Читать книгу Grejs - E. L. Džeimsa - Страница 4

ANASTASIJA ROZA STĪLA

Dzimusi: 1989. gada 10. septembrī Montesano, Vašingtonas štatā

Adrese: Zaļā iela 114, dz. 7, Heivenhaita, Vankūvera

Mobilā tel. nr.: 3609594352

Personas kods: 987654320

Banka: Velsfargo banka, Vankūvera, konta nr. 309362, konta saturs: 683,16 $

Nodarbošanās: studente Vankūveras Mākslas un zinātņu koledžā, specialitāte – angļu literatūra

Vidējā atzīme: 4,0

Vidējā izglītība: Montesano vidusskola

Eksāmenu rezultāti: 2150

Darbavieta: Kleitona saimniecības preču veikals, Vankūveras iela, Portlenda (pusslodze)

Tēvs: Frenklins E. Lamberts, dzimis 1969. gada 1. septembrī, miris 1989. gada 11. septembrī

Māte: Karla Meja Vilksa-Edamsa, dzimusi 1970. gada 18. jūlijā. Precējusies: 1. Frenks Lemberts: 1989. gada 1. martā, atraitne 1989. gada 11. septembrī; 2. Reimonds Stīls: 1990. gada 6. jūnijā, šķīrusies 2006. gada 12. jūlijā; 3. Stīvens M. Mortons: 2006. gada 16. augustā, šķīrusies 2007. gada 31. janvārī; 4. Bobs Edamss: 2009. gada 6. aprīlī

Politiskā pārliecība: nav noskaidrota

Reliģiskā pārliecība: nav noskaidrota

Seksuālā orientācija: nav zināma

Attiecības: pašreiz nav liecību

Jau simto reizi pārlasu kopsavilkumu, ko saņēmu pirms divām dienām, un meklēju kādu ieskatu noslēpumainās Anastasijas Rozas Stīlas dvēselē. Nespēju aizmirst šo sasodīto sievieti, un tas mani tiešām tracina. Pēdējās nedēļas laikā, piedaloties īpaši vienmuļās sanāksmēs, es prātā atkārtoju mūsu interviju. Viņas neveiklos pirkstus uz diktofona, žestu, ar kādu viņa atglauda šķipsnu aiz auss, iekošanos lūpā. Jā. Iekošanās lūpā mani katru reizi pazudina.

Un tagad es sēžu mašīnā pie Kleitona veikala, mazas, vienkāršas saimniecības preču bodītes Portlendas nomalē, kur viņa strādā.

Tu esi muļķis, Grej. Kāpēc esi šeit?

Es zināju, ka viss beigsies ar šo. Visu nedēļu… Es zināju, ka nāksies ar viņu atkal tikties. Tas bija skaidrs brīdī, kad viņa izteica manu vārdu liftā. Mēģināju pretoties. Gaidīju piecas dienas, piecas garlaicības māktas dienas, lai noskaidrotu, vai viņu aizmirsīšu.

Un es nemēdzu gaidīt. Man nepatīk gaidīt. Jebko.

Nekad vēl nebiju aplidojis sievieti. Tās, kas man bijušas, saprata, ko no viņām gaidu. Tagad es baidos, ka Stīlas jaunkundze gluži vienkārši ir pārāk jauna un viņu neinteresēs tas, ko varu piedāvāt. Vai arī tomēr? Vai viņa vispār būtu laba Pakļautā? Es papurinu galvu. Un tagad es, īsts ēzelis, sēžu Portlendas drūmās nomales stāvvietā.

Viņas pagātnes izpētē nav atklājies nekas ievērības cienīgs – tikai pēdējais fakts, kas pārņēmis manu prātu. Šī iemesla dēļ esmu te. Kāpēc jums nav drauga, Stīlas jaunkundze? Seksuālā orientācija nezināma… varbūt viņa ir homoseksuāla. Es iespurdzos; tam grūti noticēt. Atceros jautājumu, ko viņa uzdeva intervijas laikā, spējo kaunu, rožsārto pietvīkumu… Šīs baudkārās domas mani nomoka jau kopš brīža, kad viņu satiku.

Tāpēc tu esi šeit.

Es kvēli alkstu atkal viņu ieraudzīt; zilās acis mani vajā pat sapņos. Neesmu viņu pieminējis Flinnam un par to priecājos, jo tagad uzvedos kā vajātājs. Varbūt vajadzētu viņam pateikt. Nē. Nevēlos, lai viņš mani nomoka ar jaunākajām atklāsmēm par terapiju, kas orientēta uz risinājumiem. Man vajag tikai iespēju novērst domas, un šobrīd vēlos vienīgi to, kas strādā par pārdevēju saimniecības preču veikalā.

Esmu mērojis tālu ceļu. Jānoskaidro, vai mazā Stīlas jaunkundze ir tikpat apetītlīga, kā atceros.

Sāksim izrādi.

Kad ieeju veikalā, nošķind durvju zvaniņš. Telpas ir daudz plašākas, nekā šķita no ārpuses, un, kaut gan ir gandrīz pusdienlaiks un sestdiena, cilvēku ir maz. Ailes ir pilnas ar visiem pierastajiem niekiem. Biju jau piemirsis, cik plaša izvēle saimniecības preču veikalos paveras tādiem pircējiem kā man. Parasti iepērkos internetā, bet, ja jau esmu šeit, varu papildināt krājumus ar liplentēm, atslēgu gredzeniem… jā. Sameklēšu pievilcīgo Stīlas jaunkundzi un izklaidēšos.

Es viņu pamanu jau pēc trim sekundēm. Viņa ir noliekusies pār leti, uzmanīgi pēta datora ekrānu un knibina pusdienu maizīti. Iegrimusi domās, viņa notrauc drupaču no lūpu kaktiņa, ieliek to mutē un nolaiza pirkstu. Mans loceklis saspringst.

Vai man atkal ir četrpadsmit gadu?

Miesas reakcija mani kaitina. Varbūt tas beigsies, ja es viņu sasiešu, izdrāzīšu un nopēršu… un ne obligāti šādā secībā. Jā. Tieši tas man vajadzīgs.

Viņa ir pilnīgi iegrimusi darbā, un man ir iespēja meiteni nopētīt. Ja atmet saldkaislās domas, viņa patiesi ir pievilcīga. Esmu viņu labi iegaumējis.

Meitene paceļ skatienu un sastingst. Tas ir tikpat satraucoši kā pirmajā tikšanās reizē. Viņa uzmanīgi lūkojas uz mani, šķietami satriekta, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti.

– Stīlas jaunkundze. Cik patīkams pārsteigums!

– Greja kungs, – viņa apjukusi izdveš. Jā, laba atbilde.

– Man bija darīšanas tuvumā. Gribēju papildināt krājumus. Priecājos jūs atkal redzēt. – Patiesi priecājos. Viņa ģērbusies cieši piegulošā krekliņā un džinsos, nevis bezveidīgajā maisā, ko valkāja iepriekš. Meitenei ir garas kājas, šmaugs viduklis un nevainojamas krūtis. Lūpas vēl joprojām ir pārsteigumā pavērtas, un man jāapvalda vēlme pieskarties viņas zodam un pacelt to uz augšu. Es atlidoju no Sietlas, lai satiktu tevi, meitēn, un tavs izskats šobrīd atsver ceļojuma grūtības.

– Ana. Mani sauc Ana. Kā varu jums palīdzēt, Greja kungs? – Viņa dziļi ievelk elpu, iztaisno muguru tāpat kā intervijā un savelk lūpas neīstā smaidā, ko parasti droši vien velta pircējiem.

Sākam spēli, Stīlas jaunkundze.

– Es vēlos šo to iegādāties. Varam sākt ar plastmasas savilcējiem.

Mani vārdi pārsteidz viņu nesagatavotu. Meitene šķiet izbrīnīta.

Mmm, būs jautri. Tev nav ne jausmas, ko es varu paveikt ar dažiem plastmasas savilcējiem, mazā.

– Mēs piedāvājam dažāda garuma savilcējus. Vai gribat, lai jums tos parādu? – viņa jautā, beidzot atguvusi balsi.

– Jā, lūdzu. Ejiet pa priekšu, Stīlas jaunkundze.

Viņa apiet apkārt letei un norāda uz vienu no plauktiem. Meitenei kājās ir sporta apavi. Kā viņa izskatītos ar augstpapēžu kurpēm? Louboutin apavi… tikai un vienīgi Louboutin.

– Tie atrodas astotajā plauktā kopā ar elektronikas precēm. – Meitenes balss ietrīsas, un viņa nosarkst.

Viņa nav vienaldzīga pret mani. Es jūtu mostamies cerību. Tātad viņa nav homoseksuāla. Es pasmīnu.

– Tikai pēc jums. – Paceļu roku, norādot, lai viņa iet pirmā. Sekojot meitenei, es varu nopētīt viņas lielisko dibenu. Garā, biezā zirgaste šūpojas kā metronoma adata vienlaikus ar gurnu līganajām kustībām. Viņa tiešām ir pati pilnība: piemīlīga, pieklājīga un skaista, turklāt viņai piemīt visi fiziskie dotumi, kas man patīk Pakļautajā. Bet pats galvenais jautājums ir cits. Vai viņa spēs būt Pakļautā? Meitene droši vien neko nezina par šo dzīvesveidu, manu dzīvesveidu, bet es ļoti gribētu viņu ar to iepazīstināt. Tu steidzies notikumiem pa priekšu, Grej.

– Vai jums Portlendā ir darīšanas? – viņa jautā, pārtraucot manu domu gaitu. Meitenes balss ir spalga, un viņa tēlo vienaldzību. Man gribas smieties. Sievietes reti spēj mani sasmīdināt.

– Es apraudzīju universitātes lauksaimniecības fakultāti. Tā darbojas Vankūverā, – es meloju. Patiesībā atbraucu pie jums, Stīlas jaunkundze.

Meitenes sejā parādās vilšanās, un es jūtos kā neģēlis.

– Šobrīd es finansēju pētījumus saistībā ar ražu rotāciju un augsnes zinātni. – Tā vismaz ir patiesība.

– Vai tā ir daļa no jūsu plāna pabarot pasauli? – Viņa uzjautrināta sarauc uzaci.

– Apmēram, – es nomurminu. Vai viņa par mani smejas? Ja tā ir, es labprāt panāktu, lai viņa to izbeidz. Ar ko sākt? Varbūt vakariņām, nevis parasto interviju… Tas būtu kaut kas jauns: vest iespējamo kandidāti vakariņās.

Mēs sasniedzam plauktu, kurā plastmasas savilcēji sakārtoti pēc garuma un krāsām. Es izklaidīgi laižu pirkstus pār iepakojumiem. Varētu aicināt viņu vakariņās. Kā uz randiņu? Vai viņa piekristu? Es palūkojos uz meiteni un redzu, ka viņa pēta kopā savītos pirkstus. Viņa nespēj uz mani paskatīties… un tas ir daudzsološi. Izvēlos garākos savilcējus. Tie ir elastīgāki, jo vienlaikus aptver divas potītes un plaukstu locītavas.

– Šie derēs.

– Vai gribēsiet vēl kaut ko? – viņa steigšus jautā. Vai nu viņa ir ļoti rūpīga pārdevēja, vai arī vēlas, lai pametu veikalu.

– Jā. Maskēšanas lenti.

– Vai jūs remontējat māju?

– Nē, neremontēju. – Ja tu zinātu…

– Lūdzu, šeit, – viņa aicina. – Maskēšanas lente atrodas dekoratīvo elementu plauktā.

Uz priekšu, Grej. Tev nav daudz laika. Sāc kādu sarunu. – Vai jau sen šeit strādājat? – Protams, es jau zinu atbildi. Es atšķirībā no daudziem citiem sagatavojos iepriekš. Meitene nezin kādēļ šķiet nokaunējusies. Jēzus, cik viņa ir kautrīga! Man nav nekādu cerību. Viņa ātri pagriežas un tuvojas plauktam, virs kura ir uzraksts “Dekoratīvie elementi”. Es viņai dedzīgi sekoju kā mazs kucēns.

– Četrus gadus, – viņa atbild, kad esam nonākuši pie mērķa. Viņa pieliecas un paņem divas dažāda platuma lentes.

– Es ņemšu šo. – Platākā lente ir daudz labāks mutes apsējs. Kad viņa man to pasniedz, mūsu pirksti uz brīdi saskaras. Es to sajūtu cirkšņos. Sasodīts!

Viņa nobāl. – Vai gribat vēl kaut ko? – Viņas balss ir klusa un dvesmaina.

Es viņu ietekmēju tāpat, kā viņa mani. Varbūt…

– Virvi.

– Nāciet šurp. – Viņa iet uz priekšu, un man atkal ir iespēja aplūkot glīto dibenu.

– Kāda virve jums vajadzīga? Mēs piedāvājam sintētisko un dabisko šķiedru… pinumu… plastmasas kabeļus…

Velns, izbeidz! Es klusībā iestenos, cenšoties atvairīt iztēles ainu, kurā viņa piesieta karājas manā rotaļu istabā.

– Piecus jardus dabiskās šķiedras virves, lūdzu. – Tā ir raupjāka un vairāk berž, ja cenšas atbrīvoties, tāpēc parasti izvēlos to.

Meitenes pirksti dreb, bet viņa prasmīgi nomēra piecus jardus. Izņēmusi no kabatas nazi, viņa ar strauju žestu pārcērt virvi, glīti to saritina un sasien. Apbrīnojami.

– Vai bērnībā bijāt gaidu organizācijā?

– Nodarbības grupās nav manā gaumē, Greja kungs.

– Kas ir tavā gaumē, Anastasija? – Es vēroju, kā izplešas viņas acu zīlītes. Jā!

– Grāmatas, – viņa atbild.

– Kādas grāmatas?

– Nu, pavisam parastas. Klasiskie romāni. Pārsvarā angļu literatūra.

Angļu literatūra? Droši vien Brontē un Ostina. Romantika, sirdis un ziedi. Tas nav labi.

– Vai jums vajadzīgs vēl kaut kas?

– Nezinu. Ko jūs ieteiktu? – Vēlos redzēt, kā viņa reaģēs. – Cilvēkam, kurš pats nodarbojas ar mājas remontu? – viņa pārsteigta jautā.

Man gribas skaļi smieties. Nē, mazā, remonts nav manā gaumē. Es pamāju, apslāpējot jautrību. Viņa pārlaiž skatienu manam augumam, un es saspringstu. Viņa mani pēta!

– Kombinezonu, – viņa izgrūž.

Tik negaidītus vārdus neesmu dzirdējis kopš viņas jautājuma par homoseksualitāti.

– Lai jūs nenotraipītu drēbes. – Viņa norāda uz maniem džinsiem.

Nespēju iekost mēlē. – Es varētu tās novilkt.

– Emm… – Viņa nosarkst kā biete un iedur skatienu grīdā. Es par viņu apžēlojos. – Es nopirkšu kombinezonu. Negribu sabojāt savas dārgās drēbes. – Viņa klusēdama pagriežas un steidzas uz priekšu, un es sekoju pa viņas vilinošajām pēdām.

– Vai vēlaties vēl kaut ko? – meitene aizelsusies jautā, sniedzot man zilu kombinezonu. Viņa ir nokaunējusies un vēl joprojām skatās uz grīdu. Jēzus, ko viņa ar mani dara?

– Kā veicas ar rakstu avīzei? – es jautāju, cerot, ka viņa nedaudz nomierināsies.

Viņa paceļ skatienu un atvieglota pasmaida. Beidzot.

– Ar to nodarbojas Ketrīna, mana dzīvokļa biedrene. Viņa ir ļoti apmierināta, tikai bēdājas, ka pati nevarēja jūs intervēt.

Tas ir garākais teikums no viņas mutes kopš mūsu pirmās tikšanās, un viņa runā par kādu citu, nevis sevi. Interesanti.

Pirms pagūstu kaut ko piebilst, viņa turpina: – Vienīgais, kā trūkst Keitai, ir oriģinālas fotogrāfijas.

Neatlaidīgā Kevanas jaunkundze vēlas fotogrāfijas. Pozēti attēli? To es spēju. Varēšu pavadīt vairāk laika ar valdzinošo Stīlas jaunkundzi.

– Kādi attēli viņai vajadzīgi?

Viņa brīdi lūkojas uz mani, pirms apjukusi papurina galvu, jo nezina, ko atbildēt.

– Nu, es esmu pieejams. Varbūt rīt…? – Varu palikt Portlendā. Strādāt viesnīcā. Iespējams, “Hītmenā”. Vajadzēs atsaukt Teiloru, lai viņš atved klēpjdatoru un drēbes. Vai arī Eljotu… ja vien viņš nav kādā svešā gultā – kā parasti nedēļas nogalēs.

– Jūs būtu ar mieru piedalīties fotosesijā? – Viņa nespēj apvaldīt pārsteigumu. Es pamāju. Jā, gribu pavadīt laiku ar tevi…

Tikai mieru, Grej.

– Keita būs sajūsmināta, ja vien atradīsim fotogrāfu. – Meitene pasmaida, un viņas seja atplaukst kā skaidras debesis rītausmā. Man aizraujas elpa.

– Dodiet man ziņu par rītdienu. – Izvelku maku no džinsu aizmugurējās kabatas. – Lūk, mana vizītkarte. Uz tās ir mobilā telefona numurs. Zvaniet pirms desmitiem rītā. – Un, ja viņa to nedarīs, es atgriezīšos Sietlā un aizmirsīšu šo muļķīgo izgājienu.

Šī doma ir nomācoša.

– Labi. – Viņa turpina smaidīt.

– Ana! – Mēs abi pagriežamies, jo pie plaukta tālākā gala nostājies jauns vīrietis, ģērbies vienkāršās, bet elegantās dizaineru drēbēs. Viņš alkaini pēta Anastasiju Stīlu. Kas tas par ākstu?

– Atvainojiet uz mirkli, Greja kungs. – Viņa tuvojas jauneklim, un neģēlis ierauj viņu ciešā gorillas skāvienā. Man asinis sastingst dzīslās. Tā ir instinktīva reakcija.

Novāc no viņas savas draņķa ķetnas!

Es savelku plaukstas dūrēs un tikai mazliet nomierinos, kad redzu, ka viņa neatbild uz apskāvienu.

Abi čukstus sarunājas. Varbūt Velčs kļūdījies. Varbūt šis ir viņas draugs. Pēc vecuma viņš būtu piemērots, turklāt nespēj atraut alkatīgo skatienu no Anastasijas. Viņš brīdi tur meiteni izstieptas rokas attālumā, nopēta un apskauj ap pleciem. Tas izskatās pēc nevērīga žesta, bet es zinu, ka viņš apliecina savas īpašumtiesības un brīdina, lai netuvojos.

Anastasija šķiet samulsusi un mīņājas.

Velns! Jāiet prom. Esmu kļūdījies. Viņa ir kopā ar šo puisi. Bet viņa vēl kaut ko pasaka un atkāpjas, pieskaras viņa rokai, nevis plaukstai, un nopurina to. Kļūst skaidrs, ka viņi nav tuvi.

Ļoti labi.

– Pol, šis ir Kristjens Grejs. Greja kungs, šis ir Pols Kleitons, veikala īpašnieka brālis. – Anastasija veltī man neizprotamu skatienu un turpina: – Mēs esam pazīstami, kopš sāku šeit strādāt, kaut gan reti tiekamies. Viņš nupat atgriezies no Prinstonas, kur studē biznesa vadību. – Viņa runā pārāk ātri un daudz; manuprāt, viņa cenšas paskaidrot, ka abi nav kopā. Priekšnieka brālis, nevis draugs. Mani pārņem atvieglojums, turklāt tik spējš, ka es saraucu pieri. Šī sieviete jau paguvusi iecirst manī savus nagus.

– Kleitona kungs. – Es tīši runāju salti.

– Greja kungs. – Viņa rokasspiediens ir tikpat ļengans kā mati. Stulbenis. – Vai jūs esat tas Kristjens Grejs, kuram pieder “Greja korporācija”?

Jā, tas esmu es, muļķi.

Nepaiet ne mirklis, līdz viņš jau atmetis naidīgumu un kļuvis pieglaimīgs.

– Vareni! Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

– Anastasija jau visu paveikusi, Kleitona kungs. Viņa ir ļoti izpalīdzīga. – Atšujies!

– Lieliski! – viņš jūsmo, zibinot baltos zobus. – Uz redzi vēlāk, Ana.

– Protams, Pol, – viņa nosaka, un puisis aiziet tālāk. Es vēroju viņu nozūdam.

– Vai vēlaties kaut ko citu, Greja kungs?

– Tikai šīs mantas, – es atbildu. Velns, vairs nav laika, un es vēl joprojām nezinu, vai mēs atkal tiksimies. Jānoskaidro, vai vispār ir kāda cerība, ka viņa apdomās manu priekšlikumu. Kā lai pajautāju? Vai esmu gatavs pieņemt Pakļauto, kas neko nezina? Būs nepieciešama izvērsta apmācība. Aizvēris acis, es iztēlojos visas interesantās iespējas… Šāds ceļojums būs puse no visas izklaides. Vai viņa būtu ar mieru? Vai arī esmu visu pārpratis?

Viņa aiziet līdz letei un pieraksta manus pirkumus, neatraujot skatienu no kases.

Skaties uz mani, Sasodīts! Gribu vēl reizi ieraudzīt viņas seju un nojaust, ko viņa domā.

Beidzot meitene paceļ skatienu. – Četrdesmit trīs dolāri, lūdzu.

Tikai?

– Vai vēlaties, lai iesaiņoju jūsu pirkumu? – viņa jautā, kad pasniedzu AmEx karti.

– Jā, Anastasija. – Es izgaršoju viņas skaisto, šai sievietei tik piemēroto vārdu.

Viņa rosīgi saliek pirkumus maisiņā. Viss. Man jāiet.

– Vai piezvanīsiet man, ja nolemsiet rīkot fotosesiju?

Viņa pamāj un atdod man karti.

– Labi. Varbūt rīt tiksimies. – Nedrīkstu tā vienkārši aiziet. Viņai jāzina, ka esmu ieinteresēts. – Ak jā… Anastasija, es priecājos, ka tava draudzene nevarēja ierasties uz interviju. – Viņa izskatās pārsteigta un glaimota.

Ļoti labi.

Es uzmetu maisiņu uz pleca un izeju no veikala.

Jā, es viņu vēlos, kaut gan veselais saprāts to liedz. Tagad man jāgaida… atkal jāgaida. Elina lepotos, ja redzētu manu gribasspēku. Es lūkojos tikai uz priekšu, izņemot no kabatas mobilo telefonu, un iesēžos īrētajā mašīnā. Uzsvērti neskatos atpakaļ. Nē. Nē. Tomēr ielūkojos atpakaļskata spogulī, kur redzamas veikala durvis, bet redzu tikai fasādi. Viņa nestāv pie loga un nevēro mani.

Žēl.

Es nospiežu pirmo pogu, un Teilors atbild, pat neatskanot zvana signālam.

– Greja kungs, – viņš nosaka.

– Pasūti numuru “Hītmenā”. Es pavadīšu nedēļas nogali Portlendā. Atved apvidus automašīnu, manu datoru un dokumentus zem tā, kā arī divas drēbju kārtas.

– Labi. Un Čārlijs Tango?

– Lai Džo pārved uz lidostu.

– Taps darīts. Būšu klāt pēc trīsarpus stundām.

Es beidzu sarunu un iedarbinu motoru. Man jāpavada dažas stundas Portlendā, gaidot norādi, vai esmu ieinteresējis šo meiteni. Ko darīt? Laikam došos pārgājienā. Varbūt pastaigājoties izdosies atbrīvoties no šīm savādajām alkām

PAGĀJUŠAS PIECAS STUNDAS, un valdzinošā Stīlas jaunkundze nezvana. Kas man vispār bija padomā? Es vēroju ielu, stāvot pie loga savā “Hītmena” apartamentā. Neciešu gaidīt. Tā bijis vienmēr. Laiks bija saulains, kamēr pastaigājos parkā, bet tagad ir apmācies, turklāt pastaiga nemazināja manu nemieru. Viņa mani aizkaitinājusi nezvanot, tomēr pārsvarā es dusmojos uz sevi. Rīkojos muļķīgi, šeit gaidot. Esmu izšķiedis daudz laika, vajājot šo sievieti. Kad es vispār esmu vajājis sievieti?

Saņemies, Grej!

Es nopūšos un ielūkojos telefonā, cerot, ka esmu palaidis garām zvanu, tomēr nekā nav. Vismaz Teilors ir atbraucis un man ir visas mantas. Varēšu lasīt Bārnija ziņojumu par nodaļas veiktajām grafēna pārbaudēm un mierīgi pastrādāt. Mierīgi? Man nav bijis miera ne mirkli, kopš Stīlas jaunkundze iekrita manā kabinetā.

KAD PACEĻU SKATIENU, istaba slīgst krēslā. Doma, ka vajadzēs pavadīt nakti vienam, ir nomācoša. Kamēr prātoju, ko darīt, telefons sāk vibrēt uz nopulētās galda virsmas, un ekrānā parādās nezināms, bet neskaidri pazīstams numurs ar Vašingtonas kodu priekšā. Sirds piepeši sitas tik strauji, it kā es būtu skrējis desmit jūdzes.

Vai tā ir viņa?

Es atbildu.

– Greja kungs? Runā Anastasija Stīla.

Es jūtu, ka sejā atplaukst plats smaids. Nu, nu! Aizelsusies, nervoza, klusa Stīlas jaunkundze. Vakars strauji uzlabojas.

– Stīlas jaunkundze. Priecājos saņemt no jums ziņu. – Viņai aizraujas elpa, un šī skaņa nekavējoties iedarbojas uz mani.

Lieliski. Viņa ir tikpat ieinteresēta kā es.

– Nu, mēs labprāt sarīkotu to fotosesiju avīzes rakstam. Rīt, ja jums nav iebildumu. Kur jums būtu ērtāk, Greja kungs?

Manā istabā. Tikai tu, es un plastmasas savilcēji.

– Šobrīd esmu apmeties Portlendas viesnīcā “Hītmens”.

Varbūt rīt pusdesmitos?

– Labi, mēs tur būsim, – viņa attrauc, nespējot noslēpt atvieglojumu un prieku balsī.

– Gaidīšu ar nepacietību, Stīlas jaunkundze. – Es beidzu sarunu, pirms viņa nojauš manu satraukumu un gaidas. Atlaidies krēslā, es vēroju satumsušo apvārsni un izlaižu abu roku pirkstus caur matiem.

Kā lai noslēdzu šo darījumu?