Читать книгу Grejs - E. L. Džeimsa - Страница 8

Kad pagājušas gandrīz divas stundas, es dodos gulēt. Ir četrdesmit piecas minūtes pēc vieniem. Ana ir cieši aizmigusi un nav izkustējusies no vietas, kur viņu atstāju. Es izģērbjos, uzvelku pidžamas bikses un kreklu un apguļos viņai blakus. Viņa ir ieslīgusi tik dziļā miegā, ka, visticamāk, negrozīsies un man nepieskarsies. Es brīdi vilcinos, kamēr prātā sabriest tumsa, bet tā neizlaužas virspusē, un es zinu, kāpēc: jo es vēroju, cik vienmērīgi cilājas Anas krūtis, un elpoju līdz ar viņu. Iekšā. Ārā. Iekšā. Ārā. Iekšā. Ārā. Es viņu vēroju vairākas sekundes, minūtes, stundas… nav ne jausmas. Un, kamēr viņa guļ, es nopētu katru viņas skaistās sejas sprīdi. Tumšās skropstas tik tikko jaušami trīs, lūpas ir nedaudz pavērtas, un redzami līdzenie, baltie zobi. Viņa kaut ko nesaprotamu nomurmina, aplaiza lūpas. Tas uzbudina; ļoti uzbudina. Beidzot es iegrimstu dziļā bezsapņu miegā.

ES ATVERU ACIS. Valda klusums, un es brīdi nesaprotu, kur atrodos. Pareizi – “Hītmenā”. Pulkstenis pie gultas rāda, ka ir četrdesmit trīs minūtes pēc septiņiem.

Kad es pēdējoreiz tik ilgi gulēju?

Ana.

Es nesteidzīgi pagriežu galvu, un viņa vēl joprojām guļ, pavērsusi seju pret mani. Tā ir skaista un atmaigusi miegā. Nekad neesmu gulējis ar sievieti. Esmu drāzis daudzas, bet pamosties blakus jaunai, valdzinošai sievietei… tas ir kaut kas jauns un uzbudinošs. Mans loceklis ar to ir vienisprātis.

Tas nav pieļaujams.

Es negribīgi izkāpju no gultas un pārģērbjos skriešanas drēbēs. Vajag sadedzināt šo… lieko enerģiju. Velkot bikses, es mēģinu atcerēties, kad pēdējoreiz tik labi gulēju.

Dzīvojamā istabā es ieslēdzu datoru, pārbaudu e-pastu un atbildu uz divām Rozas vēstulēm un vienu Andreas ziņu. Es tam veltu vairāk laika nekā parasti, jo domās atgriežos pie Anas, kas guļ blakus istabā. Kā viņa jutīsies, kad pamodīsies?

Slikti.

Minibārā ir apelsīnu sulas pudele. Es izleju tās saturu glāzē. Kad ieeju istabā, viņa vēl guļ. Tumšie mati ir izrisuši pār spilvenu, bet sega noslīdējusi līdz viduklim. Krekls ir parauts uz augšu, atklājot vēderu un nabu. Es atkal jūtu miesu atsaucamies.

Beidz blenzt uz meiteni, Grej.

Jātiek prom, pirms izdaru kaut ko tādu, ko nožēlošu. Nolicis glāzi uz naktsgaldiņa, es ieeju vannasistabā, sameklēju divas pretsāpju tabletes ceļojumu aptieciņā un nolieku tās blakus apelsīnu sulai.

Uzmetis vēl vienu ilgu skatienu Anastasijai Stīlai, pirmajai sievietei, ar ko esmu gulējis, es dodos skriet.

KAD ATGRIEŽOS NO SKRĒJIENA, dzīvojamā istabā ir nolikts iepirkumu maiss no nezināma veikala. Es ielūkojos iekšā un ieraugu drēbes Anai. Izskatās, ka Teilors labi pastrādājis… un visu paveicis pirms deviņiem.

Apbrīnojams cilvēks.

Viņas somiņa ir uz dīvāna, kur to naktī nometu, un guļamistabas durvis ir ciet, tātad viņa nav aizgājusi un vēl guļ.

Es jūtos atvieglots. Nopētījis ēdienkarti, es nolemju pasūtīt ēdienu. Ana pēc pamošanās būs izsalkusi, bet man nav ne jausmas, ko viņa ēdīs, tāpēc es ļaujos piepešai iegribai un pasūtu brokastu ēdienkartes izlasi. Man pavēsta, ka viss būs gatavs pēc pusstundas.

Laiks modināt valdzinošo Stīlas jaunkundzi; viņa jau ir pietiekami gulējusi.

Paķēris dvieli un iepirkumu maisu, es pieklauvēju pie durvīm un eju iekšā. Iepriecināts atklāju, ka viņa sēž gultā.

Nozudušas gan tabletes, gan sula.

Laba meitene.

Ieraugot mani, viņa nobāl.

Izturies mierīgi, Grej. Tu negribi, lai tevi apsūdz nolaupīšanā.

Viņa aizver acis, droši vien nokaunējusies.

– Labrīt, Anastasija. Kā tu jūties?

– Labāk, nekā esmu pelnījusi, – viņa klusi nosaka. Es nolieku maisu uz krēsla. Viņa pagriež galvu un ielūkojas man sejā; viņas acis ir neticami lielas un zilas, un, kaut gan mati ir sajaukti, viņa izskatās brīnišķīgi.

– Kā es nokļuvu šeit? – viņa jautā, it kā baidītos dzirdēt atbildi.

Nomierini viņu, Grej.

Es apsēžos uz gultas malas un uzskaitu faktus. – Kad tu zaudēji samaņu, es negribēju apdraudēt savas mašīnas salona ādas pārklājumu, vedot tevi līdz pat dzīvoklim. Tāpēc izvēlējos īsāko ceļu.

– Vai tu noguldīji mani šeit?

– Jā.

– Vai man atkal kļuva slikti?

– Nē. – Paldies Dievam!

– Vai tu mani izģērbi?

– Jā. – Kurš vēl varētu tevi izģērbt?

Viņa pietvīkst, un nevainojamie zobi iecērtas apakšlūpā. Es apslāpēju vaidu.

– Mēs taču neko…? – viņa čukst, pētīdama pirkstus.

Jēzus, par kādu lopu viņa mani uzskata?

– Anastasija, tu biji zudusi šai pasaulei. Es neaizraujos ar nekrofiliju, – es sausi paskaidroju. – Man patīk atsaucīgas, pie pilnas apziņas esošas sievietes. – Viņa ir manāmi atvieglota, un es prātoju, vai tas ar viņu noticis jau iepriekš. Vai viņa zaudējusi samaņu, pamodusies svešinieka gultā un atklājusi, ka ir izmantota pret pašas gribu? Varbūt tas ir fotogrāfa iecienītais paņēmiens. Man kļūst nelabi. Tomēr es atceros viņas atzīšanos iepriekšējā vakarā, ka viņa nekad nav bijusi piedzērusies. Paldies Dievam, tas viņai nav kļuvis par ieradumu.

– Es ļoti, ļoti atvainojos, – Ana nokaunējusies saka.

Varbūt vajadzētu izturēties pret viņu saudzīgāk.

– Vakars bija ārkārtīgi izklaidējošs. Es to atcerēšos vēl ilgi. – Ceru, ka tas izklausās samiernieciski, bet viņa sarauc pieri.

– Ne jau es pieprasīju, lai tu mani sameklē ar savām Džeimsa Bonda rotaļlietām, ko tu gatavo tam, kurš sola visvairāk.

Oho! Tagad viņa ir saniknota. Kāpēc?

– Pirmkārt, telefona izsekošanas tehnoloģija ir pieejama internetā.

Nu, vismaz tā dziļākajos nostūros.

– Otrkārt, mana kompānija neiegulda līdzekļus spiegošanas ierīču izveidē un nenodarbojas ar to ražošanu.

Es pamazām zaudēju pacietību, tomēr esmu iekarsis.

– Treškārt, ja es neierastos tev pakaļ, šobrīd tu droši vien pamostos fotogrāfa gultā, un es atceros, ka tevi viņa pielūgsme neiepriecināja.

Ana samirkšķina acis un piepeši iespurdzas.

Viņa atkal par mani smejas.

– No kādas viduslaiku hronikas tu esi izbēdzis? Izklausies pēc cēla bruņinieka.

Viņa ir apburoša. Šī meitene atkal norāda, ka esmu pārāk pompozs, un šāda negodbijība ir spirdzinoša. Tomēr man nav nekādu ilūziju par sevi cēlā bruņinieka lomā. Viņa ļoti kļūdās. Un, kaut gan tas man nenāks par labu, es jūtos spiests viņu brīdināt, ka man nepiemīt nekas cēls un piedienīgs. – Nedomāju gan, Anastasija. Varbūt pēc melnā bruņinieka. – Ja viņa zinātu… Un kāpēc mēs runājam par mani? Es mainu tematu. – Vai vakar tu paēdi?

Viņa papurina galvu.

Uzminēju!

– Tev jāpaēd. Tieši tāpēc tev bija tik slikti. Dieva dēļ, tas taču ir galvenais dzeršanas likums.

– Vai tu arī turpmāk mani rāsi?

– Vai es to šobrīd daru?

– Tā izskatās.

– Tev paveicies, ka es tevi tikai rāju.

– Ko tas nozīmē?

– Ja tu piederētu man, pēc šādiem izgājieniem tu vēl nedēļu nevarētu apsēsties. Tu nepaēdi, piedzēries un pakļāvi sevi briesmām. – Jūtos pārsteigts par bailēm, kas mani pārņēmušas; Ana uzvedusies bezatbildīgi, pārgalvīgi. – Negribu pat domāt par to, kas ar tevi varēja notikt.

Viņa sarauc pieri. – Viss būtu labi. Es biju kopā ar Keitu.

It kā viņa būtu kaut kā palīdzējusi!

– Un fotogrāfs? – es atcērtu.

– Hosē nedaudz aizrāvās, – viņa nosaka, atvairot manas bažas kā nenozīmīgas, un pārmet sajauktos matus pār plecu.

– Nākamajā reizē, kad tas notiks, kādam vajadzētu iemācīt viņam labas uzvedības pamatus.

– Tev patīk sodīt cilvēkus, vai ne? – viņa skarbi jautā.

– Ak, Anastasija, tev nav ne jausmas, kā man tas patīk.

Es gara acīm redzu viņu pieķēdētu pie mana sola, un dibenā viņai iesprausta nomizota ingvera sakne, lai viņa nevarētu sasprindzināt gūžas muskuļus. Pēc tam es izmantoju siksnu vai ādas sloksnes. Jā… Tad viņa zinātu, ka nedrīkst būt tik bezatbildīga. Šī doma man ļoti patīk.

Viņa lūkojas uz mani, plati iepletusi acis, un es jūtos neērti. Vai viņa lasa manas domas? Vai arī tikai apbrīno glītu seju?

– Man jāieiet dušā. Bet varbūt tu vēlies mazgāties pirmā? – es jautāju, bet viņa turpina uz mani raudzīties, pavērusi muti. Viņa tik un tā izskatās pievilcīga. Grūti viņai pretoties, un es atļauju sev ar īkšķi noglāstīt viņas vaigu. Kad pieskaros pilnīgajai apakšlūpai, viņa vāri iestenas.

– Elpo, Anastasija, – es nočukstu, pirms atliecu muguru un pavēstu, ka brokastis būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm.

Viņa klusē; asā mēlīte beidzot ir sastingusi.

Iegājis vannasistabā, es dziļi ievelku elpu, izģērbjos un nostājos zem dušas. Mani pārņem vēlme apmierināt sevi pašam, bet pamostas senās bailes no pieķeršanas un ņirgāšanās, un es atturos.

Elina dusmotos.

Seni paradumi…

Ūdens šaltis līst pār manu galvu, un es domāju par pēdējo sarunu ar sarežģīto Stīlas jaunkundzi. Viņa vēl joprojām ir šeit, manā gultā, un acīmredzot es neesmu viņai pretīgs. Pamanīju, kā viņai aizrāvās elpa un kā viņa sekoja man ar skatienu.

Jā. Man ir cerība.

Vai viņa būtu laba Pakļautā?

Ir acīmredzams, ka viņa par šo pasauli neko nezina. Viņa nespētu pat izrunāt vārdus “drāzties” vai “sekss”, vai ko citu, ko studenti mūsdienās lieto kā apzīmējumu drāzienam. Ana ir naiva būtne. Droši vien piedzīvojusi tikai dažus neveiklus brīžus ar tādiem zēniem kā tas fotogrāfs.

Doma, ka viņa ar kādu bijusi kopā, mani aizkaitina.

Es varētu gluži vienkārši pajautāt, vai viņa ir ieinteresēta. Nē. Vajag parādīt, ko viņa uzņemtos, ja piekristu attiecībām ar mani.

Vispirms mēģināsim pārciest brokastis.

Noskalojis ziepju putas, es vēl brīdi stāvu zem karstās strūklas un gatavojos otram raundam cīņā ar Anastasiju Stīlu. Izslēdzu dušu un paķeru dvieli. Ielūkojies aizsvīdušajā spogulī, es nospriežu, ka šodien neskūšos. Tūlīt atnesīs brokastis, un es esmu izsalcis, tāpēc ātri iztīru zobus.

Kad atveru vannasistabas durvis, viņa ir izkāpusi no gultas un meklē džinsus. Ana izskatās pēc iztrūcinātas stirnas ar garām kājām un lielām acīm.

– Ja tu meklē savus džinsus, tas neizdosies. Es tos aizsūtīju uz veļas mazgātavu. – Viņai ir tiešām lieliskas kājas. Nevajadzētu tās slēpt zem biksēm. Ana samiedz acis, un šķiet, ka viņa grasās iebilst, tāpēc es paskaidroju iemeslu. – Audums bija notraipīts ar vēmekļiem.

– Ak tā, – viņa nosaka.

Jā. “Ak tā.” Ko vēl piebildīsiet, Stīlas jaunkundze?

– Teilors atnesa citas bikses un kurpes. Tās ir maisā uz krēsla. – Es pamāju, norādot uz iepirkumu maisu.

Ana izbrīnīta sarauc uzacis.

– Labi, es ieskriešu dušā, – viņa nomurmina un, it kā tikai nupat kaut ko atcerējusies, piebilst: – Paldies.

Paķērusi maisu, viņa apiet man apkārt, iesteidzas vannasistabā un aizslēdz durvis.

Hmm, viņa ļoti steidzās. Prom no manis. Varbūt es loloju nepiepildāmas cerības.

Es vīlies ātri noslaukos un apģērbjos. Iegājis dzīvojamā istabā, es izlasu e-pasta vēstules, bet nav nekā steidzama. Pie durvīm pieklauvē – atnākušas divas jaunas sievietes. Apkalpošana numurā.

– Kur nolikt brokastis, kungs?

– Uz ēdamgalda.

Atgriežoties guļamistabā, es uztveru abu sieviešu slepus mestos skatienus, bet izliekos to nemanām un apslāpēju vainas apziņu par to, cik daudz ēdiena pasūtīju. Mēs nemūžam to visu neapēdīsim.

– Brokastis ir klāt, – es uzsaucu un pieklauvēju pie vannasistabas durvīm.

– L… labi. – Anastasijas balss ir nedaudz apslāpēta.

Brokastis jau ir saliktas uz galda dzīvojamā istabā. Viena no sievietēm, kurai ir ļoti tumšas acis, pasniedz man kvīti, un es izņemu no maka divas divdesmit dolāru zīmes.

– Pateicos, dāmas.

– Piezvaniet uz apkalpošanu numurā, kad vajadzēs aiznest šķīvjus, kungs, – tumšace saka, bet viņas koķetais skatiens ir daudzsološs.

Es salti uzsmaidu, brīdinot netuvoties.

Apsēdies pie galda ar avīzi rokā, es ieleju tasē kafiju un ķeros pie omletes. Telefons ievibrējas; saņemta ziņa no Eljota.

Keita grib zināt, vai Ana ir dzīva.

Es iesmejos, priecājoties, ka Anas tā dēvētā draudzene tomēr par viņu domā. Ir acīmredzams, ka Eljots nav ļāvis savam daiktam atpūsties, kaut gan vakar solīja pretējo. Es atbildu.

Dzīva un sparīga ;)

Pēc brīža parādās Ana. Viņas mati ir mitri, un skaistā, zilā blūze ir pieskaņota acu krāsai. Teilors ir paveicis labu darbu – meitene izskatās ļoti pievilcīga. Nopētījusi istabu, viņa pamana somiņu.

– Velns, Keita! – viņa izdveš.

– Viņa zina, ka esi šeit, turklāt dzīva. Es nosūtīju ziņu Eljotam.

Ana man nedroši uzsmaida un tuvojas galdam.

– Apsēdies, – es pavēlu un norādu uz vietu, kas viņai sagatavota. Ana sarauc pieri, redzot, cik daudz ēdiena ir uz galda, un mana vainas apziņa pieņemas spēkā.

– Nezināju, kas tev garšo, tāpēc pasūtīju šo to no visas brokastu ēdienkartes, – es kā atvainodamies saku.

– Ļoti izšķērdīga rīcība, – Ana atbild.

– Jā, taisnība. – Jūtos vēl vainīgāks, bet piedodu sev, kad viņa izvēlas pankūkas, olu kulteni un šķiņķi ar kļavu sīrupu. Ir patīkami vērot, kā viņa ēd.

– Vai tēju? – es jautāju.

– Jā, lūdzu, – viņa attrauc, nepārtraucot košļāt. Meitene ir acīmredzami izbadējusies. Es pasniedzu viņai nelielo tējkannu, un viņa pasmaida, redzot Twinings English Breakfast maisiņu.

Redzot šo sejas izteiksmi, man aizraujas elpa. Un kļūst baisi.

Dzimst cerība.

– Tavi mati ir ļoti mitri, – es secinu.

– Nevarēju atrast fēnu, – viņa nokaunējusies atbild.

Viņa saslims.

– Pateicos par drēbēm, – viņa piebilst.

– Nav par ko, Anastasija. Šī krāsa tev piestāv.

Viņa pēta savus pirkstus.

– Tev vajadzētu iemācīties pieņemt komplimentus.

Varbūt viņai tos reti gadās uzklausīt… bet kāpēc gan? Anai piemīt neuzkrītošs skaistums.

– Man vajadzētu tev atdot naudu par drēbēm.

Kā, lūdzu?

Es izbrīnīts skatos uz Anu, un viņa steigšus turpina: – Tu man jau atsūtīji grāmatas, kuras es, protams, nevaru pieņemt. Bet šīs drēbes… Lūdzu, ļauj man par tām samaksāt.

Ak, mīlulīt…

– Anastasija, es varu atļauties nopirkt tev drēbes.

– Tas nav svarīgi. Kāpēc tev vajadzētu to darīt?

– Tāpēc, ka es to spēju. – Esmu ļoti bagāts, Ana.

– Tas vien nenozīmē, ka vajadzētu to darīt, – viņa klusi atbild, bet man piepeši rodas sajūta, ka viņa ielūkojusies man dvēselē un saskatījusi apslēptās vēlmes. – Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen?

Jo gribēju tevi atkal satikt, un tagad esi šeit…

– Kad tevi gandrīz notrieca tas velosipēdists un es tevi turēju savās skavās, un tu lūkojies uz mani, ar acīm lūgdamās, lai tevi noskūpstu… – Es apklustu, atceroties brīdi, kad mūsu augumi saskārās. Jēzus… Es steigšus atvairu šīs atmiņas. – Man šķita, ka esmu tev parādā atvainošanos un brīdinājumu. Anastasija, es neesmu vīrietis, kurš dāvina puķes un runā par mīlestību. Romantika mani neaizrauj. Man ir ļoti specifiskas intereses. Tev vajadzētu turēties no manis tālāk. Tomēr tevī ir kaut kas neparasts, un es nespēju tev netuvoties. Domāju, ka to jau esi pamanījusi.

– Necenties vairs, – viņa nočukst.

Ko tas nozīmē?

– Tu nesaproti, ko runā. – Labi, paskaidro man.

Mans loceklis nekavējoties atsaucas šiem vārdiem.

Pie velna!

– Tātad tu nedzīvo celibātā? – viņa jautā.

– Nē, Anastasija, celibāts mani neaizrauj. – Un, ja tu ļautu sevi sasiet, es to pierādītu tūlīt pat.

Viņa iepleš acis un viegli pietvīkst.

Ak, Ana…

Nāksies viņai parādīt. Tikai tā uzzināšu atbildi. – Ko tu plāno darīt nākamajās dienās? – es jautāju.

– Dienas vidū man sākas maiņa darbā. Cik pulkstenis? – viņa izbijusies iesaucas.

– Nedaudz pāri desmitiem; laika ir pietiekami. Un rīt?

– Mēs ar Keitu sāksim kravāt mantas. Nākamajā nedēļas nogalē mēs pārcelsimies uz Sietlu, un visu šo nedēļu es strādāju Kleitona veikalā.

– Vai jau esat sameklējušas dzīvesvietu Sietlā?

– Jā.

– Kur?

– Neatceros adresi. Kaut kur Paikmārketas rajonā.

– Netālu no manis. – Lieliski! – Ar ko tu nodarbosies Sietlā?

– Es pieteicos uz vairākām mācekļa vietām. Šobrīd gaidu atbildes.

– Vai atsūtīji vēstuli arī uz manu kompāniju, kā es ierosināju?

– Hmm… nē.

– Un kas gan vainas manai kompānijai?

– Tavai kompānijai vai tavai kompānijai? – Viņa sarauc uzaci.

– Vai jūs smīnat, Stīlas jaunkundze? – Man neizdodas slēpt uzjautrinājumu.

Būtu tik patīkami viņu apmācīt… šo sarežģīto, tracinošo sievieti.

Viņa piekaļ skatienu šķīvim, kodīdama apakšlūpu.

– Man gribētos iekosties tev lūpā, – es nočukstu, jo tā ir patiesība.

Anastasija strauji paceļ skatienu un sagrozās uz krēsla. Viņa atmet galvu, un viņas acīs pavīd pārliecība. – Kāpēc gan ne? – viņa klusi jautā.

Nekārdini mani, mazā. Nedrīkstu. Vēl ne.

– Tāpēc, ka es tev nepieskaršos, Anastasija… līdz nebūšu saņēmis tavu rakstveida piekrišanu.

– Ko tas nozīmē? – viņa jautā.

– Tieši to, ko es saku. Man tev kaut kas jāparāda, Anastasija. – Lai tu zinātu, kur grasies iepīties. – Cikos tu šovakar beigsi strādāt?

– Astoņos.

– Šovakar vai nākamajā sestdienā mēs varētu doties uz Sietlu, pavakariņot pie manis, un es tev visu paskaidrotu. Izvēle ir tavā ziņā.

– Kāpēc tu nevari to pastāstīt jau tagad?

– Tāpēc, ka man ir patīkama tava sabiedrība un mūsu brokastis. Pēc mūsu sarunas tu droši vien vairs negribēsi ar mani tikties.

Ana rauc pieri, apdomājot dzirdēto. – Šovakar, – viņa paziņo.

Oho, tas bija ātri!

– Līdzīgi Ievai tu steidzies noplūkt augli no zināšanu koka, – es viņu ķircinu.

– Vai jūs smīnat, Greja kungs? – Ana jautā.

Es uzlūkoju viņu, samiedzis acis.

Labi, mazā, tu pati to gribēji.

Es paņemu telefonu un piezvanu Teiloram. Viņš atsaucas gandrīz uzreiz.

– Greja kungs?

– Teilor? Man vajadzīgs Čārlijs Tango.

Ana mani vēro, kamēr es lieku atvest helikopteru uz Portlendu. Es parādīšu, kas man ir padomā… un pārējais būs viņas rokās. Varbūt, to uzzinājusi, viņa gribēs doties mājās. Pilotam jābūt gatavībā, lai viņš varētu aizvest Anu prom, ja viņa vairs nevēlēsies mani redzēt. Ceru, ka tas nenotiks.

Un es apjaušu, ka ar nepacietību gaidu mirkli, kad varēšu aizvest viņu uz Sietlu ar Čārliju Tango.

Tas būt kaut kas jauns.

– No pusvienpadsmitiem būs vajadzīgs rezerves pilots, – es apliecinu un beidzu sarunu.

– Vai cilvēki vienmēr dara visu, ko pavēli? – Ana jautā, un viņas balsī ieskanas nosodījums. Vai viņa mani norāj? Šis izaicinājums mani aizkaitina.

– Jā, ja vien vēlas turpināt darbu. – Nevajag apšaubīt manu attieksmi pret darbiniekiem.

– Un kas notiek, ja viņi pie tevis nestrādā?

– Es protu pārliecināt, Anastasija. Pabeidz ēst brokastis. Pēc tam es tevi aizvedīšu mājās. Astoņos, kad būsi beigusi darbu, es atbraukšu tev pakaļ uz veikalu. Mēs lidosim uz Sietlu.

– Lidosim?

– Jā. Man ir helikopters.

Viņa paver muti, ar lūpām izveidojot “o”. Tas ir ļoti patīkams mirklis.

– Mēs dosimies uz Sietlu helikopterā? – viņa čukst.

– Jā.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka es to varu. – Es atplaukstu smaidā. Reizēm ir sasodīti labi būt man. – Ēd!

Viņa izskatās satriekta.

– Ēd! – es ierunājos skarbāk. – Anastasija, man nepatīk ēdiena izniekošana… tāpēc ēd.

– Es nevarēšu to visu apēst. – Viņa nopēta ēdienu uz galda, un es atkal jūtos vainīgs. Jā, šeit ir pārāk daudz pārtikas.

– Ēd to, kas ir uz tava šķīvja. Ja tu vakar būtu kārtīgi paēdusi, šodien tu nebūtu šeit un es nebūtu spiests tik agri atklāt kārtis.

Velns parāvis! Varbūt šī ir drausmīga kļūda.

Ana uzmet man iesāņus skatienu un dzenā ēdienu ar dakšiņu pa šķīvi. Viņa tik tikko jaušami sarauc lūpas.

– Kas tevi tā uzjautrina?

Viņa papurina galvu un iemet mutē pēdējo pankūkas kumosu, un es cenšos nesmieties. Kā vienmēr, viņai izdodas mani pārsteigt. Ana ir neveikla, rīkojas negaidīti, turklāt prot mani atbruņot. Viņa panāk to, ka es gribu smieties, turklāt pats par sevi.

– Laba meitene, – es nosaku. – Tiklīdz būsi izžāvējusi matus, es tevi aizvedīšu mājās. Negribu, lai tu saslimtu.

Tev vajadzēs daudz spēka šim vakaram, kad es tev visu parādīšu.

Ana strauji pieceļas no galda, un es iekožu mēlē, lai nepateiktu, ka viņa nav saņēmusi atļauju.

Viņa nav tava Pakļautā… vismaz pagaidām, Grej.

Ejot uz guļamistabu, viņa apstājas pie dīvāna.

– Kur tu šonakt gulēji? – viņa jautā.

– Savā gultā. – Ar tevi.

– Ak tā.

– Jā, arī man tā bija jauna pieredze.

– Nenodarboties ar… seksu.

Viņa pateica šo vārdu… un atkal piesarka.

– Nē.

Kā lai es to pasaku, neizklausoties pēc dīvaiņa?

Vienkārši runā, Grej.

– Gulēt kopā ar kādu. – Es nevērīgi pievēršu skatienu sporta sadaļai avīzē un ar acs kaktiņu vēroju, kā viņa nozūd guļamistabā.

Nē, tas nepavisam neizklausījās dīvaini.

Man ir sarunāts vēl viens randiņš ar Stīlas jaunkundzi. Nē, tas nav randiņš. Viņai jāzina, kas esmu. Skaļi nopūties, es iztukšoju apelsīnu sulas glāzi. Šī diena būs ārkārtīgi interesanta. Es apmierināts dzirdu, kā iedūcas fēns, un jūtos pārsteigts, ka viņa man paklausījusi.

Kamēr gaidu Anu, es piezvanu viesnīcas sulainim, lieku atvest mašīnu no pazemes stāvvietas un atkal pārbaudu viņas adresi Google Maps. Pēc tam rakstu īsziņu Andreai, lūdzot atsūtīt uz e-pastu konfidencialitātes līgumu. Ja Ana vēlas informāciju, viņai nāksies turēt mēli aiz zobiem. Ievibrējas telefons – zvana Roza.

Kamēr runāju, Ana iznāk no guļamistabas un paņem somiņu. Roza stāsta par Dārfūru, bet mana uzmanība ir veltīta Stīlas jaunkundzei. Viņa parakņājas somiņā un iepriecināta atrod matu gumiju.

Anai ir skaisti mati. Spoži. Gari. Biezi. Es dīki prātoju, kā būtu tos sapīt bizē. Viņa sasien matus un uzvelk mugurā jaku, pirms apsēžas uz dīvāna un gaida mani.

– Labi, ķeries klāt. Ziņo man par turpmāko. – Es beidzu sarunu ar Rozu. Viņa ir paveikusi brīnumus, un izskatās, ka izdosies nosūtīt pārtikas kravu uz Dārfūru.

– Vai esi gatava? – es jautāju Anai. Viņa pamāj. Es paņemu žaketi un mašīnas atslēgas, un mēs ejam. Kad tuvojamies liftam, viņa mani uzlūko, biezajām skropstām trīsot, un sarauc lūpas kautrā smaidā. Arī es atbildot tik tikko jaušami pasmaidu.

Ko šī sieviete ar mani dara?

Atveras lifta durvis, un es ļauju viņai ieiet pirmajai. Nospiežu pirmā stāva pogu, un durvis aizveras. Es šaurajā telpā izjūtu viņas visaptverošo klātbūtni. Nāsīs ieplūst viņas tīkamā smarža… Viņa sāk elpot nedaudz straujāk un uzmet man nedaudz nerātnu skatienu.

Sasodīts!

Ana iekožas apakšlūpā.

Viņa to dara tīšām. Un es uz brīdi iegrimstu viņas jutekliskajā, valdzinošajā skatienā. Viņa nenovēršas.

Mans loceklis saspringst.

Nekavējoties.

Es viņu vēlos.

Šeit.

Tagad.

Liftā.

– Pie velna visus dokumentus. – Pat nezinu, no kurienes rodas šie vārdi, bet es spēji satveru Anu un piespiežu viņu pie sienas. Satvēris viņas plaukstu locītavas, es tās paceļu augstāk, lai viņa nevarētu man pieskarties, un otras rokas pirkstus ieviju viņai matos, kamēr ar lūpām uzmeklēju viņas muti.

Ana ievaidas, un tas ir kā sirēnas sauciens. Beidzot varu viņu izgaršot: piparmētras, tēja un maigs augļu aromāts. Viņa garšo tikpat labi kā izskatās. Atgādina man pārpilnības laikus. Ak Dievs! Es alkstu pēc viņas. Satveru meitenes zodu, lai varētu skūpstīt viņu spēcīgāk, un viņas mēle bikli pieskaras manējai… pētot. Apsverot. Taustot. Atbildot uz skūpstu.

Dievs Tēvs debesīs!

– Tu. Esi. Lieliska, – es nomurminu, turpinot skart viņas lūpas. Esmu neglābjami noreibis, apdullis no viņas smaržas un garšas.

Lifts apstājas, un durvis pamazām veras vaļā.

Savaldies, Grej!

Es atkāpjos no viņas un nostājos tā, lai viņa nevarētu man pieskarties.

Ana strauji elpo.

Es arī.

Kad es pēdējo reizi zaudēju savaldīšanos?

Trīs uzvalkā tērpušies vīrieši viszinīgi uzlūko mūs, ienākot liftā.

Un es uzmanīgi pētu plakātu virs lifta pogām, kas reklamē juteklisku nedēļas nogali “Hītmenā”. Es palūkojos uz Anu un izelpoju.

Viņa atplaukst smaidā.

Un manas lūpas atkal saraucas.

Ko viņa ar mani izdarījusi?

Lifts apstājas otrajā stāvā, un vīrieši aiziet, pametot mani vienu ar Stīlas jaunkundzi.

– Tu iztīrīji zobus, – es uzjautrināts ieminos.

– Izmantoju tavu birstīti, – Ana attrauc, acīm mirdzot.

Protams… un man tas nezināma iemesla dēļ šķiet patīkami. Pārāk patīkami. Es apslāpēju smaidu.

– Anastasija Stīla, ko man ar tevi darīt? – Es satveru viņu aiz rokas, kad lifta durvis atveras pirmajā stāvā, un klusi vaicāju: – Kas gan tāds piemīt liftiem? – Viņa uzmet man viszinīgu skatienu, un mēs šķērsojam marmorā izklāto vestibilu.

Mašīna jau stāv pie viesnīcas; sulainis nepacietīgi soļo uz priekšu un atpakaļ. Es viņam pasniedzu nepieklājīgi lielu dzeramnaudu un atveru Anai pasažieru puses durvis. Viņa klusē, gremdējoties pārdomās.

Tomēr viņa nebēg.

Kaut gan es viņai uzklupu liftā.

Vajadzētu kaut ko pateikt par tur notikušo… bet ko gan?

Piedod?

Kā tev patika?

Ko tu ar mani dari?

Es iedarbinu mašīnu un nospriežu, ka klusēšana ir zelts. Salonā atskan glāsmainās Delība “Ziedu dueta” notis, un es pamazām nomierinos.

– Ko mēs klausāmies? – Ana jautā, kad nogriežos uz Sautvestdžefersona ielas. Es nosaucu skaņdarbu un jautāju, vai viņai tas patīk.

– Mūzika ir brīnišķīga, Kristjen.

Dzirdot savu vārdu no viņas lūpām, es jūtos savādi iepriecināts. Viņa to ir teikusi apmēram sešas reizes, un tas vienmēr izklausās citādi. Šodien tajā skan apbrīna par mūziku. Ļoti labi, ka viņai tā patīk; arī es esmu to iecienījis. Es jūtu, ka atplaukstu smaidā, – viņa acīmredzot piedevusi man nesavaldību liftā.

– Vai iespējams to atkārtot?

– Protams. – Es nospiežu pogu, un mūzika turpinās.

– Tev patīk klasiskā mūzika? – viņa jautā, kad šķērsojam Fremontas tiltu, un mēs risinām nepiespiestu sarunu par manu mūzikas gaumi. Kamēr sarunājamies, man kāds zvana.

– Grejs, – es atbildu.

– Greja kungs, runā Velčs. Es saņēmu jūsu pieprasīto informāciju. – Pareizi, ziņas par fotogrāfu.

– Labi. Atsūti to uz e-pastu. Vai ir kas piebilstams?

– Nē, kungs.

Es nospiežu pogu, un mūzika atgriežas. Mēs abi klausāmies, iegrimuši skaudrajās Kings of Leon skaņās. Bet šis baudījums nav ilgs; to atkal pārtrauc telefona zvans.

Sasodīts!

– Grejs, – es skarbi atsaucos.

– Konfidencialitātes līgums ir nosūtīts uz jūsu e-pasta adresi, Greja kungs.

– Labi. Tas būs viss, Andrea.

– Visu labu, kungs.

Es slepus pametu skatienu uz Anu, baidoties, ka viņa kaut ko nojauš, bet viņa pēta Portlendas ainavas. Laikam viņa cenšas izturēties pieklājīgi. Ir grūti vērot ceļu, jo gribas lūkoties uz viņu. Meitene ir neveikla, toties viņai ir brīnišķīgs kakls, ko es labprāt skūpstītu no auss ļipiņas līdz pat plecam.

Hmm. Es sagrozos krēslā. Cerams, viņa parakstīs konfidencialitātes līgumu un pieņems manu piedāvājumu.

Uz šosejas atkal atskan zvans. Šoreiz no Eljota. – Sveiks, Kristjen, vai tev izdevās nokniebties?

Skaisti, vecīt, skaisti.

– Eljot, es esmu pie stūres, ir ieslēgti skaļruņi, un es mašīnā neesmu viens.

– Kas ir kopā ar tevi?

– Anastasija Stīla.

– Čau, Ana!

– Sveiks, Eljot! – viņa aizrautīgi atsaucas.

– Esmu daudz par tevi dzirdējis.

Ak vai. Ko viņš ir dzirdējis?

– Netici ne vārdam, ko saka Keita, – Ana sirsnīgi atbild.

Eljots iesmejas.

– Es vedu Anastasiju uz mājām. Vai paķert tevi? – es iejaucos.

Protams, Eljots gribēs ātri aizlavīties.

– Jā, protams.

– Drīz tiksimies. – Es beidzu sarunu.

– Kāpēc tu mani sauc tikai par Anastasiju? – meitene jautā.

– Tas ir tavs vārds.

– Es dodu priekšroku saīsinājumam.

– Ak tā.

“Ana” ir pārāk vienkāršs un ikdienišķs vārds šai meitenei. Un pārāk familiārs. Šiem trim burtiem piemīt spēja sāpināt…

Un šajā mirklī es saprotu, ka būs grūti samierināties ar viņas atradījumu, kad to saņemšu. Tas jau iepriekš ir noticis, bet nekad neesmu juties tik… aizrauts. Pat nepazīstu šo meiteni, bet vēlos viņu iepazīt visu. Varbūt tāpēc, ka nekad neesmu skrējis kādai sievietei pakaļ.

Grej, saņemies un ievēro noteikumus, citādi viss sabruks.

– Anastasij, – es ierunājos, izliekoties neredzam viņas pārmetošo skatienu. – Tas, kas notika liftā… vairs neatkārtosies, ja vien nebūs iepriekš paredzēts.

Viņa klusē, kamēr novietoju mašīnu pie viņas dzīvokļa.

Negaidot atbildi, es izkāpju, apeju mašīnai apkārt un atveru viņai durvis.

Nostājusies uz ietves, Ana ielūkojas man acīs. – Man patika tas, kas notika liftā, – viņa nosaka.

Tiešām? Šī atzīšanās mani sastindzina. Mazā Stīlas jaunkundze atkal man sagādājusi patīkamu pārsteigumu. Viņa kāpj līdz parādes durvīm, un es gandrīz skrienu, lai viņu panāktu.

Kad ieejam dzīvoklī, Eljots un Keita paceļ skatienu. Viņi sēž pie ēdamgalda vienkārši iekārtotā istabā, kas piemērota divām studentēm. Pie grāmatu plaukta noliktas mantu kastes. Eljots šķiet mierīgs un nesteidzas doties prom, tādējādi mani pārsteidzot.

Kevana pielec kājās un pārmetoši nopēta mani, pirms apskauj Anu.

Par ko viņa turēja mani aizdomās?

Es zinu, ko gribētu ar Anastasiju izdarīt…

Kevana nedaudz atkāpjas, turot Anu aiz pleciem, un es secinu, ka arī viņai draudzene ir svarīga.

– Labrīt, Kristjen, – viņa vēsi, nedaudz nicīgi sveicina.

– Kevanas jaunkundze. – Un man gribas izteikt kādu sarkastisku piezīmi par to, ka viņa beidzot pauž kādu interesi par draudzeni, tomēr iekožu mēlē.

– Viņas vārds ir Keita, Kristjen, – Eljots noņurd, nedaudz aizkaitināts.

– Keita, – es pieklājīgi nomurminu. Eljots apskauj Anu…

nedaudz par ilgu.

– Čau, Ana, – viņš nosaka un smaida, neģēlis.

– Čau, Eljot! – Ana staro.

Labi, tas vairs nav izturams. – Eljot, mums jāiet. – Un novāc no viņas savas rokas!

– Labi, labi. – Viņš atlaiž Anu, bet satver Kevanu un nepiedienīgi ilgi viņu skūpsta.

Nu, Dieva dēļ!

Ana jūtas neērti, viņus vērojot. Es esmu vienisprātis. Bet viņa pagriežas un vērīgi uzlūko mani, samiegusi acis.

Par ko viņa domā?

– Uz redzi, mazā, – Eljots nosaka, apslienādams Kevanu.

Vecīt, izrādi taču kaut nedaudz pašcieņas.

Ana pārmetoši skatās uz mani, un es brīdi nesaprotu, vai viņa nosoda Eljota un Keitas kaislo izrādi vai…

Sasodīts! Lūk, ko viņa vēlas. Romantiku un aplidošanu.

Es nenodarbojos ar romantiku, mīlulīt.

No viņas zirgastes izsprukusi matu šķipsna, un es nedomājot to aizlieku aiz auss. Ana pieglauž vaigu maniem pirkstiem, un sirsnīgais žests mani pārsteidz nesagatavotu. Es ar īkšķi pieskaros mīkstajai apakšlūpai, ko labprāt skūpstītu vēlreiz. Bet nedrīkstu. Kamēr neesmu saņēmis piekrišanu.

– Uz redzi, mazā, – es nočukstu, un Ana pasmaida. – Es tev atbraukšu pakaļ astoņos. – Negribīgi novēršos un atveru parādes durvis. Eljots man seko.

– Man vajag paelpot, – viņš paziņo, tiklīdz esam mašīnā.

– Tā sieviete ir nepiesātināma.

– Vai tiešām? – es dzēlīgi painteresējos. Šobrīd nepavisam nevēlos dzirdēt detalizētu atstāstu par viņa dēku.

– Kā veicās tev? Vai viņa atņēma tev nevainību?

Es uzmetu viņam brīdinošu skatienu.

Eljots iesmejas. – Tu gan esi saspringts cilvēks. – Viņš pavelk beisbola cepurīti zemāk un iekārtojas sēdeklī, lai pagulētu.

Es palielinu mūzikas skaļumu.

Pamēģini nu pagulēt, Leljot!

Jā. Es apskaužu brāli: viņa nepiespiestās attiecības ar sievietēm, dziļo miegu… un to, ka viņš nav kucesdēls.

HOSĒ LUISA RODRIGESA pārbaudē atklājas, ka viņš sodīts par marihuānas glabāšanu. Vēsturē nav nekā par seksuālu uzmākšanos. Varbūt vakar tas notiktu pirmo reizi, ja es neiejauktos. Un tas sīkais neģēlis smēķē zāli. Cerams, viņš to nedara Anas tuvumā… un cerams, ka viņa nesmēķē vispār.

Atvēris Andreas e-pastu, es nosūtu konfidencialitātes līgumu uz printeri sava dzīvokļa kabinetā. Anai tas jāparaksta, pirms parādīšu viņai rotaļu istabu. Un kādā vājuma, lepnības vai gluži vienkārši nepieredzēta optimisma mirklī es ierakstu viņas vārdu un adresi parastajā Pavēlnieka un Pakļautās līgumā. Arī to nosūtu izdrukāšanai.

Pie durvīm pieklauvē.

– Klau, veiksminiek, iesim pārgājienā, – Eljots caur durvīm aicina.

Ak tā! Bērns beidzot pamodies pēc diendusas.

PRIEŽU, SVAIGAS, mitras zemes un vēlīnā pavasara smarža nomierina visas maņas. Tā man atgādina aizraujošos bērnības laikus, kad skrēju pa mežu kopā ar Eljotu un Miu, bet audžuvecāki mūs pieskatīja. Klusums, plašums, brīvība… sauso skuju čabēšana zem kājām.

Šeit, brīvā dabā, es spēju aizmirsties.

Šeit es patveros no murgiem.

Eljots aizrautīgi runā, viņam pietiek ar kādu ņurdienu no manas puses, lai turpinātu. Mēs ejam pa Vilametas akmeņaino piekrasti, un manas domas pievēršas Anastasijai. Pirmo reizi kopš ilga laika mani pārņem saldi tīksmas gaidas. Esmu līksmas nepacietības pilns.

Vai viņa piekritīs manam piedāvājumam?

Es iztēlojos viņu guļam blakus, samtainu un trauslu… un mans loceklis baudkāri piebriest. Tobrīd varēju viņu pamodināt un izdrāzt. Tas būtu kaut kas nepieredzēts.

Reiz es viņu izdrāzīšu.

Izdrāzīšu, kad viņa būs sasieta, bet dzēlīgo mēli aizsegs sprūds.

KLEITONA VEIKALĀ VALDA KLUSUMS. Pēdējais klients aizgāja pirms piecām minūtēm. Un es gaidu – jau atkal –, ar pirkstiem bungojot pa augšstilbu. Pacietība nav manā dabā. Pat ilgais pārgājiens ar Eljotu nav apslāpējis manu nemieru. Viņš šodien vakariņos “Hītmenā” kopā ar Keitu. Divi randiņi pēc kārtas… parasti tas nav viņam raksturīgi.

Fluorescējošās gaismas veikalā piepeši nodziest, parādes durvis atveras, un iznāk Ana. Mana sirds iepukstas straujāk. Šis ir izšķirošais mirklis – sāksies jaunas attiecības vai arī viss beigsies. Viņa pamāj, atvadoties no jauna vīrieša, kurš viņai sekojis. Tas nav tas pats, ko es sastapu iepriekšējā reizē. Viņš vēro, kā Ana tuvojas mašīnai, un nopēta viņas dibenu. Teilors novērš manu uzmanību, grasoties izkāpt no mašīnas, bet es viņu apturu. Tas ir mans pienākums. Kad atveru viņai durvis, jaunais vīrietis aizslēdz veikalu un vairs neblenž uz Stīlas jaunkundzi.

Ana tuvojas un bikli smaida. Viņas mati ir sasieti augstā astē un šūpojas liegajā vējā.

– Labvakar, Stīlas jaunkundze.

– Greja kungs, – viņa atbild. Anai kājās ir melni džinsi… jau atkal. Viņa sasveicinās ar Teiloru, apsēžoties aizmugurējā sēdeklī.

Iekārtojies Anai blakus, es satveru viņas roku, un Teilors brauc uz Portlendas helikopteru laukuma pusi. – Kā klājās darbā? – es jautāju, baudot sajūtu, ko rada viņas plauksta manējā.

– Tas bija ļoti ilgs, – viņa dobjā balsī atbild.

– Jā, arī man šī bija gara diena.

Pēdējās dažas stundas bija ļoti grūti gaidīt!

– Ar ko tu nodarbojies? – viņa jautā.

– Devos pārgājienā kopā ar Eljotu. – Viņas plauksta ir silta un mīksta. Viņa palūkojas uz mūsu savītajiem pirkstiem, un es vairākas reizes pārlaižu īkšķi pār viņas pirkstu kauliņiem. Ana ievelk elpu un ielūkojas man acīs. Viņas sejā jaušamas alkas un iekāre… un gaidpilns satraukums. Ceru, ka viņa pieņems piedāvājumu.

Paldies Dievam, ceļš līdz laukumam ir īss. Kad izkāpjam no mašīnas, es atkal satveru viņas roku. Viņa šķiet nedaudz samulsusi.

Skaidrs. Viņa prāto, kur ir helikopters.

– Vai esi gatava? – es jautāju. Ana pamāj, un es vedu viņu uz lifta pusi. Viņa uzmet man ātru skatienu.

Viņa atceras skūpstu šorīt… tāpat kā es.

– Tikai trīs stāvi, – es nomurminu.

Kamēr gaidām, es iegaumēju, ka reiz vajadzēs iegūt viņu liftā. Protams, ja viņa piekritīs līgumam.

Uz jumta jau ir sagatavots Čārlijs Tango, kaut gan es nekur neredzu Stīvenu, kurš atveda helikopteru šurp. Bet mazajā kabinetā sēž Džo, Portlendas laukuma vadītājs. Viņš paceļ roku sveicienā, mani redzot. Džo ir senāks par manu vectēvu, un, ja viņš kaut ko nezina par lidošanu, tas nav zināšanas vērts. Viņš Korejā vadīja Sikorsky lidaparātus, glābjot ievainotos, un reizēm atklāj asinis stindzinošus stāstus.

– Lūk, jūsu lidojuma plāns, Greja kungs, – Džo paziņo. Čerkstošā balss nodod viņa vecumu. – Visas pārbaudes ir veiktas. Helikopters ir gatavs un gaida jūs, kungs.

– Pateicos, Džo.

Palūkojies uz Anu, es redzu, ka viņa ir priecīgi satraukta… tāpat kā es. Tas notiek pirmo reizi.

– Nāc. – Atkal satvēris viņas roku, es vedu Anu tuvāk Čārlijam Tango. Tas ir drošākais aparāts savā klasē, un pie stūres sēdēt ir bauda. Mans prieks un lepnums. Es pieturu durvis; Ana neveikli iesēžas kabīnē, un es viņai sekoju.

– Sēdi un neko neaiztiec! – es pavēlu un pārsteigts redzu, ka viņa paklausa. Iekārtojusies sēdeklī, viņa nopēta dažādos instrumentus. Anas sejā jaušama apbrīna un interese. Es pieliecos un iesprādzēju meiteni sēdeklī, cenšoties neiztēloties viņu kailu. Darbs man aizņem vairāk laika, nekā nepieciešams, jo šī varētu būt mana pēdējā iespēja atrasties tik tuvu klāt, pēdējā iespēja ieelpot tīkamo, iztēli rosinošo smaržu. Uzzinot par manām tieksmēm, Ana varētu aizbēgt… vai arī ļauties manam dzīvesveidam. Iespējas, ko šī doma manī rosina, ir galvu reibinošas. Viņa mani vēro un ir tik tuvu… tik skaista. Es savelku pēdējo siksnu. Viņa nekur nepazudīs. Vismaz tuvākās stundas laikā ne.

Apslāpējis jūsmu, es čukstu: – Tu nekur neaizbēgsi. – Viņa spēji ievelk gaisu plaušās. – Elpo, Anastasija, – es piebilstu un noglāstu viņas vaigu. Satvēris meitenes zodu, es pieliecos un ātri viņu noskūpstu. – Man patīk šīs siksnas, – es nočukstu. Gribu pateikt, ka man ir arī citas, veidotas no ādas, un es labprāt redzētu viņu piekārtu pie griestiem. Tomēr es savaldos, apsēžos un piesprādzējos pats.

– Uzliec austiņas! – Es norādu uz tām. – Tikai veicu pārbaudes pirms lidojuma. – Visi instrumentu rādījumi ir apmierinoši. Es pagrūžu sviru līdz tūkstoš piecsimt apgriezieniem, noregulēju retranslatoru noklusējuma pozīcijā un ieslēdzu atrašanās vietas indikatoru. Viss ir gatavs.

– Vai zini, ko dari? – Ana izbrīnīta jautā. Es paskaidroju, ka jau četrus gadus esmu kvalificēts pilots. Viņas smaids ir tik starojošs, ka arī es pasmaidu.

– Kopā ar mani tu esi pilnīgā drošībā, – es apliecinu un piebilstu: – Kamēr esam gaisā. – Es piemiedzu ar aci, viņa smaida, un es jūtos apžilbis.

– Vai esi gatava? – es jautāju, un man ir grūti noticēt, kādu prieku man sagādā viņas tuvums.

Ana pamāj.

Es sazinos ar dispečeriem un pavirzu sviru līdz divtūkstoš apgriezieniem. Saņēmis atļauju pacelties, es veicu pēdējās pārbaudes. Degvielas temperatūra ir četrdesmit grādi. Ļoti labi. Es palielinu kolektora jaudu līdz četrpadsmit, motora apgriezienus līdz divtūkstoš piecsimt un pavelku atpakaļ sviru. Un helikopters paceļas debesīs kā elegants putns. Anastasija strauji ievelk elpu, kad zeme spēji pagaist, bet neko nesaka un apburta vēro Portlendas dziestošās gaismas. Jau drīz mūs ieskauj tumsa; gaiši ir tikai instrumenti mums priekšā. Sarkani zaļais atspīdums mirgo uz Anas sejas, un viņa lūkojas uz nakti.

– Baismīgi, vai ne?

Bet man tā nešķiet. Man tas sniedz mierinājumu. Te mani nekas nevar aizskart.

Tumsā esmu drošībā. Es slēpjos.

– Kā tu zini, ka lido īstajā virzienā? – Ana jautā.

– Man palīdz šis. – Es norādu uz paneli. Negribu viņu garlaikot ar stāstiem par instrumentiem, bet visas iekārtas tiešām rāda mums ceļu: gaisa stāvokļa indikators, augstuma mērītājs, vertikālā ātruma indikators un, protams, arī GPS. Es pastāstu par Čārliju Tango un tā piemērotību nakts lidojumiem.

Ana pārsteigta lūkojas uz mani.

– Ēkai, kurā es dzīvoju, uz jumta ir nolaišanās laukums.

Mēs dodamies uz turieni.

Es atkal pievēršu skatienu panelim un pārbaudu visus datus. Man patīk sajūta, ka visu kontrolēju un mana drošība atkarīga no prasmes apieties ar šo tehnoloģiju. – Lidojot naktī, tas tiek darīts aizvērtām acīm. Jāuzticas aparātiem, – es paskaidroju.

– Cik ilgi mums vēl jālido? – viņa izdveš.

– Mazāk nekā stunda. Vējš mums palīdz. – Es vēlreiz paskatos uz viņu. – Vai jūties labi, Anastasija?

– Jā, – viņa neparasti asi atbild.

Vai Ana nervozē? Varbūt viņa nožēlo, ka piekrita lidot kopā ar mani. Mani pārņem drūmums. Viņa nav pat devusi man iespēju. Dispečers uz brīdi novērš manu uzmanību. Mēs izlaužamies cauri mākoņu segai, un es redzu tālumā Sietlu kā bāku, kas spulgo tumsā.

– Skaties, lūk, tur! – Es norādu uz spožo gaismu.

– Vai tu vienmēr šādi atstāj iespaidu uz sievietēm? “Nāc, palidināsimies manā helikopterā?”

– Nekad vēl neesmu lidojis kopā ar meiteni, Anastasija. Šī ir vēl viena pirmā reize. Vai esmu atstājis uz tevi iespaidu?

– Esmu sajūsmināta, Kristjen, – viņa nočukst.

– Sajūsmināta? – Es pasmaidu. Un atceros, kā māte glāstīja man galvu, kad skaļi lasīju citātus no romāna “Karalis mūžīgi mūžos”.

Kristjen, tas bija lieliski. Esmu sajūsmināta, manu zēn.

Man bija septiņi gadi, un nupat biju sācis runāt.

– Tu esi tik… prasmīgs, – Ana turpina.

– Pateicos, Stīlas jaunkundze. – Es nedaudz pietvīkstu, priecājoties par negaidīto uzslavu. Cerams, viņa to nepamana.

– Tev acīmredzami tas patīk, – viņa pēc brīža ieminas.

– Kas?

– Lidošana.

– Tā ir nodarbe, kam nepieciešama prasmīga vadība un koncentrēšanās spēja. – Divas īpašības, kas man sagādā visvairāk prieka. – Protams, man tā patīk. Kaut gan vairāk esmu iecienījis planēšanu.

– Planēšanu?

– Jā. Es protu vadīt gan helikopterus, gan planierus.

Varbūt aizvest viņu uz planēšanu?

Vai tu nepārsteidzies, Grej?

Kopš kura laika tu ved citus planēt?

Kopš kura laika es kādu vedu ar Čārliju Tango?

Dispečers atsauc mani īstenībā, un mēs tuvojamies Sietlai. Vienlaikus es tuvojos atskārsmei par to, vai mani sapņi ir velti. Ana aizgrābta lūkojas laukā pa logu.

Nespēju novērst skatienu no viņas.

Lūdzu, piekrīti.

– Skaisti, vai ne? – es jautāju, lai Ana pagrieztos un es redzētu viņas seju. Viņa tiešām pagriežas, un viņas smaids ir tik plats, ka mans loceklis nekavējoties saspringst. – Pēc dažām minūtēm būsim klāt, – es piebilstu.

Gaisotne kabīnē piepeši mainās, un es arvien skaudrāk izjūtu viņas klātbūtni. Dziļi elpojot, es ievelku nāsīs viņas smaržu un nojaušu gaidas. Anas. Un savējās.

Laižoties zemāk, es vadu Čārliju Tango uz Eskalas pusi, un mana sirds iepukstas straujāk. Ana sagrozās. Arī viņa nervozē. Cerams, viņa neaizbēgs.

Manā redzeslokā parādās nosēšanās laukums, un es vēlreiz dziļi ieelpoju.

Esam klāt.

Mēs vienmērīgi nolaižamies, un es izslēdzu dzinēju, vērojot, kā lāpstiņas pamazām palēnina gaitu un norimst. Dzirdu tikai čerkstoņu austiņās, un mēs sēžam klusējot. Es noņemu austiņas un palīdzu arī Anai no tām atbrīvoties.

– Esam klāt, – es klusi nosaku. Viņas seja nolaišanās laukuma gaismu atspīdumā šķiet bāla, un acis mirdz.

Jēziņ, cik viņa ir skaista!

Es atsprādzēju siksnas un pasniedzos, lai atbrīvotu viņu. Ana lūkojas uz mani. Uzticīga. Jauna. Mīļa. Viņa smaržo tik labi, ka es gandrīz padodos.

Vai es varēšu to darīt ar viņu?

Ana ir pieaugusi.

Viņa var pieņemt pati savus lēmumus.

Un es vēlos, lai viņa uz mani šādi skatās arī pēc tam, kad mani iepazīs… uzzinās, uz ko esmu spējīgs. – Tev nav jādara nekas tāds, ko tu nevēlies. Tu to saproti, vai ne? – Anai tas jāsaprot. Es vēlos, lai viņa pakļaujas, bet pats svarīgākais ir viņas piekrišana.

– Es nemūžam nedarītu kaut ko pret savu gribu, Kristjen. – Viņa izklausās patiesa, un es vēlos viņai noticēt. Prātā atkārtojot šos mierinošos vārdus, es izkāpju no sēdekļa, atveru durvis un nolecu uz laukuma. Arī Ana izkāpj, un es satveru viņas roku. Vējš purina viņas matus, un viņa šķiet izbijusies. Tāpēc, ka viņa ir šeit ar mani divatā, vai arī tāpēc, ka esam trīsdesmit stāvus virs zemes? Es zinu, ka šeit mēdz sareibt galva.

– Nāc! – Es apviju roku viņai apkārt, sargājot meiteni no vēja, un vedu viņu pie lifta.

Braucot uz augšējā stāva apartamentiem, mēs abi klusējam. Zem melnās jakas viņa nēsā gaiši zaļu kreklu. Tas viņai piestāv. Es iegaumēju, ka vajadzēs iekļaut zilos un zaļos toņus drēbēs, ko viņai sagādāšu, ja viņa piekritīs maniem noteikumiem. Viņai jāģērbjas labāk. Mūsu skatieni sastopas lifta spogulī, un atveras durvis uz manu dzīvokli.

Ana man seko, kamēr šķērsoju priekšnamu un ieeju dzīvojamā istabā. – Vai drīkstu aiznest tavu jaku? – es jautāju. Ana papurina galvu un ieķeras atlokos, uzskatāmi parādot, ka vēlas paturēt jaku.

Labi.

– Varbūt vēlies kaut ko iedzert? – es izmēģinu citu pieeju un nospriežu, ka man vajag alkoholu, lai nomierinātos.

Kāpēc es tā satraucos?

Jo es viņu gribu…

– Es iedzeršu glāzi baltvīna. Vai pievienosies man?

– Jā, lūdzu, – viņa piekrīt.

Virtuvē es novelku žaketi un atveru vīna ledusskapi. Sauvignon Blanc lieliski lauztu ledu. Izņēmis pietiekami labu Pouilly Fumé, es vēroju, kā Ana apbrīno skatu aiz balkona durvīm. Viņa pagriežas un nāk uz virtuvi, un es apjautājos, vai viņa neiebilst pret izvēlēto vīnu.

– Es neko nezinu par vīnu, Kristjen. Tas noteikti derēs, – viņa nomākta atbild.

Hmm, tas nav labi. Vai viss notiek pārāk strauji?

Es piepildu divas glāzes un tuvojos Anai, kas stāv dzīvojamās istabas vidū un izskatās pēc upurjēra. Valdzinošā sieviete ir zudusi, un viņa šķiet apmaldījusies.

Gluži kā es…

– Lūdzu. – Es pasniedzu Anai glāzi, un viņa nekavējoties iemalko vīnu. Aizvērusi acis, viņa to izbauda un nolaiž glāzi. Viņas lūpas ir mitras.

Lieliska izvēle, Grej.

– Tu esi ļoti klusa un pat nesarksti. Man šķiet, ka nekad neesmu tevi redzējis tik bālu, Anastasija. Vai esi izsalkusi?

Ana papurina galvu un atkal iemalko vīnu. Varbūt arī viņai vajag drosmes avotu. – Tev ir ļoti liels dzīvoklis, – viņa bikli ieminas.

– Liels? – Liels.

– Jā, tas ir liels. – Tas nav apstrīdams; dzīvoklī ir vairāk nekā desmit tūkstoši kvadrātpēdu.

– Vai tu proti spēlēt? – Ana palūkojas uz klavierēm.

– Jā.

– Labi?

– Jā.

– Protams. Vai ir kaut kas, ko tu dari slikti?

– Jā… ir šis tas.

Es neprotu gatavot. Jokot. Brīvi un nepiespiesti sarunāties ar sievieti, kas man patīk.

Paciest pieskārienus…

– Vai vēlies apsēsties? – Es norādu uz dīvānu. Viņa aši pamāj. Es satveru viņu aiz rokas un aizvedu līdz dīvānam, un viņa apsēžas, šķelmīgi uzlūkojot mani.

– Kas tevi uzjautrina? – es jautāju, iekārtojoties viņai blakus.

– Kāpēc tu man uzdāvināji tieši romānu “Tesa no d’Erbervilu cilts”?

Ak tā! Kāpēc viņa tā jautā? – Tu teici, ka tev patīk Tomasa Hārdija darbi.

– Vai tas ir vienīgais iemesls?

Nevēlos atklāt, ka pie viņas šobrīd ir mans pirmizdevums un tas šķita atbilstīgāks par “Džūdu”. – Tā šķita piemērota grāmata. Es varētu tevi uzcelt uz nesasniedzama pjedestāla, kā to izdarīja Endžels Klērs, vai arī novilkt tevi dubļos kā Aleks d’Erbervils. – Mana atbilde ir patiesa, turklāt nedaudz ironiska. Domāju, ka mans piedāvājums nepavisam neatbildīs viņas gaidītajam.

– Ja šīs ir divas vienīgās iespējas, es izvēlos novilkšanu dubļos, – viņa nočukst.

Nolādēts! Tu taču to vēlējies, Grej, vai ne?

– Lūdzu, Anastasija, nekod apakšlūpā. Tas novērš uzmanību. Tu nesaproti, ko saki.

– Tāpēc jau esmu šeit, – Ana atbild, un viņas zobi veido nelielus iespiedumus apakšlūpā, kas ir valga pēc mērcēšanas vīnā.

Viņa ir atgriezusies, atkal valdzinoša un neparedzama. Mans loceklis ir vienisprātis.

Mēs tuvojamies izšķirošajam mirklim, bet vispirms viņai jāparaksta konfidencialitātes līgums. Es atvainojos un eju uz kabinetu. Abi līgumi jau ir izdrukāti. Atstājis Pavēlnieka un Pakļautās līgumu uz galda (nemaz nezinu, vai tiksim līdz tam), es sastiprinu kopā otra līguma lapas un aiznesu to Anai.

– Šis ir konfidencialitātes līgums. – Es nolieku to uz kafijas galdiņa Anai pretī. Viņa šķiet apjukusi un pārsteigta. – Tā uzstāja mans advokāts, – es piebilstu. – Ja izvēlies otro iespēju jeb novilkšanu dubļos, tev jāparaksta šis.

– Kas notiks, ja es to nedarīšu?

– Tu izvēlēsies Endžela Klēra augstos ideālus. Vismaz lielākajā grāmatas daļā. – Un es nedrīkstēšu tev pieskarties. Sūtīšu tevi mājās kopā ar Stīvenu un centīšos tevi aizmirst. Mani pārņem bažas; vienošanās var pajukt.

– Ko nozīmē šis līgums?

– Tajā teikts, ka tu neko nedrīksti kādam stāstīt par mums. Neko. Nevienam.

Viņa brīdi vēro mani, un es nezinu, vai viņa ir apmulsusi vai sadusmota.

Ana vēl var izvēlēties jebkuru no diviem ceļiem.

– Labi, es parakstīšos, – viņa nosaka.

Cik vienkārši! Es pasniedzu viņai Mont Blanc pildspalvu, un viņa tuvina to paraksta līnijai.

– Vai tu negribi izlasīt līgumu? – es jautāju, piepeši aizkaitināts.

– Nē.

– Anastasija, vienmēr ir jāizlasa viss, ko paraksti. – Kā var rīkoties tik muļķīgi? Vai vecāki neko viņai nav iemācījuši?

– Kristjen, tu laikam nesaproti, ka es tik un tā nevienam par mums nestāstītu. Pat Keitai ne. Tātad nav svarīgi, vai es kaut ko parakstu. Ja tas ir tik nozīmīgi tev vai tavam advokātam… ar kuru acīmredzot runā tu, man nav iebildumu.

Es parakstīšos.

Viņa var atbildēt uz visu. Tas ir nepierasti. – Lielisks arguments, Stīlas jaunkundze, – es sāji nosaku.

Ana pārmetoši uzlūko mani un parakstās.

Un, pirms pagūstu iesākt savu runu, viņa jautā: – Vai tas nozīmē, ka šonakt mēs mīlēsimies, Kristjen?

Ko? Es?

Mīlēties?

Nu tā, Grej, izdzen viņai no galvas šīs iedomas. – Nē, Anastasija. Pirmkārt, es nemīlējos. Es nodarbojos ar seksu… skarbu, mežonīgu seksu.

Ana spēji ievelk elpu. Tagad viņai būs viela pārdomām.

– Otrkārt, vēl ir daudzi dokumenti, kurus vajadzēs sakārtot. Un, treškārt, tu vēl nezini, kas gaidāms. Tu vēl joprojām varētu bēgt. Iesim, es tev parādīšu savu spēļu istabu.

Viņa apjukusi sarauc pieri. – Tu gribi spēlēt Xbox?

Es skaļi iesmejos.

Ak, mazā…

– Nē, Anastasija. Ne Xbox, ne PlayStation. Nāc. – Es pieceļos un sniedzu viņai roku, un viņa to labprāt pieņem. Mēs ejam uz priekšnamu un tālāk, līdz apstājos pie spēļu istabas durvīm. Man strauji dauzās sirds.

Šis ir īstais brīdis. Uz priekšu vai atpakaļ. Vai jebkad esmu tā satraucies? Aptvēris, ka visas manas vēlmes šobrīd izšķirs atslēgas pagrieziens, es atslēdzu durvis, un mani pārņem piepeša vēlme nomierināt Anu. – Tu jebkurā mirklī vari doties prom. Helikopters gaida, lai tevi aizvestu visur, kur vien vēlies; vari arī palikt šeit un lidot prom rīt. Lai ko tu izlemtu, es neiebildīšu.

– Atver taču tās sasodītās durvis, Kristjen, – viņa ietiepīgi nosaka.

Mēs esam krustcelēs. Es nevēlos, lai viņa aizbēg. Tomēr nekad neesmu juties tik… izvilkts starmešu gaismā. Pat ne Elinas rokās… un šī sajūta rodas tāpēc, ka viņa neko nezina par manu dzīvesveidu.

Es atveru durvis un ielaižu viņu spēļu istabā.

Savā drošajā patvērumā.

Vienīgajā vietā, kur atklājas mana īstā būtība.

Ana stāv istabas vidū un pēta piederumus, kas veido lielu daļu manas dzīves: pletnes, nūjas, gultu, solu… Viņa klusē, aplūkodama telpu, un es dzirdu tikai apdullinošu šalkoņu ausīs, ko rada sirdspuksti.

Tagad tu zini.

Tas esmu es.

Viņa pagriežas un uzmet man caururbjošu skatienu, kamēr es gaidu kādus vārdus. Tomēr Ana paildzina manas mokas un dodas tālāk. Esmu spiests viņai sekot.

Ana pieskaras zamša pātagai, vienai no manām iecienītajām rotaļlietām. Es paskaidroju, kā to sauc, bet viņa neatbild un tuvojas gultai. Viņa pieskaras smalkajam, kokgrebumiem rotātajam stabam.

– Saki kaut ko, – es lūdzu, vairs nespējot izturēt viņas klusēšanu. Man jāzina, vai viņa bēgs.

– Vai tu to nodari citiem cilvēkiem vai arī citi to dara tev?

Beidzot!

– Cilvēkiem? – Man gribas iespurgties. – Es to daru ar sievietēm, kuras to vēlas.

Viņa ir gatava runāt. Cerība nav zudusi.

Ana sarauc pieri. – Ja tev ir labprātīgas partneres, kāpēc šeit esmu es?

– Tāpēc, ka es vēlos to visu darīt kopā ar tevi. Ļoti vēlos. – Manu iztēli pārņem ainas, kurās viņa ir sasieta dažādās pozās šajā istabā. Uz krusta, gultas, pār solu…

– Ak tā, – viņa nosaka un pieiet pie sola. Es vēroju, kā viņa ziņkāri laiž pirkstus pār ādas pārklāju. Anas pieskāriens ir jautājošs, lēns, juteklisks… vai viņa pati to apzinās?

– Vai tu esi sadists? – viņa jautā, un es satrūkstos.

Sasodīts! Viņa mani redz.

– Es esmu Pavēlnieks, – steigšus saku, cerot, ka izdosies virzīt sarunu uz priekšu.

– Ko tas nozīmē? – Ana jautā. Viņa izklausās satriekta.

– Tas nozīmē, ka es vēlos, lai tu man labprātīgi pakļautos itin visā.

– Kāpēc man to vajadzētu darīt?

– Lai sagādātu baudu man, – es nočukstu. Lūk, ko man no tevis vajag. – Viss ir ļoti vienkārši: es vēlos, lai tu gribētu man izpatikt.

– Kā es to varu izdarīt? – Ana izdveš.

– Man ir daži noteikumi, un es gribu, lai tu tiem pakļautos. Tie ir paredzēti tavām ērtībām un manam priekam. Ja izpildīsi šos noteikumus, es tevi apbalvošu. Ja ne, es tevi sodīšu un tu gūsi mācību.

Un nespēju vien sagaidīt, kad varēšu tevi apmācīt. Visos veidos.

Viņa lūkojas uz nūjām aiz sola. – Kā tajā iederas viss šis? – Viņa norāda uz apkārtni.

– Tā ir daļa no motivācijas. Vienlaikus sods un apbalvojums.

– Tātad tu gūsi baudu, uzspiežot man savu gribu.

Pilnīgi pareizi, Stīlas jaunkundze.

– Galvenais ir iegūt tavu uzticēšanos un cieņu, lai tu pakļautos manai gribai. – Man vajag tavu atļauju, mazā. – Tava padevība man sniegs lielu baudu un pat prieku. Jo vairāk tu pakļausies, jo kvēlāks būs mans prieks, – ļoti vienkārši.

– Labi, un ko no tā iegūšu es?

– Mani. – Es paraustu plecus. Tas arī viss, mazā. Tikai mani.

Visu mani. Un arī tu gūsi baudu…

Viņa tik tikko manāmi iepleš acis un klusējot lūkojas uz mani. Es to nevaru izturēt. – Tu neko nesaki, Anastasija. Iesim atpakaļ uz pirmo stāvu, kur es spēšu labāk koncentrēties. Es nevaru domāt, kamēr tu esi šeit.

Es sniedzu viņai roku, un viņa beidzot ielūkojas man sejā, manāmi svārstoties.

Sasodīts!

Esmu viņu nobiedējis. – Anastasija, es tev nenodarīšu sāpes.

Viņa bikli satver manu roku, un man gribas gavilēt. Ana nebēg.

– Ja piekritīsi, es vēlos tev parādīt vēl kaut ko. – Es aizvedu viņu tālāk pa gaiteni. – Šī būs tava istaba. Varēsi to iekārtot pēc savas gaumes, ienest šeit visu, ko vien vēlies.

– Mana istaba? Vai tu gribi, lai es pārceļos šurp? – viņa izbiedēta iepīkstas.

Skaidrs. Varbūt vajadzēja to atlikt uz vēlāku laiku.

– Ne jau uz pastāvīgu dzīvi, – es viņu mierinu. – Piemēram, no piektdienas vakara līdz svētdienai. Mums vajadzēs par to apspriesties, risināt pārrunas. Ja tu piekritīsi.

– Es gulētu šeit?

– Jā.

– Nevis pie tevis?

– Nē, es tev jau teicu, ka ne ar vienu neguļu. Tikai ar tevi, kad esi piedzērusies līdz nemaņai.

– Kur tu guli?

– Mana istaba ir pirmajā stāvā. Iesim, tu droši vien esi izsalkusi.

– Dīvaini, bet mana ēstgriba ir zudusi, – Ana paziņo, un viņas sejā atkal parādās stūrgalvīgā izteiksme.

– Tev jāēd, Anastasija.

Viņas ēšanas paradumi būs viens no pirmajiem jautājumiem, kam pievērsīšos, ja viņa piekritīs būt mana… un arī nervozā mīņāšanās.

Nepārsteidzies, Grej!

– Anastasija, es lieliski apzinos, ka grasos iemest tevi ēnu pasaulē, un tāpēc gribu, lai tu ļoti labi visu apdomātu.

Ana seko man uz dzīvojamo istabu.

– Tev noteikti ir jautājumi. Tu parakstīji konfidencialitātes līgumu; jautā man visu, ko vien vēlies, un es atbildēšu.

Lai sadarbība būtu veiksmīga, viņai nāksies runāt atklāti. Es atveru ledusskapi un redzu lielu šķīvi ar sieru un vīnogām. Geila nedomāja, ka man būs viesi, un ar to nepietiek… Varbūt kaut ko pasūtīt? Vai arī vest Anu vakariņās?

Kā randiņā.

Atkal randiņš.

Negribu rosināt viņas cerības.

Es nemēdzu doties uz randiņiem.

Tikai ar viņu…

Šī doma mani aizkaitina. Maizes grozā ir svaiga bagete. Nāksies iztikt ar maizi un sieru. Turklāt viņa teica, ka nav izsalkusi.

– Apsēdies. – Es norādu uz tabureti. Ana paklausa un rāmi uzlūko mani.

– Tu pieminēji dokumentus, – viņa ierunājas.

– Jā.

– Kādus?

– Konfidencialitātes līgumu papildinās vienošanās, kur tiks uzskaitīts, ko mēs darīsim un ko nedarīsim. Man jāzina tavas robežas, un tev savukārt jāzina manējās. Šīs būtu abpusēji labprātīgas attiecības, Anastasija.

– Kas notiks, ja es nepiekritīšu?

Nolādēts!

– Man nebūs iebildumu, – es meloju.

– Un mums nebūs nekādu attiecību?

– Nē.

– Kāpēc?

– Šīs ir vienīgās attiecības, kas mani interesē.

– Kāpēc?

– Tāds nu es esmu.

– Kā tu tāds kļuvi?

– Kāpēc gan cilvēki vispār ir tādi, kādi ir? Uz to ir grūti atbildēt. Kāpēc dažiem garšo siers, bet citiem tas riebjas? Vai tev garšo siers? Mana saimniecības vadītāja, Džonsas kundze, atstāja šo izlasi vakariņām. – Es nolieku šķīvi viņai pretī.

– Kādi ir tavi noteikumi, kam vajadzētu pakļauties?

– Tie visi ir pierakstīti. Kad būsim paēduši, varēsim tos pārrunāt.

– Man tiešām negribas ēst, – viņa nočukst.

– Tu ēdīsi.

Ana nepakļāvīgi uzlūko mani.

– Vai gribēsi vēl glāzi vīna? – es jautāju, lai pielabinātos.

– Jā, lūdzu.

Es ieleju viņai glāzē vīnu un apsēžos blakus. – Cienājies, Anastasija.

Viņa paņem dažas vīnogas.

Un viss? Neko citu neēdīsi?

– Vai tu esi šāds jau sen? – viņa jautā.

– Jā.

– Vai ir viegli atrast sievietes, kuras vēlas piedalīties?

Ja tu zinātu… – Tu būtu pārsteigta, uzzinot, cik viegli tas ir, – es vīpsnādams nosaku.

– Kāpēc tu to piedāvā man? Es tiešām nesaprotu. – Viņa šķiet neglābjami apjukusi.

Mazā, tu esi skaista. Kāpēc lai es to negribētu?

– Anastasija, to es jau esmu tev paskaidrojis. Tev piemīt kaut kas neparasts. Es nespēju no tevis atteikties. Tu mani pievilini, kā liesma pievilina tauriņu. Es tevi dedzīgi vēlos, ļoti dedzīgi, it īpaši šobrīd, kad tu atkal iekodies apakšlūpā.

– Šķiet, tu esi kļūdījies, nosaucot sevi par tauriņu, – viņa klusi nosaka, un šī atzīšanās mani samulsina.

– Ēd! – es pavēlu, lai mainītu sarunas tematu.

– Nē. Vēl neko neesmu parakstījusi, tāpēc kādu laiku vēlētos paturēt savas tiesības uz brīvo gribu, ja neiebilsti.

Ak tā… Viņas dzēlīgā mēle.

– Kā vēlaties, Stīlas jaunkundze. – Un es noslēpju smaidu.

– Cik sievietes tev bijušas? – Ana jautā, iemetot mutē vīnogu.

– Piecpadsmit, – es atzīstos un novēršu skatienu.

– Vai šīs attiecības turpinājās ilgi?

– Jā, ar dažām.

– Vai esi kādai nodarījis sāpes?

– Jā.

– Ļoti?

– Nē. – Donai beigu beigās nekas nekaitēja, piedzīvotais viņu tikai nedaudz satricināja. Un, atklāti sakot, arī mani.

– Vai man tu nodarīsi sāpes?

– Kādā ziņā?

– Vai tu sagādāsi man fiziskas sāpes?

Tikai tās, ko spēsi paciest.

– Es tevi sodīšu, kad tas būs nepieciešams, un sods būs sāpīgs.

Piemēram, kad piedzeries un nokļūsti bīstamās situācijās.

– Vai tu pats kādreiz esi sists? – viņa jautā.

– Jā.

Ļoti bieži. Elina velnišķīgi prasmīgi izmantoja nūju. Tie bija vienīgie pieskārieni, ko spēju paciest.

Ana iepleš acis, noliek neapēstās vīnogas uz šķīvja un atkal iemalko vīnu. Viņas niecīgā apetīte mani kaitina, turklāt mazina arī manējo. Varbūt vajadzētu spert izšķirošo soli un iedot viņai noteikumus.

– Parunāsim par to manā kabinetā. Es vēlos tev kaut ko parādīt.

Viņa man seko un apsēžas uz ādas krēsla pie galda, bet es atbalstos pret to, sakrustojis rokas.

Lūk, ko viņa vēlas noskaidrot. Ziņkāre mani priecē; viņa vēl nav aizbēgusi. Es paņemu lapu no līguma, kas nolikts uz mana galda, un pasniedzu to Anai. – Lūk, noteikumi. Tos iespējams mainīt. Tā ir daļa no līguma, ko tu vari saņemt jebkurā mirklī. Izlasi, un pēc tam varēsim tos pārrunāt.

Ana ātri pārlaiž skatienu lapai. – Stingrie ierobežojumi? – viņa jautā.

– Jā. Viss, ko nedarīsi tu, ko nedarīšu es… Mums tas jānorāda līgumā.

– Neesmu pārliecināta, ka varētu pieņemt naudu apģērbam. Tas šķiet nepareizi.

– Anastasija, man sagādās prieku iespēja tērēt naudu tavā labā. Ļauj, lai nopērku tev drēbes. Varbūt tev nāksies mani pavadīt saviesīgos pasākumos.

Grej, par ko tu runā? Tas vēl nekad nav noticis. – Un es gribu, lai tu būtu labi ģērbta. Ar tavu algu noteikti nepietiks tērpiem, kādus es vēlētos redzēt tev mugurā.

– Vai man nevajadzēs tos valkāt, kad nebūšu kopā ar tevi?

– Nē.

– Labi. Es negribu vingrot četras reizes nedēļā.

– Anastasija, tev jābūt spēcīgai, tvirtai un izturīgai. Vingrojumi būs nepieciešami. Uzticies man.

– Bet ne jau četras reizes nedēļā. Varbūt trīs?

– Es gribu, lai tu vingro četras reizes.

– Man šķita, ka šīs ir pārrunas, nevis vienpusēja lēmumu paziņošana.

Viņa atkal mani atbruņo, norādot uz pretrunām. – Labi, Stīlas jaunkundze, jums taisnība. Piedāvāju stundu trīs reizes nedēļā un vēl pusstundu ceturtajā dienā.

– Trīs dienas, trīs stundas. Man radās iespaids, ka tu rūpēsies par manu fizisko piepūli, kad būšu šeit.

Cerams.

– Jā, taisnība. Labi, esam vienojušies. Vai tiešām nevēlies praktikantes vietu manā kompānijā? Tu proti risināt pārrunas.

– Nē, tā man nešķiet laba doma.

Protams, viņai taisnība. Un mans galvenais noteikums ir nekad neieraut gultā darbinieces.

– Ķersimies pie ierobežojumiem. Lūk, šie ir manējie. – Es pasniedzu viņai sarakstu.

Lūk, šis ir svarīgs mirklis. Es zinu savus ierobežojumus no galvas un prātā atzīmēju visus, kamēr viņa tos lasa. Tuvojoties beigām, Ana kļūst arvien bālāka.

Velns un elle, cerams, es viņu neaizbiedēšu.

Es viņu vēlos. Izmisīgi alkstu, kaut viņa man pakļautos. Viņa norij siekalas un bažīgi uzlūko mani. Kā lai pārliecinu viņu pamēģināt? Vajadzētu meiteni nomierināt, parādīt, ka es neesmu vienaldzīgs.

– Vai tu vēlies kaut ko pievienot?

Sirds dziļumos ceru, ka viņa neko nepievienos. Gribu viņu bez jebkādiem ierobežojumiem. Ana lūkojas uz mani, vēl joprojām klusējot, un mani pārņem aizkaitinājums. Neesmu radis gaidīt atbildi.

– Vai ir kaut kas tāds, ko tu negribi darīt? – es uzvedinoši jautāju.

– Es nezinu.

Nebiju gaidījis tādu atbildi.

– Kā to saprast?

Viņa neveikli sagrozās uz krēsla, kodījot apakšlūpu. Atkal. – Nekad vēl neesmu neko tādu darījusi.

Protams.

Pacietību, Grej. Dieva dēļ, tu nupat viņu apbēri ar informācijas gūzmu. Es turpinu saudzīgi pratināt viņu, kaut gan neesmu tā radis.

– Labi – kad tu nodarbojies ar seksu, vai bija kaut kas tāds, kas tev nepatika? – Un es atceros, kā fotogrāfs viņu iepriekšējā dienā apgrābstīja.

Ana nosarkst, un manī mostas interese. Ko tādu viņa darījusi, kas viņai nepatika? Vai viņa gultā ir piedzīvojumu meklētāja? Viņa šķiet tik… nepieredzējusi. Parasti man tas nešķiet pievilcīgi.

– Nekautrējies no manis, Anastasija. Mums jābūt pilnīgi atklātiem vienam pret otru, citādi nekas neizdosies. – Man nākas viņu iedrošināt, lai meitene atvilgtu; viņa atsakās pat runāt par seksu. Viņa atkal nervozi grozās un pēta pirkstus.

Ana, nebaidies.

– Runā! – es pavēlu. Jēzus, viņa ir kaitinoša.

– Es ne ar vienu neesmu gulējusi, tāpēc nezinu, – viņa nočukst.

Pasaule piepeši sastingst.

Es nespēju tam noticēt.

Kā? Kāpēc? Pie visiem velniem!

– Nekad? – es izbrīnīts jautāju.

Ana papurina galvu, plati iepletusi acis.

– Tu esi jaunava? – Es tiešām nespēju noticēt.

Viņa nokaunējusies pamāj, un es aizveru acis. Nevaru uz viņu skatīties.

Kā man izdevās visu tā pārprast?

Mani caurstrāvo dusmas. Ko lai daru ar jaunavu? Es saniknots uzlūkoju Anu.

– Nolādēts, kāpēc tu man neko neteici? – es noņurdu un sāku sparīgiem soļiem mērot kabinetu. Kāpēc man vajadzīga jaunava? Viņa kā atvainodamās parausta plecus, nezinot, ko atbildēt. – Es nesaprotu, kāpēc tu man to neteici. – Manā balsī skaidri jaušamas bezspēka dusmas.

– Nebija nepieciešamības. Neesmu radusi stāstīt par savu seksuālo pagātni visiem, ko vien sastopu. Mēs taču gandrīz nemaz neesam pazīstami.

Viņai atkal ir taisnība. Nespēju noticēt, ka es viņu jau izvadāju pa savu rotaļu istabu. Paldies Dievam, viņa parakstīja konfidencialitātes līgumu.

– Par mani tu tagad zini daudz vairāk, – es atcērtu. – Es nojautu, ka esi nepieredzējusi, bet jaunava! Velns parāvis, Ana, es nupat tev parādīju…

Ne tikai rotaļu istabu, bet arī savus noteikumus, stingros ierobežojumus. Viņa neko nezina. Kā es tā varēju? – Lai Dievs man piedod! – es apstulbis nomurminu.

Man prātā iešaujas biedējoša doma. Mūsu skūpsts liftā, kad biju gatavs viņu turpat iegūt… vai tas bija viņas pirmais skūpsts?

– Vai kāds cits tevi ir skūpstījis, izņemot mani? – Lūdzu, atbildi apstiprinoši…

– Protams! – Viņa izskatās apvainojusies. Jā, viņa ir skūpstīta, bet ne bieži. Un kāda nesaprotama iemesla dēļ šī atklāsme ir… iepriecinoša.

– Un neviens kārtīgs jauneklis nav tevi savaldzinājis? Es gluži vienkārši nesaprotu. Tev ir divdesmit viens gads, gandrīz divdesmit divi. Tu esi ļoti skaista meitene. – Kāpēc neviens nav ievilcis viņu gultā?

Sasodīts, varbūt viņa ir ļoti ticīga. Nē, Velčs to būtu uzzinājis. Ana vēro pirkstus, un šķiet, ka viņa smaida. Vai viņai tas šķiet smieklīgi? Esmu gatavs sev iespert. – Un tu nopietni apdomā to, ko piedāvāju es, kaut gan tev nav nekādas pieredzes.

Man trūkst vārdu. Kā tas ir iespējams?

– Kā tev izdevies vairīties no seksa? Paskaidro, lūdzu! – Jo es tiešām nesaprotu. Viņa mācās universitātē, un es no savu mācību laika atceros, ka visi jaunieši mīcījās pa gultu kā trusīši.

Visi. Izņemot mani.

Tā ir baisa doma, bet es to pagaidām atvairu.

Ana parausta trauslos plecus. – Neviens nav īsti, nu… – Viņas balss izdziest.

Neviens nav… ko? Saskatījis, cik pievilcīga esi? Neviens nav piepildījis tavas cerības? Izņemot mani?

Es?

Viņa patiesi neko nezina. Kā viņa varētu būt Pakļautā, ja neko pat nenojauš par seksu? Nekas neizdosies… un viss ieguldītais darbs ir izšķiests. Nevarēšu noslēgt šo darījumu.

– Kāpēc tu uz mani tā dusmojies? – viņa čukst. Protams, viņai tā šķiet. Vērs visu par labu, Grej.

– Ne jau uz tevi. Es dusmojos pats uz sevi. Uzskatīju… – Kāpēc man vajadzētu uz tevi dusmoties? Ak Dievs, cik daudz sarežģījumu! Es izlaižu pirkstus caur matiem, cenšoties savaldīties.

– Vai vēlies doties prom? – es saudzīgi painteresējos.

– Nē, ja vien tu pats negribi sūtīt mani mājās, – Ana klusā, nožēlas pilnā balsī atbild.

– Protams, nē. Man patīk tava klātbūtne. – Tiklīdz izrunāju šos vārdus, mani pārņem izbrīns. Man tiešām patīk, ka viņa ir blakus. Patīk būt ar viņu kopā. Ana ir… atšķirīga. Es gribu viņu iegūt, nopērt un skatīties, kā porcelāna baltā āda zem manām rokām kļūst sārta. Tagad tas vairs nav apspriežams… vai ne? Varbūt sekss… varbūt tas ir iespējams. Mani pārņem atklāsme. Es varu vest viņu uz gultu. Ierādīt ceļu. Tas mums abiem būtu kaut kas jauns. Vai viņa to gribētu? Iepriekš Ana jautāja, vai es ar viņu mīlēšos. Es varētu mēģināt, viņu nesasienot.

Bet viņa varētu man pieskarties.

Sasodīts! Es ielūkojos pulkstenī un pamanu, ka ir jau vēls.

Paceļu skatienu, un viņa jau atkal kodī apakšlūpu.

Es tik un tā gribu Anu, kaut gan viņa ir tik nepieredzējusi. Vai es spētu ar viņu gulēt? Vai viņa to gribētu, uzzinājusi manu noslēpumu? Nav ne jausmas. Varbūt vienkārši pajautāt? Bet viņa mani uzbudina, kodījot lūpu. Es par to ieminos, un viņa lūdz piedošanu.

– Neatvainojies. Es arī vēlos tajā iekosties. Spēcīgi iekosties.

Viņa spēji ievelk elpu.

Ak tā! Varbūt viņa tomēr ir ieinteresēta. Labi, ķersimies klāt.

Esmu izlēmis.

– Nāc, – es aicinu, sniedzot viņai roku.

– Uz kurieni?

– Mēs tūlīt pat labosim situāciju.

– Ko? Kādu situāciju?

– Tavējo, Ana. Es mīlēšos ar tevi. Tūlīt pat.

– Ak tā.

– Protams, tikai tādā gadījumā, ja tu pati to vēlies. Es negribu pārkāpt nekādas robežas.

– Man šķita, ka tu nekad nemīlējies. Tev esot skarbs, mežonīgs sekss, – Ana aizsmakušā, neticami erotiskā balsī atgādina. Viņa iepleš acis, zīlītēm palielinoties. Meitene ir iekārē pietvīkusi; arī viņa to vēlas.

Un mani pārņem pavisam negaidītas, tīksmas trīsas. – Šoreiz es varu pieļaut izņēmumu vai arī apvienot abas nodarbes; gan jau redzēsim. Es tiešām vēlos ar tevi mīlēties. Lūdzu, ļaujies man. Es gribu, lai mūsu attiecības risinātos veiksmīgi, bet tev tiešām nepieciešama nojausma par to, kas gaidāms. Varam sākt tavu apmācību jau šonakt, ar pašiem pamatiem. Tas nenozīmē, ka esmu pārgājis romantikas pusē, – tas ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi, bet es to vēlos un ceru, ka arī tev tas būs tīkams. – Vārdi laužas no manām lūpām nebeidzamā straumē.

Grej! Saņemies.

Viņas vaigi pietvīkst.

Runā, Ana, jā vai nē? Es tūlīt nomiršu.

– Bet es neesmu paveikusi neko no visa, ko pieprasi savos nosacījumos. – Viņas balss ir nedroša. Vai viņa baidās? Cerams, nē. Negribu, lai viņa baidās.

– Aizmirsti tos nosacījumus. Šonakt nedomā par visiem sīkumiem, kurus nupat lasīji. Es tevi vēlos. Jau kopš brīža, kad četrrāpus iekriti manā kabinetā. Un es zinu, ka arī tu vēlies mani. Pretējā gadījumā tu šeit nesēdētu, rāmi spriežot par sodu un stingrajiem ierobežojumiem. Lūdzu, Ana, pavadi šo nakti kopā ar mani.

Es atkal sniedzu viņai roku, un šoreiz viņa to pieņem. Ierauju Anu savās skavās un piespiežu cieši klāt. Viņa pārsteigta ievelk elpu, un es jūtu viņas miesas siltumu. Tumsa nemostas; to droši vien apslāpē mans libido. Es viņu vēlos. Viņa ir neticami kārdinoša. Šī meitene ik mirkli mani samulsina. Es atklāju savu melno noslēpumu, bet viņa vēl ir šeit;

viņa nebēg.

Ievijis pirkstus viņas matos, es atliecu viņas galvu un lūkojos valdzinošajās acīs.

– Tu esi drosmīga sieviete, – es čukstu. – Tev izdevies mani apburt. – Es pieliecos un maigi noskūpstu viņu, ar zobiem mazliet pieskaroties apakšlūpai. – Es vēlos tajā iekosties. – Kad pakodu viņas lūpu spēcīgāk, viņa iestenas, un mans loceklis nekavējoties piebriest.

– Lūdzu, Ana, ļauj man tevi mīlēt, – es čukstu, neatraujot lūpas no viņas mutes.

– Jā, – viņa atbild, un mans augums atdzīvojas kā noburts.

Savaldies, Grej! Mēs neesam noslēguši vienošanos, nav nekādu ierobežojumu, viņa nav pilnīgi manā varā… bet es esmu priecīgi satraukts. Uzbudināts. Tā ir nepazīstama, bet jūsmīga sajūta; mani caurstrāvo alkas pēc šīs sievietes. Esmu milzīga karuseļa rata augšpusē.

Vaniļas sekss?

Vai es to spēšu?

Vairs neteicis ne vārda, es aizvedu Anu no kabineta līdz savai guļamistabai. Viņa man seko, cieši turēdamās pie rokas.

Velns! Kontracepcija. Viņa noteikti nelieto tabletes… Paldies Dievam, man ir prezervatīvi ārkārtas gadījumiem. Vismaz nav jāsatraucas par visiem iepriekšējiem daiktiem, kas viņā bijuši. Pie gultas es palaižu Anu vaļā, pieeju pie kumodes un noņemu pulksteni, noauju kurpes, novelku zeķes.

– Tu droši vien nedzer tabletes.

Viņa papurina galvu.

– Tā jau man šķita. – Es izņemu no atvilktnes prezervatīvu paciņu, apliecinot, ka esmu sagatavojies. Ana mani vēro, un acis skaistajā sejā ir ieplestas neticami plaši. Mani uz brīdi pārņem šaubas. Viņai šis ir nozīmīgs brīdis. Atceros pirmo reizi ar Elinu, cik apkaunojoši tas bija… bet arī īsta debesu dāvana un atvieglojums. Sirds dziļumos es apzinos, ka jāsūta viņa mājās. Bet patiesība ir vienkārša: nevēlos, lai viņa aiziet, un gribu viņu. Turklāt redzu savas iekāres atspulgu viņas sejas izteiksmē un satumsušajās acīs.

– Vai vēlies, lai nolaižu žalūzijas? – es jautāju.

– Man nav iebildumu, – viņa nosaka. – Tu teici, ka nevienai sievietei neļauj gulēt tavā gultā.

– Kurš apgalvo, ka mēs gulēsim?

– Ak tā. – Viņas lūpas veido nevainojamu apli. Es jūtu locekli saspringstam vēl vairāk. Jā, es gribu izmantot šo muti, šo skaisto apli. Es viņai tuvojos kā plēsīgs zvērs medījumam. Mazā, es vēlos gremdēties tevī. Viņa elpo ātri un sekli, vaigi ir sārti. Ana ir piesardzīga, tomēr priecīgi satraukta. Viņa ir manas žēlastības varā, un šī apziņa iesveļ manī varas sajūtu. Viņai nav ne jausmas, ko es ar viņu izdarīšu. – Te ir pietiekami silts. – Es saudzīgi novelku viņas jaciņu, saloku un novietoju uz krēsla.

– Vai tu kaut nedaudz nojaut, cik ļoti es tevi vēlos, Ana Stīla?

Viņas lūpas paveras, un es pieskaros viņas vaigam. Āda ir maiga kā rozes ziedlapiņa, un es laižu pirkstus līdz viņas zodam. Ana ir kā apmāta, nokļuvusi manas burvestības varā. Viņa jau pieder man. Tā ir reibinoša sajūta.

– Vai tu nojaut, ko es ar tevi izdarīšu? – es klusi jautāju un satveru viņas zodu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Nedaudz pieliecies, es spēcīgi noskūpstu viņu, pakļaujot viņas lūpas. Ana atbild uz skūpstu, tik maiga, mīļa un atsaucīga, un mani pārņem neatvairāma vēlme redzēt viņu visu. Es ātri atpogāju viņas blūzi, novelku un ļauju tai nokrist uz grīdas. Atkāpies tālāk, es viņu aplūkoju. Viņa ir uzvilkusi Teilora nopirkto krūšturi.

Viņa ir apbrīnojama.

– Ana. Tev ir brīnišķīga āda, gaiša un nevainojama. Es vēlos skūpstīt ikkatru tās collu. – Uz ādas nav nekādu pēdu. Tas mani nedaudz satrauc. Gribu redzēt viņu iezīmētu… sārtu… varbūt ar mazām, šaurām pātagas pēdām.

Ana pietvīkst kā roze, acīmredzot nokautrējusies. Es viņai iemācīšu vismaz nekaunēties par savu augumu, pat ja nekas cits neizdosies. Pacēlis roku, es pavelku viņas matu gumiju. Spožās, kastaņbrūnās cirtas noslīgst gar seju un sniedzas līdz krūtīm.

– Man patīk brunetes. – Viņa ir skaista, neparasta, īsts dārgakmens.

Ar abām plaukstām aptvēris viņas galvu, es ieviju pirkstus meitenes matos un pierauju viņu tuvāk, vienlaikus skūpstot. Viņa ievaidas un paver lūpas, ielaižot manu mēli siltajā, miklajā mutē. Klusā, atzinības pilnā skaņa atbalsojas manā miesā līdz pat locekļa galviņai. Viņas mēle kautri tiecas pretī manējai, bikli pieskaras mutes iekšpusei, un šīs neveiklās, nepieredzējušās meitenes kustības ir… seksīgas.

Ana garšo lieliski. Vīns, vīnogas un nevainība – spēcīgs, reibinošs aromātu sajaukums. Es cieši apskauju viņu un jūtos atvieglots, kad viņa satver tikai manus augšdelmus. Ar vienu roku turēdams viņas pakausi, es laižu otras rokas pirkstus pār Anas mugurkaulu līdz dibenam un piekļauju viņu pie sava piebriedušā locekļa. Viņa atkal ievaidas. Es turpinu viņu skūpstīt, mācot nepieredzējušo meiteni ar mēli izpētīt manu muti tāpat, kā es izpētu viņējo. Kad viņa virza plaukstas augstāk, es saspringstu un bažīgi prātoju, kur viņa atkal pieskarsies. Ana noglāsta manu vaigu un matus. Tas ir nedaudz biedējoši. Bet, kad viņa ievij pirkstus matos un saudzīgi parauj…

Mmm, patīkami.

Es atsaucoties iestenos, bet neuzdrīkstos ļaut viņai turpināt. Piegrūdis viņu tuvāk gultai, es nometos ceļos. Gribu atbrīvot viņu no džinsiem, izģērbt, uzbudināt vēl vairāk un… vairīties no viņas rokām. Satvēris meitenes gurnus, es laižu mēli no jostasvietas līdz nabai. Ana saspringst un spēji ievelk elpu. Viņa tiešām smaržo un garšo lieliski, gluži kā augļu dārzs pavasarī, un es vēlos to baudīt. Viņa atkal ievij pirkstus man matos, un man nav iebildumu: tas pat ir patīkami. Es ar lūpām pakņudinu viņas gūžas kaulu, un viņa satver manus matus ciešāk. Viņas acis ir aizvērtas, un viņa elpo arvien straujāk. Kad atpogāju viņas džinsus, Ana atver acis, un mēs viens otru nopētām. Es nesteidzoties pavelku rāvējslēdzēju un virzu plaukstas uz dibena pusi, aiz džinsu jostasvietas. Apkļāvis mīkstos dibena apaļumus, es pabīdu džinsus zemāk.

Nespēju savaldīties. Vēlos viņu iztrūcināt… tūlīt pat pārbaudīt, kādas ir viņas robežas. Nenovēršot skatienu no viņas sejas, es tīši aplaizu lūpas, pieliecos un virzu degunu gar viņas biksītēm uz augšu, ieelpojot uzbudinājuma aromātu.

Aizvēris acis, es to izbaudu.

Ak Dievs, viņa ir tik kārdinoša…

– Cik tu labi smaržo. – Mana balss ir iekārē aizsmakusi, un džinsos kļūst arvien neērtāk. Jātiek no tiem vaļā. Es saudzīgi nogrūžu Anu uz gultas un, satvēris viņas labo kāju, ātri novelku viņai kurpi un zeķi. Nolēmis meiteni paķircināt, es novelku īkšķa nagu pār viņas pēdas iekšpusi un apmierināts vēroju, kā viņa lokās, muti pavērusi. Es pieliecos un atkārtoju kustību ar mēli, zobiem skrāpējot nelielo sliedi, ko radījis īkšķa nags. Viņa aizver acis un sāk vaidēt. Ana ir neticami atsaucīga.

– Ana, Ana, es varētu ar tevi izdarīt tik daudz… – es čukstu un gara acīm redzu viņu kustamies zem sevis rotaļu istabā. Ana, pieķēdēta pie manas lielās gultas, noliekta pār galdu, piesprādzēta pie krusta. Es varētu viņu kārdināt un mocīt, līdz viņa lūgtu apmierinājumu… un džinsos kļūst vēl šaurāk.

Velns!

Es ātri atbrīvoju viņu no otras kurpes un zeķes, kā arī novelku viņai džinsus. Ana ir gandrīz kaila manā gultā, mati skaisti ieskauj sejas ovālu, garās, baltās kājas ir izstieptas, aicinot mani. Jāatceras, ka viņa ir nepieredzējusi. Bet viņa ātri elso, iekāres pārņemta. Un lūkojas man acīs.

Nekad neesmu kādu ieguvis savā gultā. Kārtējais jaunums kopā ar Stīlas jaunkundzi.

– Tu esi ļoti skaista, Anastasija Stīla. Nevaru sagaidīt brīdi, kad būšu tevī. – Es runāju klusi. Vēlos mazliet paildzināt mokas, noskaidrot, ko viņa zina. – Parādi man, kā iepriecini sevi, – es lūdzu, uzmanīgi viņu vērojot.

Viņa sarauc pieri.

– Nekautrējies, Ana, parādi man. – Es jūtu vēlmi viņu nopērt, lai aizgaiņātu kautrību.

Viņa papurina galvu. – Nezinu, par ko tu runā.

Vai viņa izliekas?

– Kā tu liec sev beigt? Es gribu to redzēt.

Viņa klusē. Acīmredzot atkal esmu viņu pārsteidzis. – Es to nedaru, – viņa beigu beigās izdveš. Es satriekts lūkojos uz viņu. Pat es apmierināju sevi pats, pirms nokļuvu Elinas nagos.

Ana droši vien nekad nav jutusi orgasmu… kaut gan man ir grūti tam noticēt. Oho! Esmu atbildīgs par viņas pirmo seksa reizi un pirmo orgasmu. Jāparūpējas, lai tas iespiestos atmiņā.

– Nu, mums nāksies to labot. – Tu manās rokās sasniegsi virsotnes, mazā.

Viņa droši vien nav arī nekad redzējusi kailu vīrieti. Nemitīgi lūkojoties viņai acīs, es atpogāju džinsus un novelku tos. Neuzdrīkstos nomest kreklu, jo tad viņa varētu man pieskarties.

Bet, ja Ana to darītu… nebūtu nemaz tik slikti… vai ne? Pieskārieni?

Es aizgaiņāju šo domu, pirms pamostas tumsa, un ieplešu viņas kājas. Viņa izbijusies ar abām rokām ieķeras palagā.

Jā. Neatrauj rokas, mazā.

Es nesteidzīgi nometos ceļos uz gultas viņai starp kājām.

Ana sagrozās.

– Nekusties, – es pavēlu un pieliecies noskūpstu jutīgo ādu augšstilba iekšpusē. Uzspiežu skūpstus viņas augšstilbiem, biksītēm un vēderam, vienlaikus kņudinot un pasūkājot ādu. Viņa lokās zem manis.

– Nāksies parūpēties, lai tu gulētu mierīgi, mazā.

Ja tu man ļausi.

Es viņai iemācīšu baudīt notiekošo un nekustēties, tādējādi paspilgtinot katru pieskārienu, skūpstu, kņudināšanu. Ar šo domu pietiek, lai man gribētos iekļūt dziļi viņas miesā, bet pirms tam man jāzina, cik atsaucīga viņa ir. Pagaidām viņa necenšas apvaldīt izjūtas. Viņa ļauj man brīdi valdīt pār viņas ķermeni un nemaz nevilcinās. Ana to vēlas… tiešām vēlas. Es izgaršoju viņas nabu un turpinu laiski virzīties augšup, baudot viņas aromātu. Iebīdījis kāju starp viņējām, es atguļos blakus un laižu plaukstu augšup pār gurnu un vidukli līdz krūtij. Es to maigi apkļauju un mēģinu noteikt, ko Ana jūt. Viņa nesaspringst, necenšas mani apturēt… viņa man uzticas. Vai varu panākt, lai šī uzticība iekļautu pilnīgu varu pār Anas ķermeni un viņu pašu? Šī doma iesveļ manī sajūsmu.

– Nevainojama. – Es ieslidinu rādītājpirkstu aiz krūštura kausiņa un pavelku to lejup, atbrīvojot krūti. Tās galiņš ir mazs un rožsārts, un jau sasprindzis. Es parauju kausiņu zemāk, lai audums un stīpiņa celtu krūti augšup. To pašu atkārtoju ar otru kausiņu un ieinteresēts vēroju, kā piebriest viņas krūtsgali. Un es pat vēl neesmu viņai pieskāries.

– Ļoti skaisti, – es atzinīgi nočukstu un maigi uzpūšu tuvākajam krūtsgalam, sajūsmināti vērojot, kā tas saspringst un ceļas. Anastasija aizver acis un izliec muguru.

Nekusties, mazā, tikai izbaudi. Tās ir daudz spēcīgākas sajūtas.

Uzpūtis dvašu vienam krūtsgalam, es saudzīgi virpinu otru starp īkšķi un rādītājpirkstu. Ana ieķeras palagā, un es pieliecu galvu, lai spēcīgi iesūktu krūtsgalu mutē. Viņa atkal izliec muguru un iekliedzas.

– Paskatīsimies, vai tev izdosies beigt šādi, – es nočukstu un turpinu. Viņa sāk vaidēt.

Jā, mazā… izjūti. Krūšu gali tiecas man pretī, un viņa apļo gurnus. Nekusties, mazā. Es tev iemācīšu nekustēties.

– Lūdzu… lūdzu, – viņa čukst un sasprindzina kājas. Man izdodas. Viņa ir tuvu. Es turpinu savu saldkaislo uzbrukumu, pārmaiņus pievēršos katram krūtsgalam, vēroju viņas atsaucību, sajūtu viņas baudu, un tas mani dzen neprātā. Ak Dievs, kā es viņu vēlos!

– Ļaujies, mazā, – es nomurminu un ar zobiem parauju viņas krūtsgalu. Ana iekliedzas un sasniedz virsotni.

Jā! Es ātri noskūpstu viņu, apslāpējot kliedzienus. Viņa aizelsusies strauji elpo, vēl izdzīvodama savu baudu… Viņa pieder man. Es viņai dāvāju pirmo orgasmu, un šī doma man sagādā prātam neaptveramu prieku.

– Tu esi ļoti atsaucīga. Turpmāk tev vajadzēs iemācīties sevi apvaldīt, un man būs ļoti patīkami tevi skolot. – Nevaru vien sagaidīt… bet pagaidām gribu viņu. Gribu viņu visu. Atkal noskūpstu Anu un laižu roku zemāk līdz kājstarpei. Es piekļauju plaukstu pie paugura, sajūtot siltumu, un ievirzu rādītājpirkstu zem biksīšu mežģīnēm. Nesteidzīgi apļojot pirkstu, es secinu, ka biksīšu audums mirkst viņas sulās.

– Tu esi brīnišķīgi mitra. Ak Dievs, kā es tevi vēlos… – Iegrūžu pirkstu Anas miesā, un viņa iekliedzas. Viņa ir karsta, cieša, mikla, un es viņu vēlos. Atkārtoju kustību, ar muti apklusinot viņas vaidus. Pieglaužu plaukstu klitoram… ciešāk… ciešāk. Viņa iekliedzas un lokās zem manis. Jā, es viņu gribu tūlīt pat. Viņa ir gatava. Es pieceļos sēdus, novelku viņai biksītes un norauju savu apakšveļu. Pasniedzies pēc prezervatīva, es nometos ceļos viņai starp kājām un paplešu tās. Anastasijas skatienā jaušamas… bažas? Viņa droši vien nav redzējusi stāvošu locekli.

– Nesatraucies. Tu pielāgosies, – es nomurminu un nolieku plaukstas abpus Anas galvai, balstoties uz elkoņiem. Ak Dievs, kā es viņu gribu… tomēr jāpārliecinās, vai viņa nav zaudējusi iekāri. – Vai tiešām to vēlies? – es jautāju.

Tikai nesaki “nē”!

– Lūdzu! – viņa vaid.

– Saliec kājas ceļgalos, – es pavēlu. Tā būs vieglāk. Vai es jebkad esmu juties tik uzbudināts? Tik tikko spēju valdīties.

Nesaprotu, kas notiek; acīmredzot to panākusi viņa.

Kāpēc?

Koncentrējies, Grej!

Es iekārtojos tā, lai varētu viņu iegūt. Ana ir plaši iepletusi acis, un tajās vīd lūgums. Viņa patiesi to vēlas… tāpat kā es. Būt saudzīgam un paildzināt mokas vai rīkoties?

Nolemju rīkoties. Man viņa jāiegūst.

– Tevi gaida sekss, Stīlas jaunkundze. Skarbs sekss.

Viens grūdiens, un esmu viņas miesā.

Ak. Mans. Dievs.

Viņa ir tik sasodīti cieša.

Un viņa iekliedzas.

Nē! Esmu viņai nodarījis sāpes. Gribu kustēties, ļauties aizmirstībai, un man jāsakopo viss gribasspēks, lai sastingtu. – Tu esi cieša… Vai ir jau labāk? – es aizsmacis čukstu, un Ana pamāj. Es viņā jūtos kā paradīzē: tik cieša viņa ir. Un man pat ir vienalga, ka viņas plaukstas ir uz maniem augšdelmiem. Tumsa snauž; droši vien tāpēc, ka tik ilgi esmu viņu gribējis. Nekad neesmu piedzīvojis tādu iekāri, tādas… alkas. Tas ir kaut kas jauns un tīrs. Es no viņas vēlos daudz: uzticību, paklausību, pakļāvību. Gribu, lai viņa pieder man, bet šobrīd… es piederu viņai.

– Mazā, es sākšu, – es aizžņaugtā balsī izdvešu un nesteidzīgi pavirzos atpakaļ. Viņas miesa ap manu locekli rada neparasti saldkaislas izjūtas. Es atkal viņā ietriecos un iegūstu viņu, zinot, ka esmu pirmais. Viņa iešņukstas.

Es sastingstu. – Vēl?

– Jā, – viņa pēc brīža izdveš. Šoreiz es ietiecos viņā dziļāk.

– Atkal? – es lūdzos, jūtot, ka āda pārklājas sviedriem.

– Jā.

Šī uzticēšanās mani piepeši ievelk sevī, un es sāku darboties no visa spēka. Gribu, lai viņa beidz. Nerimšos, kamēr viņa nebeigs. Gribu, lai šī sieviete man pieder ar miesu un dvēseli. Gribu just, kā viņas muskuļi savelkas man apkārt.

Un Ana sāk kustēties līdz ar mani, pieskaņojoties ritmam. Vai redzi, cik labi mēs saderam, Ana? Es satveru viņas galvu, noturot viņu vietā, un valdonīgi skūpstu uz lūpām. Viņa saspringst zem manis… Jā! Tūlīt viņa beigs.

– Ļaujies, Ana, – es pavēlu, un viņa iekliedzas, atmet galvu, paver muti, aizmiedz acis… un man pietiek ar to, ka redzu viņas ekstāzi. Es beidzu, zaudēju jebkādu izpratni par apkārtējo, izkliedzu viņas vārdu un ļaujos spēcīgam orgasmam.

Kad atveru acis, es saprotu, ka strauji elpoju, esmu atbalstījis pieri pret viņējo, un viņa lūkojas man acīs.

Esmu pilnīgi atbruņots.

Uzspiedis skūpstu viņai uz pieres, es atvirzos un apguļos blakus.

Kad izslīdu no viņas, Ana saviebjas, bet šķiet, ka viņai nekas nekaiš.

– Vai es tev nodarīju sāpes? – es jautāju un atglaužu viņai aiz auss matu šķipsnu, jo gribu vēl viņai pieskarties.

Ana plati smaida, it kā nespētu noticēt dzirdētajam. – Tu vaicā par sāpēm?

Un es brīdi nesaprotu, kāpēc viņa smejas.

Ak jā. Mana rotaļu istaba.

– Jā, es apzinos, cik savādi tas izklausās, – es nomurminu. Viņai pat tagad izdodas mani apmulsināt. – Nopietni: vai tev nekas nekaiš?

Viņa izstaipās man blakus, pārbaudot muskuļus, un izskatās uzjautrināta, bet vienlaikus apmierināta.

– Tu neesi man atbildējusi, – es norūcu. Man jāzina, vai viņai šis piedzīvojums sagādājis baudu. Viss liecina, ka tā ir, bet man jādzird apliecinājums. Gaidot atbildi, es noņemu prezervatīvu. Kā man šie nieki riebjas! Es nemanāmi nometu to uz grīdas.

Ana paceļ skatienu. – Man gribētos to darīt vēlreiz, – viņa nosaka un bikli iespurdzas.

Ko?

Vēlreiz?

Jau?

– Vai tiešām, Stīlas jaunkundze? – Es noskūpstu viņu uz mutes kaktiņa. – Tu esi prasīga meitene. Pagriezies uz vēdera.

Tad tu nevarēsi man pieskarties.

Ana mīlīgi pasmaida un paklausa. Mans loceklis atzinīgi saspringst. Es atāķēju krūšturi un laižu plaukstu pār viņas muguru līdz tvirtajai pēcpusei. – Tev ir brīnišķīga āda, – es nosaku, atglaužot matus viņai no sejas un paplešot viņas kājas. Vienlaikus saudzīgi noskūpstu viņas plecu.

– Kāpēc tu nenovelc kreklu? – Ana jautā.

Viņa ir sasodīti ziņkāra. Kamēr viņa guļ uz vēdera, ir skaidri zināms, ka viņa nevar man pieskarties, tāpēc es atvirzos, novelku kreklu pār galvu un nometu to uz grīdas. Esmu pilnīgi kails un uzguļos viņai virsū. Viņas siltā āda pieglaužas manējai.

Hmm… es pat varētu pie šīs sajūtas pierast.

– Tātad tu vēlies, lai izdrāžu tevi vēlreiz? – es iečukstu viņai ausī un noskūpstu viņu uz kakla. Ana kārdinoši sakustas zem manis.

Tā nedrīkst. Nekusties, mazā.

Es virzu roku zemāk līdz viņas ceļgala locītavai un parauju to augstāk, plati ieplešot viņas kājas. Ana spēji ievelk elpu, un es ceru, ka viņu pārņēmušas sajūsmas trīsas. Viņa sastingst zem manis.

Beidzot!

Ar plaukstām apkļaujot meitenes pēcpusi, es uzmanīgi guļos viņai virsū. – Es tevi paņemšu no aizmugures, Anastasija. – Ar otru roku satveru meitenes matus pie skausta, tos saudzīgi pavilkdams, lai viņa nekustētos. Viņas rokas ir bezpalīdzīgas un piespiestas pie palagiem tā, ka nevar man kaitēt.

– Tu piederi man, – es čukstu. – Tikai man. Nekad to neaizmirsti.

Es izmantoju brīvo roku, lai nesteidzīgi apļotu pirkstu ap viņas klitoru.

Ana sasprindzina muskuļus, cenšoties sakustēties, bet es ar savu svaru noturu viņu vietā un ar zobiem viegli skaru ādu virs žokļa. Viņas jaukā smarža sajaucas ar mūsu mīlēšanās aromātu. – Tu smaržo debešķīgi, – es čukstu, paberzējot degunu viņai aiz auss.

Viņa sāk cilāt gurnus, pielāgojoties manam ritmam.

– Nekusties, – es brīdinu.

Citādi es rimšos…

Es lēni iestumju īkšķi Anas miesā un apļoju to, ik pa brīdim noglāstot maksts priekšējo sieniņu. Ana ievaidas un saspringst zem manis, atkal mēģinot kustēties.

– Tev tā patīk? – es jautāju, ar zobiem viegli skrāpējot meitenes ausi. Turpinot ar pirkstiem glāstīt viņas klitoru, es virzu īkšķi viņā iekšā un ārā. Ana saspringst, bet nevar pakustēties.

Viņa skaļi ievaidas, cieši samiegusi acis.

– Tu esi neticami mitra, Anastasija, un tik ātri. Tik atsaucīgi. Jā, Anastasija, man tas patīk. Ļoti patīk.

Labi. Paskatīsimies, cik tālu iesi.

Es izvelku īkšķi no viņas. – Atver muti, – es pavēlu un iegrūžu īkšķi viņai starp lūpām. – Pamēģini, mazā. Tāda ir tava garša.

Viņa sāk to sūkāt… spēcīgi.

Jā.

Un es brīdi iztēlojos, ka viņai mutē ir mans loceklis.

– Es gribu iegūt tavu muti, Anastasija, un tas notiks drīz. – Man ir grūti elpot.

Viņa sacērt zobus, stipri iekožot.

Velns!

Es parauju viņu aiz matiem, un viņa atslābina tvērienu.

– Nerātna meitene. – Es iztēlojos dažādus sodus par tādu pārgalvību, ko es izmantotu, ja viņa būtu mana Pakļautā. Šīs domas panāk to, ka loceklis piebriest gandrīz līdz sāpēm. Es viņu atlaižu un notupjos.

– Nekusties! – Es paķeru no naktsgaldiņa vēl vienu prezervatīvu, atplēšu iepakojumu un uzvelku gumiju.

Ana nekustas. Tikai mugura cilājas, kad viņa nepacietīgi elpo.

Viņa ir neticami daiļa.

Atkal noliecies pār meiteni, es satveru viņas matus un turu, lai viņa nevarētu pagriezt galvu.

– Šoreiz mēs nesteigsimies, Anastasija.

Viņa ievaidas, un es saudzīgi iekļūstu viņā, līdz tālāk vairs nav iespējams.

Jēzus! Sajūtas ir patīkamas.

Atvirzoties es apļoju gurnus un nesteidzīgi ieslīdu viņā vēlreiz. Viņa iešņukstas un sasprindzina muskuļus, cenšoties sakustēties.

Nu nē, mazā. Es gribu, lai tu to sajūti. Izbaudi visu, ko vari.

– Tu esi lieliska, – es saku un atkārtoju kustību, nesteidzīgi cilājot gurnus. Lēnām. Iekšā. Ārā. Iekšā. Ārā. Viņas miesa sāk trīsēt.

– Nē, mazā, vēl ne.

Es tev neļaušu beigt.

Ne jau tagad, kad man ir tik labi.

– Lūdzu! – viņa iesaucas.

– Es gribu, lai tev smelgtu, mazā. – Nedaudz atrāvies, es atkal ietiecos viņā. – Lai rīt katru reizi, kad pakustēsies, tu atcerētos, ka šeit esmu bijis es. Tikai es. Tu piederi man.

– Lūdzu, Kristjen, – viņa vaid.

– Ko tu gribi, Anastasija? Saki! – Es turpinu nesteidzīgās mocības. – Runā!

– Tevi. – Viņa to izmisīgi vēlas.

Viņa vēlas mani.

Laba meitene.

Es paātrinu ritmu, un viņas iekšējie muskuļi sāk trīcēt, nekavējoties atsaucoties.

Starp grūdieniem es dvešu vārdus: – Tu. Esi. Lieliska. Es. Tevi. Gribu. Tu. Piederi. Man. – Viņas kājas un rokas dreb, kamēr viņa cenšas nekustēties. Viņa jau ir uz robežas. – Ļaujies, mazā, – es ieņurdos.

Un Ana klausa pavēlei, viss viņas augums noraustās, to pārņem orgasma viļņi, un viņa kliedz manu vārdu, iespiedusi seju matracī.

To dzirdot, es vairs nespēju izturēt, beidzu un sabrūku uz viņas.

– Velns, Ana, – es nočukstu. Esmu iztukšots, bet vienlaikus jūtos pacilāts. Gandrīz uzreiz atraujos no viņas un pagriežos uz muguras. Viņa saritinās man blakus. Kad novelku prezervatīvu, viņa aizver acis un iegrimst miegā.