Читать книгу Grejs - E. L. Džeimsa - Страница 9

Es uztrūkstos no miega, vainas apziņas pārņemts, it kā būtu pieļāvis kādu nepiedodamu grēku.

Vai tāpēc, ka ieguvu Anastasiju Stīlu? Jaunavu?

Viņa ir iekārtojusies man blakus un cieši iemigusi. Es ielūkojos radiopulkstenī, kas rāda trīs naktī. Ana guļ nevainīgas būtnes rāmajā miegā. Nē, viņa vairs nav tik nevainīga.

Es viņu vēroju, un mana miesa pamostas.

Varētu viņu piecelt.

Vēlreiz iegūt.

Tam, ka viņa ir manā gultā, ir dažas priekšrocības.

Grej. Izbeidz šīs muļķības.

Šis sekss bija tikai līdzeklis mērķa panākšanai, kā arī patīkama izklaide.

Jā. Ļoti patīkama.

Pat neticama.

Sasodīts, tas bija tikai sekss!

Es aizveru acis un samierinos ar domu, ka mēģinājums gulēt droši vien būs neveiksmīgs. Bet istabā ir pārāk daudz Anas: viņas smarža, klusie elpas vilcieni un atmiņas par manu pirmo vaniļas seksa reizi. Manu prātu pārpludina atmiņas par to, kā viņa kaisles uzplūdā atmeta galvu, izkliedza manu vārdu un neapvaldīti ļāvās mūsu tuvībai.

Stīlas jaunkundze ir miesaskāra būtne.

Būtu patīkami viņu apmācīt.

Mans loceklis piekrītoši saspringst.

Nolādēts!

Nevaru iemigt, kaut gan šodien mani nomodā notur kas cits, nevis murgi. Mazā Stīlas jaunkundze. Izkāpis no gultas, es paceļu izmantotos prezervatīvus, sasienu mezglā un iemetu papīrgrozā. Es izņemu pidžamas bikses no atvilktnes un uzvelku tās. Veltījis pēdējo skatienu kārdinošajai sievietei savā gultā, es aizeju uz virtuvi. Esmu izslāpis.

Iztukšojis ūdens glāzi, es daru to pašu, ko vienmēr, kad nevaru iemigt. Pārbaudu e-pastu savā kabinetā. Teilors ir atgriezies un jautā, vai drīkst novietot Čārliju Tango. Stīvens laikam guļ augšstāvā. Es atbildu: “Jā”, kaut gan šajā nakts stundā tas ir pašsaprotami.

Es atgriežos dzīvojamā istabā un apsēžos pie klavierēm. Mūzika ir mans patvērums, kurā varu gremdēties stundām ilgi. Jau kopš deviņu gadu vecuma protu labi spēlēt, bet tā kļuva par kaislību tikai tad, kad iegādājos pats savas klavieres savā mājvietā. Kad vēlos visu aizmirst, es ķeros pie mūzikas. Un šobrīd negribu domāt par to, ka izteicu piedāvājumu jaunavai, izdrāzu viņu un atklāju patiesību par savu dzīvesveidu nepieredzējušai sievietei. Es pieskaros taustiņiem, sāku spēlēt un aizmirstos Baha skaņās.

Piepeša kustība novērš manu uzmanību no mūzikas, un es paceļu skatienu. Pie klavierēm stāv Ana. Viņa ir ietinusies segā, kuplie mati slīgst sprogās pār muguru, un acis mirdz; viņa izskatās satriecoši.

– Atvaino, – viņa nočukst. – Negribēju tev traucēt.

Kāpēc viņa lūdz piedošanu? – Atvainoties pienāktos man. – Es nospēlēju pēdējās notis un pieceļos. – Tev vajadzētu gulēt, – es viņu norāju.

– Mūzika bija ļoti skaista. Vai Bahs?

– Baha apdare. Viņš pārrakstīja Alesandro Marčello koncertu obojai.

– Melodija ir brīnišķīga, bet ļoti skumja.

Skumja? Tā nebūtu pirmā reize, kad man kāds veltījis šo epitetu.

– Vai drīkstu runāt atklāti? Pavēlniek. – Leila ir notupusies man blakus, kamēr strādāju.

– Drīksti.

– Jūs šodien esat skumīgs.

– Tiešām?

– Jā, Pavēlniek. Vai vēlaties, lai kaut ko izdaru…?

Es atvairu atmiņas. Anai vajadzētu gulēt. Es atkārtoju savu pavēli.

– Pamodos, bet tevis nebija.

– Man ir grūti aizmigt, un es neesmu radis gulēt ar kādu kopā. – Es jau to viņai teicu… un kāpēc cenšos attaisnoties? Aplicis roku ap Anas kailajiem pleciem, es vedu viņu uz guļamistabu un vienlaikus baudu pieskārienu viņas maigajai ādai.

– Cik sen tu jau spēlē? Tev ļoti labi padodas.

– Kopš sešu gadu vecuma, – es aprauti nosaku.

– Ak tā. – Laikam viņa uztvērusi mājienu; nevēlos runāt par bērnību.

– Kā tu jūties? – es jautāju, ieslēdzot lampu pie gultas.

– Viss ir labi.

Uz maniem palagiem ir asinis. Viņas asinis. Zaudētās nevainības liecība. Ana brīdi lūkojas uz traipiem, pievēršas man un nokaunējusies slēpj acis.

– Džonsas kundzei būs, par ko padomāt.

Viņa izskatās šausmu pārņemta.

Tā ir tikai miesa, Ana. Es satveru viņu aiz zoda un paceļu to, lai redzētu viņas sejas izteiksmi. Jau grasos nolasīt nelielu lekciju par atbrīvošanos, bet viņa stiepj roku, lai pieskartos manam torsam.

Velns!

Es atkāpjos, jo pamostas tumsa.

Nē. Nepieskaries man.

– Ej gulēt, – es pavēlu, runājot asāk, nekā biju iecerējis. Cerams, viņa nesadzirdēs manas bailes. Ana apjukusi iepleš acis un šķiet sāpināta.

Sasodīts.

– Es apgulšos tev blakus. – Tas ir mans izlīguma piedāvājums. Izņēmis no atvilktnes kreklu, es to ātri uzvelku, lai sargātos no pieskārieniem.

Ana vēl joprojām vēro mani. – Uz gultu! – es bargi atkārtoju. Viņa paklausa, un es apguļos viņai aiz muguras, apvijot rokas apkārt meitenes augumam. Ieslēpis seju viņas matos, es ieelpoju tīkamo rudens un ābeļu smaržu. Šādi viņa nevar man pieskarties, un es apņemos turēt viņu skavās, līdz viņa iemigs. Pēc tam piecelšos un pastrādāšu.

– Guli, jaukā Anastasija. – Es noskūpstu viņu uz matiem un aizveru acis. Viņas smarža ieplūst man nāsīs, atgādinot laimīgus laikus, un es jūtos piepildīts… pat apmierināts…

Mamma šodien ir priecīga. Viņa dzied.

Dzied par mīlestību un jautā, kāda tai saistība ar jebko.

Un gatavo ēst. Un dzied.

Man ierūcas puncis. Viņa cep šķiņķi un vafeles.

Labi smaržo. Manam puncim patīk šķiņķis un vafeles.

Gardi smaržo.

Es atveru acis. Pa logiem istabā ieplūst gaisma, un no virtuves vējo apetīti rosinošs aromāts. Šķiņķis. Neko nesaprotu. Vai Geila jau atgriezusies?

Pēc tam es atceros.

Ana.

Ieskatījies pulkstenī, es atklāju, ka ir vēls. Strauji izkāpju no gultas un sekoju aromātam uz virtuvi.

Anai mugurā ir mans krekls, viņa sapinusi matus bizēs un dejo mūzikas ritmā, bet es to nedzirdu. Viņai ir austiņas. Meitenes nemanīts, es apsēžos pie virtuves letes un vēroju izrādi. Viņa kuļ olas brokastīm un, bizēm šūpojoties, aizrautīgi lēkā. Ir skaidrs, ka viņa nevalkā apakšveļu.

Laba meitene.

Nekad vēl neesmu redzējis sievieti, kura tik neveikli kustas. Tas ir vienlaikus uzjautrinoši, valdzinoši un neparasti uzbudinoši; es sāku domāt, kā varētu uzlabot viņas līdzsvara izjūtu. Ana pagriežas un, mani ieraudzījusi, sastingst.

– Labrīt, Stīlas jaunkundze. Jums šorīt ir daudz enerģijas. – Ar bizēm viņa izskatās vēl jaunāka.

– Es… es labi izgulējos, – viņa izstoma.

– Interesanti, kāpēc, – es pajokoju un esmu spiests atzīt, ka tas attiecas arī uz mani. Pulkstenis rāda, ka ir jau pāri deviņiem. Kad es pēdējo reizi pamodos vēlāk par pusseptiņiem?

Kad biju gulējis ar viņu.

– Vai esi izsalcis? – Ana jautā.

– Ļoti. – Un nezinu, ko vēlos vairāk: brokastis vai viņu.

– Pankūkas, šķiņķi un olas? – viņa piedāvā.

– Izklausās lieliski.

– Nezinu, kur tu glabā šķīvju paliktņus, – viņa apjukusi ieminas, un šķiet, ka viņa kaunas, jo pieķēru viņu dejojam.

Apžēlojies par meiteni, es piesakos saklāt galdu un piebilstu: – Vai vēlies, lai ieslēdzu mūziku un tu varētu turpināt savu… ē… dejošanu?

Viņa pietvīkst un iedur skatienu grīdā.

Velns! Esmu viņu apbēdinājis. – Lūdzu, manis dēļ nevajag to pārtraukt. Bija ļoti izklaidējoši.

Viņa uzmet lūpu, uzgriež man muguru un turpina sparīgi kult olas. Vai viņa nojauš, cik necienīga tāda izturēšanās šķiet cilvēkam ar manu dzīvesveidu? Protams, nē. Un kāda nesaprotama iemesla dēļ man gribas smaidīt. Es tuvojos viņai un paraustu bizi. – Man tās patīk. Un tās tevi neglābs.

Ne jau no manis. Ne tagad, kad esmu tevi ieguvis.

– Kādas olas vēlies? – Ana painteresējas negaidīti vīzdegunīgā tonī. Un man gribas skaļi smieties, tomēr es savaldos.

– Labi sakultas, – es atbildu, neveiksmīgi cenšoties runāt neizteiksmīgi. Arī viņa slēpj uzjautrinājumu un turpina darbu.

Anas smaids ir apburošs.

Es steigšus salieku uz galda paliktņus, mēģinot atcerēties, kad pēdējo reizi klāju galdu citam cilvēkam.

Nekad.

Parasti nedēļas nogalē par visiem mājas darbiem rūpējas mana Pakļautā.

Ne šodien, Grej, jo viņa nav tava Pakļautā… pagaidām.

Ieleju mums abiem apelsīnu sulu un sāku vārīt kafiju. Viņa nedzer kafiju, tikai tēju.

– Vai vēlies tēju?

– Jā, lūdzu. Ja tev ir.

Es sameklēju virtuves skapītī Twinings iepakojumus, ko Geila nopirkusi pēc mana lūguma.

To redzot, Ana sarauc pieri. – Tu biji pārliecināts, ka es palikšu uz brokastīm?

– Nedomāju, ka pagaidām varu būt par kaut ko pārliecināts, Stīlas jaunkundze, – es atbildu, bargi palūkojies uz viņu.

Un nerunā par sevi tā.

Es pievienoju viņas zemo pašvērtējumu to īpašību sarakstam, ko nāksies mainīt.

Ana vairās no mana skatiena, rosīgi gatavojot brokastu galdu. Viņa noliek divus šķīvjus un izņem no ledusskapja kļavu sīrupu.

Tiklīdz viņa paceļ skatienu, es ar mājienu norādu uz tabureti. – Stīlas jaunkundze.

– Greja kungs, – viņa pieklājīgi atbild un apsēžoties nedaudz saraujas.

– Cik spēcīga ir smeldze? – Mani pārsteidz piepešā vainas apziņa. Es vēlos viņu iegūt vēlreiz, vēlams, pēc brokastīm, bet tas nebūs iespējams, ja viņai vēl sāp. Iespējams, šoreiz varētu izmantot muti.

Ana pietvīkst. – Patiesību sakot, man nav iepriekšējas pieredzes, ar ko salīdzināt, – viņa atcērt. – Vai vēlējies paust līdzjūtību? – Sarkasms pārsteidz mani nesagatavotu. Ja viņa piederētu man, tad saņemtu pērienu, ja ne vairāk. Es viņu pārliektu pār virtuves leti.

– Nē. Gribēju noskaidrot, vai varam turpināt apmācību.

– Ak tā. – Viņa satrūkstas.

Jā, Ana, varam nodarboties ar seksu arī dienā. Un es labprāt piepildītu tavu dzēlīgo muti.

Es apēdu kumosu un svētlaimē aizveru acis. Garšo tiešām lieliski. Ana vēl joprojām skatās uz mani. – Ēd, Anastasija, – es pavēlu. – Starp citu, brokastis ir ļoti gardas.

Viņa prot gatavot, turklāt labi.

Ana ieliek mutē omletes kumosu un stumda ēdienu pa šķīvi. Es palūdzu, lai viņa nekož lūpā.

– Tas novērš uzmanību, un es diemžēl zinu, ka tev zem mana krekla nav nekā cita.

Viņa niekojas ar tējkannu un maisiņu, izliekoties nemanām manu aizkaitinājumu. – Kāda apmācība tev ir padomā? – viņa jautā.

Ana ir ziņkārīga; paskatīsimies, cik tālu viņa ies.

– Tā kā tev vēl sāp, es nospriedu, ka tu varētu apgūt orālās prasmes.

Viņa aizrijas ar tēju.

Hmm, es negribu viņu nosmacēt. Saudzīgi uzsitis Anai pa muguru, es pasniedzu apelsīnu sulas glāzi. – Protams, ja tu vēlies palikt. – Galu galā nevajadzētu pārāk paļauties uz veiksmi.

– Šo dienu es varētu pavadīt šeit, jā. Ja tev nav iebildumu. Rīt man jāstrādā.

– Cikos tev jābūt darbā?

– Deviņos.

– Es tevi nogādāšu pie veikala.

Ko? Es gribu, lai viņa paliek?

Tas man ir pārsteigums.

Jā, es vēlos, lai viņa paliek.

– Vakarā man jābūt mājās, lai paņemtu tīras drēbes.

– Tās varam tev sagādāt šeit.

Viņa atmet galvu un nervozi pakošļā lūpu… atkal.

– Kas tevi satrauc? – es jautāju.

– Vakarā man jābūt mājās.

Ana ir ietiepīga. Nevēlos, lai viņa aiziet, tomēr pagaidām, kad mums nav līguma, nevaru uzstāt.

– Labi, vakarā. Ēd brokastis.

Viņa nopēta šķīvi.

– Anastasija, ēd. Vakar tu neko neiebaudīji.

– Es tiešām neesmu izsalkusi, – viņa atbild.

Man ir grūti savaldīties. – Es gribētu, lai tu iztukšo šķīvi.

– Kāpēc tu tā satraucies par ēdienu? – viņa attrauc.

Mazulīt, tu tiešām nevēlies to zināt. – Es jau teicu, ka man nepatīk veltīga ēdiena šķiešana. Ēd! – Es bargi uzlūkoju viņu. Nepretojies man, Ana. Viņa stūrgalvīgi paskatās uz mani, tomēr sāk ēst.

Vērojot, kā viņa paceļ dakšiņu ar omletes kumosu, es pamazām nomierinos. Ana ir neparasti sparīga. Un tas ir kaut kas vienreizējs. Nekad neesmu ar kaut ko tādu sastapies. Jā, viņa ir kaut kas jauns. Un tāpēc esmu tā aizrāvies… vai ne?

Kad viņa ir iztukšojusi šķīvi, es to paņemu.

– Tu pagatavoji brokastis, es novākšu traukus.

– Ļoti demokrātiski, – viņa attrauc, saraukusi uzaci.

– Jā. Parasti es tā nerīkojos. Pēc tam mēs nomazgāsimies vannā.

Un es noskaidrošu, kādas ir viņas orālās prasmes. Es spēji ievelku elpu, lai apvaldītu piepešo uzbudinājumu.

Iezvanās Anas telefons, un viņa aiziet uz telpas tālāko malu, iegrimusi sarunā. Es stāvu pie izlietnes un vēroju viņu. Rīta gaisma iezīmē viņas augumu zem baltā krekla, jo viņa ir pie loga. Man izkalst mute. Viņa ir slaida, ar garām kājām, nevainojamām krūtīm un lielisku dibenu.

Turpinot runāt, viņa pagriežas, un es izliekos, ka esmu aizņemts ar kaut ko citu. Nevēlos, lai viņa pieķer mani viņu pētām.

Kas viņai zvana?

Es dzirdu Kevanas vārdu un saspringstu. Ko viņa saka?

Mūsu skatieni sastopas.

Ko tu saki, Ana?

Viņa novēršas un pēc brīža, beigusi sarunu, tuvojas man. Meitenes gurni zem mana krekla šūpojas maigā, pavedinošā ritmā. Vai vajadzētu pateikt, ko es redzu?

– Vai tajā konfidencialitātes līgumā iekļauts pilnīgi viss? – viņa iejautājas, un es sastingstu, aizverot trauku skapīša durvis.

– Kāpēc tu jautā? – Ko tas nozīmē? Ko viņa atklājusi Kevanai?

Ana dziļi ievelk elpu. – Nu, man ir daži jautājumi. Par seksu. Un man gribētos tos pārrunāt ar Keitu.

– Vari visu jautāt man.

– Kristjen, atvaino, bet… – Ana apklust. Vai viņa kaunas? – Runa ir tikai par fizisko pusi. Es nepieminēšu tavu moku kambari, – viņa spēji izgrūž.

Kā, lūdzu?

– Pārsvarā tas paredzēts baudai, Anastasija, nevis sāpēm. Turklāt tava dzīvokļa biedrene pavada laiku kopā ar manu brāli. Es priecātos, ja tu viņai neko nestāstītu.

Nevēlos, lai Eljots kaut ko zina par manu privāto dzīvi.

Viņš nemūžam neļautu to aizmirst.

– Vai tava ģimene zina, kādas ir tavas… hmm, noslieces?

– Nē. Tā nav viņu darīšana.

Ana acīmredzami kvēlo alkās kaut ko pajautāt.

– Ko tu vēlies zināt? – es jautāju, nostājies viņai pretī, un vēroju meiteni. Kas tevi nomāc, Ana?

– Šobrīd neko īpašu, – viņa nočukst.

– Varam sākt ar kaut ko vienkāršu. Kā tev patika šī nakts? – Es elpoju straujāk, gaidot atbildi. Visa turpmākā vienošanās ir atkarīga no tās.

– Tā bija laba, – Ana nosaka un veltī man tik tikko jaušamu, seksīgu smaidu.

Tieši to vēlējos dzirdēt.

– Man arī tā patika. Vēl nekad nebiju nodarbojies ar vaniļas seksu. Jāatzīst, tam ir dažas priekšrocības. Bet varbūt tikai tāpēc, ka biju kopā ar tevi.

Viņa ir acīmredzami pārsteigta un iepriecināta. Es ar īkšķi pieskaros viņas pilnīgajai apakšlūpai. Mani pārņem vēlme viņu iegūt… atkal. – Iesim nomazgāties. – Es viņu noskūpstu un ievedu vannasistabā.

– Paliec šeit, – es pavēlu, pagriežu ūdens krānu un ieleju vannā aromātisku eļļu. Vanna ātri piepildās, un Ana tikmēr mani vēro. Parasti es gribētu, lai sieviete, ar kuru kopā grasos mazgāties, pieticīgi nodurtu skatienu; bet Ana ir citāda. Viņa turpina lūkoties uz mani, un viņas acīs mirdz gaidas un ziņkāre. Bet viņa ir bikli apvijusi rokas sev apkārt.

Tas uzbudina.

Un viņa nekad nav mazgājusies kopā ar vīrieti. Atkal būšu viņai pirmais.

Kad vanna ir pilna, es novelku kreklu un pastiepju roku. – Stīlas jaunkundze. – Viņa pieņem manu aicinājumu un iekāpj vannā.

– Pagriezies ar seju pret mani, – es izrīkoju. – Zinu, ka lūpa ir garšīga, pats esmu to pārbaudījis, bet pārstāj to košļāt, lūdzu. Tiklīdz tu sāc košļāt lūpu, man gribas tevi pamatīgi izdrāzt, bet tev vēl sāp, skaidrs?

Viņa spēji ievelk elpu, atbrīvodama apakšlūpu.

– Nu re. Vai saprati?

Ana sparīgi pamāj.

– Lieliski. – Viņai mugurā ir mans krekls. Es izņemu no tā kabatas mūzikas atskaņotāju un nolieku pie izlietnes. – Ūdens un elektronika nav īpaši labs savienojums. – Es satveru krekla malu un novelku to. Viņa nekavējoties noliec galvu, un es atkāpjos, viņu apbrīnodams.

– Klau, – es klusi ierunājos, un Ana ielūkojas man acīs. – Anastasija, tu esi ļoti skaista sieviete no matu galiņiem līdz papēžiem. Nenokar galvu, it kā par to kaunētos. Man ir patiess prieks tevi vērot. – Es satveru viņas zodu un paceļu to.

Neslēpies no manis, mazā.

– Drīksti apsēsties.

Viņa steidzīgi paklausa un saraujas, kad nobrāztā āda iegrimst ūdenī.