Читать книгу Grejs - E. L. Džeimsa - Страница 5

Ausīs skan Mobija mūzika, un es skrienu pa Sautvestselmonas ielu Vilematas upes virzienā. Ir pusseptiņi no rīta, un es cenšos apskaidrot prātu. Naktī sapņoju par viņu. Zilas acis, aizsmakusi balss… vārds “Pavēlniek” katra teikuma beigās, kamēr viņa nometusies ceļos manā priekšā. Kopš viņu satiku, šie sapņi ir patīkama pārmaiņa pēc retajiem murgiem. Interesanti, ko teiktu Flinns. Šī doma nav patīkama, tāpēc es to atvairu un nomoku savu ķermeni līdz pagurumam, skrienot gar upes krastu. Kamēr traucos, caur mākoņiem izlaužas saules stars, dāvājot man cerību.

PĒC DIVĀM STUNDĀM, atgriežoties viesnīcā, es paskrienu garām kafejnīcai. Varbūt aizvest viņu iedzert kafiju.

Kā randiņā?

Nē. Tas nebūs randiņš. Es iesmejos, tik muļķīgas domas pārsteigts. Mēs tikai aprunāsimies; tā būs savdabīga intervija. Uzzināšu par šo noslēpumaino sievieti nedaudz vairāk. Tad būs skaidrs, vai viņa ir ieinteresēta vai arī es ķeru vēju laukā. Liftā braucu viens, tāpēc varu izstaipīties. Numurā es pabeidzu vingrinājumus un jūtos rāms un savaldīgs pirmo reizi, kopš ierados Portlendā. Brokastis jau ir atvestas, un es jūtos izbadējies. Šo sajūtu es nekad ilgi nepaciešu. Apsēdies pie galda, es nolemju paēst, pirms mazgājos dušā.

KĀDS ĀTRI PIEKLAUVĒ. Es atveru durvis, un uz sliekšņa stāv Teilors.

– Labrīt, Greja kungs.

– Labrīt. Vai viņi ir gatavi?

– Jā. Gaida jūs sešsimt pirmajā numurā.

– Tūlīt nākšu. – Es aizveru durvis un sakārtoju krekla malu pelēkajās biksēs. Mati vēl ir mitri pēc dušas, bet man ir vienalga. Palūkojos uz savu izvirtuļa attēlu spogulī un sekoju Teiloram uz liftu.

Sešsimt pirmajā numurā ir pilns ar cilvēkiem, gaismām un kamerām, bet es viņu pamanu nekavējoties. Viņa stāv malā. Mati ir izlaisti; kuplās, mirdzošās krēpes slīgst pāri krūtīm. Viņai kājās ir pieguļoši džinsi un sporta kurpes, bet mugurā tumši zila jaka ar īsām piedurknēm un balts krekls. Vai tas ir viņas ierastais ģērbšanās stils? Nav īpaši ērts, toties izceļ skaistās kājas. Redzot mani tuvojamies, viņa iepleš acis.

– Stīlas jaunkundze, mēs atkal tiekamies. – Viņa satver manu pasniegto roku, un man gribas noskūpstīt viņas plaukstu.

Nemuļķojies, Grej.

Viņa pietvīkst sārta un pamājot norāda uz draudzeni, kas stāv pārāk tuvu, gaidot manu uzmanību.

– Greja kungs, šī ir Ketrīna Kevana, – viņa nosaka. Es negribīgi atlaižu Anastasijas plaukstu un pievēršos uzmācīgajai Kevanas jaunkundzei. Viņa ir gara auguma, pievilcīga un labi kopta, tāpat kā tēvs, bet mantojusi savas mātes acis, un esmu viņai pateicību parādā par iepazīstināšanu ar kārdinošo Stīlas jaunkundzi. To atcerējies, es jūtos noskaņots labvēlīgāk.

– Neatlaidīgā Kevanas jaunkundze. Labdien! Ceru, ka jūtaties labāk. Anastasija teica, ka bijāt saslimusi.

– Viss ir labi, Greja kungs, pateicos.

Viņai ir stingrs, pārliecināts rokasspiediens, un es nedomāju, ka viņa savā pārticīgajā dzīvē kaut dienu izjutusi kādas grūtības. Kāpēc šīs sievietes draudzējas? Viņām nav nekā kopīga.

– Pateicos, ka veltījāt mums savu laiku, – Ketrīna nosaka. – Labprāt, – es atbildu un pievēršu skatienu Anastasijai, kas mani apbalvo ar izteiksmīgo pietvīkumu.

Vai es esmu vienīgais, kurš spēj to panākt? Interesanti.

– Šis ir Hosē Rodrigess, mūsu fotogrāfs, – Anastasija saka un atplaukst, viņu iepazīstinot.

Sasodīts! Vai šis ir viņas draugs?

Arī Rodrigess staro, baudot Anas jauko smaidu.

Vai viņi drāžas?

– Greja kungs. – Rodrigess drūmi uzlūko mani, kad sarokojamies. Tas ir brīdinājums. Viņš iesaka man atkāpties.

Viņam Ana patīk. Ļoti patīk.

Sāksim cīņu, puika.

– Ko jūs no manis vēlaties? – Manā balsī skan izaicinājums, un viņš to sadzird, bet Ketrīna iejaucas un norāda uz krēslu. Viņai patīk uzņemties vadību. Es uzjautrināts apsēžos. Cits jauneklis, kurš laikam strādā kopā ar Rodrigesu, ieslēdz gaismu, un es uz brīdi apžilbstu. Tiklīdz atgūstos, es ar skatienu uzmeklēju skaisto Stīlas jaunkundzi. Viņa ir nostājusies tālākajā malā un vēro notiekošo. Vai viņa vienmēr šādi atvirzās nostāk? Varbūt tāpēc viņa draudzējas ar Kevanu; Ana labprāt turas ēnā un ļauj Ketrīnai nostāties starmešu gaismā.

Hmm… dzimusi Pakļautā.

Fotogrāfs šķiet pietiekami profesionāls un iegrimis darbā. Es vēroju Stīlas jaunkundzi, kamēr viņa pēta mūs abus. Mūsu skatieni sastopas. Viņa uz mani raugās atklāti un nevainīgi, un es brīdi apsveru atteikšanos no ieceres. Bet nākamajā mirklī viņa iekožas lūpā, un es strauji ievelku elpu.

Mierīgāk, Anastasija. Es klusībā pavēlu viņai novērsties, un viņa paklausa, it kā būtu mani dzirdējusi.

Laba meitene.

Ketrīna lūdz man piecelties, un Rodrigess turpina fotografēt. Drīz esam beiguši, un jāizmanto iespēja.

– Vēlreiz pateicos, Greja kungs. – Ketrīna sper soli uz priekšu un paspiež man roku. Viņai seko fotogrāfs, kura sejā jaušama vāji slēpta nepatika. Šis naidīgums izvilina no manis smaidu.

Vecīt, tev nav ne jausmas.

– Ar nepacietību gaidīšu jūsu rakstu, Kevanas jaunkundze, – es nosaku, pieklājīgi pamājis. Mani interesē Ana. – Vai pavadīsiet mani, Stīlas jaunkundze? – es jautāju, tuvodamies viņai pie durvīm.

– Protams, – viņa pārsteigta nosaka.

Izmanto mirkli, Grej.

Es nevērīgi atvados no pārējiem un vedinu Anu ārā, jo gribu panākt, lai viņa ir tālāk no Rodrigesa. Izgājusi gaitenī, viņa neveikli virpina pirkstos matus, un Teilors man seko.

– Es tevi pasaukšu, Teilor, – es nosaku un, tiklīdz viņš attālinājies, aicinu Anu uz kafiju. Aizturējis elpu, gaidu viņas atbildi.

Garās skropstas noslīgst zemāk. – Man jāved visi mājās, – viņa apjukusi iebilst.

– Teilor! – es pasaucu, un Ana satrūkstas. Viņa acīmredzami nervozē manā klātbūtnē, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Turklāt viņa nemitīgi mīņājas. Ir grūti saglabāt skaidru prātu, ja visu laiku jādomā par interesantiem veidiem, kā viņu nomierināt.

– Vai viņi dzīvo pie universitātes? – Viņa pamāj, un es lūdzu Teiloram aizvest viņas draugus mājās.

– Vai tagad iedzersiet kafiju kopā ar mani?

– Nu, Greja kungs… – Viņa apklust.

Velns. Viņa atteiksies. Es zaudēšu šo darījumu. Bet viņa uzlūko mani, acīm mirdzot. – Vispār Teiloram nevajag piepūlēties. Ja esat ar mieru mirkli pagaidīt, es apmainīšos mašīnām ar Keitu.

Mani pārņem atvieglojums, un es pasmaidu. Tikšanās norunāta! Atvēris durvis, es ielaižu viņu atpakaļ istabā, kamēr Teilors cenšas noslēpt savu apjukumu.

– Lūdzu, atnes manu jaku, Teilor.

– Tūlīt, kungs.

Viņš pagriežas un, lūpām aizdomīgi saraucoties, dodas prom. Es samiegtām acīm skatos, līdz viņš nozūd liftā, un pats atbalstos pret sienu, gaidot Stīlas jaunkundzi.

Ko lai viņai saku?

“Vai vēlies kļūt par manu Pakļauto?”

Nē. Mierīgāk, Grej. Soli pa solim.

Teilors atgriežas pēc dažām minūtēm, turēdams rokā manu jaku.

– Vai tas ir viss, kungs?

– Jā. Pateicos.

Viņš atdod man jaku, un es palieku stāvam gaitenī kā muļķis.

Cik ilgi Anastasija kavēsies? Es ielūkojos pulkstenī. Viņa acīmredzot cenšas nokārtot mašīnu maiņu ar Ketrīnu. Vai arī runā ar Rodrigesu, paskaidrojot, ka iedzer kafiju, lai man izpatiktu un es neatsauktu savu atbalstu rakstam. Es sadrūmis prātoju, ka varbūt viņa velta Rodrigesam atvadu skūpstu.

Sasodīts!

Ana pēc brīža iznāk pa durvīm, un es apmierināts secinu, ka viņa neizskatās nupat skūpstīta.

– Labi, – viņa apņēmīgi nosaka. – Varam iet pēc kafijas. – Bet piesārtušie vaigi nodod viņas centienus izklausīties pārliecinātai.

– Tikai pēc jums, Stīlas jaunkundze. – Es apslāpēju savu prieku, kad viņa sāk iet man pa priekšu. Mani pārņem ziņkāre par viņas attiecībām ar Ketrīnu, it īpaši saderību. Es pajautāju, cik ilgi abas ir pazīstamas.

– Kopš pirmā mācību gada. Viņa ir labs draugs. – Meitenes balss ir sirsnīga. Viņa acīmredzami ir pieķērusies draudzenei. Viņa mēroja tālo ceļu līdz Sietlai, lai mani intervētu saslimušās Ketrīnas vārdā, un es ceru, ka viņa saņem pretī tādu pašu uzticību un cieņu.

Tiklīdz nospiežu lifta pogu, durvis atveras. Kaislīgā apskāvienā savijies pārītis atsprāgst viens no otra. Mēs izliekamies viņus neredzam, bet es pamanu Anastasijas nerātno smaidu, kad ieejam liftā.

Kamēr braucam uz pirmo stāvu, gaisā sabiezē nepiepildītas alkas. Un es nezinu, no kurienes tās strāvo – no pārīša aiz mums vai no manis.

Jā. Es viņu gribu. Vai viņa gribēs to, ko varu piedāvāt?

Jūtos atvieglots, kad durvis atveras, un satveru viņas plaukstu. Tā ir vēsa, nevis nosvīdusi, kā biju domājis. Varbūt es neatstāju uz viņu tādu iespaidu, kā gribētos. Jūtos vīlies.

Aizejot dzirdam, kā pārītis nokaunējies spurdz.

– Kas gan tik īpašs piemīt liftiem? – es nomurminu. Un jāatzīst, ka viņu spurdzieniem piemīt kaut kas veselīgs un naivs, turklāt apbrīnojami valdzinošs. Stīlas jaunkundze šķiet tikpat naiva kā viņi, un, ejot pa ielu, es atkal apšaubu savus nodomus.

Ana ir pārāk jauna, pārāk nepieredzējusi, bet – velns un elle! – man patīk sajust viņas plaukstu savējā.

Kafejnīcā es lūdzu viņai atrast galdiņu un pajautāju, ko viņa dzers. Meitene stomīdamās pasūta angļu brokastu tēju bez maisiņa. Tas man ir kaut kas jauns.

– Nevis kafiju?

– Man negaršo kafija.

– Labi, tēju bez maisiņa. Cukuru?

– Nē, paldies, – viņa attrauc, pētīdama pirkstus.

– Vai paņemt arī kaut ko ēdamu?

– Nē, pateicos. – Viņa papurina galvu un pārmet matus pār plecu. Uzmirdz kastaņbrūni pavedieni.

Man jāgaida rindā, kamēr divas apaļīgas sievietes aiz letes bezjēdzīgi pļāpā ar visiem klientiem. Tas ir kaitinoši un liedz man pievērsties mērķim: Anastasijai.

– Nu, skaistulīt, ko tev pasniegt? – vecākā sieviete jautā, acīm šķelmīgi mirdzot. Tā ir tikai glīta seja, saldumiņ.

– Kafiju ar tvaicētu pienu. Angļu brokastu tēju. Maisiņu uz šķīvja. Un melleņu smalkmaizīti.

Varbūt Anastasija pārdomās un paēdīs.

– Vai esi ieradies Portlendā viesos?

– Jā.

– Uz nedēļas nogali?

– Jā.

– Laiks šodien ir labāks.

– Jā.

– Cerams, pagūsi izbaudīt sauli.

Lūdzu, izbeidz tarkšķēt un pasteidzies!

– Jā, – es nošņācu, sakodis zobus, un palūkojos uz Anu.

Viņa strauji novēršas.

Viņa mani vēro. Vai es viņu interesēju?

Es jūtu sirdī atplaukstam cerību.

– Te būs. – Sieviete piemiedz man ar aci un novieto dzērienus uz paplātes. – Samaksā pie kases, saldumiņ. Lai tev jauka diena!

Man izdodas pieklājīgi atbildēt: – Pateicos.

Anastasija sēž pie galda un pēta pirkstus. Man nav ne jausmas, par ko viņa domā.

Varbūt par mani?

– Kas jums ir prātā? – es jautāju.

Viņa satrūkstas un pietvīkst. Es tikmēr nolieku uz galda viņas tēju un savu kafiju. Meitene samulsusi klusē. Kāpēc? Vai viņa patiesībā nevēlas šeit būt?

– Jūsu domas? – es atgādinu, un viņa pieskaras tējas maisiņam.

– Man šī tēja garšo vairāk nekā jebkura cita, – viņa saka, un es iegaumēju, ka viņai garšo Twinings angļu brokastu tēja. Vēroju, kā viņa iemērc maisiņu ūdenī. Tas ir rūpīgs žests, bet rezultāts ir juceklīgs. Viņa gandrīz tūlīt izņem maisiņu ārā un novieto uz apakštasītes. Es jūtu lūpas uzjautrinājumā saraucamies. Kad viņa paskaidro, ka dod priekšroku vājai un melnai tējai, es brīdi nodomāju, ka viņa apraksta iecienītos vīriešus.

Savaldies, Grej. Viņa runā par tēju.

Pietiek vilcināties; laiks ievākt informāciju. – Vai jūs esat ar viņu kopā?

Viņa sarauc pieri. Virsdegunē izveidojas neliels “v”.

– Ar kuru?

Man patīk šī atbilde.

– Fotogrāfu. Hosē Rodrigesu.

Viņa smejas. Par mani.

Par mani!

Un es nezinu, vai tas notiek atvieglojuma dēļ vai arī es viņu uzjautrinu. Kaitinoši. Es viņu neizprotu. Vai es viņai patīku vai ne? Viņa paskaidro, ka Hosē esot tikai draugs.

Saldumiņ, viņš grib būt kaut kas vairāk.

– Kāpēc domājat, ka mēs esam kopā? – viņa jautā.

– Tas, kā viņam uzsmaidījāt. Un viņš atbildēja. – Tev nav ne jausmas, vai ne? Zēns ir iemīlējies.

– Hosē man ir kā brālis, – viņa atbild.

Labi, tātad iekāre ir vienpusēja. Vai viņa vispār saprot, cik pievilcīga ir? Kad nolobu papīru no smalkmaizītes, Ana to nopēta, un es brīdi iztēlojos viņu uz ceļiem sev priekšā, kamēr es viņu baroju ar maziem kumosiem. Interesanta doma… un uzbudinoša. – Vai vēlaties pagaršot?

Viņa papurina galvu. – Nē, paldies, – viņa vilcinoties atbild un atkal piekaļ skatienu rokām. Kāpēc viņa tā nervozē? Vai manis dēļ?

– Un tas zēns, kuru vakar sastapu veikalā? Arī ar viņu jūs neesat kopā?

– Nē, Pols ir tikai draugs. Vakar jau es jums to teicu. – Ana atkal sarauc pieri, šķietami apjukusi, un aizstāvoties sakrusto rokas uz krūtīm. Viņai nepatīk jautājumi par šiem zēniem. Atceros, cik neveikli viņa jutās, kad puisis veikalā aplika roku viņai apkārt, paziņodams par īpašumtiesībām. – Kāpēc jūs tas interesē? – viņa jautā.

– Vīriešu klātbūtnē jūs manāmi nervozējat.

Meitene iepleš acis. Tās ir patiesi skaistas, to krāsa man atgādina Kabo okeānu, neticamu zilu ūdeni. Vajadzētu viņu turp aizvest.

Ko? No kurienes šī doma?

– Jūs mani nedaudz biedējat, – viņa saka un atkal sāk lauzīt rokas. Viņa uzvedas pakļāvīgi, bet vienlaikus arī… izaicinoši.

– Tā ir pareiza reakcija.

Jā. Tā ir. Tikai daži cilvēki ir pietiekami drosmīgi, lai atzītu, ka es viņus biedēju. Ana ir godīga, un es to pasaku, bet viņa novērš skatienu, un es nezinu, ko viņa domā. Cik tracinoši! Vai es viņai patīku? Vai arī viņa pacieš šo tikšanos, lai neizjauktu Kevanas interviju? Kā ir patiesībā?

– Jūs esat noslēpumaina būtne, Stīlas jaunkundze.

– Manī nav nekā noslēpumaina.

– Domāju, ka jūs esat ļoti savaldīga. – Kā jebkura laba Pakļautā. – Izņemot brīžus, kad sarkstat, protams, un jūs to darāt bieži. Man tikai gribētos zināt, kāpēc tas notiek. – Lūk. Tagad viņai nāksies atbildēt. Es iemetu mutē smalkmaizītes kumosu un gaidu.

– Vai jūs vienmēr uzdodat tik intīmus jautājumus?

Vai tiešām tas bija tik intīmi? – Nebiju pamanījis, ka to daru. Vai es jūs aizskāru?

– Nē.

– Ļoti labi.

– Bet jūs esat augstprātīgs.

– Esmu pieradis panākt to, ko vēlos, Anastasija. Visās jomās.

– Par to es nemaz nešaubos, – viņa nomurmina un painteresējas, kāpēc nelūdzu uzrunāt sevi vārdā.

Kā, lūdzu?

Un es atceros, kā viņa iegāja mana biroja liftā… un kā izklausījās mans vārds no viņas lūpām. Vai viņa redz man cauri? Vai arī tīšām cenšas noskaņot naidīgi? Es paskaidroju, ka mani par Kristjenu sauc tikai radinieki…

Es pat nezinu, vai tas ir mans īstais vārds.

Nedomā par to, Grej.

Es mainu sarunas tematu. Gribu vairāk zināt par Anu.

– Vai esat vienīgais bērns?

Viņas skropstas vairākas reizes notrīs, pirms viņa atbild apstiprinoši.

– Pastāstiet man par saviem vecākiem.

Viņa paceļ skatienu pret debesīm, un man nākas apvaldīt vēlmi viņu norāt.

– Mana māte dzīvo Džordžijā kopā ar savu jauno vīru Bobu. Patēvs mitinās Montesano.

Protams, es to visu jau lasīju Velča ziņojumā, bet ir svarīgi to dzirdēt no Anas. Runājot par patēvu, viņa sirsnīgi pasmaida.

– Un jūsu tēvs?

– Nomira, kad biju vēl zīdainis.

Es uz brīdi atgriežos murgā un redzu nekustīgu augumu uz netīras grīdas. – Man ļoti žēl, – es nomurminu.

– Es viņu neatceros, – Ana nosaka, atsaucot mani tagadnē. Viņas sejas izteiksme ir skaidra un moža, un es saprotu, ka Reimonds Stīls bijis labs tēvs šai meitenei. Toties attiecības ar māti… tas vēl jānoskaidro.

– Tātad jūsu māte apprecējās vēlreiz?

Viņa rūgti iesmejas. – Jā, tā varētu teikt. – Tomēr viņa neko vairāk nepaskaidro. Ana ir viena no retajām sievietēm, kas spēj sēdēt klusējot. Tas ir lieliski, bet šobrīd vēlos kaut ko citu.

– Jūs neesat īpaši runīga, vai ne?

– Tāpat kā jūs, – viņa atcērt.

Nu labi, Stīlas jaunkundze. Sākam.

Un es ar baudu atgādinu, ka viņa jau mani intervējusi.

– Atceros dažus pietiekami āķīgus jautājumus.

Jā. Tu painteresējies, vai man patīk vīrieši.

Es panāku iecerēto, un viņa nokaunas, tāpēc sāk aizrautīgi stāstīt par sevi, un daži sīkumi trāpa mērķī. Viņas māte ir nedziedināma romantiķe. Laikam jau cilvēks, kas precas ceturto reizi, cerību vērtē vairāk nekā pieredzi. Vai Ana līdzinās mātei? Negribu jautāt. Ja viņa atbildēs apstiprinoši, man nebūs nekādu izredžu. Un es nevēlos, lai saruna beidzas. Es pārāk labi pavadu laiku.

Kad pavaicāju par viņas patēvu, nojauta apstiprinās. Ir acīmredzams, ka Ana viņu mīl. Runājot par patēvu, viņa staro. Reimonds ir galdnieks, viņam patīk Eiropas futbols un makšķerēšana. Viņa izvēlējās dzīvot pie patēva, kad māte apprecējās trešo reizi.

Interesanti.

Viņa atliec muguru. – Pastāstiet man par saviem vecākiem, – viņa pieprasa, cenšoties aizvirzīt sarunu tālāk no savas ģimenes. Man nepatīk runāt par savējo, tāpēc es nosaucu tikai dažus faktus.

– Mans tēvs ir jurists, māte ir bērnu ārste. Abi dzīvo Sietlā.

– Ar ko nodarbojas jūsu brālis un māsa?

Vai viņu tas interesē? Es atbildu, ka Eljots strādā celtniecībā un Mia apgūst kulinārijas mākslu Parīzē.

Ana aizgrābta klausās. – Parīze esot skaista pilsēta, – viņa sapņaini nosaka.

– Taisnība. Vai esat to redzējusi?

– Nekad neesmu izceļojusi ārpus valsts robežām. – Viņas balsī ieskanas nožēla.

– Vai jūs vēlētos tur paviesoties?

Vispirms Kabo, tagad Parīze? Savaldies, Grej.

– Parīzē? Protams. Bet vairāk par visu citu mani interesē Anglija.

Viņas acis staro. Stīlas jaunkundze vēlas ceļot. Bet kāpēc tieši uz Angliju? Es uzdodu jautājumu.

– Tur dzimis Šekspīrs, Ostina, māsas Brontē, Tomass Hārdijs. Es labprāt aplūkotu vietas, kas iedvesmojušas šos cilvēkus tik brīnišķīgu grāmatu radīšanai. – Ir skaidrs, ka tā ir viņas pirmā mīlestība.

Grāmatas.

To pašu viņa minēja Kleitona veikalā. Tātad es sacenšos ar Dārsiju, Ročesteru un Endželu Klēru jeb nereāliem romantiskajiem varoņiem. Lūk, pierādījumi, kas man bija vajadzīgi. Viņa ir neglābjama romantiķe, tāpat kā māte… un man nekas neizdosies. Turklāt Ana ieber sāli manās brūcēs, ielūkodamās pulkstenī. Viņa vēlas beigt šo sarunu.

Esmu palaidis garām darījumu.

– Man jāiet. Šodien vēl jāmācās, – viņa ieminas.

Es piedāvāju pavadīt viņu līdz draudzenes mašīnai, tātad varēšu izmantot ceļu līdz viesnīcai, lai izteiktu piedāvājumu.

Bet vai vajadzētu?

– Pateicos par tēju, Greja kungs, – viņa ierunājas.

– Nav par ko, Anastasija. Man tas sagādāja prieku. – To pateicis, es apjaušu, ka pēdējās divdesmit minūtes bijušas… patīkamas. Veltījis viņai savu žilbinošāko smaidu, kas noteikti atkausēs ledu, es sniedzu roku. – Iesim! – Viņa satver manu plaukstu. Mēs soļojam atpakaļ uz “Hītmenu”, un es nespēju nedomāt par to, cik padevīgi viņas plauksta ieguļ manējā.

Varbūt tomēr izdosies.

– Vai tu vienmēr valkā džinsus? – es iejautājos.

– Gandrīz vienmēr, – viņa atbild, un tas ir jau otrais arguments “pret”. Neglābjama romantiķe, kas ģērbjas tikai džinsos. Man patīk sievietes svārkos. Tā ir vieglāk piekļūt.

– Vai jums ir draudzene? – viņa piepeši jautā, un tā ir trešā kļūda. Es atsakos no šī nenotikušā darījuma. Viņa vēlas romantiku, un es to nevaru piedāvāt.

– Nē, Anastasija, man nemēdz būt draudzenes.

Viņa sadrūmusi spēji pagriežas un netīšām nokāpj no ietves.

– Nolādēts, Ana! – es iesaucos un pierauju viņu klāt, lai viņa nepakļūtu zem neprašas velosipēdista riteņiem, kurš traucas nepareizajā virzienā. Ana piepeši ir manās skavās, ieķērusies manās rokās un atmetusi galvu. Viņa šķiet izbiedēta, un es tikai tagad pamanu tumši zilu joslu ap zīlītēm; tik tuvu viņas acis ir vēl skaistākas. Zīlītes izplešas, un es apjaušu, ka varētu iegrimt viņas acīs un nekad neatgriezties. Viņa dziļi ievelk elpu.

– Vai tev nekas nekaiš? – Mana balss ir tāla un svešāda, un es apjaušu, ka viņa man pieskaras, bet man nav iebildumu. Es noglāstu viņas vaigu. Āda ir gluda un mīksta. Kad ar īkšķi skaru viņas apakšlūpu, man aizraujas elpa. Viņas augums glaužas klāt manējam, es sajūtu krūšu apveidus un viņas miesas siltumu, un tas uzbudina. Anas tīrā, veselīgā smarža atsauc atmiņā vectēva ābeļdārzu. Es aizveru acis un ievelku elpu, lai iegaumētu šo aromātu. Kad atkal uz viņu palūkojos, Ana vēl joprojām mani vēro, un viņas acīs jaušams lūgums; viņa skatās uz manām lūpām.

Nolādēts! Viņa gaida skūpstu.

Un es to vēlos. Tikai vienu reizi. Viņas lūpas ir pavērtas, gatavas, tās mani gaida, aicina.

Nē, nē, nē. Nedari to, Grej.

Viņa nav tev piemērota.

Viņa grib ziedus un romantiku, un tu ar to nenodarbojies.

Es aizveru acis, lai viņu neredzētu un pretotos kārdinājumiem, un pēc brīža esmu pieņēmis lēmumu. – Anastasija, tev vajadzētu turēties no manis tālāk. Es neesmu tev piemērots.

Starp viņas uzacīm atkal izveidojas kāsis, un šķiet, ka viņa vairs neelpo.

– Elpo, Anastasija, elpo. – Man jāatkāpjas, pirms izdaru kaut ko muļķīgu, bet mani pārsteidz paša vilcināšanās. Gribu vēl mirkli turēt viņu savās skavās. – Es tūlīt laidīšu tevi vaļā. – Tiklīdz atkāpjos, viņa nolaiž rokas, bet es nejūtos atvieglots. Es pavirzu plaukstas līdz viņas pleciem, pārliecinoties, ka viņa spēj stāvēt kājās. Meitenes sejā pavīd pazemojums. Mans atteikums sagādājis viņai kaunu.

Sasodīts. Negribēju tevi sāpināt.

– Labi, – viņa nosaka, un balsī atskan vilšanās. Viņa izturas pieklājīgi un vēsi, bet neatkāpjas. – Paldies, – viņa piebilst.

– Par ko?

– Jūs mani izglābāt.

Un man gribas pateikt, ka es viņu glābju no sevis, ka tas ir cēls žests, bet Ana nevēlas to dzirdēt. – Tas stulbenis brauca nepareizā virzienā. Es priecājos, ka biju blakus. Kļūst nelabi, iedomājoties, kas ar tevi varēja notikt. – Tagad es esmu tas, kurš runā pārāk daudz, un vēl joprojām nespēju palaist viņu vaļā. Ierosinu pasēdēt viesnīcā kopā ar viņu, lai paildzinātu kopā pavadīto laiku, un tikai tad atvirzos.

Ana papurina galvu, izslējusies stīva kā slotas kāts, un apvij rokas sev apkārt. Vēl pēc brīža viņa skriešus šķērso ielu, un man nākas steigties, lai neatpaliktu.

Kad esam pie viesnīcas, Ana atkal pievēršas man. Viņa ir atguvusi savaldību. – Pateicos par tēju un fotosesiju. – Viņa bezkaislīgi uzlūko mani, un es jūtu, ka mani pārņem nožēla.

– Anastasija… Es… – Nezinu, ko teikt. Varu tikai atvainoties.

– Kas ir, Kristjen? – viņa asi pajautā.

Oho! Viņa uz mani dusmojas un pauž savu nicinājumu katrā mana vārda zilbē. Tas ir kaut kas jauns. Un viņa aiziet. Un es nevēlos laist viņu prom. – Ceru, ka tev veiksies eksāmenos.

Anas acīs uzplaiksnī aizvainojums un sašutums. – Paldies, – viņa riebuma pilnā balsī atcērt. – Ardievu, Greja kungs. – Viņa pagriežas un aiziet pazemes stāvvietas virzienā. Es viņu vēroju, cerot uz atvadu skatienu, bet to nesaņemu. Ana nozūd, pametot aiz sevis nožēlu, atmiņas par skaistām, zilām acīm un rudenīga ābeļdārza smaržu.