusi kāroto, bet es ciešāk nopētu viņas drēbes, kas pirktas kādā lētā veikalā, piemēram, Old Navy vai H&M, un saprotu, ka tā nav. Viņa nav uzaugusi turīgā ģimenē.

Es varētu par tevi parūpēties. No kurienes uzradās šī doma?

Kaut gan patiesībā man vajadzīga jauna Pakļautā. Kopš Sūzanas pagājuši jau divi mēneši. Un tagad es siekalojos, vērojot šo sievieti. Mēģinu labvēlīgi pasmaidīt. Patērētāji nav nekas slikts; uz šī principa galu galā balstās visa atlikusī Amerikas ekonomika.

– Jūs esat adoptēts. Kā jums šķiet, cik lielā mērā šis apstāklis ietekmējis jūsu personību?

Kā tas saistīts ar naftas cenu? Cik muļķīgs jautājums! Ja es paliktu pie narkomānes, droši vien būtu miris. Es viņu atvairu ar neizteiksmīgu atbildi, cenšoties saglabāt mieru, bet viņa neatlaižas, apņēmusies uzzināt, cik vecs es biju adopcijas brīdī.

Apklusini viņu, Grej!

Es salti atcērtu: – Šī informācija ir pieejama jebkuram interesentam, Stīlas jaunkundze.

Arī tas viņai būtu jāzina. Tagad viņa izskatās nožēlas pārņemta un atglauž matu šķipsnu aiz auss. Ļoti labi.

– Jums nācies upurēt ģimenes dzīvi darba labā.

– Tas nav jautājums, – es skarbi nosaku.

Viņa satrūkstas, acīmredzami nokaunējusies, bet pieklājīgi atvainojas un pārveido jautājumu: – Vai jums nācies upurēt ģimenes dzīvi darba dēļ?

Kāpēc man vajadzētu ģimeni? – Man ir ģimene. Brālis, māsa un divi mīloši vecāki. Šobrīd es nevēlos veidot citas ģimenes saites.

– Vai esat homoseksuāls, Greja kungs?

Velns un elle!

Vai tiešām viņa to pateica skaļi? Šo jautājumu neuzdrīkstas uzdot pat mana ģimene. Kā viņa uzdrošinās? Mani pārņem spēja vēlme izraut viņu no dīvāna, pārliekt pār ceļgalu, nopērt un izdrāzt, kamēr viņa guļ uz mana galda un viņas rokas ir sasietas uz muguras. Tad viņa saņemtu atbildi uz savu muļķīgo jautājumu. Es dziļi ievelku elpu, pūloties nomierināties, un apmierināts pamanu, ka viņa pati šķiet nokaunējusies.

– Nē, Anastasija, neesmu gan. – Es saraucu uzacis, bet saglabāju bezkaislīgu sejas izteiksmi. Anastasija. Skaists vārds.

Man patīk to izgaršot.

– Atvainojiet. Tas bija, hmm, rakstīts šeit. – Viņa atkal atglauž matus aiz auss. Tā acīmredzot ir nemiera pazīme.

Es painteresējos, vai jautājumi tiešām nav viņas pašas izdomāti, un meitene nobāl. Sasodīts, viņa ir tiešām pievilcīga, tikai neuzkrītošā veidā.

– Nē. Keita… Kevanas jaunkundze… tos sagatavoja viņa.

– Vai jūs abas strādājat studentu avīzē? – Nē. Viņa ir mana dzīvokļa biedrene.

Tagad saprotu, kāpēc viņa izturas tik juceklīgi. Es paberzēju zodu, prātojot, vai vajadzētu viņu pamocīt.

– Vai jūs pati pieteicāties atnākt uz šo tikšanos? – es jautāju un saņemu pretī padevīgu sejas izteiksmi; viņa baidās no manas reakcijas. Man patīk iespaids, ko uz viņu atstāju.

– Mani uz to piespieda. Keita nejūtas labi, – viņa klusi atbild.

– Tas ļoti daudz izskaidro.

Pie durvīm pieklauvē, un parādās Andrea.

– Greja kungs, atvainojiet, ka jūs traucēju, bet pēc divām minūtēm sāksies jūsu nākamā tikšanās.

– Mēs vēl neesam beiguši, Andrea. Atcel manu nākamo tikšanos, lūdzu.

Andrea apjukusi paver muti. Es bargi uzlūkoju viņu, klusībā pavēlot doties prom. Esmu aizņemts ar mazo Stīlas jaunkundzi.

– Labi, Greja kungs, – viņa nosaka, ātri atguvusies, un aiziet.

Es atkal pievēršos interesantajai, kaitinošajai meitenei uz dīvāna.

– Par ko mēs runājām, Stīlas jaunkundze?

– Es nevēlos jūs lieki aizkavēt.

Nu nē, mazā. Tagad ir mana kārta. Gribu zināt, vai aiz šīs skaistās sejas meklējami kādi noslēpumi.

– Man gribētos kaut ko uzzināt par jums. Domāju, ka tas būtu taisnīgi. – Es atliecos atpakaļ un pielieku pirkstus pie lūpām. Viņa paskatās uz manu muti un norij siekalas. Tāpat kā visas pārējās. Patīkami apzināties, ka viņa sajūt manu pievilcību.

– Nav nekā daudz, ko zināt, – viņa saka, atkal piesarkstot.

Es viņu biedēju. – Kādi ir jūsu plāni pēc universitātes pabeigšanas?

– Vēl neesmu neko izlēmusi, Greja kungs. Pagaidām tikai vēlos nokārtot visus pārbaudījumus.

– Mums ir lieliska praktikantu programma.

Kāpēc es to pateicu? Tas ir pret noteikumiem, Grej. Nekad nedrāzt padotās… Bet es šo meiteni nedrāžu.

Viņa šķiet pārsteigta un atkal iekožas lūpā. Kāpēc tas tā uzbudina?

– Paldies, es to paturēšu prātā, – viņa atbild. – Kaut gan nedomāju, ka es te iederētos.

– Kāpēc? – es jautāju. Kas kaiš manai kompānijai?

– Tas ir acīmredzams, vai ne?

– Man ne. – Meitenes atbilde mani mulsina. Viņa atkal ir apjukusi un sniedzas pēc diktofona.

Velns, viņa tūlīt aizies! Es cenšos atcerēties, kas man paredzēts pēcpusdienā; nekas tāds, ko nevar atlikt. – Vai vēlaties, lai jums parādu biroju?

– Jūs noteikti esat ļoti aizņemts, Greja kungs, un man jābrauc mājās. Ceļš ir garš.

– Jūs brauksiet uz Vankūveru ar mašīnu? – Es palūkojos pa logu. Jābrauc tiešām būs ilgi, un ārā līst. Tādos apstākļos nevajadzētu sēsties pie stūres, bet es nevaru viņai to aizliegt. Šī doma mani aizkaitina. – Uzmanieties! – Mana balss izskan bargāk, nekā domāju. Viņa neveikli satver diktofonu. Meitene vēlas pamest manu kabinetu, un es pārsteigts saprotu, ka negribu laist viņu prom.

– Vai noskaidrojāt visu, kas jums nepieciešams? – es jautāju. Tas ir vāji slēpts mēģinājums viņu aizkavēt.

– Pateicos par interviju, Greja kungs.

– Pateicos jums, – es atbildu un runāju patiesi, jo jau sen neesmu tā aizrāvies ar kādu cilvēku. To apjaušot, man kļūst nelāgi. Viņa pieceļas, un es sniedzu roku, alkstot viņai pieskarties.

– Uz redzēšanos, Stīlas jaunkundze, – es klusi nosaku, un viņa satver manu plaukstu. Jā, es vēlos nopērt un iegūt šo meiteni savā rotaļu istabā. Viņa būs sasieta un kvēlos iekārē. Būšu viņai vajadzīgs, viņa man uzticēsies… Es noriju siekalas.

Nemaz neceri, Grej.

– Greja kungs. – Viņa pamāj un strauji, pārāk strauji, atrauj roku.

Nevaru pieļaut, lai viņa aiziet. Ir acīmredzams, ka viņa izmisīgi vēlas tikt prom. Tas mani kaitina, tomēr brīdī, kad atveru kabineta durvis, rodas iedvesma.

– Tikai vēlos pārliecināties, ka jūs spēsiet iziet ārā, – es pajokoju.

Meitene sakniebj lūpas. – Ļoti laipni, Greja kungs, – viņa atcērt.

Stīlas jaunkundze prot kost pretī! Es smaidu, kamēr viņa iziet no kabineta, un sekoju viņai. Andrea un Olīvija pārsteigtas lūkojas uz mani. Jā, jā, es tikai pavadu meiteni līdz liftam.

– Vai jums bija mētelis?

– Tikai žakete.

Es uzmetu izteiksmīgu skatienu Olīvijai, un viņa nekavējoties pielec kājās, steidzoties pēc tumši zilas žaketes. Kad viņa sniedz to man, viņas lūpās rotājas tikpat pieglaimīgs smaids kā vienmēr. Olīvija mani neizturami kaitina, nemitīgi sajūsminoties par manu ārieni.

Hmm, žakete ir apdilusi un lēta. Anastasijai Stīlas jaunkundzei vajadzētu ģērbties labāk. Es turu žaketi, lai palīdzētu viņai apģērbties. Kad uzvelku to pār viņas trauslajiem pleciem, es pieskaros ādai uz skausta. To sajūtot, viņa sastingst un nobāl.

Jā! Viņa izjūt manu pievilcību. Šī apziņa sagādā milzu baudu. Es lieliem soļiem pieeju pie lifta un nospiežu pogu, kamēr viņa stāv man blakus, nervozi mīņādamās.

Es varētu panākt, lai viņa sastingst.

Durvis atveras, viņa iesteidzas iekšā un pievēršas man. Meitene ir pat vairāk nekā pievilcīga. Es teiktu, ka viņa ir skaista.

– Anastasija, – es atvadoties nosaku.

– Kristjen, – viņa klusi atbild. Un durvis aizveras, bet mans vārds vēl virmo gaisā starp mums. Tas izklausās dīvains un svešāds, bet sasodīti seksīgs.

Man jāuzzina par šo meiteni kaut kas vairāk.

– Andrea! – es asi uzsaucu, atgriezies kabinetā. – Savieno mani ar Velču.

Kamēr sēžu pie galda un gaidu zvanu, es vēroju gleznas pie kabineta sienas un atceros Stīlas jaunkundzes vārdus. “Parastais tajās kļūst par kaut ko izcilu.” To varētu attiecināt arī uz viņu.

Telefons iezvanās. – Velča kungs jau gaida.

– Savieno mūs.

– Labi, Greja kungs.

– Velč, man vajadzīga informācija par kādu dzīves gājumu.